Neredzamais cilvēks

II MISTERA TEDIJA HENFRIJA PIRMIE IESPAIDI

Ap četriem, kad jau bija krietni tumšs un misis Hola sasparojās, lai ieietu un pajautātu viesim, vai viņš nevēlas tēju, bufetes telpā ienāca pulksteņu labotājš Tedijs Henfrijs.

— Tīri traki, misis Hola! — viņš iesaucās. — Tāds laiks gan neder plāniem apaviem.

Sniegs laukā sniga stiprāk.

Misis Hola bija ar viņu vienis prātis un tad pa­manīja, ka viņam ir līdzi soma.

— Nu, tā kā jūs reiz te esat, mister Tedij, — viņa sacīja, — es būtu priecīga, ja jūs uzmestu aci vecajam pulkstenim viesistabā. Tas iet un sit stipri un labi, bet stundu rādītājs stāv tikai uz sešiem.

Viņa devās pa priekšu uz viesistabas durvīm un pieklauvējusi iegāja.

Durvis atdarot, viņa redzēja viesi sēžam atzveltnes krēslā pie kamīna un, kā likās, snaužam, jo satītā galva bija nolīkusi sāņus. Vienīgais gaišums istabā bija kamīna uguns kvēle. Viss likās sārts, ēnains un neskaidrs, jo vairāk tāpēc, ka viņa tikko bija iededzinā­jusi bufetes telpās lampu. Viņas acis bija apžilbušas. Mirkli viņai tomēr likās, ka cilvēkam, uz kuru viņa skatījās, bija milzīga, vaļēja un neticami liela mute, kas aizņēma visu sejas apakšējo dalu. Viņa tikai mirkli redzēja balti satīto galvu, milzīgās briļļu acis un platām žāvām pavērtu muti zem tām, tad viesis sa­kustējās, saslējās un pacēla pie mutes roku. Viņa plaši atvēra durvis, tā ka istaba kļuva gaišāka. Nu viņa redzēja skaidrāk, ka svešais turēja sejai priekšā šalli, tāpat kā iepriekš salveti. Viņa nodomāja, ka ēnas viņu maldinājušas.

— Vai jums nebūtu nekas pretī, ser, ja šis cilvēks ienāktu apskatīt pulksteni? — viņa, daudzmaz nomie­rinājusies, jautāja.

— Apskatīt pulksteni? — viņš nesaprata, miegaini raudzīdamies apkārt un turēdams mutei priekšā roku, un tad, it kā pilnīgi atmodies, piebilda: — Kāpēc ne?

Misis Hola aizgāja pēc lampas, un viņš piecēlās un izstaipījās.

Tad atnesa gaismu, un misters Tedijs Henfrijs ieejot ieraudzīja satīto cilvēku. Viņš teica, ka «bijis pārsteigts».

— Labvakar, — svešinieks norūca. Atcerēdamies tumšās brilles, misters Henfrijs apgalvoja, ka viņš iz­skatījies pēc omāra.

— Es ceru, — misters Henfrijs sacīja, — ka ne­apgrūtinu.

— Nepavisam, — svešinieks atbildēja, — lai gan man liekas, — viņš, pret misis Holu pagriezies, turpi­nāja, — ka šī istaba patiešām nodota manā lietošanā.

— Es domāju, ser, — misis Hola ieteicās, —„ka jūs gribētu, lai pulkstenis …

— Protams, — svešinieks attrauca, — protams, bet es katrā ziņā gribu būt netraucēts un viens.

Viņš pagriezās ar muguru pret kamīnu un sakrus­toja rokas aiz sevis.

— Un nu, — viņš sacīja, — kad pulkstenis būs sa­labots, es labprāt padzertu tēju. Bet atnesiet to tikai tad, kad darbs šeit būs pabeigts.

Misis Hola jau taisījās atstāt istabu — šoreiz viņa nemēģināja uzsākt sarunu, jo nevēlējās saņemt strupas atbildes mistera Henfrija klātbūtnē, — te viesis ievai­cājās, vai ir kaut kas darīts, lai atgādātu no Brambl- hērstas viņa somas. Misis Hola atbildēja, ka esot pa­sacījusi to pastniekam un ka vedējs atgādās tās rītu.

— Vai domājat, ka ātrāk nav iespējams? — viņš jautāja.

Viņa visai vēsi atbildēja, ka noteikti nē.

— Es biju pārāk nosalis un noguris, — viņš pie­bilda, — un tāpēc jums nepaskaidroju, ka esmu zi­nātnieks un nodarbojos ar eksperimentiem.

- Vai tiešām, ser? — misis Hola pārsteigta iesaucās.

Un manā bagāžā atrodas aparāti un instrumenti.

— Tās jau ir ļoti vērtīgas lietas, — misis Hola teica.

— Saprotams, ka gribu turpināt eksperimentus.

— Bez šaubām, ser.

— Es atnācu uz Aipingu tāpēc, — viņš visai ap­domīgi turpināja, — ka … meklēju vientulību. Es ne­gribu, ka mani traucē darbā. Turklāt pēc kāda ne­laimes gadījuma …

— Tā jau domāju, — misis Hola pie sevis noteica.

— Man nepieciešams miers. Manas acis reizēm ir tik vājas un sāpīgas, ka man stundām jāpaliek un jāieslēdzas tumsā. Reizēm, — šad un tad. Pašlaik, protams, nē. Pat niecīgākais traucējums, sveša cilvēka ienākšana istabā tādos brīžos var mani ārkārtīgi sa­dusmot … To vajadzētu saprast.

— Zināms, ser, — misis Hola sacīja, — un ja es uzdrīkstētos prasīt, *,

— Domāju, ka nu esmu pateicis visu, — svešinieks viņu pārtrauca, ļoti noteikti izbeigdams sarunu, kā viņš to jau labi prata. Misis Hola pataupīja savu jau­tājumu un līdzjūtību labākai reizei.

Kad misis Hola bija atstājusi istabu, viesis palika stāvot kamīna priekšā un glūnēja (pēc mistera Henfrija izteicieniem), kā tika labots pulkstenis. Lampa atradās netālu no mistera Henfrija, un tās zaļais kupols meta spilgtu gaismu uz viņa rokām, pulksteņa kasti un zob­ratiem, atstājot pārējo istabu ēnā. Kad viņš pacēla galvu, acu priekšā viņam ņirbēja krāsaini plankumi. Bū­dams ziņkārīgas dabas cilvēks, viņš atskrūvēja rādītā­jus, kas bija gluži lieks dar-bs, — viņš tikai gribēja uz­kavēties ilgāk un varbūt uzsākt sarunu ar svešinieku. Bet svešinieks stāvēja pilnīgi kluss un mierīgs, tik mie­rīgs, ka misters Henfrijs to nevarēja vairs izturēt. Viņš jutās istabā viens un, paceļot acis, caur zaļo plankumu miglu ieraudzīja pelēku un neskaidru satīto galvu, kas cieši vērās viņā lielām, tumšām lēcām. Tas Henfriju tā pārsteidza, ka viņi brīdi mēmi blenza viens otrā. Tad Henfrijs atkal nolaida skatienu. Ļoti neērts stāvoklis! Gribējās kaut ko teikt. Vai piezīmēt, ka šai gada laikā ir ļoti auksts?

Viņš pacēla galvu, lai notēmētu šo pagaidu šāvienu.

— Laiks … — viņš iesāka.

— Kāpēc jūs nebeidzat un neejat projām? — ne­kustīgais stāvs, acīm redzot, dusmas valdīdams, pra­sīja. — Jums tjkai jāpiestiprina uz ass stundu rādī­tājs. Jūs vienkārši vilcināties.

— Ja, ser, — vēl vienu minūti. Es pārskatījos.

Misters Henfrijs pabeidza un gāja.

Bet aizejot viņš jutās ārkārtīgi apvainots.

— Sasodīts! — viņš pats pie sevis runāja, brizdams pa sakritušo sniegu lejā uz ciemu. — Cilvēkam taču reizēm jāizlabo kāds pulkstenis.

■Un pēc brīža: — Vai tad nemaz nedrīkst skatīties uz jums? Nejēdzīgi!

Un atkal pēc brīža: — Kā redzams, ne! Ja policija jūs meklētu, jūs nevarētu būt vairāk satinies un sa- vīkstījies.

Uz Glīsena stūra viņš ieraudzīja, ka pretim brauca

Hols, kas nesen bija apprecējis viesnīcas «Pie četr­jūga» saimnieci un tagad reizēm pārvadāja ceļotājus no Aipingas uz Siderbridžas krustceļiem. Spriežot pēc gaitas, Hols laikam bija «mazliet uzkavējies» Siderbridžā.

— Sveiks, Tedij! — viņš, garām braucot, uzsauca.

— Tev gan tagad ir ērms mājās! — Tedijs sacīja.

Hols draudzīgi apturēja.

— Kā tā? — viņš vaicāja.

— «Pie četrjūga» apmeties ērmīgs zellis, — Tedijs stāstīja. — Nudien!

Viņš izteiksmīgi sāka aprakstīt Holam viņa sievas dīvaino viesi.

— Izskatās, it kā viņš būtu maķenīt maskējies. Man patiktos redzēt cilvēka seju, ja viņš apmestos manā pajumtē, — Henfrijs teica. — Bet sievietes jau viegli uzticas svešiniekiem. Viņš noīrējis jūsu telpas un nav pateicis pat savu vārdu, Hol.

— Ko tu saki! — Hols iesaucās, jo bija diezgan neapķērīgs.

— Jā, — Tedijs turpināja, — uz nedēļu. Lai viņš būtu kas būdams, nedēļas laikā tu nevari tikt no viņa vaļā. Un viņš saka, rītu viņam pienākšot pamatīga ba- ga/.a. Cerēsim, ka somās nebūs akmeņi, Hql.

Viņš pastāstīja Holam, kā reiz kāds svešinieks ar tukšu somu apkrāpis Heistingsā viņa krustmāti. Visā visumā viņš radīja Holam neskaidras aizdomas.

— Kusties nu, vecenīt! — Hols uzsauca zirgam. — Es domāju, ka būs jānodibina kārtība.

Tedijs brida tālāk ar stipri atvieglotu prātu.

Taču,iekāms Hols paguva «nodibināt kārtību», sieva mājās viņu nopietni sarāja, ka tik ilgi palicis Sider­bridžā, un uz viņa mīlīgo apjautāšanos atbildēja izvai­rīgi un aprauti. Neņemot vērā šīs neveiksmes, mistera Hola prātā dīga Tedija iesētā aizdomu sēkla.

— Jūs, sievietes, nekā nesaprotat, — misters Hols sacīja, apņēmies pie pirmās izdevības noskaidrot tuvāk viesa personību. Kad svešinieks ap pusdesmitiem aiz­gāja gulēt, misters Hols ļoti izaicinoši iegāja vies­istabā un ļoti cieši apskatīja savas sievas mēbeles, lai parādītu, ka svešinieks te nav nekāds noteicējs, un

viņš nicīgi papētīja svešinieka atstāto lapu ar mate­mātiskiem aprēķiniem. Dodamies pie miera, viņš pie­kodināja misis Holai otrā dienā pamatīgi aplūkot, kada svešiniekam īsti ir tā bagāža.

— Dari savu darbu, Hol, — misis Hola teica, — un es pati zināšu, kas man jādara.

Misis Hola bija jo skarbāka pret vīru tāpēc, ka tas patiešām bija ārkārtīgi savāds viesis un viņa pati ne­būt nezināja, ko par to domāt. Nakts vidū viņa pa­modās, jo sapņoja par milzīgām, baltām, rāceņiem līdzīgām galvām ar lielām, melnām acīm. Paceldamās uz neizsakāmi gariem kakliem, tās dzinās viņai pakaļ. Bet, tā kā viņa bija prātīga sieviete, tad pārvarēja bailes, apgriezās uz otriem sāniem un atkal aizmiga.