Nāve zem lietussarga

23

Gregors Abušs bija aizsūtījis mani pagulēt vismaz dažas stundas. Pats viņš neuzdrīkstējās doties mājās. Kuru katru brīdi varēja ienākt jaunas ziņas vai risināties jauni noti­kumi, kas prasītu nekavējošu rīcību. Divas no iepriekšē­jās izmeklēšanas kamerām bija vēl brīvas. Vienu no tām tad arī izmantoja Gregors Abušs, lai, atgūlies uz koka lāvas, mēģinātu kaut cik atgūt naktī nokavēto miegu.

Kad piebraucu pie moteļa «Augeja stallis», kura logi vērās uz benzīntanka pagalmu, nogurumu negaidot nobī­dīja sānis izmisīgs mēģinājums kaut ko atcerēties. Izslē­dzis motoru, sēdēju nekustīgi, vandīdamies atmiņas at­vilktnēs.

Beidzot uztaustīju aprautu pavedienu. Nakti pēc aplau­pīšanas Dertija vainas dēļ pavadīju reti tramīgi. Uz rīta pusi, kārtējo reizi iztrūcināts no miega, nez kādēļ sado- maju atvērt logu. Glābdamies no Aleksandrijas plūdiem, biju spiests to nekavējoties atkal aizcirst ciet.

Taču īsajā mirklī, iekām lietus kapātais, dubļainais stikls neatdalīja mani no ārpasaules, paguvu pārlaist pa­viršu skatienu lietus plīvurā tītajam benzīnstacijas pa­galmam. Starp fermeru autofurgoniem redzēju arī kādu autobusu ar dīvainu ierīci uz jumta.

Izrāpos no mašīnas un, turēdams virs galvas lietussargu, sameklēju benzīnstacijas saimnieku, kas, nodrošinājies ar tādu pat atribūtu, rosījās starp uzpildes automātiem.

— Cik ieliet? — Neļaudams man atvērt muti, viņš no­cēla šļūteni no uzkabes. — Tā jau domāju, ka jūsu motors drīz vien atkal pieprasīs barību… Visa tā lielā runāšana par mazlitrāžas automobiļu ekonomiskām priekšrocībām ir mākslīgi uzpūsta reklāma. Pastāv viens vienīgs drošs līdzeklis degvielas taupīšanai — iejūgt mašīnā zirgu.

Benzīntanka īpašnieks aizgūtnēm demonstrēja aleksan­driešu humoru un, kā tas šejieniešiem pieņemts, centās par katru cenu sasmīdināt mani, pats saglabādams uz­svērti nopietnu sejas izteiksmi.

Sagādāju viņam zināmu vilšanos, paziņodams, ka vēlos nevis atsvaidzināt degvielas krājumu, bet gan viņa at­miņu.

— Vakar no rīta pa miegam tā kā redzēju autobusu, — es atgādināju. — Tas varēja būt ap pulksten sešiem sep­tiņiem.

— Autobusu? Pie manis? Nudien neatminos… Ferme­rus gan. Kā tirgus diena, tā viņi papriekš pie manis. Vi­ņus visus pazīstu pēc ģīmja… Par autobusu gan nekā nemāku teikt.

— Uzņemšanas grupas autobuss. Uz spilgti sarkana fona lieli zelta burti «Olivers Dertijs», —pēc Dertija ap­raksta pateicu priekšā. Pats torīt tiku redzējis — kā caur duļķainu šķidrautu — vienīgi bezkrāsainus apveidus.

Viņš aizvēra acis, tādā veidā laikam piepalīdzēdams atmiņai, un pāris reižu nokunkstējās.

— Agri no rīta kāds autobuss tiešām uzpildīja deg­vielu. — Sadzirdēju pēc ilgas tirdošas pauzes. — Bet Der­tija kungam tas noteikti nepiederēja.

— Kam tad?

— Nav ne jausmas. Emblēmu vai kādu tur uzrakstu šā vai tā nebūtu ievērojis. Miegs tā mācās virsū, ka tikko turēju acis vaļā.

— Tātad, jūsuprāt, cits autobuss?

— Nūja… Ja jūs redzētu šoferi! Mugurā gatavs maiss — netīrs, vienos caurumos! Kārtīgs fermeris pat putnu biedēkli kaunētos ieģērbt šitādās skrandās… Pats arī pēc putnu biedēkļa — mati kā zirga aste, gari, nesu­kāti. Mūlis netīrumu ziņā varētu konkurēt ar mūsu ezeru… Bijusi sieviete, es viņu noturētu ar vienu no Pravieša līgavām.

— Jūs esat pārliecināts, ka tā nebija sieviete?

— Ko tur var zināt? — Benzīnstacijas īpašnieks paraus­tīja plecus. — Iebāzu šļūteni, iepildīju pilnu, saņēmu naudu. Nekāda tērzēšana nenotika, balsi nedzirdēju… Un, ja arī sieviete, tad tomēr nekādā ziņā viena no Pra­vieša brūtēm!

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Kāpēc šim autobuss? Viņam fermā pat gludekli ne­atradīsi, nemaz nerunājot par tik modernu tehniku kā elektriskais bārdas dzenamais. Skaļruņi vien! Neko citu viņš neatzīst… Pravieša brūtes pieminēju tāpat, vien­kārši ienāca prātā, ko par šiem vājprātīgajiem nesen tei­cis viens gudrs cilvēks: «Katram aleksandrietim ir perso­niskas dīvainības un personisks dievs. Bet vienīgi šie tic, ka Ādamu un Ievu izdzinuši no paradīzes pēc tam, kad čūska-kārdinātāja pierunājusi tos nomazgāties vannā!»

Nocitējis šo izteicienu, viņš guldzoši iesmējās. Acīmre­dzot svešu joku atstāstīšana neprasīja svinīgi nopietnu sejas izteiksmi.

— Un tomēr! — es uzstāju. — Pēc jūsu apraksta es drīzāk iztēlojos sievieti.

— Jums labāk zināms, — viņš vienaldzīgi atteica.

— Vai gadījumā neievērojāt — kājas šoferim bija ap­autas? Varbūt basas?

— Basas? — Benzīnstacijas īpašnieks ar aizdomām no­pētīja mani, cenšoties apjēgt, vai tikai nezirgojos.

— Basas? — viņš atkārtoja. — Tādā laikā, kad prātīgs cilvēks uzvelk galošas un pa virsu vēl gumijas zābakus? Kaut gan kabīnē neielūkojos. Var jau būt, ka kājas šim bija plikas. — Viņš viltīgi piemiedza aci. — Iespējams, viņš tobrīd taisīja sev pedikīru? Kā jums liekas?

Apjautis, ka, atskaitot tamlīdzīgus ne visai izdevušos aleksandriešu humora paraugus, no viņa neko citu neiz- dabūšu, atvadījos. Laimīgā kārtā arī viņš beidzot pama­nīja, ka pagalmā, nepacietīgi signalizējot, drūzmējas ma­šīnas. Saimnieka palīgs, kas ar lietussargu rokā veicīgi skraidelēja no viena uzpildāmā automāta pie otra, viens pats vairs nekādi netika galā.

Ar benzīntanka īpašnieku runājos ne vairāk par desmit minūtēm. Taču viņa smagsvara joki, kas nedarīja nekādu godu aleksandriešiem, un it īpaši grūtības, kādas sagādāja atbilžu izdabūšana, mani pagalam nokausēja.

Apsvērdams, vai viņa visai nenoteiktā informācija ir kaut ko vērta, jutu, ka acis līp ciet un kājas vairs netur. Vienīgais, uz ko pašlaik biju vēl spējīgs, — iekrist gultā.

Pa pusei streipuļodams, pieveicu smieklīgo attālumu no benzīntanka pagalma līdz manam numuram. Atbalstījies pret stenderi, lai nenošlūktu zemē, es pieklauvēju.

— Kas tur ir? — viņpus atskanēja Dertija tramīgā balss.

— Latorps, velna milti!

— Tas tiešām esi tu? — Dertijs piesardzīgi jautāja.

— Nē, sniega cilvēks! Atver durvis! — es īgņājos, juz­dams, ka ķermeni pārņem derdzīgs slābanums.

Atslēgas spraugā vilcinādamās apgriezās slēdzene. Dur­vis lēnām sakustējās, pavērdamas šauru spraugu. Ceļu istabā aizšķērsoja pie sliekšņa piebīdīts galds. Pats Dertijs nekur nebija redzams.

— Paldies dievam, tas tiešām esi tu! — Dertijs izbāza galvu no aizdurves.

Uzvēlos galdam, bet man pietrūka spēka to aizstumt. Dertijs piesteidzās palīgā un mudīgi atkal aizbarikādēja ieeju.

Nokritu uz gultas.

— Kas tie par pekstiņiem? — es nīgri noprasīju.

— Tu vienkārši esi tukšprātis, — noburkšķēja Dertijs, uz pirkstgaliem zagdamies pie loga. — Tāpat kā jūsu drauģelis Abušs, tu laikam uzskati, ka līķu vēl pamaz? Man nav ne mazākās vēlēšanās apmainīt gultu pret zārku.

— Ja tu tā bīsties, vai nebūtu prātīgāk aizbraukt?

— Ha! Tieši tādēļ policijas priekšnieks lika man pa­rakstīt papīru, kas liedz atstāt Aleksandriju. Un bez tam — vai tu domā, ka kaut kur ceļā kļūšu neredzams? Šā vai tā, nomušīs kā likts.

Es neielaidos tālākā sarunā. Nometis kurpes un svār­kus, mēģināju aizmigt.

Mani iztraucēja klauvējieni.

Dertijs, kas bija piesardzīgi pavilcis sānis aizkarus, lai novērotu pagalmu, ātri atlēca no loga.

— Neatver! Dieva dēļ, neatver! — viņš čukstēja, uz­metis durvīm baiļpilnu skatienu.

Es tomēr piecēlos. Viņš aizstājās man ceļā ar nepārpro­tamu nodomu nelaist mani klāt pie durvīm.

Nikni atgrūdis viņu, pavilku nost galdu un jau satvēru slēdzeni. Pēkšņi sajutu sviedrus izspiežamies uz pieres. Apjēdzu, ka Dertija vajāšanas mānija jau pielipusi man pašam.

— Kas tur ir? — nīzdams pats sevi, drebošā balsī ap­jautājos.

Viņpus bija dzirdami čuksti.

— Mums vajadzīgs Dertijs! — beidzot atskanēja rupja balss.

Dertijs izmisīgi žestikulēja, ar galvas kratīšanu un roku vēcināšanu norādīdams man, lai pasaku, ka viņa nav.

Es vēl vilcinājos, bet viņš jau pats nokliedza:

— Nav te nekāda Dertija! Viņš aizbraucis!

Viens no atnācējiem tūdaļ sauca:

— Tas ir viņš! Likvidēsim — un miers mājās!

— Šefs piekodināja, lai atgādājam viņu dzīvu, — otrais čukstus aizrādīja.

Izbīlī mudīgi atlēcu sānis. Ja viņi ņemsies skrotēt caur durvīm, diez vai ieteicams gadīties ceļā. Neviļus atska­tījos. Dertijs bija nometies četrrāpus, laikam taču dzīrās noslēpties pagultē. Šajā kritiskajā momentā aiz durvīm atskanēja man ļoti labi pazīstami smiekli. Pasteidzos ielaist ciemiņus.

— Aleksandriešu humors, — seržants Aleksanders tā kā atvainojās, lai gan varēja manīt, ka parupjais joks manāmi uzlabojis viņa omu. — Nevar taču visu laiku to vien darīt kā stiept līķus uz morgu. Pajokosi — un tūdaļ atkal jūties formā… Un kur tad Dertija kungs? — Viņš pārlaida izbrīnītu skatienu tukšajai telpai.

Te es esmu! — Dertijs cienīgi izlīda no pagultes, izlikdamies, it kā viņš tur meklējis nokritušu portsigāru. — Ja esat atnākuši mani apcietināt, esmu jūsu rīcībā.

— Ne gluži. Formāli jūs joprojām esat uz brīvām kā­jām. Bet policijas priekšnieks uzskata, ka jūsu paša dro­šības labā jums ieteicams paciemoties kādu laiku polici­jas pārvaldē.

— Beidzot! — Dertijs atviegloti nopūtās. — Tūlīt sa­kravāšu šādas tādas mantiņas.

Es atlaidos gultā, bet izrādījās, ka aizmigt man nav lemts. Seržants Aleksanders bija atbraucis pakaļ arī man.

Gregora Abuša dzīvoklī sastapu dakteri Metjuzalu.

— Novelciet bikses! Mudīgi! — bez iepriekšēja brīdi­nājuma strupi pavēlēja policijas priekšnieks.

— Bikses? Kāda velna pēc? — es apstulbu.

— Dakteris iedos jums šprici, citādi jūs tepat uz vietas aizmigsiet. Es jau saņēmu savu tiesu.

Dakteris Metjuzals tūdaļ aizgāja, atvadām noglaudījis Prezidentu. Suns it kā protestējot ierūcās, taču kost ne­uzdrošinājās.

— Kā tagad jūtaties? — Gregors Abušs painteresējās, ar mājienu pavēlēdams Prezidentam atgriezties savā vietā.

— Kā jaunpiedzimis! — es moži atteicu. Patiesi, izjutu tādu domu skaidrību, it kā kāds piepeši būtu izšķīdinājis neskaitāmos cietos mezgliņus, kas, veidodami veselu labi­rintu, vēl pirms mirkļa piepildīja galvaskausu. Smadzenēs automātiski risinājās kristalizācijas process. Zemapziņā noglabātie pieturas punkti savirknējās, sasaistījās un, ieguvuši konkrētus apveidus, pārceļoja apziņā.

Vēl kaut kur dibenplānā knosījās saruna ar benzīn­tanka īpašnieku, bet to spēcīgi pārbalsoja asociatīva ķēde. Magnetofons — «Parmas vijolīte» — Jonatans Krjude­šanks. Vienīgi šis ķīmiskais savienojums, piesolīdams pil­nīgi negaidītu iznākumu, šķita man šobrīd svarīgs.

Taču, pirms paguvu ierunāties, Gregors Abušs iedarbi­nāja savu magnetofonu.

Tas bija man jau pazīstamais fragments, kura finālu veidoja divi šāvieni.

— Pievērsiet sevišķu uzmanību trokšņu fonam! — Gre­gors Abušs piekodināja, uzgriezdams maksimālo skaļumu.

Mūzika, Alberta balss, mūzika, Ričarda Beidevana balss, mūzika, neizprotams troksnis, it kā sprāgtu šampanieša pudeles korķis, viegla stikla šķindoņa (glāze? pudele?), vēl kāds cits neizprotams troksnis, Alberta balss, divi šāvieni.;

Mēs trijiem lāgiem noklausījāmies šo fragmentu.

Jāatzīstas, tikai trešajā reizē apjēdzu, ko nozīmē trok­šņu fons starp Beidevana un Geršteina pēdējām pirms­nāves replikām. Lietus! Mūzikas dēļ līdz šim nedzirdams, tas bez jebkādas pārejas spēji ielauzās istabā.

Beidzot spēju arī atšifrēt skaņu, kas, atgādinot šam­panieša korķa sprādzienu, atskanēja vienlaikus ar vieglu stikla šķindoņu, — ar spēcīgu grūdienu, pārvarot ierūsē­jušo eņģu pretestību, bija atrāvies vaļā logs.

— Gaidu jūsu komentārus, — Gregors Abušs sacīja.

— Bīstos atkal aizšaut garām, ļaudams pārliecīgu vaļu fantāzijai. — Es katram gadījumam nodrošinājos pret iespējamiem pārmetumiem. — Pirmīt kļūdaini izvirzīju hipotēzi, ka Luiss attaisījis logu…

— Kā šāvējs piekļuvis logam? — Gregors Abušs skaļi domāja. — Pielicis kāpnes? Siena ir pilnīgi gluda, nav kur aizķerties. Ja noziedznieks nav akrobāts…

— Pastāv viena hipotētiska iespēja … — es iesāku.

— Spārni? — Gregors Abušs pajokoja. — Eņģeļi, cik zināms no bībeles, ar pistolēm neprot rīkoties.

— Ne jau spārni, bet uzņemšanas grupas autobuss, ko Luiss tik uzstājīgi ieteica meklēt! Uz jumta uzstādīts ope­ratora krēsls. Tas balstās uz izbīdāma vītņu mehānisma. Pats autobusu neredzēju, bet pazīstu no Dertija apraksta. Drošības labad varam viņam piezvanīt.

Dertijs, pēc balss spriežot, jutās jau stipri sprigans. Man radās iespaids, ka pašlaik viņš diez vai mainītu iepriek­šējā ieslodzījuma kameru pret vispasakaināko miljar­diera pili ar peldbaseiniem, privātu lidlauku un personisku kinoteātri uz speciāla pasūtījuma ražotu pornofilmu de­monstrēšanai.

Dertijs nevilcinoties apstiprināja manus vārdus. Ope­ratora krēsls, izbīdīts līdz galam, atrastos tieši vienā līmenī ar logu Ralfa Geršteina mājas otrajā stāvā.

— Redziet nu! — es triumfēju. — Ja pieplusē lentē dzir­damo automobiļa motora troksni, kas seko pa pēdām šā­vieniem, rodas slēdziens, ka šoreiz esam uztrāpījuši, uz naglas.

Nez kādēļ pēkšņi atcerējos mirkli, kad Gregors Abušs iededza lustru Ralfa Geršteina muzikālajā salonā. Katra detaļa reljefi, kā uz stereofotogrāfijas, uzrunāja mani.*.

Ričards Beidevans uz klavieru soliņa, šķietami nolie­cies, lai paceltu no paklāja glāzi… Pret raibajiem spil­veniem atgāzies, Alberts Geršteins tāda cilvēka pozā, kas nule tikai iekārtojies ērtāk… Uz iekšu pavērtās loga rūtis, kuru apakšējā mala pieskaras koncertfllģela baltajai lakotajai virsmai. Un peļķīte uz notīm, un sānis atvilktais, vējā šūpotais smagais plīša aizkars melnā sēru krāsā …

Apstādinājis šo kadru, liku filmai griezties atpakaļ. Un tad šīm detaļām iztēlē pievienojās vēl viena — mel­najā loga kvadrātā parādījās spīdīgs pistoles stobrs.

— Viss saskan! — Es uzsitu Gregoram Abušam uz pleca. — Atcerieties Alberta Geršteina izsaucienu: «Ska­tieties, logs!» Tikai īstajā kontekstā tas pareizi iztulko­jams. Mēs maldīgi uzskatījām, ka ar šo vecveco paņē­mienu Alberts lūkojis novērst pretinieka uzmanību, lai tiktu pirmais pie šāviena. Īstenībā…

Iepīkstējās uz galda stāvošā rācija.

Gregors Abušs lēnām, kā jau domās nogrimis cilvēks, nospieda pogu. Ziņojums viņu diez cik neapmierināja.

— Autobuss vēl nav atrasts… Manā rīcībā diemžēl tikai divas patruļmašīnas. Nupat atskaitījās pirmā, cerē­sim, ka viņu kolēģiem ķersies labāk.

Jau otro reizi iešāvās prātā, ka derētu informēt poli­cijas priekšnieku par manu sarunu ar benzīntanka īpaš­nieku. Taču arī šoreiz, turklāt ar vēl lielāku noteiktību, nospriedu atlikt to līdz vēlākam laikam. Nedrošā kārts lai pagaidām paliek rezervē, vispirms jāuzliek galdā trum­pis.

— Man viens jautājums, — es iesāku iztālēm.

— Speriet tik vaļā!

— Vai esat pārliecināts, ka Ričards Beidevans toreiz viens pats ciemojās pie Jonatana Krjudešanka?

— Es jūs nesaprotu.

— Vai varam simtprocentīgi paļauties uz Teas Kilsei­muras, Ričarda Beidevana un paša Jonatana Krjudešanka apgalvojumu, ka viņa nav tikusi tālāk par slieksni?

— Vai jums ir kāds pamats to apšaubīt? — Gregors Abušs joprojām nespēja aptvert, uz ko es stūrēju.

— Jā! Vismaz loģisks. Kad iegāju viņa muzikālajā bibliotēkā, man uzvilnīja «Parmas vijolītes» smarža. Tas ir Teas iemīļotais parfīms un it kā apliecinājums viņas vizītei… Bet. 4 s

Mans «bet», pareizāk sakot, argumenti, kas aiz tā slē­pās, neaizņēma pārāk daudz laika. Jau pats sākums ma­nāmi ietekmēja Gregoru Abušu. Pelēkās acis iedzirkstī- jās, zaļais apakštonis, kas parasti palika dziļumā, izlau­zās uz āru. Kad pabeidzu, viņš uzsita ar dūri uz galda.

— PietiekI Nav izslēgts, ka arī šoreiz paliksim muļķos, bet pārbaudīt jūsu hipotēzes pareizību iespējams vienīgi eksperimentālā ceļā!

— Varbūt tomēr pagaidīsim. — Es pēkšņi svārstījos. Galu galā, ja eksperiments nedos vēlamos rezultātus, iz­gāzīsies nevis policijas priekšnieks, bet es — šīs pārdro­šās, izdomā bezmaz ģeniālās, toties praksē grūti pierādā­mās teorijas autors.

— Nekādā ziņāl — Gregors Abušs jau vilka mugurā mēteli. — Mūsu vienīgā izredze — uzgāzties viņam uz galvas bez jebkāda brīdinājuma. Man arī ir savs argu­ments, gan medicīniskas dabas. Tieši pirms jūsu atnāk­šanas dakteris Metjuzals dievojās, ka viens viņa pacients, par kura veselību mēs visi bijām tā nobažījušies, acīm­redzot tikai simulē.

Gregors Abušs tā steidzās, ka pat aizmirsa paķert lie­tussargu. Es to pamanīju par vēlu. Ierosināju atgriezties, bet Gregors Abušs tikai nosmējās:

— Nekas, gan kaut kā izglābšos nenoslīcis. Toties neesmu aizmirsis to, kas mums varbūt lieti noderēs. — Un ar zīmīgu kustību viņš piesita sev pie gurna*