40. NODAĻA

i

Mājoklī iedegās gaismas. Klajumnieki skraidīja apkārt, klaigādami un runādami visi reizē. Pāris zēnu stūrī raudāja. Visapkārt valdīja haoss.

Tomass nepievērsa tam nekādu uzmanību.

Viņš izskrēja gaitenī un drāzās lejup pa kāpnēm, lecot pāri trīs pakāpieniem reizē. Izlauzies cauri drūzmai vestibilā un laukā pa Mājokļa durvīm, Tomass skriešus metās uz Rie­tumu vārtiem. Tomēr pie pašas ieejas Labirintā instinkti lika zēnam apstāties un vēlreiz pārdomāt iecerēto. Aiz muguras atskanēja Ņūta balss, kas sauca viņa vārdu, vēl vairāk novilci­not lēmuma pieņemšanu.

- Minjo aizskrēja tiem pakaļ! Tomass uzkliedza Ņūtam, kurš panāca viņu, turēdams pie galvas nelielu rokas dvieli. Cauri baltajam audumam sūcās asinis.

- Es redzēju, Ņūts atbildēja, paskatījās uz asiņaino dvieli un saviebies piespieda atpakaļ galvai. Bļāviens, sāp tā, ka maz neliekas. Minjo laikam nosvilušas pēdējās smadzeņu šūnas. Nemaz nerunājot par Galliju tas švalis bija traks jau no paša sākuma.

Tomasam rūpēja tikai Minjo. Es skriešu viņam pakaļ.

- Ko, atkal grasies tēlot varoni?

Tomass aizvainoti paskatījās uz Ņūtu. Tu domā, ka es visu to daru, lai atstātu uz jums iespaidu? Tikai nevajag! Man rūp vienīgi tas, kā tikt no šejienes laukā.

- Jā, nu, nebūtu jau pirmā reize, kad tu izcelies. Bet paš­laik mums ir nopietnākas problēmas.

- Kādas? Ja Tomass gribēja panākt Minjo, laika saru­nām nebija.

- Kāds… Ņūts sāka.

- Re, kur viņš ir! Tomass iesaucās. Minjo bija iegriezies no stūra taisnajā gaitenī un skrēja uz viņu pusi. Tomass salika plaukstas pie mutes un iekliedzās: Ko tu tur darīji, idiot!?

Minjo neatbildēja, iekams nebija sasniedzis vārtus. Ieskrējis Klajumā, zēns noliecās, ar rokām atbalstījās pret ceļgaliem un vairākas reizes dziļi ieelpoja. Es tikai… gribēju… pārliecināties.

- Par ko? Ņūts izklausījās sašutis. Tā tikai vēl trūka, lai tevi notvertu tāpat kā Galliju!

Minjo iztaisnoja muguru un, vēl aizvien smagi elsodams, iespieda rokas sānos. Atslābstiet, puikas! Es tikai gribēju pārliecināties, vai tie devās uz Krauju. Uz Bēdnešu caurumu.

- Un? vaicāja Tomass.

- Tā arī bija. Minjo noslaucīja sviedrus no pieres.

- Kaut kas neticams, Ņūts gandrīz čukstus nomurmi­nāja. Tā tik ir naksniņa…

Tomasa domas jau steidzās pie Cauruma un tā, ko tas viss nozīmēja, bet tad viņš atcerējās, ka brīdi pirms Minjo at­griešanās Ņūts bija grasījies kaut ko teikt. Ko tu man gribēji sacīt? Tomass vaicāja. Tu teici, ka mums ir nopietnākas…

- Jā. Ņūts pameta ar īkšķi pāri plecam. Paskaties pats. Neredzi dūmus?

Tomass palūkojās norādītajā virzienā. Karšu telpas masīvās durvis stāvēja pusvirus, pa tām laukā vēlās melnu dūmu mutuļi un cēlās pelēkajās debesīs.

- Kāds sadedzinājis lādes ar kartēm, Ņūts teica. Visas līdz pēdējai.

Tomasu pārāk nesatrauca karšu liktenis likās, ka no tām tāpat nav lielas jēgas. Viņš, pametis Ņūtu un Minjo, kuri bija devušies izmeklēt sabotāžu Karšu telpā, stāvēja blakus Tuptūža logam. Pirms viņu ceļi šķīrās, Tomass pamanīja, ka abi zēni apmainās zīmīgiem skatieniem tā, it kā tiem būtu kāds kopīgs noslēpums. Taču Tomasam prātā bija tikai viens.

- Terēza? viņš vaicāja.

Logā parādījās meitenes seja.

- Vai kāds ir miris? viņa jautāja nedaudz miegainā bal­sī, ar rokām berzēdama acis.

- Tu gulēji? Tomass pārsteigts vaicāja, neizsakāmi at­vieglots, ka Terēza ir sveika un vesela.

- Jā, meitene atbildēja. Vismaz līdz brīdim, kad kāds sāka gāzt apkārt Mājokli. Kas notika?

Tomass neticīgi nogrozīja galvu. Nesaprotu, kā tevi uz­reiz nepamodināja tās baisās bēdnešu skaņas.

- Pamēģini pats kādreiz atjēgties no komas. Tad sapratīsi. Bet tagad atbildi uz manu jautājumu, Terēza turpināja viņa domās.

Tomass satrūkās, jau paspējis atradināties no neredza­mās balss savā galvā. Šitos jociņus izbeidz!

- Tad pastāsti man, kas notika.

Tomass nopūtās. Stāstāmā bija tik daudz, un viņš nemaz lāgā negribēja to atcerēties. Tu nepazīsti Galliju, bet te bija tāds psihs švalis, kurš vienu dienu aizmuka. Viņš pēkšņi nez no kurienes uzradās Mājoklī, uzlēca virsū bēdnesim, un tas aizvilka viņu sev līdzi uz Labirintu. Tomass joprojām nebija līdz galam noticējis notikušajam. Vispār baigi dīvaini.

- Lai neteiktu vairāk, Terēza piebilda.

- Jā. Tomass paskatījās pāri plecam, cerēdams kaut kur ieraudzīt Albiju. Tagad taču viņš piekristu atbrīvot Terēžu! Pagalmā klīda vairāki klajumnieki, bet vadonis nekur nebija manāms. Tomass pagriezās atpakaļ pret Terēžu. Es tomēr nesaprotu. Kāpēc bēdneši atkāpās uzreiz pēc tam, kad bija notvēruši Galliju? Viņš gan teica kaut ko tādu, ka tie noga­linās mūs pa vienam katru nakti atkārtoja to vismaz divas reizes.

Terēza izbāza plaukstas cauri restēm un atbalstīja tās uz betona palodzes. Tikai vienu katru nakti? Kāpēc?

- Es nezinu. Viņš teica, ka tam ir kāds sakars ar… vienādojumiem. Vai Mainīgajiem? Kaut ko tādu. Tomass atkal sajuta to pašu impulsu, ko iepriekšējā vakarā, pastiept rokas un saņemt meitenes plaukstas savējās. Tomēr viņš savaldījās.

- Tom, es padomāju par tiem vārdiem, kurus es esot tei­kusi tavā galvā, par to, ka Labirints ir kods. Sēžot vienai šajā ūķī, tāpat nav nekā cita, ar ko nodarboties, un smadze­nes dara brīnumu lietas.

- Kā tev šķiet, ko tas nozīmē? Tomass ieinteresēti vai­cāja, cenzdamies ignorēt klaigas, kas nāca no pagalma, kad arī pārējie klajumnieki uzzināja par ugunsgrēku Karšu telpā.

- Labirinta sienas reizi dienā pārvietojas, vai ne?

- Jā. Tomass nojauta, ka viņa ir uz pēdām atrisinājumam.

- Un Minjo domā, ka tas notiek pēc noteikta parauga?

- Jā. Arī Tomasa prātā kaut kas sakustējās, it kā no sma­dzeņu dziļākajiem slāņiem brīvībā grasītos izlauzties kāda senāka atmiņa.

- Es nezinu, kāpēc pateicu tev tieši par kodu. Bet atceros, ka tad, kad modos no komas, manā galvā bija ārprātīgs domu un atmiņu mudžeklis, šķita, kāds iztukšo manas smadzenes, izsūc tās kā ar putekļsūcēju. Tajā brīdī man likās, ka noteikti jāpasaka tev par kodu, pirms esmu par to aizmirsusi. Tātad tas noteikti ir kaut kas svarīgs.

Tomass gandrīz nedzirdēja Terēžu zēns sen nebija tik saspringti domājis. Skrējēji katru dienu salīdzina sava sek­tora karti ar vakardienas, aizvakardienas, aizaizvakardienas un tā tālāk. Katrs no viņiem analizē tikai vienu Labirinta fragmentu. Varbūt ir jāsalīdzina dažādu sektoru kartes… Tomass apklusa: šķita, ka atbilde ir gandrīz rokā.

Terēza nepievērsa viņam uzmanību, aizrāvusies pati ar saviem spriedelējumiem. Pirmais, kas man nāk prātā, dzir­dot vārdu kods, ir burti. Alfabēta burti. Ja nu Labirints cenšas mums kaut ko izburtot?

Pēkšņi Tomasa smadzenēs kaut kas gandrīz saklausāmi noklikšķēja un saslēdzās kopā: it kā visi mozaīkas fragmenti

beidzot būtu nonākuši savās vietās. Tev taisnība! viņš ie-

>

saucās. Tev taisnība! Skrējēji visu šo laiku ir skatījušies uz kartēm nepareizi. Tās jāanalizē pavisam citādi!

Terēza sažņaudza loga režģi tik stipri, ka pirkstu kauliņi no­bālēja, un piespieda seju dzelzs stieņiem. Kā? Par ko tu runā?

Tomass satvēra restes blakus viņas rokām un pievirzījās tik tuvu, ka varēja saost meiteni no viņas vēdīja pārsteidzo­ši patīkams sviedru un ziedu aromāts. Minjo teica, ka La­birints atkārto sevi pēc vienota parauga, tikai viņi tā arī nav sapratuši, ko tas nozīmē. Bet skrējēji visu laiku pēta tikai savu sektoru kartes un salīdzina dienas ar dienām. Ja nu katra die­na ir atsevišķa koda daļa un viņiem jāsalīdzina visu astoņu sektoru kartes kopā?

- Tu domā, katra no dienām varētu atklāt kādu vārdu? Terēza vaicāja. Ar to, kā sienas ir izkārtojušās?

Tomass palocīja galvu. Varbūt vārdu, varbūt burtu. Es nezinu. Bet zinu, ka viņi vienmēr meklējuši norādes uz fizisku izeju, nevis vārdus vai burtus. Viņi pēta to kā karti, nevis kā at­tēlu, uzrakstu vai ko tādu. Mums jā… Tomass pēkšņi aprāvās, atcerējies, ko viņam tikko bija pavēstījis Ņūts. Ak, nē…

Terēzas acīs parādījās bažas. Kas par lietu?

- Nē, nē, nē, nē… Tomass palaida vaļā restes un satriekts atkāpās no loga. Viņš paskatījās uz Karšu telpas pusi. Dūmu bija palicis mazāk, bet tie vēl aizvien nāca laukā pa durvīm, ietinot apkārtni tumšā, pelēcīgā miglā.

- Kas noticis? Terēza vaicāja vēlreiz. No Tuptūža loga Karšu telpa nebija saskatāma.

Tomass pagriezās pret meiteni. Man tas nelikās tik no­pietni…

- Kas!? viņa pieprasīja atbildi.

- Kāds ir sadedzinājis visas kartes. Ja tur arī bija kāds kods, tagad tas ir pazudis.

Загрузка...