Neredzamais cilvēks

XVII DOKTORA KEMPA VIESIS

Doktors Kemps turpināja savā darbistabā rakstīt, līdz viņu iztraucēja šāvieni. — Trah, trah, trah, — tie atskanēja cits pēc cita.

— Na nu! — doktors Kemps iesaucās. Viņš iekoda zobos spalvaskātu un sāka klausīties. — Kas gan Bar- dokā šauj? Ko tie ēzeļi atkal dara?

Tad viņš piegāja pie loga dienvidu pusē, attaisīja to un izliecies skatījās lejā uz naksnīgo pilsētu, kur gaiši ieaudās logi, apaļās gāzes lampas un veikali, bet jumti un pagalmi grima tumsā.

— Laikam kāds sastrēgums lejā «Pie jautrajiem sportistiem».

Viņš turpināja vērot. Tad viņa skatiens aizklīda tālāk pāri pilsētai, kur redzēja kuģu un ostas dambja ugunis, un apstājās pie maza paviljona, kas ar spilgti apgaismotiem logiem staroja kā dzeltens dārg­akmens. Pār pakalna rietumu daļu jau pacēlās augošs mēness, debesis bija skaidras, un zvaigznes mirdzēja gandrīz tikpat spoži kā dienvidos.

Viņš kādas piecas minūtes iegrima domās par tālas nākotnes sabiedrisko iekārtu un pacēlās pāri laikam un telpai, bet tad nopūties saslējās, aiztaisīja logu un atgriezās pie rakstāmgalda.

Apmēram pēc kādas stundas pie ārdurvīm atskanēja zvans. Pēc tam, kad doktoru Kempu bija jau iztraucē­juši šāvieni, darbs neveicās un domas arvien aizklīda sāņus. Nu viņš ieklausījās. Viņš dzirdēja kalponi atve­ram durvis un gaidīja, ka uz kāpnēm atskanēs soļi, bet viņa nenāca.

«Brīnums, kas tur bija?» Kemps prātoja.

Viņš mēģināja strādāt, lai gan neveicās, tad pie­cēlās, nokāpa līdz kāpņu laukumiņam, pazvanīja un, kad lejā, priekšnamā parādījās kalpone, jautāja viņai pāri margām.

— Vai atnesa vēstuli?

— Nē. Kāds tikai piezvanīja un aizskrēja.

— Es šovakar esmu nervozs, — viņš pie sevis noteica, atgriezās darbistabā un šoreiz nopietni ķērās pie darba.

Pēc brītiņa viņš atkal cītīgi strādāja, y .un vienīgās skaņas istabā bija pulksteņa tikšķieni un spalvas klusā čirkstoņa, kad tā slīdēja pa papīru abažūra mestā gaismas loka vidū.

Doktors Kemps beidza strādāt ap diviem naktī. Viņš piecēlās, nožāvājās un devās augšstāvā uz guļam­istabu. Novilcis svārkus un vesti, viņš sajuta slāpes un, paņēmis sveci, nogāja lejā ēdamistabā, lai samek­lētu viskiju un sodu.

Zinātniskais darbs bija attīstījis doktora Kempa novērošanas spējas. Ejot atpakaļ caur priekšnamu, viņš pamanīja pie kāpnēm, līdzās paklājam, uz linoleja tumšu traipu. Viņš kāpa augšā un tad piepeši sāka prātot, kas tas varētu būt par traipu uz linoleja. Bez šaubām, sāka darboties viņa zemapziņa. Viņš atgriezās ar nesamo priekšnamā un nolika šifonu un viskiju. Tad viņš noliecās un aptaustīja traipu, un nebija ne­maz pārsteigts, kad atklāja, ka tas ir tikpat lipīgs un tādā pašā krāsā kā sažuvušas asinis.

Viņš paņēma atkal nesamo un kāpa augšā, skatī­damies visapkārt un prātodams, kā gan varēja rasties šis asins traips. Augšā viņš atkal ieraudzīja kaut ko, kas viņam lika pārsteigumā apstāties. Viņa istabas durvju rokturis bija notraipīts ar asinīm.

" Viņš paskatījās pats uz savu roku. Tā bija gluži tīra. Viņš arī atcerējās, ka, istabu atstājot, durvis pa­lika vaļā un ka viņš nekādā ziņā nav pieskāries rok­turim. Gluži mierīgu seju, kas varbūt bija tikai maz­liet stingrāka nekā parasti, viņš iegāja istabā. Viņa skatiens pētoši klīda visapkārt un krita uz gultu. Sega bija notraipīta asinīm un palags — saplēsts. Viņš nebija to ievērojis, pirmo reizi ienākot istabā, jo tad devās tūliņ pie tualetes galda. Otrā malā gultas drēbēs bija iespiedums, it kā tur nesen kāds būtu sēdējis.

Tad viņam dīvainā kārtā šķita, ka viņš dzird dobju balsi:

— Ak debess! Tas taču Kemps!

Bet doktors Kemps neticēja dzirdes halucinācijām.

Viņš stāvēja un raudzījās uz saburzītajiem pala­giem. Vai tā patiešām bija balss? Viņš vēlreiz apska­tījās visapkārt, taču nepamanīja neko citu kā tikai sajaukto un asinīm notraipīto gultu. Tad viņš skaidri izdzirda troksni, kas nāca no mazgājamā galdiņa puses. Katrs cilvēks, pat visizglītotākais, ir drusku māņticīgs. Viņam kļuva mazliet baigi. Viņš aiztaisīja istabas durvis, piegāja pie tualetes galda un nolika uz tā savu nesamo. Piepeši viņš sarāvās, jo ieraudzīja, ka starp viņu un mazgājamo galdu gaisā karājas ritulī sagriezts un asinīm notraipīts linu lupatas apsējs.

Kemps pārsteigumā sastinga. Tas bija tukšs ap­sējs, — kārtīgi sasiets, bet gluži tukšs apsējs. Viņš gribēja to satvert, bet viņu atturēja kads pieskāriens, un cieši līdzas atskanēja balss:

— Kemp!

— Ko? — Kemps jautāja un palika ar vaļēju muti.

— Neuztraucieties! — balss teica. — Es esmu ne­redzams cilvēks.

Kemps labu brīdi nevarēja izteikt ne vārda un ti­kai blenza uz apsēju.

— Neredzams cilvēks? — viņš jautāja.

— Es esmu neredzams cilvēks, — balss atkārtoja.

Kemps atcerējās stāstījumus, par kuriem vēl šorīt

bija smējies. Šai brīdī viņš, acīm redzot, nebija ne pā­rāk izbijies, nedz arī pārmērīgi pārsteigts. Apsvērumi nāca tikai vēlāk.

— Man šķita, ka tie ir meli, — viņš sacīja. Domās viņš atkārtoja argumentus, kas viņam šorīt bija ienā­kuši prātā.

— Vai jums ir apsējs? — viņš vaicāja.

— Jā, — neredzamais cilvēks atbildēja.

— O! — Kemps iesaucās, bet tad saņēmās.

— Paklau! — viņš sacīja. — Tie tomēr ir niekī.: Tas ir kāds joks. — Viņš piepeši paspēra soli, un roka, ko viņš izstiepa pretī apsējam, sastapa neredzamus pirkstus.

Viņš sarāvās un nobāla.

— Dieva dēļ, savaldieties, Kemp! Man ļoti vaja­dzīga jūsu palīdzība. Mierā!

Neredzama roka sagrāba viņa elkoni. Viņš sita tai.

— Kemp! — balss sauca. — Savaldieties, Kemp! — un spiediens kļuva stingrāks.

Kempu pārņēma traka vēlēšanās atbrīvoties. Ne­redzamā apsietā roka sakampa viņa plecu, viņš piepeši tika pagrūsts un atmuguriski iekrita gultā. Viņš atvēra muti, lai kliegtu, bet viņam mutē iebāza palaga stūri. Neredzamais cilvēks stingri turēja viņu, bet viņa rokas bija brīvas. Viņš sita uz visām pusēm un nikni spārdījās.

— Esiet prātīgs! — neredzamais cilvēks teica un nelaida viņu vaļā, lai gan dabūja belzienu pa sā­niem. — Pie velna, jūs mani drīz vien padarīsiet traku!

— Esiet mierā, muļķi! — viņš rēca Kempam ausī.

Kemps vēl brīdi pretojās, bet tad aprima.

— Es jums sašķaidīšu galvu, ja kliegsiet, — nere­dzamais cilvēks sacīja un atbrīvoja viņa muti. — Es esmu neredzams cilvēks. Tas nav ne joks, nedz bur­vestība. Es patiešām esmu neredzams cilvēks. Un man nepieciešama jūsu palīdzība. Es negribu jums darīt sāpes, bet esmu spiests, — ja izturaties kā muļķa lempis. Vai atceraties mani, Kemp? Esmu Grifins, mēs mācījāmies vienā koledžā.

— Ļaujiet man piecelties, — Kemps sacīja. — Es palikšu, kur esmu. Un ļaujiet man brīdi pasēdēt mierā.

,Viņš piecēlās sēdus un aptaustīja kaklu.

— Es esmu Grifins, mēs esam no vienas koledžas, un es padarīju sevi neredzamu. Esmu tāds pats cilvēks kā visi. Jūs mani pazināt. Tagad tikai esmu nere­dzams.

— Grifins? — Kemps jautāja.

— Grifins, — balss atbildēja. — Biju jaunāks stu­dents par jums, ārkārtīgi blonds, sešas pēdas garš, sārtu seju, sarkanām acīm. Dabūju godalgu par darbu ķīmijā.

— Esmu apjucis, — Kemps sacīja. — Smadzenes vairs nestrādā. Kāds tam sakars ar Grifinu?

— Es esmu Grifins.

Kemps kļuva domīgs.

— Tas ir briesmīgi, — viņš noteica. — Bet kas tā par burvību, ar kuru cilvēks var kļūt neredzams?

— Tā nav nekāda burvība. Tas ir zinātnisks un viegli saprotams process.

— Tas ir briesmīgi! — Kemps atkārtoja. — Kā tad iespējams?

— Tas ir diezgan briesmīgi. Bet esmu ievainots un piekusis. Man sāp roka… Ak dievs! Jūs taču esat vīrs, Kemp! Saņemieties! Iedodiet man paēst un pa­dzert un ļaujiet šeit apsēsties!

Kemps redzēja, ka apsējs aizvirzījās pāri istabai, tad pa grīdu atslīdēja pītais krēsls un apstājās gultas tuvumā. Tas iečīkstējās un sēdeklis noslīga apmēram par puscentimetru. Viņš izberzēja acis un atkal ap­taustīja kaklu.

— Tas jau vel trakāk nekā parādība, — viņš sacīja un muļķīgi iesmējās.

— Nu labi. Jūs, paldies dievam, kļūstat prātīgs.

— Vai pareizāk — ārprātīgs, — Kemps teica un berzēja acis.

— Dodiet man drusku viskija. Esmu gandrīz beigts.

— To gan nevarēja manīt. Kur jūs esat? Vai ne- uzskriešu jums virsū, ja piecelšos? Ak tur! Labi! Vis­kiju? … Te būs! Kur lai jums to dodu?

Iečīkstējās -krēsls, un Kemps juta, ka viņam atņem glāzi. Viņš palaida to negribot, jo instinkts tam pre­tojās. Glāze attālinājās no viņa un apstājās pusmetru virs krēsla. Viņš raudzījās uz to bezgalīgā apjukumā.

— Tas ir — tā būs hipnoze. Jūs man laikam iedve­sāt, ka esat neredzams.

— Muļķības! — balss sacīja.

' — Tas ir ārprāts!

— Paklausieties!

— Es šorīt noteikti pierādīju, — Kemps ierunā­jās, — ka neredzamība …

— Nav svarīgi, ko esat pierādījis! Es mirstu badā, — balss sacīja. — Un bez drēbēm cilvēkam nakts liekas vēsa.

— Vai gribat ēst? — Kemps prasīja.

Glāze ar viskiju pati no sevis pieliecās.

— Jā, — neredzamais cilvēks, to skaļi noliekot, teica. — Vai jums nav rītasvārki?

Kemps kaut ko neskaidri norūca pie sevis. Viņš piegāja pie skapja un izvilka tumši sarkanu apģērba gabalu.

— Vai tas derēs? — viņš jautāja.

Viņam to atņēma. Brīdi tas šļaugani karājas gaisā, tad dīvaini noplīvoja, izspīlējās, pats no sevis aiz- pogājās, kā pienākas, un apsēdās krēslā.

— Bikses, zeķes un tupeles sagādātu man lielu prieku, — neredzamais cilvēks strupi sacīja, — Un ja būtu kas ēdams …

— Būs viss. Bet tas ir vistrakākais notikums, ko savā mūžā esmu piedzīvojis.

Kemps izvandīja atvilktnes un atrada viesim vaja­dzīgās lietas. Tad viņš nogāja lejā, pārmeklēja pielie­kamo un atgriezās ar maizi un dažām aukstām kotle­tēm, piestūma mazu galdiņu un nolika uz tā visu vie­sim priekšā.

— Nazis nav vajadzīgs, — viesis sacīja. Viena kot­lete pacēlās gaisā, un bija dzirdama mutes čāpsti- nāšana.

— Man vienmēr gribas, lai man ēdot būtu kaut kas mugurā', — neredzamais cilvēks runāja un kāri ēda ar pilnu muti. — Savāda iedoma!

— Kā ar jūsu roku? — Kemps vaicāja,

— Gan būs labi! — neredzamais cilvēks atbildēja.

— No visiem brīnišķīgajiem un dīvainajiem noti- kurfiiem…

— Pareizi. Savādi, ka iemaldījos pēc apsēja tieši jūsu mājā. Pirmo reizi man laimējas! Lai vai kā, biju nodomājis šeit pārnakšņot. Jums tas jāatļauj. Tas ir ļoti nepatīkami, ka manas asinis var redzēt, vai ne?

Tur jau ir vesela peļķe. Izrādās, ka tās sarecot kļūst redzamas. Esmu pārvērtis tikai dzīvos audus un uz tik ilgu laiku, kamēr dzīvoju,.. Atrodos jūsu mājā jau trīs stundas.

— Bet kā tas paveikts? — Kemps iekaisis jautāja.

— Sasodīts! Tas viss ir tik nesaprātīgi no paša sākuma līdz beigām.

— Gluži saprātīgi! — neredzamais cilvēks atbildēja.

— Pavisam saprātīgi.

Viņš izstiepa roku un paņēma viskija pudeli. Kemps apjucis raudzījās uz ēdelīgo rīta svārku. Sveces stars iespiedās pa plīsumu labajā plecā un meta gaismas trijstūri uz kreisajiem sāniem.

— Ko nozīmēja šāvieni? — Kemps jautāja. — Kā­pēc sāka šaut?

— Tur bija kāds muļķis — mans palīgs, lai velns viņu parauj, — kas mēģināja nozagt manu naudu. Viņam tas izdevās.

— Vai viņš arī neredzams?

— Nē.

— Un tad?

— Dodiet man vēl iekost, pirms saku stāstīt. Esmu izsalcis kā suns, un jūs vēl gribat, lai visu ko stāstu.

Kemps piecēlās.

— Jūs taču nešāvāt? — viņš jautāja.

— Es ne, — viesis atbildēja. — Kāds muļķis, kuru savu mūžu nebiju redzējis, šāva uz labu laimi. Daudzi no viņiem pārbijās. Tie visi izbijās no manis. Lai velns viņus parauj! Klausieties, — man vēl gribas ēst, Kemp.

— Es pameklēšu lejā vēl kaut ko ēdamu. — Kemps ' sacīja. — Baidos, ka tur nebūs nekas liels.

Kad neredzamais cilvēks bija paēdis — un tā bija kārtīga maltīte, — viņš pieprasīja cigāru. Pirms Kemps paguva sameklēt nazi, viņš jau nikni nokoda cigāram galu un lādējās, kad atrisa ārējā lapa.

Bija savādi redzēt viņu smēķējam: mute, kakls, auk­slējas un nāsis kļuva redzamas, kad pa tām izvēr- pās dūmi.

— Lai slava nikotīnam! — viņš iesaucās un spēcīgi vilka dūmus, — Cik labi, ka uzkūlos jums, Kemp! Jums jāpalīdz man. Cik savādi, ka uzdūros tieši jums!

Esmu briesmīgā tintē, laikam dusmās zaudēju prātu. Ko visu neesmu pārcietis! Bet ticiet, ka tagad izdarī­sim lielas lietas.

Viņš ielēja sev vēl viskiju un sodu. Kemps pieceļas, pameta skatienu visapkārt un atnesa sev no blakus­istabas glāzi.

— Tas ir kaut kas neiespējams, — bet es arī do­māju iedzert.

— Jūs pa šiem divpadsmit gadiem neesat neko daudz pārvērties, Kemp. Gaišmataini cilvēki nenoveco. Tie vienmēr ir apdomīgi un kārtīgi.,, Man jums jāiz­stāsta. Mēs strādāsim kopā.

— Bet kā jūs to visu izdarījāt? — Kemps jautaja. — Kā jūs tāds kļuvāt?

— Dieva dēļ, Jaujiet man brītiņu mierīgi pasmēķēt, un tad es sākšu stāstīt.

Bet to nakti viņš neko neizstāstīja. Neredzamajam cilvēkam sāka sāpēt roka, viņam bija drudzis, viņš bija noguris un sāka murgot par bēgšanu lejā no kalna un cīņu krogā. Viņš sāka stāstīt, bet aizmaldījās sāņus. Brīžiem viņš sāka runāt par Marvelu, tad smēķēja drudžaināk un viņa balss kļuva nikna. Kemps pēc iespējas centās visu saprast.

— Viņam bija bail no manis, — es redzēju, ka viņam bija bail no manis, — neredzamais cilvēks vai­rākas reizes atkārtoja. — Viņš gribēja man izmukt, — viņš vienmēr meklēja izdevību. Kāds es biju muļķis! Ak, tas suns! Es biju noskaities. Man labāk vajadzēja viņu nosist.

— Kur jūs dabūjāt naudu? — Kemps skarbi jautāja.

Neredzamais cilvēks brīdi klusēja.

— Es jums tagad nevaru to izstāstīt.

Viņš piepeši nožāvājās un saliecās uz priekšu, at­balstīdams neredzamo galvu neredzamās rokās.

— Kemp, — viņš teica. — Es jau gandrīz trīs naktis neesmu gulējis. Tikai pāris reizes pa stundai iesnaudos. Man nāk miegs.

— Labi, guliet manā istabā, šajā istabā.

— Bet kā es varu gulēt? Ja gulēšu, viņš aizies. Ak! Lai ir ka būdams!

— Kā ar jusu ievainojumu? — Kemps jautāja.

— Ta ir tikai skramba. Ak dievs! Kā man gribas gulēt!

— Kāpēc tad neguļat?

Neredzamais cilvēks, kā likās, vēroja Kempu.

— Baidos, ka draugi mani nenodod, — viņš lēni teica.

Kemps sarāvās.

— Ak, kāds es esmu muļķis! — neredzamais cilvēks iesaucās un stipri uzsita pa galdu. — Es pats jums ierosināju šo domu.