Nāve zem lietussarga

25

Mēs sēdējām policijas priekšnieka kabinetā. Pār mūsu galvām, gandrīz acīm saskatāms, karājās nomācošs klu­sums. Es ar atsvešinātu skatienu sekoju lietus lāsēm, kas laiski, uz bridi apstādamās, tad atkal paātrinādamas kus­tību, ripoja lejup j>a rūtīm.

Gregors Abušs, kaut ko neskaidri murkšķēdams caur degunu, izlikās šķirstam izmeklēšanas dokumentus. Acis bija pievērstas masīvajam ozolkoka krēslam, kurā sēdē­juši pēc kārtas Olivers Dertijs, Tea Kilseimura, Alek­sandrs Luiss.

Varēja manīt, ka Gregors Abušs pārlapo papīrus tīri mehāniski, nespēdams pa īstam uztvert pat burtu savirk- nējumu, kur nu iedziļināties jēgā. Viņš atgādināja trīs­gadīgu knīpu, kuram vecāki uzdāvinājuši viņa bērna pratam nepiemērotu saliekamu mozaīku. Nespēdams sa­vienot raibos fragmentus jēdzīgā bildē, viņš pēc inerces saliek tos, kā pagadās.

Atgriezušies policijas pārvaldē pēc neveiksmīgās vi­zītes Jonatana Krjudešanka mājā, sākumā lūkojām at­rast kādu jaunu piegājienu, bet, atskārtusi šīs nodarbības absolūto bezmērķību, atmetām ar roku. Līdz šim, par spīti visādiem negaidītiem pavērsieniem un galvu reibinošiem pārsteigumiem, vienmēr vēl lolojām cerību izsisties cauri džungļiem uz pārskatāmu klajumu. Tagad zinājām, ka mīklas atslēga iemiesojās Albertā Geršteinā. Bet viņš — miris, aizslīdējis projām, atstādams nopakaļ daudzpunkta vietā stingru punktu, aiz fcura diez vai iespējams turpi­nājums.

— Tālrunis! -— es teicu, ar nokavēšanos sadzirdējis telefona treļļus.

— Ko?

— Telefons, — es atkārtoju.

— Lai tik zvana, — Gregors Abušs nīgri atgaiņājās. — Manis te vairs nav. Tūlīt piezvanīšu uz Jaunvindzoru un lūgšu atsūtīt kādu manā vietā. Pats apmācīšu Prezi­dentu visādiem komiskiem trikiem un kopā ar viņu uz­stāšos par klaunu cirkā.

Pārmetoši pakratījis galvu, es paņēmu klausuli.

—- Gregor! — man ausis atskanēja dobji, apspiesti čuk­sti. — Mani nolaupījuši… Ferma … Pravietis … es …

Tam sekoja apslāpēts kliedziens, it kā runātājam kāds varmācīgi aizbāzis muti. Viņgalā spalgi iešķindēj as uz dakšas nomestā klausule.

Es savukārt automātiski atliku vietā savējo. Kādu brīdi stulbām acīs skatījos uz Gregoru Abušu.

— Runājiet taču, — viņš mudināja. — Kaut kas sva­rīgs?

Bs pateicu.

Gregors Abušs sākumā šaubījās:

— Vai esat pārliecināts, ka tas patiešām bija Jonatans Krjudešanks?

Pirms, atbildēt, mirkli pārdomāju. Dzirdamība nebija ideāla, turklāt tika runāts čukstus, un tomēr man šķit'i, ka tiku pazinis Jonatana Krjudešanka raksturīgo into­nāciju un balss tembru.

— No kurienes viņš piegriezis? Domājat, no fermas? — Gregors Abušs prātoja, nospiezdams komutatora pogu. — Seržantu Aleksanderu pie manis! Nekavējoties! Visus brīvos vīrus — mašīnās! Patruļniekiem izbeigt autobusa meklēšanu! Lai brauc u? Pravieša fermu. Aizturēt ik­vienu, ko viņi tur sastaps! Brīdiniet, ka iespējama bru­ņota pretošanās! Viss!

Durvīs sadūrāmies ar seržantu Aleksanderu. Uzlādēta­jai situācijai par spīti, nemācēju apslēpt smaidu, ieraudzī­dams viņa apbruņojumu aleksandriešu vīzē: ūdensnecaur­laidīgs apmetnis ar kapuci, ko izspīlēja uz āru pistole, vienā rokā — īsa policista karabīne, otrā — neizbēgamais lietussargs.

— Seržant, kurā vietā jūs sastapāt Krjudešanku?

— Netālu no moteļa «Augeja stallis»… Biju izmek­lējis jūs pa visu pilsētu. Uzskatīju, ka jums pēc iespējas ātrāk jāuzzina samaņu atguvušā bankas sarga liecība. Man iešāvās prātā, ka jūs varētu būt pie Hugo Aleksan­dera sakarā ar nozagtajiem papīriem … Tad arī ierau­dzīju Krjudešanku. Viņš palēnināja ātrumu un, garām braucot, uzsauca, lai es jums nododu viņa nožēlu par to, ka bijis spiests jūs tik pēkšņi pamest.

— Vai Jonatans Krjudešanks mašīnā bija viens pats? — Gregors Abušs aši noprasīja.

— Tā gan, — seržants Aleksanders apstiprināja, bet tad pārlaboja sevi: — Aizmugurē kāds tomēr sēdēja. Iz­skatījās pēc Luisa, vērīgāk? neielūkojos. Cepure dziji pār pieri, tāds iespaids, ka šis negribēja, lai viņu pazītu.. i

1 — Luiss kopā ar Krjudešanku? Jūs laikam būsiet pār­skatījies, seržant, — es apšaubīju.

— Iespējams, — šis labprāt piekrita. — Vai Krjade- šankam kas atgadījies? Viņu arī? … — Un ar zīmīgu pirkstu kustību seržants Aleksanders imitēja pistoles sprūda nospiešanu.

— Pagaidām tikai nolaupījuši. Krjudešanks nupat esot zvanījis no Pfavieša fermas, — Gregors Abušs informēja.

— Blēņas! — seržants Aleksanders pavīpsnāja. — Tur nav nekāda telefona!

Gregors Abušs neziņā palika stāvam uz sliekšņa. Es ieteicu katram gadījumam pārbaudīt. Telefona kompānijas klerks apstiprināja — jā, Rejam Krosvinam pirms nedēļas patiešām ievilkts telefons. Abonents lūdzis, lai to izdarītu, bez kavēšanās.

Seržants Aleksanders paraustīja plecus.

— Pravietis un telefons? Aizdomīgi!

— Piezvanīsim uz turieni! — es ierosināju. — Varbūt mani kāds izmuļķojis?

— Mēs tikai lieki tērējam laiku, — Gregors Abušs er­rojās, tomēr paklausīja. Līnija bija brīva, bet neviens ne­atsaucās.

Kad nokļuvām pamestajā fermā, dzīvojamā māja un saimniecības ēkas jau grima tumsā. Ne skaņas, atskaitot lietus šļakstus. Tie izklausījās pēc neskaidras sēkšanas, kur lāses sitās pret peļķēm, un pēc dusmīgas klauvēšanas, kad tās atdūrās pret jumta apdrupušajiem dakstiņiem.

Pabraukuši mazliet tālāk, ieraudzījām gaismu. Iesnieg­damās ar starmešu kūli pussapuvušos klēts vārtos, stā­vēja patruļmašīna.

Pārkāpis slieksni, sajutu, ka mani apņem mitruma,- sa­puvušu salmu, ilggadīgu putekļu sastāvējusies dvaka, ku­rai pa vidu jaucās benzīna ierūgtenā smaka.

Prožektoru stari izkliedējās, nesasnieguši pakaļējo sienu ar prāvu caurumu, pa kuru joņiem iebrāzās lietus. Kaktā uz sapuvušiem salmiem gulēja nedabiski savilkusies figūra. Seju aizklāja satrūdējis maiss. Nešaubljospka tas ir Jonatans Krjudešanks.

— Mēs nekā neesam aiztikuši, — patruļmašīnas vecā­kais policists ziņoja.

— Labi, — Gregors Abušs nomurmināja. Viņa balsij pietrūka dzīvības, ne uz kādām emocijām policijas priekš­nieks vairs nebija spējīgs.

— Izsauciet policijas ārstu un ātro palīdzību! Uzziniet, vai vietējā morgā vispār ir brīvas vietas. Ja nē, nāksies aizvest uz Jaunvindzoru. Mums diemžēl ir pārāk niecīgs morgs, — Gregors Abušs tā kā atvainojās, pagriezdamies pret mani. — Province, — viņš muļķīgi pasmaidīja.

— Vai neesmu gadījumā kaut ko piemirsis? — Viņš neziņā paskatījās sākumā uz saviem palīgiem, tad uz mani. — Ak jā! Lai tiesnesis steidzami izraksta orderi kratīšanai.

Patruļmašīnas vadītājs grasījās jau iedarbināt rāciju, kad Gregors Abušs uzsauca:

— To par tiesnesi ņemu atpakaļ. Gan jau iztiksim bez ordera. Šā vai tā priekšniecība apgriezīs sprandu. Ja es būtu kaut mazliet tālredzīgāks …

Gregors Abušs vilcinādamies tuvojās mirušajam. Pa­stiepa roku, lai noņemtu no sejas maisu, bet apstājās.

— Dodiet uzsmēķēt! — viņš palūdza ar vainīgu smiek­liņu.

Policisti izbrīnā saskatījās. Viņu priekšnieks nekad ne­tika pīpējis. Šī piepešā atsacīšanās no ilggadīgās para­šas viesa viņos pārliecību, ka Aleksandrija piedzīvojusi nebijušu katastrofu.

Seržants Aleksanders atģidās pirmais. Saņēmis no viņa cigareti un aizdedzinājis, Gregors Abušs ievilka pāris dūmu, tad ar riebumu aizmeta projām. Viņš vēl vienmēr stāvēja blakus līķim ar tādu sejas izteiksmi, it kā prāto­dams, vai vispār vērts noraut maisu.

Ar griezīgu sirēnas kaucienu pie klēts piebrauca otra patruļmašīna. Uz Gregoru Abušu šī skaņa iedarbojās kā modinātājpulkstenis. Viņš aši norāva satrūdējušo drānu.

Mēs iekliedzāmies vienā balsī. Cilvēkam ar cauršauta- jiem deniņiem nebija nekādas līdzības ar bankas īpaš­nieku Jonatanu Krjudešanku.

Tas bija Aleksandrs Luiss.

— Nogalināts tādā pat vīzē kā Volts Karpenters, — at­guvis valodu, pēc ilgas pauzes konstatēja Gregors Abušs. — Lieku galvu ķīlā, ka ar to pašu ieroci.

Es pirmais ievēroju salmu kaudzē blakus mironim pla­kanu «diplomāta» koferīti. Uzvilcis plānus gumijas cim­dus, seržants Aleksanders pārbaudīja slēdzi. Koferītis ne­bija aizslēgts. Tajā gulēja melns, iegarens futrālis.

. Gregors Abušs piesārdzīgi atskrūvēja vāku un, iebāzis roku, izvilka cieši saritinātu vīstokli. Vēl pirms tas bija līdz galam atritināts, pazinu atradumu. Hugo Aleksande- ram nozagtie papirusi ar Jēzus Kristus viltus vēstulēm!

Fermas dzīvojamā māja izrādījās tukša un neaizslēgta. Iekšā valdīja tik briesmīga nekārtība, ka neviens neņem­tos spriest, vai ferma pamesta uz īsu laiku vai pavisam. Personiski nosliecos par labu pieņēmumam, ka Pravietis ar savu draudzi aizceļojis uz neredzēšanos.

Baidījāmies, ka kaut kur uzdursimies Jonatana Krjude- šanka līķim. Uzgājuši aizslēgtu pieliekamo kambari, pa­redzējām, ka tieši tur viņu atradīsim. Seržants Aleksan­ders ieskrējās un ar kājas spērienu uzlauza satrunējušās durvis. Tās izrādīja tik mazu pretestību, ka, durvīm gā­žoties vaļā, viņš pats arī tika ielingots kambarī. Tur viņš nokrita garšļaukus, tādējādi izpostīdams varbūtējās pēdas.

Telpa izrādījās tukša, izņemot dažus elektriskos skaņas pastiprinātājus un tālruņa aparātu, kas stāvēja uz grīdas. Līdzās mētājās paplrītis. To klāja ar zīmuli uzskricelēti, stabiņā salikti, šifru atgādinoši atsevišķi mīklaini burti. Ailes labo pusi veidoja tikpat neizprotami skaitļi, katrs ar divpadsmit trīspadsmit cipariem.

Kratīšana turpinājās. Rūpīgi tika pārmeklēta vispirms dzīvojamā māja, tad pārējās ēkas.

Tikmēr pienāca policijas ārsta un ieroču eksperta ziņo­jumi. Aleksandrs Luiss bija nonāvēts ar vienu šāvienu, raidītu minimālā attālumā. Par nāves ieroci kalpojusi 32. kalibra «kolta» sistēmas pistole. Eksperts arī šoreiz demonstrēja noslieci uz pagaidām nepārbaudītiem seci­nājumiem, izteikdams pārliecību, ka gan Volts Karpen- ters, gan Aleksandrs Luiss nogalināti ar vienu un to pašu ieroci.

Ārsts ar daudz lielāku piesardzību atzina, ka precīzo momentu, kad iestājusies nāve, nevarot noteikt. Aukstajā klētī, ko vēl vairāk atvēsināja lietus, līdams pa caurumu sienā un salauztajiem vārtiem, cilvēka ķermenis ātrāk zaudējot siltumu, taču, cik ātri, to ārsts nemācēja sacīt. Viņa aptuveni aprādītais laiks šķita drīzāk kļūdains, jo — iznāca, ka mirklī, kad seržants Aleksanders bija redzējis Luisu sēžam Jonatana Krjudešanka automobiļa aizmu­gurē, tas jau bija beigts.

Atlikuši līdz vēlākam laikam daktera un ieroču • spe­ciālista atzinumu sīkāku analīzi, pievērsāmies fermā at­rastajām automobiļa riepu pēdām. Meklēt tās dubļainajā pagalmā, ko turklāt bija izbraukusi gan mūsējā, gan divas patruļmašīnas, nozīmēja tikai velti šķiest laiku. Toties tādas, gan diezgan neskaidras, bija saglabājušās uz klēts netīrā cementa klona. To atlējumus ģipsī tagad uzmanīgi pētījām. Uzspiedušies virsū cits citam, sakrustojušies, it kā tīšuprāt sajaukti, riepu raksti veidoja juceklīgu, ne­atšķetināmu musturu.

— Izskatās pēc divām mašīnām, — Gregors Abušs no­burkšķēja, katram gadījumam piemetinādams: — Ja vien nemaldos.

— Manuprāt, tikai viena, — es tikpat nedroši oponēju.

— Paskatieties vērīgāk! — Gregors Abušs aizstāvēja savu viedokli. — Šis te raksts skujains, otrais līdzīgs, bet ar spilgtāk izteiktiem ciļņiem.

— Varbūt. — Viņam tā i neizdevās mani pielauzt. — Nav izslēgts arī cits izskaidrojums.

— Proti?

— Dažādiem riteņiem citādi profilētas riepas. Man pa­šam ne vienu reizi vien nācies apmainīt saplīsušo pret ātrumā sadabūto …

Mūsu strīdu pārtrauca priecīgs izsauciens no virtuves.

Ieskrējuši tur, ieraudzījām seržantu Aleksanderu pie galda vaļējās atvilktnes. Ap viņu sastājušies policisti ziņ­kārīgi pētīja ierūsējušu biskvītu kārbu ar patronām.

— Lieku galvu ķīlā, ka pistole atrodas kaut kur ne­tālu, — seržants Aleksanders gandarīti pareģoja, ņem- damies izkravāt atvilktnes saturu.

Pamazām uz netīrās galda virsas izveidojās vesela grēda, kurā ietilpa nevīžīgi atgrieztas konservu bundžas ar sapūdētām ēdienu atliekām, sacietējusi maizes dona, smaržu flakons ar sāli, alus bundža ar pipariem, celofāna paciņas ar koncentrātiem, dažas sen nemazgātas karotes un dakšas, kurām noslēgumā pievienojās rūsas traipiem klāts prāvs virtuves nazis.

Pašā dibenā gulēja «Aleksandrijas Herolda» numurā ievīstīts sainītis. Man par lielu vilšanos, tajā bija vienīgi eļļainas lupatas, kādreiz greznas neilona blūzītes nožēlo­jamas driskas. Pagriezu šim nevērtīgajam atradumam mu­guru un ņēmos pētīt virtuves niecīgo iedzīvi, prātodams, kur īsti noslēpta pistole. Ja vien Pravietis nav paķēris to līdzi.

Manu uzmanību piesaistīja plīts atvērtās durtiņas, zem kurām uz grīdas mētājās žagari un no pavarda izbiruši pelni. Uz pašas plīts stāvēja liels čuguna katls ar kukurū­zas viru, taukaina panna, daži uz mutes apgāzti netīri kastroli un skārda tējkanna ar atlauztu snīpi.

Grasījos jau iebāzt plītī roku, taču izredze notašķīties pelnos atturēja mani. Meklēdams kādu kruķi, apgriezos. Seržants Aleksanders pašreiz beidza vīstīt eļļainās lupatas. Ne vārda nerunājot, viņš ar triumfālu žestu demonstrēja savu atradumu.

Saini bija divas pistoles — 32. kalibra «kolti».

Atšķirībā no netīrajām lupatām ieroči spīdēt spīdēja, pārklāti ar svaigu eļļojuma kārtu. Seržants Aleksanders pacēla vienu stobru pret gaismu, tad uzmanīgi iebāza caurumā pirkstu.

— Mašīneļļa! — viņš konstatēja. — Tādas rūpes par šaujamo pelna visaugstāko uzslavu! Līķis vēl nav atdzi­sis, bet rīks jau ideāli sagatavots nākamam cēlienam.

— Pievaldiet mēli, seržant! — Gregors Abušs viņu ap­sauca. — Tūlīt izsaukšu ieroču ekspertu.

Pēc pirmītējās rezignētās apātijas policijas priekšnieks izjuta drudžainu vēlēšanos darboties. Pavēlējis atgādāt ieroču speciālistu, cik vien ātri var, viņš turpināja izrīkot policijas pārvaldes dežurantu:

— Nekavējoties piezvaniet uz Jaunvindzorul Lai no turienes pa teleksu apziņo visus policijas iecirkņus. Pra­vietis un viņa bandas locekļi jāsaņem ciet kā sevišķi bīs­tami noziedznieki, kas, iespējams, atbildīgi par četrām slepkavībām.

— Jūs aizmirsāt piekto! — es aizrādīju, kad viņš atsē­dās pārdomāt, kas darāms tālāk.

— Piekto?… — Gregors Abušs pacēla galvu. — Jūs runājat par Jonatanu Krjudešanku?

Es pamāju.

— Latorp, ja jums nepieciešams kāds instruments, vis­maz nespēlējiet uz maniem nerviem! Mēs pārmeklējām visu fermu. Kur viņš, pēc jūsu domām, ir? Varbūt plītī? — Gregors Abušs nervozi iesmējās.

Neviļus paskatījos uz milzīgo pavardu. Vecos?' laikos, kad te dzīvojis viens no Aleksandr i jas neskaitāmajiem Aleksanderiem, uz tā gatavota maltīte veselai saimei. Plīts izskatījās pietiekami apjomīga, lai tajā sadedzinātu cil­vēku.

— Jums par prieku paskatīsimies ar, — Gregors AJļušs teica pajautrā balsī, kas it nemaz neatbilda manai omai.

Kad plīts bija izbakstīta, uz grīdas juku jukām mētājās pusapdeguši žagari, čiekuri, ogles un vesela kaudze pelnu.

— Kaulu tā kā neredz, — Gregors Abušs vīpsnāja.

Tomēr palūgšu jūs uzmanīgi aplūkot šos izdedžus.

—Jūs jokojat! — es sacīju, juzdamies mazliet neērti.

— Nebūt ne, — Gregors Abušs nopietni atteica. — Ap­lūkojot šīs deguma procesa paliekas, jūs gūsiet aptuvenu priekšstatu par to, kādā stāvoklī atrodas mans domāšanas aparāts. Visa malka sadegusi, pāri palicis tikai nekam ne­derīgs juceklis… Godīgi sakot, ne par ko neesmu vairs pārliecināts. Neņemos pat minēt, vai Jonatans Krjude­šanks dzīvs vai miris. Lāgā pat nezinu, kurš kuru noga­linājis. Pravietis? Visus? Voltu Karpenteru, Ričardu Bei­devanu, Albertu Geršteinu, piedevām vēl Luisu?

— Kas jūs mulsina?

— Rīcības motīvi. Vienīgais, kas Pravietim varbūt tie­šām rādījās novācams no ceļa, ir Alberts. Tur saskatu pat dubultus motīvus. Diskotēkā «Arhimeds» Alberts viņu nā ­vīgi apvainoja. No jūsu nostāsta noprotu, ka viņš jau todien piesolījās atriebties. Kristus vārdā! — tas ir viņa iemīļotais teiciens. — Gregors Abušs drūmi nosmējās. — Turklāt savā trakumā viņš varēja iedomāties, ka, Al­bertam beigtam esot, Dertijs saskatīs Pravietī piemērotu aizstājēju tik vērienīgi izreklamētiem skaņuplašu albu­miem.

— Ja viņš tiešām tāds prātu izdzīvojis savādnieks, par kādu viņu turam, diez vai vispār vērts meklēt loģisku motivāciju. Konkurenta novākšana, manuprāt, prasa kaut cik normālu domāšanas veidu. Daudz vienkāršāk pieņemt, ka Pravietis simulē ārprātu, bet patiesībā tikpat traks, cik es vai jūs.

— Tam es atkal negribu piekrist. — Gregors Abušs pa­šūpoja galvu.

— Tad neredzu iemesla izsludināt Pravieti par sevišķi bīstamu noziedznieku, uz kura konta četras, iespējams, pat piecas slepkavības. Un tieši to jūs nupat darījāt, — es strīdējos pretī, pamazām iesvildams. Nebiju vēl lāgā pie­devis policijas priekšniekam šaušalas, ko izjutu, kamēr viņš rušinājās plītī.

— Darīju jau gan, viņš piekrita, — bet tikai tādēļ, ka vajadzēja kaut ko iesākt^ kamēr atrodam īsto atrisinā­jumu. Vai varat iztēloties reliģisku murgu apsēstu psiho­pātu bankas izlaupītāja lomā? … Jūs sakāt, viņš izliekas?

— Tas ir vienīgi pieņēmums, tāds, kas vismaz sniedz daļēju izskaidrojumu.

— Pieņēmums? — Gregors Abušs skatījās kaut kur pāri manai galvai. — Vai jūs pats neesat mazliet jucis? Go­dīgi sakot, arī es sāku apšaubīt savu veselo saprātu. Pēc visa, kas noticis, manī nekas vairs nerada izbrīnu. Varbūt vienīgi gluži neticamais pieņēmums, ka aleksandrieši pēk­šņi apmainīs lietussargus pret bērnu lejkanniņām … Pa­domājiet, kas par sagadīšanos! Visi rādās izliekamies. Normālais Pravietis izliekas prātā jucis, veselais Krjude­šanks izliekas slims, Dertijs nez kādēļ izliekas, it kā ne­būtu toreiz runājis ar Krjudešanku pa telefonu …

— Kāds brauci — seržants Aleksanders brīdināja.

Ieroču eksperts tas nevarētu būt — nule tikai ziņoja,

ka viņš izbraucis.

Mēs izgājām pagalmā.

— Nodzēsiet gaismu! — Gregors Abušs komandēja. — Starmešus neaizmirstiet! Visus starmešus! Žigli!

Elpu aizturējuši, aizmirsuši lietu, stāvējām tumsā, se­kodami diviem staru kūļiem, kas strauji tuvojās. No tum­sas iznira autobuss un pieripoja pie klēts.

— Iedegt starmešus! — motora rūkoņu pārskanēja Gre­gora Abuša satrauktā, skalā balss.

Vienlaicīgi no visām pusēm izšāvās gaisma, ietverdama mirdzošā lokā Pravieti. Viņš pašlaik izkāpa no autobusa, turēdams rokā gluži jaunu ģitāru, kuras niķelējums spoži iezaigojās.

Viņam nopakaļ, ar plaukstām aizsegdamās pret pēkšņo elektrisko apšaudi, izrausās harēma locekles — četras ne­nosakāma dzimuma būtnes, ģērbtas maisu auduma blūzēs un apvalkātos, izbalējušos džinsos. Garie, izpūrušie, ne­koptie mati krita līdz viduklim, daļēji aizsedzot sejas, kas prasīt prasījās pēc ūdens un ziepēm.

Taču es viņas tikpat kā neievēroju. Skatienu magnē­tiski piesaistīja autobuss. Sarkani nokrāsots autobuss ar lieliem zelta burtiem «Olivers Dertijs», zem kura vīdēja uzraksts «Dollijas Krimsones privātā dzīve». Uz jumta rē­gojās izbīdāmais krēsls ar vītņu mehānismu. Krēsls, no kura slepkava (tagad par to vairs nevarēja būt nē mazāko šaubu) caur vajā atrautu logu Ralfa Geršteina mājas ot­rajā stāvā šāvis uz saviem upuriem.

— Policija? — Pravietis vaicāja bez sevišķa izbrīna. — Kas te notiek?

— To mēs tūdaļ noskaidrosim. — Gregors neskopojās ar ironiju. — Ar jūsu laipno palīdzību! Jūs visi esat ap­cietināti!

Pratināšanas laikā mums uz galvas uzvēlās vēl viens pārsteigums. Šoreiz tas saistījās ar Oliveru Dertiju.

Visu laiku pēc pārvešanas uz kameru — kā pa telefonu ziņoja policijas pārvaldes dežurants — Dertijs izturējās mierīgi. Vienīgo nedrošības pazīmi varēja saskatīt tajā apstāklī, ka viņš, atgriežoties no tualetes, ik reizi pieko­dinājis, lai kameras durvis rūpīgi aizslēdzot.

Uzzinājis, ka Pravieša banda arestēta, dežurants dalījās ļaunumā ar Teu Kilseimuru un Oliveru Dertiju. Aktrise uzņēma šo vēsti bez īpašas intereses, toties Dertijs rādījās ļoti satraukts. Pēc īsa •laiciņa viņš atkal lūdzās uz tualeti. Viņš ilgi neatgriezās, un dežurants aizgāja palūkoties. Dertijs bija pazudis bez vēsts.