Labirinta gūstā

24. NODAĻA

i

Nākamajā rītā Tomass, satraukts, nervozs un nosvīdis, tika nosēdināts krēslā vienpadsmit citu zēnu priekšā. Tie arī sēdēja krēslos, izkārtotos puslokā ap viņu. Ieņēmis savu vie­tu, Tomass redzēja, ka visi sanākušie ir uzraugi, un sarūgti­nāts konstatēja, ka to starpā bija arī Gallijs. Krēsls, kas atra­dās tieši pretī Tomasam, stāvēja tukšs arī bez vaicāšanas bija skaidrs, ka tas pienācās Albijam.

Viņi atradās lielā Mājokļa pirmā stāva telpā, kurā Toma­sam iepriekš nebija nācies būt. Izņemot krēslus un nelielu koka galdiņu pašā stūrī, tajā nebija nekādu citu mēbeļu. Tel­pas sienas un grīda bija no koka, un nelikās, ka kādam jel­kad būtu rūpējis, lai te izskatītos mājīgi. Istabai nebija logu, tā oda pēc pelējuma un vecām grāmatām. Tomasam nesala, bet viņš tik un tā trīcēja.

Vienīgais mierinājums bija Ņūta klātbūtne. Klibais zēns sēdēja krēslā pa labi no Albija tukšās vietas.

Mūsu vadoņa vietā, kurš šobrīd ir sasirdzis, es paslu­dinu šo Sapulci par atklātu, Ņūts nodeklamēja, viegli pa­šķielēdams augšup, it kā apliecinādams, cik ļoti viņam riebās viss, kam ir kaut attāla saistība ar formalitātēm. Kā jūs visi jau labi zināt, pēdējās dienās ir noticis pilnīgs ārprāts, un vai­rākumā notikumu tā vai citādi bijis iesaistīts zaļknābis Tomijs, kurš šobrīd atrodas mūsu priekšā.

Tomass nosarka un sajutās ārkārtīgi neērti.

- Viņš vairs nav nekāds zaļknābis, iečerkstējās Gallijs klusā un pārspīlēti ļaunā, gandrīz komiskā balsī. Tagad viņš ir tikai un vienīgi likumpārkāpējs!

Zēnu rindai pārvēlās čukstu un pieklusinātu balsu mur­doņa, bet Ņūts viņus apsauca. Tomass piepeši vēlējās atras­ties pēc iespējas tālāk no šis istabas.

- Gallij, Ņūts stingri noskaldīja. Pacenties ievērot vismaz kaut kādu kārtību, velns parāvis! Ja tu grasies viri­nāt savas pretīgās žaunas pēc katra mana teikuma, vari droši staigāt, kur acis rāda, jo es šodien neesmu pārāk jautrā omā!

Tomasam gribējās uzgavilēt Ņūtam.

Gallijs sakrustoja rokas un atgāzās krēslā, saviebis seju tik samāksloti naidīgā grimasē, ka Tomasam gandrīz sanāca smiekli. Viņam kļuva arvien grūtāk noticēt, ka vēl vakar bija baidījies no šī āksta šodien Gallijs izskatījās muļķīgs un no­žēlojams.

Ņūts nomērīja bezkauņu ar stingru skatienu un turpinā­ja: Prieks, ka esam par to vienojušies. Viņš atkal pašķie­lēja augšup. Mēs esam sapulcējušies tādēļ, ka pēdējo divu dienu laikā katrs Klajuma švalis vismaz reizi vai divas nācis ar mani runāt, lai vai nu pieprasītu sodīt Tomasu, vai lūgtu viņa roku. Mums jānospriež, ko mēs iesāksim.

Gallijs paliecās uz priekšu, bet Ņūts pārtrauca viņu, pirms tas bija paspējis ierunāties.

- Tev būs iespēja izteikties, Gallij. Gaidi savu kārtu. Un tev, Tomij, jāklusē kā mēmam, līdz dosim tev vārdu. Saru­nāts? Ņūts gaidīja, līdz Tomass negribīgi, bet piekrītoši pamāja ar galvu, tad norādīja uz zēnu, kurš sēdēja vistālāk labajā ieloka pusē. Zārt, kam pirdiens klāt, tu sāc!

Šur tur kāds iesmējās. Zārts, druknais un klusais Dārzu uzraugs, nemierīgi pagrozījās savā krēslā. Tomasaprāt, viņš istabā iederējās vēl sliktāk par burkānu tomātu ķekarā.

- Nu, Zārts iesāka, acīm šaudoties apkārt, it kā gai­dītu, ka sakāmo kāds viņam pateiks priekšā. Es nezinu… švalis pārkāpa vienu no mūsu galvenajiem noteikumiem. Nedrīkst ļaut visiem domāt, ka tas ir kaut kas pieļaujams, rušķis apklusa, paskatījās uz savām plaukstām, saberzēja tās. No otras puses… viņš ir daudz ko mainījis. Tagad mēs zi­nām, ka Labirintā ir iespējams izdzīvot un ka bēdneši nav neuzvarami.

Tomass atviegloti uzelpoja. Vismaz vēl kāds bija viņa pusē. Viņš pie sevis nosolījās turpmāk būt īpaši laipns pret Zārtu.

- Tikai nevajag! sašutis iesaucās Gallijs. Varu derēt, ka tas viss bija Minjo nopelns.

- Aizver muti, Gallij! iebļāvās Ņūts, šoreiz pieceldamies kājās; Tomasam atkal sagribējās uzgavilēt. Tagad es esmu Padomes priekšsēdētājs, sasodīts! Ja vēlreiz dzirdēšu no tavas puses kaut vienu vārdu ārpus rindas kārtības, būšu spiests sarīkot vēl vienu Izraidīšanu arī tavai smirdīgajai pakaļai.

- Kā tad… Gallijs nicīgi nošņācās un, sašķobījis seju naidpilnā grimasē, atgāzās krēslā.

Ņūts apsēdās un pamāja Zārtam. Tas bija viss? Vai tev ir kādi īpaši priekšlikumi vai ieteikumi?

Zārts papurināja galvu.

- Labi. Cepeti, tu nākamais.

Klajuma pavārs nosmīnēja bārdā un izslējās. Es saku, ka tam švalim ir vairāk iekšu nekā visām manis šogad uz­ceptajām govīm un cūkām kopā! Viņš ieturēja pauzi, it kā gaidīdams, vai kāds nesmiesies, bet visi klusēja. Kas tas par sviestu? Puisis izglābj Albija dzīvību, novāc vairākus bēdnešus, bet mēs te sēžam un spriežam, kā viņu sodīt. Vai nav stulbums? Pilnīgs klunkšķis, kā teiktu Čaks!

Tomass labprāt būtu piecēlies un paspiedis Cepetim roku. Pavārs tikko vārds vārdā bija paudis viņa paša domas par notiekošo.

- Ko tad tu ierosini? Ņūts vaicāja.

Cepetis sakrustoja rokas uz krūtīm. Iecelt viņu Pado­mē, pie velna! Un likt iemācīt mums to pašu, ko viņš darīja tur ārā.

Atkal no visām pusēm atskanēja balsu murdoņa, un Ņūtam vajadzēja kādu pusminūti, lai apklusinātu zēnus. Tomass sadrūma. Ar savu priekšlikumu Cepetis bija krietni pāršāvis pār strīpu, gandrīz vai atceļot jēgu paša visnotaļ prātīgajam situācijas novērtējumam pirms tam.

- Labi, pierakstām, Ņūts noteica un sāka skricelēt kaut ko savā bloknotā. Un tā, lai visi turētu muti! Runāsiet pēc kārtas un pa vienam, sapratāt? Man nav jums jāatgādina mūsu noteikumi katra ideja tiks ņemta vērā pēc tam va­rēsiet paust par to savu viedokli balsojot. Ņūts beidza rak­stīt un norādīja uz trešo Padomes locekli zēnu ar melniem matiem un vasarraibumainu seju. Viņu Tomass vēl nepazina.

- Man patiesībā nav viedokļa, tas teica.

- Ko? Ņūts dusmīgi pārjautāja. Interesanti, kāda tad Padomei no tevis ir jēga?

- Piedod, bet man patiešām nav. Uzraugs paraustīja plecus. Ja baigi vajag, tad visdrīzāk es piekrītu Cepetim. Kāpēc sodīt kādu par cita dzīvības glābšanu?

- Tātad tev tomēr ir viedoklis? Ņūts neatlaidās, virpinādams pirkstos zīmuli.

Zēns piekrītoši pamāja ar galvu, un Ņūts atkal kaut ko pierakstīja. Tomass arvien vairāk nomierinājās šķita, ka vairākums uzraugu bija labvēlīgi noskaņoti. Neskatoties uz to, viņam nebija viegli nosēdēt uz vietas un neciešami gri­bējās izteikties pašam savā vārdā. Taču Tomass nolēma, ka klausīs Ņūta pavēlei un klusēs.

Nākamais runāja Vinstons, pumpainais Asinsnama uz­raugs: Es domāju, ka viņš ir jāsoda. Neapvainojies, zaļknā­bi, bet Ņūt, tu pats esi tas, kurš visu laiku cepas par kārtī­bu. Ja nesodīsim viņu, mēs rādīsim sliktu piemēru pārējiem. Viņš tomēr pārkāpa mūsu galveno noteikumu.

- Labi. Ņūts atkal kaut ko pierakstīja bloknotā. Tātad tu iesaki sodu. Kādu?

- Es teiktu, ka viņš nedēļu jāpatur Tuptūzī pie maizes un ūdens un vēlams, lai visi par to zinātu un izdarītu attiecīgos secinājumus.

Gallijs sāka aplaudēt, izpelnoties dusmīgu acu uzmetie­nu no Ņūta. Tomasa dūša nedaudz sašļuka.

Izteicās vēl divi uzraugi, viens no tiem atbalstīja Cepeša, otrs Vinstona viedokli. Pienāca Ņūta kārta.

- Pagaidām es piekrītu jums visiem. Viņš ir jāsoda, bet mums arī jāizdomā, kā varam viņu izmantot. Es pataupīšu savu priekšlikumu un izteikšos, kad būšu uzklausījis visus. Nākamais!

Tomasam riebās visas šīs runas par sodu, pat vairāk nekā riebās piespiedu klusēšana. Taču, lai cik dīvaini tas liktos, viņš nevarēja nepiekrist uzraugiem pat ņemot vērā visu sasnieg­to, Tomass bija pārkāpis ļoti svarīgu Klajuma noteikumu.

Zēni cits pēc cita turpināja izteikties. Kāds uzskatī­ja, ka Tomass pelnījis uzslavu, kāds ka viņam pienākas sods. Vēl kāds ka abi divi. Viņš tik tikko spēja izsekot līdzi sakāmajam, nepacietīgi gaidot pēdējo divu uzraugu Gallija un Minjo komentārus. Pēdējais nebija bildis ne vārda kopš Tomasa ierašanās un sēdēja savā krēslā ar nokārtu galvu, iz­skatoties tā, it kā nedēļu nebūtu gulējis.

Gallijs sāka pirmais: Es domāju, ka mana nostāja vi­siem ir skaidra.

Lieliski, nodomāja Tomass. Tad vari nemaz neturpināt.

- Ļoti labi. Ņūts atkal teatrāli pašķielēja augšup. Vārds tev, Minjo.

- Nē! Gallijs iebļāvās tik negaidīti, ka daži uzraugi salē­cās savās vietās. Es tik un tā vēlos izteikties!

- Tad izsakies, velns parāvis! Ņūts atcirta. Tomasu ne­daudz mierināja tas, ka ari Padomes pagaidu priekšsēdētājs acīmredzami nicina Galliju tikpat stipri kā viņš. Lai gan ag­resīvais zēns vairs ne tuvu nebiedēja Tomasu kā agrāk, nepa­tika pret viņu nebija mazinājusies.

- Padomājiet paši! Gallijs sāka. Tas nejēga tikai nu­pat izlīda no Kastes un bija tikpat apjucis un nobijies kā visi pārējie. Bet nepaiet ne pāris dienas un šis jau dzīvojas pa La­birintu kopā ar bēdnešiem tā, it kā viņam te viss piederētu.

Tomass ierāvās dziļāk krēslā, cerot, ka neviens cits neko tādu nedomā.

Gallijs turpināja: Manuprāt, tas viss ir iestudēts. Kaut ko tādu nav iespējams paveikt, ja esi bijis Klajumā tikai pāris dienas. Es tam vienkārši neticu.

- Ko tu ar to gribi teikt, Gallij? Ņūts vaicāja. Varbūt beidz muldēt tukšu un izsakies sakarigāk?

- Es domāju, ka viņš ir spiegs no tiem, kuri mūs šeit sa­gūstījuši.

Telpā atkal uzvirmoja balsis; Tomass spēja tikai sēdēt un šūpot galvu viņam nebija ne jausmas, no kurienes Gallijs rauj savas vājprātīgās idejas. Pēc brīža Ņūtam izdevās apklu­sināt zēnus, bet Gallijs vēl nebija beidzis.

- Tam švalim nedrīkst uzticēties, viņš turpināja. Tikai dienu pēc viņa ierašanās uzrodas kaut kāda pustraka meitene ar zīmīti un murgiem, ka viss mainīsies. Labirintā parādās beigts bēdnesis, Albiju sadzeļ, un Tomass tīšām paliek laukā pa nakti, lai pēc tam varētu pārliecināt visus, ka ir varonis. Ne Minjo, ne kāds cits taču neredzēja, ko tas zaļknābis darīja ar liānām. Kā mēs varam zināt, ka tas bija viņš, kurš uzsēja Albiju pie sienas?

Gallijs apklusa; pāris sekundes neviens neko neteica, un Tomasa pakrūtē sāka augt nemiers. Vai patiešām kāds noti­cēs Gallijam? Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad pats varēs iz­teikties savai aizstāvībai, un gandrīz jau pārtrauca klusumu, bet tad Gallijs turpināja.

- Pēdējā laikā ir noticis pārāk daudz dīvainu lietu, un tās visas sākās pēc tam, kad tas klunkšķabrālis te ieradās. Kāda sagadīšanās, ka viņš arī ir pirmais, kas izdzīvo pa nak­ti Labirintā! Kaut kas te nav tīrs, un, kamēr mēs nebūsim noskaidrojuši visus lietas apstākļus, ierosinu iemest viņu Tuptūzī uz mēnesi, ja tas nepieciešams. Un tad sasaukt vēl vienu Sapulci.

Telpā atsākās murdoņa. Ņūts kaut ko pierakstīja savā bloknotā, visu laiku komiski šūpojot galvu, vismaz tas To­masā viesa vāju cerību.

- Esi beidzis, kapteini Gallij? viņš vaicāja.

- Netēlo tādu prātvēderu, Ņūt! Gallijs nošņācās un pie­sarka. Es runāju nopietni. Kā tu vari tam švalim uzticēties, ja vēl nav pagājusi pat nedēļa, kopš viņš ir te? Nevajag nolikt manu viedokli, pirms neesi pat padomājis par to, ko es saku!

Tomass pirmoreiz sajuta kaut ko līdzīgu žēlumam pret Galliju. Ņūts patiešām izturējās aizspriedumaini. Gallijs to­mēr bija viens no uzraugiem. Bet es tik un tā viņu ienīstu, Tomass nodomāja.

- Labi, Gallij, Ņūts teica. Atvaino. Mēs esam tevi uz­klausījuši, un tavs priekšlikums tiks ņemts vērā. Esi beidzis?

- Jā, esmu beidzis. Un man ir taisnība.

Kad Gallijs bija apklusis, Ņūts norādīja uz Minjo. Lai runā pēdējais, bet ne mazāk svarīgais.

Tomass priecājās, ka pienākusi Minjo kārta; viņš nešau­bījās, ka skrējējs aizstāvēs viņu ar visām četrām.

Minjo strauji uzrāvās kājās, iztrūcinot tuvāk sēdošos. Es biju klāt un redzēju, kā šis švalis rīkojās! Viņš nezaudēja drosmi un sajēgu, kad man pašam dūša bija saskrējusi pa­pēžos. Goda vārds. Es netaisos te bezgalīgi dzesināt muti kā Gallijs, tāpēc tikai izvirzīšu savu priekšlikumu un viss. Tomass nepacietībā aizturēja elpu. Ļoti labi, Ņūts teica. Mēs klausāmies. Minjo palūkojās uz Tomasu. Es ierosinu iecelt viņu manā vietā par skrējēju uzraugu.