Nāve zem lietussarga

9

Nepomuka Berlunda liecību citēju pilnībā tikai tādēļ, ka tā bija pirmā. Daļēji arī, lai sniegtu tuvāku priekš­statu par aleksandriešiem. Esmu pārliecināts, ka diez vai atradīsies otra pilsēta, kurā jebkurš notikums, iekausēts vietējā folklorā, tik izteikti iegūtu anekdotiskus vaibstus.

Patiesībā tieši provinciālā pussnaudā iegrimušajai Alek- sandrijai notikušais nozīmēja nepieredzētu satricinājumu, līdzīgu kolosālam ugunsgrēkam vai kalnu sagruvumam.

Policijas pārvaldes gaiteņos pulcējās ne tikai ataici­nātie liecinieki. Jo kuplākā skaitā drūzmējās ziņkārīgie. Vairumā tie bija Gregora Abuša veci paziņas — viņi uzskatīja sevi par tiesīgiem dzirdēt pēdējos jaunumus tieši no viņa mutes.

Sākumā Gregors Abušs norīkoja pie sava kabineta durvīm divus policistus ar stingru rīkojumu ielaist vie­nīgi tos, kas spēj sniegt papildu informāciju. Tas maz līdzēja, jo katrs izgudroja kādu- ieganstu, lai tik' varētu personiski parunāt ar policijas priekšnieku.

Galu galā Gregors Abušs, iznervozējies un noskaities līdz pēdējam, aizbēga uz savu dzīvokli.

No turienes viņš man arī piezvanīja.

Es gulēju savā istabā ar dullu galvu. Hugo Aleksan­ders bija man atnesis zāles. Bet ne aspirīns, nedz paten­tētais zelteris nelīdzēja. Varbūt tāpēc, ka galva īsti ne­sāpēja. Tā drīzāk bija mokoša sajūta, it kā pierei būtu apvilkta dzelzs stīpa. Beidzot Aleksanders atnesa man glāzi «Aleksandrijas nektāra» un pa virsu piespieda uz­dzert karstu pienu. Izdaudzinātais nektārs izrādījās ga­tavā inde. Bija jābūt dzimušam aleksandrietim ar norū­dītām iekšām, lai spētu to turēt. Kopā ar pienu šī elles dzira nekļūdīgi iedarbojās kā vemjamās zāles. Hugo Aleksandera viltīgā iecere attaisnojās — man tūdaļ kļuva vieglāk.

— Nu, redziet — vai neteicu, ka Basāni ražotais nek­tārs līdzēs? — Viņš priecājās, tad vai simto reizi atkār­toja: — Kāda laime, ka nepaklausīju Gregoram Abušam! Būtu es glabājis tās vēstules bankā… Ek, labāk par to nerunāsim!

— Cik zinu, privātie seifi nav aiztikti, — es aizrādīju.

— Tā ir tīrā nejaušība. Vienkārši pietrūcis laika. Dzir­dēju, viņi visu nostrādājuši pa nepilnām divdesmit mi­nūtēm.

— No kā jūs dzirdējāt?

— Neatceros. Tagad par to jau runā visa pilsēta. Klīst baumas, ka Karpenters, nu, tas galvenais operators, vis­pār neesot tas, par ko uzdevies. Kas attiecas uz Albertu Geršteinu, tad tur man ir sava teorija. Gandrīz visi, kas bijuši klāt, apgalvo, ka viņu pazinuši. Es droši vien ne­būtu nekāds izņēmums. Piebrauc melna mašīna, no tās izkāpj vīrietis melnā apmetnī, ar melnu kapuci galvā! No šaurajām acu spraugām rēgojas vienīgi acu āboli. Kuram gan tādā situācijā ienāks prātā ievērot, kāda tiem krāsa? Visi taču zina, ka tas, lūk, ir galvenais bandīts, kura loma uzticēta Albertam Geršteinam!

Atcerēdamies Alberta un Dertija nejauši noklausītos sarunu fragmentus, es atturējos no kategoriska sprie­duma, lai gan gluži labi apjēdzu Hugo Aleksandera domu gājienu. Dzīvodams pilsētā, praktiski brīvā no kriminā­liem elementiem, Hugo Aleksanders savas zināšanas smē­lās detektīvromānos, un tur īstais vainīgais bieži vien darbojas zem kāda aizsega.

Savus apsvērumus nepaguvu izteikt. Atskanēja tele­fona zvans.

Uzzinājis, ka mani aicina pie sevis policijas priekš­nieks, Hugo Aleksanders teica:

— Jums ar viņu ļoti labas attiecības.

— Un tad?

— Būtu ārkārtīgi pateicīgs, ja izdotos dabūt papīrus, kuri saistīti ar izmeklēšanu. Labāk jau būtu faksimili, sliktākā gadījumā noderēs kopijas. Manā vēsturisko do­kumentu kolekcijā līdz šim atspoguļots ikviens svarīgs robežstabs Aleksandrijas mūžā. Kas attiecas uz Albertu Geršteinu, pēc sejas izteiksmes redzu, ka jūs man ne­piekrītat … Bet es pazīstu Ralfu Geršteinu no jaunības. Alberts pilnīgi atsities viņā, vieglprātīgs, gatavs kāpt gultā ar katru puslīdz glītu sievišķi, tas tiesa, bet uz no­ziegumu viņš nav spējīgs.

Gregora Abušā dzīvoklis atradās klusā nomalē. Tā bija vienstāva savrupmāja ar nelielu, mūra iežogotu dārzu, tāpat kā visiem šai ielā dzīvojošiem kaimiņiem.

Vārtus apsargāja privātdrēbēs ģērbies policists. No­saucu savu vārdu, bet mani ielaida tikai pēc tam, kad biju uzrādījis autovadītāja apliecību.

Uz ielas dežurēja patruļas mašīna ar sarkaniem star­mešiem, tajā sēdošais policists kaut ko murmināja rā­cijā. Kad šķērsoju dārziņu ar zālē ieplātām, lietus saka­pātām vēlīnām asterēm, no verandas iznāca policists ar seržanta uzšuvēm. Viņam nopakaļ, ākstīgi mētādams ro­kas, šļūca kāds man nepazīstams civilists, kas pēc sejas un caurcauri melnā tērpa atgādināja garīdznieku. Vēlāk uzzināju, ka seržantu sauc Aleksanders. Civilists izrādījās Berlunda liecībā pieminētais trešatnācēju pērminderis Kristiāns Arčinskis.

Ienākot Gregora Abuša kabinetā, jutos pārsteigts. Mā­jīgi kurējās kamīns, vizuļoja televizora ekrāns (skaņa gan bija pieklusināta). Uz kāršu galdiņa sagaidīja glā­zītes un pudele portvīna, kas kvalitātes un vecuma ziņā tikai nedaudz atšķīrās no Hugo Aleksandera piedāvātā. Pats saimnieks bija izmeties rītasvārkos. Viņam pie kā­jām, uzlicis purnu uz mīkstās filca čības, snauduļoja liels vācu aitu suns.

Bet tas nebūt nenozīmēja, ka Gregors Abušs būtu pel­nījis pārmetumus par dīkdienību. Uz galda blakus ieslēg­tajai policijas rācijai gulēja vesela kaudze papīru un liela izmēra fotoattēlu. Sarunādamies ar mani, policijas priekšnieks nerimtīgi kaut ko darīja. Noklausījās patruļ­mašīnu ziņojumus, pārcilāja papīrus, atzīmēja bloknotā.

— Manuprāt, Aleksandrija ir vienīgā vieta, kur poli­cijas priekšnieks var sev atļauties tādas ērtības. Citur jūs jau ielenktu dučiem reportieru, nemaz nerunājot par visādiem prokurora palīgiem un tamlīdzīgiem tipiem, — es atzīmēju.

— Reportieri! Tā man vēl tikai trūka! — Gregors Abušs mākslīgas šausmās izvalbīja acis. — Esmu darījis visu, lai plašā pasaule kādu laiku paliktu neziņā… Tā­pēc arī ieslēdzu televizoru. Pagaidām, paldies dievam, vēl nekas nav izkļuvis uz āru… Nupat noklausījos pār­laidi, kur, starp citu, tika pieminēta arī Aleksandrija.

Ralfs Geršteins sniedza interviju par filmu «Dollijas Krimsones privātā dzīve», kurai rakstot mūziku. Pasla­vēja galvenās lomas neparasti apdāvināto tēlotāju Al­bertu Geršteinu, pareģoja tam spožu nākotni džeza pa­saulē … Nez ko Ralfs teiktu, ja zinātu, ka viņa krust­dēlu pašlaik meklē kā siena kaudzē iekritušu adatu.

— Jūs domājat, ka tieši viņš… — es iesāku.

— Tur jauktā lieta. Tāpēc ataicināju jūs. Baidos, ka šis rieksts nav man pa zobam. Arī smadzenēm nepie­ciešams pastāvīgs treniņš. Kamēr gādāju par kārtību Aleksandrijā, kur nekas nenotiek, tās man galīgi atro­fējušās. Varētu jau pieaicināt talkā Jaunvindzoras ko­lēģus, bet tas nozīmētu atzīt savu nevarību… Jocīgi, kamēr gadi ritēja un mana galvenā nodarbošanās izpau­dās Vincenta Basāni uzmanīšanā, sirds dziļumos vēlējos, lai viņš vai kāds cits piepeši iztraucētu Aleksandrijas pro­vinciālo miegu. Sapņoju tieši par tādu izdevību kā šī. Pie tam biju nosolījies atrast oriģinālu pieeju, neatkār­tojot parastos izmeklēšanas paņēmienus.

— To es redzu, — es pavīpsnāju, nogaršodams port­vīnu. — Jau rītasvārki vien liecina, ka jums ir sava me­tode. Kā noprotu, esmu ataicināts šurp, lai iemūžinātu šo neaizmirstamo skatu kādā nākamās dokumentālās filmas kadrā. Vajadzēja mani brīdināt, būtu tūlīt paķēris līdzi kameru.

— Mana vaina! — Gregors Abušs smējās. — Nekas, pozēšu jums šādā pašā izskatā citreiz, kad būsim kopī­giem spēkiem atrisinājuši uzdevumu… Neatkarīgi no tā, kas notiks ar jūsu darbadevēju Oliveru Dertiju, do­kumentāla filma par Aleksandriju jums jāuzņem. Jums tas būs labs tramplīns. Ja tāds Ričards Beidevans var - būt režisors, kāpēc ne jūs?

— Ko tas nozīmē — kopīgiem spēkiem? — Es pieķē­ros būtiskākajam, pametot novārtā Gregora Abuša pār­steidzīgo ticību manām režisora spējām.

— Tas nozīmē, ka atkārtosim veco spēli, to pašu, ko piekopām, kad strādājāt «Vakara Ziņās». Es izklāstīšu jums faktus un savus minējumus, jūs savukārt — sa­vējos. Toreiz jūs man lieti pakalpojāt ar dažiem varbū­tējiem 'atrisinājumiem. .Ja nemaldos, vismaz divreiz jums izdevās maksimāli pietuvoties gala iznākumam.

— Pamēģināsim, — es piekritu. *— Ar ko sāksim? Var­būt labākam kontaktam man arī uzvilkt rītasvārkus?

— Kā vēlaties. Tikai tad vispirms jāataicina drēbnieks.

— Kāda velna pēc?

— Manos rezerves rītasvārkos jūs izskatīsities kā ka- nārij putns lauvas būrī.

Neviļus salīdzināju savu izstīdzējušo stāvu ar Abuša vareno augumu^ apjomīgo krūškurvi un platajiem cīk­stoņa pleciem. Arēji mēs bijām tik atšķirīgi, cik vien tas iespējams diviem homo sapieris eksemplāriem.

— Lai iet! Kanārijputniņš ir gatavs piebalsot lauvas rēkšanai! Tikai negarantēju, ka šāds duets būs pietie­kami harmonisks.

— Tūlīt redzēsim. Kas jums zināms par Oliveru Der­tiju?

— Jus trāpījāt tieši naglai uz galvas. Brīnos, kas ar viņu ir noticis.

— Es arī. Visi trīs — Dertijs, Karpenters un Alberts Geršteins nav nekur sameklējami.

Es izstāstīju visu par Alberta un Dertija attiecībām, cenzdamies puslīdz precīzi atsaukt atmiņā atsevišķus aizdomīgus momentus abu sarunās.

— Re, kaut kas pamazām sāk veidoties. —' Gregors Abušs atzinīgi pasmaidīja. — Bet šai spēlītē ir vēl divas šaha figūras, kuras arī nedrīkstētu izlaist no acīm.

— Proti?

*— Ričards Beidevans un Tea Kilseimura. Kur viņi tik­mēr bijuši, kamēr aplaupīta banka? Abi apmetušies Ralfa Geršteina mājā, ko tas mantojis no savas mātes, dzimu­šas Aleksanderas. Nams atrodas Tirgus laukumā, tieši tai pretī pārdod" plāceņus kāda visai amizanta vecīte. Pircēju viņai pamaz, tāpēc pietiekami daudz laika pavē­rot, kas notiek visapkārt. Šī vecīte, starp citu, attāla Jo­natana Krjudešanka radiniece, redzējusi Ričardu Beide- vanu atgriežamies mājās labi drīz pēc notikuma bankā.

— Tas vēl neko nenozīmē. Visvienkāršākais — uzpra­sīt viņam pašam, kur tas bijis, — es teicu.

— Ne tik strauji. — Gregors Abušs izklaidīgi paka­sīja suni aiz auss. Tas pa pusei pamodās, mazliet pavēra acis un, pārliecinājies, ka saimniekam nedraud nekādas briesmas, snauduļoja tālāk.

— Vai jau minēju, ka, sagatavodamies savai «lielajai dienai», esmu izstrādājis atsevišķas instrukcijas sev pa­šam? — Gregors Abušs sacīja. — Mans pirmais likums — pratināt aizdomīgu personu .tikai pēc tam, kad esmu ap­linkus izdibinājis viņa «Ahilleja papēdi». Otrais likums — neapcietināt nevienu, kamēr nav savākti pietiekami pie­rādījumi neapgāžamai apsūdzībai. Pie mums pārāk bieži gadās, ka izmeklēšanas orgāni nevīžo pienācīgi saga­tavot lietu.

Mūsu turpmāko sarunu atstāstīšu saviem vārdiem, iz­laižot aleksandriešu humora paraugus, ar kādiem Gre- gors-Abušs atsvaidzināja sauso faktu izklāstu.

Uzzinājis, ka Ričards Bēidevans pieņemts par režisoru pēc Vincenta Basāni ieteikuma, Aleksandrijas policijas priekšnieks caur attiecīgiem kanāliem lūkojis noskaid­rot, no kādiem laikiem abi pazīstami. Izdevās izdibināt, ka viņi vienlaikus dzīvojuši .Albubrokā — pilsētā, kuras policija pirms desmit gadiem uzskatījusi Vincentu Ba­sāni par vienu no visslīpētākajiem pretiniekiem.

Bija zināms, ka tieši viņš vada vietējo gangsteru or­ganizāciju,. kaut gan Basāni ārkārtējās piesardzības dēļ pierādīt nekā nevarēja. Jau toreiz viņš tēlojis mākslas mecenātu, lai gan vēl nebija pievērsies abstraktu skul­ptūru kolekcionēšanai.

Basāni subsidēja nelielu teātri ar izaicinošu nosaukumu «Eksperiments». Teātra ansamblī ietilpa Ričards Beide­vans. Turpat strādāja kāda jauna aktrisīte, vārdā An- želika Golemba. Pēc skandalozas tiesas prāvas Golemba, kā nepilngadīga izcietusi sodu labošanas kolonijā, aiz­brauca no Albubrokas nezināmā virzienā. Pazuda no tu­rienes arī Ričards Beidevans, bet Vincents Basāni drī­zumā pārcēlās uz Aleksandriju.

— Cik noprotu, tiesas prāva bijusi saistīta ar Vincenta Basāni darbību? — es apjautājos.

Gregors Abušs atbildes vietā nolika manā priekšā kli- šētu fotogrāfiju.

— Tieši šodien saņēmu pa teletaipu no Albubrokas,— viņš piemetināja.

— Anželika Golemba? — es minēju.

— Septiņpadsmit gadu vecumā. Diezgan pavedinoša, vai ne? Tagad pielieciet klāt desmit aizritējušos gadus plus bagātīgo pieredzi, kāda pa šo laiku uzkrāta, un mē­ģiniet iztēloties viņas tagadējo izskatu.

Nez kamdēļ man tūdaļ iešāvās prātā vilinoši skaistā seja zem puscaurspīdīgas maskas, ko redzēju uz afišas Olivera Dertija kabinetā.

— Tea Kilseimura? — es pārsteigts iesaucos.

Gregors Abušs apmierināti pamāja.

Biju laikam izkliedzis šos vārdus, jo suns nemierīgi pietrūkās kājās un pašķielēja uz manu pusi. Puslīdz no­mierinājies, viņš laiskā gaitā devās uz kaktu, kur stā­vēja divas bļodiņas. Apošņājis tās, suns izdarīja kaut ko pilnīgi negaidītu. Pastiepies uz pakaļkājām, lai sa­sniegtu kamīna dzegu, paņēma zobos modinātājpulksteni un nolika to saimnieka priekšā.

— Nu, vai nav īsts aleksandrietis? — Gregors Abušs jautri pamirkšķināja, tad sekoja sunim, kas, atvēris ar ķepu durvis, ieskrēja blakusistabā. Parakņājies ledus­skapī, Gregors Abušs atgriezās ar kotleti un pienu.

— Piedod, Prezident, — viņš glaimīgi uzrunāja suni, kas, veltījis saimniekam pārmetošu skatienu, ņēmās tie­sāt kotleti. — Šīs nolādētās bankas dēļ galīgi piemirsu, cikos tu vakariņo. Svaigus produktus arī nepaguvu no­pirkt. Tūlīt to nokārtošu!

Piegājis pie rācijas, Gregors Abušs izsauca patruļma­šīnu. Vispirms apjautājās par jaunumiem, tad uzdeva kā­dam policistam nopirkt produktus.

— Tikai dieva dēļ neņemiet gatavas kotletes, — viņš piekodināja. — Prezidents tās ciest nevar.

Patiešām, notiesājis dažus kumosus, suns nicīgi pameta ēdamo un pievērsās pienam. Piepeši viņš saausījās un ar klusu, draudīgu ņurdoņu pieskrēja pie durvīm.

— Kāds nāk. — Gregors Abušs sarosījās. Tūdaļ ietrink- šķējās ārdurvju zvans..

— Cerēsim, ka seržants Aleksanders atvedis Oliveru Dertiju. Liku viņam dežurēt motelī un grābt ciet, tikko tas parādīsies.

— Ja viņš vispār parādīsies, — es apšaubīju.

— Noteikti! Pēc mana aprēķina Dertijs, ja viņš tiešām iejaukts šai jezgā, atgriezīsies Aleksandrijā. Kaut vai lai iestāstītu, ka velti izgaidījies Jaunvindzorā Karpenteru.

Gregora Abuša cerības neattaisnojās. Atnācējs bija man gluži svešs. Ģērbies visai ērmotā brezenta jakā ar milzīgām kniedēm pogu vietā un brezenta biksēs, ar- koši sarkanu, pūķiem izrakstītu lietussargu padusē, no kura tūdaļ sāka pilēt kā no lejkannas, viņš apsveikuma vietā izmeta:

— Nudien, Gregor, beidzot savām acīm pārliecinos, ka jums nav ne smakas no kultūras. Kauj; gan • ko var prasīt no neaptēsta policista? Ja jūs uzskatāt suņa asti par pietiekamu dekorāciju dzīvoklim, lūdzu, neviens ne­liedz jums dzīvot kā mežonim. Jūsu vietā es gan neka­vējoties pasūtītu interjera izdaiļošanai kādu skulptūru. Ja gribat, varu izveidot kaut ko piemērotu jūsu profesi­jas specifikai. Ko jūs teiktu par vēsturisku sižetu? Bruts nodur Cēzaru? Būts nošauj Linkolnu? Nērons noindē…

— Iepazīstieties! — Gregors Abušs nelikās ne zinis par parupjo ķircināšanu. — Dīns Pančeks, Aleksandrijas Mikelandželo. Tā kā marmors nav vairs laikmetīgs, Dīns darina savus šedevrus no visādām grabažām,.. Un šis te — mans vecais paziņa Oskars Latorps. Viņš veidos ki- noaprakstu par mūsu pilsētu. Tavi radošie meklējumi pilsētas izgāztuvē tiks tur pienācīgi atspoguļoti.

— Jūs tur meklējat iedvesmu? — es ironizēju.

— Nē jau! Iedvesmu smeļos pasūtītāju čekos. Lūžņos meklēju īsto materiālu saviem veidojumiem. Jūs nemaz nevarat iedomāties, kāda bagātība modernam tēlniekam slēpjas kaut vai avārijas saplacinātā automobilī… Tieši sakarā ar automobili esmu atnācis, — Dīns Pan­čeks turpināja. — Redzēju melnas krāsas lendroveru, to pašu, kas pieder uzņemšanas grupai, numurs saskanēja. Un tā kā pirms pusstundas uzzināju, ka ar to aizvests laupījums…

— Kad redzējāt? Nupat? — Gregors paķēra bloknotu un pildspalvu.

— Nē jau. No rīta.

Gregora Abuša sejā iezīmējās vilšanās.

— Varējāt sev aiztaupīt pūles. No paša rīta to re­dzējuši daudzi, arī es. Kad braucu uz Jaunvindzoru, ma­šīna stāvēja Tirgus laukumā pie Ralfa Geršteina mājas.

— Bet es to redzēju mazliet vēlāk, tieši tai laikā, kas jūs interesē. Banka aplaupīta starp pusvienpadsmitiem un vienpadsmitiem. Pusvienpadsmitos, pulkstenī neesmu skatījies, iespējams, dažas minūtes šurpu turpu, pamanīju to stāvam netālu no Alberta mājas.

— Vai redzējāt kādu iekāpjam?

— To nu gan nē. Bet no krūmiem. *. jūs taču zināt, kur atrodas mana radošā materiāla noliktava?

— Hērakla ielā — aiz mājas, ko apdzīvo Alberts Ger­šteins.

— Pareizi. Mājas aizmugurē atrodas savvaļas platā­nām un skābaržu džungļiem aizaudzis neapbūvēts lau­kums. No turienes cauri skvēram līdz bankai viens spļā­viens… Redzēju, kā no krūmiem iznāca cilvēks ar ka­pucē paslēptu seju. Es, dabiski, noturēju viņu par Albertu. Vēl nodomāju: «Re, cik ērti, jau mājās pārģēr­bies filmēšanai, lai lieki netērētu laiku!»

Pēc Dina Pančeka aiziešanas labu bridi klusējām. Gre­gors Abušs ierunājās pirmais:

— Jāpiezvana Jonatanam. Varbūt viņš jau pietiekami atlabis.

— Jonatanam? — es pārjautāju, mazliet nokaunējos par grūtībām, kādas man sagādāja orientēšanās alek­sandriešu vārdos un uzvārdos.

— Jonatanam Krjudešankam, baņķierim. Viņš dzīvo turpat Hērakla ielā. Varbūt nejauši novērojis pa logu kaut ko tādu, kas var mums noderēt.

Gregors Abušs piezvanīja. Pie telefona pienāca. Krju­dešanka sulainis, pēc tam ārsts.

Nolicis klausuli, Abušs papurināja galvu.

«— Dakteris Metjuzals ieteic mazliet nogaidīt. Lieks satraukums varot slimniekam kaitēt.

Iepīkstējās rācija.

Noklausījies kārtējo ziņojumu, Gregors Abušs apmie­rināti pagriezās pret mani.

— Esam ieguvuši vēl vienu detaļu mūsu abstraktās skulptūras kompozīcijai. Vinsents Basāni nupat atgrie­zies Aleksandrija. Pirms došanās uz savām mājām esot apciemojis vietējo redakciju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par uzbrukumu bankai. Apgalvo, it kā pirmās ziņas par notikumu dzirdējis ceļā uz šejieni.

— Aizdomīgi! — es teicu.

— Jo vairāk tāpēc, ka Basāni šorīt pēkšņi aizbrauca no Aleksandrijas, lai gan viņam bija jāpiedalās svarīgā politiskā banketā, kurā izvirzīja viņa kandidatūru pilsē-' tas galvas amatam. Zināmās aprindās — nebūtu par ļaunu atcerēties Basāni pagātni — tas ir iecienīts paņēmiens. Kad paredzēta svarīga noziedzīga operācija, galvenais izrīkotājs kaut kur aizbrauc, tādējādi apbruņodamies ar neapgāžamu alibi. — Gregors Abušs nogaidoši uzlūkoja mani.

— Man jāizvirza hipotēze? — Es pasmīnēju.

— Uzminējāt. Spēle uzsākta, ar nepacietību gaidu jūsu pirmo gājienu. Galu galā, salīdzinot ar provinciālu po­licistu, kur$ domāšanas- aparāts krietni absūbējis no ilgās dīkdienības, jūs esat, Ј .

— Fišers? — es smējos. — Drīzāk amatieris, kas uz­drošinās tēlot Fišeru. Nu labi. Pieņemsim, ka aiz visa tiešām slēpjas Vincents Basāni. Politiska ambīcija, kas balstās uz respektabla veikalnieka, filantropa un mece­nāta slavas, piespiež viņu balansēt uz šauras šķautnes starp likumību un puslikumību. Bet te nu pilnīgi negai­dot no debesīm tieši rokās iekrīt šī filmēšana, kuras gal­venā epizode risinās bankā. Tās darbinieki, tāpat kā visi aleksandrieši, zina, ka uzņems filmu, nekāda pretestība nav sagaidāma. Basāni vietā jebkurš cilvēks ar viņa biogrāfiju droši vien neatturētos no tik kārdinošas iz­devības. Turklāt visi trumpji viņa rokās. Caur Ričardu Beidevanu viņš iespaido Dertiju, tas savukārt piesaista Albertu Geršteinu un Voltu Karpenteru. Sava loma, do­mājams, iedalīta arī Kilseimurai.

— Tātad vismaz pieci nozieguma dalībnieki? — Gre­gors Abušs domīgi pateica. — Riskanti! Tieši tas mani mulsina. It sevišķi, ja ņem vērā, cik smalki nostrādāta pati operācija. Neatceros — vai esmu jums stāstījis par magnetofona ierakstu?

— Ne pušplēsta vārda.

— Nu jā, esmu galīgi izsists no sliedēm. Nav nekāds brīnums, ka piemirsu pat parūpēties par vakariņām ma­nai ģimenei. — Ar vainīgu sejas izteiksmi viņš nolūko­jās Prezidentā. Ērti iekārtojies uz ķebļiem pārmestas kalnu kazas ādas, suns neatlaidīgi vēroja televīzijas pār­raidi.

— Kas par ierakstu?

— Jūs arī esat īsts smagā svara domātājs! Nemaz ne­apjautājaties, kādēļ neviens tik ilgi neapjēdza, kas īsti noticis bankā. —. Gregors Abušs paķēra kādu tīru lapu un ātriem vilcieniem uzzīmēja plānu. — Re, kur kāpnes uz pagrabstāvu. Tās izbeidzas dažus soļus no tēraudsie- nas norobežotās depozītu telpas. Sienā ielaistas tērauda durvis, aiz kurām, mainoties ik sešas stundas, dežurē sargs. Lai tiktu pie galvenā seifa, kā arī uz blakustelpu, kur izvietotas metāla atvilktnes privātiem abonentiem, jāiziet cauri šīm durvīm.

Sargs tās atslēdz no iekšpuses, pēc tam kad ar «ac­tiņas» palīdzību pārliecinājies par nācēju personību. At­skaitot pašu Krjudešanku un viņam personiski pazīstamos abonentus, viņš nevienu ielaist nedrīkst. Lai atsauktu sargu, apmeklētājs nospiež durvju zvanu,

Pēc filmēšanas darbinieki un apmeklētāji labu laiku uzjautrinājušies, pārspriezdami un parodēdami notikušo. Joka pēc bankas izsūtāmais nokāpis lejā apjautāties, vai pēc gangsteru uzbrukuma sargs vēl esot pie dzīvības. Padzirdējis zvanu, sargs atsaucies uz komisko repliku ar smiekliem un tikpat humoristisku frāzi. Tas, ka viņš ne­atslēdza durvis, pilnīgi atbilda noteikumiem un tādēļ neizsauca aizdomas.

Patiesība atklājusies stipri vēlāk, kad vienam klientam ievajadzējies tikt pie depozīta. Izrādījās, ka durvis vis­pār nav aizslēgtas. Atslēgas mētājušās uz grīdas blakus nesamaņā esošajam sargam, kuru uzbrucējs bija apdulli­nājis, stipri iesitot pa galvu ar automāta laidi. Turpat atrada ar durvju zvanu savienotu miniatūru magneto­fonu. Lentē ar zināmiem intervāliem bija ierakstīta au­tentiskā sarga balss. Tikko nospieda zvanu, viņpus dur­vīm atskanēja smiekli un humoristiska frāze, kas tik teicami maldinājusi bankas izsūtāmo.

— Tas norāda, ka operāciju plānojis īsts profesionā­lis, — es teicu.

— Tā gan. Viss smalki aprēķināts. — Abušs, saņur­cījis nule uzzīmēto plānu, sirdīgi ielingoja to papīrkurvī. — Gan ideālais laiks iecerētās operācijas veikšanai, gan nepieciešamais papildu laiks, lai nogādātu laupījumu dro­šībā. No tā varam secināt, ka Alberta loma bijusi iero­bežota. Vispirms gan jāpierāda, ka tas tiešām bijis viņš. Atcerieties, neviens no aptuveni trīsdesmit cilvēkiem, kas atradušies bankas lielajā zālē, nav dzirdējis Alberta balsi.

— Bet viņa mīklainā pazušana? — es iebildu.

Iezvanījās tālrunis.

Gregors Abušs pēc īsas sarunas ar strupi izgrūstu: «Tūlīt būšu!» — nometa klausuli. Steigšus norāvis rīta- svārkus, viņš atvēra garderobes skapi, kur karājās mun­dieris.

— Ģērbieties! — viņš man pavēlēja, vilkdams to mu­gurā. — Un neaizmirstiet lietussargu! .., Aha, te jau nāk vakariņas Prezidentam! — viņš konstatēja, parau- dzīdamies pa logu.

Domās izstaigādams sarežģītas līčloču ejas nepārskatā­majā labirintā, kur par vienīgo taustāmo Ariadnes pave­dienu varēja uzskatīt Dertija, Alberta un Karpentera vienlaicīgo pazušanu, biju pa pusei piemirsis lietu.

Policists, kura ienākšanu pavadīja vesels ūdenskritums, atgādināja man īstā laikā, ka lielie grēku plūdi vēl nav apsīkuši. Pasniedzot produktus, tas drošības pēc pa­lika stāvam viņpus istabas sliekšņa. Un tomēr ūdens, zibenīgi izšaudamies cauri istabai, pēc brīža jau aizkļuva līdz kamīnam.

Prezidents mudīgi pieskrēja, lai apostītu pirkumu.

— Aplaizās, — Gregors Abušs pasmaidīja. — Būtu no­pircis kotletes, viņš nosodoši rietu.

Nolicis pirkumu ledusskapī, Gregors Abušs apģērba lietusmēteli.' Pacēla apkakli un, ārā iedams, norāva no vadža lietussargu.

— Jūs aizmirsāt izslēgt televizoru! — es atgādināju.

— Nekas, lai jau Prezidents skatās. Citādi viņam aiz gara laika vēl ienāks prātā pašam attaisīt ledusskapi un aprīt gaļu ar visu iesaiņojumu… Timot, jūs paliksiet pie rācijas! — viņš izrīkoja policistu. — Ja kaut kas at­gadās, piezvaniet man uz Ralfa Geršteina māju.

Kad iesēdāmies patruļmašīnā, es apvaicājos:

— Spriežot pēc steigas, atrasts viens no trim pazudu­šajiem. Droši vien Dertijs?

— Dertijs joprojām sēž «Bakha templī», idilliskā lauku restorānā, kura augšstāvā mīlas pārīšiem izīrē istabas.

— Restorāns atrodas Jaunvindzoras apkaimē?

— Nē, apmēram divdesmit jūdzes no šejienes.

— Tātad tomēr ceļā uz Jaunvindzoru?

— Pilnīgi pretējā pusē. Un, ja jūs domājat, ka viņš tur paklusām nododas mīlas priekiem ar kādu dāmu, tad arī šī versija ir aplama. Viņš tur ieradies drīzi pēc pulk­sten desmitiem un noīrējis istabu. Acīmredzot kādu gai­dījis. Esot stipri nervozējis, ik pusstundu izskrējis uz ceļa, tikpat bieži zvanījis pa telefonautomātu, kas atro­das hallē. Istabas nav apgādātas ar tālruni.

Iedžinkstējās rācija. Šoferis pasniedza klausuli polici­jas priekšniekam.

— Nupat Dertijs samaksājis rēķinu un iekāpis ma­šīnā, — Gregors Abušs mani informēja.

— Kāds viņam atbraucis pakaļ? — es jautāju, klusā cerībā sadzirdēt Alberta Geršteina vārdu.Tikai tagad man iešāvās prātā, ka Dertijam Aleksan­drijā nav sava vāģa. Ar ko viņš tādā gadījumā aizbrau­cis uz «Bakha templi»? Balsojis?Gregora Abuša atbilde izkliedēja manu neziņu. Pie restorāna visu dienu, gaidot saimnieku, stāvējis kon- vērs—rapīds. Pārbaudot numuru, izdevās noskaidrot, ka automobilis reģistrēts galvaspilsētā uz Olivera Dertija vārda. Tātad Dertijs tīšuprāt melojis man.

— Jūs cerat pārsteigt viņu Ralfa Geršteina mājā? — es minēju.

— Tieši otrādi, ceru aizsteigties viņam priekšā… Zi­nāt, kas pirmīt piezvanīja? Berlunds! Viņš atstāstīja sa­runu ar Bellu, nu, to pašu, kas darbojas filmēšanas uz­ņemšanas grupā par kasieri. Viņa ar nokavēšanos kaut ko atcerējusies. Ja Bella nekļūdās, tad Ralfa Geršteina mājā slēpjas viens no uzbrukuma dalībniekiem.

Tālāk citēšu izvilkumu no oficiāla protokola, ko nā- kamdien sastādīja seržants Aleksanders:

«Tas bija tā āp vienpadsmitiem. Pulkstenī neskatījos, tādēļ precizēt laiku diemžēl nevaru. Manuprāt, bija pa­gājusi kāda stunda, kopš mūsu puiši aizbrauca kopā ar Karpenteru.

Dzirdēju Karpenteru sakām, ka Ričards Beidevans sa­slimis. Sadomāju apvaicāties, kā viņam ar veselību, un pie viena katram gadījumam informēt par tūkstoti, ko Karpenters izņēmis no kases.

Nācās gaidīt diezgan ilgi, kamēr kāds pienāca pie te­lefona. Beidzot vīrieša balss atsaucās: «Hallo!» Faktiski vārds netika izrunāts līdz galam, jo klausuli tūdaļ pār­tvēra Tea Kilseimura. Strupi paziņojusi, ka Ričarda Bei- devana neesot mājās, viņa grasījās izbeigt sarunu.

Es izbrīnījos: «Vai tad tas nebija viņš, kas nupat pie­nāca pie tālruņa?» — «Jums māžojas!» viņa sākumā teica, tad pārlaboja: «Iespējams, sarunai pieslēdzies kāds cits abonents.» Noticēju viņai un vairs par to nedo­māju.

Taču vēlāk, uzzinājusi no Nepomuka Berlunda un ci­tiem notikuma aculieciniekiem visus sīkumus par ban­kas izlaupīšanu, pārbaudīju savu atmiņu. Esmu pārlieci­nāta, ka blakus Teai Kilseimurai atradies kāds vīrietis, kuram viņa steigšus izrāvusi klausuli no rokas. Precīzi pateikt, kam piederējusi balss, nevaru. Ričards Beide­vans tas katrā ziņā nav bijis. Manuprāt, pie telefona pie­nācis Alberts Geršteins.»