Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

9. nodaļa NUNC FORTUNATUS SUM

Ieradušies Katmandu pēc desmitarpus stundu lido­juma sabiedrības Gulf Air lidmašīnā no Londonas, lai meklētu Kompānijas gleznā attēloto sārto fortu, Grou­nins un trīs bērni nokļuva dzīvā Āzijas metropolē, kas galīgi nebija tāda, kā viņi bija iedomājušies. Kalniešu ar tēraudcietu skatienu, pētnieku ar granīta žokli un noslēpumainu priesteru vietā viņi atradās starp hipi­jiem, paklāju tirgoņiem, tūristu pilniem pajūgiem, acī­giem policistiem un safrāndzelteni tērptiem priesteru mācekļiem no Bufalo Ņujorkas pavalstī un Detroitas Mičiganas pavalstī, lai izplatītu apskaidrību, ko viņi bija atraduši tai vai citā ašramā.

- Kas ir ašrams? Dibaks jautāja, pārlaizdams acis lapelei, kas viņam bija iedota dažas sekundes pēc iznāk­šanas no lidostas, un kāpdams iekšā apdauzītā takso­metrā, lai brauktu uz viesnīcu.

- Tas ir tāds kā reliģisks patvērums, Grounins pa­skaidroja. Tiem, kas meklē mieru un meditāciju, un ko tur vēl. Galīgas blēņas, ja jūs jautājat man. Viņš ar rokas mājienu no taksometra atvērtā loga aizraidīja prom kādu priesteru skolnieku. Ja viņi meklē apskaid­rību, tad viņiem vajadzētu palasīt kādu enciklopēdiju vai kādu pieklājīgu avīzi. Ar aizvērtām acīm, dungojot kādu muļķīgu mantru, viņi to nekad neatradīs.

Dvīņi saskatījās un pasmaidīja. Ceļošana ārzemēs kopā ar Grounina kungu vienmēr sagādāja jautrību. Kas ir mantra? Džons pajautāja.

- Vārds, kuru viņi atkārto atkal un atkal, lai palī­dzētu iztukšot no galvas to mazumiņu, kas. tur sākumā bija.

- Kādēļ? Dibaks neizpratnē jautāja.

- Labs jautājums, Grounins atzina. Manuprāt, tādēļ, lai varētu atklāt dzīves jēgu. Vai panāktu kādu tamlīdzīgu lētu efektu.

Viņi reģistrējās viesnīcā un tad klīda pa pilsētu, kur viņus pārsteidza cits atklājums. Tāpat kā Durbaras lau­kumā varēja redzēt daudzus čūsku dīdītājus, arī gandrīz visu pilsētas tempļu ārpusi rotāja kāds kobras kalums akmenī. Deotalli pilī bija redzama iepriekšējā Nepālas karaļa zelta statuja, virs kuras slējās gigantiskas kobras kapuce. Viņi noteikti atradās īstajā pasaules daļā, ja reiz runa bija par kobrām.

Tomēr Filipai drīz vien radās aizdomas, ka viņi at­braukuši uz nepareizo vietu, jo neviena no celtnēm Katmandu neatgādināja sārto fortu Ostindijas Kompānijas gleznā, ko viņi bija atveduši līdzi no Londonas. Tāpat domāja arī jauns vīrietis, vārdā Padma Trungpa, kurš strādāja viņu viesnīcas recepcijā.

- Varu pateikt, ka tā celtne jūsu gleznā nav Nepālā, Padma sacīja. Man tā izskatās vairāk pēc cietokšņa Ziemeļindijas pavalstī Utarpradešā, kas atrodas tieši dienvidos no Nepālas. Bet pat tad, ja jūs dotos turp un meklētu šādu cietoksni, kā jūs to darāt, tas nozīmētu meklēt adatu siena kaudzē. Indijā ir vairāk cietokšņu un piļu, nekā iespējams iedomāties. Baidos to teikt, bet jūs esat izvirzījuši sev ārkārtīgi grūtu uzdevumu.

Mazais kvartets devās uz savām istabām, un vienīgi atgūtais džinu spēks bērniem neļāva pavisam zaudēt drosmi, jo Katmandu valdīja smacējošs karstums. Grou­ninam bija pārlieku karsti, un drīz vien viņš gauži žēlojās tiem pašiem bērniem, kurus pavadīt bija uzstājis. Ne­saprotu, kāpēc es ļāvu sevi pārliecināt braukt šurp, viņš teica. Neatceros, ka jebkad būtu pārcietis tādu karstumu. Nudien neatceros.

Ar savu džina spēku Džons pagatavoja Grouninam lielu elektrisko ventilatoru, kas, šķiet, lika viņam justies mazliet labāk, vismaz tik daudz, lai viņš pārtrauktu gausties. Tad Džons pievērsa uzmanību Kompānijas gleznai, kuru Filipa bija izklājusi uz galda viņa istabā, un jo sevišķi mulsinoši izlocītajam čūsku juceklim pa­pīra lapas apakšā.

- Vai tev jau ir kāda nojausma, ko tas nozīmē? viņš jautāja māsai.

Filipa noraidoši papurināja galvu. Viņa ļoti maz spēja saprast no grāmatas par kodiem un šifriem, ko bija lasījusi Rakšasasa kunga bibliotēkā. Grāmata viņu bija samulsinājusi vairāk nekā jebkad. Pagaidām ne, viņa domīgi nomurmināja. Vienīgi tas, ka šis nevar būt ļoti grūts kods. Kāpēc gan citādi Kilikrenkijs būtu šo vēsti rakstījis ar neredzamo tinti?

- Laba doma, Grounins atzina.

- Tas man kaut ko atgādina, Džons sacīja, cieši skatīdamies uz dejojošo čūsku rindu. Bet kaut es zi­nātu, ko. Un pēkšņi viņš atcerējās. Kā es teicu? Protams, es zinu, ko tas man atgādina. Kāpēc par to neiedomājos agrāk, kad mēs bijām bibliotēkā? Un es vēl skaitos Šerloka Holmsa cienītājs! Tas ir tieši tāpat kā "Dejojošo vīru piedzīvojumā". Tas ir viens no slave­nākajiem stāstiem, ko Konans Doils jebkad sarakstījis. Vienīgi vīru vietā ir šīs dejojošās čūskas.

Dibaks novaidējās kā fagots un izbolīja acis. Vai tu mums nepaskaidrotu, ko tu tur muldi? viņš jautāja, draudīgi vicinot tibetiešu lūgšanu riņķi, kcf bija pacēlis no kafijas galdiņa. Vai arī man nāksies to izsist no tevis?

- Nē, liecies mierā un vienreiz centies kaut ko iemā­cīties, Grounins pārtrauca Dibaku. Džonam ir tais­nība. Klausies, tev ir taisnība, mūsu Džon. Tās čūskas ir gluži kā dejojošie vīri un tas Šerloka Holmsa stāsts. Viņš nikni uzmeta acis Dibakam. Ja vien mēs būtu iedomājušies atvest vienu eksemplāru no Londonas, ta­gad varētu palūkoties, kā rakstnieka spalva atrisināja to kodu.

- ABECEDARIANS! Džons iesaucās, un uz galda parādījās četri Šerloka Holmsa atgriešanās eksemplāri stāstu krājums, kurā ietverts arī "Dejojošo vīru piedzī­vojums". Tas bija tas pats izdevums plānajos vāciņos, kāds atradās Džona grāmatplauktā Ņujorkas mājās.

- Re, tieši tas, kas vajadzīgs, Grounins uzslavēja.

- Elementāri, manu mīļo Grounin, Džons sacīja.

- Es ierosinu visiem tagad izlasīt stāstu. Klausieties, izlasīsim stāstu un tad liksim kopā prātus, lai atrisinātu noslēpumu, kas ir mūsu acu priekšā. Tieši tā, kā to būtu darījis Holmsa kungs.

Dibaks atkal novaidējās. Ko? Vēl lasīt? Rādās, ka vienīgais, ko esmu bijis spiests darīt, kopš ar jums sapi­nos, ir lasīt visādas stulbas grāmatas. Viņš saniknots papurināja galvu. ZIGOBRANČIEITS! Es vēlos, kaut es zinātu, ko šis kods nozīmē un kā tas darbojas.

- Vēlēšanās tā nekad nepiepildās, Džons iesmē­jās. Tev vajadzētu pārlasīt Bagdādes likumus, viņš Dibakam ieteica. Ceturtā nodaļa, trešā apakšnodaļa, pirmais paragrāfs. "Nevar vēlēties to, ko nezina. Var vēlēties tikai to, ko zina." Tā bija smalka atšķirība, ko tikai daži būtu spējīgi uztvert.

Dibaks to, protams, zināja, jo viņš nemaz nebija tik neizglītots vai nicīgs pret grāmatām (ieskaitot Bagdā­des likumus), kā reizēm izlikās. Es to pateicu tāpat vien, viņš paskaidroja. Nemaz nemēģināju panākt, lai tas notiek.

- Tad kāpēc tu izrunāji savu fokusa vārdu? Filipa prasīja. Ja nemēģināji panākt, lai tava vēlēšanās pie­pildās?

- Pieradums, Dibaks atbildēja. Tas arī viss. Tikai pieradums.

- Un tagad, bērni, Grounins viņus pārtrauca. Viņš paņēma vienu no Šerloka Holmsa stāstu grāmatām un atlieca vāku ar tādu sparu, ka Filipa saviebās. Mums ir stāsts, kas jāizlasa. Tas ir, ja vien mums jebkad būs izredzes panākt, lai piepildās Dibaka vēlēšanās.

Dibaks iekoda lūpā. Baks, viņš teica. Vienkārši Baks, labi?

Filipa uz papīra lapas bija uzzīmējusi režģi, ko vei­doja divdesmit četri kvadrāti. Katrā no tiem viņa bija attēlojusi čūsku no koda vai atstājusi to tukšu.

- Pēc Šerloka Holmsa teorijas, viņa teica, E ir visbiežāk sastopamais alfabēta burts, un pat īsā tei­kumā, iespējams, tas būs sastopams vairāk reižu nekā jebkurš cits burts. Aplūkojot mūsu kodu, čūska, kura rāda pa kreisi un kurai pie ķermeņa piestiprināts cipars pieci, sastopama divdesmit astoņas reizes. Biežāk nekā jebkura cita. Pēc Holmsa teiktā, iespējams, ka tas ir E. Viņa ierakstīja burtu E blakus šai čūskai savā režģī.

- Vēl kaut kas, Grounins ierunājās. Vai esat pama­nījuši, ka dažām čūskām mēle ir redzama, bet citām ne? Atkal, pēc Holmsa teiktā par dejojošiem vīriem, šķiet var izdarīt secinājumu, ka šķeltās mēles ir lietotas, lai sadalītu čūsku rindu vārdos. Viņš novilka svītru uz vēstījuma pēc katras čūskas ar mēli. No šīs dedukcijas tagad ir skaidrs, ka dažiem no šiem vārdiem ir tikai trīs burti.

Un visplašāk lietotie vārdi ar trim burtiem angļu va­lodā ir the, and, for, but, not, all un too. Ja to pievieno Filipas nupat teiktajam par burtu E, tad mēs gandrīz uzreiz varam uzminēt jau sešus vārdus. Un šī darbība mums arī dod burtus T un H. Viņš ierakstīja T un H divos režģa kvadrātos, tad zem čūskām vēstījumā un pasmaidīja. Tas ir tāpat kā risināt krustvārdu mīklu, viņš sacīja.

- Vai spēlēt Vārdu minēšanu, Filipa piebilda.

- Nevaru ciest Vārdu minēšanu, Dibaks atzinās.

Džons nolēma, ka pienākusi viņa kārta, un norādīja

uz visiem tiem vārdiem, kas varēja būt veidoti tikai no diviem burtiem. Tiem jābūt divu burtu vārdiem, viņš teica un sāka pierakstīt visus divu burtu vārdus, kādus vien varēja iedomāties. Tādi vārdi kā of, to, in, is, be, he, by, or, at, it, on, mm…

- Mm nav vārds, Dibaks iebilda.

- Es zinu, tikai nevarēju iedomāties vēl citus divu burtu vārdus, Džons sacīja.

-As, an un so, Dibaks ātri papildināja sarakstu, kas Džonam radīja aizdomas, ka Dibaks, iespējams, spēlēja Vārdu minēšanu biežāk, nekā to atzina.

Nu tad labi, Filipa no jauna pārskatīja viņu vir­zību uz priekšu. Ņemot vērā, ko mēs zinām par T un H, tas nozīmē, ka mēs varam noteikt, kuri ir atbilstošie divu burtu vārdi. Un savukārt tas dod mums burtus O, I, Ķ A un N. Viņa pievienoja šos burtus režģim un pasmaidīja. Mēs tuvojamies atrisinājumam, viņa teica. Mēs tiešām tuvojamies atrisinājumam.

Viņai bija taisnība. Pakāpeniski ar Šerloka Holmsa un vienkāršas izslēgšanas metodes palīdzību viņi spēja aptvert, ka kods tiešām nemaz nebija tik sarežģīts. Čūs­kas, kuru galvas rādīja uz iedomāta kvadrāta augšējo kreiso stūri, apzīmēja alfabēta pirmos sešus burtus. Un čūskas, kuru galvas rādīja pa kreisi uz leju, apzīmēja nākamos sešus burtus, ja i un j skaitījās kā viens burts. Čūskas, kuru galvas rādīja pa labi uz augšu, apzīmēja burtus o, p, q, r un s vai 2, savukārt čūskas, kuru gal­vas rādīja pa labi uz leju, bija burti no t līdz 2:. Ļoti drīz Filipa un Grounins bija pilnībā atšifrējuši pulkveža Mauntstjuarta Veivela Kilikrenkija vēstījumu.

I scotched the snake not killed it. And fled to this terrible place of misery where I shall probably die at the hand of my enemies. But I am in luck now. And you, too, voould do well to come down here and discover a king's ransom in the green eyes of the Cobra King of Kathmandu. Look for the third snake. But beware of the eighth. M. W. K.

Es ievainoju čūsku, bet nenogalināju to. Un aizbēgu uz šo briesmīgo posta vietu, kur, iespējams, miršu no savu ienaidnieku rokas. Bet pašlaik man uzsmaidījusi laime. Un jūs arī darīsiet labi, ja ieradīsieties šeit un ieraudzīsiet karalisku izpirkšanas maksu Katmandu Kobru karaļa zaļajās acīs. Meklējiet trešo čūsku. Bet piesargieties no astotās. M. V. K.

Kaut arī visi vārdi Grouninam un bērniem tagad bija zināmi, to īstā nozīme joprojām palika apslēpta. Dibaks novaidējās. Tas ir viss, un mēs vēl aizvien nezinām, ko pulkveža vēstījums nozīmē. Viņš papurināja galvu.

- Pulkvedis nepieļāva nekādu risku, vai ne? Nav brī­nums, ka viņa ģimene neko neatrada.

- Ko nozīmē scotched? Džons jautāja Grouninam.

- Kaut ko bīstami savainot, Grounins atbildēja.

- Bet neprasi man, kāpēc tas tā ir. Man nav ne jausmas. Es neko nezinu par Skotiju.

Dibaks papurināja galvu. Mēs droši vien esam pie­ļāvuši kļūdu.

- Te nav kļūdas, Grounins neatlaidās. Tici tam, kurš bieži risina krustvārdu mīklas.

- Bet tam nav jēgas, Džons iebilda. Kā var teikt, ka mirsi no ienaidnieku rokas? Un tad rakstīt, ka tev veicas?

- Taisnība, Dibaks piekrita. Rakšasass rakstīja, ka pulkvedi Kilikrenkiju nogalināja karaliskā kobra. Tā nav nekāda laime. Juzdamies vīlies, viņš ar plaukstu uzsita pa Kompānijas gleznu, piecēlās kājās, pastaigāja pa istabu un apstājās pie ierāmētas Nepālas un Ziemeļindijas kartes, kas karājās pie sienas.

- M. V K. Džons sprieda. Tie nekļūdīgi ir pulkveža iniciāļi. Un arī "Katmandu kobru karaļa zaļās acis" nav nepareizi. Tam visam ir skaidra jēga. Varbūt mēs galu galā esam pareizajā pilsētā.

- Neesam vis. Atcerieties, ko teica puisis viesnīcas recepcijā, Dibaks atgādināja. Viņš uzlika pirkstu uz kartes un virzīja to no Katmandu uz Utarpradešu. Pēc viņa teiktā, mums vajadzētu savus meklējumus kon­centrēt šeit.

- Baidos, ka zēnam ir taisnība, Grounins dvīņiem sacīja. Arhitektu valodā runājot, mēs esam mazliet novirzījušies no projekta. Viņš atvēra bērnu barības burciņu tas bija vienīgais ēdiens, ko viņš jebkad lie­toja, kad bija projām no Anglijas, un sāka ēst.

Dibaks saviebās. Es nezinu, kā jūs to varat dabūt iekšā, viņš teica.

- Nekas liels tur nav, Grounins atbildēja. Jāatver mute un jāiebāž karote.

Dibaks iesmējās. Bet tas ir draņķis.

- Jaunais cilvēk, es ēdu šo draņķi, kā tu to sauc, jo mans vēders nespēj paciest neko no tām ārzemju riebeklībām. Karijus un sazin ko vēl. Šis ir sterilizēts. Ēdiens, ko var dot bērnam ar tīru sirdsapziņu. Un drošāku ēdienu vispār nevar dabūt.

- Bērnam? Dibaks vēl aizvien smējās. Es to ne­dotu pat sunim.

Grounins sarauca pieri. Varbūt tad, ja tev būtu jutīga māga, tas neliktos tik smieklīgi, jaunais cilvēk. Īstenībā es vēlētos, kaut tev tāda būtu, vismaz tad pa­zustu tas stulbais smīns no tavas sejas. Grounins, kam toreiz vēl pienācās viena vēlēšanās, sen nebija džinu sabiedrībā ievērojis piesardzību, lietojot šo vārdu. Tad, ja tev laimētos, tu saprastu, kā varētu justies manā vietā.

- Pasakiet to vēlreiz, Dibaks teica.

- Ja tev laimētos…

- Ja tev laimētos. With any luck. Dibaks pagrāba Kilikrenkija vēstījuma atšifrējumu. Jā, laime. Ar pirkstu vilkdams līdzi vārdiem, viņš sāka skaļi lasīt: "…un aizbēgu uz šo briesmīgo posta vietu, kur, iespē­jams, miršu no savu ienaidnieku rokas. Bet pašlaik man uzsmaidījusi laime. But I am in luck now.

Viņš atgriezās pie kartes, kas karājās pie sienas, un tad aiz pārsteiguma skaļi iekliedzās, uzvaroši paceldams gaisā dūri. Pēkšņi viņš bija daudz labākās domās par sevi. Viņš bija izpratis kaut ko svarīgu, turklāt pats! Tā bija ļoti patīkama atziņa, jo līdz šim visu izdomāja Filipa. Vai reizēm Džons. Beidzot viņš varēja atgūt savu labo slavu.

- Tā tas ir! viņš sauca. Tā tas ir! Tas ir tik vienkārši. Jābrīnās, ka jūs to līdz šim neesat iedomājušies.

Džons brīdi bezkaislīgi pavērās kartē, papurināja galvu, paņēma tibetiešu lūgšanu riņķi un draudīgi to novicināja. Vai tu mums beidzot pateiksi, par ko tu runā? viņš noprasīja. Vai arī vajadzēs to izsist no tevis ar šo riņķi?

- Re, kur ir atbilde, Dibaks teica, ar pirkstu baks­tīdams kartē. Pulkvedis Kilikrenkijs izveidoja kalambūru. Vārdu spēli. Viņš negribēja teikt, ka "pašlaik man uzsmaida laime" in luck now. Viņš centās dot ziņu, ka atrodas Lakavas pilsētā in Lucknoiv. Šeit Utarpradešā Ziemeļindijā. Un tikai trīssimt jūdzes uz dienvidrietu­miem no vietas, kur mēs esam pašlaik.

Džons, Filipa un Grounins piegāja aplūkot karti, ka­mēr Dibaks aiz prieka turpināja lēkāt kā negudrs.

- Nevaru ciest, ja viņam ir taisnība, Filipa atzinās un pasniedzās pēc sava ceļveža.

- "Ziemeļindijas pavalsts Utarpradešas galvaspilsētu Lakavu," Filipa lasīja, "iespējams, vislabāk atceras pēc 1857. gada notikumiem, kad tās britu iedzīvotāji tika aplenkti uz pieciem mēnešiem Pirmajā neatkarības karā vai, kā to reizēm mēdz dēvēt, Lielajā dumpī."

- Tas viss sakrīt ar gadskaitļiem, ko mēs jau zinām, Džons piezīmēja.

- Protams! Dibaks nepacietīgi attrauca, lai netiktu apstrīdēts viņa risinājums, jo tagad vajadzētu nekavē­joties pievērsties sārtā cietokšņa un pazudušā Kobru karaļa meklējumiem.

Filipa pārlapoja ceļvedi. Šķiet, ka šeit nav pieminēts sārts cietoksnis Lakavā, viņa paziņoja.

- Mēs to atradīsim, kad tur nonāksim, Dibaks ne­atlaidās.

- Neērta vieta, lai to sasniegtu ar lidmašīnu, Grou­nins teica, pētīdams karti. Es tā domāju, ka mums uz turieni būs jālido caur Kalkutu.

- Tas nevar būt! Dibaks protestēja. Kalkuta ir gluži pretējā virzienā. Starp citu, kurš te ieminējās par lidmašīnu?

- Es ceru, ka tu neierosini turp doties ar virpuļviesuli, Grounins sacīja.

- Mēs esam atguvuši savu spēku pilnā mērā, Dibaks teica un paraustīja plecus. Kāpēc gan ne?

- Nekad agrāk neesmu veidojusi virpuļviesuli, Fi­lipa atzinās.

- Es arī ne, Džons piebalsoja.

- Bet es esmu, Dibaks sacīja. No Palmspringsas Kalifornijā uz manas vecās krustmātes Felisijas māju pie Hudzonas upes.

- Tas tev gandrīz neizdevās, Filipa atgādināja. Vis­maz tu tā teici.

- Tikai tāpēc, ka biju nokļuvis pārāk tālu ziemeļos. Man vajadzēja turēties vairāk uz dienvidiem, kur ir siltāks. Doties uz Floridu un tad augšup gar Austrumkrastu. Turklāt pašlaik mēs esam Indijā, un, ja gadī­jumā neesat ievērojuši, te ir karsts. Nav iespējams, ka šai valstī mans džina spēks izsīktu.

Bet nākamajā dienā, kad viņi bija izlēmuši lidot uz Lakavu, sāka streikot nevis Dibaka džina spēks, bet gan viņa vēders. Viņš pamodās, juzdamies galīgi slims. Sajūta ir tāda, it kā kāds žņaudzītu manas iekšas, viņš samulsis teica.

- Tev nevajadzēja vakarvakarā apēst visu to kariju, sacīja Grounins, aiz apmierinājuma visai pacilāts, ka viņam bijusi taisnība par "ārzemju ēdienu". Es tak tev teicu, lai tu neēd to indiešu draņķi. Uzdrošinos pie­bilst, ka tagad tev vairs neliekas tik smieklīgi, jaunais cilvēk, ja es ēdu sterilizētu bērnu barību, nevis visu to riebeklību, ko jūs rijāt vakarvakarā.

- Tas nevar būt karijs, no kā viņš jūtas slims, Filipa iebilda. Mēs visi trīs to ēdām. Es, Džons un Dibaks. Un es jūtos lieliski.

Džons klusēja, juzdamies vainīgs un cerēdams, ka neviens neatcerēsies Grounina vēlēšanos iepriekšējā dienā, kaut Dibakam būtu jutīga māga. Džons īstenībā nemaz nebija domājis piepildīt šo vēlēšanos, bet, pirmo reizi pēc ilga laika pilnībā pārvaldīdams džina spēku un vēl joprojām būdams mazliet noguris pēc garā lido­juma no Londonas, viņš nejauši bija licis tai piepildīties. "Sublimāla vēlēšanos piepildīšana", tā Nimrods sauca to, ja nepieredzējis džins piepildīja vēlēšanos, galīgi to neapzinādamies. Šokēts viņš aptvēra, ka Grounina vē­lēšanās droši vien bijusi tik tiešām īsta.

- Vai tu gluži vienkārši nevari vēlēties, lai tas pāriet? viņš Dibakam jautāja. Ar džina spēku.

- Domā, ka neesmu jau mēģinājis?

Džons pamāja ar galvu. Atklāti sakot, viņš ar savu džina spēku pats bija mēģinājis izārstēt Dibaka vēderu, bet, nebūdams īsti pārliecināts, ko dara, nodomāja, ka droši vien ir kaitējis vēl vairāk. Par to nebija iespējams pārliecināties.

- Jums pašiem nāksies izveidot virpuļviesuli, Di­baks nočukstēja. Jūtos pārāk slims, lai to izdarītu. Uztvēris šaubu pilno skatienu, ko dvīņi pārmija, viņš piebilda: Tikai mieru. Jums viss izdosies. Tas nav nekas īpašs. Turklāt kaut kur jums ir jāsāk, un šī ir tikpat laba vieta kā jebkura cita.

Grounins purināja galvu. Ja jums nav nekas pretī, viņš teica, es tomēr izvēlēšos lidmašīnu.

- Neuztraucieties, Grounina kungs, Dibaks nočuk­stēja, satverdams vēderu. Es viņiem izstāstīšu, kas jādara. Viņš vārgi pasmaidīja. Padomājiet par to. Ja avarē lidmašīna, pār jums gāžas asas metāla driskas. Bet, iebrāžoties virpuļviesulī, jūs apņem gaiss. Nekas nav drošāks par gaisa spilvenu, ticiet man.

Grounins aizvēra acis un pamāja ar galvu. Es tikai zinu, ka to nožēlošu, viņš teica. Klausieties, es zinu, ka to nožēlošu.

Viņi uzkāpa stāvā paugurā pilsētas rietumu daļā. No paugura pavērās plašs skats uz Katmandu ieleju, kas reiz, kā bija teikts Filipas ceļvedī, esot bijis čūsku apsēsts ezers. Paugura virsotnē atradās Svajambu Ganapati templis, kuru bija apsēduši pērtiķi, svētceļnieki un tū­risti. Tālāk no tempļa, blakus autostāvvietai, viņi atrada klusu vietu, kur Džons ķērās pie virpuļviesuļa grieša­nas. Viņa pirmais mēģinājums apsvieda kādu mašīnu uz jumta, un nākamais nevadāms aiztraucās projām, vajājot dažus pērtiķus līdz pat Dabas muzejam paugura dienvidu pakājē.

- Baigā cūcība! Grounins žēlojās. Tevis dēļ, Džon, mūs visus arestēs. Pie Svētā Pētera, dabū to gatavu, iekams kāds mūs nav pamanījis.

- Mēs jau esam pamanīti, Filipa teica un norā­dīja uz stāvvietu, kur kāds vecs mūks sarkanā tērpā sparīgi klanījās pret viņiem, rokas godbijīgi salicis sev priekšā un murminādams lūgšanu. Turpini, Džon, viņa piebilda. Tagad ir par vēlu raizēties par to, ko viņš domās.

- Izskatās, ka tu viņam šo dienu esi padarījis par notikumu, Grounins piezīmēja, kad ar trešo paņē­mienu Džonam izdevās viņus visus pacelt no zemes ar pamatīgu virpuļviesuli. Domāju, ka esi stiprinājis viņa ticību, lai arī kam viņš ticētu.

- Man prieks par to, Filipa paziņoja un līksmi pa­māja mūkam, kurš tāpat pavēcināja pretī.

- Un to sauc par dievu kaujas ratiem, Grounins īgni nomurmināja, mēģinādams pie kaut kā pieturēties, taču atklāja, ka no tukša gaisa nekāds atbalsts neiznāk. Baigā cūcība!

Kad virpuļviesulis sagrīļojās zem viņiem un uzņēma ātrumu, it kā to vilktu neredzami zirgi, Dibaks skaļi novaidējās. Brītiņu vēlāk viņš paliecās uz vienu pusi un, Filipai par riebumu, izvēmās dažiem tūristiem uz galvas.

- Vai jūties labāk? viņa skarbi noprasīja.

Dibaks vārgi pasmaidīja. Jā. Mazliet.

- Nabaga tūristi, viņa noteica.

Bet Džona virpuļviesuļa un Dibaka vēdera kaitējumi vēl nebija galā. Gaisa plūsmai strauji virzoties augšup, Džons mēģināja to pagriezt ap savu asi, liekot virpuļviesulim tik dramatiski sasvērties, ka viņi gandrīz nokrita no tā.

- Uzmanīgi! Grounins iekliedzās. Tu mūs visus nometīsi zemē!

- Piedodiet, Džons sacīja. Dibaks atkal izvēmās, šo­reiz uz tā paša pērtiķu bara, ko Džona pirmais virpulis bija nodzinis lejā no paugura.

- Izlīdzini gaitu, Dibaks deva padomu, noslaucī­dams muti piedurknē. Atspied papēžus pret vēju. Tas palīdzēs sakoncentrēt domas uz to, ko tu dari.

Džons darīja, kā likts, un dziļi iegrūda papēžus mu­tuļojošajā gaisā. Virpuļviesulis uzreiz iztaisnojās.

- Ne tik daudz, Dibaks pamācīja.

- Man šķiet, ka sāku to apjēgt, Džons kliedza, jo tikmēr vēja troksnis bija kļuvis diezgan skaļš.

- Ej nu! Es tā ceru, Grounins norūca. Ja tas tā turpināsies, man nāksies atvadīties no savām brokas­tīm.

Virpuļviesulis līkumoja lejup pa ieleju, pārlaizdamies pāri tūristu kopmītnei, un vēja aste norāva rievotos metāla jumtus vannasistabām un tualetēm. Apakšā sēdošo sapīkums un apmulsums bija skaidri redzams virpuļviesuļa pasažieriem. Par spīti vēdergraizēm, pat Dibaks pamanījās iesmieties.

- Man vajadzētu ļaut tev vadīt virpuļviesuli biežāk, Džon, viņš teica.

- Mēs esam pārāk zemu, Filipa aizrādīja. Visi mūs var redzēt.

Tā bija taisnība. No zemes visi varēja redzēt trīs bēr­nus un vienroci vīrieti ērti sēžam kustīgajā virpulī. Sa­tiksmes policists veltīgi mēģināja novirzīt viņus tālāk no rosīgā Durbaras laukuma un izvairoties pieliecās, jo satelītantena, ko virpuļviesulis bija norāvis no kāda burgeru bāra, lidoja uz viņa pusi. Celtnieki, kas krāva ķieģeļus un raka smiltis pie vēl nepabeigtās Hilarija un Tenzinga "Bāzes nometnes" viesnīcas, pajuka, kur kurais. Un jebkurā citā pilsētā, izņemot Katmandu, no­teikti būtu sācies haoss. Bet Nepālas galvaspilsēta ir pazīstama ar savu iecietību un bezrūpību. Īstenībā tikai daži cilvēki reaģēja negatīvi, redzot četrus rietumniekus lidojam pa gaisu ar sakrustotām kājām. Daudziem tas bija pirmais iespaids pēc ierašanās Katmandu, un, pēc viņu domām, tie bija četri meistari, kas pārvaldīja jogu slepeno lidošanas mākslu, kas ir viens no transcenden­tālās meditācijas aspektiem. Šiem cilvēkiem tas šķita kā neapgāžams pierādījums tai apgaismībai, kuru viņi meklēja ašramos un tempļos. Un tā priesteri klanījās, svētie vīri pacēla rokas pret debesīm, guru aplaudēja, jogi ieņēma lotosa pozu un sāka lēkāt pa mauriņiem, it kā viņi arī varētu pacelties gaisā, sievietes meta ziedus, hipiji rādīja zīmes, ka viņi ir par mieru uz zemes, un apātiski smaidīja.

- Superīgi, Dibaks teica un atbildēja ar līdzīgu žestu.

- Uz kuru pusi ir Lakava? Džons jautāja.

- Tur, Dibaks atbildēja.

Džons paskatījās uz Dibaku, kurš, vēl aizvien būdams šausmīgi bāls, vārgi norādīja uz rietumiem. Vai tu esi drošs? Džons pavaicāja.

- Drošs, pilnīgi drošs, Dibaks apliecināja, žultaini norīdams siekalas. Mazliet uz rietumiem, uz dienvi­diem un tad taisni līdz pusdienlaikam.

Nepāla ir pasaules augstāko kalnu mājvieta, starp tiem Everests, K2, Makalu un, iespējams, visgrūtākais pārbaudījums kāpējiem Anapurna. Ceļš nesa virpuli pāri Anapurnas ledāju dienvidu malai, un tur ceļotāji saskrējās ar agrīnu musonu vēju, kas, par spīti Džona izmisīgām pūlēm, sāka virzīt viņus ziemeļu virzienā uz Himalaju piekalnēm.

- Mēs novirzāmies no kursa! Filipa iesaucās.

- Es zinu, viņš teica. Bet diemžēl neko nevaru līdzēt.

Ne Filipa, ne Dibaks nekādi nevarēja nākt viņam palīgā, jo tikai tas džins, kas radījis virpuļviesuli, var to vadīt.

- Mums jātiek laukā no šīs vēja pūsmas, Dibaks sacīja.

- Es neuzdrīkstos celties augstāk, Džons paskaid­roja. Vai neesat pamanījuši? Sāk kļūt aukstāks. Viņš palūkojās lejup. Nolaisties zemāk arī nešķiet diez ko laba ideja. Lejā ir sniegs. Bet, jo tuvāk viņi dreifēja Anapurnas sniegotajām nogāzēm, jo Džonam kļuva auk­stāk, līdz viņš vairs nespēja uzturēt virpuļviesuli un viņi bija spiesti nolaisties ledus laukā uz kalna skarbās ziemeļu puses aptuveni desmit tūkstoš pēdu zemāk par virsotni.

Griezīgs vējš brāzmām pūta no augšas, dzeldams sejā smalku sniegu un atdzesēdams viņu locekļus līdz džiniem tik svarīgajām kaulu smadzenēm. Un bez jeb­kādiem līdzekļiem, lai iedegtu uguni, nebija nekādu iz­redžu atgūt pietiekamu ķermeņa temperatūru un atkal likt lietā džina spēku. Arī milzīgajā sniega ielejā nebija ne miņas no kāda tūrista vai kalnākāpēja, kas varētu nākt viņiem palīgā ar kaut ko tik vienkāršu kā karsts dzeramais. Drīz vien visiem četriem bija skaidrs, ka viņi nomirs no aukstuma, ja kāds ātri neatsteigsies viņiem palīgā.

- Vai tas nav apbrīnojami? Grounins iejautājās. Viņš apsēdās liela ledus bluķa paēnā, iebāza roku padusē un apvaldīja zobu klabēšanu tik vien, lai piebilstu Dibaka virzienā: Nekas nav drošāks, tu teici. Un es biju tik stulbs, ka tev noticēju.

- Tā nav mana vaina, ja viņš neprot pienācīgi lidot, Dibaks taisnojās. Viņam būtu vajadzējis doties uz dienvidiem un tad uz rietumiem. Tā mēs būtu izvairī­jušies no šīs vēju sistēmas.

- Es skaidri atceros, ka tu teici, lai no sākuma dodos uz rietumiem un tad uz dienvidiem, Džons centās pārkliegt vēju.

- Nevaino mani, Dibaks atcirta.

- Neviens te netiek vainots, Filipa iejaucās. Tam nav nozīmes. Ja vien kaut ko neizdomāsim, turklāt labi drīz, mēs te nomirsim no aukstuma. Viņa apsēdās bla­kus Grouninam un piespiedās cieši viņam klāt, veltīgi pūloties sasildīties.

Lieli, pūkaini mākoņi jau aizsedza sauli, un tempe­ratūra tagad kritās tik strauji kā akmens, un visiem matos parādījās sarma.

Kad Grounins atkal ierunājās un viņa ķermeņa sil­tums izlauzās aukstajā Himalaju gaisā, viņa elpa izska­tījās pēc džina transubstanciācijas. Ja kādam ir tā ārkārtas vēlēšanās, šis būtu īstais laiks to lietot, viņš teica.

Neviens no trim džinu bērniem neatbildēja.

- Man vajadzēja to zināt, Grounins drūmi nomur­mināja. Un tad: Nunc fortunatus sum.

- Ko tas nozīmē? Filipa jautāja.

- Es tikai domāju, Grounins atbildēja, apkampdams viņu ap pleciem, par to, ko rakstīja pulkvedis Kilik­renkijs. Man jāsaka, es vēlos, kaut es būtu Lakavā. Kaut man pašlaik būtu uzsmaidījusi laime.

- Īstenībā es tāpat. Viņa norija siekalas un tad norādīja lejup. Skatieties.

Ar gariem, drošiem soļiem kāds ārkārtīgi garš stāvs nāca augšup pa nogāzi. Augums bija mazliet līdzīgs pērtiķim, un to klāja garš, pinkains un sarkans apspalvo­jums, galva bija liela un smaila, bet plakano seju klāja āda.

- Vai tas ir lācis? Dibaks nervozi jautāja.

- Kāds lācis, Džons atbildēja. Tas ir jetijs. Riebī­gais sniega cilvēks.

Grounins aizvēra acis un sagatavojās lūgšanai. Baigā cūcība, viņš norūca. Briesmonis. Tā tik mums vēl trūka.