Neredzamais cilvēks

IX MISTERS TOMASS MARVELS

Misters Tomass Marvels jums jāiedomājas kā cil­vēks ar pilnīgu, izblīdušu seju, degunu kā gurķi, lielu, slienainu un drebošu muti un jocīgi sarainu bārdu. Viņa augums tiecās uz tuklumu, un viņa īsās rokas un kājas tikai vēl pasvītroja šo noslieci. Viņš valkāja apdriskātu cilindru. Neskaitāmās auklas un kurpju saites, kas viņam aizstāja pogas un bija redza­mas apģērba kritiskākajās vietās, liecināja, ka šis vīrs ir īsts vecpuisis.

Misters Tomass Marvels sēdēja ar kājām grāvī pusotras jūdzes no Aipingas, ceļa malā, kas veda pāri kāpām uz Aderdīnu. Tā kā viņš valkāja lieliem cau- rumiem_izrotātas zeķes, tad. viņa kājas bija tikpat kā kailas. īkšķi bija plati un izslieti kā modra suņa ausis. Nesteigdamies, jo misters Marvels visu darīja bez

steigas, viņš pārdomāja, kā būtu, ja uzlaikotu zābakus. Tie bija veselākie zābaki, kādi viņam ilgi nebija gadī­jušies, tikai par lieliem, kamēr viņa vecie bija ļoti ērti sausā laikā, bet mitrā bija par plāniem. Misteram Tomasam Marvelam nepatika lieli zābaki, bet viņam nepatika arj mitrums. Viņam nekad nevedās īsti izdo­māt līdz galam, kas nepatīk vairāk, bet bija jauka diena un nekā labāka nebija ko darīt." Viņš skaisti sarindoja visus četrus zābakus zālē un aplūkoja tos. Redzot tos zālē un sazēlušajos dadžos, viņam piepeši ienāca prātā, ka abi pāri izskatās ļoti neglīti. Tāpēc viņš nemaz nebija pārsteigts, izdzirdis aiz sevis kādu balsi:

— Un tomēr tie ir zābaki!

— Tie ir labdarības zābaki, — misters Tomass Marvels atbildēja un, galvu piešķiebis, īgni noraudzījās uz tiem. — Velns lai parauj, ja' es zinātu, kurš ir vis­neglītākais pāris visā plašajā dieva pasaulē.

— Hm, — balss noteica.

— Esmu valkājis vēl bēdīgākus, — ir tiesa, ka esmu bijis gluži bešā, bet man vēl nekad nav bijuši tik traki riebīgi, ja atļaujat tā sacīt. Dienām esmu mangojis zabakus, jo manējie jau apnikuši man līdz kaklam. Sie, bez šaubām, ir diezgan veseli. Bet kārtīgs klaidonis tik ilgi nedabūn neko citu redzēt kā tikai pats savus zābakus. Ticiet vai nē, bet es visā šajā no- lādētajā apgabalā esmu izmakšķerējis vienīgi šitos zabakus. Apskatiet tos! Un šis vispār ir labs apgabals zābaku ziņā. Man tikai nelaimējas. Es jau vairāk nekā desmit gadu dabūnu šajā apgabalā zābakus. Un tad vēl ar mani tā apietas!

— Tas ir nejēdzīgs apgabals, — balss sacīja, — un cilvēki ir tīrie cūkas.

— Vai ne? — misters Tomass Marvels iesau­cās. — Ak kungs! Un tādi zābaki! Tas ir par traku!

Viņš paskatījās pa labi pār plecu, lai aplūkotu un novērtētu sarunu biedra zābakus, bet — brīnums! — kur vajadzēja atrasties viņa sarunu biedra zābakiem,, nebija ne kāju, ne zābaku. Viņš pagrieza galvu pa kreisi, bet arī tur nebija ne zābaku, ne kāju. Viņu pār­ņēma liels izbrīns, *

— Kur jūs esat? — misters Tomass Marvels vaicāja pār plecu un nostājās uz visām četrām. Viņš redzēja tukšās kāpas, kur griezās vējš, un tālumā zaļās irbuleņu krūmu galotnes.

— Vai esmu piedzēries? — mister^ Marvels jau- tāja. — Vai man spokojas? Vai runāju pats ar sevi? Kas tas.,.

— Nebaidies! — balss sacīja.

— Nekādas vēderrunāšanas! — misters Marvels, aši pielēcis kājās, iesaucās. — Kur tu esi? Viņš man teiks, lai nebaidos!

— Nebaidies! — balss atkārtoja.

— Gan tu dabūsi no manis trūkties, muļķi! — To­mass Marvels uztraucās. — Kur tu esi? Ka grābšu…

— Vai tu esi aprakts? — viņš pēc briža jautāja.

Nebija nekādas atbildes. Misters Tomass Marvels

stāvēja kailām kājām un pārsteigts. Svārki viņam tikko turējās uz pleciem.

— Ķī-vit, — tālumā iesvilpās ķīvīte.

— Es tev rādīšu — ķī-vit! — misters Marvels no­rūca. — Kas tās par muļķībām!

Kāpas uz rītiem un vakariem, ziemeļiem un dienvi­diem bija tukšas, ceļš ar seklajiem grāvjiem un balta­jiem stabiņiem gar malu tukšs un līdzens aizstiepās no ziemeļiem uz dienvidiem, un tukšas bija arī zilās de­besis, ja neskaita vientuļo ķīvīti.

— Lai dievs stāv man klāt, — misters Tomass Marvels noteica un uzrāva atkal svārkus plecos. — Tas nāk no dzeršanas. Es jau tā domāju.

— Tas nenāk vis no dzeršanas, — balss tejca. — Saņemies!

— Vai! — Marvels iesaucās, un viņa lāsumainā seja nobāla. — Tas nāk no dzeršanas, — viņa lūpas mēmi atkārtoja. Viņš turpināja skatīties visapkārt un lēni kāpās atpakaļ. — Es varētu apzvērēt, ka dzirdēju balsi, — viņš čukstēja.

— Bez šaubām, ka dzirdēji,

— Es atkal to dzirdu, — misters Marvels iesaucās un izmisis saķēra ar roku pieri. Piepeši kāds saņēma viņu aiz apkakles, spēcīgi sapurināja un apmulsināja vēl vairāk.

— Neesi muļķis! — balss sacīja.

— Nu gan laikam esmu sajucis prātā! — Marvels vaimanāja. — Nu nav labi! Tas tāpēc, ka sadomājos par tiem sasodītajiem zābakiem. Nu esmu galīgi saju­cis! Bet varbūt tie ir gari!

— Ne viens, ne otrs, — balss runāja. — Klausies!

— Beigas! — misters Marvels nopūtās.

— Vienu acumirkli! — balss, dusmas valdīdama, stingri pavēlēja.

— Nu? — misters Tomass Marvels atbildēja un sajuta dīvainas sāpes, it kā viņam kāds iegrūstu ar pirkstu krūtīs.

— Tev šķiet, ka esmu iedomas — tikai iedomas?

— Kas cits tu varētu būt? — misters Tomass Mar­vels, pakausi kasot, atbildēja.

— Ļoti labi, — balss atviegloti noteica. — Es tik ilgi apmētāšu tevi ar oļiem, līdz sāksi domāt citādi.

— Bet kur tu e s i ? <

Balss neatbildēja. Nošvīkstēja olis, laikam nomests no gaisa, un gandrīz trāpīja mistera Marvela plecu. Misters Marvels pagriezies redzēja, ka gaisā uzlēca cits olis, aprakstīja sarežģītu loku, brīdi apstājās un tad gandrīz neaptverama ātrumā atlidoja līdz viņa kājām. Viņš bija pārāk pārsteigts, lai vairītos. Olis atsitās pret kailo īkšķi un ievēlās grāvī. Misters To­mass Marvels palēcās un skaļi iebļāvās. Tad viņš sāka skriet, paklupa pār kādu neredzamu priekšmetu un kūleņodams apsēdās.

— Nu? — balss vaicāja, kad pār klaidoni gaisā apmeta loku un pacēlās trešais olis. — Vai esmu iedomas?

Misters Marvels par atbildi flzrausās kājās, bet tūliņ atkal tika notriekts gar zemi. Brīdi viņš gu­lēja mierā.

— Ja tu vēl pretosies, — balss sacīja, — es tev laidīšu ar oli pa galvu.

— Tas tik ir smalki, — misters Tomass Marvels norūca, piecēlās sēdus, paņēma rokā sasisto īkšķi un šķielēja uz trešo lādiņu. — Es nevaru saprast. Akmeņi lido paši no sevis. Akmeņi runā. Tagad tik liecies gar zemi! Sapūsti! Man ir gals klāt.

Trešais olis nokrita.

— Tas ir ļoti vienkārši, — balss ierunājas. — Es esmu neredzams cilvēks.

— Ko nu stāsti blēņas! — misters Marvels, no- elsdamies aiz sāpēm, pukojās. — Kur tu esi noslēpies? Nesaprotu, kā tu to dabū gatavu. Beigas ir!

— Esmu neredzams. Tas ir viss, — balss sa­cīja. — Es gribu, lai tu to saprastu.

— Tas jau katram skaidrs. Tev, kundziņ, nemaz nav jābūt tik sasodīti nepacietīgam. Nu labi. Dod zīmi! Kur tu esi noslēpies?

— Esmu neredzams. Tas ir pats galvenais. Un es gribu, lai tu saprastu …

— Bet kur tu esi? — misters Marvels partrauca.

— Tepat — kādus sešus metrus no tevis.

— Nestāsti nu! Es neesmu akls. Drīz tu man teiksi, ka esi plāns gaiss. Es neesmu tāds muļķis.

— Jā. Es esmu plāns gaiss. Tu skaties man cauri.

— Kā! Vai tev nemaz nav miesas? Tikai balss — sitās pļāpas, — un vairāk it nekā? Vai tā ir?

— Esmu īsts cilvēks, kam gribas ēst un dzert un kam vajag arī apģērba. Bet es neesmu redzams. Vai saprati? Neredzams. Gluži vienkārši. Neredzams,

— Vai esi līdzīgs īstam cilvēkam?

— Jā, esmu.

— Ja tu esi īsts, ļauj sevi aptaustīt, — Marvels sacīja. — Tad tas nebūs tik sasodīti neparasti.

— Ak kungs! — viņš iesaucās. — Kā tu mani sabaidīji, tā sakampdams.

Ar brīvajiem pirkstiem viņš pieskārās rokai, kas bija saņēmusi viņa plaukstu, bikli aptaustīja to, uz­sita pa muskuļainajām krūtīm un augstāk atrada bārdainu seju. Marvels bija ārkārtīgi pārsteigts,

— Pie joda! — viņš iesaucās. — Tas jau vēl tra­kāk nekā gaiļu cīņā. Ļoti savādi! Un es skaidri redzu jums cauri pusjūdzi tālu zaķi. No jums nekas nav sa­skatāms, tikai…

Viņš uzmanīgi pētīja šķietami tukšo telpu.

— Vai neesat ēdis maizi un sieru? — viņš prasīja, turēdams neredzamo roku.

— Tev taisnība, Tie vēl nav sagremotu

— Ā! — misters Marvels noteica. — Tas tomēr ir spokaini.

— Ak, tas viss nav nemaz tik dīvaini, kā tev liekas.

— Tas šķiet diezgan dīvaini manam vienkāršajam prātam, — misters Tomass Marvels atteica. — Kā jūs to dabūnat gatavu? Pie velna, — kā tas panākts?

— Tas ir garš stāsts, un bez tam ..

— Es jums saku, tas viss man ir par traku, — misters Marvels nopūtās.

— Pagaidām gribu teikt, ka man vajadzīgs palīgs. Tas man nepieciešams. Tevi es atradu nejauši. Klīdu apkārt kails, nevarīgs un traks aiz dusmām. Biju ga­tavs nonāvēt… Un tad ieraudzīju tevi…

— Ak kungs! — misters Marvels tikai noteica.

— Es tev sekoju, šaubījos, gāju tālāk.

Mistera Marvela sejā ļoti izteiksmīgi izpaudās viņa pārdzīvojums.

— Tad apstājos. «Šeit,» es spriedu, «ir tāds pats atstumts cilvēks kā tu. Tas ir īstais vīrs.» Tāpēc griezos atpakaļ un nācu tev klāt. Tev. Un …

— Ak kungs! — misters Marvels tikai gaudās.

— Man reibst galva. Vai drīkstu jautāt: ko tas nozīmē? Un kādu palīdzību jūs vēlaties? Neredzams!

— Es vēlos, lai tu man apgādātu drēbes, pajumti un tad pārējās lietas. Esmu diezgan ilgi bez tām izticis. Ja negribēsi, — tad … Bet tu palīdzēsi, tev japalidz.

— Paklausieties, — misters Marvels sacīja.

— Esmu pārāk apmulsis. Negrūstiet vairs mani! Un ļau­jiet man iet! Man drusku jāatjēdzas. Un jūs gandrīz pārsitāt man īkšķi. Tas viss ir tik neaptverami. Tukšas kāpas, tukša debess. Jūdzēm it nekas cits nav redzams kā tikai nevainīgā daba. Un piepeši dzirdu balsi. Balss no debesīm. Un akmeņi! Un dūre! Ak kungs!

— Saņemies, — teica balss, — jo tev būs jādara tas, ko likšu.

Misters Marvels piepūta vaigus un ieplēta acis.

— Esmu izvēlējies tevi, — balss turpjnāja. — Tu esi vienīgais, atskaitot dažus muļķus tur, ciema, kas zina, ka ir tāds neredzams cilvēks. Tev jābūt manam

palīgam. Palīdzi man, — un es tavā labā izdarīšu lielas lietas. Neredzamajam cilvēkam ir vara.

Viņš brīdi apklusa, lai spēcīgi nošķaudītos.

— Bet ja tu mani piekrāpsi, — viņš sacīja, — ja nedarīsi, ko tev likšu …

Viņš apklusa un sāpīgi uzsita misteram Marvelam uz pleca. Misters Marvels bailēs iebrēcās.

— Es negribu jūs piekrāpt, — viņš atbildēja un centās izlocīties no neredzamajiem pirkstiem. — Nu­dien, nedomājiet tā. Es ļoti gribu jums palīdzēt, pa­sakiet tikai, ko lai daru! (Ak kungs!) Es labprāt da­rīšu visu, ko vien gribēsiet.