Karaliene Margo

XXV Neredzamās aizsargbruņas

Otrā dienā Vensēnas cietuma komandants ieradās pie Kokonnas ar visai cienījamiem pavadoņiem - diviem kareivjiem un četriem tiesas ierēdņiem melnos mēteļos. Kokonnu aicināja ierasties zālē, kur viņu gaidīja prokurors Lagels un divi tiesneši, lai viņu pēc Katrīnas pavēles nopratinātu.

Astoņās dienās, kuras Kokonna bija pavadījis cietumā, viņš daudz ko bija pārdomājis. Bez tam viņš ik dienu bija redzējis la Molu.

Abi draugi norunāja, kā izturēties nopratināšanas gadījumā, un nolēma visu noliegt. Tāpēc Kokonna cerēja, ka parādot zināmu veiklību, viņiem uzsmaidīs laime. Pret viņiem nebija vairāk pierādījumu kā pret citiem. Indriķis un Margerita nebija mēģinājuši bēgt, nebija sevi nodevuši. Un tā kā abi galvenie vainīgie netika apcietināti, viņus, Kokonnu un la Molu, taču nevarēja apvainot. Draugi nezināja, ka Indriķis atrodas gūstā tai pašā cietumā, kur smaka viņi, bet laipnais cietumsargs pierādīja, ka par viņiem gādā kāds nezināms labvēlis, ka viņus aizsargā "neredzamas aizsargbruņas".

Līdz šim abi gūstekņi bija izvaicāti vienīgi par Navarras karaļa nodomiem, par viņa gatavošanos bēgt, par viņu pašu līdzdalību. Uz visiem jautājumiem Kokonna deva ļoti nenoteiktas un neparasti veiklas atbildes. Šoreiz viņš bija nolēmis atbildēt tāpat un jau sadomāja dažas veiksmīgas atbildes, bet nevarēja tās izmantot, viņu sāka iztaujāt par kaut ko gluži citu.

Tagad tiesneši vēlējās zināt, vai viņš Renē apmeklējis vienu vai vairākas reizes, vai la Mols parfimēram pasūtījis vienu vai vairākas vaska lelles.

Kaut gan šie jautājumi Kokonnu ļoti pārsteidza, viņš tomēr ievēroja, ka lieta nemaz nav tik nopietna, kā sākumā šķita. Neviens nerunāja par noziegumu pret karali, bet gan par karalienei līdzīgo vaska lelli.

Uz to Kokonna jautri atbildēja, ka viņš ar savu draugu jau sen vairs nerotaļājas ar lellēm, un ar prieku vēroja, ka tiesnešus viņa atbildes smīdināja.

Pēc nopratināšanas Kokonna atgriezās savā kamerā tik trokšņains un līksmi dziedādams, ka la Molam, kam viņš visu to izstāstīja, radās rožainas cerības, ka viss tiešām beigsies pavisam labi.

Pienāca la Mola kārta doties lejā pie tiesnešiem. Arī viņš izbrīnā vēroja, ka tiesnešu jautājumi vairs nebija tādi kā agrāk. Viņu iztaujāja par ciemošanos pie Renē. La Mols atbildēja, ka pie florencieša bijis

vienu vienīgu reizi. Pēc tam viņi vēiējās zināt, vai tajā reizē viņš pasūtījis vaska lelli. Viņš atbildēja, ka Renē to iedevis jau gatavu. Viņam vaicāja, vai tā atveidojusi vīrieti. La Mols atbildēja, ka lelle attēlojusi sievieti. Beidzot uz jautājumu, vai burvības mērķis nav bijis nonāvēt kādu vīrieti, viņš atbildēja, ka vēlējies uzjundīt kādas sievietes sirdī mīlas kvēli.

Šos jautājumus la Molam uzdeva dažādos veidos. Lai kā viņi pūlējās la Molu samulsināt, viņš tomēr atbildēja vienu un to pašu.

Tiesneši šaubās saskatījās, nezinādami, ko īsti iesākt. Viņu neziņu izgaisināja prokuroram pasniegta zīmīte: "Ja apvainotais neatzīstas, ķeraties pie spīdzināšanas. K."

Prokurors iebāza zīmīti kabatā, uzsmaidīja la Molam un laipni to atlaida.

Jauneklis atgriezās savā istabā gandrīz tikpat apmierināts, kaut gan ne tik jautrs kā Kokonna. Pēc stundas la Mols gaitenī saklausīja soļus un ieraudzīja, ka neredzama roka pabāž zem viņa durvīm mazu vēstulīti.

Uz brīdi viņa sirdī iezagās moku pilnas cerības. Uztraukumā drebēdams, la Mols paņēma vēstulīti un, pazīdams rokrakstu, no prieka gandrīz vai nomira. "Drosmi, es esmu nomodā!"

- O, ja viņa ir nomodā, - la Mols iesaucās, mīļotās sievietes roku skarto papīrīti karsti skūpstīdams, - ja viņa ir nomodā, tad mēs esam glābti!

Lai la Mols saprastu zīmītē izteikto un līdz ar Kokonnu noticētu "neredzamām aizsargbruņām", mums kopā ar lasītāju jāiegriežas namiņā Klošperšē ielā. Tur istabā, kurā bija pavadīti tik daudzi laimes mirkļi, kur vēl šūpojās saldās smaržas, kur vēl mājoja reibinošas atmiņas, kas tagad bija pārvērtušās mokošā nemierā, samta spilvenos zvilnēja sieviete ar satriektu sirdi.

- Būt karalienei, būt jaunai, varenai, bagātai, skaistai un tik nelaimīgai, kāda es esmu! - viņa vaimanāja. - O, tas ir neciešami!

Sāpju mudināta, viņa piecēlās, sāka staigāt pa istabu, pēkšņi apstājās, piespieda degošo pieri pie vēsā marmora, pacēla bālo, asarām slapjo seju un, rokas lauzīdama, galīgi izmocīta, atslīga krēslā.

Piepeši pacēlās aizkars, viegli nošalca zīds - ienāca Neveras hercogiene.

- O, tā esi tu! - iesaucās Margerita. - Es tevi tik nepacietīgi gaidīju! Nu, kas jauns?

- Ļaunas vēstis, mana dārgā. Katrina pati vada izmeklēšanu.

- Un Renē?

- Viņš ir apcietināts.

- Pirms tu paguvi ar vinu aprunāties?

- Jā.

- Bet mūsu ieslodzītie?

- Es dabūju par viņiem zinas no uzrauga.

- Nu?

- Viņi ik dienas satiekas. Ai/vakar viņi ir izkratīti. Lai nebūtu jāatdod tava ģīmetne, la Mols to ir iznīcinājis.

- Dārgais la Mols!

- Anibāls izsmej tiesnešus.

- Drošsirdīgais Anibāls! Tālāk?

- Šorīt viņiem izvaicāts par karaļa Indriķa bēgšanu un iecerēto apvērsumu Navarrā. Viņi esot klusējuši.

- O, es par to nešaubījos. Tikai šī klusēšana var viņus pazudināt tāpat kā atzīšanās.

- Protams, bet mēs viņus izglābsim.

- Tātad jau tu esi kaut ko pārdomājusi?

- Es aprunājos ar Boljē. O, mana dārgā karalien, cik viņš ir kārs un nepielūdzams! Mums būs jāziedo viena cilvēka dzīvība un trīssimts tūkstošu ekiju.

- Kārs un nepielūdzams?.. Un tomēr viņš prasa tikai viena cilvēka dzīvību un trīssimt tūkstošu ekiju. Tas taču ir gluži par velti!

- Par velti?.. Trīssimts tūkstošu ekiju?.. Visas mūsu dārglietas nav to vērtas.

- Neraizējies. Par to samaksās Navarras karalis… Alansonas hercogs…mans brālis Kārlis…

- Diezgan, tu pati nezini, ko runā. Es to naudu jau sadabūju.

- Kā? Vai tas ir noslēpums?

- Visiem citiem, tikai tev - nē.

- Mans Dievs! - Margerita caur asarām pasmaidīja. - Tu taču nebūsi zagusi?

- Vai atceries briesmīgo Nantuljē?

- Bagātnieku un augļotāju?

- Jā. Kādā skaistā dienā viņš ieraudzīja, ka garām iet tev pazīstamā gaišmate ar zaļām acīm, kuras matos zaigoja trīs rubīni, - viens uz pieres un divi uz deniņiem - tāds matu sasukājums viņai ir ļoti piemērots. Nezinādams, ka šī sievieti ir hercogiene, augļotājs uzsauca: "Par trim skūpstiem šo trīs rubīnu vietā es došu trīs briljantus trīssimts tūkstošu ekiju vērtībā!"

- Un tad, Anrieta?

- Un tad, mana dārgā, cs tos briljantus saņēmu un pārdevu.

- O, Anrieta, Anrieta! - čukstēja Margerita, spiezdama hercogienes roku.

- Tātad, - Anrieta turpināja, - šie trīs briljanti mums deva trīssimts tūkstošu ekiju. Bet vēl ir cilvēks.

- Cilvēks? Kāds cilvēks?

- Cilvēks, kurš jānogalina. Es taču tev teicu, ka ir jānogalina cilvēks.

- Un tu lādu atradi?

- Atradu gan.

- Par kādu cenu?

- Par tādu cenu es atrastu tūkstošiem, - atbildēja Anrieta. - Nē, nē, es samaksāju tikai piecus simtus ekiju.

- IJn par pieciem simtiem ekiju tu atradi cilvēku, kas ļauj sevi nogalināt.

- Paklausies! Cietuma uzraugs, kas apsargā la Molu un Kokonnu, ir atvaļināts kareivis un ļoti labi saprot, kas ir ievainojums. Viņš labprāt grib izglābt mūsu draugus, bet nevēlas zaudēt vietu. Tur nu jāpalīdz veiklam dunča dūrienam. Mēs apbalvojam uzraugu, un arī valdība viņam piešķirs balvu. Tātad šis godīgais cilvēks saņems divkāršu samaksu.

- Bet dunča dūriens… - Margerita ierunājās.

- Neraizējies, - Anrieta viņu pārtrauca, - to izdarīs Anibāls.

- O, viņš tiešām ir ļoti piemērots, - Margerita iesmējās.

- Viņš la Molu trīs reizes ievainoja ar zobenu un dunci, un tomēr la Mols nenomira. Jā, viņam var uzticēties.

- Ļaunā! Tu tiešām esi pelnījusi, lai es klusētu un neko vairs nestāstītu.

- Nē, nē! Runā, es tevi lūdzu! Bet kā mēs viņus izglābsim?

- Cietuma baznīca ir vienīgā vieta, kur ielaiž ne vien cietumnieces, bet arī svešas sievietes. Mēs tur paslēpsimies. Tur mūsu draugi atradīs divus dunčus. Baznīcas durvis būs atslēgtas jau iepriekš. Kokonna ievainos uzraugu, kas nokritīs zemē un izliksies par mirušu. Tai brīdī mēs uzmetīsim saviem draugiem mēteļus un pa baznīcas mazajām durvīm aizbēgsim. Paroli mēs zināsim, tāpēc nekādi šķēršļi ceļā negadīsies.

- Bet pēc tam?

- Pie vārtiem gaidīs divi zirgi. La Mols un Kokonna uzlēks zirgos un aizjās uz Lotringu, no kurienes viņi laiku pa laikam slepus ieradīsies Parīzē.

- O, tu man atkal atdod dzīvesprieku! - iesaucās Margerita. - Tātad mēs viņus izglābsim?

- Domāju gan.

- Vai drīz?

- Pēc trim, čclīām dienām. Boljē mums paziņos.

- Bet ja nu Vensēnā tevi kāds pazīst? Tad visam ir beigas.

- Kā gan mani vai pazīt? Es tur ieradīšos mūķenes tērpā, ar plīvuru aizsegtu seju.

- Mums tomēr ļoti jāuzmanās.

- Protams, mordieul - kā teiktu nabaga Kokonna.

- Bet Navarras karalis? Vai viņu tu arī satiki?

- Protams.

- Nu?

- Viņš acīmredzot vēl nekad nav bijis tik jautrs un laimīgs. Viņš dzied, lieliski ēd un lūdz tikai vienu: lai viņu stingri apsargā.

- Viņam ir taisnība. Un mana māte?

- Es tev jau teicu, ka viņa pati vada izmeklēšanu un pūlas to pasteidzināt.

- Bet viņai pret mums taču nav nekādu aizdomu?

- Ko gan viņa var šaubīties? Mūsu noslēpums ir uzticēts cilvēkiem, kuriem arī sevis dēļ tas cieši jāglabā. Jā, es uzzināju, ka māte karaliene pavēlējusi Parīzes tiesnešiem sagatavoties.

- Mums jāpasteidzas, Anrieta! Ja mūsu nabaga gūstekņus pārvietos uz citu cietumu, mums atkal viss būs jāsāk no gala.

- Nomierinies! Arī es viņus vēlos redzēt brīvībā.

- O, jā, es zinu! Un tūkstošreiz pateicos par tavām pūlēm, lai to panāktu.

- Ardievu, Margerita!

- O, kā cs tevi mīlu, Anrieta!

Un Margerita draudzeni apskāva un noskūpstīja. Norunājušas satikties no rīta un pēc tam ik dienu tajā pašā namā un noteiktā stundā, abas draudzenes šķīrās.

Lūk, šīs daiļās, mīlā tvīkstošās būtnes Kokonna arī nosauca par neredzamām aizsargbruņām.