Labirinta gūstā

51. nodaĻa

t

Albijs pielēca kājās tik strauji, ka apgāza savu krēslu. Viņa asinīm pielijušās acis kontrastēja ar balto pieres pārsēju. Va­donis paspēra divus soļus uz priekšu, it kā grasītos uzbrukt Tomasam, bet tad apstājās.

Tagad gan tu runā kā pēdējais idiots, viņš teica, glū­nēdams uz Tomasu, vai arī nodevējs. Kāpēc lai mēs ticētu kaut vienam tavam vārdam, ja saki, ka palīdzēji uzbūvēt šo vietu un ieslodzīt mūs šeit? Mēs nespējam tikt galā pat ar vie­nu bēdnesi paši savā teritorijā kur nu vēl cīnīties ar veselu baru to nolāpītajā migā. Stāsti, kas tev aiz ādas!

Tomass saniknojās. Kas man aiz ādas? Nekas! Kāpēc lai es jums melotu?

Albija roku muskuļi saspringa, plaukstas savilkās dūrēs. Kā mēs varam zināt, ka tevi neatsūtīja šurp, lai mēs ātrāk padarītu sev galu? Kāpēc mums būtu tev jātic?

Tomass neticīgi skatījās uz vadoni. Albij, vai tev ir īs­laicīgās atmiņas traucējumi? Es taču vēl nesen riskēju ar savu dzīvību, lai glābtu tevi Labirintā, ja nebūtu manis, tu jau būtu miris!

- Varbūt tā bija viltība, lai iegūtu mūsu uzticību. Ja tu esi uz vienu roku ar tiem neliešiem, kas stāv aiz Labirinta, tev nebūtu jāuztraucas, ka bēdneši tev kaut ko nodarīs, varbūt tas viss bija iestudēts.

Tomasa dusmas nedaudz noplaka un pārvērtās žēlumā. Albija uzvedībā bija kaut kas aizdomīgs.

- Albij, iejaucās Minjo, un Tomass atviegloti uzelpoja.

- Tā ir pati dumjākā teorija, kādu man nācies dzirdēt. Pirms trim dienām viņu tik tikko nesaplosīja gabalos. Tavuprāt, tas arī bija iestudēts?

Albijs iecirtīgi atmeta galvu. Varbūt.

- Es darīju to tāpēc, Tomass teica, cenšoties ielikt balsī visu savu aizkaitinājumu, lai piekļūtu savām atmiņām, ce­rot, ka tās palīdzēs mums izkļūt brīvībā. Vai man tev jāparā­da dūrienu un dzēlienu pēdas uz visa mana ķermeņa?

Albijs neatbildēja, bet viņa seja dusmās trīcēja, acis kļu­va valgas un uz kakla piebrieda asinsvadi. Mēs nevaram atgriezties! viņš beidzot iekliedzās, uzlūkodams visus klāt­esošos. Es redzēju, kāda bija mūsu dzīve pirms Labirinta

- mēs nedrīkstam atgriezties!

- Tad, lūk, kur ir problēma! iesaucās Ņūts. Tu nejoko? Albijs nikni apcirtās pret Ņūtu, pacēla sažņaugtu dūri, bet

apstājās. Nolaidis roku, viņš atgriezās pie sava krēsla, apsēdās un sakņupa, paslēpis seju plaukstās. Tomass nespēja noticēt savām acīm. Bezbailīgais klajumnieku vadonis raudāja.

- Albij, saki kaut ko. Ņūts nelikās mierā. Kas par lietu?

- Tas biju es. Albijs šņukstēdams noelsās. Es to izdarīju.

- Ko izdarīji? Ņūts vaicāja, izskatīdamies tikpat samul­sis kā Tomass.

Albijs pacēla asarām piemirkušās acis. Es sadedzināju kartes. Tas biju es. Pats arī atsitu pieri pret galda malu, lai jūs domātu, ka to izdarījis kāds cits. Es meloju. Es visu sadedzi­nāju! Es!

Uzraugi pārmija savā starpā izbrīnītus skatienus, ieples­tās acis un paceltās uzacis liecināja, ka zēni nebija gaidījuši šādu notikumu pavērsienu. Tomasam gan tagad viss likās gluži loģiski. Albijs kopš Pārvēršanas nespēja aizmirst, cik nožēlojama bijusi viņu agrākā dzīve, un tāpēc bija gatavs uz visu, lai nebūtu jāatgriežas.

- Labi gan, ka mēs laikus noslēpām kartes, teica Minjo lietišķā, teju vai izsmejošā tonī. Paldies tev par padomu pēc Pārvēršanas tu īpaši piekodināji, lai sargājam tās.

Tomass gaidīja, ka Albijs reaģēs uz Minjo sarkastisko, gandrīz nežēlīgo piezīmi, bet vadonis izlikās nedzirdam.

Tā vietā, lai dusmotos uz Albiju, Ņūts pieprasīja paskai­drojumus. Tomass zināja, ka Ņūts reaģē tik mierīgi, jo kar­tēm nekas nekaitēja un kods bija noskaidrots. Tam vairs ne­bija nozīmes.

- Ticiet man, Albijs lūdzās dedzīgā, gandrīz histēris­kā balsī. Nav vērts atgriezties tur, no kurienes atnācām. Es redzēju, kāda ir pasaule, atceros šausmīgas, šausmīgas lietas. Nodedzinātas zemes, nāvējošu slimību kaut kādu svēli. Tas bija briesmīgi. Ārpasaulē mums klātos daudz ļaunāk nekā šeit.

- Ja paliksim šeit, mēs visi mirsim, iesaucās Minjo. Kā var būt kaut kas ļaunāks par to?

Albijs klusēdams ilgi lūkojās uz Minjo. Tomass spēja do­māt tikai par vadoņa teikto. Svēle. Šis vārds šķita ļoti pazīs­tams. Bet viņš bija pārliecināts, ka Pārvēršanas laikā neko par to nebija atcerējies.

- Var, Albijs beidzot atbildēja. Ārpasaule ir vēl ļaunā­ka. Labāk mirt nekā atgriezties tajā.

Minjo pavīpsnāja un atgāzās atpakaļ krēslā. Bļāviens, vecīt, tu nu gan esi īsts saulstariņš. Es atbalstu Tomasu. At­balstu par visiem simt procentiem. Ja reiz mums jāmirst, tad vismaz mirsim cīnoties.

- Vai nu Labirintā, vai ārpus tā, Tomass piemetināja, priecājoties, ka Minjo ir viņa pusē. Zēns pagriezās pret Albiju un uzlūkoja vadoni ar nopietnu skatienu. Mēs tik un tā dzīvojam tajā pašā pasaulē, kuru tu atceries.

Albijs vēlreiz piecēlās kājās, acīmredzami padevies. Da­riet, ko gribat, viņš novaidējās. Tam nav nozīmes. Mēs mirsim jebkurā gadījumā. To pateicis, vadonis devās uz durvīm un pameta istabu.

Ņūts smagi nopūtās un nogrozīja galvu. Kopš sadzelšanas nabagu nemaz vairs nevar pazīt droši vien tā bijusi viena pagalam klunkšķaina atmiņa. Kas, pie velna, ir svēle?

- Kāda atšķirība? teica Minjo. Man jebkas šķiet la­bāks par nāvi šeit. Par Radītājiem domāsim, kad būsim tikuši laukā. Pagaidām mums nav citas izvēles kā pakļauties viņu plānam. Jādodas uz Bēdnešu caurumu un jāmēģina izbēgt. Ja kādam būs lemts iet bojā, tur neko nevar darīt.

- Švaļi, jūs taču esat galīgi izkūkojuši prātu! nosprauslā­jās Cepetis. No Labirinta neesot izejas, tāpēc jāsarīko ballīte bēdnešu apartamentos? Tas ir pats stulbākais, ko savā dzīvē esmu dzirdējis. Tad jau labāk uzreiz pārgriezt sev vēnas.

Pārējie uzraugi sāka kaislīgi strīdēties, visi runāja reizē, un neko nevarēja saprast. Beigu beigās Ņūts neizturēja un pārkliedza visus, pavēlot aizvērties.

Kad murdoņa pieklusa, Tomass ierunājās atkal: Es do­šos uz Bēdnešu caurumu vai miršu, cenšoties tur nokļūt. Šķiet, ka Minjo nāks kopā ar mani. Nešaubos, ka arī Terēza pievienosies. Mums tikai jāspēj atvairīt bēdnešus tik ilgi, ka­mēr kāds ievada kodu, tad tie izslēgsies un atvērsies durvis, pa kurām tie ierodas Labirintā. Mēs būsim izturējuši pārbau­dījumu. Pēc tam varēsim stāties pretī Radītājiem.

Ņūta smīnā nebija ne miņas no jautrības. Kāpēc tu domā, ka mēs spēsim atvairīt bēdnešus? Pat ja nemirsim, mūs sadzels no galvas līdz kājām. Pie Kraujas mūs var sagaidīt visa bēdne­šu armija kopā spiegvaboles noteikti būs ziņojušas par mūsu tuvošanos. Radītāji taču vēro katru mūsu soli.

Lai cik arī biedējošs, bija pienācis laiks atklāt pēdējo plāna daļu. Es nedomāju, ka mūs sadzels, Radītājiem

Pārvēršana bija nepieciešama tikai tik ilgi, kamēr mēs dzī­vojām Klajumā. Šī pārbaudījuma fāze ir beigusies. Turklāt mums varētu būt vēl kāda priekšrocība.

- Ja? Ņūts izbolīja acis. Un kāda tā būtu?

- Radītāji nav ieinteresēti, lai mēs visi ietu bojā, pār­baudījumam jābūt grūtam, bet ne nepaveicamam. Manuprāt, nu jau mēs droši varam teikt, ka bēdneši ir ieprogrammēti nogalināt tikai pa vienam zēnam dienā. Tātad kāds no mums varētu upurēties, lai pārējie sasniegtu caurumu dzīvi. Ļoti ie­spējams, tieši tā tas ir paredzēts.

Telpā uz brīdi iestājās klusums. To pārtrauca Asinsnama uzrauga rupjie smiekli. Kā lūdzu? pārvaicāja Vinstons. Tu ierosini izbarot vienu nabaga zeņķi vilkiem, lai pārējie varētu izbēgt? Tāds ir tavs spožais plāns?

Tas patiešām neskanēja pārāk labi, bet Tomasam prātā ie­nāca kāda doma. Jā, Vinston. Es priecājos, ka tu klausies tik uzmanīgi. Viņš ignorēja gaļinieka nikno skatienu. Un man šķiet, ka nav šaubu par to, kuram jābūt tam nabaga zeņķim.

- Ak tā? Vinstons vaicāja. Kuram tad?

Tomass sakrustoja rokas.

- Man.