Lidmašīnas krīt okeānā

10

— Uz lidlauku! — Mūns pavēlēja.

— Ātrāk! — piebilda Deilijs un parādīja starp pirk­stiem iežmiegtu naudas zīmi.

Mūns ar atvieglojumu atlaidās sēdeklī. Pirms pusmi­nūtes vēl šķita, ka, acīm redzot, nāksies braukt ar velo- rikšu. Sacīkstēs, kur svarīga katra minūte, tas nozīmētu pazaudēt kauju jau pirms saskares ar pretinieku. Par laimi gan drīz vien izdevās noķert taksometru, kura vadītājs vienlaicīgi bija arī tā īpašnieks. Tas bija diez­gan pavecs fords. Par spīti aplupušajiem sāniem mašīna attīstīja samērā pieklājīgu ātrumu.

Pilsētas centrs palika aiz muguras. Tagad viņi brauca paralēli bezgalīgajai krastmalai. Sānielās redzamie por- tālceltņi un masti, daudzie ostas krodziņi, kuģniecības sabiedrību kantori, kuģu apgādātāju veikali, visu tau­tību jūrnieki radīja iespaidu, ka Singapūra ir viena vie­nīga osta.

Skatienam pavērās Tanžongrha līča neticami zilais klajums. Ainavu bojāja naftas traipi, ogļu putekļi, netī­rumu saliņas. Milzīgais iekšējais baseins atgādināja ar ūdeni piepildītu Noasa šķirstu, kurā peldēja kuģu un laivu paraugi no visas pasaules. Tanžongrha dzīvajā mu­zejā bija atrodams absolūti viss — no sešdesmit tūkstoš tonnu okeāna milzeņa līdz dzīvojamām džonkām, kas līdzīgi odiem bija to apsēdušas. Uz šīm peldošajām ska­tuvēm paaudze pēc paaudzes izrādīja publikai ģimenes dzīves intīmās ainas. Nebūt nekautrēdamies no skatītā­jiem, te izģērbās, mazgājās, izkāra veļu, gulēja, spēlēja madžongu vai meta kauliņus, vārīja, ēda, mira badā.

Šī krāsu bagātā eksotika atgādināja sultāna dāvinātu izdilušu brokātu, ko apģērbis ubags. Drāna vizuļoja žil­binošā zeltā, bet caurumos redzēja vājo miesu ar ne­kad nedzīstošām vātīm.

Mūnam un Deilijam Tanžongrha līcis šajā mirklī no­zīmēja tikai vietu, kas atrodas tuvu lidlaukam. Tikai pa ausu galam viņi klausījās Šahgirejevā, kurš centās iepa­zīstināt viņus ar Singapūras skaistākajām vietām.

— Brīnišķīga pilsēta! — izjusti teica Šahgirejevs un gandrīz bez pārejas pārvērtās no muzeja gida parastā cilvēkā. — Bet manis pēc, lai iet pie velna! Kopā ar seru Broku, Siamas princesi un nolādētajiem papagai­ļiem! Smoku nost! Ienīstu! Šo velnišķīgo karstumu, savu darbu, visu!

— Kas attiecas uz karstumu, tur tiešām nekas nav līdzams, bet darbu taču var mainīt, — Deilijs sacīja.

— Man tas nav tik viegli… Kas es tāds esmu? Biju­šais kņazs! Bijušais krievs! Emigrants! Svešinieks!

Tādus kā es labprāt pieņem tikai policijas dienestā. Uz­skata — ja krievu emigrants, turklāt muižnieks, tad Viņam noteikti jābūt baltgvardam, reakcionāram. Kad Saigonā strādāju par tulku pie franču ģenerāļa, viņš no rīta līdz vakaram lādēja komunistus. Vecais idiots iedo­mājās, ka izrāda man laipnību . .. Pretīgi! . .. Vai tad esmu vainīgs, ka tēvs aizbēga no boļševikiem?

— Jūs pat franču valodu protat? — Mūns pabrīnī­jās.

— Kopš bērnības. Bez tam angļu, ķīniešu, japaņu, malajiešu, vjetnamiešu, — ne bez lepnuma paziņoja Šahgirejevs.

— Vjetnamiešu! — Mūns nopriecājās. — Tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jūs atsūtījis pats dievs.

— Dievam te nav nekādu nopelnu. Pateicieties papa­gaiļiem! .. .

— Ja es runātu septiņās valodās, būtu nevis detek­tīvs, bet prezidenta speciālais pārstāvis, — Deilijs teica. — Kaut gan šim» amatam prasme runāt ir mazāk sva­rīga neka prasme apvārdot.

— Es protu li ka i sešas, — Šahgirejevs pārlaboja.

— Bet krievu? — Miins atgādināja.

— Kauns atzīties, bet tieši šo valodu nepārvaldu. Tā ir tipiska emigrantu traģēdija, īpaši otrās un trešās pa­audzes . .. Bēdīga sajūta, it kā jums būtu sešas mākslī­gas sirdis un nevienas īstas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc neatgriežos Krievijā. Pārbraukšu Maskavā un pat nepratīšu pajautāt, kā nokļūt līdz Novodjevičes kapsētai. Tēvs stāstīja, ka tur apglabāts mans vectēvs. Dīvainākais, ka cara valdība uzskatīja viņu par sarkano, pat apcietināja un izsūtīja. Bet mazdēls spiests apvainot pretvalstiskās domās papagaiļus, — Šahgirejevs rūgti iesmējās.

— Apcietināja! Velns parāvis! — Mūns iesita sev pa pieri. — Labi, ka atgādinājāt. Kā tad mēs viņus apcietināsim, ja mums nav orderu?

— Nekas! — Šahgirejevs nomierināja. — Viņi taču vjetnamieši. Sers Broks skatīsies uz to caur pirkstiem. Ar vietējiem iedzīvotājiem pie mums sevišķas ceremo­nijas netaisa. Cita lieta, ja viņi būtu baltie.

Mūns nebija rasu privilēģiju aizstāvas. Savā laikā viņš pat iedzīvojās krietnās nepatikšanās, ietupinādams aiz restēm nēģeru studenta baltos slepkavas. Noziedz­niekus attaisnoja, bet tā tomēr bija morāla uzvara — vīrišķīgi izpildīts dienesta pienākums par spīti sabied­riskajai domai, presei un priekšniecības viedoklim.

Taču tad, kad policists pie lidlauka vārtiem aizturēja velorikšu ar pasažieri malajieti, bet taksometru ar bal­tajiem ielaida, Mūns pat nopriecājās par sera Broka kultivēto rasu nevienlīdzību.

Izrādījās, ka dežurants, kas bija izvadījis reisā «Oranžo bultu», aizgājis mājās. Desmit minūtēs mašīna aizkļuva līdz ciematam, kur vieglās vienistabu uii div­istabu mājās, tā sauktajos bungalo, dzīvoja lidlauka per­sonāls. Mājiņas bija izvietotas ap četrstūri, kur atradās dušas, tenisa un golfa laukumi. Administrācija, acīm re­dzot, centās iepotēt padotajiem angļu dzīves veidu. Par rezultātiem liecināja spilgtiem tropiskiem ziediem aiz­audzis tenisa laukums un anglis, kas pilnīgā vientulībā dzenāja golfa bumbiņu. Viņš mirka vienos sviedros, bet tomēr ar fanātisku centību turpināja savu dienišķo sporta rituālu. Droši vien tas bija pats aerodroma priekšnieks Čarlzs Androps, jo spēlēt tādā svelmē golfu spēj vienīgi angļi vai nenormālie.

Taksometrs pabrauca garām rozā krāsas bungalo.

— Stop! — Šahgirejevs pacēla roku.

— Dežurants, liekas, dzīvo iepretī, — Deilijs teica.

Šahgirejevs neatbildēja. Viņš ieklausījās gārdzošās

frāzēs, kas atskanēja no mājiņas.

— Dīvaini! Dzirdiet? Tas ir papagailis. Viņš izkliedz lozungus.

— Neredzu tur nekā dīvaina, — Deilijs piezīmēja.

— Liekas, jums bija laiks pierast, ka Singapūrā šie put­niņi nodarbojas ar graujošām akcijām.

— Tieši tādēļ es brīnos. Mēs nejauši esam uzdūrušies ļoti retam eksemplāram. Šis papagailis ir pārliecināts antikomunists.

— Pie mums viņš taisītu karjeru. Viņu tūdaļ aicinātu uzstāties televīzijas pārraidē «Sirsnīga saruna ar nama­mātēm», — Deilijs pajokoja.

— Ciētiet klusu! — Mūns nepacietīgi apsauca.

— Kādā valodā viņš runā?

— Vjetnamiešu, — Šahgirejevs paskaidroja.

Mūns un Deilijs saskatījās.

No bungalo, kas atradās pāri ielai, iznāca malajietis. Viņš bija ģērbies baltās, platās biksēs un garā havajiešu kreklā. Koniskā cepure pasargāja no svelošās saules galvu, tumšās acenes —acis. Izrādījās, ka tas ir tas pats lidlauka dežurants, kuru viņi meklēja. Mūns apbēra viņu ar jautājumiem, galvenokārt par papagaiļa īpaš­nieku. ,

Nguens Bao Mins — tā viņu sauca — strādāja lid­laukā par mehāniķi. Dzīvoja samērā noslēgti, ne ar vienu nedraudzējās. Nguens bija Dienvidvjetnamas pa­valstnieks un pirms pārbraukšanas uz Singapūru bija dzīvojis Saigonā. Laiku pa laikam viņš uz dažām die­nām aizlidoja turp.

— Vai neatceraties, Nguens bija klāt, kad aizlidoja «Oranžā bulta»? — Mūns vaicāja.

— Manuprāt, nē. Manā brigādē viņš nestrādā… Bet galvot nevaru. Gadās, ka lidlauka darbinieki sagaida radus vai paziņas.

— Tātad jus varējāt arī nepamanīt?

— Pilnīgi iespējams. Jo vairāk tāpēc, ka toreiz biju pārāk aizņemts. Lidmašīna pienāca no Kairas ar noka­vēšanos.

— Jūs neatgājāt no lidmašīnas?

— Nevienu mirkli.

Mūns neapmierināti saviebās. Kā būtu teicis pas­jansa licējs: kārtis nedevās rokā.

— Sagādājiet man jiīsu brigādes darbinieku sarak­stu, — Mūns teica un vēl vairāk savaibstījās. — Ieslē- dziet motoru! — viņš pavēlēja taksometra vadītājam. Sameklēt visu brigādi, runāt ar katru atsevišķi būtu briesmīgs laika tēriņš, gandrīz katastrofisks, jo Svena informācija jau varēja būt ēterā.

— Sakiet — vai šasijas bija kārtībā? — Deilijs pa­jautāja.

Mūns ar izbrīnu paskatījās uz savu palīgu. Sakoncen­trējis visu uzmanību vienam jautājumam, viņš tūdaļ neaptvēra, kas Deilijam prātā. Sapratis izlamāja sevi par to, ka nebija pirmais izmēģinājis šo gājienu.

Malajietis padomāja.

— Liekas… Zināt, diennaktī izvadu divdesmit lid­mašīnas, ja gadās speciālie reisi, vēl vairāk. Visu nevar atcerēties.

— Tomēr pamēģiniet! — Mūns teica ar uzsvaru.

Šajā brīdī no Nguena bungalo atskanēja spalgs klie­dziens.

— Papagailis! — malajietis iesaucās. — Nu, protams! Tagad atceros! Šasijai bija neliela vaina, bet to izdevās ātri likvidēt. Izdarīja to tieši Nguens. Brigādes mehāni­ķis šai laikā bija aizņemts ar kaut ko citu.

— Viss skaidrs! — Mūns čukstēja. — Labodams ša­siju, Nguens paguva piestiprināt elles mašīnu.

— Bet kāds tam sakars ar papagaili? — Šahgirejevs painteresējās.

— Viņš palīdzēja man atcerēties, — malajietis pa­skaidroja. — Nguens reti kad šķiras no papagaiļa. Arī toreiz bija to atstiepis līdzi… Ņemas ap papagaili kā ap mīļoto meiteni. Tajā reizē būris bija pat nosegts ar īpašu apvalku. Lai pasargātu no saules! Savādnieks! Kāda tur saule, ja būris atradās lidmašīnas ēnā.

— Vai papagailis kliedza? — Mūns jautāja. — Jūs laikam neatceraties.

Šahgirejevs iesmējās. Kāda tam varēja būt nozīme?

— Kāpēc ne? — Malajietis pakratīja galvu. — Papa­gailis bija kluss kā pelīte. Nodomāju, ka viņš guļ. Pa visu šo laiku ne reizes neieķērcās.

Nguena mājiņā valdīja puskrēsla. Nolaistās žalūzijas aizturēja saules gaismu. Pa spraugām iespīdēja tikai atsevišķi stari, kuros dejoja mirdzoši puteklīši. Durvis bija nācies uzlauzt. Mūnu šī likumības pārkāpšana pā­rāk neuztrauca, jo nevarēja būt nekādu šaubu, ka kratī­šanai sekos apcietināšana.

Vispirms Mūns devās pie būra, kura iemītnieks ap­sveica negaidītos ciemiņus ar sašutuma pilniem klie­dzieniem. Būrim izrādītā interese radīja Šahgirejevā iz­brīnu.

— Kā redzams, nesaprotat? — Mūns aptvēra. — Dei- lij, paskaidrojiet, lūdzu!

— Tur nav ko skaidrot… Būris ir pietiekami liels, lai tajā novietotu elles mašīnu..

— Elles mašīnu? — Šahgirejevs joprojām nebija sa­pratis.

— Padomājiet! — Mūns pacietīgi teica. — Kāpēc pa­pagailis klusēja? Tāpēc, ka tur nebija nekāda papagaiļa. Bet, lai noslēptu to, kas īsteni atradās būrī, Nguens no­sedza būri ar apvalku. Skaidrs?

— Man arī kaut kas ir skaidrs, — Deilijs ievilka gaisu nāsīs. — Viņš smēķē cigaretes ar marihuanu.

— Tas ir Deilija jājamais zirdziņš! — Mūns paskaid­roja ar labsirdīgu ironiju. — Attiecībā uz tabakas sma­kām viņš ir absolūts čempions. Deguns viņam aizstāj smadzenes. Pietiek paostīt gaisu, un vainīgais jau rokā… Viņš iedvesis noziedzniekiem tādas bailes, ka vistrakākie smēķētāji sākuši sūkāt piparmētru kon­fektes.

— Pietiek ņirgāties! — Deilijs atgaiņājās. — Ska­tieties, vai tad man nebija taisnība? — viņš parādīja aizsākto cigarešu bloku.

Cigaretes saucas «Nirvānā». Mūns aizsmēķēja vienu. Galva tūlīt sāka griezties. Vēl daži dūmi, un iestātos viegls narkotisks apreibums. Tabaka, bez šaubām, bija piesātināta ar marihuanu, ko, tāpat kā hašišu, iegūst no Indijas kaņepēm.

— Pie tam šīs mājas saimnieks ir vēl alkoholiķis, — Šahgirejevs sacīja, norādīdams uz rīsa šņabja pudeli. Etiķete vēstīja, ka ražotāji precīzi ievērojot XV gad­simta ķīniešu prātnieka Li Šai-Ho izgudroto recepti.

— Pamēģināsim, ko? — Deilijs attaisīja pudeli un tūdaļ atsprāga nost. Nāsīs iesitās asa ķīmiska smaka. — Kas tas par draņķi?

— Spriežot pēc aromāta, inde tādiem ziņkārīgiem viesiem kā jūs, — Mūns pasmīnēja. — Pietiek izklai­dēties! Līdz saimnieka pārnākšanai sistemātiski jāiz­krata visa istaba.

Bambusa galdiņā stāvēja mašīna ar latīņu burtiem. Acīm redzot, Nguens prata angļu valodu. Mūna uzma­nību saistīja mape ar kopējamo papīru. Papīrs bija da­žādās krāsās — melns, sarkans, zaļš, dzeltens. Mūns atcerējās, ka draudu vēstule ar parakstu «Dzeltenais pū­ķis»,* pareizāk sakot, tās kopija, bija uzrakstīta ar dzel­tena kopējamā papīra palīdzību.

— Tā ir sensena tradīcija, •— Šahgirejevs paskaid­roja, pamanījis, ar kādu interesi Mūns apskata papīru. — Kāds no Anamas ķeizara ministriem — starp citu, izcils matemātiķis — ierosināja izgatavot sarakstes ko­pijas ar dažādu krāsu tinti. Katra krāsa atbilda vēstu­les raksturam — ārējie sakari, vēstījumi provinču gu­bernatoriem, sarakstīšanās ar nodevu vācējiem un tā tālāk. Tādā veidā vajadzīgās vēstules varēja ātrāk at­rast arhīvos. Kā redzat, šī tradīcija saglabājusies pat* rakstāmmašīnu laikmetā.

— Papriecājieties! — no kakta atskanēja Deilija balss. Pēc triumfējoša žesta, ar kādu viņš nodemon­strēja savu atradumu, varēja domāt, ka tas ir vismaz zelta stienis. Bet tas bija tikai metāla gabals. Tomēr Mūņa acis iedegās. Tas pats sastāvs, no kura bija izliets elles mašīnas korpuss! Ķēde noslēdzās.

Nekad vēl Mūna rīcībā nebija tāds tiešu un netiešu lietisko pierādījumu daudzums. Taču priekšā vēl grū­tākais — apcietināt Nguenu. Mūns ļoti bažījās, ka tik tas nepagūtu aizbēgt.

Durvis atvērās bez trokšņa. Tieši šai brīdī Mūns, Dei­lijs un Šahgirejevs pētffa atradumu. Tādēļ neviens ne­būtu pamanījis ienācēju, ja neiekliegtos papagailis. Deilijs atskatījās pirmais. Bet bija jau par vēlu. Durvis aizcirtās, iekāms viņš paguva izraut revolveri. Kad viņi izskrēja no bungalo, tuvējos krūmos vairs tikai pazibēja zilā virsvalkā tērpta mugura.

Nebija šaubu — tas varēja būt vienīgi papagaiļa īpašnieks. Deilijs izšāva gaisā. Bēglis neapstājās. Aiz­elsušies viņi aizskrēja līdz krūmiem. Kaut kur tuvumā ierūcās motors. Viņi metās caūri krūmājam un ierau­dzīja motociklu, kas ātri attālinājās.

— Mašīnā! Veicīgāk! — Mūns komandēja. Skriet līdz taksometram nevajadzēja. Apķērīgais šoferis jau bija piebraucis pats.

Kad viņi, tikko nenogāzuši no kājām lidlauka vār­tos dežurējošo policistu, aizjoņoja tam garām, motocik­lists bija pārvērties punktā, kas ātri saruka.

Samazināt attālumu tā arī neizdevās. Ceļš meta, strau­jus pagriezienus. Ik reizi, kad tikko saredzamais

motocikls pazuda aiz līkuma, Mūnam uztraukumā aizžņaudzās elpa.

Vadītājs izspieda no motora visu, ko vien varēja. Taču vecais fords, acīm redzot, zaudēja šajās sacīk­stēs. Motora gaudošanai pievienojās jauna skaņa. Ra­diatorā guldza pārkarsētais ūdens.

— Jāpapildina ūdens! — vadītājs kliedza.

— Nav laika! — Mūns atkliedza.

— Motors aizies pie velna!

— Lai iet! Vispirms jāpanāk motociklists!

— Nevaru riskēt! Tā ir mana vienīgā maize! — va­dītājs izmisīgi sauca. Viņš grasījās bremzēt. Deilijs no­grūda viņa kāju no bremzes pedāļa.

— Pērku no jums mašīnu! Cik? — Mūns aizelsies kliedza.

— Pareizi! Misters Bredoks maksā par visu! — Dei­lijs atbalstīja.

Taču spidometra bulla nežēlīgi krita. Fords aizvien vairāk atpalika. No virmojoša bula iznira brīdinājums: «Uzmanīgi! Pagrieziens! Samazināt ātrumu!» Aiz tā pa­vīdēja apbedīšanas biroja reklāma divstāvu mājas lie­lumā.

— Jānogriežas! •— pa visu šo laiku Šahgirejevs ieru­nājās pirmo reizi. — Tad mēs pirmie nonāksim krusto­jumā.

— Vai ceļam, pa kuru viņš brauc, nav citu atzarojumu? — Muns vaicāja. — Risks ir pārāk liels. Viņam var ienākt prātā tāds pats manevrs.

— Nekas! Tā ir mūsu vienīgā izredze! — Deilijs kliedza. — Aiziet!

Šofera reakcija bija pārāk lēna. Viņi gandrīz aiz­drāzās garām pagriezienam. Pēdējā momentā Deilijs pārtvēra stūri un ar strauju rāvienu ievadīja mašīnu cilpā. Tā uz diviem riteņiem izdarīja reibinošu virāžu. No riepu apakšas ar svilpoņu izlidoja smilts un oļu strūkla. Kaut kas iesitās Mūnam sejā. Pēc sekundes fords atkal nostājās uz visām četrām un devās uz priekšu putekļu mākonī.

Kad viņi nokļuva līdz krustojumam, šoseja bija tukša,

atskaitot dažus velosipēdistus. Mūns pavēlēja vadītā­jam nostādīt mašīnu šķērsām ceļam.

— Gudra stratēģija! — Deilijs piezīmēja. — It se­višķi tai gadījumā, ja viņš paguvis aizbraukt garām.

Gandrīz tai pašā brīdī viņi ieraudzīja bēgli. Saule at­radās viņiem aiz muguras. Tāpēc motociklists pamanīja lamatas pārāk vēlu. Pirms viņš paguva apgriezties un aizjoņot pretējā virzienā, atskanēja šāviens. Šoreiz šāva Mūns. No riepas ar griezīgu spiedzoņu izlauzās gaiss. Motocikls apgāzās. Cilvēks apmeta, kūleni, aizlidoja da­žas pēdas un samērā mīksti nokrita tvirtajos sāgo dzie- tos, kas bija iestādīti gar šoseju.

Deilijs pirmais pieskrēja pie motociklista. Nekas ļauns viņam nebija noticis. Neredzēja nevienas skram­bas. No stiprā trieciena viņš bija tikai zaudējis samaņu.

— Zināt, manuprāt tas nav viņš, — Šahgirejevs teica.

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Jums viņi visi šķiet līdzīgi, bet es esmu iemanījies atšķirt vienu no otra. Tas nav vjetnamietis.

— Tieši tā, — apstiprināja klātpienākušais šoferis.

— Šis cilvēks ir malajietis. .

— Še tev nu bija! — Deilijs nošķendējās. — Kā anek­dotē: medīja dzīvu tīģeri, bet noķēra ceptu tītaru.

— Darīts! — Mūns nopūtās. — Varam uzskatīt, ka esam zaudējuši. Simts pret vienu, ka īstu Nguenu mums neredzēt kā savas ausis.

— Viņš atgūst samaņu, — Šahgirejevs teica.

Cilvēks atvēra acis.

— Mans motocikls! — viņš stenēja.

— Neuztraucieties! — Deilijs viņu nomierināja.

— Misters Bredoks maksā par visu.

Tikai tagad motociklists ieraudzīja pār sevi pārlieku­šos cilvēkus un revolveri Mūna rokā. Viņa seju izķē­moja bailes.

— Nešaujiet! — viņš vaidēja. — Nekā neesmu darī­jis .. . Viņš mani sūtīja . ..

— Kas?

— Nguens Bao Mins!