Neredzamais cilvēks

XII NEREDZAMAIS CILVĒKS ZAUDĒ PACIETĪBU

Stāstījums šai vietā, diemžēl, atkal jāpārtrauc, un tūliņ kļūs saprotams kāpēc. Kamēr viesistabā notika viss iepriekš atstāstītais un "misters Haksters vēroja misteru Marvelu, kas pie vārtiem smēķēja pīpi, metrus desmit nostāk misters Hols un Tedijs Henfrijs visai apmulsuši parsprieda Aipingas vienīgo sarunu tematu.

Piepeši skaļi nodārdēja viesistabas durvis, atska­nēja spalgs kliedziens un tad iestājās klusums.

— Kas tas? — Tedijs Henfrijs iesaucās.

— Kas tad tas? — atskanēja aiz bufetes.

Misters Hols visu aptvēra lēni, bet pareizi.

— Tur nav labi, — viņš sacīja un, pametis leti, devās uz viesistabas durvīm.

Viņi abi ar Tediju apņēmīgām sejām satikās pie durvīm un saskatījās.

— Tur kaut kas nav kārtībā, — Hols atkārtoja, un Henfrijs piekrizdams pamāja ar galvu.

Viņi saoda nepatīkamu ķimikāliju smaku un dzir­dēja ļoti ātras un klusinātas sarunas neskaidro troksni.

— Vai pie jums viss labi? — Hols pieklauvējis prasīja.

Neskaidrā saruna pēkšņi aprāvās, brīdi valdīja klusums, tad atsākās šņācoši čuksti. — Nē, nevajag! — atskanēja spalgs kliedziens. Iekšā piepeši kaut kas sarosījās, apgāzās krēsls, notika īsa cīņa un atkal iestājās klusums.

— Pie velna, kas tas? — Henfrijs klusu iesaucās.

— Vai — pie jums — viss — labi? — misters Hols paceltā balsī vēlreiz jautāja.

Mācītājs, dīvaini stomoties, atbildēja: — Jā-ā, labi. Lūdzu — netraucēt.

— Savādi! — misters Henfrijs teica.

— Savādi! — teica misters Hols.

— Saka, lai netraucējot, — Henfrijs piebilda.

— Es dzirdēju, — Hols atbildēja.

— Un nošņaukājās, — Henfrijs sacīja.

Viņi turpināja ieklausīties apslāpētajā, bet ašajā sarunā.

— Esnevaru! — misters Bantings skaļākā balsī liedzās. — Es jums saku, ser, to es nedarīšu!

— Ko tas nozīmē? — Henfrijs jautāja.

— Teica, ka nedarīšot, — Hols sacīja. — Viņš taču nerunāja ar mums, vai ne?

— Nekaunība! — misters Bantings iekšā noteica.

— «Nekaunība!» — misters Henfrijs atkārtoja. — Es to s k a i d r i dzirdēju.

— Kas tagad runā? — Henfrijs vaicāja.

•— Man liekas, misters Kass, — Hols sacīja. — Vai tu visu dzirdi? %

Viņi klusēja. Skaņas iekšā bija ļoti neskaidras.

— Izklausās, it kā tur mētātu galdautu, — Hols teica.

Aiz letes parādījās misis Hola. Hols ar rokām rā­dīja, lai viņa izturas klusu un pievienojas viņiem. Tas pamodināja misis Holas sievišķīgo pretestību.

— Ko tu tur klausies, Hol? — viņa vaicāja. — Vai tev nekā labāka nav ko darīt tādā dienā, kad tik daudz viesu?

Hols mēģināja visu izskaidrot ar žestiem un mī­miku, bet misis Hola bija nepielūdzama. Viņa pacēla balsi. Tad Hols ar Henfriju diezgan sašļukuši un rokas plātīdami uz pirkstgaliem atgriezās bufetes telpā, lai izstāstītu viņai, kas par lietu.

Sākumā misis Hola tam, ko viņi bija dzirdējuši, nepiešķīra nekādu nozīmi. Tad viņa lika Holam ciest klusu, kamēr Henfrijs viņai atstāstīja visu. Viņai gan­drīz šķita, ka viss ir tīrie nieki — varbūt viņi pašlaik pārvietojot mēbeles.

— Es dzirdēju, viņš teica «nekaunība!» — nu­dien, — Hols sacīja.

— E s to dzirdēju, misis Hola, — Henfrijs iebilda.

— Ko tu vēl neteiksi, — misis Hola iesāka.

— Klusu! — misters Tedijs Henfrijs iesaucās. — Vai neatvērās logs?

— Kāds logs? — misis Hola jautāja.

— Viesistabas logs, — Henfrijs atbildēja.

Visi uzmanīgi klausījās. Misis Hola stīvi raudzījās savā priekšā uz vaļējo viesnīcas durvju gaišo četrstūri, balto, mirdzošo ceļu un Hakstera veikala logiem, kas laistījās jūnijā saulē. Pēkšņi atvērās Hakstera veikala durvis un uztraukumā ieplestām acīm, rokas plātīdams laukā izsteidzās Haksters.

— Hei! — Haksters kliedza. — Ķeriet zagli! — un pārskrēja' šķērsām pāri gaišajam četrstūrim uz pa­galma vārtu pusi un pazuda.

Tajā pašā laikā viesistabā atskanēja troksnis un aizcirtās ciet logi.

Hols, Henfrijs un kroga viesi tūliņ juku jukām iz­skrēja laukā. Viņi pamanīja kādu pazūdam ap stūri uz kāpu ceļa un redzēja, ka misters Haksters izdara gaisā sarežģītu lēcienu un pakrīt uz mutes. Ļaudis gar ceļ­malu stāvēja pārsteigti vai arī skrēja šurp.

Misters Haksters bija apdullis. Henfrijs noliecās, lai viņu aplūkotu, bet Hols ar diviem strādniekiem, kas bija ienākuši krogā, nesakarīgi kliedzot, tūliņ skrēja tālāk un redzēja, ka misters Marvels pazūd aiz baz­nīcas sētas. Viņi laikam pieņēma neiespējamo, ka tas ir neredzamais cilvēks, kas piepeši kļuvis redzams, un sāka dzīties pa ielu viņam pakaļ. Taču Hols vēl nebija noskrējis ne desmit metru, kad pārsteigumā skaļi iekliedzās un aizlidoja uz galvas sāņus. Krītot viņš pieķērās vienam strādniekam un norāva to sev līdzi. Viņu apgāza kā futbolā, kad aizliek kāju priekšā.

Otrs strādnieks apgriezās, paskatījās un nodomāja, ka Hols paklupis pats no sevis. Viņš gribēja turpināt vajāšanu, bet tika tāpat aizķerts aiz potītes kā Hak­sters. Kad pirmais strādnieks ar pūlēm piecēlās kājās, viņu atkal pasita sāņus trieciens, kas būtu nogāzis vērsi.

Viņam krītot, ap stūri parādījās tie, kas joņoja šurp no pļavas. Pirmais skrēja kokosriekstu telts īpašnieks, drukns vīrs zilā adītā kamzolī. Viņš bija pārsteigts, re­dzot, ka ceļš ir tukšs un zemē tikai nez kāpēc valstās trīs cilvēki. Tad kaut kas no aizmugures atsitās pret viņa kāju, viņš klupa un krita sāņus, bet paguva vēl pieķerties sava brāļa un kompanjona kājai un noraut viņu sev līdzi. Vairāki cilvēki, steigā skriedami, lādē­damies uzgrūdās viņam virsū, klupa un pārkrita pāri.

Kad Hols, Henfrijs un strādnieki izskrēja no mājas, ilggadīgo piedzīvojumu izmācīta, misis Hola palika bu­fetes telpā pie kases. Piepeši atvērās viesistabas durvis, tajās parādījās misters Kass un, nemaz nepaskatījies uz viņu, tūliņ skrēja lejā pa kāpnēm uz baznīcas stūri. — Turiet viņu! — Kass kliedza. — Neļaujiet viņam nomest saini! Jūs varat viņu redzēt, kamēr viņš tur saini.

Viņš nemaz nezināja, ka ir tāds Marvels. Neredza­mais cilvēks pagalmā bija pēdējam nodevis klades un saini. Mistera Kasa seja bija nikna un stingra, bet viņa apģērbs bija trūcīgs. Viņam bija mugurā vienīgi balts, vaļīgs svārciņš, ko par apģērbu uzskatītu tikai Grieķijā.

— Turiet viņu, — misters Kass auroja. — Viņš pa­ņēma manas bikses un visas mācītāja drēbes!

— Tūliņ parūpēšos par viņu, — viņš uzsauca Hen- frijam, skriedams garām zemē guļošajam Haksteram.

Viņš iegriezās ap stūri, lai pievienotos burzmai, un tika notriekts gar zemi ne visai pieklājīgā pozā. Kāds skrienot sāpīgi uzmina viņam uz pirksta. Viņš iebļāvās, mēģināja uzcelties kājās, dabūja grūdienu, atkal nokrita uz visām četrām un nu redzēja, ka neno­tiek gūstīšana, bet tikai savstarpēja grūstīšanās. Visi skrēja atpakaļ uz ciemu. Viņš atkal piecēlās un dabūja spēcīgu belzienu pa ausi. Grīļodamies viņš tūdaļ devās atpakaļ uz viesnīcu, pārlēkdams pāri zemē pamestajam Haksteram, kurš tagad cēlās sēdus.

Atrazdamies jau uz viesnīcas kāpnēm, viņš dzirdēja, ka vispārējā kliedzienu jūklī spalgi izdalās dusmu sau­ciens un nopliukšķ pļauka. Viņš pazina neredzamā cil­vēka balsi, kas skanēja tā, it kā viņu pēkšņi būtu aiz­kaitinājis sāpīgs sitiens.

Nākamajā brīdī misters Kass jau atradās viesistabā.

— Viņš nāk atpakaļ, Banting, — misters Kass, is­tabā ieskriedams, sauca. — Glābieties!

Misters Bantings stāvēja pie loga un mēģināja ap­segties ar kamīna paklāju un laikrakstu.

— Kas nāk? — viņš prasīja un tā satrūkās, ka viņa apģērbs gandrīz izjuka.

— Neredzamais cilvēks! — Kass teica un steidzās uz logu. — Labāk taisīsimies, ka tiekam. Viņš kaujas kā traks! Kā traks!

Nākamajā brīdī viņš jau bija laukā pagalmā.

— Ak debess! — misters Bantings iesaucās un brīdi svārstījās starp divām drausmīgām iespējām. Viņš iz­dzirda viesnīcas priekšnamā briesmīgu cīņu un — iz­šķīrās. Mācītājs izrāpās pa logu, steigšus pielāgoja savu ietērpu un bēga pa ciema ceļu, cik ātri vien īsās un resnās kājas nesa.

No brīža, kad neredzamais cilvēks dusmās iebrē­cās un misters Bantings devās neaizmirstamajā skrē­jienā pa ciemu, nav vairs iespējams pareizi atstāstīt Aipingas notikumus. Varbūt neredzamais cilvēks pa­tiesībā gribēja palīdzēt Marvelam izbēgt ar drēbēm un kladēm, bet viņa garastāvokli, kas nekad nebija sevišķi labs, laikam pilnīgi sabojāja nejaušs belziens, un viņš sāka sist un zvelt tikai sišanas prieka dēļ.

Iedomājieties ceļu pilnu ar skrejošiem cilvēkiem, durvis blīkšķ, katrs cīnās par kādu kaktiņu, kur paslēp­ties. Iedomājieties, ka burzma pēkšņi uzdrāžas vecā Fle- čera nedrošajam podestam,kas sastāv no dēļa un diviem krēsliem, un apgāž kaļķa javas spaini. Iedomājieties pāris izbiedētu cilvēku, kas pamesti virpuļojošajā karuselī. Tad visa trokšņainā burzma izklīst, un karogiem izgreznotajās Aipingas ielās, kur izmētāti kokosrieksti, apgāztas audekla teltis un izsvaidītas saldumu galda bagātības, plosās tikai neredzamais. Visur dzird, ka aizveras slēģi un aizslēdzas durvis, un tikai nejauši kādas rūts stūrī var pamanīt biklu, ieplestu aci.

Neredzamais cilvēks brītiņu izklaidējās, izsitot visus viesnīcas «Pie četrjūga» logus, un tad iemeta lielu āra lampu misis Grogremas viesistabā. Tas arī būs bijis viņš, kas pārgrieza telegrāfā vadus tūliņ aiz Higinsa mājas uz Aderdīnas ceļa. Pēc tam, pateicoties savām neparastajām īpašībām, viņš pavisam nozuda no cil­vēku redzes loka. Aipingā viņu vairs ne dzirdēja, ne redzēja, nedz arī manīja. Viņš pazuda uz visiem laikiem.

Pagāja tomēr pāris stundu, pirms kāds cilvēks uz­drošinājās parādīties uz izpostītā Aipingas ceļa.