6. NODAĻA

t

Kāds paraustīja Tomasu aiz pleca. Atvēris acis, viņš ie­raudzīja sev pavisam tuvu pieliekušos seju. Viss apkārt vēl bija tīts agrā rīta pustumsā. Zēns pavēra muti, lai ierunātos, bet tai tūlīt uzgūlās vēsa plauksta. Tomasā uzliesmoja panika, bet apdzisa, tiklīdz viņš pazina modinātāju.

- Kuš, zaļknābi. Negribam taču uzmodināt Čakiju, vai ne?

Tas bija Ņūts zēns, kurš Klajumā, šķiet, bija otrais gal­venais. Gaiss smirdēja pēc viņa rīta elpas.

Tomass bija pārsteigts, bet no izbīļa vairs nebija ne miņas. To nomainīja nepārvarama ziņkāre. Ko gan Ņūtam no viņa vajadzēja? Tomass grozīja galvu, cenzdamies iespēju robežās izrādīt savu piekrišanu ar acīm, līdz Ņūts beidzot noņēma plaukstu no viņa mutes un pārnesa svaru uz papēžiem.

- Ejam, zaļknābi, sliedamies kājās, slaidais zēns nočuk­stēja, padeva roku un palīdzēja Tomasam piecelties. Ņūts šķi­ta tik spēcīgs, ka mierīgi varētu viņa roku arī noraut. Nāc, man pirms rīta jundas tev kaut kas jāparāda.

Pēdējās miega pēdas jau bija izgaisušas no Tomasa ap­ziņas. Labi, viņš atbildēja, gatavs uz vietas sekot Ņūtam. Zēns gan saprata, ka jāsaglabā kaut nedaudz piesardzības galu galā viņam vēl nebija iemesla te kādam uzticēties, taču ziņkāre ņēma virsroku. Viņš ātri pieliecās, lai uzmauktu kājās kurpes. Kur mēs iesim?

- Vienkārši seko man. Un neatpaliec.

Lavierējot starp mauriņā gulošo ķermeņiem, Tomass pā­ris reizes gandrīz paklupa un vienreiz netīšām uzkāpa kāda rokai, par ko nopelnīja skaļu uzbļāvienu un sitienu pa stilbu.

- Es atvainojos, viņš nočukstēja, ignorējot Ņūta dusmī­go skatienu.

Tiklīdz viņi sasniedza pagalma cieto akmens pamatni, Ņūts skriešus metās rietumu sienas virzienā. Tomass bridi vilcinājās neizpratnē, kāpēc jāskrien, bet tad ātri attapās un sekoja viņam tādā pašā tempā.

Rīta gaisma vēl bija blāva, bet visi šķēršļi ceļā izskatījās pēc tumšām ēnām, un Tomass spēja turēties līdzi neatpaliekot. Viņš apstājās reizē ar Ņūtu blakus masīvajai sienai, kas slējās virs zēnu galvām kā debesskrāpis vēl viens nejaušs, kādā tumšā atmiņas nostūri aizķēries tēls. Tomass pamanīja mazas sarkanas gaismiņas, kas zibēja gar sienas virsmu, tekalējot šur­pu turpu, brīžiem apstājoties, pazūdot un atkal parādoties.

- Kas tās tādas? Tomass čukstēja, cik skaļi uzdrīkstējās, cerēdams, ka balss izklausās drošāka, nekā jutās viņš pats. Trīsošo gaismiņu sarkanais spīdums radīja visnotaļ draudīgu iespaidu.

- Pacieties, velns parāvis! Ņūts stāvēja tikai pāris soļus no biezā efeju gobelēna, kas blīvā slānī klāja sienas. Kad pienāks laiks, uzzināsi, zaļknābi.

- Klau, tev neliktos stulbi tikt atsūtītam uz vietu, kur neko nevar saprast un neviens neatbild uz taviem jautājumiem… Tomass ieturēja pauzi, pārsteigts pats par sevi. Švali? viņš piebilda, cenšoties ielikt šajās divās zilbēs pēc iespējas vairāk sarkasma.

Ņūts iesmējās, bet tūdaļ apklusa. Tu man patīc, zaļknā­bi. Bet tagad aizveries un skaties.

Viņš piegāja pie sienas, ar abām rokām ierakās biezajā vīteņu slānī un pavilka sāņus pāris resnākas liānas. Aiz efe­jām atklājās aptuveni pusmetru plats, noputējis kvadrātveida logs. Tobrīd tā rūts bija tumša, it kā nokrāsota melna.

- Uz ko man jāskatās? Tomass čukstēja.

- Pieturi apenes, puis. Agrāk vai vēlāk kāds parādīsies.

Pagāja minūte. Divas. Vēl pāris. Tomass mīņājās no vienas

kājas uz otru, brīnoties, kā Ņūtam izdodas tik ilgi nekustīgi nostāvēt uz vietas, pacietīgi veroties tikai un vienīgi tumsā.

Bet tad kaut kas mainījās.

Logā parādījās spokainas gaismas atblāzma; tā meta mir­guļojošu krāsu varavīksni uz Ņūta sejas un ķermeņa, it kā viņš stāvētu apgaismota baseina malā. Tomass sastinga un, piemiedzis acis, centās saskatīt, kas notiek aiz loga. Kaklā sa­kāpa biezs kamols. Kas gan tas varētu būt? viņš domāja.

- Tur ārpusē ir Labirints, čukstēja Ņūts ar plaši ieples­tām acīm, it kā atrastos transā. Viss, ko mēs darām, zaļknā­bi, visa mūsu dzīve grozās ap Labirintu. Katras mīļās dienas katru mīļo brīdi mēs veltām Labirintam, mēģinot atrisināt kaut ko, par ko nemaz nezinām, vai tam vispār ir atrisinā­jums, saproti? Un mēs gribam tev parādīt, kādēļ tā nav ne­kāda joka lieta. Kādēļ tie nolāpītie vārti aizveras katru nakti. Kādēļ tev nekad, nekad nevajadzētu spert savu kāju ārpusē.

Ņūts pakāpās soli atpakaļ, arvien vēl turēdams rokās efe­ju liānas, un pamāja Tomasam ar galvu, aicinot ieņemt viņa vietu un ieskatīties logā.

Tomass paklausīja un pieliecās tik tuvu, ka deguns pie­skārās vēsajai stikla virsmai. Pagāja kāds brīdis, iekams zēns sakoncentrējās uz kustīgo objektu aiz sienas un caur putek­ļiem un netīrumiem spēja saskatīt to, ko Ņūts bija gribējis vi­ņam parādīt. Tajā brīdī elpa Tomasa rīklē aizķērās likās, ka tajā ielauzusies auksta vēja brāzma un pārvērtusi gaisu ledū.

Aiz sienas koridorā rosījās liels, nepazīstams radījums. Tas bija prāvas govs izmērā, bet bez izteiktas formas. Brīdi pagrozījies gaitenī, tas uzrāpās pa pretējo sienu un lēca uz loga pusi, atsizdamies pret to ar skaļu būkšķi. Tomass nenovaldīja kliedzienu un atsprāga no rūts, taču biezais stikls trie­cienu izturēja.

Divreiz dziļi ievilcis elpu, viņš vēlreiz pietuvojās logam. Bija pārāk tumšs, lai radījumu varētu skaidri redzēt, bet spo­kainajā gaismā, kas nāca no kāda nezināma avota, bija saska­tāma mitra, pulsējoša miesa un metālisku asmeņu ziboņa. No būtnes ķermeņa līdzigi taustekļiem uz visām pusēm stiepās neganta izskata pagarinājumi ar instrumentveidlgiem uzga­ļiem: ripzāģi, dzirkles un gari iesmi, durkļi, kuru nolūku at­lika vienīgi minēt. Neredzētais radījums bija atbaidošs dzīv­nieka un mašīnas krustojums. Šķita, ka tas apzinās, ka tiek vērots, turklāt labi saprot, kas atrodas aiz Klajuma sienām, un kāro nokļūt otrpus tām, lai pamielotos ar cilvēku miesu. Tomasa pakrūtē uzplauka ledains šausmu zieds, tas izpletās līdzīgi augonim un traucēja elpot. Pat ar visu atmiņas zudu­mu viņš nešaubījās, ka vēl nekad savā mūžā nav sastapis neko tik atbaidošu.

Tomass atkāpās no loga, nez no kurienes iepriekšējā vaka­rā uzradusies drosme izplēnēja. Kuņģī kaut kas sašūpojās, un viņam atkal šķita, ka vairs nekad mūžā nespēs kaut ko ieēst.

- Kas tas ir? viņš vaicāja.

- Mēs tos saucam par bēdnešiem, Ņūts atbildēja. Ne­gants mošķis, vai ne? Priecājies, ka tie parādās tikai naktīs. Saki paldies šīm sienām.

Tomass norija kaklā sakāpušo kamolu, viņš vairs nebija tik drošs, ka jelkad vēlēsies spert kāju Labirintā. Spārnotā ie­cere kļūt par skrējēju nupat bija saņēmusi spēcīgu triecienu. Taču viņam tas bija jādara. Viņš zināja, ka tas ir viņa pienā­kums. Tas bija pagalam savādi, it īpaši pēc tikko redzētā.

Ņūts pavirši uzmeta acis logam. Nu tu zini, kādi pretekļi ložņā Labirintā, draudziņ. Nu tu saproti, ka tā nav nekāda bērnu spēle. Tu esi atsūtīts uz Klajumu, zaļknābi, un mēs rē­ķināmies, ka izdzīvosi un palīdzēsi mums paveikt to, kā dēļ mēs te esam.

- Un kas tas būtu? Tomass vaicāja par spīti tam, ka bijās atbildes.

Ņūts pagriezās un cieši ieskatījās viņam acīs. Bija pielavījušās pirmās rītausmas pazīmes, un Tomass varēja skaidri saskatīt vissīkākos biedra sejas vaibstus, gludo ādu un sa­rauktās uzacis.

- Atrast izeju, zaļknābi, Ņūts atbildēja. Atrisināt šo sasodīto Labirintu un atgriezties mājās.

Pāris stundas vēlāk, kad ar lielu dārdoņu un zemes drebināšanu Klajuma vārti atkal bija atvērušies, Tomass sēdēja pie šķība un nodiluša āra galda Mājokļa priekšā. Vienīgais, par ko viņš spēja domāt, bija bēdneši kāds bija to mērķis, ko tie pa naktīm darīja Labirintā un kas notiktu, ja viņam uzbruktu kaut kas tik šaušalīgs.

Tomass centās atbrīvoties no apziņu pārņēmušā tēla un pievērst domas kaut kam citam. Piemēram, skrējējiem. Tie tikko bija devušies prom, ne ar vienu nepārmīdami ne vārda, pilnā ātrumā aiztraukušies Labirintā un pazuduši aiz milzu akmens sienām. Viņš iztēlojās tos un ar dakšiņu knibināja brokastu olas un speķi, nerunāja ne ar vienu, pat ne ar Čaku, kurš klusēdams ēda viņam blakus. Nabaga zeņķis bija pavi­sam nomocījies, cenšoties uzsākt sarunu, taču visi pūliņi bija veltīgi. Tomass gribēja tikai vienu lai viņu liek mierā.

Viņš vienkārši nespēja to saprast; smadzenes bija pārpū­lējušās, meklējot izskaidrojumu neticamajai situācijai. Cik gan milzīgam bija jābūt Labirintam ar tik biezām un stāvām sienām, ja vesels bars zēnu jau nez cik ilgi nespēja atrast no tā izeju? Kā šāda konstrukcija vispār varēja pastāvēt? Un pats galvenais kāpēc? Kādam nolūkam tā ir radīta? Kāpēc viņi ir šeit? Cik ilgi jau viņi ir šeit?

Lai arī kā zēns centās no tā izvairīties, prātā turpināja at­griezties asinskārā bēdneša tēls. Ikreiz, kad Tomass samirk­šķināja vai paberzēja plakstiņus, acu priekšā parādījās viņam virsū lecošais rēgs.

Tomass zināja, ka ir gudrs zēns, kaut kā viņš to juta, līdz kaulam. Bet viņš nekādi nespēja saprast šo vietu. Tikai vienu viņam jākļūst par skrējēju. Bet kāpēc viņš par to bija tik nelokāmi pārliecināts? Pat pēc tam, kad redzējis, kādas radības mīt Labirintā?

Viegls uzsitiens pa plecu izrāva zēnu no pārdomām. To­mass pacēla galvu un ieraudzīja Albiju, kurš stāvēja sakrus­totām rokām aiz viņa.

Tu gan izskaties svaigs kā gurķītis, Albijs teica. Ko labu šorīt redzēji pa logu?

Tomass nopriecājās, ka beidzot pienācis laiks atbildēm vai vismaz kaut kam, kas izkliedētu drūmās domas. Pietiekami, lai gribētu uzzināt vairāk, viņš atbildēja, ceļoties kājās un cerot vairs neizprovocēt dusmas, kam bija kļuvis par liecinieku vakar.

Albijs pamāja. Ejam, švali! Vari uzskatīt, ka Ekskursija ir sākusies. Viņš sakustējās, bet tad apstājās un pacēla pirk­stu. Nekādu jautājumu līdz Ekskursijas beigām, saprati? Man nav laika visu dienu pļāpāt ar tevi.

- Bet… Tomass aprāvās, kad Albija uzacis bargi saraucās. Kāpēc viņam bija jābūt tādam kretīnam? Bet stāsti man visu es gribu zināt visu. Iepriekšējā naktī Tomass bija nolēmis nevienam vairs neteikt, cik savādi pazīstama vi­ņam likās šī vieta, ka viņam šķitis, ka bijis te jau agrāk ka spēja atcerēties to. Dalīties tajā vairs nelikās laba doma.

- Es stāstīšu tev to, ko gribēšu, zaļknābi. Aiziet!

- Es drīkstu iet līdzi? ievaicājās pie galda sēdošais Čaks.

Albijs izstiepa roku un parāva zēnu aiz auss.

- Au! tas iespiedzās.

- Tev nav citu darbu, klunkšķpauri? Albijs jautāja. Slaucīt un tīrīt?

Čaks pabolīja acis un paskatījās uz Tomasu. Izklaidējies!

- Centīšos. Tomasam pēkšņi kļuva žēl Čaka. Zeņķis bija pelnījis labāku izturēšanos. Bet tagad tur neko nevarēja iesākt bija laiks doties. Viņš sekoja Albijam, cerēdams, ka Ekskursija beidzot ir oficiāli sākusies.

Загрузка...