62. NODAĻA

i

Tomass dalīja vienu divstāvu gultu ar Minjo, kurš uzstāja par gulēšanu augšā. Blakus gultā bija iekārtojušies Ņūts ar Cepeti. Terēžu, pirms viņa paspēja atvadīties, personāls aiz­veda uz atsevišķu istabu. Tomass sāka neprātīgi ilgoties pēc meitenes jau trīs sekundes pēc šķiršanās.

Zēns apgūlās uz mīkstā matrača un apsedzies gatavojās miegam, kad viņu iztraucēja balss no augšas.

- Klau, Tomas, ierunājās Minjo.

- Ko? Tomass bija tā noguris, ka tik tikko spēja atvērt muti.

- Kā tev liekas, kas notika ar tiem, kuri palika Klajumā?

Tomass par to vēl nebija domājis. Līdz šim viņa prātu bija

aizņēmis Čaks un tagad arī Terēza. Es nezinu. Bet, spriežot pēc tā, cik daudzi no mums gāja bojā pa ceļam uz izeju, es nevēlētos atrasties to švaļu vietā. Tagad viņus droši vien apsēduši bēdneši. Tomass brīnījās par to, cik bezkaislīgi skanēja viņa balss.

- Tev liekas, ka mēs pie šiem ļaudīm esam drošībā? Minjo vaicāja.

Tomass brīdi apdomāja jautājumu. Viņu spēja apmieri­nāt tikai viena atbilde: Jā, man liekas, ka esam.

Minjo teica vēl kaut ko, bet Tomass vairs neklausījās. No­guruma mākts, zēns domās atgriezās pie Labirintā pavadītā neilgā laika, savas īsās pieredzes skrējēja lomā un pie tā, cik ļoti bija to vēlējies jau kopš pirmās nakts Klajumā. Šķita, ka tas viss noticis ļoti, ļoti sen. Gandrīz kā sapnī…

Telpā skanēja klusi čuksti un murdoņa, bet Tomasam šķita, ka tie pieder pavisam citai pasaulei. Viņš blenza uz aug­šējās gultas krusteniskajiem koka dēļiem un juta, ka miegs ir rokas stiepiena attālumā. Taču Tomasam vēl gribējās aprunā­ties ar Terēžu, tāpēc viņš atvairīja nogurumu.

Kā tev tava istaba? Tomass domās vaicāja. Žēl, ka tu ne­paliki pie mums.

Kā tad! viņa atsaucās. Kopā ar visiem tiem smirdīgajiem puikām? Nedomāju gan.

Pareizi dari. Man liekas, ka pēdējās minūtes laikā Minjo nopirdies vismaz trīs reizes. Tomass saprata, ka tas ir pavisam tizls joks, bet nekas labāks tobrīd nenāca prātā.

Viņš juta, ka Terēza smejas, un vēlējās kaut arī pats to spētu. Abi kādu brīdi klusēja. Man ļoti žēl, ka tā notika ar Čaku, meitene beidzot ierunājās.

Tomasa sirds iesmeldzās, un viņš aizvēra acis, gremdē­joties tumsā un sērās. Viņš mēdza būt tik kaitinošs… Tomass noteica un apklusa, atcerēdamies to vakaru, kad Čaks bija pārbiedējis Galliju tualetē. Bet man tik un tā sāp. It kā es būtu zaudējis brāli.

Es saprotu.

Es apsolīju…

Beidz, Tomas.

Ko? Tomass vēlējās dzirdēt no Terēzas kādu mierināju­mu, kaut ko, kas liktu sāpēm atkāpties.

Beidz vainot sevi. Puse no mums taču izdzīvoja. Ja mēs būtu palikuši Labirintā, mirtu visi.

Bet Čaks neizdzīvoja. Tomasam bija kauns atzīt: ja vien varētu, viņš, ne mirkli nešaubīdamies, iemainītu jebkura klajumnieka dzīvību pret Čaka.

Viņš mira, lai izglābtu tevi, Terēza teica. Tā bija viņa paša izvēle. Galvenais, neizšķied to velti.

Tomasam acis sakāpa asaras. Viena lāse izspruka un noslī­dēja gar labajiem deniņiem zēna matos. Kādu minūti ne viens, ne otrs neko neteica. Beidzot viņš atkal ierunājās. Terēza?

Jā?

Tomasam bija bail atklāt savas domas, bet viņš tomēr to darīja. Es gribu atcerēties tevi. Atcerēties mūs. Pirms visa šī, saproti?

Es arī.

Šķiet, ka mēs bijām… viņš tomēr nezināja, kā to pateikt.

Es zinu.

Interesanti, kāda būs rītdiena.

Pēc pāris stundām uzzināsim.

Jā. Nu tad arlabunakti. Viņam gribējās sacīt vēl daudz, daudz ko citu. Bet nekas jēdzīgs tāpat nesanāca.

Arlabunakti, viņa atbildēja, un tajā pašā bridi telpā izdzi­sa gaismas.

Tomass pagriezās uz sāniem, priecādamies, ka ir tumšs un neviens neredz viņa sejas izteiksmi.

Tas nebija ne īsti smaids, ne prieks. Bet kaut kas uz to pusi.

Un tobrīd ar to pietika.

Загрузка...