Nāve zem lietussarga

19

Gregoru Abušu nesastapu mājās. Vienīgais pašreizējais dzīvokļa iemītnieks bija Prezidents. Ieraudzījis mani, suns, atbalstījies ar priekšējām ķepām uz palodzes, vis­visādi lika man saprast, ka būtu priecīgs par manu apcie­mojumu. Diemžēl Prezidents, kas, ja tic viņa saimnieka vārdiem, bez sevišķām pūlēm varēja attaisīt ledusskapi, nebija vēl iemācījies atslēgt durvis. Un, pat ja prastu, ne­kāda labuma no tā man nebūtu — jāšaubās, vai Prezi­dents mācētu pateikt, kur atrodas Gregors Abušs.

Policijas pārvaldē man neveicās ne par matu labāka Vienīgais, ar ko seržants Aleksanders spēja mani aplai­mot, bija viņam adresētā Gregora Abuša zīmīte.

«Aizbraucu uz Jaunvindzoru, Atpakaļ būšu vēlu vakarā. Bez manis nekā neiesāciet! Seržant, es jau otro dienu aiz- .mirstu pabarot Prezidentu. Atstāju atslēgas un naudu. Šo­reiz nopērciet cīsiņus, kaut gan viņš tos ne visai ieredz. Ņemot vērā, ka mani pieticīgie ietaupījumi no «Hermeja palātas» seifa pārceļojuši brezenta maisā, kura atrašanās vieta nevienam nav zināma, arī Prezidentam laiks pierast pie taupības režīma.»

Izgāju no policijas pārvaldes vēl uzbudinātāks nekā atMcu. Manī gruzdēja drudžaina nepacietība, ko pat drūmi kapājošais lietus nespēja atvēsināt. Vajadzēja jo ātrāk informēt Gregoru Abušu par manām sarunām ar Aleksandru Luisu un Vincentu Basāni, lai tad kopīgiem spēkiem pārkostu čaumalu un izlobītu kodolu. Varbūt tas izšķirs kardinālo jautājumu — pa kādu ceļu turpmāk virzīt izmeklēšanu.

Līdz šim atdūrāmies pret strupceļu. Tagad pavīdēja (vismaz man tā šķita) vairāki atzarojumi un līdz ar to jo riskantā un atbildīgā nepieciešamība izdarīt pareizo izvēli. Ja, ejot pa vienu atzarojumu, nonāksim pie secinājuma, ka esam kļūdījušies, un atgriezīsimies pie izejas punkta, var izrādīties, ka esam nokavējušies. •

Jau apsvēru, vai man pašam neaizbraukt uz Jaunvin­dzoru. Taču izredze sameklēt Gregoru Abušu pilsētā, ku­ras iedzīvotāju skaits desmitkārtīgi pārsniedza mazo Alek­sandriju, bija tik niecīga, ka, mazliet atvēsinājies, atmetu ar roku šjm dulburīgajam nodomam.

Toties apmeklēju vietējās avīzes .«Aleksandrijas He­rolds» īpašnieku, bet pēc tam pa tālruni sazinājos ar kādu galvaspilsētas redakciju. Kad iznācu no telefona auto­māta, mans noskaņojums bija jau stipri rimtāks.

Kad piebraucu pie moteļa «Augeja stallis», bija jau pavēls. Caur tumsu, ko tvirtās ūdens strūklas vērta vēl blīvāku, neskaidriem, gaišiem traipiem līdzīgi zvīguļoja laternas. t

Lietus izdangātais, dubļiem aplipušais, slidenais gud- rons, kas vietumis pilnīgi pazuda zem ūdens kārtas dažu pēdu augstumā, gandrīz necaurredzama tumsa, kurā star­mešu kūļi iesprūda kā truli naži sacietējušā maizes klaipā, prasīt prasījās pēc vislielākās apdomības.

Taču, godīgi sakot, samazināt ātrumu piespieda ne jau avārijas draudi. Daudz ļaunāka par avāriju šķita tikšanās ar Oliveru Dertiju. Instinktīvi sajutu, ka bankas aplaupī­šanā viņam liktenis drīzāk piešķīris cietēja nekā vinnētāja lomu. Bet tikpat instinktīvi (nemaz nerunājot par dau­dziem deduktīviem pieturas punktiem) zināju, ka viņš iejaukts noziegumā.

Faktiski tam nevajadzēja tik stipri ietekmēt manu at­tieksmi. Vai tad līdz šim nezināju, ka Olivers Dertijs ne vienu reizi vien iesaistījies netīrās, pēc būtības nelikumī­gās mahinācijās, veikli prazdams iznirt no tām — ne tikai ar veselu ādu, bet arī par krietnu summu bagātāks.

Viņš arī pats nekad nepūlējās slēpt savu cinisko iztu­rēšanos pret likumu. Taču vēl nesen biju spējīgs raudzī­ties caur pirkstiem, vadīdamies no utilitārās filozofijas, ko manī pa lāsei bija iepilinājusi dzīves īstenība, — bez darba palikušajam neveiksminiekam nepiedien mest ak­meni uz laimes lutekli, kas turklāt piedāvā viņam pie­klājīgi atalgotu darbu.

Tomēr visam ir sava robeža. Pēc pēdējiem notikumiem mana vēl nenotikusī debija dokumentālās filmas režisora lomā jāieraksta skurstenī. Paredzams, ka Dertijam būs jā­atvadās no savas ieceres pārvērst Albertu Geršteinu par slavenu dziedoni, jāatmet ar šo pasākumu saistītā reklā­mas bungu rībināšana un tāpēc jāatsakās no maniem pa­kalpojumiem.

Pašlaik man vairāk nekā jebkad uzplijās dzelžainā ne­pieciešamība iegrožot savus izdevumus. Par spīti tam, lab­prāt no paša kabatas apmaksātu atsevišķu istabu mo­telī, lai tikai nebūtu jāpacieš Olivera Dertija maz tīkamā sabiedrība.

Gregors Abušs ņēmās mani pierunāt — Dertijs, iespē­jams, šo to izpļāpās. Sākumā kategoriski liedzos. Vēlāk tomēr padevos. Galu galā mana vēlēšanās atrisināt šo sa­režģīto vienādojumu ar diviem nezināmiem svēra vairāk par personisku nepatiku pret savu istabas biedru. Jo vai­rāk tāpēc, ka mana uzturēšanās Aleksandrijā nebūs diez cik ilgstoša.

Ar smagu nopūtu iebraucu savu viscaur dubļiem apķe­pēto triumfu garāžā. Nomazgāt mašīnu pietrūka spēka. Aptuveni desmit minūtes stingi sēdēju, nolicis galvu uz stūres. Pavisam aizmirsu, kur īsti atrodos.-

Iedomās jau atkal bridu pa lielas, pārlieku skaļas un mehanizētas pilsētas drūmām betonaizām —- noguris cil­vēks, no agra rīta līdz vēlam vakaram nolemts skriet ma­ratona distanci, lai sameklētu darbu, vienalga, kur, vien­alga, kādu. Acu priekšā jau vīdēja neizbēgamais finišs: lietoto automobiļu veikals, kura īpašniekam esmu spiests pārdot savu triumfu, ar ko kādreiz tā lepojos. Spiests pār­dot par visai pieticīgu summu, kas palīdzētu vēl dažus mēnešus vilkt dzīvību,

Lietussargu aizmirsu automobilī, ļin, kad aiz manis aiz­cirtās garāžas durvis, Aleksandrijas plūdi uzklupa man ar svelpoņu un rēkoņu. Nepaguvu atģisties, kad kaut kas nogāza mani no kājām.

Vējš tas gan nebija. Ar pūlēm piecēlies, vispirms sa­dzirdēju balsi un tikai pēc tam ieraudzījņ. tumšu stāvu attālināmies šosejas virzienā. Pravietis, kas gan cits!

Pēc šīs sastapšanās, kas uz mirkli ļika pat aizmirst, ka krītot biju pats pamatīgi izvārtījies, moteļa istaba tēlojās man reti gaiša un mājīga. Dertijs, kolīdz ienācu, izbīlī iesaucās: : _ ' '>

— Kāds tu izskaties! Kā nēģeris! Tev nekavējoties jā­lien vannā! • v

Pēc pusstundas, apvilcis pidžamu, sildīdams iekšas ar groku, ko Dertijs uz ātru roku bija sakomponējis no Ba­sāni ražotā viskija, karsta ūdens un greipfrūta, sēdēju krēslā, juzdamies jau puslīdz normāli.

Parakņājies savās rezervēs, sagrabināju pat pietiekami daudz enerģijas, lai, pildot Gregora Abuša uzdevumu, aiz­sāktu šķietami nevainīgu tērgāšanu par notikumiem bankā.

— Ak, liec mani mierā! — Olivers Dertijs izmisīgi vē­cināja rokas, it kā atgaiņādamies no lietuvēna. — Neko nezinu un ari negribu zināti Kāds velns mani dīdīja sa­pīties ar šo sasodīto Aleksandrijul — Dertijs gandrīz vai raudāja. — Visi te ir traki! Visi! Tu viņu droši vien re­dzēji?

— Kuru?

— To. dullo! Atnāk pie manis šis skrandainais šizofrē- niķis, kurš iedomājas esam superģeniāls komponists, div­desmitā gadusimteņa mūzikas titāns. Pamēģini uzminēt, ko šis nekauņa man sacīja!

— Piedāvāja vienu no savām sešām komunālajām sie­vām? — es diezgan bezgaumīgi pajokoju.

— Tas vēl nebūtu nekas! Pieprasīja, lai Alberta Ger­šteina vietā es iztaisītu pirmās šķiras estrādes zvaigzni no viņa! Teica, ka tas esot mans pienākums. Šito iedomu! Uzmini — ko es šim atbāzu pretī?

— Cerams, kaut ko trāpīgu, — es turpināju ironizēt.

— Teicu, ka Albertam Geršteinam, nemaz nerunājot par balsi, ir viena milzīga priekšrocība — viņa onkulis ir džeza publikas atzītais mīlulis Ralfs Geršteins. Varbūt jums ir tikpat slaveni radi? — tieši tā es teicu. — Varbūt vectētiņš saucas Bēthovens, bet vecmāmiņa — Ella Fic- džeralda?

— Pravieti tas droši vien satrieca?

— Nekā! Vai tad uz dulliem prātīgi vārdi iedarbojas? Šis turpināja melst visādus niekus. Albertam Geršteinam, lūk, un to es pats zinot, ne kripatiņas talanta. Un tagad, kad viņu noteikti ietupināšot cietumā, es varot būt lai­mīgs, ka Rejs Krosvins gatavs parakstīt ar mani kon­traktu … Ha!

— Vai tad tev vēl pa ceļam ar Albertu Geršteinu? —• Es uzmanīgi nopētīju Dertiju. — Man radies tāds iespaids, ka tu mīļu prātu pārkostu viņam rīkli.

— Nieki! Kad tas bija? — Dertijs saskurinājās.

— Vakar, kad iebrāzies Geršteina mājā.

— Viņš ir nelietis! — Dertijs nesavaldīgi izkliedza, bet, pamanījis manu reakciju, skābi pasmaidīja. — Nenolie­dzu, man ar viņu savi rēķini. Tīri personiski. Un tā jau ir pilnīgi cita opera. Būtu nekam nederīgs veikalnieks, ja ļautu sentimentiem gūt pārsvaru pār lietišķiem apsvēru­miem.

— Tu saki — Alberts Geršteins ir nelietis? — Es vēlē­jos novirzīt sarunu uz bankas aplaupīšanu. Olivers Der­tijs likās mani nedzirdam.

— Vai vari iztēloties? — viņš purpināja. — Firma «Oli­vers Dertijg» aplaimo publiku ar skaņuplašu albumu «Reja KfoSvina monokorāļi»! Kas pēc tam paliks pāri no manas solīdās reputācijas? Lauskas etiķa mērcē! Tad jau labāk ražot kājslauķus ar sešdesmit sešu visizplatītāko seksuālo pozu attēliem!

Mazliet nomierinājies, Olivers Dertijs domīgi turpi­nāja:

— Vienā ziņā tam trakajam tomēr taisnība — Albertam diez vai izdosies izvairīties no pelnītās atpūtas cietuma kamerā. Kas par to? Tā taču reklāma! Un kāda vēli Visas šīs aplamās filmas, ar kuru palīdzību dzīros novietot viņu uz pjedestāla,, ir tīrie nieki, salīdzinot ar tādu reklāmu: pats dziedonis aiz restēm, bet viņa balss, iemūžināta mil­jonos skaņuplašu, pārstaigā pasauli!

Pie durvīm pieklauvēja.

Sākumā pieklājīgi, vēlāk aizvien uzstājīgāk.

— Vai tiešām policija? — Dertijs izbijies nomurmi­nāja, sperdams instinktīvu soli pretī sienas skapim, acīm­redzot ar nepārprotamu vēlēšanos ielīst tajā.

Es atslēdzu durvis.

Istabā iedrāzās moteļa «Augeja stallis» īpašnieks Hugo Aleksanders.

— Ak, tas esat jūs?! — Dertijs atviegloti izdvesa.

Pirmajā mirklī gandrīz vai nepazinu Hugo Aleksanderu — tik ļoti viņš bija pārvērties. Viņdien redzētais lē­nīgais, nosvērtais kolekcionārs, kā radīts nodzeltējušu pa­pīru pārcilāšanai, grūti salasāmu rokrakstu pacietīgai at- burtošanai, šķita pagaisis vējā.

Manā priekšā stāvēja līdz'beidzamai pakāpei uzbudināts neprātis — izpūruši mati, greizi noslīdējušas acenes, sa- vaikstīta seja. Viņš vicināja dūrē sažņaugtu biezu žur­nālu.

Šo izdevumu lakotos vākos, ar spilgtiem burtiem iespiestu nosaukumu «Mēneša Apskats» labi pazinu, Re­tajos brīžos, kad mana sieva neskatījās televīzijas filmas kārtējo sēriju, viņa labprāt šķirstīja šī žurnāla pēdējo numuru, aiztapinātu uz dažām stundām no kaimiņienes. Sievu interesēja ne tik daudz oriģinālas publikācijas un kuplā skaitā no citiem izdevumiem pārdrukāti zinātniski populāri raksti (saīsināti un adaptēti, pielāgojoties vidējā lasītāja intelektuālajam līmenim), cik bagātīgi ilustrētā sludinājumu daļa,.

— Paskatieties, kas te rakstīts! — Hugo Aleksanders bez ievada nervozi ieķērcās, kratīdams žurnālu man pie paša deguna. — Aizbraucu uz Jaunvindzoru, lai samak­sātu aizdevuma procentus. Kas man cits atlika, ja termiņš jau tā nokavēts, bet vienīgā Aleksandrijas banka slēgta sakarā ar aplaupīšanu? Un re, iedomājieties tikai, atgrie­žos iekš viena miera, kā nekā viena rūpe no pleciem nost. leskrienu «Skaistajā Helēnā» iedzert uz ātru roku savu parasto porciju un tur sastopu paziņu. Šis man ieteic ieskatīties «Mēneša Apskata» pēdējā numurā… Un tur… tur,.. — Viņam pietrūka elpas. — Ūdeni! — pa­lūdza viņš vājā balsī.

— Varam^ jums piedāvāt ko stiprāku. — Ielēju viņam glāzē Dertija sabrūvētā groka atlikumu. Vērodams, kā Hugo Aleksanders sīkiem malciņiem, ik brīdi rīstīdamies, pieveic glāzes saturu, centos uzminēt viņa uzbudinājuma iemeslu.

Olivers Dertijs, kura iedabas raksturīgajos vilcienos ne­ietilpa vis smalkjūtība, ķērās vērsim tieši pie ragiem.

— Atvainojiet, Aleksandera kungs! Mēs ar Latorpu esam pamatīgi nokausēti. Varbūt dzirdējāt, ka Latorps piedalās izmeklēšanā, bet es, būdams filmas «Dollijas Krimsones privātā dzīve» producents, vēl neesmu pa īstam atguvies no trieciena… īsi sakot, ja ar jums nav atgadī­jies kaut kas tāds, kas prasa mūsu neatliekamo palīdzību, palūgšu jūs …

Dertijs neizrunāja līdz galam, taču viņa priekšlikumu vākties pie visiem velniem diez vai varēja pārprast. Sirds dziļumos arī es loloju cerības, ka Hugo Aleksanders sa­pratīs mājienu. Toreiz vēl nenojautu, ka viņa vizīte ma­nāmi ietekmēs turpmākos notikumus, sniedzot iztrūkstošo ķēdes locekli rēbusa galīgajam ^minējumam.

Hugo Aleksanders bija pārāk iegrimis sevī, lai reaģētu uz Dertija parupjo skubinājumu.

— Esmu ticis pie bagātības! — viņš sauca, atlaizdamies uz gultas malas. Taču tūdaļ atkal rausās kājās, nespēdams mierīgi nosēdēt.

— Pie bagātības? — Dertijs ieinteresēti pārvaicāja. Da­biski, viņam, kas augu mūžu ziedojis vienam vienīgam mērķim — kapitāla vairošanai par katru cenu, šis temats likās pietiekami cienīgs, lai upurētu vēlo vakara stundu.

— Pie tās, kas vēl pirms dažām dienām atradās «Her­meja palātas» seifā? — es diezgan stulbi pajokoju. Jutu kauna sārtumu iekāpjam vaigos, bet tur nekā nevarēju līdzēt. Nervozais saspriegums, turēdams mani savā varā jau vairākas dienas, meklēja kādu spraugu, lai mazinātu spiedienu. Konstatēju, ka man pielipusi gan aleksandriešu noslieksme uz humoru, bet ne viņu asprātība. Mani joki bija un palika uz Trešās atnākšanas līmeņa.

— Nē jau! Kristus vēstulēm beidzot atradies īsts pir­cējs!

Mazliet nomierinājies, Hugo Aleksanders atkārtoja Der­tija zināšanai to pašu, par ko es daļēji jau biju informēts. Noģizdams, ka apturēt viņu pa spēkam vienīgi zemestrī­cei, ar nopūtu sagatavojos noklausīties kārtējo lekciju. Taču nevarēju noliegt, ka arī es esmu puslīdz ieintriģēts. Ašiem soļiem pārstaigādams istabu un nemitīgi kuldams gaisu ar saritināto žurnālu, Hugo Aleksanders steidzīgi bēra vārdus:

— Visi pirms manis uzskatīja šīs vēstules par bezvēr­tīgu viltojumu, turklāt nemākulīgu. Tādās domās bija gan mana vectēva brālis, tas pats mērs, kura laikā Aleksan­drija ieguva sengrieķu ielu nosaukumus, gan mans tēvs, gan citi. Zinātnieki, kuriem viņi bija rādījuši vēstules, atzina tās par astoņpadsmitā gadusimteņa viltotāja darbu. Piedēvēja tās vienam no frankmasonu novirzieniem — rozenkreiceriem, kuri ar viltotu dokumentu palīdzību centās tuvināt savu mācību agrīnā kristiānisma misticis­mam. Eksperti vienbalsīgi apgalvoja, ka tas esot klasisks reliģijas viltojums, līdzīgs vēsturē plaši pazīstamajam Konstantīna dāvināšanas aktam …

— Kas tas par dulburīgu dāvināšanas aktu? — Dertijs nīgri norūca.

— Bizantijas imperatora Konstantīna Lielā it kā iz­sniegtais dokuments, kas Romu uz mūžīgiem laikiem pie­šķir apustuļa Pētera pēctečiem, — nobēra Hugo Aleksan­ders, acīmredzot iedomādamies, ka sniedzis izsmeļošu izziņu. — Es savukārt arī mēģināju izdibināt vēstuļu īsto datējumu.

— Līdz šim jums tas neizdevās.

— Pilnīgi pareizi! Taču pagājušajā gadā, kad aizbraucu uz galvaspilsētu kārtot darīšanas, kāds paziņa ieteica man nodot rokrakstus atkārtotai ekspertīzei, šoreiz profesoram Pētersenam, kurš bija ieguvis izcilu autoritāti, pētot Nā­ves jūras piekrastē atrastos esēniešu sektas dokumentus. Profesors bija ar mieru paņemt papirusus analīzei1Ј1

Taču, kad pēc. nedēļas iegriezos pēc atbildes, izrādījās, ka profesors izbraucis ar ekspedīciju uz Sinaja pussalu mek­lēt vecajos klosteros pirmsevaņģēlijus … Un šodien pēk­šņi atšķīru vaļā «Mēneša Apskatu», pastnieks atnesa to jau vakar, bet man līdz šim pietrūka laika izskatīt žur­nālu, atšķīru un gandrīz vai zaudēju samaņu… — Cīnī­damies pēc elpas, Hugo Aleksanders atlaidās krēslā.

Viņa pieminēto Pētersena rakstu izlasīju mazliet vēlāk.

Profesors izteica pārliecību, ka apokrifās vēstules da­tējamas ar ceturto gadusimteni. To īstais autors acīmre­dzot bijis kāds Ēģiptē dzīvojošs Ariana piekritējs. Ariana sekta toreiz nikni apkaroja Romas bīskapu vadošo reli­ģisko orientāciju.

Savu slēdzienu profesors pamatoja ar diviem apstāk­ļiem. Pirmkārt, Kristus viltus vēstules saturēja dažus pos­tulātus, kas piešķīra arianiešu ķecerībai ortodoksālas ticības nokrāsu. Otrkārt, pat stipri vieglprātīgam un pa­viršam astoņpadsmitā gadusimteņa falsifikatoram neie­nāktu prātā izmantot viltojumam papirusu, jo toreiz bija labi zināms, ka leģendārajos Kristus laikos Jūdejā lieto­juši vienīgi pergamentu. Turpretī Ēģiptē, kur vajadzība pēc rakstāmā materiāla bija daudz lielāka un vieglāk ap­mierināma ar lētas izejvielas — Nīlas niedru šķiedras pa­līdzību, papiruss tika lietots līdz septītajam gadusimtenim.

— Izlasījis rakstu, nekavējoties pieteicu tālsarunu, — atguvis elpu, jau atkal satraukti purpināja Hugo Aleksan­ders. — Vai zināt, ko profesors Pētersens sacīja? Precīzo cenu varot noteikt vienīgi pēc rūpīgas papildu analīzes. Bet viņš pazīstot kolekcionāru, kas, nenogaidījis galīgos rezultātus, jau tagad gatavs maksāt simt tūkstošus!

— Apsveicu! — es pieklājīgi teicu, pūlēdamies noslēpt žāvas. Paskatījos pulkstenī un ar izbrīnu konstatēju, ka nemaz nav vēl tik vēls. Tomēr jutu tādu pēkšņu slābumu, ka, ja nebūtu ciemiņa, teju pat iekristu gultā.

— Simt tūkstošus? — Olivers Dertijs noklakšķināja mēli, it kā iegaumējot šīs summas specifisko garšu.

— Varbūt ne visus simt, bet piecdesmit noteikti. — Hugo Aleksanders tā kā apjuka.

— Vai tad tā ir nauda? — Dertijs sacīja tādā intonā­cijā, kas iederētos vienīgi spļaujamtraukā. — Rau, es gan iedzīvošos, pateicoties Albertam Geršteinam, tādā kau­dzē, ka varēšu nopirkt jūsu Aleksandriju ar visām ķidām.

— Pateicoties Albertam Geršteinam? — Hugo Aleksan­ders 'nobrīnījās. — Man taču stāstīja, it kā viņš… Pie viena, varbūt kāds no jums zina, kāds sakars bankas ap­laupīšanai ar pazudušo autobusu?

— Kas tas par autobusu? — Dertijs nesaprata.

— Nu tak tas autobuss, kas atradās jūsu uzņemšanas grupas rīcībā, Dertija kungs! Tas, ar ko statisti un mazo lomiņu tēlotāji braukuši atpakaļ uz konservu fabriku pēc filmēšanas.

— Jūs gribat teikt — pēc laupīšanas, — es pārlaboju. — Degviela izbeigusies, un viņi to pametuši kaut kur pus­ceļā, šķiet, netālu no šejienes.

— Zinu, es autobusu pats redzēju. Vakar, šodien vairs ne.

— Kāpēc jums liekas, ka šim apstāklim kāds sakars ar laupīšanu? — Dertijs aši jautāja.

— Tas taču skaidrs. Vai tad Aleksandrs Luiss nestrādā «Aleksandrijas Heroldā» par kriminālreportieri?

— Un tad?

— Mani darbinieki saka, ka šodien, kamēr biju pro­jām, viņš te dauzījies apkārt. Izjautājis par autobusu gan benzīntanka kalpotājus, gan manējos.

— Pie manis viņš, starp citu, ari piekāpa, — Dertijs īgni norūca. v ^

— Arī prašņāja par autobusu? — Hugo Aleksanders apjautājās.

— Kur nu! Par pašu laupīšanu! — Dertijs dusmīgi no­šņāca. — Ārpusē slīpēts kā viltots briljants, iekšpusē dumjš kā siļķe! Cerēja izvilināt no manis kaut ko tādu, ko varētu vēlāk vērst pret mani. Gatavi kumēdiņi! Šis acīmredzot domā, ka es esmu kāda austere — iebāz spraugā nazīti un rij iekšā. Paldies dievam, es nekā ne­zinu. Bet, pat ja zinātu, vai tad es viņam visu izklāstītu?! Ne viņš mācītājs, ne es tāds, kas rikšiem vien uz bikts- krēslu! Ha!

— Kāda laime! -- Hugo Aleksanders pēkšņi iesita sev pa pieri, tik tikko nenotriekdams acenes no deguna.

— Par ko jūs runājat? — Dertijs veltīja viņam aizdomu pilnu skatienu.

— Laime, ka neesmu uzticējis vēstules bankai. Ja tās glabātos pie Jonatana Krjudešanka, mani, izlasot profe­sora Pētersena atzinumu, noteikti ķertu trieka. Tagad vis­maz varu norēķināties ar parādiem. Atdošu Krjudešanka aizdevumu ar visiem procentiem, un lai viņš man…

— Gangsteri privātos seifus nav aiztikuši, — Dertijs lietišķi aizrādīja.

— Tam nav sevišķas nozīmes. — Hugo Aleksanders pa­raustīja plecus. — Viss viens, man nebūtu ne mirkļa miera. Pietiktu Jonatanam Krjudešankam uzzināt, ka kādā viņa bankas tērauda atvilktnē glabājas manas vēstules, viņš vai zemi spertu gaisā, lai iegūtu tās. Ne jau aiz mantkā- res. Aiz reliģiska plānprāta! Viņa acīs tā taču vissvē­tākā relikvija, uz kuras pēc būtības balstās visa mācība par Kristus Trešo atnākšanu.

— Jūs viņu pārlieku nomelnojat, — es teicu. — Lai nu uz ko, uz zādzību Jonatans Krjudešanks nav spējīgs.

— Jūs viņu laikam uzskatāt par svēto? — Hugo Alek­sanders ņirdzīgi nosmējās. — Es jau tagad gatavs dan­cot aiz priekiem, iztēlodamies, kāds ģīmis šim būsr kad dabūs izlasīt profesora Pētersena rakstu! Un ceru, ka Jo­natanu pēc tam nāksies steigšus vest uz slimnīcu.

— Viņš no slimnīcas tāpat nav visai tālu, — es sacīju. — Pie žurnālu lasīšanas viņš laikam tik ātri vis netiks.

— žēl, ļoti žēl. — Hugo Aleksanders šķita no tiesas apbēdināts, lai gan ne jau par Jonatana Krjudešanka slikto veselību. — Nekas, kaut ar nokavēšanos, bet Pē- tersens tik un tā pārvērtīs viņu pīšļu čupiņa!

— Ja viņš ir tāds fanātiķis, diez vai kāds mācīts profe­sors spēs viņu ietekmēt. — Es uzlēju aukstu ūdeni Hugo Aleksandera priekiem.

— Varbūt jums tiešām taisnība, — Hugo Aleksanders rezignēti padevās. — Ne velti par tādiem teikts: «Svēt­laimīgi ir tie, kas tic…» Piemēram, Pravietis! Tas jau vispār laikam nelasa nevienu drukātu rindu. Pamēģini šim iestāstīt, ka vēstules ir, kaut vērtīgs, tomēr viltojums… Šodien no rīta atkal-atnāca aplūkot papirusus. Pat palie­lījās, ka Jēzus Kristus rokraksts esot stipri līdzīgs viņa paša ķeburiem. Skatījās uz vēstulēm ar tādu iekāri, ka es pasteidzos ieslēgt tās skapī.

—- No viņa jūs tik viegli netiksiet vis vaļā, —• Dertijs norūca. — Vai jums neviens nav teicis, ka viņš vēlreiz atnāca?

— Kad?

— Pirms kādas stundas. Redzēju viņu labu laiku klim- stam gar jūsu logiem. Droši vien gaidīja, kad jūs pār­brauksiet. Pie manis viņš ari bija. Godīgi sakot, tagad ne­esmu vairs drošs, pie kā viņš īsti nācis.

Es atkal nožāvājos, šoreiz tik skaļi, ka to ievēroja pat Hugo Aleksanders.

— Dieva dēļ, piedodiet. —' Viņš mudīgi slējās augšā. — Tā gribējās dalīties ar kādu savā priekā. Viss! Viss! Es jau eju. Saldu dusu, mani kungi! — Un Hugo Aleksanders aizskrēja, steigā pamezdams uz gultas saritināto žurnālu.

Lai cik noguris jutos, nolēmu vispirms nomazgāties dušā. Silta ūdens procedūra parasti labvēlīgi ietekmē ma­nus nervus un nodrošina ciešu miegu. Pagājušo nakti gu­lēju visai saraustīti. Baidījos, ka vēl viena tāda nakts pār­vērtīs mani garīgā nespējniekā.

Kad atgriezos no vannas istabas, Dertijs, izmeties pi­džamā, sēdēja uz gultas.

— Miegs nāk virsū kā lietuvēns, — viņš žēlojās, aiz­sizdams mutei priekšā plaukstu. — Pamēģināju izlasīt tā profesora pārgudrības un rezultātā aiztaupīju sev miega zāles… Še!

Viņš pastiepa man atlocīto žurnālu, kas tūdaļ atkal sa­ritinājās kā čūska.

Noliecos, lai saņemtu to. Pēkšņi sajutu, ka Dertija pirk­sti izstrāvo kādu man labi pazīstamu smaržu. «Parmas vi­jolīte» — Teas Kilseimuras parfīms!

Sastingu uz vietas.

— Tu nudien izskaties kā cilvēks, kuram uz galvas uzkritis trejviru skapis, — Dertijs zobojās. — Kas lēcies?

— Man? Itin nekas! Bet tev gan! — šie visai neapdo­mātie vārdi paspruka man pret paša gribu.

— Tu runā tik nesakarīgi, ka bez vārdnīcas pat velns netiks gudrs, — Dertijs turpināja mani izsmiet.

— Šeit nupat bijusi Tea Kilseimura!

— Tea? — Dertijs šķita pārsteigts.

— Sauc vien viņu īstajā vārdā! — es atcirtu. — An­želika Golemba!

— Šī? — Dertijs noskurinājās. — Tu esi prātā jucisl Lai es pēc tam, kad viņa kopā ar Albertu… — Viņš pēk­šņi aprāvās, pētoši nolūkodamies manī, Dertija tonis ska­nēja tik pārliecinoši, ka es bezmaz noticēju.

— Nu, tad kāda cita sieviete, — nomurmināju.

— Sieviete? Lai pēc visas šīs jezgas man paliktu kaut vismazākā vēlēšanās satikties ar sievietēm?

— Paosti savas rokas*.

Dertijs paklausīja. Viņa seja izstiepās garumā.

Tik tiešām! Mitsuko! — viņš apjucis sacīja.

Mitsuko? Tā sauc tavu viešņu?

— Nē jau, tā ir japāņu firma, kas ražo smaržas. Pie mums vispopulārākā ir «Parmas vijolīte».

— Teas Kilseimuras parfīms!

Kādu brīdi Dertijs klusēja, tad ļāva vaļu dārdošiem smiekliem.

— Ha, tas gan ir vienreizējs joks. Tātad tu noticēji, ka mani slepus apciemojusi Tea? Droši vien, lai beidzot. a> klātu, kur noslēpts laupījums? Šai ziņā nevaru pakalpo*', toties… Pašķirsti Hugo Aleksandera žurnālu, es tikmēr došos uz vannas istabu tīrīt zobus.

— Beidz āzēties! — es nikni viņu apsaucu. — Vispirms paskaidro…

— Pagaidi, kamēr atgriezīšos. Esmu gatavs saderēt, ka pa to laiku tu arī smaržosi pēc Teas Kilseimuras iemīļotā parfīma.

Kamēr Dertijs tīrīja zobus vai izlikās tos tīrām (ņemot vērā, ka turpat puse bija zelta, viņam šim nolūkam vis­vairāk noderētu patentētais līdzeklis cēlmetālu spodrinā­šanai «Aladina lampa»), paguvu pavirši iepazīties ar pro­fesora Pētersena rakstu.

Šķīru žurnālu tālāk. Nākamo lappusi aizņēma firmas «Elegance» reklāma. Kreisais attēls rādīja skaistuli zeķ­biksēs ar kailu ķermeņa augšdaļu, kuras daiļumu mazliet bojāja uzkrītoši plakanas krūtis. Labējais attēls rādīja to pašu skaistuli, šoreiz ar uzkrītoši kuplām krūtīm. Kāda prece tiek reklamēta, varēja izlobīt no sīkiem burtiem sa­liktā teksta: «Ja esat gatavi saderēt, ka šī brīnumainā pār­maiņa panākta, iešļircinot parafīnu vai izdarot īpašu ope­rāciju, tad esat zaudējuši. Šis efekts pieejams katrai sievietei, kas iegādāsies mūsu pilnīgi dabiskās, ar pnei­matiskiem piesūkļiem piestiprināmās gumijas krūtis «Elegance».»

Lappusi tālāk atradu Dertija pieminēto vārdu «Mit­suko» — zem reljefas, violeti ietonētas smaržas flakona fotogrāfijas. Aristokrātiski atturīgais teksts aprobežojās ar diviem vārdiem «Parmas vijolīte».

Ienāca smaidošais Dertijs.

— Nu, vai Tea Kilseimura bijusi? — nenogaidījis at­bildi, viņš pieliecās, lai paostītu manus pirkstus. — Nūja, ko citu varēja sagaidīt no tik bikla mīlētāja?! Tu, kā re­dzu, esi izvairījies no fiziska kontakta. Droši, droši!

Negaidot satvēris manu roku savējā, viņš cieši pie­spieda to pie flakona attēla. Un — tavu brīnumu! — mana plauksta patiešām sāka smaržot kā vesela dobe ar vijo­lītēm.

Apmierināts ar izdevušos stiķi, Dertijs aizgūtnēm smē­jās. Atklepojies viņš, joprojām spurgdams un sprauslo- dams, atklāja man amata noslēpumus.

— Esmu taču stāstījis, ka vienu laiku pats ražoju par­fimēriju. Gān pēc zagtām receptēm, bet kvalitāte no tā necieta. Pircēja pievārdošanā citi no manis var vēl pamā­cīties. Vai esi dzirdējis par tādu paņēmienu — filmas demonstrēšanas laikā sižetiskiem kadriem pa vidu iemontē zibenīgus reklāmtekstus? Uz ekrāna tie parādās tikai se­kundes astoņdesmito dalu, acs tos šķietami neuztver. Pa­tiesībā mēs šos kadrus tomēr redzam, kaut to nemaz ne­apzināmies. Tie nemanot iespiedušies zemapziņā, un nā­kamajā dienā mēs jožam uz veikalu pirkt kādu tur jaunu cigaretes šķirni, kaut līdz šim mums nebija ne jausmas, ka tāda vispār eksistē.

— Paldies par izsmeļošo lekciju, — es ironiski patei­cos. — Mani interesē šī konkrētā smarža. —

— Tūlīt paskaidrošu, ne jau velti esmu studējis parfi­mērijas ražotāju cirka trikus. Vienu padārgu, toties vis­efektīvāko pielieto plaši pazīstamā japāņu firma «Mit­suko». Man stāstīja, ka ķīmiķis, kas pirmais atklāja šo asprātīgo paņēmienu iespaidot zemapziņu, saņēmis par izgudrojumu prāvu žūksni… Dobspiedes tehnikā nodru­kātu smaržas flakonaN attēlu pārklāj ar koncentrētu aro­matizētu putekšņu kārtu, ļoti plānu, acīm gandrīz nere­dzamu. Ja lasītājs pieskāries attēlam, uz pirkstiem paliek kaut kas pūderim līdzīgs. Noturīgā smarža saskaņā ar pa­tērētāju psiholoģijas speciālistu pētījamiem ietekmē, zem­apziņu. Tā savukārt nodod impulsu tālāk apziņai, tādējādi mudinot iegādāties attiecīgo parfimērijas preci.

Nu es savukārt ļāvu vaļu smiekliem.

Atcerējos, kādu nozīmi piešķīru šim aromātam, kad uzgāju to sieviešu zvērinātā nīdēja Jonatana Krjudešanka mājā. Izskaidrojums izrādījās gluži dabisks. Krjudešanks bija iemantojis smaržu, pārlapodams pastnieka " atnesto žurnālu ar Pētersena rakstu, ko kaimiņa ierašanās dēļ tā i nedabūja kārtīgi izlasīt.

Mēs abi vēl smējāmies, kad pie durvīm kāds pieklau­vēja.

— Policija! — Dertijs bažīgi izlēca no gultas.

— Bez šaubām! — es, slēpjot smīnu, piebalsoju, nolē­mis nepalaist garām izdevību savukārt izzobot viņu. — Pa­slēpies! Aši!

— Kur? — Dertija skatieni šaudījās pa istabu, meklējot kadu drošu patvērumu.

— Vienalga, kur! Ielien sienas skapī vai, manis pēc, zem gultas!

— Zem gultas? — Dertijs šaubīgi nolūkojās manī, vien­laicīgi ieklausīdamies klauvējienos, kas kļuva aizvien skaļāki.

— Saderam, ka tas ir Hugo Aleksanders, — es pasmī­nēju, nospriedis, ka turpināt joku būtu pārāk cietsirdīgi.

— Nūja, viņš taču atnācis pakaļ savam idiotiskajam žurnālam! — Dertijs nopriecājās, taču tūdaļ īgni piebilda: — Ir gan stulbenis! Neļauj cilvēkiem gulēt! Vai tad ne­teicu, ka šai sasodītajā pilsētā visi sajukuši prātā?

Paņēmis žurnālu, viņš mudīgi atslēdza durvis.

Nebiju kļūdījies — atnācējs patiešām bija moteļa īpaš­nieks Hugo Aleksanders. Taču uzvedās viņš vēl ērmo- tāk nekā pirmīt. Ne vārda nebildis, viņš stāvēja uz sliek­šņa, viesdams manī aizdomas, ka Dertija ne visai glaimī­gais aleksandriešu raksturojums trāpījis tieši uz naglas.

— Ņemiet sava profesora rakstu un lieciet mūs beidzot mierā! — Dertijs viņam uzkliedza.

Hugo Aleksanders neatbildēja. Tikai izspiedies gāmurs konvulsīvi staigāja augšup — lejup un lūpas vāji kustējās, it kā gribēdamas izspļaut kādu vārdu.

— Valodu esat zaudējis, vai? — Dertijs sirdījās, bāz­dams ciemiņam padusē žurnālu.

Nevarīgā, it kā paralizētā Hugo Aleksandera roka ne­jaudāja to noturēt. Žurnāls, atšķirdamies vaļā, mīksti at­sitās pret grīdu. Tikai tagad sadzirdēju vārdu, ko mūsu ciemiņš pūlējās izrunāt:

— Vēstules …

Un līdz ar raudienu no rīkles izlauzās izmisīgs čuksts:

— Nozagtas!

Otrā Aleksandrijā pavadītā diena, iespējams bija vēl sasprindzinātāka nekā pirmā. Smadzenēs sakrātā papild­informācija — jaunu, bieži vien pretrunīgu, aizdomīgu momentu un iespējamo atrisinājumu kamols prasīt pra­sījās, lai to atšķetinātu. Vajadzētu vismaz sašķirot šo in­formāciju pēc ticamības pakāpes, atdalot nost maldinošus pavedienus.

Bet, godīgi runājot, līdzinājos krietni apskurbušam vī­ram, kuram nepieciešama viena vienīga glāzīte, lai no­gāztu to gar zemi. Šīs pēdējās glāzītes lomu tad arī uzņē­mās Hugo Aleksanderam nozagtie papirusi. Nolēmu šo noziegumu, kā jau mazāk svarīgu, pilnīgi izmest no gal­vas, koncentrējoties uz bankas aplaupīšanu.

Taču koncentrēties neizdevās — dažas aprautas domu driskas saknosījās smadzenēs un teju pat izzuda, miega pievārētas. Cīnoties ar pārslodzi, nervu sistēma — šī ne­kļūdīgā automātiskā ierīce — pati parūpējās par atelpu.

Atelpa bija vajadzīga kā ēst, jo vairāk tāpēc, ka vakar­nakt tikpat kā nedabūju gulēt. Daļēji pie tā vainīgi bija mani neauglīgie ietiepīgie mēģinājumi atrast vienīgo pa­reizo starp daudziem minējumiem, kurus līdz vēlai stun­dai pārcilājām kopā ar Gregoru Abušu.

Galu galā vakar tomēr būtu iekritis ciešā atpestījošā miegā, ja ne Olivera Dertija uzvedība. Viņš nemierīgi mē­tājās gultā, te iededzināja naktslampiņu, te atkal nodzēsa. Laiku pa laikam lēca augšā un, trokšņaini ielējis no kara­fes ūdeni, tikpat trokšņaini uzdzēra to virsū miega zālēm.

Uz rīta pusi viņš beidzot iesnaudās, bet mierīgāks ne­kļuva. Bez rimas svaidījās no vieniem sāniem uz otriem, čīkstinādams porolona matraci un likdams atsperēm smagi novaidēties, Dertijs pa sapņiem kaut ko nesakarīgi mur­mināja, reizumis skaļi izkliegdams Alberta vārdu.

Šonakt viss rādījās citādi. Kad aizmigu, viņš jau krāca vienā krākšanā.

Sapņos redzēju kaut ko šaha dēlim līdzīgu. Spēles figū­ras aizstāja dzīvi cilvēki — visi tie, ar kuriem šodien ga­dījies sastapties. Tie stāvēja, sēdēja vai gulēja — katrs uz sava melnā vai baltā kvadrāta. Viņu vidū pamanīju Gregoru Abušu, Jonatanu Krjudešanku, Aleksandru Luisu, Vincentu Basāni, Pravieti..,

Negaidot vienā no kvadrātiem parādījās vēl viena figūra — cilvēks bez sejas, pareizāk sakot, cilvēks ar tik izplūdušiem vaibstiem, ka nespēju viņu uzzīmēt. Viņš spalgi iekliedzās: «Nenogaliniet mani, Geršteina kungs!» Es noģidu, ka tas ir Boils, man vēl personiski nepazīsta­mais bankas sargs, par kuru stāstījis Luiss.

Vērot figūras uz dēļa mani traucēja savāda urdīga iz­jūta, ka komplekts nav pilns. Brīdi vēlāk apjautu, ka pie­trūkst Dertija. Sāku viņu meklēt, kamēr beidzot atradu. Tikpat kā nesamanāms, gandrīz plakans, viņš gulēja uz ārmalas kvadrāta, noslēpies zem segas.

Tad sākās kaut kas spēlei līdzīgs. Cilvēki aizvien strau­jākā un straujākā tempā pārvietojās no kvadrāta uz kvadrātu, vienlaicīgi apmainīdami savā starpā sejas. Šī ātrā kustība nogurdināja acis. Ar nokavēšanos ievēroju, ka Dertijs paklusām iztinas no segas un noslīd no šaha dēļa.

Tad sadzirdēju noskrapstam durvju slēdzeni. Liekas, tobrīd es pamodos. Pamanījis, ka Dertija gulta ir tukša, un nodomājis, ka viņš kavējas tualetes istabā, atkal iegrimu miegā.

Man nav ne jausmas, cik ilgi nogulēju. Bet īsi pirms pamošanās redzēju vēl vienu sapni, kas iestrēga atmiņā. Viesnīcas numura vidū starp galdu un manu guļvietu stā­vēja cilvēks ar melnu apmetni un melnu kapuci, kas aiz­sedza seju. Brīžiem viņš atsvieda kapuci uz muguras, un tad manī pēc kārtas noraudzījās Alberts Geršteins, Tea Kilseimura, Ričards Beidevans, pat Jonatans Krjudešanks. Arī šoreiz man pietrūka Olivera Dertija pašapmierinātās fizionomijas. Beidzot saskatīju viņu — jau ar atsegtu seju. Dertijs aši nometa apmetni un kapuci, lai iekarinātu tos sienas skapī.

Tobrīd es laikam pamodos. Istaba bija tumša. Bet logs izgāja uz benzīntanka pagalmu. No turienes laternas at­spīdums, izspiezdamies cauri lietus lāšu apmiglotajam lo­gam, kā blāva staru strēle iekļuva telpā. Šai nedrošajā ap­gaismojumā ieraudzīju kādas figūras tumšos apveidus. Pa miegam man izlikās, it kā šis cilvēks sākumā izģērbjas, pēcāk klusi ieslīd gultā. Tā i neizpratis, vai tas ir sapņu turpinājums vai īstenība, es atkal iesnaudos.

Mani uzmodināja, šoreiz līdz galam, tālruņa spalgā zva­nīšana. Kādu brīdi ieklausījos treļļos, cerēdams, ka klau­suli paņems Dertijs. Bet. viņš iekrācās tik skaļi, ka sa­pratu — nāksies pašam piecelties.

Rausdamies tumsā ārā no gultas, apgāzu krēslu. Pat šis troksnis nespēja iztraucēt Dertiju. Viņš tikai apsviedās uz otriem sāniem un turpināja bazūnēt pilnā jaudā.

Beidzot man palaimējās sataustīt ieslēdzēju. Lampai iedegoties, nocēlu klausuli un miegaini noburkšķēju:

— Latorps klausās.

— Gregors Abušs! — atskanēja viņā galā policijas priekšnieka satrauktā balss.

— Kāda velna pēc… — es iesāku, bet, sadzirdējis klausulē Gregora Abuša aritmiskās elsas, zibenīgi apjēdzu, ka notikumos iestājies negaidīts pavērsiens.

— Kas noticis? — es vaicāju, juzdams, ka policijas priekšnieka satraukums pielipis arī man. ,

— Mēs atradām līķi! …

Apmēram pēc ceturtdaļstundas uzmanīgi iestūrēju savu triumfu šaurā ieliņā netālu no Tirgus laukuma. Ieliņa bija tik maznozīmīga, ka ar grieķu mitoloģiju apsēstais Hugo Aleksāndera vectēva brālis, būdams mēra amatā, neuzska­tīja par vajadzīgu pārkrustīt to. Aleksandrieši no seniem laikiem dēvēja to par «Slazdiem», un, jāsaka, šis apzīmē­jums pilnām atbilda gaisotnei, kādā norisinājās mūsu sa­tikšanās ar Gregoru Abušu.

Viņa dienesta automobilis — ar izslēgtiem starmešiem, stiklu priekšā aizvilktiem aizkariņiem, caur kuriem neiz- spraucās ne mazākais stariņš, — stāvēja, saplūdis ar tumšo mūri, uzvilnīdams drūmas noslēpumainības dvesmu.

Kad ierāpos un durtiņas aizcirtās, pagāja labs bridis, kamēr saradu ar pustumsu. Mirgoja vienīgi aparatūras dēlis, iesarkani gailēja šofera cigārs, un vāji mirgoja priekšējā sēdekļa mugurai piestiprinātā portatīvā televi­zora ekrāns.

— Televizors? — es nobrīnījos. — Cik atceros, viņdien jūsu dienesta mašīnā neko tādu nemanīju. Vai šis ir jau cits automobilis?

— Tā pati vecā kaste, — Gregors Abušs nosmējās. — Es vienkārši atskārtu, ka šodienas Aleksandrija vairs nav vakarējā. Ar nosebošanos nācu pie atziņas, ka ma nas provinciālās deduktīvās domāšanas trūkumus var kompensēt ar moderno tehniku. Laikam taču nojautu, ka izmeklēšanā, kas jau līdz šim stipri pieklibojusi, iestāsies vēl lielāki sarežģījumi. Jāatzīstas gan, tik ātri tos ne­gaidīju.

— Jūs pirmīt minējāt, ka notikusi slepkavība, — es ne­pacietīgi pārtraucu. — Bet tā i nesacījāt, kas ir nogalināts.

— Vai tad jūs pats vēl neesat atradis atbildi? — Gre­gors Abušs izmeta.

Atvēru, muti, bet viņš nejāva man runāt.

— Ja jūs tikai zinātu, cik varonīgas pūles bija jāpie­liek, kamēr izkaulēju šo ekrānu. Aizbraucu uz Jaunvin­dzoru drīz pēc tam, kad izšķīrāmies, un līdz pašam vaka­ram ielencu visādu priekšnieku kabinetus. Tāds doku­mentu lērums bija jāizpilda, ar tik daudziem parakstiem jāapliecina, ka televizoru glabāšu kā acuraugu. Vēl tagad roka sāp! — Viņš nopūtās.

Jāatzīstas, sākumā īsti nesapratu, kādam nolūkam kalpo ar tādām grūtībām izgādātais televizors. Nekustīgais at­tēls uz ekrāna izlikās esam dekoratīvs iestarpinājums starp divām pārraidēm. Taču, uzmanīgāk vērodams nere­dzamas laternas apmirgoto mitro bruģi kāda nama priekšā, daļu ķieģeļu mūra, ar kokgrebumiem izrotātās masivās durvis, noģidu, ko šis kadrs attēlo.

— Ralfa Geršteina māja! — es iesaucos.

— Šoreiz gan uzminējāt. Tieši pretī durvīm novietots autofurgons ar teicami nomaskētu uzņemšanas kameru. Apkalpo operators, ko, burtiski, ar zobiem esmu izplēsis saviem Jaunvindzoras kolēģiem. Ar laiku, ja tas tā tur­pināsies, būs jāsameklē pašam savs speciālists. Taču bīs­tos, ka tad vairs nesēdēšu policijas priekšnieka krēslā.

— Vai jūs jau sen vērojat namu? — es painteresējos.

— Kopš piezvanīju jums. Tikai nesen pārbraucu no Jaunvindzoras, turklāt pēc cīkstēšanās ar ietiepīgo priekš­niecību sajutu tādu pagurumu, ka ne par ko vairs negri­bējās domāt. Nolēmu sākt novērošanu rīt no rīta, bet tad… — Gregors Abušs drūmi apklusa.

— Ko jūs cerat panākt? — es turpināju izvaicāt. — Fik­sēt katru, kas ieiet šai mājā?

— Vai arī iznāk, — Gregors Abušs papildināja. — Ag­rāk vai vēlāk, vienalga, uzzināsim, kas ciemojies, bet. i.

— Uzzināsiet? Kādā veidā? No kā?

— Vai tad es nestāstīju jums par noklausīšanās ierīci, kas ierīkota gan Ralfa Geršteina mājā, gan Alberta dzī­voklī? Taču, pirmkārt, tas ir aizliegts paņēmiens, rezultāti nevar figurēt tiesā kā juridiski nevainojams, pierādījums.

Otrkārt, un tas ir pats svarīgākais, -mani vajā bailes, ka, iespējams, palaidīšu kaut ko garām.

— Kaut ko? — es pārjautāju. — Varbūt kādu personu?

Gregors Abušs klusuciešot pamāja.

— Vincentu Basāni, vai? — es uz labu laimi minēju.

— Pagaidām neteikšu ne «jā», ne «nē». — Gregors Abušs izvairījās no tiešās atbildes. — Cik esmu dzirdējis, jūs šodien tikāties ar viņu «Arhimedā»?

— Tieši tā. Mani ar viņu iepazīstināja Luiss. Pēc ne­jaušības tas neizskatījās.

— Jūsu iespaidi? — Gregors Abušs paliecās uz priekšu.

— Abi visādi cenšas izrādīt, ka viņus nekas nesaista, izņemot paviršu pazīšanos. Bet es tam neticu.

— Es arī! — Gregors Abušs rādījās gandarīts, ka mūsu domas sakrīt.

Visu šo laiku sēdēju kā uz adatām. Labs brīdis bija jau pagājis, kopš uzzināju par slepkavību. Atskaitot šo pliko faktu, nezināju pagaidām nekā. Taču neuzplijos, apzinā­damies, ka policijas priekšnieks tīšuprāt pārbauda manu pacietību. Bet, lai kā pierunāju sevi, galu galā tomēr ne­izturēju.

— Vai nebūtu tā kā laiks? — es nīgri noburkšķēju.

Gregors Abušs saprata mani no pusvārda. Viņš mieri­noši uzlika man roku uz pleca.

— Nav kur steigties. Tā nav rotaļa ar jūsu nerviem, Latorp! Būs daudz prātīgāk, ja vispirms pastāstīsiet, ko jūs esat uzzinājis. Pēc jūsu ģīmja nojaušu, ka jums maiss pilns ar jaunumiem.

— Tas vēl nenozīmē, ka.. s — es errojos, taču Gregors Abušs mierīgi atteica:

— Mana nojauta saka — šī nakts, iespējams, pat tuvā­kās stundas var būt izšķirošas. Informācijas trūkuma dēļ varu izdarīt kaut ko tādu, ko sev nekad nepiedošu.

— Saprast nozīmē piedot, — es pasmaidīju.

— Nu tad šaujiet vaļā! Numurs viens — Olivers Der­tijs. Vai jums izdevās no viņa kaut ko izvilkt?

— Nervozē, baidās no policijas, bet tas arī viss. Neiz­runāja ne pušplēsta vārdiņa, kas mums noderētu par at­balsta punktu. Vienīgais pozitīvais moments — man ra­dies iespaids, ka viņš nešaubās par Alberta Geršteina līdz­dalību uzbrukumā bankai.

— Maz, ļoti maz. — Gregors Abušs pašūpoja galvu. — Cerēju, ka jums veiksies labāk. Pa vandieties mazliet savā atmiņā. Varbūt kāda svarīga detaļa vienkārši aiz­mirsta?

Paklausot viņa lūgumam, pūlējos koncentrēties, bet vel­tīgi.

— Nekas … It nekas … Pilnīgs tukšums. Mums nebija izdevības ilgi tērgāt. Pārmijām dažus vārdus, pēc tam at­nāca Hugo Aleksanders… Starp citu, vai jums jau zi­nāms, ka tā saucamās Kristus vēstules nozagtas?

— Zināms! Salīdzinot ar bankas aplaupīšanu un slep­kavību, tas ir tīrais sīkums. Nenovirzīsimies sānis! Par ko jūs runājāt pēc Hugo Aleksandera aiziešanas?

Grasījos pieminēt «Parmas vijolīšu» smaržu, bet pēdējā brīdī nolēmu klusēt. Manās smadzenēs, nē, drīzāk zem­apziņā, slābani spirinājās kāda doma — pagaidām pārāk miglaina, lai dalītos ar kādu.

— Nekā vairs nerunājām — es sacīju. — Likāmies uz auss. Es personiski kā iekritu gultā, tā nogulēju līdz jūsu telefona zvanam ..

Vēl nebiju-pabeidzis teikumu, kad pār mani nāca ap­skaidrība. Pēkšņi pavisam viedi sataustīju šķirtni starp sapnī un īstenībā redzēto. Tas, ko naktī uztvēru kā fan­tāzijas tēlu, tagad ieguva noteiktus, reālus apveidus.

— Dertijs naktī kaut kur gājis, — es iesaucos, pār­steigts par savu atklājumu. — Slepus. Kad, tālrunim iezvanoties, pa īstam pamodos, viņš diezgan nemākulīgi izlikās guļam ciešā miegā. Iekrācās tā, ka sienas dre­bēja. — Es iesmējos, atcerēdamies viņa neveiklās pūles maldināt mani.

— Tas jau ir kaut kas tveramāks, — Gregors Abušs mani uzlielīja. — Diez vai kļūdīšos ar savu atšifrējumu. Manuprāt, Olivers Dertijs naktī apciemojis tieši šo namu. — Viņš pamāja uz ekrāna pusi. — Un tagad otrais numurs — Aleksandrs Luiss. Kādu pārsteigumu viņš jums sagādāja?

-— Kā jūs to zināt? — es apjuku.

— Nolasīju no jūsu ģīmja, — Gregors Abušs pasmai­dīja. — Kad nosaucu viņa vārdu, jūsu acīs uzliesmoja visai daiļrunīgs signāls.

Pārstāstīju.savu sarunu ar Luisu, cenzdamies pēc iespē­jas neizlaist nevienu sīkumu. Gregors spriegi klausījās, uzsūkdams katru manu vārdu. Kad pabeidzu, viņš iegrima klusēšanā.

— Tā ir tikai medaļas viena puse, — es iesāku, bet Gre­gors Abušs ar pavēlniecisku žestu aprāva mani:

— Vēlāk! Man .jāpadomā.

Atbalstījis zodu kopā saliktajās rokās, kurās no sasprin­dzinājuma uztūka vēnas, pa pusei aizvēris acis, viņš mi­nūtes divas risināja prātā kādu man nezināmu vienādo­jumu.

— Šis tas sakrīt, — viņš beidzot smagi izdvesa.

— Jūs ticat Luisam? — es skaļi protestēju. — Meli no sākuma līdz galam.

— Proti? — Gregors Abušs šķita joprojām iegrimis pār­domās.

— Luiss apgalvo, ka «Aleksandrijas Heroldā» strādā par kriminālreportieri tikai tālab, ka nebijis citas brīvas vietas. Nekā tamlīdzīga, es pārbaudīju. Darbā viņu iekār­toja Vincents Basāni, izmantodams savus sakarus un ietekmi. Žurnālistam, kas līdz tam atbildēja par krimināl­hroniku, negaidot piedāvāja labāk atalgotu darbu Jaun­vindzoras laikrakstā. Pateicoties Vincenta Basāni protek­cijai.

— Tas ir jau krietns solis uz priekšu!

— Otrie meli ir vēl aizdomīgāki, — es uzvaroši turpi­nāju. — Luiss nekad nav bijis studentu žurnāla «Disku­sija» līdzstrādnieks. Sazinājos ar redakciju. Tur pat tādu vārdu neesot dzirdējuši… Secinājums ir neapgāžams — Luiss un Basāni darbojas uz vienu roku!

— Teicami! — Gregors Abušs acīmredzot vēlējās mani uzslavēt, bet viņa intonācijā nejutu sevišķu entuziasmu.

— Un tagad mana kārta! — viņš paziņoja. — Jums jāzina, ka, plēsdamies ar Jaunvindzoras priekšniecību, iz­karoju vēl vienu tehnisku jauninājumu. Tagad man ir iespēja fiksēt attēlus ar videofilmas palīdzību… Skatie­ties! Tas aiztaupīs man pūles pašam stāstīt.

Policijas priekšnieks iebāza televizora speciālajā pie- liktnī videokaseti un nospieda pogu.

Tūdaļ no ekrāna izzuda mitrais bruģis un Ralfa Ger­šteina mājas kokgrebumiem izrotātās durvis. Šo, man jau apnikušo attēlu, aizstāja samērā neliela telpa bez logiem, ar betonētu klonu un netīrām sienām. Tā atgādināja vecu mantu noliktavu — visur mētājās sarūsējuši motori, auto­mobiļu riteņi bez riepām, kabatas spuldzes, spēļu auto­mātu izļodzīti korpusi, modinātājpulksteņi bez rādītājiem.

Šie grēdā sakrautie lūžņi kopumā izskatījās pēc sirreā- listiskas panorāmas. •

Spēcīga prožektora gaisma apspīdēja dīvainu konstruk­ciju, kas aizņēma telpas priekšplānu. Līdz mirdzumam no­spodrinātas alumīnija stīpas veidoja cilvēka skeletu, ko vainagoja ģipša galva. Spraugas starp metāla ribām lāva saskatīt krūškurvja saturu. To piepildīja dažnedažādi pie ribām piemetināti, savā starpā ar sarūsējušu dzeloņdrāti savienoti priekšmeti. Šai haotiskajā gūzmā atšķīru pisto­les stobru, 110 kura rēgojās uz dakšas uzsprausta mākslīga stikla acs, naktspodā iemontētu rožainu sivēntiņu ar cau­rumu monētu iemešanai, citas tikpat ērmotas visai atšķi­rīgu detaļu kombinācijas.

— Nespēju nekādi apjēgt, ko nozīmē šis šizofrēniskais veidojums!

— Es gan biju labākās domās par jūsu dedukcijas spē­jām, — Gregors Abušs smējās. — Vajadzētu pašam uz­minēt, ka jūsu priekšā mūsu Mikelandželo Dīna Pančeka pēdējais šedevrs. Skulptūra saucas «Mūsdienu Prometejs». Pančekam ir pastāvīga darbnīca blakus viņa dzīvoklim. Taču pamazām tā kļuvusi par šauru, īpaši, kopš pasūtī­jumi birst kā 110 pārpilnības raga.

— Esmu dzirdējis, ka arī Vincents Basāni. i-.

— Pilnīgi pareizi. Basāni, kopš iedomājies sevi- par avangardiskās mākslas izcilu pazinēju, iegādājies trīs vai četras izmērā prāvākās kompozīcijas. Pančeks pirms da­žiem mēnešiem noīrējis šo garāžu, lai glabātu tajā «daiļ­rades izejvielu», kā viņš dēvē šīs grabažas. Strādā viņš galvenokārt savā darbnīcā, bet laikiem, kad atklīst šurp sameklēt kādu detaļu kārtējai skulptūrai, viņu apņem iedvesmas svētā uguns. Tādā reizē arī piedzimis šis «Mūs­dienu Prometejs», ko jūs nupat apbrīnojat.

— Kur atrodas šī garāža? — aši vaicāju, pamanījis aiz lūžņiem melna automobiļa apveidus.

— Savvaļas zālājā, aiz Alberta Geršteina mājas, viņš arī ir tās īpašnieks. Kā jums zināms, Albertam Geršteinam lidz nesenam laikam pat sapņos nerādījās, ka Dertijs at­klās viņā uzlecošu džeza zvaigzni. Pelnījās, dziedādams vakaros bārā «Skaistā Helēna». Kad Vincents Basāni at­vēra diskotēku «Arhimeds», konkurence kļuva tik spie­dīga, ka bāra īpašnieks uzteica viņam darbu. Albertam klājās grūti, Ralfam ^Geršteinam prātā nenāca atbalstīt vinu. Lai kaut kā izsistos, Alberts pārdeva savu veco mašīnu, starp citu, arī lendroveru, izīrēja garāžu Panče- kam, bet istabu Luisam.

—- Tikmēr viņš jau varēja atļauties nopirkt jaunu, — es piezīmēju. — Olivers Dertijs gan ir skopulis, bet ne­ticu, ka Alberts nebūtu izskrāpējis solīdu avansu.

— Alberts vēlējās iegādāties tādu modeli, lai visiem aleksandriešiem izsprāgtu acis no dobumiem. Kaut ko līdzīgu greznajiem rolroisiem, kādus ražo uz arābu naf­tas prinču speciālā pasūtījuma.

— Ja viņš tiešām aplaupījis banku, viņam tāda ma­šīna būtu tas pats kā nospļauties, — es pajokoju, tad no­pietni vaicāju: — Nesaprotu — kāpēc mēs neiedomājā­mies pameklēt melno lendroveru Alberta Geršteina mājas tuvumā?

— Atbildība gulstas pilnam uz maniem pleciem. Jā, at­zīstos, no manas puses tā bija nolaidība, — Gregors Abušs negribīgi norūca. — Bet manai rīcībai atliku likām attais­nojumu. Vispirms psiholoģiski apsvērumi. Dīns Pančeks nekad neaizslēdza garāžu, tai pat nebija atslēgas. Kuram tad ienāktu prātā izmantot katram pieejamu telpu slēp­nim?

— Skan pārliecinoši. Bez tam mēs abi nešaubījāmies, ka lendrovers ar visu laupījumu Aleksandrijā vispār nav vairs atrodams.

— Tad atliek pieminēt pašu galveno iemeslu. Tieši to­laik, kad banka tikusi aplaupīta, Pančeks iegriezies ga­rāžā, lai piestrādātu pie sava «Prometeja».

— Cik ilgi viņš tur uzkavējās?

— Pēc Pančeka domām, aptuveni pusstundu. Sevišķi paļauties uz viņu šajā ziņā nedrīkst. Pulksteņa viņam nav. Kopš viņš pirms kādiem gadiem izmantoja savējo kom­pozīcijai «Laika relativitāte iepretī telpai», viņš atzīst stundeņus vienīgi kā izejvielu daiļradei… Šodien vēlu vakarā Pančeks atkal ieskrēja garāžā. Cilvēka galva no ģipša pēkšņi šķita tam pārāk vulgāra tik smalkai iecerei. Nolēmis aizvietot to ar skārdā izgrieztu profilu, viņš uz­dūrās … Skatieties!

Uz ekrāna, nomainot cits citu, parādījās kadrs aiz kadra.

Kopplānā — melnais lendrovers, iespīlēts starp cauru­mainu benzīna mucu un alumīnija leti ar salauztu kafijas vārāmo mašīnu.

Policists lēnām atver pakaļējās durtiņas.

Uz grīdas mētājas melns apmetnis ar kapuci un «Vestinghauza» sistēmas automāts ar īsu stobru un četrstūrainu aptveri.

Policists apgaismo ieroča laidi ar pārnesamu prožek­toru. Uz metāla skaidri redzamas sarecējušas asins pēdas.

— A grupa, — Gregors Abušs komentēja. — Sakrīt ar bankas sarga Boila asins grupu. Automāts nebija pielā­dēts, tas izmantots, vienīgi lai apdullinātu sargu un, gal­venais, lai terorizētu abus ar Karpenteru.

Nākamais kadrs. Policists atver priekšējās durtiņas.

Redzams cilvēks, kura galva noslīgusi uz stūres. Neda­biski savilkti pirksti ieķērušies sēdekļa malā. Svārki no­šļukuši no viena pleca, uz kakla un baltā virskrekla sacie­tējusi šaura asins strūkliņā.

Policists uzmanīgi paceļ viņa galvu.

Pārnesamais prožektors izgaismo biezu, tumšu traipu uz deniņiem, kas punktētā līnijā šķērso vaigu un aizstiepjas līdz zodam. Gaismā zvīguļo, stiklainas, nekustīgas acis, kurās sastindzis izbīlis.

Šo seju nekad nebiju redzējis. Tomēr bez kavēšanās uzminēju:

— Volts Karpenters, filmas «Dollijas Krimsones privātā dzīve» galvenais operators!

— Tur nav divu domu, — Gregors Abušs drūmi smē­jās. — Nogalināts, pieliekot tieši pie deniņiem pistoli, 32. kalibra «koltu» … Un tagad turieties, Latorp! Tūlīt ieraudzīsiet vislielāko pārsteigumu.

Policists atver bagāžnieku. Tajā guļ bāztin piebāzts bre­zenta maiss, sasiets ar telefona stiepli.

Policists atritina stiepli, piesardzīgi izber maisa saturu. No tā izkrīt krustām šķērsām ār bandrolēm aplīmētas, da­žāda izmēra pakas ar virspusē atzīmētiem cipariem.

Aiz brīnumiem pielēcu kājās.

— Dieva brīnumi! Viņi atstājuši laupījumu mašīnā! — es kliedzu, izvalbītām acīm nolūkodamies biezajos naudas žūkšņos. Tiesa, man personiski nekad vēl nav gadījies re­dzēt, kā bankās sasaiņo naudu, bet no filmām zināju, ka tieši tādā izskatā tiek glabātas summas, kas tūkstoškārt pārsniedz manus nožēlojamos ienākumus.

Gregors Abušs uz manu apjukumu reaģēja gluži pār­steidzoši — aizrīdamies ironiskos smieklos.

Pēc brīža apjēdzu šīs dīvainās izturēšanās iemeslu.

Nākamais kadrs. Policists uzmanīgi noloba kādas paci­ņas iesaiņojumu, uz kuras bandroles uzdrukāts skait­lis 10 000. Asignāciju vietā paka satur kārtīgi sagrieztas avīžu strēmeles.

Jutos pagalam satriekts. Iegrimu tādā kā transā, no kura mani izrāva Gregora Abuša balss. Kā pa miglu sa­klausīju viņu sakām;

— Kādi jaunumi?

Nodomāju, ka viņš sarunājas ar mani, kamēr sapratu, ka viņa jautājums adresēts tiem, kas dežurē novērošanas punktā Tirgus laukumā.

— Absolūti nekā, — rācijā atskanēja seržanta Alek­sandera balss. — Neviens nav iegājis iekšā, neviens nav iznācis ārā.

— Sarunas nav dzirdamas?

— Nē! Vienīgi mūzika.

— Pastipriniet skaņu!

Gregors Abušs pārslēdza tēlevizoru no videofilmas de­monstrēšanas uz tiešo pārraidi. Uz ekrāna atkal parādījās Geršteina mājas durvis. Lietus lāses sitās pret mitro bruģi, dobji iešlācās peļķēs. Šī skaņa veidoja it kā pavadījumu ģitāras akordiem.

Dziedātāju tūdaļ pazinu. Alberts Geršteins izpildīja sava tēvoča populāro dziesmu «Pie zilā ezera». Saldenā melo­dija nebūt neatbilda ne situācijai, nedz manai noskaņai. Un tomēr nācās mainīt savu nostāju pret Albertu — viņš dziedāja tik nepiespiesti un dabiski, ka noliegt viņa ta­lantu varētu tikai tāds apmāts skauģis kā Pravietis.

— Izslēdziet skaņu! — Gregors Abušs izrīkoja, tad pa­griezās pret mani.

— Nu, kā jums patīk triks ar pilno maisu?

— Fantastiski! Jebkurš normāls zaglis būtu vienkārši aiznesis maisu ar visu naudu, bet šie… — es iesāku.

— Bet šie apmaina to pret izskatā līdzīgu, pilnu ar ve­cām avīzēm! — manā vietā pabeidza" frāzi Gregors Abušs. — Padomājiet, cik papildu pūliņu tas prasījis. Kā redzat, Aleksandrijas gadsimta lielākais noziegums kļūst arvien mīklaināks.

— Kā ar pirkstu nospiedumiem? — es jautāju.

— Tādi ir, turklāt aizgūtnēm. Gan Volts Karpenters, gan Ričards Beidevans un Tea Kilseimura atstājuši savē­jos uz automobiļa stūres. Toties uz automāta laides dak- tiloskopists nav atradis nenieka. Neko citu ar! negaidīju. Mums jārēķinās ar to, ka viņi…

Sarunu nācās pārtraukt, jo atskanēja policijas rācijas zummers.

Noklausījies ziņojumu, Gregors Abušs aši pavēlēja šoferim:

— Braucam!

— Uz kurieni?

— Uz Tirgus laukumu!

— Kaut kas gadījies Ralfa Geršteina mājā? — es jau­tāju galīgā neizpratnē. Pametis skatienu uz ekrānu, pārlie­cinājos, ka it nekas nav mainījies. Vienīgi lietus negaidot bija pierimis.

— Pašā mājā? — pārjautāja Gregors Abušs, atpogā­dams pistoles maksti. — Cerams, tur viss pa vecam. Ļoti ceru! — viņš izgrūda caur zobiem. — Ja Alberts Geršteins paguvis ņemt kājas pār pleciem, man pašam nekas cits neatliek kā vienīgi pazust no šejienes. Aleksandrieši no­dīrās man ādu.

— Tātad tomēr Alberts? — Es nez kādēļ jutos vīlies. Momenti, kas netieši apliecināja viņa vainu, veidoja iespaidīgu virteni. It īpaši pēc Luisa sniegtās informācijas. Bet tieši tādēļ, ka apšaubīju Luisa nostāstu, vēlējos iztēlo­ties zem melnās kapuces kādu citu.

— Alberts gan! — Gregors Abušs nikni teica. — Ta­gad tas simtprocentīgi pierādīts. Tik tikko man ziņoja, ka uz lendrovera sēdekļa atrastā^ kapuces iekšpusē uzieti daži izkrituši mati. No visām personām, uz kurām krīt aiz­domas, tādi cirtaini, koši melni mati ir vienīgi Albertam!

— Mēs jau apstājāmies mājas priekšā.

— Visiem izkāpt! Ielenkt māju! Bez mana īpaša rīko­juma nešaut! — Gregors Abušs skaļi sauca.

No autofurgona ar uzrakstu «Ātrā ķīmiskā tīrīšana» iz­lēca četri bruņoti vīri ar seržantu Aleksanderu priekšgalā.

Kādu brīdi palikām stāvam, ieklausoties mūzikas ska­ņās, kas atlidoja no otrā stāva. Alberts Geršteins vairs nedziedāja. Tagad spēlēja vesels orķestris.

Tātad magnetofons! Mūzika spēji izbeidzās. Atskanēja raksturīgā sīk-šana, kāda rodas, magnetofona motoriņam strādājot tukšgaitā.

Nez kamdēļ mēs joprojām neizkustējāmies no vietas, nogaidīdami, kad nomainīs kaseti.

Nesagaidījuši vēl saspringtāk ieklausījāmies neizpro­tamajā klusumā. Cerējām sadzirdēt balsis, soļus, jebkā­das citas dzīvības pazīmes. Taču viss nams rādījās galīgi izmiris, it kā cilvēku pamests.

Pēkšņi klusumu pārtrauca kāda skaņa — it kā putns vēcinātu smagus spārnus. Es neviļus satrūkos, izjuzdams pat tādas kā bailes. Tikai pēc sekundes aptvēru, ka mans izbīlis bijis veltīgs. Neparastās skaņas cēlonis izrādījās gluži dabisks. Proti, no stūra pēkšņi izlēcis vējš raustīja atvērtā logā melnos, smagos aizkarus.

Un tomēr šaušalīgā izjūta neizgaisa.

— Logs! — es beidzot apzinājos. Konvulsīvi saķēris Gregora Abuša roku, saucu vienā laidā:

— Logs! Skatieties, logs!

— Kas par to? — viņš mulsi vaicāja.

— Augšējā stāva vidējais logs!

Jā, tas patiesi bija «muzikālās istabas» logs, kuram saimnieka stingrā aizlieguma dēļ kopš neskaitāmiem ga­diem neuzdrošinājās pieskarties neviena dzīva dvēsele. Vēl vakar Gregors Abušs izteica aizdomas, ka vajadzības gadījumā to nākšoties izlauzt ar visu rāmi — tik ierūsē­jušas, sen nelietotas, ar putekļiem piedzītas viras.

Mēs ar Gregoru Abušu tramīgi saskatījāmies. Viņa acīs manīju apstiprinājumu manām nojautām. Šo namu bija piemeklējusi nu jau vairs neatvairāma nelaime.

Šī nojausma visai drīz baismīgi piepildījās.

Gregors Abušs jau grasījās uzlauzt durvis, bet seržan­tam Aleksanderam laimīgā kārtā ienāca prāta vispirms pārbaudīt, vai tās aizslēgtas. Nebija vis.

Klusītēm atvēruši tās, tikpat klusu kāpām augšā.

Pašķīris sānis viesistabas portjeru, Gregors Abušs kā pienaglots palika stāvam uz sliekšņa.

Pāri viņa plecam ielūkojos viesistabā. Tumsu kliedēja vienīgi magnetofona zaļā actiņa un koši sarkanā nakts- lampiņa klavieru soliņa balstā.

Kad apradu ar tumsu, sāku atšķirt divas nekustīgas figūras.

Ričards Beidevans tupēja uz klavieru soliņa, sasvēries uz sāniem, ar labo roku pieskāries grīdai — it kā viņš grasītos pacelt uz paklāja nolikto pustukšo glāzL

Viņpus baltā koncertflīģeļa uz dīvāna gulēja Alberts Geršteins. Viņam pa rokas tvērienam uz nošu apkrauta­jām klavierēm stāvēja gandrīz tukša pudele. Blakus — sifons ar sodas ūdeni.

Pie labas gribas varēja iedomāties, ka esam abus pār­steiguši draudzīgas sarunas pašā vidū. Bet tumšā peļķe zem klavieru soliņa, uz kura sēdēja Ričards Beidevans, un Salauztās glāzes lauskas, kas mirguļoja pie Alberta Geršteina kājām, nekavējoties nonāvēja šo ilūziju.

Teu Kilseimuru nekur neredzēja.

Pagāja kāda minūte, tā man vismaz likās, kamēr Gre­gors Abušs uzdrošinājās iededzināt lustru.

Jau iepriekš zinādams, kāda aina atklāsies manām acīm, nespēju tomēr apspiest rīklē iestrēgušu kliedzienu.

Ričards Beidevans un Alberts Geršteins bija nogali­nāti. Nogalināti jau tad, kad mēs ar Gregoru Abušu, sē­dēdami šaurā ieliņā noslēptajā dienesta automobilī, klau­sījāmies Alberta priekšnesumu ģitāras pavadībā. Nogali­nāti, kaut mēs tobrīd vēl runājām par viņiem kā par dzīviem.

To uzzinājām vēlāk, kad steigšus atsauktais policijas ārsts iepazīstināja mūs ar medicīnisko slēdzienu.

Slepkavība, pēc viņa domām, notikusi īsi pirms tam, kad sāka novērot māju. Mūs ar Gregoru Abušu bija maldinājis magnetofons, pareizāk sakot, divstundīgā kasete.

Raugoties uz stingo Albertu Geršteinu, sāpīgi atcerējos, kādas izjūtas manī vēl pavisam nesen izraisīja viņa dzie­dājums. Traģiski apzinājos, ka viņa dotības pa īstam no­vērtēju, kad viņš pats jau bija miris, kad viņa balss jau bija apklususi.

Nez kādēļ man nebija ne mazāko šaubu par to, kas pastrādājis šo divkāršo slepkavību. Tas fakts vien, ka Tea Kilseimura nekur nav redzama, šādā noskaņā šķita pie­tiekams pierādījums viņas vainai.

Pagriezos pret Gregoru Abušu, lai kaut ko pajautātu, bet vārdi tā i palika karājamies mēles galā. Pēkšņi saska­tīju kaut ko tādu, kas lika man sarauties un kāpties atpakaļ.

Tieši man pretī atradās nošu skapis ar ovālu spoguli inkrustētā sarkankokā. Spoguļa augšdaļa palika ēnā, gaisma apspīdēja vienīgi tā apakšu. No izgaismotā dzi­ļuma man pretī līda Tea Kilseimura. Ģērbta vizuļojošā vakartērpā, ar plaši atplestām rokām — viņa gulēja uz vēdera, ar seju pieplakusi grīdai. Vienā kājā rēgojās

kurpe, otra mētājās blakus, pavērsusi smailo papēdi manā virzienā. Matos spīguļoja sīkas stikla drumslas.

Nekādi nespēju attapties. Nekādi nespēju piespiest sevi atraut skatienu no spoguļa. Man likās, tas rāda nevis īs­tenību, bet manis paša slimīgās izdomas atspulgu.

— Latorp, jums kaut kas kaiš? — nez no kurienes at­lidoja Gregora Abuša raižpilnā balss.

Pievārējis sevi, ar rāvienu apcirtos apkārt. Tieši tai mo­mentā, kad seržants Aleksanders aiz kājām izvilka no kla­vieru apakšas Teas Kilseimuras nedzīvo ķermeni.