Lampas bērni 3 grāmata Kobru karalis no Katmandu

19. nodaļa caveat emptor

Trīs vēlēšanās, kas pārspēj normālu cilvēcisku mant­rausību. Oleadžins, ifrīta Iblisa laicīgais vergs, klu­sībā atkārtoja šo frāzi un būtu saberzējis savas vēsās un mitrās rokas, ja vien nenestu termosu, ko viņš bija izzadzis no Nimroda viesnīcas istabas seifa Kalkutā. Skaidrs, ka trīs vēlēšanās bija rokā, viņš sev teica. Ibliss būs tik apmierināts, kad viņš pasniegs tam termosu ar dvīņiem. Trīs vēlēšanās, kas pārspēj normālu cilvē­cisku mantrausību. Viņa pirmā vēlēšanās būs miljards dolāru. Vai varbūt divi miljardi. Divi miljardi izklausījās labāk nekā viens.

Oleadžins nupat bija ieradies Lasvegasā no Ņujorkas, uz kurieni bija devies pēc atgriešanās no Kalkutas, lai pārbaudītu dvīņus, kurus Iblisa cilvēki novēroja Gontu ģimenes mājā Austrumu 77. ielā. Oleadžinam jau bija radušās aizdomas, ka tie nav īstie dvīņi, bet Citurieņu pāris. Noteikt Citurienes esamību bija relatīvi vienkārši, ja vien rīkojas noteikti un nežēlīgi. Citurienēm nebija dvēseles, un tas nozīmēja, ka tās nevarēja nogalināt, un, lai pierādītu, ka viņam ir taisnība un Iblisa cilvēki Ņujorkā kļūdās, Oleadžins bija izdomājis vienkāršu plānu nozagt dzeltenu taksometru un abus neīstos bērnus sabraukt.

Zibensātrais nelaimes gadījums Medisona avēnijā iz­skatījās pietiekami ticams. Kāda negadījuma lieciniece bija paģībusi. Un uz taksometra priekšējā režģa, kas uztriecās neīstajiem dvīņiem, bija pat iespiedums. Bet, kamēr Oleadžins pētīja sadragātās un sakropļotās, kā ar zemeņu ievārījumu klātās atliekas, abas Citurienes bija pazudušas bez pēdām. Pēc dažām minūtēm atgriezies pie Gontu mājas Austrumu 77. ielā, Oleadžins nemaz nebija pārsteigts, ieraugot abus neīstos džinu bērnus otrā stāva logā. Viņaprāt, vairs nebija nekādu šaubu termosā atradās īstie dvīņi.

Oleadžins iegāja Krēza viesnīcā un, neņemdams vērā simtiem azarta pārņemtu cilvēku, kas darbojās ar spēļu automātiem cerībā laimēt lielo vinnestu, devās tieši uz liftu un uzbrauca augšstāvā, domās pārcilādams savu stāstu par to, kā panācis Džonu un Filipu Indijā, lie­tojot Iblisa piešķirto džina saistību, iesprostojis viņus pirmajā traukā, kas gadījās pa rokai.

Nekas liels nebija mainījies milzīgajā augšstāva is­tabā ar jumta dārzu. Iespaidīgais skats uz Lasvegasu bija tas pats. Un Ibliss bija ģērbies tajā pašā melnajā pidžamā, kad Oleadžins viņu pēdējo reizi bija redzējis. Bet viņa pirkstu nagi un bārda bija garāki, un žurkas šķita lielākas, niknākas un agresīvi spiedza, kad Ole­adžins ienāca sava kunga guļamistabā.

Tā, tā, tā, tā, tā, tā, tā, Ibliss teica. Paskat, ko ka­ķis mums atstiepis. Tas taču Oleadžins, cilvēkveida sūk­lis. Spriežot pēc izteiksmes tavā pretīgajā sejā, jādomā, ka vai nu esi samierinājies būt neglīts visu atlikušo mūžu, vai arī nes man labu ziņu. Tevis labad cerēsim, ka tas ir pēdējais variants.

Oleadžins nervozi pasmaidīja un centās ignorēt ne­mieru, ko viņš sajuta vēderā. Atrašanās tik tuvu Ibli­sam un tā mīlulēm žurkām vienmēr padarīja viņu tik nervozu, ka viņš taisnā ceļā gribēja iet uz tualeti un ilgi čurāt. Pat tad, kad biji darījis labu darbu" nevarēja zi­nāt, kā Ibliss rīkosies. Džins bija spējīgs uz visu. Man viņi ir, ser, viņš uzvaroši paziņoja. Tie dvīņi. Viņš pacēla termosu ar uzlīmi DVĪŅI, it kā tā būtu iekā­rojamākā trofeja. Viņi ir tur iekšā, ser.

- Oleadžin, tas nav iespējams, Ibliss iebilda. Dvīņi ir Ņujorkā. Mani cilvēki nepārtraukti novēro viņus div­desmit četras stundas no vietas.

- Nē, ser. Tie divi ir Citurienes. Es tās sabraucu ar nozagtu taksometru, lai par to pārliecinātos. Sašķaidīju kā divas vaboles. Viņi izskatījās beigtāki par beigtiem, abi divi. Viņš paraustīja plecus. Bet dažas minūtes vēlāk viņi mājās atkal bija dzīvi. Lēkāja apkārt, it kā nekas nebūtu noticis. Es pats viņus redzēju.

- Tas ir interesanti. Ibliss tomēr vēl bija aizdomu pilns. Vai tu izmantoji džina saistību tā, kā es tev liku?

- Jā, ser, Oleadžins meloja.

Ibliss pasmaidīja gausu, ļaunu smaidu, kas Oleadžinam atņēma drosmi gandrīz tāpat kā džina drūmais skatiens.

- Oleadžin, viņš teica. Tu gandrīz vai liec man ticēt, ka tavai bezmērķīgajai eksistencei ir kāda jēga. Ibliss ar mājienu paaicināja viņu tuvāk. Nes to šurp! Savu termosu.

Oleadžins piegāja pie gultas, bet, kad viņš pieliecās tuvāk savam saimniekam, lai pasniegtu pudeli, viena no žurkām, kas bija sevišķi pieķērusies Iblisam, kļuva greizsirdīga un metās viņam pie kakla. Atsprādzis at­pakaļ, Oleadžins neveikli centās noturēt termosu.

- Nē! Ibliss iekliedzās nedabiski skaļā balsī, un tajā pašā brīdī no džina ķermeņa uzplaiksnīja tāda kā uguns, sadedzinot visas žurkas, un noplaka tikai dažus centi­metrus no Oleadžina. Žurka, kas sekundi iepriekš bija lēkusi Oleadžinam pie kakla, ar dobju būkšķi kūpēdama nokrita uz grīdas kā sakaltušas maizes gabals. Tajā pašā sekundes daļā Ibliss notrausa sadegušās žurkas no sava ķermeņa un, pielēcis kājās, metās apkārt gultai un pē­dējā brīdī noķēra izkritušo termosu, jo Oleadžinam to satvert neizdevās.

- Skatos, ka tu neesi nekāds sportists,Oleadžin, Ibliss nosmīnēja.

- Piedodiet, ser, Oleadžins taisnojās. Bet žurka. Tā gandrīz man iekoda.

- Manuprāt, par gaumi nav jātaisnojas, Ibliss teica, satraukti uzlūkodams termosu. Pa istabas marmora grīdu viņš piegāja pie siltuma mērierīces, kas atradās virs dzērienu skapja, un, nolicis termosu zem karstumjutīgas lēcas, objektīvā ieraudzīja divas tumši sarkanas aprises, kas kustējās šurp un turp.

Ibliss izdvesa klusu sadistiska prieka vaidu, vērojot termosa saturu. Prieks, viņš nomurmināja. Prieks, bauda, tīksme, sajūsma, ekstāze, eiforija, neviltota līksme, domājot, ka… Viņš gandrīz sirsnīgi paplik­šķināja pa termosu un tad teica: Ak, varonīgā, mazā pudele! Kur tādi briesmīgi bērni mīt!

Tad viņš pacēla acis no objektīva un savu caururbjošo skatienu pievērsa Oleadžinam.

- Tu esi labi pastrādājis, ar zināmu pārsteigumu balsī viņš atzina. Tas ir, kā laicīgais. Parasti man ne sapņos nerādītos turēt solījumu, ko esmu izteicis tik necilai būtnei kā tu, Oleadžin. Bet ne jau katru dienu man ir izdevība darīt visderdzīgākās un ^neticamākās ļaundarības pārim bērnu, kurus es ienīstu un kuri man riebjas. Tā, kas tad tas būs? Tava atlīdzība. Intelektu­ālās attīstības koeficients, kas reģistrē trīs ciparus? Vai gluži vienkārši piedauzīgi liels naudas daudzums?

Oleadžins neērti mīņājās sava kunga stingrā ska­tiena priekšā. Jūs minējāt trīs vēlēšanās, ser? viņš ierunājās. Īstenībā, ser, vārdi, kurus jūs lietojāt, bija "trīs vēlēšanās, kas pārspēj normālu cilvēcisku mant­rausību".

- Domāju, ka tev ir taisnība, Ibliss piekrita. Tā­tad tu prasīsi naudu, ja? Kāpēc nejūtos pārsteigts? Es vienmēr brīnos, ka laicīgie, kas tiešām saņem trīs vē­lēšanās, nevēlas būt gudrāki. Vai apveltīti ar lielāku iztēli. Vēlēties ko tādu, kas ir daudz derīgāks par naudu. Nauda nav nekas, Oleadžin. Gluži nekas. Vari man ticēt. Cipari, lūk, kas tā ir.

- Nauda ir tikai mana pirmā vēlēšanās, ser, Olea­džins iebilda.

- Labāk nopelni to, ja? Tava pirmā vēlēšanās. Ibliss ieskatījās pulkstenī. Viņam nepatika izpildīt trīs vēlēšanās jebkuram laicīgajam. Tas bija tik briesmīgi garlaicīgi.

- Vēlos, kaut es būtu nāvīgi bagāts, ser.

Kādu brīdi Ibliss apsvēra kārdinošu domu padarīt Oleadžinu nāvīgi beigtu, iekams padarīt viņu bagātu, bet tad atteicās no tās. Iespējams, ka Oleadžins viņam vēl varētu būt noderīgs. Vai tev labāk nevajadzētu nosaukt kādu skaitli? viņš pacietīgi jautāja. Lai būtu skaidrs, cik īsti biji domājis.

- Es vēlos, kaut man būtu pieci miljardi dolāru, Oleadžins teica.

Ibliss gaidīja, lai Oleadžins precizē valūtu, bet, kad tas nenotika, viņš aši uzsita knipi. Te būs, viņš teica.

- Viss ir nokārtots. Pieci miljardi dolāru. Viņš pa­sniedza Oleadžinam papīra lapu, kuru bija pagrābis no tukša gaisa sava apmulsušā kalpotāja deguna priekšā.

- Tas ir ziņojums no ofsoru bankas Jamaikā, kur pieci miljardi dolāru jau gaida tevi. Ibliss būtu varējis pie­bilst, ka tie ir Jamaikas dolāri, kuri nav tik vērtīgi kā Savienoto Valstu dolāri. (Īstenībā Jamaikas dolārs ir vērts tieši vienu sešdesmito daļu no ASV dolāra, un tas nozīmēja, ka Oleadžina pieci miljardi dolāru bija vērti tikai aptuveni 83 miljonus ASV dolāru. Pieci miljardi Jamaikas dolāru nav slikti, bet nekādi nav pieci miljardi Savienoto Valstu dolāru.) Ne jau tāpēc, ka Iblisam ne­būtu spēka iedot Oleadžinam piecus miljardus ASV do­lāru, viņš vienīgi nespēja turēties pretī kārdinājumam piekrāpt. Viņu vai jebkuru citu cilvēku. Galu galā tieši tāpēc ifrīti pārvalda kazino lai šmauktu cilvēkus.

- Paldies, ser, Oleadžins pateicās, apskatot ciparus bankas ziņojumā.

- Un kāda ir tava otrā vēlēšanās?

- Es gribētu būt pievilcīgāks, ser.

- Tu tiešām pārbaudi manu pacietību, Oleadžin, vai tu to zini? viņš pajautāja un smagi nopūtās. Īsu brīdi Ibliss apsvēra, vai nepārvērst Oleadžinu par magnētu un noskatīties, kā metāla gabali lido pa dzīvokli, lai pieliptu pie viņa ķermeņa. Tomēr viņš nolēma būt iecietīgs. Esi precīzs, cilvēk, un uzmanies, ko īsti vēlies. Es taču būšu atbildīgs par to, kas notiks ar tevi. Vai tu domāji

- pievilcīgs kā magnēts?

- Nē, ser. Sievietēm, ser.

- Tad tā arī saki.

- Vēlos, kaut es būtu pievilcīgāks sievietēm, ser. Ibliss uzsita knipi otro reizi. Tā. Tas ir darīts, -

viņš teica.

Oleadžins pagriezās un paskatījās spogulī pie sienas.

- Bet es izskatos tieši tāpat, viņš sacīja, mazliet vī­lies.

- Tici man, Ibliss apgalvoja. Ar pieciem miljar­diem bankā tu sievietēm būsi pievilcīgs, par to nevar būt šaubu. Un tava trešā vēlēšanās?

Oleadžins sarauca pieri, sapratis, ka ir izjokots, bet it nemaz nevēlējās strīdēties ar tādu kā Ibliss, kas atklāti izrādīja, cik garlaikots jūtas, atalgojot sava kalpotāja panākumus. Es gribētu, lai man būtu kāds talants, ser, viņš teica. Kaut kādas dotības.

- Bravo! Ibliss viņu uzslavēja. Tu mani pārsteidz, Oleadžin. Talants. Tev nav ne talantu, ne dotību, tāpēc, manuprāt, tu apjuksi savā izvēlē, tomēr man tevi jāpa­steidzina. Mani gaida tikšanās ar šiem diviem bērniem un sērskābes pudeli.

- Sērskābes?

- Lai ielietu termosā, protams. Ibliss pasmaidīja.

- Pa vienam pilienam.

- Ak tā.

- Tātad talants. Kādu talantu tu vēlies? Talantu uz­jautrināt? Tā būtu pārāk liela cerība. Talantu iekulties nelaimēs? Nē, iespējams, tev jau tas ir. Talantu uzturēt sarunas? To es apsveiktu.

- Vēlos, kaut es būtu patiesi izcils pianists, ser, Oleadžins teica. Es vienmēr esmu gribējis spēlēt kla­vieres.

- Lieliska izvēle. Tas nudien ir kas tāds, ko vērts vēlēties. Un tu nezini, cik ļoti tev ir paveicies. Ja tu būtu teicis "ģitāru", es tevi nekavējoties būtu nogalinā­jis, jo vairāk nekā jebko citu cilvēku dzīvē nevaru ciest laicīgos, kuri ir tik stulbi, lai spēlētu ģitāru. Jau agrāk esmu iznīcinājis veselas lidmašīnas pilnas ar cilvēkiem tikai tāpēc, ka pasažieru sarakstā bija kāds draņķīgs jauneklis ar ģitāru.

Ibliss uzsita knipi trešo reizi. Istabas stūrī parādījās koncertflīģelis, un Ibliss pamāja Oleadžinam, lai viņš sēžas pie klavierēm un spēlē.

- Ko lai es spēlēju, ser?

- Tu vari spēlēt jebko, kas tev patīk, Ibliss atbildēja

v

un ieteica viņam spēlēt Sūberta Ekspromtu.

- Labi, ser. Es spēlēšu Sūberta Ekspromtu.

- Lieliska izvēle, Ibliss uzslavēja. Viņš ar nepacie­tību gaidīja brīdi, kad varēs aizrādīt, ka Oleadžins būtu rīkojies prātīgāk, izmantojot savu trešo vēlēšanos, lai atbrīvotos no Iblisa kalpības. Un visa Jamaikas nauda neko lielu viņam nelīdzēs, ja viņš joprojām būs spiests izdabāt Iblisam. Sagādāt, rūpēties un spēlēt klavieres. Bet šo atklāsmi viņš pietaupīja nākotnei, lai izbaudītu pēc uzjautrināšanās ar Gontu dvīņu lēnu izšķīdināšanu skābē. Jo viņš to gribēja izgaršot vispirms. Tūlīt pat. Paņēmis termosu, viņš skaļi uzrunāja metāla apvalku.

- Tā, viņš teica. Džon un Filipa. Nevaru vien izteikt, kāds man ir prieks jūs abus atkal satikt. Tikai šoreiz nav jūsu tēvoča Nimroda, lai jūs izglābtu. Un šo­reiz nekādā ziņā nebūšu tik jauks pret jums kā iepriekš. Neko nesaklausījis, viņš piebilda. Kas ir, mārid? Ne­viena nepakļāvības vārda? Jūs mani sarūgtināt. Ibliss iesmējās. Gan jau lūgsieties manu žēlastību, kad būšu ticis ar jums galā.

Joprojām neko nedzirdēdams, Ibliss sarauca pieri. Viņš gūs maz prieka no savu ienaidnieku mocīšanas, ja tie neizdos ne skaņas. Un, šaušalīgi smaidīdams, Ib­liss mežonīgi sakratīja termosa pudeli kā Lielās balvas ātrumsacīkšu uzvarētājs šampanieša pudeli.

Tā, viņš novilka. Tam vajadzētu jūs mazliet sa­purināt. Ibliss piespieda ausi pie termosa. Vai esat mēli norijuši, ko? Ļoti labi. Jūs man liekat būt nejau­kākam. Izrunājis viņu vārdus un savu fokusa vārdu TETRAGRAMMATONITIS, lai piesaistītu abus džinu bērnus savai gribai, viņš atvēra termosu un nolika uz grīdas. Viņam par lielu pārsteigumu, nenotika nekas. Nekādu dūmu. Nekādas transubstanciācijas. Nekā.

Viņš aizdomīgi pameta acis uz Oleadžinu, kas lieglaimē spēlēja Sūberta skaņdarbu. Viņš jau grasījās vainot Oleadžinu, ka termoss ir tukšs. Bet tad pēkšņi atcerējās, ka jau bija redzējis divus džinus kustamies, pārbaudot trauku ar siltuma mērierīci. Es zinu, ka esat tur iekšā, viņš asi uzsauca. Dodu piecas sekun­des, lai jūs nāktu ārā, iekams sākšu piepildīt termosu ar sērskābi.

Tūlīt pat no termosa sāka izplūst dūmi pārāk daudz dūmu diviem bērniem, kā Iblisam vajadzētu saprast, ja vien viņš nebūtu juties tik apmierināts ar sevi. Tur­klāt dūmi bija daudz tumšāki, nekā tiem vajadzētu būt. Dūmi no māridu transubstanciācijas parasti ir balti, bet šie, kas drīz vien sadalījās divos mākoņos, bija gandrīz melni.

- Tas jau pēc kaut kā izskatās, Ibliss teica. Viņam vēl aizvien nebija radušās aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā. Pat darbojoties kopā, divi tik nenobrieduši džini kā Džons un Filipa nekad nespētu uzveikt tādu varenu džinu kā Ibliss. Viņš to zināja, tāpēc uzvedās mazliet bezrūpīgi. Un, ja labi uzvedīsieties, tad varbūt, bet tikai varbūt, es jūs neizšķīdināšu skābē vai neaprakšu dzīvus tuksnesī.

Atbrīvoti no termosa, kurā viņi bija ieslodzīti, abi džinu tīģeri nogaidīja līdz pēdējam brīdim, pirms pie­ņēma savas tīģera aprises. Šausmīgu paģiru mocīti, izslāpuši un ļoti, ļoti izsalkuši nemaz nerunājot par to, ka tie bija sakratīti un dusmīgi, tie bija noskaņoti briesmīgai atriebībai. Bet abi bija sajutuši spēcīga džina klātbūtni un apzinājās, ka viņu labākā taktika būtu pārsteigums, jo tagad bija skaidrs, ka šis džins viņus sajaucis ar kādu citu.

- Jūs pārbaudāt manu pacietību, Ibliss sacīja, kad abi dūmu mākoņi joprojām izvairījās pieņemt skaidras aprises. Labi. Tikai nesakiet, ka es jūs nebrīdināju…

Teikums palika nepabeigts, jo abi melnie tīģeri, katrs maza zirga lielumā un gandrīz tūkstoš mārciņu smags, reizē klupa virsū. Viens no tiem iekodās Iblisam rokā, bet otrs sagrāba viņa galvu. Pārsteigtajam Iblisam ne­bija laika pietiekami ilgi koncentrēt domas, lai lietotu džina spēku. Skaļi rēkdami, abi tīģeri šausmīgi plosīja Iblisu, un droši vien tie viņu būtu nogalinājuši, taču Oleadžins, redzēdams, kas notiek, taisnā ceļā metās uz lifta durvīm. Ar šo acīmredzamo gļēvulību un nodevību pietika, lai Ibliss izglābtos, jo, ieraudzījis Oleadžinu, pirmais džinu tīģeris pārtrauca plosīt ifrīta roku un metās virsū viņa laicīgajam kalpam.

Nekod man, es esmu tikai pianists, Oleadžins kliedza, kad tīģeris sagrāba viņa kāju un tad iecirta zobus kaklā.

Cīnoties tikai ar vienu tīģeri, Iblisam radās izdevība atvilkt elpu, un ar to pietika, lai izrunātu fokusa vārdu un pamestu savu bezcerīgi saplosīto ķermeni tīģera ap­kampienos. Ibliss ātri izveda savu garu laukā no augš­stāva istabas, noveda lejā pa avārijas kāpnēm un ieveda Krēza viesnīcas kazino, kur simtiem vīriešu un sieviešu sēdēja pie spēļu automātiem.

Atguvies no šoka, Ibliss sāka veidot sev jaunu ķer­meni.