Nāve zem lietussarga

8

Lūk, ko pastāstīja Nepomuks Berlunds:

«Sapulcējāmies pakošanas cehā pulksten desmitos. Ik dienu ap to laiku pie mums parasti ieradās režisors Ri­čards Beidevans. Reizēm tika filmēts kāds neliels ska- tiņš, biežāk — notika mēģinājumi. Dažkārt Beidevans nebija īstā omā, varbūt mocīja paģiras, tādā reizē mums paziņoja, ka varam lasīties/pie velna.

Visi mēs, gan vienkāršie statisti, gan tie, kas tikuši pie sīkām lomiņām, agrāk strādājām konservu fabrikā, Tāpēc uzskatījām par debesmannu pat to artavu, ko at­meta Dertijs. Maksāja mums pēc akordlikmes, par mēģi­nājumiem no darba brīvajās dienās nesaņēmām nekā.

Šodien bija tā kā paredzēts izmēģināt aplaupīšanas epi­zodi, konkrēti — skatus, kas risinājās bankas priekšā un operācijas zālē pie lodziņiem. Pistoles ar salūtpatronām un melnas maskas saņēmām jau iepriekš.

Precīzi pulksten desmitos pie ceha piebrauca uzņem­šanas grupas autobuss ar jumtā uzstādīto aparatūru. No kabīnes izkāpa cilvēks, kurā pazinu mūsu galveno ope­ratoru Karpenteru.

Pirmajā dienā, kad režisors atlasīja statistus un epizo­disku lomu tēlotājus, tātad arī mani, Karpenters grozījās turpat, taču drīz vien aizbrauca.

Vārdu sakot, viņam nebija nekādas vajadzības paskaid­rot mums, kas viņš tāds ir. Tomēr Karpenters atgādi- dāja, ka viņam esot tas gods iemūžināt lentē filmu «Dol­lijas Krimsones privātā dzīve», kurā mums savukārt bū­šot tas gods aplaupīt banku.

Puiši uzņēma šo joku atzinīgi. Lai nu kā, humora izjūtas viņiem netrūka.

— Un cik liela būs mūsu tiesa? Desmit tūkstoši uz gal­viņu iznāks? — paamizējās Kristiāns Arčinskis.

Pirms fabrikas slēgšanas Arčinskis veica Trešās atnāk­šanas sektas pērmindera pienākumus. Tieši tāpēc reži­sors arī uzticēja viņam tēlot bijušo garīdznieku, kurš brīvprātīgi piebiedrojies Dollijas gangsteru bandai.

— Prāva tiesa, — tādā pašā tonī atteica Karpenters. — Bet tikmēr saņemiet avansu.

Statistiem viņš iedeva desmit monētas, epizodisku lo­miņu tēlotājiem — piecdesmit.

Pēc tam pavēstīja, ka saskaņā ar pēdējo meteoprognozi lietus periods varot sākties kuru katru brīdi, tālab ban- "kas aplaupīšanas filmēšanu nedrīkstot atlikt. Režisors sa­slimis, viņš pats to aizvietošot. No repetīcijas jāatsakās, jo vairāk tāpēc, ka neko sevišķu no mums neprasot.

— Katrs no jums neskaitāmas reizes redzējis televīzijā vai kinohronikā, kā gangsteri ielaužas bankā. Dariet to pašu, ko visi. Šaujiet gaisā un bļaujiet «rokas augšā!».

Tad viņš sadalīja mūs divās grupās. Statistiem uzdeva vicināt pistoles un šaut ar tukšām patronām pāri bankas darbinieku un apmeklētāju galvām. Tā saucamajiem ak­tieriem, tātad arī man un Kristiānām Arčinskirņ. lika tur­klāt bļaustīties.

Dažas minūtes viņš veltīja Danielai Aleksanderai. Vi­ņai bija jānotēlo nejauša bankas apmeklētāja, kuru gang­steru iebrukums pārbiedējis līdz nāvei.

— Starp citu, cik mums naudas kasē? — Karpenters apvaicājās uzņemšanas grupas kasierei Bellai.

— Aptuveni tūkstotis. Bija vairāk, bet galvenās lomas tēlotāja Tea Kilseimura izņēma avansu.

— Dodiet šurp! — Karpenters, saskaitījis naudu, ielika to Danielas somiņā. Tad viņš parādīja, kā viņai jānotēlo epizode.

Viņa pieiet pie lodziņa, lai maksātu. Tajā brīdī ielau­žas gangsteri. Izbīlī viņa izmet naudu no rokām, bank­notes izbirst pa grīdu… Daniela nospēlēja šo ainiņu diez­gan neveikli. Toties pēc tam radīja, kā mēdz izteikties kinokritiķi, «pārliecinošu tēlu». Noskatoties, kā viņa, rā­pojot uz ceļgaliem, rūpīgi savāc zemē nokritušās asig­nācijas, varētu domāt, ka tā ir viņas personiskā nauda.

— Un kur tad galvenie tēlotāji? — es apvaicājos

— Piebrauks tieši pie bankas, — Karpenters īsi atteica.

■— Tad mums nav ko steigties, — Kristiāns Arčinskis

apmierināti aizrādīja. — Varam pa ceļam apstāties pie «Skaistās Helēnas» un iemest kādu glāzītf.

— Nekā nebūs! — Karpenters atrūca, pārbaudījis laiku pēc pulksteņa. — Tieši otrādi, mums katra minūte dārga. Nekādā ziņā nedrīkstam nokavēt.

— Jūs varbūt, bet ne jau mēs. Kamēr jūs filmēsiet Teas Kilseimuras «solo partiju», pārējiem nav ko darīt,— Kristiāns Arčinskis strīdējās pretī. — Saskaņā ar scenā­riju Dollija Krimsone, kuras lomu tēlo Tea Kilseimura, pirmā ieiet bankas operāciju zālē. Tikai pēc tam iebrūk viņas mīļākais, tas ir, Alberts Geršteins, kopā ar pārē­jiem bandas locekļiem, tas ir, mums.

Kristiāns Arčinskis tiešām bija izlasījis scenāriju no pirmās rindas līdz beidzamai. Ne jau velti viņš daudzus gadus pildīja pērmindera pienākumus. Manuprāt, arī scenāriju viņš studēja vienīgi tādēļ, lai zinātu, kurā vietā jāsaka «āmen!».

Karpenters pacietīgi izskaidroja, ka scenāriju autori ierosinājuši vairākus labojumus. Sākumā patiesi bijis paredzēts izveidot Dollijas Krimsones tēlu atbilstoši pro­totipam — slavenajai gangsteru barvedei Dimantu Molli- jai. Ģērbusies kā vīrietis, bez maskas, ar divām pistolēm rokās — viņa izrādījusi savu leģendāro bezbailību, pa­rādoties vien, iedvesdama šausmas.

Taču Dertija kungs pēdējā brīdī pieprasījis no scenā­ristiem krietni sarežģītāku intrigu. Jaunajā variantā uz­brukumu bankai vada Dollijas mīļākais. Atrazdamās pa­slēptuvē, Dollija plāno un organizē noziedzīgās akcijas, bet pati tajās vairs nepiedalās. Viņa pat uz laupījuma dalīšanu ierodas parūkā un plastiskā maskā.

— Iznāk — Tea Kilseimura šodien vispār nefilmē- sies… — es secināju. Man šī izmaiņa diez kā nepatika. Glītuma ziņā Tea Kilseimura, manuprāt, pārspēja visas man pazīstamās aleksandrietes. Labprāt būtu norunājis ar viņu tikšanos, bet, jūs paši saprotat, man, ierindas bandītam, nav ko cerēt, ka neizmērojami augstāk stā­vošā bandas vadone, kurai maksā milzīgu naudas žūksni, būs ar mieru, pakavēties manā sabiedrībā. Tāpēc jau iepriekš nopriecājos, ka vismaz bankā varēšu pamielot acis.

Pēc instruktāžas mūs iesēdināja autobusā. To vadīja pats Karpenters, un šis apstāklis radīja manī zināmu iz­brīnu. Uzņemšanas grupas šoferi biju no paša rīta re­dzējis bārā «Skaistā Helēna».

It kā uzminējis manas domas, Karpenters uzsauca no kabīnes:

— Eh, šodien man vienam jāraujas par desmitiem! Esmu operators, režisors un šoferis vienā personā. Bet nebaidieties, no tā jūsu laupījuma tiesa nesamazināsies, drīzāk otrādi. •

Karpentera asprātība izraisīja smieklus. Atskaitot mani un Kristiānu Arčinski, neviens vairs lāgā neklausījās Karpentera papildu paskaidrojumā, ka šoferis aizsūtīts uz Jaunvindzoru pēc palmām, kas nepieciešamas nāka­mās epizodes filmēšanai.

— Zinu, — Kristiāns Arčinskis piebalsoja. — Tā ir aina, kurā Dollija sadala nolaupīto miljonu bandas lo­cekļiem. Es, tas ir, bijušais garīdznieks, kura loma man uzticēta, esmu neapmierināts ar savu tiesu. Tad Dollija dusmu lēkmē apšauda palmu, zem kuras stāvu …

— Nekā tamlīdzīga, — no kabīnes atsaucās Karpen­ters. — Palmas paliek, toties šaušanas vairs nebūs.

— Nebūs? t Kristiāns Arčinskis jutās vīlies. Viņš taču bija cerējis tieši šajā ainā pa īstam izrādīt savu aktiera māku un, iespējams, saņemt attiecīgu piemaksu. — Kāpēc nebūs?

— Tāpēc, ka, laupījumu dalot, nekādas domstarpības neizcelsies. Visi būs apmierināti, — Karpenters turpi­nāja jokot.

Ceļā uz banku apstājāmies pie policijas pārvaldes, kur mums iedalīja divus policistus. Karpenters ieskaidroja viņiem uzdevumu — gādāt par kārtību filmēšanas laikā. Konkrēti — norobežot ielu bankas priekšā ar troses pa­līdzību un nelaist pāri iežogojumam ziņkārīgos aleksan- driešus.

Autobuss apstājās netālu no bankas, policisti nokāpa no motocikliem un nostiepa trosi. Sākumā garāmgājēju bija pamaz, bet, tikko cilvēki ieraudzīja mūsu melnās maskas un pistoles, tā tūdaļ saskrēja vesels lērums. Uz­zinājuši, ka notiks vienīgi filmēšana, nevis īsts uzbru­kums, viņi jutās tā kā vīlušies, tomēr projām neviens negāja.

Viņpus troses drūzmējās kādi piecdesmit cilvēki. Ja nemaldos, starp tiem redzēju arī Luisu, nu, to žurnālistu, kurš nesen pārcēlies šurp no galvaspilsētas. Vēl ierau­dzīju kādu pazīstamu meiteni un pat pacēlu masku, lai sasveicinātos. Viņa man uzsauca:

— Tu, lūdzams, tā piesardzīgāki Mans līgavainis strādā pie otrā lodziņa, viņš nav apdrošinājis dzīvību, tāpēc ceru, ka tu viņu nenošausi! Mani arī neaizmirsti! Kad dabūsi savu tiesu no nolaupītā miljona, nopērc man jaunu lietussargu!

Izkliedzot šīs asprātības aleksandriešu gaumē, meitene mēģināja palīst zem troses, lai atrastos tuvāk notikuma vietai. Viens no policistiem diezgan rupji atgrūda viņu atpakaļ.

Būdams džentlmenis, es grasījos aizstāvēt savu paziņu, bet tieši tobrīd Karpenters pavēlēja:

— Puiši, pie darba! Sāciet laupīt!

Šaujot gaisā, mēs metāmies uz ieejas durvīm. Aiz niknuma pret policistu, kurš tik rupji apgājies ar manu paziņu, es teju pat izšāvu visu aptveri. Tādēļ vēlāk, pašā bankā, bija jāizliekas, it kā šauju.

Saskaņā ar scenāriju mums skriešus bija jāiebrūk ope­rāciju zālē. Taču ceļu aizsprostoja daži bankas darbi­nieki, kurus ziņkāre bija izvilinājusi ārā. Viņi atbrīvoja durvis tikai pēdējā Brīdī. Bankas izsūtāmajam, kas maz­liet aizkavējās, Kristiāns Arčinskis pielika pistoli pie vē­dera un turklāt krietni iedunkāja.

Tā bija Arčinska paša improvizācija. Laikam taču, pa­turēdams prātā, ka nosvītrota epizode, kurā Dollija, sa­šaudama palmu, apdraud viņa dzīvību, viņš kompensēji tās iztrūkumu ar personiskiem scenārija labojumiem.

Vārdu sakot, mēs nevis ieskrējām, bet rimti iegājām zālē. Ikviens no mums puslīdz cītīgi atpelnīja izsniegto avansu, taču īpašu degsmi neizrādīja.

Es turējos cieši pie instrukcijas. Nobļāvos šaušalīgā balsī un pāris reižu nospiedu pistoles sprūdu. Kā jau minēju, patronu man vairs nebija, tāpēc šī mana darbo­šanās, ko nepavadīja šāviena troksnis, atstāja komisku iespaidu. Kasieris aiz otrā lodziņa (manas paziņas līga­vainis), kurš jau bija pacēlis rokas un it kā izbīlī sašķo­bījis seju, gandrīz vai aizrijās no smiekliem.

Daniela, kas stāvēja pie tā paša lodziņa, neviļus iespur­dzās. Laikā atcerējusies savu lomu, viņa spalgi iespie­dzās un, manas pistoles apdraudēta, izmeta no rokām somiņu. Aizmirsis, ka tēloju gangsteri, es gluži automā­tiski noliecos, lai palīdzētu dāmai pacelt somiņu. Laimīgā kārtā atjautīgais Kristiāns Arčinskis (ne jau velti viņš ilgus gadus pildīja trešatnācēju pērmindera pienāku­mus) veikli izglāba situāciju.

Ar kāju uzkāpis somiņai, viņš bargi uzsauca man:

— Pirkstus riost, nelieti! Mūsu bandā tādiem kā tu nav vietas! Mēs esam Dollijas Krimsones bezbailīgie rīk­ļurāvēji, ne jau kaut kādi sīki kabatas zaglēni!

Bankas izsūtāmais, kas stāvēja turpat (kā jau visi, ar paceltām rokām), izdzirdis šo Arčinska repliku, nespēja novaldīt smieklus.

Tad Arčinskis, jau pilnīgi iejuties paša izgudrotajā asinskāra bandīta lomā, pielēca klāt un, vieglītēm iesitis tam ar pistoles spalu pa galvu, norēcās:

-- Muti! Smieties varēsi zārkā!

izsūtāmais tā pārbijās, ka atkāpās līdz sienai un pa­cēla rokas pēc iespējas augstāk. Šo sastingušo pozu viņš paturēja vēl tad, kad gājām ārā no bankas.

Turpretī visi pārējie filmēšanas dalībnieki, īpaši ban­kas apmeklētāji, neuzvedās diez cik dabiski. Viņi gan labprāt piedalījās spēlē, taču apziņa, ka mūsu pistoles pielādētas ar tukšām patronām, bet zem biedīgajām mas­kām slēpjas labi paziņas, traucēja pārliecinoši šausmi­nāties par gangsteru iebrukumu.

Tikmēr pie bankas piebrauca melnais lendrovers. Kar­penters pameta mūs, lai no durvīm uzņemtu piebraukušo mašīnu, no kuras izkāpa galvenās lomas tēlotājs.

Viņš bija ģērbies maisveidīgā, melnā apmetnī, kas snie­dzās līdz potītēm, atklādams skatienam vienīgi apavus. Melna kapuce pilnīgi noslēpa seju, neļaudama sazīmēt tās valkātāju. Tagad, retrospektīvi pārlūkodams šo mo­mentu, neņemos simtprocentīgi apgalvot, ka tas bijis Al­berts Geršteins. Toreiz gan ne man, ne citiem neuzmā­cās ne mazākās šaubas.

Tās arī saprotams — mēs taču zinājām, ka loma uzti­cēta Albertam, tāpēc varbūtība, ka zem kapuces slēpjas kāda cita persona, mums vienkārši neiekristu prātā. Au­gums, cik atceros, atbilda Alberta augumam, balsi neda­būjām dzirdēt.

Cilvēkam ar kapuci ienākot zālē, mēs saskaņā ar sce­nāriju godbijīgi pašķīrām ceļu. Nepievērsdams mums ņe mazāko uzmanību, viņš virzījās uz kāpnēm. Šī augst­prātība pilnīgi atbilda lomai. Mēs bijām ierindas gang­steri, viņš — bandas vadonis, augstāka būtne. Mani, kad nepietiekami veikli atlēcu sānis, viņš atgrūda nost ar automāta stobru — gluži kā priekšmetu.

Neatminos, cik īsti minūšu pagāja kopš brīža, kad viņš ar Karpenteru nokāpa lejā. Manuprāt, ne vairāk par piecām. Kad viņi atgriezās, Alberts (ja tas bija viņš) nesa pāri plecam prāvu, līdz augšai piestūķētu brezenta maisu.

Manīju (tieši šis apstāklis jau toreiz šķita man dī­vains), ka Karpenters šo skatu vairs nefilmē. Uzkāris ro­kas kameru plecā, tas mudīgi devās uz izeju. Viņam nopakaļ, gandrīz skardams ar automātu Karpentera mu­guru, soļoja ar laupījumu galvenās lomas tēlotājs.

Vēl īsti neaptverdams, vai filmēšana beigusies, pava­dīju viņus līdz durvīm. Es un Kristiāns Arčinskis izgā­jām uz ielas tieši tai brīdī, kad abi iekāpa mašīnā. Ierau­got mūs, Karpenters izliecās pa logu. Otrais viņam kaut ko pačukstēja. Balsi arī šoreiz nedzirdēju.

Projām braucot, Karpenters uzsauca mums, lai ņemot autobusu un gaidot viņu uzņemšanas paviljonā. Viņš drīz būšot klāt, lai galīgi norēķinātos ar mums.

Šoreiz viņš gan vairs nejokoja, tieši otrādi. Karpen­tera balsī saklausīju tādu savādu pieskaņu, kas nemaz nesaderējās ar viņa vārdiem.

Iebāzis tagad jau lieko pistoli kabatā un noņēmis masku, atgriezos atpakaļ. Tagad, kad vairs nefilmējos, būtu nepieklājīgi rādīties paziņām ar melno gangstera masku. Pamanījis, ka Daniela, neveikli celdama augšā nokritušo somiņu, izbirdinājusi naudu, es, kā jau džentl­menis, metos viņai palīgā.

Visapkārt smējās, izmija pārgalvīgus jokus. Neviens no bankas personāla nesteidzās atsākt darbu. Daži turpi­nāja tēlot, komiski šaržējot savas pirmītējās izdarības.

Arčinskis izgudroja aizvien jaunas scēnas, demonstrē­dams, kā vajadzētu uzvesties ar savu nežēlību izslavētam bandītam. Savukārt bankas izsūtāmais notēloja, ka sle­peni nospiež signalizācijas pogu policijas izsaukšanai

Vārdu sakot, amizieris bija liels. Smiedamies un ķiķi­nādami iesēdāmies uzņemšanas grupas autobusā. Netālu no moteļa «Augeja stallis» negaidot noskaidrojās, ka benzīna tilpne ir tukša. Maksāt par degvielu no savas kabatas, dabiski, nevēlējāmies, tālab pametām autobusu šosejas vidū. Arčinskis tāpēc atļāvās lieku reizi pazobo­ties — niecīgais honorārs mums tiekot maksāts par lau­pīšanu, nevis par svešas mantas sargāšanu.

Tālāko ceļu veicām kājām. Karpenteram, kura rīcībā bija automobilis, vajadzēja jau būt priekšā, bet nekā. Izgaidījāmies pakošanas cehā kādu stundu, taču viņš kā neuzradās, tā neuzradās.

Manī pamazām modās sajūta, ka kaut kas nav. kār­tībā. Kad velti izzvanījos, cenzdamies sameklēt Karpen­teru, biju par to jau puslīdz pārliecināts. Saukdams palīgā savu policijas dienestā gūto pieredzi, vēlreiz pāršķirstīju atmiņā šīs dienas notikumus. Daudz kas likās jocīgs — pēkšņi grozījumi scenārijā, tikpat pēkšņa režisora sa­slimšana, Teas Kilseimuras nepiedalīšanās epizodē, kaut bez viņas uzbrukums bankai zaudēja spilgtumu, kas rak­sturīgs Dollijas tēlam.

Tad arī nolēmu katram gadījumam aprunāties ar savu bijušo priekšnieku.»