Neredzamais cilvēks

XXIII KĀDĀ ŠĶĒRSIELIŅĀ

— Varbūt jūs tagad sākat saprast manu nejēdzīgo stāvokli, — neredzamais cilvēks teica. — Man nebija ne pajumtes, ne apģērba. Ja uzvilktu drēbes, zaudētu savas priekšrocības un kļūtu par dīvainu un briesmīgu radījumu. Es biju izsalcis, bet nedrīkstēju neko ēst, jo, kamēr barība vēl nebija sagremota, to redzēja, un tas bija jocīgs skats.

— Man tas nemaz neienāca prātā, — Kemps ieteicās.

— Man arī ne. Un sniegs jau mani bija brīdinājis no citām briesmām. Es nevarēju staigāt apkārt, kad sniga. Sniegs sakristu man uz pleciem un padarītu mani redzamu. Lietus arī radītu valgu siluetu, vizošu cilvēka apveidu. Tāpat arī migla — miglā es izskatītos pēc vēl blāvāka burbuļa, pēc nespodri mirgojošas cil­vēciskas būtnes. Pie tam, klaiņājot pa Londonu, ap kājām sakrājās dubļi un uz ādas putekļi un kvēpi. Ne­zinu, pēc cik ilga laika arī tie padarītu mani redzamu, bet sapratu, ka tas notiktu diezgan drīz.

— Londonā jau katrā ziņā.

— Gāju pa nomalēm uz Greit Portlendstrītas pusi, un piepeši atrados tās ielas galā, kurā reiz dzīvoju. Es neiegriežos tajā, jo pusceļā, pie gruzdošās mājas drupām, kuru biju aizdedzinājis, drūzmējās ļaužu pūlis. Mana visdedzīgākā vēlēšanās bija iegūt drēbes. Tad kādā mazā veikaliņā, kur arī varēja dabūt pirkt visu, — laikrakstus, saldumus, rotaļlietas, rakstāmlietas, neiz­pārdotus ziemsvētku greznumus un citu, — ierau­dzīju veselu kolekciju masku un lieko degunu un atkal atcerējos nodomu, kas man radās, ieraugot rotaļlietas

universālveikalā. Tagad zināju, ko darīt, un lieliem līkumiem, vairīdamies no pilnākajām ielām, devos uz nomali, kas atrodas uz ziemeļiem no Strendas. Ne­skaidri atcerējos, ka tajā rajonā jābūt teātra kostīmu veikaliem.

Bija auksta diena, un ielās pūta ass vējš. Gāju ātri, lai neviens no muguras puses neuzdrāztos man virsū. Katrs ielu krustojums varēja sagādāt briesmas, un bija jāuzmanās no katra garāmgājēja. Rad Bedford- strītas galā gribēju paiet garām kādam cilvēkam, tas piepeši apgriezās un uzskrēja man virsū, nogrūžot mani no ietves gandrīz zem garāmbraucoša pajūga rite­ņiem. Važonis nosprieda, ka dabūjis satricinājumu. Šī sadursme mani tā uztrauca, ka iegāju Koventgārdena Markitā un elsodams un drebēdams apsēdos klusākā kaktiņā pie vijolīšu galda. Bet es atkal biju saaukstē­jies, un drīz vien bija jāatstāj šī vieta, jo šķavas pie­vērstu man-uzmanību.

Beidzot sasniedzu sava gājiena mērķi. Tas bija mazs, mušu apsēsts veikaliņš kādā šķērsielā pie Drūrīleinas. Logs bija pilns ar vizuļainiem tērpiem, viltotiem dārgakmeņiem, parūkām, balles kurpēm, do­mino mēteļiem un mākslinieku ģīmetnēm. Veikals bija vecmodīgs, zems un tumšs, un virs tā pacēlās četri tumši un drūmi stāvi. Ieskatījos pa logu un, neviena neredzēdams, iegāju. Durvis atverot, nošķindēja zvans. Pametu durvis vaļā un, pagājis garām tukšam drēbju tureklim, nostājos kaktā aiz lielā spoguļa. Brīdi neviens nenāca. Tad dzirdēju, ka tuvojas smagi soļi, un veikalā parādījās cilvēks.

Mans nodoms tagad bija pavisam noteikts. Gribēju iekļūt dziļāk, uzmanīties augšā pa kāpnēm, nogaidīt izdevīgu brīdi un, kad viss būs klusu, sameklēt parūku, masku, brilles, apģērbu un doties pasaulē. Varbūt es iz­skatītos grotesks, bet tomēr pēc cilvēka. Pie izdevības, protams, varētu nozagt naudu, kas man noderētu.

Veikalā ienākušais cilvēks bija maza auguma, viegli sakumpis virs ar biezām uzacīm, garām rokām un ļoti īsam un līkām kājām. Es, kā redzams, biju iztraucējis viņu ēdot. Viņš gaidoši skatījās visapkārt, bet bija pārsteigts, redzot veikalu tukšu, un noskaitās.

«Sasodītie puikas!» viņš noteica. Viņš pat izgāja laukā un paskatījās uz vienu un otru pusi. Pēc mirkļa viņš at­griezās, nikni aizgrūda ar kāju durvis un murminot de­vas atpakaļ uz savu dzīvokli.

Gribēju viņam sekot, bet viņš, izdzirdis manu sa­kustēšanos, sastinga. Arī es sastingu, mani pārsteidza viņa smalkā dzirde. Viņš aizcirta man dzīvokļa durvis deguna priekšā.

Nezināju ko darīt. Piepeši dzirdēju, ka atkal aši tu­vojas soļi, un durvis atvērās. Viņš neapmierināts vēl­reiz aplaida skatienu visapkārt un, kaut ko murminā­dams paraudzījās aiz letes un dažām mēbelēm. Tad viņš neziņā apstājās. Dzīvokļa durvis bija palikušas vaļā, un es iemanījos dibenistabā.

Tā bija savāda, maza, trūcīgi iekārtota telpa ar vai­rākām lielām maskām kaktā. Uz galda stāvēja saimnieka vēlās brokastis. Tās bija briesmīgas mokas, Kemp, jūtot kafijas smaržu un redzot, ka viņš ienāk un turpina ēst. Viņš ēda ļoti neglīti. Mazajai telpai bija trīs durvis; vienas veda uz augšstāvu, otras lejā, bet visas bija ciet. Nevarēju izkļūt no istabas, kamēr viņš bija šeit, un gandrīz nedrīkstēju nemaz kustēties, jo viņam bija ļoti smalka dzirde. Sajutu caurvēju, un divas reizes laikā apvaldīju šķavas.

Ko redzēt, protams, bija daudz interesanta un jauna, bet, tā ka biju visai noguris, tad skaizdamies nevarēju sagaidīt, kad viņš beigs ēst. Beidzot viņš meta mieru, salika nedaudzos traukus uz melnas skārda paplātes, uz kuras jau atradās tējas katls, uzlasīja no sinepēm notraipītā galdauta druskas un aiznesa visu projām. Nesamais neļāva viņam aiztaisīt durvis, ko viņš citādi būtu darījis. Nebiju vēl redzējis cilvēka, kas tā uzma­nītu durvis. Sekoju viņam ļoti netīrā pagraba virtuvītē. Man bija gods noskatīties, kā viņš sāk mazgāt traukus, bet, tā kā man tur nebija nekā ko darīt un ķieģeļu grīda saldēja kājas, tad atgriezos augšā un apsēdos pie kamīna viņa krēslā. Uguns bija jau gandrīz iz­degusi un es, neko nedomājot, pieliku mazliet ogļu. Troksnis tūliņ uzveda viņu augšā. Viņš stāvēja apmul­sis, tad pārmeklēja istabu un gandrīz aizskāra mani.

Taču viņš nelikās visai apmierināts, aizejot vēl apstā­jās durvīs un pēdējo reizi pārlaida skatienu istabai.

Es atkal gaidīju šai mazajā telpā veselu mūžību. Beidzot viņš atgriezās un atvēra durvis, kas veda uz augšējo stāvu. Turējos cieši aiz viņa.

Kāpnēs viņš piepeši apstājās, tā ka gandrīz uz- kritu viņam virsū. Viņš skatījās man tieši sejā un klau­sījās. «Es varētu zvērēt,» viņš sacīja, paplūkāja ar garo, spalvaino roku apakšējo lūpu un paskatījās uz augšu un leju. Tad viņš nokrimšķinājās un turpināja kāpt augšā.

Viņš jau bija satvēris durvju rokturi, kad atkal ap­stājās ar dusmām un satraukumu sejā, jo nojauta manu kustību vieglo troksni. Šim cilvēkam bija velnišķīgi asa dzirde. Piepeši viņš vairs nevarēja novaldīt dusmas: «Ja kāds ir šajā mājā!» viņš iesaucās, izgrūda lāstu, bet nepabeidza draudus. Viņš iebāza roku kabatā, ne­atrada, ko meklēja, un, padrāzies man garām, kauslīgi noskaņots un trokšņains noklunkuroja pa kāpnēm lejā. Es nesekoju viņam, bet apsēdos kāpņu galā un pa­gaidīju.

Drīz vien viņš atkal murminādams kāpa augšā. Viņš atvēra istabas durvis, bet aizcirta tās, iekām pa­guvu ieiet viņam līdzi.

Nolēmu izpētīt māju un darīju to, cik klusu vien bija iespējams. Māja bija veca, nolaista un drēgna, tā ka jumtistabās tapetes bija atkārušās no sienām un žurku saēstas. Lielākā daļa durvju rokturu čīkstēja, un man bija bail tos pagriezt. Vairākas apskatītās istabas bija tukšas, citās bija izmētāti, spriežot pēc izskata, lie­toti skatuves rekvizīti. Blakus saimnieka istabai atradu kaudzi vecu drēbju. Sāku rakņāties pa tām un savā dedzībā aizmirsu viņa aso dzirdi. Atskanēja zaglīgi soļi, un, laikā paceļot galvu, redzēju, ka viņš jau glūnēja uz izvandīto drēbju kaudzi un turēja rokā vecmodīgu revolveri. Stāvēju pilnīgi klusu, kamēr viņš vaļēju muti un* aizdomu pilns skatījās visapkārt.

— «Tās būs bijušas žurkas,» viņš lēni noteica. «Sa­sodītas žurkas.»

Viņš mierīgi aizvēra durvis, un tūliņ dzirdēju, ka noskrapstēja atslēga. Soļi attālinājās. Sapratu, ka esmu ieslēgts. Brīdi nezināju, ko iesākt. Pagājos no durvīm līdz logam un atpakaļ, un tad apjucis apstājos. Mani pārņēma dusmas, bet nolēmu apskatīt drēbes, pirms uzsāku ko citu. Tikko mēģināju to darīt, no augšējā plaukta nogāzās vesela kaudze. Saimnieks tūliņ at­griezās vēl niknāks nekā iepriekš. Šoreiz viņš mani patiešām aizskāra, bet bailēs atlēca atpakaļ un pār­steigts apstājās istabas vidū. ✓

Drīz vien viņš nomierinājās. «Žurkas,» pielicis pirk­stu pie mutes, viņš klusu noteica. Acīm redzot, viņš bija drusku nobijies. Es mierīgi manījos laukā no is­tabas, bet iečīkstējās grīdas dēlis. Tad šis sasodītais nelietis ar revolveri rokā sāka pārstaigāt visu māju, aizslēdza pēc kārtas visas durvis un iebāza atslēgas kabatā. Kad apķēros, ko viņš dara, man sanāca dus­mas. Tikko varēju savaldīties, lai nogaidītu izdevīgu brīdi. Tagad zināju, ka viņš ir viens pats mājās, un tāpēc, neko daudz negudrodams, iesitu viņam pa galvu.

— Iesitāt pa galvu? — Kemps iesaucas.

— Jā, — apdullināju viņu, kad viņš kāpa lejā. Ie­situ no muguras puses ar krāģīti, kas atradās kāpnēs. Viņš kā maiss novēlās lejā.

— Bet — klausieties! Parastie sabiedrības likumi..,

— Noder parastiem cilvekiem. Bet man bija svarīgi, Kemp, izkļūt no šīs mājas jau apģērbtam un tā, lai viņš mani neredzētu. Nevarēju atrast citu iespēju. Aiz­bāzu viņam muti ar kādu Luija Četrpadsmitā laika vesti un ievīstīju palagā.

— Ievīstījāt palagā!

— JSasēju kā saini. Tā bija diezgan laba iedoma, ka nobaidīju un padarīju mierīgu šo_ idiotu, jo viņam tagad bija ļoti grūti izspārdīties laukā no cilpām. Mīļo Kemp, kāpēc jūs tā sēžat un skatāties uz mani, it kā es būtu izdarījis slepkavību? Viņam bija revolveris. Ja tikai viņš būtu mani redzējis, tad tagad varētu stāstīt par mani…

— Tomēr, — Kemps iebilda, — mūsu dienas! Anglijā! Cilvēks bija pats savās mājās, un jus taču — laupījāt!

— Laupīju! Pie velna! Jus vēl sauksiet mani par zagli! Jūs, Kemp, taču neesat tāds muļķis, ka danco­siet pēc veca meldiņa! Vai jūs nesaprotat manu stāvokli?

— Saprotu ari viņējo, — Kemps atbildēja.

Neredzamais cilvēks pielēca kājās.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

Kempa seja k|uva skarbāka. Viņš gribēja runāt, bet apdomājās.

— Galu galā liekas, ka jums tas bija jādara, — viņš, piepeši mainīdams izturēšanos, sacīja. — Jūs bijāt sprukās. Un tomēr …

— Zināms,' biju sprukās, — īstās sprukās. Un viņš, vajādams mani pa visu māju, muļķodamies ar re­volveri, slēgdams ciet un vaļā durvis, arī nokaitināja mani. Viņš vienkārši bija neciešams. Jūs taču nenoso­dāt mani? Vai nenosodāt mani?

— Es nekad nevienu nenosodu, — Kemps atbildēja. — Tas nav vairs modē. Ko darījāt tālāk?

— Es biju izsalcis. Lejā atradu klaipu maizes un smirdošu sieru, ar ko pilnīgi pietika, lai apmierinātu izsalkumu. Iedzēru atšķaidītu brendiju un tad devos augšā, garām improvizētajam maisam, — viņš gulēja gluži klusu, — uz to istabu, kur atradās vecās drēbes. Tas bija ielas pusē, un logus sedza divi netīri brūngani mežģiņu aizkari. Piegāju un pašķielēju pa to starpām. Laukā bija gaiša diena un, salīdzinot ar šīs drūmās mājas tumšajām ēnām, likās žilbinoši spoža. Uz ielas bija moža kustība, garām brauca vezumi ar augļiem, pajūgs, rati ar kastu kravu un zivju tirgotāja divriči. Man apžilba acis, un labāk pievērsos ēnainajām lietām istabā. Mans uztraukums norima, un atkal skaidri ap­tvēru stāvokli. Istabā bija viegla benzīna smaka, jo te laikam bija tīrītas drēbes.

Es sāku no vienas vietas pārmeklēt māju. Laikam kuprītis jau labu laiku dzīvoja te pilnīgi viens. Viņš bija dīvains cilvēks … Izlasīju no veco drēbju kaudzes visu, kas man daudzmaz noderētu, un izvēlējos no tā nepieciešamo. Atradu somu, ko varētu lietot, un arī pūderi, sarkano grimu un lipīgu plāksteri.

Gribēju nokrāsot un nopūderēt seju un rokas, lai padarītu sevi redzamu, bet tad, ja gribētu pazust, man vajadzētu ne vien terpentīnu un citus līdzekļus, bet paietu ari diezgan daudz laika. Beidzot izvēlējos sev piemērotu degunu. Tas bija mazliet grotesks, tomēr gan­drīz līdzinājās parastajiem. Tad sameklēju tumšas bril­les, sirmu vaigu bārdu un parūku. Nevarēju atrast veļu, bet to varētu nopirkt vēlāk. Pagaidām uzvilku katūna domino mēteli un aptinu galvai baltu kašmira šalli. Ne­varēju atrast zeķes, bet man derēja kuprīša zābaki, jo tie bija diezgan lieli. Veikalā kādā atvilktnē bija trīs divdesmit šiliņu gabali un apmēram trīsdesmit sudraba šiliņi, bet, atlaužot dzīvoklī aizslēgtu skapi, atradu astoņas mārciņas sterliņu zeltā. Nu man bija viss, ko vajadzēja, un varēju atkal doties ļaudīs.

Mani tomēr pārņēma savādas šaubas. Vai mana āriene bija patiešām pieņemama? Aplūkoju sevi guļam­istabā no visām pusēm mazā spogulītī, lai redzētu, vai neesmu kaut kur atstājis plaisu, bet viss bija apsegts. Izskatījos teatrāli grotesks — kā aktieris skopuļa lomā, bet tomēr biju kaut kas reāls. Tā kā nebiju vēl drošs par sevi, tad paņēmu spogulīti līdzi lejā, aiztaisīju vei­kala logus un apskatīju sevi no visām pusēm pie lielā spoguļa, kas atradās kaktā.

Pagāja labs brīdis, pirms saņēmu dūšu, atslēdzu veikala durvis un izgāju uz ielas. Saimnieks varēja at­brīvoties no palaga, kad patikas. Piecas minūtes vēlāk mani no teātra kostīmu veikala jau šķīra kāds ducis šķērsielu. Šķita, ka neviens nepiegrieza man sevišķu vērību. Domāju, ka esmu pārvarējis pēdējo grūtību.

Grifins atkal apklusa.

— Un par kuprīti jūs vairs nerūpējāties? — Kemps ievaicājās.

— Nē, — atteica neredzamais cilvēks. — Nezinu, kas ar viņu notika. Domāju, ka viņš kaut kā izkūņojās no palaga. Mezgli bija diezgan cieši.

Viņš apklusa, piegāja pie loga un skatījās laukā.

— Kas notika, kad sasniedzāt Strendu?

— Ak! Atkal vilšanās! Cerēju, ka manas nedienas būs galā. Patiesībā domāju, ka nesodīts varu darīt visu, ko vien gribu, ja tikai nenododu savu noslēpumu. Tā es domāju. Lai darītu ko darīdams, par sekām nav jābaidās. Jānomet tikai drēbes un jāpazūd. Neviens ne­spēja mani aizturēt. Es varēju paņemt naudu, kur vien to atradu. Nolēmu lepni paēst, tad apmesties labā vies­nīcā un apgādāt jaunu rekvizītu krājumu. Cik apbrīno- jama pašpaļāvība! Nav visai patīkami atcerēties, kāds biju ēzelis. Iegāju restorānā un jau pasūtīju pusdienas, kad piepeši man ienāca prātā, ka ēdot būs jāatsedz neredzamā mute. No pusdienām vajadzēja atteikties. Pateicu viesmīlim, ka atgriezīšos pēc desmit minūtēm, un saīdzis atstāju restorānu. Nezinu, vai jums kādreiz tā ir samaitāta ēstgriba.

— Ne tik lielā mērā, — Ķemps sacīja, — bet varu iedomāties.

— Es būtu varējis piekaut tos nejēgas. Kad metās jau nelabi aiz izsalkuma, iegāju citā restorānā un pa­lūdzu atsevišķu istabu. Teicu, ka esmu nejauki sakrop­ļots. Viesmīļi ziņkārīgi noskatījās manī, bet viņiem, zināms, nebija gar to nekādas daļas. Tā beidzot da­būju pusdienas. Tās varēja būt labākas, bet izsalkumu apmierināju un paēdis sāku smēķēt cigāru un izstrādāt darbības plānu. Laukā sākās sniegputenis.

Jo vairāk domāju, Kemp, jo labāk sapratu, cik ne­varīgs ir neredzamais cilvēks aukstā un drēgnā kli­matā, ļaužu pārpildītā, civilizētā pilsētā. Kad vēl nebiju izdarījis šo trako eksperimentu, sapņoju par tūkstošiem priekšrocību. To pēcpusdienu viss sabruka. Pārcilāju prātā visu, ko cilvēks varētu iekārot. Ja biju neredzams, tad, protams, varēju to iegūt, bet man nebija iespējams baudīt iegūto. Ko nozīme godkāre, ko nozīmē augsta vieta, ja nevar tajā parādīties? Ko nozīmē sievietes mīla, ja šī sieviete būs Delila? Mani neinteresēja po­litika, intrigas slavas dēļ, filantropija vai sports. Kas man vēl atlika? Es biju kļuvis satuntuļojies spoks, satīta, apsējiem noklāta cilvēka karikatūra.

Viņš apklusa un, cik varēja spriest, pameta ska­tienu laukā pa logu.

— Bet kā jūs nokļuvāt Aipingā? — Kemps jautāja, jo gribēja, lai viesis turpina runāt.

— Es aizbraucu tur strādāt. Man bija kāda cerība. Neskaidra ideja! Un ir vēl tagad. Nu tā jau gandrīz nobriedusi. Ceļš, kā tikt atpakaļ! Gribu atkal kļūt par redzamu cilvēku. Kad vien vēlos. Kad būšu izdarījis visu, ko gribu paveikt neredzams. Par to arī tagad galvenokārt gribu ar jums runāt …

— Jūs devāties tieši uz Aipingu?

— Jā. Paņēmu līdzi savas trīs piezīmju klades, čeku grāmatiņu, veļu un pārējo bagāžu, apgādāju zināmu daudzumu ķimikāliju, lai varētu realizēt savu nodomu — tiklīdz dabūšu klades, parādīšu jums kalkulācijas, — un tad devos ceļā. Pie velna! Atceros sniegputeni un cik sasodīti grūti bija uzmanīt, lai sniegs neatmiekšķētu papes degunu.

— Galu galā, — Kemps ierunājās, — aizvakar, kad jūs atklāja, spriežot pēc laikrakstiem, esat izturējies diezgan …

— Jā. Kā tad. Vai esmu nositis to muļķa policistu?

— Nē, — Kemps atbildēja. — Ir cerības, ka viņš atveseļosies.

— Tā ir viņa laime. Es pārskaitos. Muļķi! Kāpēc viņi nevarēja likt mani mierā? Un ko dara tas bodnieka lempis?

— Nāve viņam nedraud, — Kemps atbildēja.

— Nezinu, kā tas būs ar manu klaidoni, — nere­dzamais cilvēks, nepatīkami iesmējies, runāja. — Ak dievs, Kemp, tādi cilvēki kā jūs nesaprot, kas ir dus­mas! … Es gadiem strādāju, sapņoju un kalu plānus, un piepeši lempīgs un stulbs muļķis ņem un visu iz­jauc! … Nav pasaulē iedomājams tāds muļķa radījums, kas nebūtu stājies man ceļā … Ja tas tā turpināsies, es kļūšu traks un sākšu tos slānīt. Tagad tie padarījuši manu stāvokli tūkstošreiz grūtāku.