Neredzamais cilvēks

XV BĒGLIS

Pievakarē doktors Kemps sēdēja savā augšstāva darbistabā. Viņa māja pacēlās pakalnā aiz Bardokas. Darbistaba bija maza, patīkama telpa ar trim logiem — uz ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem. Grāmatu plaukti gar sienām bija piekrauti grāmatām un zi­nātniskiem izdevumiem, vidū stāvēja ērts rakstām­galds, pie loga ziemeļu pusē redzēja mikroskopu, priekšmetu stikliņus, sīkus instrumentus, dažādas pu­deles ar baciļu kultūrām un ķimikālijām. Lai gan debesis rietā vēl bija gaišas, doktors Kemps iededzi­nāja darba spuldzi. Logi nebija aizklāti, jo tikpat neviens nevarēja pa tiem ieskatīties. Doktors Kemps bija kalsns, slaids jauneklis ar tik gaišiem matiem kā lini un gandrīz baltām ūsām. Viņš cerēja, ka darbs, pie kura strādāja, sagādās viņam Londonas Karaliskās biedrības locekļa godu. Tik augstu viņš par to domaja.

Paceļot acis no darba, viņš ieraudzīja rietā mirdzošo pretējo pakalnu. Varbūt minūti viņš tā sēdēja, grauza spalvaskātu un apbrīnoja koši zeltītās krāsas pār virsotni, bet tad viņa uzmanību saistīja mazs cilvēka stāvs, kas izskatījās melns kā tinte un skrēja šurp pa kalna muguru. Tas bija neliela auguma vīrelis. Galva viņam bija augsta cepure, un viņš skrēja tik ātri, ka viņa kājas zibēja vien.

'— Atkal viens ēzelis, — doktors Kemps noteica. — Tāds pats kā tas, kurš uzdrāzās man šorīt aiz stūra un kliedza: «Neredzamais cilvēks nāk, ser!» Nesa­protu, kas cilvēkiem uznācis. Varētu domāt, ka dzīvo­jam trīspadsmitā gadsimtā.

Viņš piecēlās, piegāja pie loga un raudzījas uz krēslaino piekalni, pa kuru traucās mazais, tumšais stāvs.

— Šķiet, ka viņš briesmīgi steidzas, — Kemps pra- toja, — bet neizskatās, ka tiktu uz priekšu. Ja viņa kabatas būtu pilnas ar svinu, viņš neskrietu smagāk. Aizkusis, nabags!

Nākamajā brīdī tās vasarnīcas, kas atradās augstāk Bardokas piekalnē, aizslēpa skrējēju. Viņš atkal un atkal parādījās trīs reizes starp trim savrup stāvo­šām mājām un tad pilnīgi pazuda aiz terases.

— Ēzeļi! — doktors Kemps teica un, apgriezies uz papēžiem, gāja atpakaļ pie sava rakstāmgalda.

Tie, kas atradas uz ceļa un redzēja ārprātīgās bailes bēgļa sviedriem klātajā seja, tomēr nedomāja tik nici­noši kā ārsts. Vīrs skrēja smagiem soļiem un pie tam skanēja kā pilns šurpu un turpu mētāts maks. Viņš neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, bet viņa ieplestās acis raudzījās tieši uz ieleju, kur bija iedegtas lampas un ielā drūzmējās ļaudis. Viņa neglītā mute bija vaļā, uz lūpām bija pienainas putas, un elpa skaļi gārdza. Visi, kam viņš tā aizsteidzās garām, apstājās, sāka skatīties uz ceļa un uztraukti cits citam jautāja, kāpēc viņš tā steidzas.

Drīz vien augšā piekalnē kāds suns, kas vāļājās uz ceļa, iekaucās un paskrēja zem vārtiem. Cilvēkiem vēl stāvot un brīnoties, aizšalca garām it kā vējš, it kā soļu dipoņa un aizkusušas elpas skaņa,

Ļaudis iekliedzās. Ļaudis nolēca no ietves. Uz­traukums ar kliedzieniem un ari tīri instinktīvi izpla­tījās lejup pa piekalni. Ļaudis ielā jau kliedza, kad Marvels atradās tikai pusceļā līdz tiem. Tie ieskrēja ar jaunajām ziņām mājās, aizcirta un aizslēdza aiz sevis durvis. Viņš to dzirdēja un izmisis vēl pēdējo reizi paātrināja gaitu. Viņam līdzi gāja bailes, kas aizsteidzās pa priekšu un mirklī sagrāba pilsētu.

— Neredzamais cilvēks nāk! Neredzamais cilvēks!