Labirinta gūstā

57. nodaĻa

i

Sākot no kāju pirkstiem, pāri visam ķermenim Tomasam pārskrēja stindzinoša aukstuma vilnis, it kā viņš būtu izlēcis cauri apledojuša ūdens virsmai. Visapkārt satumsa, pēdas at­sitās pret slidenu pamatu, un zēns tūlīt zaudēja līdzsvaru, at­muguriski iekrītot Terēzas rokās. Meitene ar Čaku palīdzēja viņam noturēties kājās. Brīnumainā kārtā Tomass nevienam nebija izbakstījis aci ar savu šķēpu.

Bēdnešu caurumā būtu melns kā peklē, taču Terēza bija ieslēgusi savu kabatas lukturīti un tā stari nedaudz kliedēja biezo tumsu. Atguvis līdzsvaru, Tomass saprata, ka viņi atro­das trīs metrus dziļā akmens cilindrā. Tā sienas bija miklas un klātas ar slidenu, eļļainu šķidrumu. Uz priekšu veda tune­lis, kas apmēram desmit metrus tālāk pazuda tumsā. Tomass pavērās augšup uz lūku, pa kuru viņi bija ieradušies, tā iz­skatījās pēc kvadrātveida loga uz bezgalīgu bezzvaigžņu iz­platījumu.

Dators ir tur. Viņa uzmanību piesaistīja Terēzas balss.

Meitene bija notēmējusi lukturīša kūli uz tuneļa sienu pā­ris metrus tālāk. Tur apmēram acu augstumā zaļganā gaismā blāvoja neliels nokvēpis stikla ekrāns. Zem tā atradās sienā iebūvēta klaviatūra, izliekta tādā leņķī, lai to varētu bez grū­tībām izmantot, stāvot kājās. Te nu tas bija un gaidīja kodu. Tomass negribot iedomājās, ka tas viss šķiet pārāk vienkārši, pārāk viegli, lai būtu patiesība.

- Ievadi vārdus! Čaks iesaucās, uzsitot viņam pa plecu. Ātrāk!

Tomass pamāja Terēzai, lai tā uzņemas atbildību par šo uzdevumu.

- Mēs ar Čaku stāvēsim sardzē, gadījumā, ja mums no Labirinta sekos kāds bēdnesis. Atlika tikai cerēt, ka nu klajumnieki būs novirzījuši savus pūliņus no ejas izlaušanas uz bēdnešu atvairīšanu no Kraujas.

- Labi, Terēza piekrita. Tomass zināja, ka viņa ir gana prātīga, lai netērētu laiku strīdoties. Meitene piegāja pie kla­viatūras un sāka rakstīt.

Pagaidi! Tomass domās iesaucās. Vai tu droši zini, ka at­ceries vārdus?

Terēza atskatījās uz viņu ar niknumā sarauktu pieri. Es neesmu muļķe, Tom. Tici man, es esmu pilnīgi spējīga atce­rēties…

Aiz muguras atskanēja skaļš troksnis un pārtrauca mei­teni, liekot Tomasam salēkties. Viņš apmetās riņķī un ierau­dzīja, ka cauri melnajai lūkai spraucas kā uz burvja mājienu uzradies bēdnesis. Lai iekļūtu caurumā, radījums bija ievilcis savus durkļus un taustekļus. Kad tas ar plakšķi piezemējās uz tuneļa grīdas, no miesas atkal izsprāga ducis asu un negantu piederumu, kas izskatījās vēl nāvējošāki nekā parasti.

Tomass pastūma Čaku sev aiz muguras un nostājās ceļā bēdnesim, izslejot gaisā savu šķēpu, it kā tas spētu iebiedēt briesmoni.

Raksti, Terēza! viņš iekliedzās.

' y

No bēdneša miklās ādas izšāvās tievs metālisks taustek­lis. Tas atlocījās un pārtapa garā iesmā ar trīs rotējošiem as­meņiem galā. Radījums sakustējās uz Tomasa pusi.

Zēns ar abām rokām cieši satvēra šķēpa kātu un nolaida tā aso galu sev priekšā uz grīdas. Asmeņi draudīgā ātrumā tuvojās Tomasa sejai, gatavi saplosīt viņa ādu lupatu lēveros. Kad līdz tiem bija atlicis mazāk par pusmetru, zēns sasprin­dzināja muskuļus un, pusceļā iegriežot, rāva šķēpu augšup pretī griestiem. Ierocis atsitās pret metāla taustekli un pa­svieda to gaisā, kur tas, apmetis slaidu loku, ietriecās paša bēdneša ķermenī. Nezvērs nikni iekaucās un parāvās soli at­pakaļ, ievilkdams durkļus. Tomass smagi elsoja.

Varbūt man izdosies to uz brīdi aizkavēt, viņš ātri sacīja Terēzai. Pasteidzies!

Jau gandrīz esmu beigusi, meitene atbildēja.

Bēdnesis atkal izlaida durkļus un pavēlās uz priekšu; no uzblīdušās miesas izšāvās cits tausteklis tam galā bija milzī­gas spīles, kurās tas centās satvert Tomasa šķēpu. Šoreiz zēns atvēzēja savu ieroci pāri galvai un, ieliekot sitienā visu spēku, trieca to tieši spīļu atvērumā. Atskanēja skaļš krakšķis, taus­teklis atvienojās no nezvēra rumpja un nokrita uz grīdas. No neredzamas mutes izlauzās garš, griezīgs vaids, un bēdnesis vēlreiz atkāpās, durkļi pazuda.

Tie maitas nav neuzvarami! Tomass iesaucās.

Es nevaru ievadīt pēdējo vārdu! Terēza teica viņa domās.

Tik tikko dzirdot viņu un ne gluži saprotot, Tomass ieau­rojās un metās uzbrukumā, lai izmantotu pretinieka vājuma brīdi. Mežonīgi vicinādams šķēpu, viņš uzlēca mugurā ļumī­gajam radījumam un ar pāris trāpīgiem cirtieniem atbrīvoja to no vēl diviem taustekļiem. Tomass pacēla šķēpu virs galvas un, stingri atbalstījies uz kājām, pēdām iegrimstot pretīgajā receklī, triecienā dūra to lejup. No pāršķeltās miesas izšļā­cās dzeltens eļļains šķidrums un apšļakstīja zēna kājas, bet viņš turpināja grūst šķēpu tik dziļi briesmoņa ķermenī, cik tas bija iespējams. Tad, palaidis vaļā ieroča kātu, viņš nolēca zemē un skriešus atgriezās pie Čaka un Terēzas.

Tomass ar slimīgu aizgrābtību noraudzījās, kā bēdnesis konvulsīvi raustās, uz visām pusēm šķaidot dzelteno vielu. Durkļi haotiski ievilkās un izšāvās no miesas, atlikušie taus­tekļi griezās juceklīgā virpulī, brīžiem ieduroties paša nezvē­ra ķermenī. Radījums kustējās aizvien lēnāk, zaudējot spēku ar katru izlieto asiņu vai degvielas lāsi.

Pēc pāris sekundēm tas apstājās pavisam. Tomass nespē­ja tam noticēt. Vai tas tiešām bija iespējams? Viņš tikko bija uzveicis bēdnesi, vienu no briesmoņiem, kas terorizējuši klajumniekus vairāk nekā divus gadus.

Tomass atskatījās uz Čaku, kurš stāvēja aiz viņa muguras, plati iepletis acis.

- Tu to nogalināji, zeņķis apstiprināja un līksmi iesmējās, it kā ar šo darbību Tomass būtu atrisinājis visas viņu problēmas.

- Nemaz nebija tik grūti, Tomass noņurdēja, tad pagrie­zās pret Terēžu, kura drudžaini spaidīja sienā iebūvēto klavia­tūru. Viņam uzreiz kļuva skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā.

- Kas noticis? viņš gandrīz kliedza un pieskrēja klāt. Tomass palūkojās pār meitenes plecu un ieraudzīja, ka viņa atkārtoti cenšas ievadīt vārdu SPIED, taču ekrānā nekas ne­notiek.

Terēza parādīja ar pirkstu uz netīro stikla četrstūri iz­ņemot blāvi zaļgano spīdumu, tas bija tukšs. Es ierakstīju visus vārdus, un tie cits pēc cita parādījās ekrānā. Pēc katra vārda kaut kas nopīkstēja un tas pazuda. Bet nu es vairs ne­varu ievadīt pēdējo vārdu. Nekas nenotiek!

Tomasa asinis sastinga dzīslās, kad viņš aptvēra Terēzas teiktā nozīmi.

- Bet… kāpēc?

- Es nezinu! Viņa mēģināja vēlreiz, tad vēlreiz. Ekrānā nekas nemainījās.

- Tomas! aiz muguras iekliedzās Čaks. Tomass pagrie­zās un ieraudzīja zeņķi rādām uz ieeju Bēdnešu caurumā cauri lūkai spraucās vēl viens radījums. Tas ar plakšķi uzkrita virsū savam mirušajam sugasbrālim, un tūlīt pat lūkā parādī­jās vēl viens bēdnesis.

- Ko jūs tur tik ilgi darāt?! Čaks paniski iekliedzās. Tu teici, ka tie izslēgsies, kad kods būs ievadīts!

Abi bēdneši tikmēr bija ieņēmuši kaujas pozīciju un, izslējuši taustekļus, sāka virzīties uz klajumnieku pusi.

- Dators neļauj mums ievadīt pēdējo vārdu SPIED, To­mass izklaidīgi novilka, pat īsti neatbildot Čakam, bet cenšo­ties izdomāt risinājumu…

Es nesaprotu, sacīja Terēza.

Bēdneši tuvojās, nu jau tie bija tikai pāris metru attālu­mā. Tomass ieliecās ceļgalos un vāri pacēla dūres, jūtot sevī nodziestam pēdējo cerības dzirksti. Kaut kas neticams. Ko­dam vajadzēja nostrādāt.

- Varbūt jums vienkārši jānospiež tā poga, ieminējās Čaks.

Tomasu tā pārsteidza negaidītais izteikums, ka viņš no­vērsās no uzbrucējiem un paskatījās uz zēnu. Čaks rādīja uz kaut ko, kas atradās nedaudz virs grīdas, tieši zem ekrāna un klaviatūras.

Pirms Tomass paspēja pakustēties, Terēza jau bija tur, no­metusies ceļos. Ziņkāres un vājas cerības pārņemts, Tomass pievienojās viņai, četrrāpus uz grīdas, ignorējot visu pārējo. Zēns dzirdēja bēdneša vaidu un švirkstoņu aiz muguras, juta kaut ko asu sagrābjam viņu aiz krekla un ieduramies ādā, bet nespēja novērst acis.

Tikai pāris centimetrus virs grīdas sienā bija iebūvēta ne­liela sarkana poga. Virs tās bija uzdrukāti divi melni vārdi tik skaidri redzami, ka Tomass nespēja saprast, kā nebija tos pamanījis agrāk:

Izslēgt Labirintu

Dedzinošas sāpes izrāva Tomasu no apstulbuma. Bēdnesis bija satvēris viņu ar diviem taustekļiem un sācis vilkt atpakaļ. Otrs uzbruka Čakam un jau grasījās cirst zeņķim ar garu asmeni.

Poga.

Spied! Tomass iekliedzās skaļāk, nekā pašam šķita, ka cilvēks vispār var pakliegt.

Terēza klausīja.

Tiklīdz viņa nospieda pogu, iestājās pilnīgs klusums. Kaut kur tālumā tumšā tuneļa dziļumos bija dzirdams, ka at­veras slīdošas durvis.