Labirinta gūstā

58. NODAĻA

/

Uzreiz pēc pogas nospiešanas abi bēdneši izslēdzās to piederumi ierāvās atpakaļ gļotainajā ādā, gaismas nodzisa, iekšējie mehānismi apklusa. Un tās durvis…

Atbrīvojies no sava sagūstītāja tvēriena, Tomass nokrita uz grīdas. Par spīti sāpēm, ko radīja vairākās vietās saskrāpē­tā mugura un pleci, zēnu pārņēma tāds saviļņojums, ka viņš nezināja, kā reaģēt. Tomass noelsās, iesmējās, iešņukstējās, atkal iesmējās.

Čaks, mūkot no bēdnešiem, bija uzskrējis tieši virsū Terēzai meitene mierināja viņu, turēdama ciešā apskāvienā.

Malacis, Čak! Tu to paveici, viņa teica. Mēs tā uz­traucāmies par stulbajiem koda vārdiem, ka neiedomājāmies meklēt kaut ko spiežamu izrādās, pēdējais vārds nozīmēja reālu darbību.

Tomass iesmējās vēlreiz, pārsteigts, ka to spēj tik drīz pēc nupat pārdzīvotajām šausmām. Terēzai taisnība, Čak, ve­cīt, tu mūs izglābi! Es taču teicu, ka mums vajadzēs tavu palī­dzību! Tomass uzrausās kājās un apskāva abus, noreibis no uzvaras prieka. Bļāviens, Čak, tu esi varonis!

- Un kā ar pārējiem? Terēza pamāja uz ieeju Bēdnešu caurumā. Tomasa saviļņojums noplaka, viņš paspēra soli at­pakaļ un pagriezās pret lūku.

Kā atbildot uz Terēzas jautājumu, melnajā caurumā kāds ielēca tas bija Minjo. Izskatījās, ka dūrienu un griezienu pēdas klāj vismaz deviņdesmit procentus viņa ķermeņa.

- Minjo! Tomass atviegloti iesaucās. Vai tev viss kār­tībā? Kur pārējie?

Minjo aizstreipuļoja līdz ieliektajai tuneļa sienai un, smagi elsodams, atspiedās pret to. Ļoti daudz kritušo… Tur augšā bija īsta asinspirts… un tad tie visi vienkārši izslēdzās. Viņš apklusa, ievilka plaušās labi daudz gaisa un strauji iz­elpoja. Jums izdevās. Nespēju noticēt, ka tas patiešām no­strādāja.

Nākamais caurumā parādījās Ņūts. Viņam sekoja Cepe­tis, pēc tam Vinstons un pārējie. Jau drīz Tomasam un viņa draugiem bija piebiedrojušies astoņpadsmit zēni, tātad tuneli kopā atradās divdesmit viens klajumnieks. Tie, kas bija pali­kuši Labirintā un cīnījušies, visi kā viens bija no galvas līdz klājām klāti asinīm un bēdnešu izdalījumiem, viņu drēbes bija saplosītas lupatu lēveros.

- Un pārējie? Tomass vaicāja, bīdamies atbildes.

- Miruši, Ņūta balss aizlūza. Puse no mums…

Iestājās klusums. Ilgu laiku neviens neko neteica.

- Zināt, ko? Minjo beidzot ierunājās, izslejoties pilnā augumā. Kaut arī puse no mums gāja bojā, puse tomēr iz­dzīvoja. Un neviens netika sadzelts kā jau Tomass bija pa­redzējis. Mēs nedrīkstam nokārt galvu.

Pārāk daudz, Tomass nodomāja. Daudz par daudz. Viņa prieks strauji izplēnēja un pārvērtās dziļās sērās par divdes­mit klajumniekiem, kuri bija zaudējuši savu dzīvību. Par spīti tam, ka lielāko daļu zēnu Tomass nemaz nepazina un dro­ši zināja ja viņi nebūtu mēģinājuši bēgt, bojā būtu gājuši visi -, viņam vienalga sāpēja sirds. Tik daudz upuru kā gan to varēja uzskatīt par uzvaru?

- Taisāmies prom no šejienes, Ņūts teica. Tūlīt pat.

- Uz kurieni? Minjo vaicāja.

Tomass norādīja uz garo tuneli. Es dzirdēju, ka tur tā­lāk atvērās durvis. Viņš centās apspiest smeldzi, centās ne­domāt par šausmīgo cenu, kādu bija prasījusi tikko izcīnītā uzvara. Tomass zināja, ka viņi vēl ne tuvu nebija drošībā.

- Nu, tad ejam, Minjo teica. Negaidīdams atbildi, viņš pagriezās un sāka soļot prom pa tuneli.

Ņūts pamāja ar galvu, mudinādams pārējos klajumniekus sekot Minjo. Cits pēc cita tie devās tumsā, līdz blakus viņam bija palikuši tikai Tomass, Terēza un Čaks.

- Es iešu pēdējais, Tomass teica.

Neviens neiebilda. Ņūts gāja pirmais, tad Čaks un tad Te­rēza. Cits pēc cita Tomasa draugi pazuda melnajā tunelī. Šķi­ta, ka tumsa aprij pat lukturīšu gaismu. Zēns sekoja, nemaz neatskatījies uz beigtajiem bēdnešiem.

Viņi bija soļojuši kādu minūti, kad priekšā atskanēja spalgs kliedziens. Tam sekoja vēl viens, pēc tam vēl viens. Balsis pa­kāpeniski izgaisa tālumā, it kā to īpašnieki kaut kur kristu.

Zēnu kolonnai pārskrēja satraukta murdoņa. Terēza pa­griezās pret Tomasu. Izklausās, ka tunelis beidzas ar slid­kalniņu, kas ved kaut kur lejup.

Tomasam vēderā viss sagriezās kājām gaisā. Šķita, kādam tā tiešām ir spēle vismaz tiem, kas bija uzbūvējuši šo vietu.

Citu pēc cita viņš dzirdēja priekšā izzūdam klajumnieku saucienus. Drīz pienāca Ņūta, tad Čaka kārta. Visbeidzot Terēza iespīdināja sava lukturīša gaismu gludā melna metāla caurulē, kas strauji noliecās uz leju.

Laikam jau mums nav izvēles, viņa teica domās.

Laikam gan nav. Tomasu māca spēcīga priekšnojauta, ka viņu murgs vēl nav beidzies. Viņš tikai cerēja, ka caurules otrā galā klajumniekus negaida vēl viens bēdnešu pulks.

Terēza ielēca caurulē ar gandrīz priecīgu spiedzienu. To­mass sekoja viņai, pirms bija paspējis pārdomāt jebkas šķi­ta labāks par Labirintu.

Viņš traucās lejup pa stāvo slīpumu. Caurules iekšpusi klāja eļļains, smakojošs šķidrums tas oda pēc izkusušas plastmasas un nolietotiem mehānismiem. Tomass izlocījās tā, lai slīdētu ar kājām pa priekšu, un izpleta rokas, cenšoties piebremzēt kritienu. Tas izrādījās neiespējami slidenā viela bija visur, viņš nespēja nekam pieķerties.

No tuneļa sienām atbalsojās pārējo kliedzieni. Viņi šļū­ca aizvien tālāk un ātrāk pa eļļaino cauruli. Tomasa sirdi sa­žņaudza panika, nelika mieru uzmācīga vīzija: klajumniekus aprijis kāds milzīgs briesmonis un nu viņi ceļo lejup pa tā barības vadu, lai kuru katru brīdi piezemētos kuņģī. Tad, it kā zēna domas būtu materializējušās, nepatīkamās smakas mainījās un aizvien vairāk atgādināja puvi un pelējumu. To­mass sāka rīstīties: viņam nācās krietni piepūlēties, lai neapvemtu sevi.

Tunelis savērpās, pārtopot spirālē, nobrauciena ātrums nedaudz palēninājās. Mirkli vēlāk Tomasa kājas atsitās pret Terēzas galvu, un nu viņš sajutās pavisam nožēlojami. Viņi vēl aizvien krita. Šķita, ka laiks ir apstājies: tam nebija ne sā­kuma, ne gala.

Apli pa aplim viņi turpināja riņķot lejup. Tomass juta, ka vairs ilgi nespēs to izturēt pret ādu žļerkstošo draņķi, pretīgo smaku, spirālveida kustību. Viņš jau grasījās pagriezt galvu uz sāniem, lai izvemtos, kad Terēza spalgi iekliedzās šoreiz bez atbalss. Sekundi vēlāk Tomass izlidoja no tuneļa un uzkrita meitenei virsū.

Visapkārt kūņojās ķermeņi, klajumnieki gulēja krustām šķērsām pāri cits citam, vaidēdami, grūstīdamies un kārpī­damies laukā no mudžekļa. Tomass norausās no Terēzas, ar visām četrām aizrāpoja pāris metrus tālāk un nekavējoties iztukšoja kuņģi.

Joprojām trīcēdams, Tomass noslaucīja muti ar plaukstu. Tas nebija prātīgi darīts, jo rokas viscaur klāja taukainā cau­rules smērviela. Zēns noberza plaukstas pret grīdu, pieslējās sēdus un palūkojās apkārt. Pārējie bija sapulcējušies grupā un, tāpat kā viņš, ieplestām mutēm grozīja galvu uz visām pusēm, pētot vietu, kurā bija nonākuši. Tomass tikai tagad atcerējās, ka redzējis šo telpu jau Pārvēršanas laikā.

Viņi atradās milzīgā pazemes angārā, kas bija pietiekami apjomīgs, lai ietilpinātu sevī vismaz deviņus vai desmit Mā­jokļus. No grīdas līdz griestiem un no stūra līdz stūrim telpa bija pieblīvēta ar dažnedažādām iekārtām, vadiem, caurulēm un datoriem. Pie vienas sienas pa labi no Tomasa rindā stāvēja apmēram četrdesmit prāvi balti konteineri, kas izska­tījās pēc milzīgiem zārkiem. Telpas pretējā sienā bija redza­mas lielas stikla durvis, bet apgaismojums neļāva saskatīt, kas atrodas aiz tām.

Skatieties! kāds iesaucās, bet Tomass jau bija paspējis pamanīt pats. Viņam aizcirtās elpa, miesu pārklāja zosāda, pāri mugurai kā mitrs zirneklis pārrāpoja bailes.

Tieši viņu priekšā horizontāli šķērsām pāri angāra sie­nai stiepās aptuveni divdesmit tumši tonētu logu rinda. Aiz katra no tiem sēdēja pa vienam cilvēkam gan vīrieši, gan sievietes, visi bāli un izstīdzējuši tie piemiegtām acīm cauri stiklam uzmanīgi vēroja klajumniekus. Tomass nodrebēja svešādie stāvi izskatījās pēc spokiem dusmīgiem, ļauniem un izsalkušiem cilvēku gariem, kuri nekad savas dzīves laikā nav pazinuši laimi, par nāvi nemaz nerunājot.

Tomass, protams, saprata, ka tie nav spoki. Tie bija ļau­dis, kuri nosūtījuši viņus uz Klajumu. Ļaudis, kuri izdzēsuši zēnu atmiņas un laupījuši viņiem brīvību.

Radītāji.