Nāve zem lietussarga

21

Pirmo nācās nopratināt Oliveru Dertiju.

Kad atbraucām uz policijas pārvaldi, mums tūdaļ zi­ņoja, ka Dertijs līdz pat rītam nav devis mieru dežu­rantam, Gandrīz ik stundu bungojis pie kameras durvīm, pieprasīdams, lai šo vedot pie policijas priekšnieka.

Man bija pietiekami daudz laika sarast ar Gregora Abuša oriģinālajām metodēm. Arī šoreiz viņš nelika vis atvest Dertiju uz savu kabinetu. Pats ieradās kamerā, tēlodams tādu kā pieklājības vizītē atnākušu paziņu. Durvis palika vaļā, atņemot pratināšanai oficiālo no­krāsu, — pat par tādu sīkumu policijas priekšnieks bija padomājis.

Ieraugot mūs, Dertijs kā atspere nolēca no koka lāvas, uz kuras bija zvilnējis. Gregors Abušs deva man mā­jienu palikt uz sliekšņa, bet pats pagriezās pret Dertiju.

— Dertija kungs, vai jums nav iebildumu, ja mūsu sa­runā piedalīsies Latorpa kungs?

— Neiebilstu, ko jūs! — Dertijs nervozi vēcināja ro­kas, ļaudams saprast, ka jebkurš policijas priekšnieka lūgums tiks pieņemts ar pateicību.

— Sēstieties! — Gregors Abušs palūdza. — Abi, jūs arī, Latorp!

Dertijs atsēdās. Varēja manīt, ka tas prasa no viņa prāvu piespiešanos. Sejai ik brīdi pārskrēja nervozi dre­buļi, lāvas malā ieķērušies pirksti te atlaidās, te no jauna savilkās.

— Jūs jau zināt par Karpenteru? — Gregors Abušs uzmanīgi iesāka sarunu.

— Jā, jā… Briesmīgi! Visu nakti nespēju aizmigt… Es to negribēju, ticiet man, negribēju. Būtu es zinājis, ka Alberts… Es viņu būtu nožņaudzis savām rokām…

— Viņš jau tāpat ir beigts, — Gregors Abušs sausi pa­teica.

— Jā, jā, es visu zinu. — Dertijam noraustījās seja. — Alberta ne par kripatu nav žēl. Pēc tā, kā viņš izrī­kojies ar Karpenteru…

Un ātri, aizgūtnēm birdinādams vārdus, Olivers Der­tijs izstāstīja savu versiju. Apturēt šo plūdumu ne Gre­goram Abušam, ne man nebija pa spēkam. Dertijs līdzi­nājās cilvēkam, kurš ilgi cietis no valodas defekta un tagad, atguvis normālas spējas, steidzas izrunāties.

Viņa juceklīgo, lēkājošo, nervozo vēstījumu diez vai vērts citēt. Tāpēc aprobežošos ar protokolu, ko vēlāk uz­rakstīja seržants Aleksanders.

«Sākumā man rādījās, ka Alberta Geršteina reklamē­šanai jau darīts viss, kas vien iespējams. Dokumentālā filma par Aleksandriju, mākslas filma, kuras centrā ir bankas ^aplaupīšana, — tam visam vajadzēja jau priekš­laicīgi iekveldināt publiku. Vēlāk apjēdzu, ka palaista ga­rām vēl viena grandioza izdevība. Ja laupīšanas imitā­cija izvērstos īstā uzbrukumā, tā būtu kolosāla sensā­cija.

Aprunājos ar Albertu Geršteinu un Voltu Karpenteru.

Karpenters piekrita, gan izkaulēdams par šo pakalpo­jumu visai pieklājīgu summiņu. Viņš uzskatīja, ka neko neriskē, jo, kā*arī neiegrozītos notikumi, vienmēr va­rēšot sacīt, ka tikai pildījis manus norādījumus un līdz pēdējam momentam bijis neziņā, ka paredzams īsts uz­brukums.

Alberts sākotnēji spurojās pretī. Bet beigās man izde­vās arī viņu pielauzt. Iestāstīju, ka būtu muļķīgi neiz­mantot tik lielisku iespēju sagādāt sev visiespaidīgāko reklāmu un līdz ar to romantisku mūsdienīgu oreolu pla» šas publikas acīs.

Ne Ričards Beidevans, ne Tea Kilseimura nebija iepa­zīstināti ar maniem plāniem. Zinādams, ka viņi savā laikā bijuši saistīti ar Vincentu Basāni, baidījos, ka tik Basāni, uzzinājis par manu nodomu, nesagatavo man kādu pārsteigumu. Ņemot vērā viņa bijušā gangstera re­putāciju, bija paredzams,, ka daudzi uzskatīs par vainīgu tieši viņu, — un to viņš man diez vai piedotu.

Ričardam Beidevanam ierādīju tīri pasīvu lomu. Iepriek­šējo vakaru runāju ar Jonatanu Krjudešanku pa telefonu, lai izkaulētu viņa atļauju filmēt bankā. Tīšu prātu neno- vedu sarunas līdz galam, pateikdams, ka es pats vai arī Ričards Beidevans ieradīsies pie viņa, lai panāktu galīgo vienošanos.

Liku, lai Alberts pasaka Ričardam Beidevanam, ka rīt pulksten desmitos viņam jābūt pie Jonatana Krjudešanka. Man bija padomā pusvienpadsmitos piezvanīt baņķierim un aizsākt ilgstošu sarunu. Ar Ričarda Beidevana vizīti un manu zvanu gribēju nošaut uzreiz divus zaķus. Aizturēt Jonatanu Krjudešanku mājās, jo viņa negaidītā parādī­šanās «Hermeja palātā» varētu visu izjaukt. Otrkārt, tā bija garantija, ka Ričards Beidevans priekšlaicīgi neuzzi­nās par negaidītu epizodes filmēšanu, kurā, kā jūs paši saprotat, režisoram būtu jāpiedalās. Šī dubultā viltība sevi pilnam attaisnoja. Ne viens, ne otrs nespēja izjaukt manis iecerēto operāciju.

Rēķinājos, ka Ričards Beidevans, kuram derdzās iet kājām, aizbrauks pie Jonatana Krjudešanka ar uzņemša­nas grupas rīcībā esošo lendroveru. Albertam piekodināju novērot pa logu ielu. Liku viņam, tikko Ričards Beidevans atbrauks, ātri nomaskēties, iesēsties mašīnā un vistie­šākā ceļā — cauri neapbūvētajam zālājam un skvēra ale­jai piebraukt pie bankas.

Ieteicu Albertam pirms tam pasēdēt ar Luisu pie pude­les. Un savu prombūtni iztēlot kā gājienu uz veikalu pēc papildu dzeramā. Pēc uzbrukuma Alberts, tēlojot absolūtu nevainību, atgrieztos mājās, nesdams it kā nupat nopirktu pudeli.

Šis alibi tika galvenokārt mērķēts uz izmeklēšanas sa- režģīšanu. Sensācija kļūtu vēl intriģējošāka, ja ar melno kapuci nomaskētā gangstera personība pieļautu vairākus minējumus.

Voltam Karpenteram uzdevu tiešā ceļā no bankas, gan izmantojot reti lietotu meža taku, aizbraukt līdz restorā­nam «Bakha' templis», kur maiss ar naudu pārceļotu no lendrovera bagāžnieka manējā. Pēc tam Karpenters, no­slēpis mašīnu mežā, pats ar laivu pārbrauktu pāri Pontam, kur to gaidītu cita mašīna.

Pieļaudams varbūtību, ka nejauši aculiecinieki novēros mūsu satikšanos pie restorāna, iecerēju piesardzības soli, kas vēlāk atspēkotu pret mani vērstu apsūdzību. Laupī­jumu noglabāt autobusu stacijas bagāžas kamerā, bet slē­dzeni aizlīmētā aploksnē nodot notāram ar norādījumu atplēst to pēc trim dienām.

Tikmēr mans pārdrošais pasākums būtu jau sasniedzis savu mērķi. Lai kādu virzienu ņemtu izmeklēšana, poli­cija galu galā tomēr apcietinātu Albertu Geršteinu. Tieši tas bija mans galvenais nolūks. Ja policija vilcinātos ar arestu, es būtu piesūtījis anonīmu vēstuli ar mājienu, ka nauda atrodas pie Alberta. Mazliet nogaidītu, kamēr šis bumbas sprādziens gūst pienācīgu atbalsi, tad atklātu sa­vas kārtis: «Mani kungi, tas bija tikai veikls reklāmas triks!»»

Tiktāl Dertija grēksūdze.

Mazliet vēlāk pārcēlāmies tomēr uz policijas priekš­nieka kabinetu, kur seržants Aleksanders ieprotokolēja liecību.

Olivers Dertijs sēdēja masīva jā ozolkoka krēslā, nodū­ris galvu, šaudīgām acīm pārslīdēdams telpai, it kā šau­bīdamies, vai viņš te ir drošībā.

— Viss? — Gregors Abušs vaicāja, kad seržants Alek­sanders beidza klabināt rakstāmmašīnu.

— Viss, — Dertijs ar acīm redzamu atvieglojumu at­kārtoja. — Es drīkstu atgriezties kamerā?

— Vispirms daži jautājumi. Vai jums, Dertija kungs, bija kāda garantija, ka nauda tiešām nonāks jūsu rokās?

— Nekādas! — Dertijs bēdīgi pašūpoja galvu. — Tagad es to pilnīgi apzinos. Toreiz man šķita, ka viņi neuzdroši­nāsies. Abiem taču vajadzēja zināt — ja viņi atļausies paņemt sev kaut simtnieku, es nekavējoties paziņošu poli­cijai. Uzskatīju viņus par tādiem pašiem godavīriem kā …

— Kā jūs? — Gregors Abušs papildināja.

Kā jau paredzēju, zobgalība pagāja Dertijam secen.

— Kā tad! — viņš enerģiski apstiprināja.

— Tagad gribētu precizēt dažas tehniskas detaļas, —• Gregors Abušs teica. — Lai piekļūtu seifam, bija nepie­ciešams sagādāt rezerves slēdzenes un uzzināt kombinā­ciju. Kā jums tas izdevās?

— Man? — Dertijs apjuka. — Nekādu atslēgu man ne­bija. Toreiz, kad bankas pagrabstāvā, piedaloties Ričar­dam Beidevanam un Albertam, mēģinājām laupīšanas skatu, atslēgas karājās sargam pie jostas. Uz to arī dibi­nājās mana iecere — Alberts piedraudēs sargam, un tas atslēgs seifu …

— Jonatans Krjudešanks turpretī apgalvo, ka slēdze­nes izzagtas no viņa mājas.

— Nevar būt! — Dertija sejas izteiksme pauda neti­cību.

— Tālāk! Jūsu liecībā, Dertija kungs, esmu pamanījis acīm redzamu pretrunu. Sargam draudēt un dot konkrētas pavēles bez mutvārdu palīdzības, kā zināms, nav iespē­jams. Tātad sargs būtu pazinis Albertu Geršteinu pēc balss. Tas apgāž jūsu apgalvojumu, ka gangstera īstajai personībai sensācijas labad vajadzēja palikt nezināmai, vismaz sākumā.

— Alberts piedraudētu sargam pārvērstā balsī, caur mutei piestiprinātu respiratoru, — Dertijs aši atteica.

— Jauna pretruna! Sargs apdullināts ar nežēlīgu auto­māta laides belzienu. Viņš dabūjis smagu smadzeņu satri­cinājumu un vēl tagad nav nācis pie samaņas.

— Es to negribēju, negribēju! — Dertijs pielēca kājās. — Jebkura vardarbība bija pilnīgi izslēgta. Es biju ieplā­nojis tikai nevainīgu reklāmas triku. Jūs man neticat?

— Centīšos. Lai gan pēc tam, kad jūsu lieliskais reklā­mas triks maksājis dzīvību trim cilvēkiem, viegli tas gan nebūs… Tagad pēdējais jautājums. Cik minūtes jūs ru­nājāt pa telefonu ar Jonatanu Krjudešanku, kamēr Ri­čards Beidevans sēdēja blakustelpā?

— Pat ne sekundi.

— Tādā gadījumā atgādināšu jūsu paša vārdus. — Gre­gors Abušs ieskatījās protokolā. — «Man bija padomā pusvienpadsmitos piezvanīt baņķierim un aizsākt ilgstošu sarunu.» Varbūt seržants Aleksanders pārpratis jūs?

— Nē, nav pārpratis. Es tiešām piezvanīju.

— Tātad tomēr runājāt ar Jonatanu Krjudešanku?

— Nekā… Piegriezu viņam, pat vairākkārt, bet nu-, murs visu laiku bija aizņemts,

— Pagaidām pietiks, jūs varat iet!

— Atpakaļ uz kameru? — Dertija balsi izskanēja ce­rība.

— Tam vēl vienmēr atradīsies laiks, — Gregors Abušs sausi noteica. — Pašreizējā izmeklēšanas stadijā atļauju jums atgriezties motelī.

— Bet es to nemaz negribu!

— Jūsu leksika šķiet visai ierobežota, Dertija kungs! Tik vien dzirdu, ka «negribēju, negribu». No jūsu gribas nekas vairs nav atkarīgs.

— Tad ļaujiet man vismaz aizbraukt!

— Arī tas nav manos spēkos. Līdz izmeklēšanas nobei­gumam jums jāpaliek Aleksandrijā — parakstiet attie­cīgu dokumentu.

Dertijs trīcošu roku uzšņāpa savu parakstu.

— Latorp, piesaucu jūs par liecinieku! Ja ar mani kaut kas notiks, vainīgs būsiet jūs, — viņš nošņāca, norādī­dams uz Gregoru Abušu. — Vai jums tiešām ar trim slep­kavībām vēl nepietiek?!

Nākamo ieveda Teu Kilseimuru.

Sagatavodamies pratināšanai, Gregors Abušs ar gudru ziņu lika seržantam atnest šifonu ar sodas ūdeni un glāzi brendija. Viņš sagaidīja Teu uz sliekšņa un, saņēmis zem elkoņa, gādīgi nosēdināja ozolkoka krēslā.

Šī tēvišķīgā attieksme krasi kontrastēja ar parupjo stin­grību, kādu viņš bija izrādījis pret Teu aizvakar Ralfa Geršteina mājās. Lieku reizi biju spiests atzīt, ka policijas priekšnieks instinktīvi izvēlējies vienīgi pareizo taktiku. Teas Kilseimuras seja, kas bez kosmētikas izskatījās nožē­lojama, pat neglīta, liecināja, ka viņa ar pūlēm valda asa­ras. Spriežot pēc pierei piespiestās plaukstas, viņu tur­klāt mocīja stipras paģiru galvassāpes.

Gregors Abušs iešļāca no šifona sodas ūdeni, izņēma no atvilktnes tabletes un kopā ar brendija glāzi nolika tai priekšā.

— Izdzeriet! Kļūs mazliet vieglāk, — viņš laipni mu­dināja.

Tea Kilseimura paklausīgi norija tabletes, vienā elpas vilcienā iztukšoja glāzi un, kāri uzdzērusi virsū sodas ūdeni, paprasīja vēl.

Gregors Abušs tīšuprāt atvēlēja viņai laiku atgūties. Pasaucis seržantu Aleksanderu, viņš palūdza sameklēt

večiņu — Tirgus laukuma plāceņu pārdevēju. Pēc tam sa­vienojās ar «Aleksandrijas Herolda» redakciju.

— Luiss? Te Gregors Abušs! Kolīdz būsiet brīvs, piekā­piet pie manis… Raksts? Par traģēdiju Ralfa Geršteina mājā? Pagaidām nolieciet malā, es varēšu papildināt jūsu informāciju ar jaunu materiālu. Brīdiniet savus kolēģus — ārpus Aleksandrijas neviens nedrīkst zināt par pēdējiem notikumiem. Uz redzēšanos!

Nolicis klausuli, viņš līdzjūtīgi pagriezās pret Teu.

— Kāda tagad dūša?

— Mazliet vieglāk kļuva, — Tea Kilseimura sacīja ar izmocītu smaidu. Varēja just, ka viņa joprojām tuvu rau­dām. Taču, uztvērusi policijas priekšnieka skatienu, vina sevi pievārēja.

— Nu tad sāksim mūsu sarunu. Par jūsu pagātni jau pietiekami tērzējām pagājušo reizi. Daži man zināmie jūsu biogrāfijas fakti šoreiz absolūti nekrīt svarā. Jo vairāk tāpēc, ka pēc papildu ievāktajām ziņām pēdējos deviņos gados jums nav ko pārmest. Ar to gribu uzsvērt, ka uz­klausīšu jūsu liecību bez kādiem aizspriedumiem. Pats par sevi saprotams, tikai tādā gadījumā, ja būsiet pilnīgi atklāta.

— Liecību? — Tea Kilseimura uzmundrinājās. — Vai tas nozīmē, ka neesmu apcietināta?

— Nē. Pagaidām nē. Cerams, bez tā vispār iztiksim.

Uzmetu policijas priekšniekam izbrīnījušos skatienu.

Vēl pirms dažām stundām vienojāmies, ka uz Teu Kilsei­muru krīt smagas aizdomas.

Vēl vairāk mani pārsteidza Gregora Abuša turpmākā rīcība. Piebīdījis viņai Olivera Dertija liecības protokolu, viņš uzaicināja:

— Vispirms izlasiet šo dokumentu!

Kamēr Tea Kilseimura pārskrēja ar acīm lapas, vērīgi sekoju viņas sejas izteiksmei un nācu pie slēdziena, ka Dertija versija viņai labi zināma.

Saprotams, neesmu tiesīgs iejaukties pratināšanā, tomēr nenoturējos:

— Kāpēc izšķiest laiku, pārlasot to, kas jums jau tā zināms?

— Jums taisnība, Alberts man visu izstāstīja. Jau pirms tam nojautu, ka kaut kas tiek brūvēts. Pēdējās dienēs pirms uzbrukuma bankai Dertijs izmantoja jebkuru izde- vlbu pabūt ar Albertu vienatnē. Kad istabā ienācu es vai mans vīrs, viņi tūdaļ apklusa.

— Jūsu vīrs, tas ir, Ričards Beidevans, — Gregors Abušs precizēja.

— Jā, agrākajā vārdā Viktors Vandeils. Ja esat ievācis ziņas, nav vērts spēlēt paslēpes… Tagad par dienu, kad notika aplaupīšana. Kad Ričards sataisījās braukt pie Jo­natana Krjudešanka, es viņu pavadīju. -Iegansts — gribu pierādīt izdaudzinātajam sieviešu nīdējam, ka nav likuma bez izņēmuma. Saderēju, ka savaldzināšu viņu… Patie­sībā zināju, ka Jonatans Krjudešanks nelaidīs mani tālāk par slieksni. Izmantoju šo izdevību, lai lieku rei^i satiktos ar Albertu. Negribu, lai jūs domātu, ka manas attiecības ar Albertu aprobežojās tikai ar gultu. Vīru es jau sen tikai ar mokām pacietu. Viņa despotiskā greizsirdība, pa­raša apieties ar mani kā ar personisku īpašumu aizvien vairāk mūs atsvešināja. Albertu es iemīlēju, cik tālu tas iespējams sievietei ar manu raibo pagātni…

Negaidot viņa sāka raudāt. Es un Gregors Abušs vien­laicīgi piesteidzāmies palīgā ar kabatlakatiņiem. Tas iz­skatījās tik jocīgi, ka pat Tea Kilseimura pasmaidīja caur asarām.

— Tikko Krjudešanka durvis aizcirtās, devos pie Al­berta, — viņa turpināja. — Ieiet iekšā neuzdrošinājos, jo pa logu ieraudzīju viņu sēžam kopā ar Luisu. Nezinā­dama, ko iesākt, kādu brīdi pastāvēju uz ielas. Nopriecā­jos, ieraudzījusi Albertu iznākam… No pirmā acu uz­metiena ievēroju, ka viņš uzskrūvētst līdz neprātam. Pa­manījis mani, viņš pārvērtās sejā. Neatceros, ko viņam pateicu. Sākumā viņš negribēja runāt…

— Bet vēlāk tomēr atzinās, vai ne? — Gregors Abušs minēja.

— Jā. Alberta stāsts pilnīgi sakrīt ar Dertija liecību.,. Ņēmos viņu atrunāt. Daudzu pūlu nevajadzēja, viņš jau pats svārstījās. Kas pamudināja mani atturēt viņu no šī kļūmīgā sola? Nevēlējos, lai Alberts, kura dēl biju nodo­mājusi aiziet no Ričarda, būtu iejaukts šai afērā, kurai, pretēji Dertija pārliecībair~tomēr piemita krimināla no­krāsa. Bet pats galvenais, es baidījos .,,

— No kā?

— No daudz ka. Vispirms, ne pārāk uzticējos Dertijam. Tad vēl bija jārēķinās ar daudz bīstamāku cilvēku. Visa Aleksandrija zināja par Vincenta Basāni naidīgajām attie- čībām ar Jonatanu Krjudešanku. Bankas aplaupīšanu, da­biski, pierakstītu viņam. Ja Vincents Basāni saostu, kādu lomu spēlējis Alberts …

— Satikusi Albertu pie viņa mājas, jūs tūdaļ aizvedāt viņu pie sevis? — Gregors Abušs noprasīja.

— Jā. Neparedzēju, ka Ričards tik ātri atgriezīsies mā­jās. Visu pārējo jūs jau zināt.

— Tagad pakavēsimies pie vakardienas notikumiem, — Gregors Abušs sacīja. — Visvairāk mani interesē, kādi ciemiņi jums bijuši.

— Godīgi sakot, maz ko atceros… Ar nodomu lūkoju noreibt pēc iespējas ātrāk. Tādā veidā mēģināju aizbēgt no nomācošās derdzīgās situācijas. Biedēja izskaidrošanās starp Albertu un Ričardu. Slepus no vīra vienojāmies ar Albertu, ka laiks visu pateikt. Paziņot, ka esmu cieši no­lēmusi aiziet no Ričarda… Manu nelāgo jutoņu vēl pa­vairoja citas bažas, — viņa pēc brīža turpināja. — Vēl gan nekā nezināju par Karpentera slepkavību, taču jau nojautu, ka Alberts pret paša gribu iekļuvis smalki kon­struētās lamatās. Es biju vienīgā, kas varētu apliecināt viņa nevainību. Bet kas būtu man noticējis? Dertijs bija pārliecināts par Alberta vainu. Viņš piedraudēja Alber­tam, ka ziņos policijai, ja tas neatdos laupījumu.

— Kad jūs viņu pēdējo reizi redzējāt? — Gregors Abušs prašņāja.

— Ko?

— Oliveru Dertiju. Viņš vakar vakarā atkal satikas ar Albertu.

— Kur?

— Ralfa Geršteina majā.

— Nudien neatceros. Laikam biju jau tobrīd krietni iereibuši.

— Luisu jūs atceraties?

— Arī nē. Vai tad viņš bija pie mums? Goda vārds, neatceros.

— Lai paliek! Kas atvēris logu? Jūs?

— Kādu logu?

-— Vidējo logu viesistabā, nu to, kuru Ralfs Geršteins strikti aizliedzis aiztikt.

— Ak to? Vai tad to vispār var attaisīt vaļā? Neesmu tam ne mazo pirkstiņu pielikusi. Kad Ralfs Geršteins at­jāva mums ar Ričardu apmesties viņa mājā, viņš īpaši brīdināja, ka šis logs ir neaizskarams.

— Kad ieradāmies, tas bija vaļā.

— Tad to kāds ir attaisījis vēlāk.

— Ko nozīmē «vēlāk»?

— Pēc tam, kad aizmigu… Pie viena, kur es gulēju? Neatceros nenieka.

— Mēs jūs atradām zem klavierēm.

— Jauka vietiņa! — Tea Kilseimura pasmējās par sevi. •— Tagad it kā atminos. Es jau knapi turējos kājās, bet nez kamdēļ iedomājos, ka man jāapstādina magnetofons. Droši vien melodija kaitināja … Magnetofons stāvēja uz klavierēm pie loga. Tiktāl tiku, bet tad mani alkohols pie­peši apgāza. Krītot pieķēros biezajam aizkaram un atrāvu to vaļā… Visu pārējo atceros kā pa miglu, bet tieši šis moments spilgti stāv acu priekšā, varbūt tādēļ, ka pēc tam tomēr pakritu un aizmigu. Logs tobrīd bija ciet.,.

Savā prātā izsvēru Teas Kilseimuras liecību. Norūpējies par to, lai ielas trokšņi un rūts drebināšanās neietekmētu koncertflīģeļa tīrskaņu, Ralfs Geršteins bija pielicis biezu audumu tieši vidējam. Pārējos aizsedza viegls muslīns. Ja logs būtu bijis vaļā, Tea Kilseimura, atraujot aizkaru, no­teikti būtu pamatīgi samirkusi, jo lietus tobrīd taisni vai plosījās. Kad uzgājām viņu zem klavierēm, vakartērps izskatījās gan krietni novārtīts, toties sauss.

— Paldies, tas būtu viss! — Gregors Abušs piecēlās. — Jūs varat iet.

— Iet? Uz kurieni?

— Mājup. Visi izmeklēšanas darbi pabeigti. īpaši pa­steidzināju savus ļaudis, lai dotu jums iespēju atgriezties uz…

— Uz Ralfa Geršteina māju?! — Tea Kilseimura spalgi protestēja. — Neparko! Atļaujiet man palikt šeit!

— Neesmu tiesīgs. Cita lieta, ja jūs būtu apcietināta.

— Nu tad, dieva dēļ, apcietiniet mani! Vai jūs tiešām nespējat apjēgt? ,.. Es baidos, baidos ..,