Lidmašīnas krīt okeānā

5

Bredoka galvenais konstruktors dzīvoja piepilsētā. No ārpuses viņa divstāvu kotedža ne ar ko neatšķīrās no kaimiņu mājām, kuras apjoza tāds pats neliels maurs. Pludmales tuvuma dēļ cenas uz gruntsgabaliem šai pil­sētas rajonā bija ļoti augstas. Tikai bagātnieki varēja atļauties īstu dārzu. Toties iekšpusē kotedža pārsteidza ar savu noformējumu un bagāto tenhiku, kuras uzde­vums bija līdz minimumam samazināt mājsaimniecības darbus un nodrošināt vislielākās ērtības. Kotedža, šķiet, bija atvesta no izstādes «Divdesmit pirmais gadsimts».

Durvis atvēra apkalpotāja.

— Misters Stīvensons peldas, — viņa paziņoja. — Jums vajadzēs uzgaidīt.

— Un kad viņš … — iesāka Mūns, bet viņu pār­trauca ugunsdzēsēja sirēnas kaucienam līdzīga skaņa.

— Piedodiet. Elektriskā krāsns signalizē, ka cepetis gatavs! — Un viņa aizskrēja, atstājusi Mūnu pustumšā istabā. "

Mūns nospieda kādu pogu. Gaisma neiedegās, toties aiz loga atskanēja šalkoņa. Apradis ar mijkrēsli, Mūns pamanīja, ka pogu pie sienas nav mazāk kā automati­zēta ražošanas procesā vadības pultī. Riskēt diez vai bija vērts. Mūns nolēma, ka daudz vienkāršāk atbīdīt aizkarus. Atvērtajā logā ielidoja šļakatas. Izrādījās, ka nospiestā poga iedarbinājusi strūklakas maura laistīša­nai. Smagi nopūties, Mūns apsēdās krēslā un aizsmēķēja Bredoka cigāru. Pelnu trauks nekur nebija saredzams. Beidzot viņš uzminēja, ka tas iemontēts krēslā. Izvilkt to neizdevās. Acīm redzot, šim nolūkam kalpoja sarkanā poga atbalstnī. Mūns nospieda to līdz galam. Pelnu trauks tiešām izlēca, bet vienlaicīgi atzveltne ieņēma gandrīz horizontālu stāvokli un nogāza Mūnu garšļau­kus. Berzēdams muguru, Mūns pārsēdās citā krēslā. Tam bija vēl sarežģītāka konstrukcija, savos dziļumos šis krēsls glabāja ne tikai pelnu trauku, bet arī šķilta­vas, paplāti un lampu. Taču pēc pirmītējās rūgtās pie­redzes Mūns neuzdrošinājās izdarīt tālākus eksperimen­tus. Piespiedis rokas pie krūtīm, lai nejauši neaizskartu kādu pogu, viņš sēdēja nekustīgi un tikai laiku pa lai­kam uzmanīgi piecēlās, lai nobirdinātu pelnus atvēr­tajā logā. No šejienes varēja saredzēt ļaužu pārpilno liedagu, bet aiz tā gandrīz melno līča ūdeni baltu šļa­katu ietvarā. Otrā stāva līmenī laipa savienoja kote­džu tieši ar jūru. Aiz zema iežogojuma parādījās Dei­lijs. Pamirkšķinājis Mūnam, viņš atkal nozuda.

Uz laipas atskanēja basu kāju dipoņa. Pēc dažām mi­nūtēm jstabā ienāca Stīvensons. Vispirms viņš nospieda pogu. Ūdens šļakstoņa aiz loga mitējās.

— Priecājos jūs redzēt, mister Mūn! — Viņš paska­tījās uz krēslu un pasmaidīja. — Redzu, jūs jau esat paguvis krist par upuri tehniskajam progresam.

— Tik tiešām «krist». Šai gadījumā tas ir vispiemēro­tākais vārds. Jūtu jums līdzi, mister Stīvenson. Dzīvot tādā mājā droši vien nav lēti.

— Jā, elektroenerģijas patērējam daudz.

— Es domāju izdevumus, kas saistīti ar apdrošinā­šanu pret nelaimes gadījumiem.

— Tas ir mazliet pārspīlēti. Kaut jāatzīstas, sākumā mēs ar sievu nekādi nevarējām visu aptvert. Par laimi, firma pagādājusi mums kalpotāju, kura beigusi speciā­lus kursus… Es jūs tūdaļ iepazīstināšu ar savu sievu.

Stīvensons piespieda vienu no daudzajām pogām. Mū­nam bija tāda sajūta, it kā tieši no sienas atskanētu sie­vietes balss:

— Jā, Eduard.

— Nokāp, lūdzu, lejā. Gribu iepazīstināt tevi ar mis­teru Mūnu, — Stīvensons runāja neredzamajā mikro­fonā.

Siena atbildēja:

— Tūlīt. Es tikai pārģērbšos. Mister Mūn, ceru, jūs paliksiet uz pusdienām.

— Labprāt! — Mūns nomurmināja un paklanījās sie­nai.

— Ejam uz ēdamistabu! — saimnieks aicināja.

— Gribētu vispirms noskaidrot kādu jautājumu.

— Lūdzu!

— Ja neiebilstat, vispirms aizvēršu logu. Nebūtu vē­lams, lai kāds noklausītos mūsu sarunu.

— Neieteicu, — Stīvensons iesmējās.

— Kāpēc?

Iekāms Stīvensons paguva atbildēt, vaļējā logā ielau­zās ausis plosoša džeza mūzika. Tā bija Deilija radītā skaņu barjera.

— Redzat, es nevēlos, lai atkal izdauzītu logu, kā tas bija pirms dažām dienām, — Stīvensons paskaidroja. — Pie manis toreiz ciemojās misters Bredoks. Felano spiegi laikam cerēja sadzirdēt svarīgus noslēpumus.

— No kura laika jūs dzīvojat tādā aplenkuma stā­voklī?

— Kopš vedam sarunas par valsts pasūtījumu «Bul­tām» un «Zibeņiem». Sākumā viņi mēģināja iekļūt namā un uzstādīt noklausīšanās aparatūru. No tā nekas neiz­nāca. Viņiem nācās nopirkt kaimiņu kotedžu. Varat pa­lūkoties. — Stīvensons pasniedza ciemiņam tālskati.

Otrā stāva logā Mūns ieraudzīja vītņu augiem no­maskētu apaļu caurumu. Mūns zināja, kas tas tāds. Te­leskopam līdzīgā ierīce deva iespēju skaidri sadzirdēt katru vairāku simtu pēdu atstatumā izrunātu vārdu.

Mūns nopriecājās par savu tālredzību. Pašlaik starp viņu un noklausīšanās ierīci atrodas Deilijs ar savu tranzistora uztvērēju. Taču šī piesardzība dos labumu tikai tai gadījumā, ja izdosies noskaņot Stīvensonu uz atklatu sarunu.

It kā uzminējis Mūna domas, Stīvensons pasmaidīja:

— Viņi velti pūlas. Visu, ko saku, var dzirdēt jeb­

kurš. Mani noslēpumi ir tīri tehniskas dabas, un tos mēdzu izteikt formulās un zīmējumos.

— Un vibrācijas līmenis? — Mūns izšķīrās par pēk­šņu uzbrukumu.

Stīvensonu tas neietekmēja:

— Es neprotu risināt mīklas. Kas jums padomā?

— Vai uzskatāt sevi par godīgu cilvēku, mister Stī- venson?

— Katrā ziņā.

— Kā tādā gadījumā jūs saskaņojat ar savu sirdsap­ziņu to, ka jūsu vainas dēļ gājuši bojā piecdesmit pieci cilvēki, to, ka tāds pats liktenis var piemeklēt jebkuru «Bultu» pasažieri?! Jūs taču ļoti labi zināt, kas ir gaisa katastrofas cēlonis.

— Pēc tādiem vārdiem man ir pilnīgas tiesības parā­dīt jums durvis. Bet, tā kā misters Bredoks izvēlējies tieši jūs patiesības izdibināšanai, es neapvainojos. La­bāk lūkošu jums palīdzēt. Tātad — kas pēc jūsu do­mām vainojams avārijā?

— Vibrācija un nepietiekama izturība.

Stīvensons sāka smieties.

— Tad man viss skaidrs! Vai tiešām jūs pieļaujat, ka es, būdams pazīstams aviokonstruktors, liktu savu pa­rakstu zem lidmašīnas, ja man būtu kaut mazākās ba­žas par tās absolūto izturību? Drīzāk es …

Viņu pārtrauca balss sienā:

— Eduard, es gaidu.

Misis Stīvensone bija gadus četrdesmit veca, ļoti skaista sieviete. Viņa bija ģērbusies melnā pidžamā. Mūnam nebija jēgas par sieviešu modēm, tomēr pat viņš saprata, ka šis it kā pieticīgais tērps ir izcila mode­lista meistardarbs un maksā traku naudu.

— Mana sieva! — teica Stīvensons. Viņa balsī, šķiet, nebija sevišķu emociju, taču Mūns tūdaļ noprata, ka viņam ir viena vienīga reliģija — nodrošināt šai skais­tajai sievietei visus dzīves labumus.

— Eduards laikam paguvis jums krietni apnikt? — viņa teica ar apburošu smaidu. Runādams par savām «Bultām», viņš kļūst briesmīgi pļāpīgs. Lāgā negribas ticēt, ka šis pats cilvēks radījis pasaulē labākās lidma­šīnas.

—. Bet misters Mūns uzskata, ka «Bultas» nav pārāk drošas, — Stīvensons piezīmēja ar labsirdīgu ironiju.

— Ko jūs! — misis Stīvensones skaistās acis iedzirk- stījās. — Vai tad es lidotu ar «Sarkano bultu», ja tas tā būtu? Esmu briesmīga zaķapastala.

— Kad jūs lidojat?

— Rīt. Mums jau pasūtītas biļetes pirmajam reisam. Tā ir mistera Bredoka ideja.

— Bredoks domā, ka manai sievai nenāktu par ļaunu redzēt Havaju salu eksotiskās ainavas, — Stīvensons steidzīgi paskaidroja, uzmezdams sievai bažīgu ska­tienu.

— Eduards joko. Misters Bredoks uzskata, ka tā būs laba reklāma «Bultām». Ja pats galvenais konstruktors un viņa sieva … Uzmanīgi!

Mūns tikai pēc mirkļa saprata, uz ko attiecas pēdējais vārds. Misis Stīvensone negaidot satvēra viņu aiz rokas un atvilka no galda. Galds, pret kuru Mūns nupat kā bija atbalstījies, slīdēja uz leju. Pēc dažām minūtēm tas iznira no lūkas, nokrauts ar kūpošiem traukiem.

Pusdienas noritēja džeza mūzikas pavadībā. Deilijs bija pārvietojis savu posteni tuvāk ēdamistabai. No vie­tas, kur sēdēja Mūns, varēja redzēt daļu sola, kur bija ērti iekārtojies Deilijs ar tranzistoru, un dažus pusau­džus, kas dejoja tāpat peldkostīmos. Tas bija viens no tiem jaunmodīgajiem dančiem, kuru jēgu Mūnam ne­kādi neizdevās izdibināt. Gandrīz nekustēdamies no vie­tas, katrs raustījās, kā varēja. Deju melodijas mainījās, kustības palika tās pašās.

Mūzika pēkšņi aprāvās. Dejotāji sastinga nejēdzīgās pozās. Logā līdzīgi pērkonam ielauzās diktora balss:

«Lēdijas un džentlmeņi, pārraidām speciālu ziņojumu. Gaisa katastrola virs Indijas okeāna! Vēl sešdesmit sep­tiņi upuri! Kā mums tikko ziņoja, pasažieru laineris «Oranžā bulta», kas izlidoja šovakar no Singapūras, ne­ieradās Bombejā, no kurienes tam vajadzēja doties tālāk uz Kairu. Nav nekādu šaubu, ka «Oranžo bultu» pie­meklējis tāds pats liktenis kā «Zelta bultu». Lidmašīnā atradās komunistiskās Vjetnamas delegācija, kas lidoja uz Āfrikas un Āzijas valstu konferenci Kairā, un daži žurnālisti/» Stīvensons uzlēca kājās.

— Cik briesmīgi! — viņš iekliedzās. Drebošiem pirk­stiem ielēja pilnu glāzi viskija un izdzēra vienā rāvienā.

— Briesmīgi! — misis Stīvensones balss skanēja žē­labaini. •— Es nelidošu ar «Sarkano bultu»! Vari lidot viens, ja vēlies!

— Es vēlos?! To vēlējās Bredoks! Viņš labi zināja, ka varam iet bojā tāpat kā šie piecdesmit pieci, tāpat kā šie sešdesmit septiņi! Tu domā, ka tava dzīvība viņam kaut ko nozīmē? Viņš gatavs soļot pāri līķiem! — Stīvensons ar niknu vēzienu noslaucīja tukšo glāzi no galda.

Sasistā stikla šķindoņa saplūda ar misis Stīvensones vaidu:

— Kas ar tevi notiek, Eduard? Tu esi piedzēries! Ciet klusu!

— Nē! Esmu pārāk ilgi klusējis! Es teicu viņam, ka konstrukcija nav pārbaudīta līdz galam, es brīdināju, ka pie tādas vibrācijas … — Viņa balss aprāvās.

Misis Stīvensone metās aizvērt logu.

— Ciet klusu! Tu pazudināsi sevi! — viņa čukstēja.

— Lai! Esmu jau sen pazudinājis sevi! Viņam viss vienalga! Viņu interesē tikai viens — ātrāk izlaist lid­mašīnas, apsteigt konkurentus, izraut viņiem no zobiem valsts pasūtījumu. Viņš pelna ar to miljonus. Bet es! Kā es varēju piekrist?! Ls taču esmu cilvēks, nevis slep­kava!

Kad satricinātais Mūns iznāca uz ielas, viņš ieraudzīja Deiliju it kā caur miglu. Pēc tam viss atkal nostājās savā vietā. Uztvērējs turpināja translēt džeza mūziku, jaunieši turpināja dejot. Viņiem nebija nekādas da­ļas gar «Oranžās bultas» traģēdiju, tāpat kā nebija ne­kādas daļas gar lidmašīnas konstruktora traģēdiju.

Ieraudzījis savu kompanjonu, Deilijs piecēlās un iz- slēd?a tranzistoru.

— Kādi panākumi? — viņš apvaicājās.

Mūns klusēja. Viņš klusēja gandrīz visu ceļu. Ierunā­jās tikai pēc tam, kad viņi jau bija iebraukuši centrā:

— Senatoram Felano taisnība.

— Tiešām? — iesaucās Deilijs. — Kā jums tas izde­vās?

— Tas izdevās jums, pareizāk, jūsu uztvērējam

Apturiet! — pēkšņi Mūns uzsauca taksometra vadī­tājam.

Viņš izlēca no mašīnas. No vēlēšanu plakāta viņā lū­kojās milzīgs Bredoks ar šauteni rokā, acīm redzot, no­fotografēts šautuvē vai medībās. «Vai balsosiet par slepkavu?» vaicāja milzu burti. «TJz Bredoka sirdsapzi­ņas ir šo cilvēku dzīvības!» Tālāk sekoja «Zelta bultas» pasažieru un komandas locekļu saraksts.

— Jā, tas droši vien ietekmēs vēlētājus! — Mūns sa­dzirdēja sev blakus Deilija balsi. — «Vai var uzticēt mūsu štata likteni cilvēkam, kas ražo lidojošus zār­kus?!» — Deilijs izlasīja ar izteiksmi.

Mūns neatbildēja. Viņš pārskatīja gaisa katastrofas upuru sarakstu. Viņa uzmanību saistīja divi uzvārdi: Misters Lefjets, misters Vandongs. Tie likās dīvaini pa­zīstami. Smadzenēs līdzīgi sīciņai dzirkstelei uzzibsnīja minējums un tūdaļ pārvērtās spilgtā uzliesmojumā. Aiz- mirsis_Deiliju, viņš metās pie mašīnas.

— Ātrāk! Uz viesnīcu! — viņš uzkliedza šoferim.

— Hei, pagaidiet ! Uz kurieni? Vai jūs esat prātu zau­dējis?! — atskanēja Deilija sašutuma pilnā balss.

Mūns neapstādināja mašīnu. Atlika nepilna stunda līdz brīdim, kad jādod Bredokam galīga atbilde. Dārga bija katra minūte. Viesnīcā Mūns neuzkāpa savā istabā, bet turpat holā pasūtīja steidzamu tālsarunu. Profesora Hol- mena nebija mājās. Mūns nosauca telefonistei trīs vie­tas, kur profesoru varētu atrast. Kamēr tūkstoš jūdžu atstatumā cita telefoniste meklēja profesoru, Mūns pa­guva sazināties ar Singapūru. Šīs tālruņa operācijas ar pakalpojumu sniegšanu maksāja brangu summu, bet Mūns varēja neskopoties — par visu maksāja Bredoks.

Beidzot klausulē atskanēja pazīstamā balss. Ar mil­zīga atvieglojuma sajūtu Mūns noslaucīja no sejas sviedrus un pieplaka pie membrānas. Desmit minūtēs, kamēr ilga saruna ar profesoru, viņš paguva nosvīst no jauna — tik liels bija sasprindzinājums.

— Paldies, profesor! Jūs man ļoti palīdzējāt.

— Sīkums! Vēlu sekmes!

Mūns nolika klausuli. Tikai tagad viņš pamanīja, ka sarunai bijuši liecinieki. Pusmūža vīrietis šoreiz izlikās lasām žurnālu. Meitene tēloja ārkārtīgu interesi par savu frizūru. Lai! Šoreiz tam vairs nebija nekādas nozī­mes. Mūns nespēkā atlaidās krēslā viņiem blakus. Viņš jutās kā pēc pirts. Mati salipuši, seja slapja, kakls slapjš, turklāt kabatas lakats arī viscaur slapjš.

— Lūdzu! — Kāds pastiepa Mūnam sausu lakatu. Mūns vispirms noslaucīja sviedrus, tikai pēc tam paska­tījās uz pakalpīgo svešinieku.

— Apsveicu jūs! — tas teica.

— Paldies! — Mūns nomurmināja.

— Čeks man ir kabatā.

— Kāds čeks?

— Ko, vai mani vairs nepazīstat? Es esmu Ezra.

— Sveiki, mister Ezra. Jūsu kabatas lakats bija tieši laikā.

— Neredzēta veiksme! — Ezra jūsmoja. — Esmu jau pasūtījis jaunus plakātus. Tikko padzirdēju par «Oran­žās bultas» katastrofu, tūdaļ pateicu Džekam: «Izrak­stiet čeku! Uzskatiet, ka misters Mūns jau nopelnījis šos divdesmit tūkstošus!»

—■ Ļoti žēl, bet man nāksies no tiem atteikties. Un tas ir jūsu nopelns. Pateicos par plakātu!

Kad Deilijs aizelsies ieskrēja viesnīcas numurā, Mūns stāvēja pie telefona un, izmisīgi žestikulēdams, kliedza:

— Jā, lidmašīnu! . .. Nekavējoties! . . . Ūdenslī­dēju! … Pamēģiniet sadabūt pašu labāko .. . Kuģi no- fraktēsim uz vietas … Nevajag? … Jo labāk! .. . Ne­aizmirstiet dakteri! .. . Viss!

— Ko tas nozīmē? — pārsteigtais Deilijs jautāja.

— Tas nozīmē, ka esmu pieņēmis Bredoka piedāvā­jumu. Pēc stundas izlidojam uz «Oranžās bultas» kata­strofas vietu!