Nāve zem lietussarga

6

Hugo Aleksanders aizveda mani uz savu kabinetu. Viņš dzīvoja tepat motelī gan taupības dēļ, gan aiz tīri prak­tiska apsvēruma — daudzas istabas lielākoties stāvēja tukšas. Diez cik spoži viņam vispār neklājās. Uzzināju, ka motelis pret aizdevumu ieķīlāts Krjudešanka bankā, pie tam procentu likme esot tik augsta, ka agrāk vai vē­lāk viesnīca būšot vienkārši jāpārdod par puscenu.

— Jūs laikam pārspīlējat? — es apšaubīju, aplūko­dams spartiski iekārtoto telpu. Daži krēsli, rakstāmgalds, skapis. Mēbeles bija vecvecas. Masīvais ozolkoka rak­stāmgalds ar neskaitāmām atvilktnēm šķita tikai papil­dinām vēl masīvāko skapi. Abi acīmredzot bija viena un tā paša amatmeistara darināti un izšķērdīgi apgādāti ar apjomīgām sarežģītas konstrukcijas atslēgām, ar kādām pagājušajā gadsimtā mēdza nodrošināties pret zagļiem.

— Neesmu jums izstāstījis ne pusi, — Hugo Aleksan­ders teica ar tādu kā izmisīgu žestu. — Negribas ļauni domāt par citiem, bet man tādas aizdomas, ka Jonatans Krjudešanks tīšu prātu grib mani izputināt. Ne jau aiz naida. Bet man pieder kaut kas tāds, pēc kā viņš jau sen tīko. Vēlāk parādīšu …

Teicamais portvīns atkal tika likts galdā. No pārru­nām, kādu es īsti iedomājos filmu par aleksandriešiem, pēc dažām glāzītēm pārgājām pie pašas Aleksandrijas.

Pilnīgi aizmiisis savas finansiālās grūtības, Hugo Alek­sanders ņēmās aizgūtnēm klāstīt tās vēsturi.

Laikos, ko tagad varētu saukt par leģendāriem, laikos, kad Zilais ezers vēl nebija pāi knisli ts par Pontu, tā ūdeņi bijuši tik tīri un dzidri, ka saulainā dienā dzelmē varēja

saredzēt katru zvīņu neskaitāmām zivīm. Zivju bijis at­liku likām, pie tam visvērtīgākās, retas sugas. Jeremija Aleksanders saskatījis šai apstāklī dieva pirkstu. Atbrī­vots no rūpēm par iztiku, Kristus Trešās atnākšanas apus­tulis varējis netraucēti pievērsties reliģijas sludināšanai.

— Vēlāk kādam no Jeremijas dēliem ienāca prātā uzcelt nelielu rūpnīciņu zivju konservēšanai, pamazām sāka darboties veikali un dzertuves, dzertuves gan pirms veikaliem, beidzot 1853. gadā tika dibināta banka. To­reiz tā vēl saucās «Aleksandera banka». Vecais nosau­kums palika arī tad, kad to vienlaikus ar konservu rūp­nīcu nopirka Jonatana Krjudešanka vectēvs. Par «Her­meja palātu» to nokristīja stipri vēlāk, laikā, kad mana vectēva brālis, Nikolajs Aleksanders, kļuva par pilsētas galvu. Sengrieķu vēstures apsēsts, viņš tad arī sadomāja, daļēji tūristu pievilināšanai, visus šos mitoloģiskos no­saukumus. Pie mums tas kļuvis par tradīciju. Nokrustī­dams moteli par «Augeja stalli», arī es esmu maksājis savus meslus, gan mazliet ironiskus.

Hugo Aleksanders stāstīja vienā laidā. Labi apzinājos, ka tuvākas ziņas par pilsētas pagātni noderīgas filmas izveidošanai. Tomēr, pieradis pie mūsdienu cilvēku virs- pusīgās tieksmes aprobežoties ar pašu nepieciešamāko informāciju, sāku pamazām garlaikoties. Ik piecas minū­tes slepus nopētīju rokaspulksteni cerībā, ka atgriezīsies Dertijs un atpestīs mani.

Dertijs nerādījās. Sāku jau sirds dziļumos piesaukt kādu dabisku katastrofu, lai tikai izspruktu no stāstījumā, par neskaitāmiem Aleksanderiem, kas ietina mani necaur­ejamā mudžeklī. Nekas nenotika. Un tad pēkšņi izrādī­jās, ka dievs tomēr uzklausījis manu lūgsnu.

Hugo Aleksanders tobrīd vēstīja par vienu no Alek­sandrijas vislielākajām ērmotībām. Līdz ar Jeremijas Aleksandera pēdējo dēlu bija izmirusi arī Trešās atnāk­šanas sekta. Pēc turpat simt gadiem šī mācība ieguva fanātisku atjaunotāju Jonatana Krjudešanka personā. Un tas…

Hugo Aleksanders nepaguva izrunāt teikumu līdz ga­lam. Istaba uzreiz satumsa, nodārdēja pērkons, spožs zi­bens zāģim līdzīgi pāršķēla tumsu, tad sākās kaut kas pilnīgi neaprakstāms.

Sēdējām pie atvērta loga. Pēkšņi iekliegdamies lēcu augšā, pilnīgi pārliecināts, ka man kāds izlējis uz galvas spaini ūdens. Tas bija lietus. Varonīgi šķērsodams peļķi, kas vienā sekundē bija paguvusi aizkļūt līdz ska­pim, Hugo Aleksanders metās pie loga. Bez manas palī­dzības diez vai izdotos to aizvērt. Kā no ugunsdzēsēja šļūtenes raidītas lietus brāzmas sitās pret rūtīm tik spē­cīgi, ka dabūjām krietni pamocīties.

— Sākušies lielie grēku plūdi, — paziņoja Hugo Alek­sanders, .pūlēdamies ar mutautu nosusināt viscaur sali­jušos matus.

Tumsa mazpamazām kliedējās, bet, kad atgriezos savā istabā, nācās tomēr iededzināt elektrību. Putojošais ūdens, bungodams pa stiklu, veidoja tik blīvu aizkaru, ka skopā gaisma, ar pūlēm izsitusies caur mākoņu blā­ķiem, tomēr palika ārpusē.

Azaidu ieturēju moteļa nelielajā, omulīgajā kafetē­rijā. Ēdiens izrādījās stipri garšīgāks par Jaunvindzoras salmiem. Jāatzīst, vislielāko baudījumu man, kad biju paguvis apvilkt sausas drēbes, sagādāja citi apmeklētāji. Lietus pārsteigti, tie izskatījās kā pēdējā brīdī no ūdens izvilkti slīcēji.

Јēc maltītes mazliet nosnaudos. Pamodos no klu­suma — lietus bija mitējies.

Hugo Aleksanders, atnācis, lai demonstrētu savu uni­kālo dokumentu krājumu, izklīdināja manu pāragro prieku. Tā esot tikai īslaicīga atelpa. Aleksandrijas plūdi ievelkoties vismaz nedēļu, reizēm pat ilgāk.

— Esmu sagatavojis jums mazu dāvanu, — viņš pazi­ņoja, kad atgriezāmies kabinetā. Ūdens bija uzslaucīts, bet grīda vēl dvakoja pēc mitruma, tāpēc Aleksandera ieslēgtais elektriskais kamīns lieti noderēja.

— Jūs taču manas vainas dēļ šorīt nepaguvāt aiz­skriet uz veikalu. — Hugo Aleksanders pasmaidīja, pa­sniegdams man lietussargu. — Varat to zināmā mērā uz­skatīt kā honorāru par cītīgu klausīšanos… Tagad nāks pats interesantākais — uzskates līdzekļi.

Kādu brīdi Aleksanders nopūlējās ar skapja atslēgām. Vispirms nācās atslēgt durtiņas, pēc tam kādu sekretē- ram līdzīgu plati, visbeidzot aiz tā paslēpto prāvo at­vilktni.

Hugo Aleksanders bijīgi izņēma divas neparasta iz­skata lādītes, Viena pagaidām palika aizslēgta. Otru Alek­sanders attaisīja ar slēdzeni, kas glabājās vienā no ne­skaitāmajiem rakstāmgalda nodalījumiem. Izšķērdīgi bār­stīdams komentārus, Aleksanders sāka citu aiz cita vilkt ārā nodzeltējušus papīrus. Darīja viņš to ar tādu svēt­svinīgu sejas izteiksmi, it kā tie būtu dārgakmeņi.

Visi dokumenti izrādījās šā vai tā saistīti ar Aleksan­drijas pagātni. īpaši satraukts, viņš mani iepazīstināja ar Jeremijas Aleksandera pašrocīgi rakstītiem (pie tam — ar zoss spalvu) sprediķiem.

Tikai tagad ciešāk ieskatījos kolekcijas īpašniekā. Sausnējs, gludi noskuvies, ar lielām acenēm vienkāršos metāla ietvaros uz pagarā, pilienveidīgā deguna, viņš, ma­nuprāt, nebijā izvēlējies sev īsti piemērotu nodarboša­nos. Daudz vairāk viņam piestāvētu būt par arhivāru nekā par moteļa saimnieku. Viņa smalkie, mezglainie pirksti tūdaļ atdzīvojās, kļuva apgarotāki, kad Hugo Aleksanders, pavadīdams ar izteiksmīgu vaikstienu katru jaunu dokumentu,' ņēmās izklāt savus retumus uz gal­diņa virsas. Peļu apgrauztie stūrīši, tinte, kurai ve­cums bija piešķīris violeti zaļganu ietonējumu, — viss liecināja, ka dažiem papīriem turpat simtgadīgs mūžs.

Hugo Aleksanders, it kā atvainodamies, pasmaidīja.

— Tas ir mans hobijs. Mūsu pilsētā visi kaut ko ko­lekcionē. Citādi aiz garlaicības var vai nobeigties. Ba­sāni, lai arī bijušais gangsteris, par skulptūrām iztērējis veselu bagātību,,*

Es aplūkoju pašu lādīti, Vara virsmu klāja ilggadēja patina purva sūnas nokrāsā. Stipri apsūbējuši bija arī spārnotie vara ķerubi, uz kuru pleciem, līdzīgi Derību šķirstam, balstījās lādīte..

— Tā ir ģimenes relikvija, — Hugo Aleksanders pa­skaidroja. — Desmit tādās kastītēs Jeremija Aleksanders glabāja savus svētos rakstūS, kas stipri atšķīrās no ka- noniskajiem.

Otra lādīte "tika atvērta ar vēl lielāku bijību. Tajā gulēja vīstokļi, ktiril vecums, cik varēju spriest, krietni pārsniedza pārējo dokumentu tnūžu. Uz pamata, ko ne­zināšanas dēļ noturēju par tekstilizstrādājumu, virknē­jās ķeburaini burti, kas mazliet atgādināja hieroglifus.

— Kas par dīvaiņu materiālu! — es neviļus izsaucos.

— Tas ir papiruss! Burti — senebreju.

— Patiesi? — nobrīnījos. —* Jūs taču negribēsiet ap­galvot, ka Aleksandrija pastāvējusi jau ķēniņa ^Zāla­mana laikos.

— Nebūt ne! — Hugo Aleksanders pasmaidīja. — Un tomēr -šiem dokumentiem visciešākais sakars ar mūsu pilsētu. Tās ir personiskas vēstules. Adresāts nav zināms. Kas attiecas uz rakstītāju, tas, pēc Jeremijas Aleksandera ciešās pārliecības, bijis neviens cits kā Jēzus Kristus.

•— Fantastiski! — Es pasmējos, jau apsvērdams, ka manā filmā šiem vīstokļiem noteikti jāierāda pienācīga vieta.

Tā bija ne tikai eksotiska, savā naivumā reti krāšņa leģenda. Šie vīstokļi saturēja sevī zināmu Aleksandrijas kvintesenci, ietverot visu, ieskaitot pat aleksandriešu ne­parasto humoru. Sāku apjēgt, kāpēc Pravietis ar savu garmataino draudzi apmeties tieši šeit un ne citur.

Pilsēta, kur lietus periods atgādina vienu no desmit Ēģiptes sodībām, kur ar retām un vērtīgām zivju sugām kādreiz bagātais ezers samērā īsā laikā pārvērties smir­došā zaņķī, varēja patiešām vienam otram iedvest ticību, ka pastāv atriebīgs, dusmīgs dievs.

— Vainīga ne tik daudz fantāzija, cik izglītības trū­kums. — Hugo Aleksanders pasmaidīja. — Jeremijam Aleksanderam nebija ne jausmas, ka atšķirībā no Ēģip­tes Palestīnā, kur, saskaņā ar Jauno derību, dzīvojis Kris­tus, sarakstei lietojuši nevis papirusu, bet pergamentu. Bez šaubām, tas ir viltojums. Bet rokraksts pats par sevi, manuprāt, vismaz tūkstoš gadu vecs. Jonatans Krjude- šanks piedāvāja man par to desmit tūkstošus. Iedomā­jieties tikai, viņš, tāpat kā Jeremija Aleksanders, pār­liecināts, ka vēstules patiešām rakstījis Kristus. Un zi­nāt, kāpēc? Vienā no vēstulēm sacīts: «Es atnākšu otru reizi, bet cilvēki mani atkal noliegs, un tikai mana Trešā atnākšana nodibinās dieva valstību zemes virsū…» Tad katrs tikšot tiesāts vienīgi par saviem grēkiem, saujiņa izredzēto paglābšoties no iznīcināšanas.

— Izklausās, it kā Trešajai atnākšanai jāsakrīt ar trešo pasaules karu, — es pajokoju.

— Pravietis tā gan nedomā. Tūlīt pēc ierašanās Alek­sandrijā viņš apciemoja mani. Gribot iepazīties ar Kris­tus vēstulēm, par kurām esot dzirdējis. To vietu, kur ir runa par grēcinieku sodīšanu, Pravietis attiecina uz mūsu dienām.

— Tad no turienes atvasināma viņa teorija, ka cil­vēki jāiznīcina, jo viņi paši nolēmuši sevi iznīcināšanai?

Vai jums neliekas, ka viņš izraudzījies Aleksandriju par apmešanās vietu tieši šo vēstuļu dēļ? — es prātoju.

Hugo Aleksanders izbrīnā pavērās manī.

— Neesmu par to domājis, bet…

— Skatieties, ka tik neizzog, — es brīdināju.

-^ Pats domāju, ka visvairāk jāpiesargās no Jona­tana Krjudešanka. Šis cer mani izputināt un tādējādi tikt pie papirusiem… Esmu pārliecināts, ka vēstulēm ir lie­lāka vēsturiska vērtība senuma dēļ. Reiz sasparojos un aizvedu uz ekspertīzi profesoram Pētersenam, bet…

Hugo Aleksanders pusvārdā aprāvās. Paskatījies pulk­stenī, viņš mudīgi ieslēdza radio.

— Vietējās ziņas. — Viņš atvainojās. — Parasti ne­klausos, bet šoreiz esmu personiski ieinteresēts. m

Pārraides sākumu nokavējām. Diktors pašlaik stāstīja:

— … reta reize, kad meteoroloģiskās prognozes pie­pildās. Aleksandrieši atceras, ka pērn tika pareģota ļoti karsta vasara. Īstenībā dažas dienas trāpījās tik vēsas, ka viens otrs jau grasījās izvilkt no skapja kažoku. Tur­pretī šoreiz lietus periods patiešām iestājies krietni vi^ņ ātrāk. Orkāns, kas, nākdams no rietumu piekrastes, iz­platās aizvien tālāk vidienes rajonos, izraisījis nepiere­dzēti spēcīgas lietus gāzes. Tamlīdzīgi plšdi Aleksandrijā nav reģistrēti kopš 1932. gada. Dažu stundu laikā Ponta ezers, izkāpis no krastiem, pārplūdināja apkaimi. Ezera tuvumā dzīvojošie aleksandrieši steidzīgi evakuējas…

— Ļoti labi, — man par pārsteigumu, nopriecājās Alek­sanders. — Motelis tagad būs pilns. Tūlīt likšu sagata­vot papildu gultas … Lūdzu mani atvainot! — Un viņš ņēmās steigšus sakravāt lādītēs savu kolekciju.

Tieši tad ieradās Gregors Abušs. Ieraudzījis vīstokļus, viņš zobgalīgi pamirkšķināja. Pelēkās acis, "kuru pašos dziļumos vīdēja zaļgana dzirkstele, likās īsti nesaderam ar smago galvu un platplecaiņo, platgurnaino augumu, īsti piemērotu tādam provinces kārtības balstam.

— Ko es redzu! Izdaudzinātās vēstules! Droši vien esi mēģinājis iegalvot Latorpam, ka tās ārkārtīgi vērtīgas. Neticiet viņam, Latorp! Manuprāt, viņš vienkārši ķer muļķus. Visiem aleksandriešiem ir kāda «fiksa ideja» … Man, piemēram, sapņos rādās kāds sarežģīts noziegums, ko vienīgi man būs pa spēkam atrisināt. Hugo cer ar šīm pasaciņām pievilināt kādu lētticīgu bagātnieku, kas ap­maiņai pret Kristus faksimilu nokārtos viņa parādus.

— Zobojies, cik gribi, bet man patiešām tāda nojauta, ka šiem vīstokļiem ir stipri lielāka vērtība, nekā jūs visi domājat.

— Tādā gadījumā tu glabātu savu unikālo dārgumu bankā, nevis skapī, ko katrs puišelis var atlauzt ar cirvi.

— Nav tava darīšana! — Hugo Aleksanders nobālēja aiz niknuma.

Gregors Abušs, apmierināti smaidīdams, izveda mani ārā.

— Atbraucu jums pakaļ, — viņš paskaidroja. — Apso­līju jums parādīt Aleksandriju, un kāpēc gan atlikt uz rītdienu to,, ko var izdarīt šodien? Pie tam rajons, uz kuru dosimies, ir viens no visraksturīgākajiem Aleksandrijas nostūriem. Tieši lietus periodā tas kļūst par tādu kā brī­dinājuma signālu.

Labprāt piekritu, jo — kur garantija, ka, izkārtojis pa­pildu guļvietas, Hugo Aleksanders nesāks man atkal uz­bāzties ar kārtējiem nostāstiem par Aleksandrijas vēs­turi?

Katram gadījumam aizgāju uz savu istabu cerībā satikt tur Dertiju. Taču velti. Administrators apliecināja, ka Dertijs ne pats rādījies, ne zvanījis pa telefonu.

Kad apsēdos automobilī, Gregors Abušs paskaidroja, ka braucam satikt kādu Nepomuku Berlundu.

— Biju Jaunvindzorā ievākt dažas ziņas, — viņš stās­tīja. — Nupat tikai atgriezos. Policijas dežurants teica, ka pāris reižu zvanījis Berlunds. Apgalvojis, ka viņam no­teikti jārunā ar mani. Lai braucot pie viņa, tikko atgrie­zīšos.

— Var manīt, ka vietējai policijai nav ko darīt, reiz jūs varat atļauties pa galvu pa kaklu drāzties pie jebkura, kurš vien vēlas jūs redzēt.

— Gluži tā jau nav. Berlunds kādu laiku dienēja pie manis. Ja tam nebūtu sakara ar maniem pienākumiem, viņš noteikti nebūtu mani apgrūtinājis.

Es nemierīgi sagrozījos mašīnas sēdeklī. Drošības siksna sāpīgi iegriezās krūtīs. Un tikpat sāpīgi, apziņā iedzēla doma, ka biju pēdējais nelga, ielaizdamies ar Dertiju. Nebija nekāda pamata saistīt gluži nepazīstamā Berlunda telefona zvanu ar Dertija pasākumiem Aleksandrijā, bet gadās — kāds ārēji neitrāls vārds izraisa ķēdes reakciju. Pilnīgi pret paša gribu cita pie citas virknējās atsevišķas ne gluži izprotamas frāzes, ko biju uztvēris no Dertija sarunām ar Albertu.

• Pārplūdinātā iela apmētāja aizsargstiklu dubļainām šļa-1 katām, liekot man ikreiz satrūkties. Man bija tāda sajūta, ka esmu. ierauts kādā tumšā spēlē, kurai nevarētu iztēlo­ties piemērotāku fonu par Aleksandrijas lielajiem grēku plūdiem.