Labirinta gūstā

36. NODAĻA

r

Tomass negribēja viņu satikt. Ne viņu, ne kādu citu.

Tiklīdz Ņūts bija devies izjautāt meiteni, viņš klusītēm aizlavījās prom, cerēdams, ka netiks pamanīts apkārtējā ju­ceklī. Visu domas bija pārņemtas ar tikko no komas modu­šos svešinieci, tāpēc tas nesagādāja lielas grūtības. Apmetis līkumu Klajumam, Tomass teciņiem devās uz ierasto patvē­ruma vietu aiz Miroņmeža.

Viņš nometās stūrī pie efejām, saritinājās un pārvilka segu pāri galvai, naivi cerēdams, ka spēs tādā veidā izsargā­ties no Terēzas iebrukuma smadzenēs. Pagāja pāris minūtes, un strauji joņojošā sirds pamazām norima.

Aizmirst par tevi bija visnepatīkamāk.

Sākumā Tomass noturēja to par kārtējo balss apciemoju­mu savā galvā un ar abām plaukstām aizspieda ausis. Bet, nē, šoreiz tā skanēja… citādi. Viņš dzirdēja to ar ausīm. Meitenes balsi. Saltām tirpām skrienot pār muguru, zēns lēnām pabā­za galvu no segapakšas.

Pa labi no viņa, atspiedusies pret masīvo akmens sienu, stāvēja Terēza. Esot pie samaņas un vertikālā stāvoklī, viņa izskatījās krietni citādi. Meitenei mugurā bija balts krekls ar garām piedurknēm, kājās zili džinsi un brūnas kurpes. Ne­ticami, bet tagad Terēza Tomasam šķita vēl skaistāka nekā guļam komā. Daiļo bālo seju ieskāva melni mati, spožās acis dega ar dzidru zilu liesmu.

- Tom, vai tu patiešām neatceries mani? Terēza vaicāja maigā balsī, kas stipri atšķīrās no tās nedabiskās, atsvešinātās skaņas, kuru viņa bija izgrūdusi, pirmoreiz attopoties Klaju­mā un nododot draudīgo vēsti, ka viss mainīsies.

- Tu gribi teikt… tu mani atceries? Tomass vaicāja un tūlīt nokaunējās, jo, izrunājot pēdējo vārdu, balss neveikli sa­žņaudzās.

- Jā. Nē. Varbūt. Meitene izmisusi pameta gaisā rokas. Es nemāku paskaidrot.

Tomass iepleta muti, bet aizvēra, tā ari neko nepateicis.

- Es atceros atcerēšanos, viņa nomurmināja, smagi no­pūšoties, apsēdās, pievilka kājas pie vēdera un apvija rokas ap ceļgaliem. Sajūtas. Emocijas. Itin kā manā galvā būtu daudzum daudz plauktiņu ar nosaukumiem, atmiņām un sejām, bet tie visi būtu tukši. Itin kā viss, ko zināju līdz šim, atrastos otrpus baltam aizkaram. Ieskaitot tevi.

- Bet kā tu mani pazīsti? Tomasam likās, ka sienas sa­griežas ap viņu kā karuselī.

Terēza paskatījās uz zēnu. Es nezinu. Es atceros, ka mēs bijām pazīstami, pirms ieradāmies Labirintā. Bet tas plauk­tiņš ir tukšs, kā jau teicu.

- Tu zini par Labirintu? Kāds tev jau pastāstīja? Tu taču tikko pamodies.

- Es… man tagad ir grūti saprast. Viņa pastiepa roku. Bet es zinu, ka mēs bijām draugi.

Kā noreibis Tomass nometa segu, paliecās uz priekšu un paspieda Terēzas roku. Man patīk, ka tu mani sauc par Tomu, viņš piebilda un tūlīt saprata, ka tas ir pats stulbā­kais, ko bija varējis pateikt.

Terēza pabolīja acis. Tas taču ir tavs vārds, vai ne?

- Jā, bet visi mani parasti sauc par Tomasu. Izņemot Ņūtu viņš mani sauc par Tomiju. Toms man liek justies… tā, it kā es būtu mājās. Lai gan es nezinu, kādas tās mājas ir. Viņš rūgti iesmējās. Mums pamatīgi izskalojuši smadzenes, vai ne?

Meitene pirmoreiz pasmaidīja, un Tomass gandrīz no­vērsās: it kā kaut kam tik jaukam nebūtu vietas tik drūmā un pelēkā vietā, it kā viņa acīm nebūtu tiesību baudīt tik patīka­mu skatu.

- Jā, pilnīgs ārprāts, viņa piekrita. Man bail.

- Man arī, goda vārds. Bailes bija pārāk pieticīgs apzī­mējums tam, kā Tomass tobrīd jutās.

Labu laiku valdīja klusums, abiem veroties zemē.

- Kādā veidā… Tomass iesāka un saminstinājās, nebū­dams drošs, kā to labāk pajautāt. Kā tu spēj runāt manā galvā?

Terēza paraustīja plecus un nosūtīja viņam domu: Man nav ne jausmas. Es vienkārši to daru. Tad turpināja parastā balsi: Iedomājies ja te būtu divritenis, tu noteikti prastu braukt ar to bez liekas domāšanas. Bet vai tu atcerētos, kā un kad esi to iemācījies?

- Nē. Tas ir, jā… es atceros braukšanu ar riteni, bet ne mā­cīšanos. Tomass pieklusināja balsi, sajutis pēkšņu skumju uzplūdu. Ne to, kas mani mācīja.

- Nu, lūk… Terēza samulsusi pamirkšķināja acis. Tas ir apmēram tā.

- Ļoti izsmeļoši.

Meitene paraustīja plecus. Tu taču neesi par to nevie­nam teicis? Pārējie domātu, ka mēs esam traki.

- Vispār… kad tas notika pirmoreiz, pateicu gan. Bet, man liekas, Ņūts vienkārši nodomāja, ka man rādās stresa un pārguruma dēļ.

Tomass vairs nevarēja nosēdēt uz vietas viņam likās, ka sajuks prātā, ja neizkustēsies. Zēns piecēlās kājās un sāka so­ļot turp un atpakaļ meitenes priekšā. Mums jāsaprot, ko tas viss nozīmē. Tā jocīgā zīmīte, kas tev bija rokā par to, ka tu esi pati pēdējā, tava koma, tas, ka tu spēj telepātiski sazināties ar mani. Tev ir kāda nojausma?

Terēza ar acīm sekoja Tomasam, kas šaudījās no vienas puses uz otru. Nomierinies un beidz uzdot jautājumus. Man ir palikuši tikai pavisam blāvi iespaidi. Bet es atceros, ka mēs abi bijām svarīgi, ka mūs kaut kā izmantoja. Ka mēs esam gudri. Ka esam šeit, lai paveiktu kaut ko īpašu. Es zinu, ka izraisīju Beigas, lai ko tas arī nozīmētu. Meitene aizkaiti­nāti iekunkstējās un nosarka. No manām atmiņām ir tikpat maz jēgas kā no tavām.

Tomass nometās ceļos viņas priekšā.

- Nē, tā nav. Tu, piemēram, jau zini, ka mana atmiņa ir izdzēsta un ka mēs atrodamies Labirintā, lai gan neviens tev to nav stāstījis. Tu atceries krietni vairāk par mani un pārējiem.

Viņu acis sastapās: izskatījās, ka Terēza saspringti domā, cenšoties atrast izskaidrojumu notiekošajam.

Es vienkārši nesaprotu, viņa beidzot teica domās.

- Atkal tu to dari! Tomass iesaucās, bet reizē sajuta at­vieglojumu, ka meitenes balss galvā vairs neizraisa paniku. Kā tev tas izdodas?

- Vienkārši izdodas, un es nešaubos, ka tev arī izdotos.

- Nevarētu teikt, ka man ļoti gribas to izmēģināt. To­mass iekārtojās pie sienas blakus meitenei un tāpat kā viņa pievilka kājas pie vēdera. Tu kaut ko teici manā galvā neilgi pirms tam, kad atradi mani te. Tu teici, ka Labirints ir kods. Ko tas nozīmē?

Terēza viegli papurināja galvu. Kad pamodos, man pir­majā brīdī likās, ka esmu nokļuvusi trakonamā tie svešie puiši stāvēja ap manu gultu, pasaule gāzās virsū, smadzenēs pilnīgs juceklis, atmiņas gaisa cita pēc citas. Šī bija viena no tām, kuru izdevās notvert un kaut brīdi paturēt. Es vairs ne­atceros, kāpēc to teicu.

- Vai tu atceries vēl kaut ko?

- Starp citu, jā. Terēza uzrotīja kreisās rokas piedurkni, atklājot augšdelmu. Uz tā ar maziem melniem burtiem bija kaut kas uzrakstīts.

- Kas tas ir? Tomass vaicāja, paliecoties tuvāk, lai saska­tītu uzrakstu.

- Izlasi pats.

Burti bija šķībi un neskaidri, bet, piebāzis acis gana tuvu, viņš spēja tos salasīt.

VELNS ir labs

Tomasa sirds iepukstējās straujāk. Velns. Es jau agrāk esmu šeit redzējis to vārdu. Viņš centās saprast, ko gan ēr­mīgā frāze varētu nozīmēt. Uz tiem mazajiem radījumiem, kas te dzīvo. Spiegvabolēm.

- Kas tās tādas? viņa vaicāja.

- Ķirzakām līdzīgas mašīnītes, ar kurām Radītāji tie paši, kas mūs te atsūtīja, novēro mūs.

Terēza brīdi par to domāja, acīm veroties tālumā. Tad pa­skatījās uz savu roku. Es neatceros, kāpēc to uzrakstīju, viņa teica, saslapināja īkšķi un sāka berzt uzrakstu nost no ādas. Bet neļauj man par to aizmirst tas noteikti kaut ko nozīmē.

Trīs mīklainie vārdi neapstādamies turpināja riņķot To­masa smadzenēs. Kad tu to uzrakstīji?

- Uzreiz pēc pamošanās. Uz galdiņa pie gultas stāvēja bloknots un pildspalva. Es paķēru to un pa vidu visam tra­cim pierakstīju, lai neaizmirstu.

Tomasu meitene ārkārtīgi mulsināja pirmkārt jau savādā saikne, kuru viņš bija jutis kopš paša sākuma, tad runāšana domās un tagad šis… Tu esi tik dīvaina. Bet to jau tu pati zini, vai ne?

- Spriežot pēc taviem slēpšanās paradumiem, arī tu neesi gluži normāls. Patīk dzīvot mežā, ja?

Tomass gribēja saviebties, bet tā vietā pasmaidīja. Viņš jutās neērti, ka pieķerts slēpjamies. Labi. Tu man liecies pa­zīstama un saki, ka mēs esam draugi. Būs vien tev jātic.

Tomass pastiepa roku vēl vienam sveicienam. Terēza to atņēma un ilgi nelaida vaļā zēna plaukstu. Viņam atkal pār­skrēja saltas tirpas, kas šoreiz bija pārsteidzoši patīkamas.

- Es tikai vēlos atgriezties mājās, meitene teica, beidzot atlaižot viņa plaukstu. Tāpat kā jūs visi.

Tomasa domas atgriezās realitātē, un viņš atkal sadrūma, atcerējies, cik bēdīgas kļuvušas klajumnieku izredzes. Jā, zini, te viss ir tik slikti kā vēl nekad. Saule ir pazudusi, debesis kļuvušas pelēkas, šodien nesaņēmām iknedēļas piegādi iz­skatās, tā vai citādi, visam drīz pienāks beigas.

Pirms Terēza paspēja atbildēt, caur kokiem izbrāzās Ņūts. Pa pēdām viņam sekoja Albijs un vēl pāris klajumnie­ku. Ņūts palūkojās uz Terēžu.

- Kā, pie velna, tu te nokļuvi? Medbrālis teica, ka vienu brīdi tu biji istabā un nākamajā pēkšņi pazudi.

Terēza piecēlās kājās, pārsteidzot Tomasu ar savu apņē­mību. Tad jau laikam būs izlaidis to daļu, kurā es iespēru viņam pa kājstarpi un izkāpu pa logu.

Tomass gandrīz iesmējās. Ņūts pagriezās pret vecāku zēnu, kas piesarcis stāvēja viņam aiz muguras.

- Apsveicu, Džef! Ņūts svinīgā balsī teica. Tu esi ofi­ciāli šeit kļuvis par pirmo švali, kuru piekāvusi meitene.

- Ja turpināsi runāt ar mani tādā tonī, tu būsi nākamais, Terēza piebilda.

Ņūts pagriezās pret meiteni un Tomasu, bet puiša sejā nebija ne miņas no bailēm. Viņš stāvēja un klusēdams vēroja viņus. Tomass lūkojās pretī, mēģinot uzminēt, kas notiek ve­cākā zēna prātā.

Priekšā iznāca Albijs. Man tas ir piegriezies! Vadonis pacēla pirkstu un gandrīz iebakstīja Tomasam krūtīs. Es gribu zināt, kas tu esi, kas ir šī sasodītā meitene un kā jūs viens otru pazīstat!

Tomass smagi nopūtās. Albij, es zvēru…

- Viņa pamodās un uzreiz uzmeklēja tevi, švali!

Tomasā uzvirmoja dusmas un satraukums viņš bažījās,

vai ar Albiju nenotiks tas pats, kas ar Benu. Nu un? Jā, mēs esam pazīstami vismaz agrāk bijām. Bet tas neko nenozī­mē! Es tik un tā neko neatceros. Vina arī ne.

>

Albijs paskatījās uz Terēžu. Ko tu izdarīji?

Tomasu samulsināja vadoņa jautājums. Viņš pašķielēja uz Terēžu, lai redzētu, vai viņa saprot, par ko Albijs runā. Bet meitene neatbildēja.

- Ko tu izdarīji?! Albijs iekliedzās. Vispirms debesis, tagad šis!

- Es kaut ko izraisīju, viņa mierīgā balsī atbildēja. Beigas. Es nezinu, kā un ko tas nozīmē. Es nedarīju to tī­šām, goda vārds.

- Ņūt, kas par lietu? Tomass vaicāja, cerot izvairīties no sarunas ar vadoni. Kas noticis?

Bet Albijs sagrāba viņu aiz krekla. Kas noticis?! Es tev pateikšu, kas noticis, šmurguli! Jo tu acīmredzot esi pārāk aizņemts ar flirtēšanu, lai vispār paskatītos sev apkārt. Neesi pamanījis, cik ir pulkstenis?

Tomass uzmeta acis savam rokaspulkstenim un ar šaus­mām aptvēra, ko nebija ievērojis. Nu viņš zināja, ko Albijs sacīs.

- Paskaties uz sienām, pāli! Vārti! Tie šovakar nav aizvērušies.