Neredzamais cilvēks

EPILOGS

Tā beidzas stāsts par neredzamā cilvēka savādo un noziedzīgo dēku. Ja gribat zināt par viņu ko vairāk, jums jādodas uz krodziņu Stouvas ostmalā un jāapru­nājas ar tā īpašnieku. Kroga izkārtne ir — tukšs dēlis, uz kura uzzīmēta tikai cepure un zābaki, bet kroga no­saukums ir tāds pats kā šim stāstam. Krodzinieks ir maza auguma patukls vīrs, gurķim līdzīgu degunu, sa­rainiem matiem un sārtiem plankumiem sejā. Pasūtiet bagātīgi, un viņš jums bagātīgi izstāstīs visu, ko piedzī­vojis un kā tiesneši gribējuši atņemt pie viņa atrasto naudu.

— Kad viņi nevarēja noskaidrot, kam šī nauda pieder, — ak tu tētīt! — viņš teiks, — tie gribēja mani pataisīt par svešas mantas slēpēju. Vai es izskatos pēc mantas slēpēja? Un tad kāds kungs man maksāja gi- neju par vakaru, lai es visu šo notikumu izstāstu Ka­raliskajā Varietē teātrī, lai tikai izstāstu pats saviem vārdiem un neko neizlaižu.

Bet, ja gribat pārtraukt viņa atmiņu plūdumu, iemi­nieties, vai nebijusi runa ari par trim piezīmju kladēm. Viņš to nenoliegs un zvērēdams sāks stāstīt, ka visi domā, tās esot pie viņa. Taču, pie velna, viņam to neesot!

— Neredzamais cilvēks atņēma man tās un paslēpa, kad pametu viņu un sāku skriet uz Stouvu. Misters Kemps tikai izlaidis baumas, ka tās atrodas pie manis.

Tad viņš kļūs domīgs, zagšus vēros jūs, nemierīgi pacilās glāzes un drīz vien.atstās bufetes telpu.

Viņš ir vecpuisis — viņam vienmēr ir bijuši vec­puiša paradumi, un mājā nav nevienas sievietes. Virsē­jos apģērba gabalus viņš aizpogā, jo to prasa pieklā­jība, bet intīmākās vietās, piemēram, pie bikšturiem, viņš vēl arvien lieto aukliņas. Viņš neievieš savā uzņē­mumā nekādus jauninājumus, bet ļoti rūpējas par tā labo slavu. Viņam ir gausa gaita, un viņš ir liels domā­tājs. Ciemā viņu uzskata par gudru un ļoti taupīgu cil­vēku, un Dienvidanglijas ceļus viņš pazīst labāk par jebkuru ceļavadoni.

Svētdienas rītos — katru svētdienas rītu, kad krogs apmeklētājiem slēgts, un katru vakaru pēc desmitiem viņš paņem glāzi atšķaidīta degvīna un ieiet viesis­tabā. Nolicis glāzi, viņš aizslēdz durvis, apskata slē­ģus un palūkojas pat zem galda. Pārliecinājies, ka ir pilnīgi viens, viņš atslēdz bufeti, izvelk šķirstiņu, at­slēdz tā atvilktni, izņem trīs klades brūnos ādas vākos un svinīgi noliek uz galda. Vāki ir nobružāti un zaļi nosūbējuši, jo klades reiz ir gulējušas grāvī. Netīrais ūdens noskalojis dažas lapas gluži baltas. Saimnieks apsēžas atzveltnes krēslā un, neatraudams skatienu no kladēm, lēnām piepilda garu māla pīpi. Tad viņš pie­velk vienu no kladēm sev tuvāk un sāk to pētīt, šķir­stīdams lapas uz priekšu un atpakaļ.

* Viņš ir saraucis pieri un ar pūlēm kustina lūpas.

— Ikss, gaisā mazs divnieks, krusts un — jocīgs ķeksītis. Ak kungs! Kas viņš bija par gudru cilvēku!

Drīz vien viņš nogurst un atliecas taisni. Acis mirk­šķinādams, viņš vēro caur pīpes dūmiem pāri istabai kaut ko tādu, kas citiem nav saredzams,

— Pilnas noslēpumiem, — viņš saka. — Brīnišķī­giem noslēpumiem!

— Ja es tiktu tiem klāt! Ak kungs!

— Es gan tā nedarītu kā viņš. Es tikai, — na!

Viņš turpina sūkt pīpi un nododas sapnim, neiz­gaistošajam un brīnišķīgajam sava mūža sapnim. Lai arī Kemps neapnicis meklēja šīs klades, kurās bija ne­redzamā cilvēka pārvērtības atslēga un vairāki citi ne­parasti noslēpumi, tomēr neviens cilvēks bez krodzi­nieka nezināja, kur tās atrodas. Un neviens arī nezinās līdz viņa mūža galam.