30. NODAĻA

t

Tuptūzis atradās neuzkrītošā vietā starp Mājokli un Kla­juma ziemeļu sienu aiz bieziem, ērkšķainiem krūmiem, ku­rus veselu mūžību neviens nebija apcirpis. Tas bija liels neap­strādāta betona klucis ar vienu šauru, aizrestotu lodziņu un koka durvīm, kas bija aizšautas ar draudīgu, kā no viduslai­kiem nākušu sarūsējušu dzelzs bultu.

Ņūts izvilka no kabatas atslēgu un, atvēris durvis, ar žes­tu aicināja Tomasu doties iekšā. Tur ir tikai viens krēsls un nav pilnīgi nekā ko darīt. Lūdzu!

Tomass pārkāpa slieksnim un pie sevis novaidējās, ierau­dzījis vienīgo mēbeli telpā neglītu, šķību ķebli, kam vie­na kāja bija krietni īsāka par pārējām visticamāk, tīšuprāt. Tuptūzī nebija pat pēļa.

Izklaidējies, Ņūts atvadījās un aizvēra durvis. Tomass pagriezās, lai nopētītu savu pagaidu dzīvesvietu, un dzirdēja, kā smagā bulta aiz viņa muguras aizšaujas, atslēgai noskrapstot slēdzenē. Ņūta seja parādījās pie mazā neiestiklotā loga. Tāda ir cena par noteikumu pārkāpšanu, viņš teica, caur restēm skatīdamies uz Tomasu. Tavā gadījumā pavisam niecīga. Protams, tu esi malacis, Tomij, ka izglābi dažas dzī­vības, bet saproti pareizi…

- Jā, es zinu. Kārtība.

Ņūts pasmaidīja. Tev nav ne vainas, švali. Neuztver to personīgi draugi vai ne, bet visam jānotiek pēc noteiku­miem, citādi mēs aiziesim bojā. Padomā par to, kamēr sēdēsi te un blenzīsi uz sienām.

To pateicis, zēns aizgāja.

Pagāja pirmā stunda, un kā žurkas pa durvjapakšu To­masam piezagās garlaicība. Otrās stundas beigās viņam jau gribējās dauzīt pieri pret sienu. Vēl pēc divām stundām To­mass sāka apsvērt domu, ka vakariņas ar Galliju un bēdnešiem būtu krietni patīkamāka izklaide par sēdēšanu šajā stul­bajā ūķī. Lai īsinātu laiku, viņš pūlējās atsaukt atmiņā kaut ko no savas pagātnes, bet visi centieni bija veltīgi un izgaroja aizmirstības miglā, tā arī neieguvuši konkrētu formu.

Par laimi, ap divpadsmitiem ieradās Čaks ar pusdienām un deva viņam iespēju atpūsties no savām domām. Caur logu pasniedzis Tomasam pāris ceptas vistas gabalus un glāzi ūdens, zeņķis ķērās pie savas ierastās nodarbes runāšanas.

- Klajumā viss pamazām atgriežas ierastajās sliedēs, viņš paziņoja. Skrējēji ir prom Labirintā, pārējie strādā kā vienmēr izskatās, ka kaut kā tomēr izdzīvosim. No Gallija vēl nav ne miņas Ņūts pavēlēja skrējējiem uz karstām pē­dām jozt atpakaļ gadījumā, ja tie atrod viņa līķi. Ā, un vēl Albijs ir augšā no gultas un jau staigā apkārt. Izskatās nor­māli. Ņūts ir varen priecīgs, ka viņam vairs nav jātēlo lielais priekšnieks.

Izdzirdējis Albija vārdu, Tomass acumirklī aizmirsa par ēdienu. Atmiņā atausa vakardienas aina ar raustīšanos gultā un sevis žņaugšanu. Tad viņš atcerējās, ka neviens taču nezi­nāja, ko Albijs bija teicis pirms lēkmes, kad Ņūts viņus atstāja divatā. Tas gan nenozīmēja, ka vadonis arī turpmāk to patu­rēs pie sevis, jo īpaši tagad, kad bija izveseļojies un runāja ar citiem.

Čaks turpināja spriedelēt, pavisam negaidīti uzsākot citu tēmu: Tomas, vecīt, man galvā ir pilnīga putra. Tas ir tik jocīgi it kā skumt un ilgoties pēc mājām, bet nezināt, kādas tās mājas ir un kur īsti es vēlos atgriezties, saproti? Es zinu tikai to, ka negribu būt šeit. Gribu atgriezties pie savas ģime­nes, lai kur tā arī būtu. Visvairāk es gribu atcerēties.

Tomass bija mazliet pārsteigts. Čaks pirmoreiz bija pa­teicis kaut ko tik dziļu un patiesu. Es tevi saprotu, viņš nomurmināja.

Čaks bija pārāk īss, lai viņa acis būtu saskatāmas caur logu, bet Tomasam nebija grūti iztēloties, ka, izrunājot nā­kamos vārdus, tās piepildās ar dziļām skumjām, varbūt pat asarām: Agrāk es raudāju. Katru nakti.

Domas par Albiju pagaisa. Ja?

- Jā, kā mazs bēbis, kas vēl slapina autiņos. Gandrīz līdz tai dienai, kad ieradies tu. Tad es laikam pieradu pie šīs vie­tas. Sāku uztvert Klajumu kā mājas, pat ja mēs aizvadām kat­ru dienu, cenšoties tikt prom.

- Es kopš ierašanās esmu raudājis tikai vienreiz, bet tas notika pēc tam, kad gandrīz tiku apēsts dzīvs. Laikam jau esmu galīgi sekls un nejūtīgs tips. Tomass diez vai atzītos, ja Čaks nebūtu pirmais izkratījis viņam savu sirdi.

- Tu raudāji? Čaks vaicāja. Labirintā?

- Jā. Kad pēdējais bēdnesis nogāzās no Kraujas, es sakņupu un šņukstēju tik ilgi, ka sāka sāpēt rīkle un plaušas. To­mass pat pārāk labi atcerējās šo epizodi. Vienā mirklī visa pasaule sabruka pār mani. Toties pēc tam es sajutos daudz labāk tāpēc nevajag kaunēties par raudāšanu. Nekad.

- Raudāšana tiešām palīdz, vai ne? Jocīgi, ka tā.

Pāris minūtes pagāja klusumā. Tomass saprata, ka vēlas, lai Čaks vēl tik drīz neietu prom.

- Klau, Tomas? zeņķis ievaicājās.

-Nu?

- Kā tev liekas vai man ir vecāki? īsti vecāki?

Tomass iesmējās, galvenokārt, lai atgaiņātu skumjas, ko

uzvēdīja Čaka jautājums. Skaidrs, ka ir, švali. Vai man tev jāpaskaidro, kā rodas bērni? Viņam iesāpējās sirds zēns apjauta, ka arī pats reiz uzklausījis šādu lekciju tikai nespēja atcerēties, no kā lūpām tā nāca.

Ne jau to es gribēju teikt, Čaks atbildēja; viņa balsi nebija ne miņas no ierastās jautrības, tā bija drūma un klu­sa. Vairākums sadzelto Pārvēršanas laikā atceras tik bries­mīgas lietas, ka nemaz negrib par tām stāstīt, tāpēc es stipri šaubos, vai mūs mājās gaida kaut kas labs. Tavuprāt, tiešām ir iespējams, ka man kaut kur pasaulē ir mamma un tētis, ku­riem manis pietrūkst? Un, ja ir, vai ari viņi pa naktīm raud?

Tomass ar izbrīnu konstatēja, ka arī viņa acīs ir sariesušās asaras. Pēc ierašanās Klajumā notikumi bija attīstījušies tik drudžainā tempā, ka viņš ne reizi nebija uztvēris tās iemīt­niekus kā īstus cilvēkus ar īstām ģimenēm, kuras varbūt ilgo­jas pēc saviem bērniem un gaida atgriežamies mājās. Dīvaini, bet Tomass pat par sevi nebija domājis šādā kontekstā tikai par to, kur un kāpēc nokļuvis, kas ieslodzījis viņus šajā vietā un kā no tās aizbēgt.

Tomass juta līdzi Čakam un pirmoreiz saniknojās tik ļoti, ka gribēja kādu nogalināt. Zeņķim vēl būtu jāiet skolā, jādzī­vo mājās un jāspēlējas ar kaimiņu bērniem. Čaks bija pelnījis mīlošu un gādīgu ģimeni mammu, kas katru vakaru liktu viņam iet dušā, tēti, kas palīdzētu izpildīt mājasdarbus…

Tomass no visas sirds ienīda cilvēkus, kas atrāvuši šo na­baga nevainīgo zēnu no viņa tuviniekiem. Tomass pat nezi­nāja, ka ir iespējams just tik spēcīgu naidu. Viņš vēlējās, kaut tie nelieši mirtu mokpilnā nāvē. Viņš vēlējās, kaut Čaks būtu laimīgs.

Bet laime bija izsvītrota no viņu dzīvēm. Tāpat kā mīlestība.

- Klausies, Čak, Tomass ierunājās un uz mirkli apklu­sa, lai savaldītu aizlūzt draudošo balsi. Es nešaubos, ka tev ir vecāki. Es zinu, ka ir. Varbūt tas izklausās briesmīgi, bet varu derēt, ka tava mamma pašlaik sēž tavā istabā, apkampu­si tavu spilvenu, un skatās pa logu uz pasauli, kas nolaupījusi viņai tevi. Un, jā, varu derēt, ka viņa raud. Skaļi. Aizpampu­šām acīm un puņķainu degunu. Pa īstam, no visas sirds raud.

Čaks neko neteica, bet Tomasam šķita, ka viņš sadzirdēja klusu šņukstu.

- Nepadodies, Čak. Mēs visu atrisināsim un izkļūsim no šejienes, apsolu. Es tagad esmu skrējējs un zvēru pie sa­vas dzīvības, ka nogādāšu tevi atpakaļ tai tavā istabā, lai tava mamma var beigt raudāt. Tomass to domāja nopietni. Viņa sirdī kvēloja dedzīga apņemšanās.

- Ceru, ka tev ir taisnība, Čaks atbildēja drebošā balsī, uz atvadām parādīja logā paceltu īkšķi un devās prom.

Tomass piecēlās un sāka nemierīgi soļot turp un atpa­kaļ pa mazo telpu, pilns apņēmības turēt doto solījumu. Es zvēru, Čak, viņš čukstēja pats sev. Es zvēru, ka nogādāšu tevi mājās.

Загрузка...