Neredzamais cilvēks

XXVIII VAJĀTĀJU VAJĀ

Kad sākās Kempa mājas aplenkums, viņa tuvākais kaimiņš misters Hīlass gulēja savā lapenē. Misters Hīlass pieskaitāms tam veselīgi domājošo ļaužu vai­rumam, kas negribēja ticēt muļķībām par neredzamo cilvēku. Viņa sieva gan, kā viņš vēlāk atcerējās, ticēja. Viņš turpināja, it kā nekas nebūtu noticis, staigāt pa dārzu un pēcpusdienā pēc ilggadēja paraduma aizgāja gulēt. Viņš gulēja, kamēr tika izsisti logi, bet tad pie­peši pamodās ar to savādo sajūtu, kad kaut kas nav kārtībā. Misters Hīlass pameta skatienu uz Kempa māju, izberzēja acis un skatījās atkal. Tad viņš no­laida kājas uz grīdas un klausoties piecēlās sēdus.

Viņš izlamājās, bet dīvainais skats nemainījās. Māja izskatījās tā, it kā jau kopš vairākām nedēļām būtu izdemolēta un pamesta. Visi logi bija izsisti, un visiem apakšējā stāva logiem no iekšpuses bija aiztaisīti slēģi.

— Es varētu apzvērēt, ka pirms divdesmit minū­tēm viss vēl bija kārtībā, — viņš teica un paskatījās pulkstenī.

Tad viņš izdzirda tālumā vienmērīgu cirtienu trok­sni un stikla šķindas. Kamēr viņš tā sēdēja vaļēju muti, nāca vēl brīnišķīgāki notikumi. Strauji tika atrauti ēdamistabas- loga slēģi un kalpone, iziešanai saģērbu­sies, izmisusi mēģināja attaisīt loga rāmi. Aiz viņas piepeši parādījās kāds cilvēks, kas palīdzēja. Tas bija Dr. Kemps! Nākamajā mirklī logs jau bija vaļā, un kalpone izrāpās laukā. Viņa metās bēgt un pazuda dārza krūmos. Misters Hīlass piecēlās un, tik dīvainus notikumus vērodams, vairākas reizes nesakarīgi un uz­traukti iekliedzās. Viņš redzeja, ka Kemps uzkāpa uz palodzes un arī izlēca pa logu, bet tūliņ sāka skriet pa dārza celiņu un it kā slēpdamies arvien noliecās aiz krūmiem. Viņš pazuda aiz zelta lietus krūma un parā­dījās atkal, kad rāpās pāri žogam, kas atdalīja dārzu no kāpām. Mirklī viņš bija pārkūleņojis jau pāri un lielā steigā skrēja pa nogāzi uz mistera Hīlasa pusi.

— Ak kungs! — misters Hīlass, briesmīgas domas pārsteigts, iekliedzās. — Viņu vajā tas zvērs — nere­dzamais cilvēks! Izrādās, ka tā ir taisnība!

Ja misters Hīlass tā domāja, tad viņš arī zināja, ko darīt, un virēja pa bēniņu logu izbrīnā redzēja, ka viņš vislielākajā ātrumā drāzās uz māju. Tad rībēja durvis, skanēja zvani un Hīlass auroja pilnā kaklā:

— Aizslēdziet durvis, aiztaisiet logus, lai viss būtu ciet, — neredzamais cilvēks nāk!

Tūliņ visā mājā atskanēja kliedzieni, rīkojumi un steidzīgi soļi. Hīlass pats devās aiztaisīt verandas stikla durvis. Tajā pašā laikā uz žoga malas parādījās Kempa galva, pleci un kakls. Nākamajā brīdī viņš jau izbrida caur sparģeļiem un skrēja pa tenisa laukumu uz māju.

— Es nevaru jūs ielaist, — misters Hīlass sacīja un aizslēdza durvis. — Man ļoti žēl, ja viņš jūs vajā, — bet es nevaru jūs ielaist.

Kemps piebāza stiklam baiļu pārņemtu seju, klau­vēja un beidzot izmisis raustīja verandas durvis. Re­dzot, ka tās ir veltīgas pūles, viņš aizskrēja līdz ve­randas galam, pārlēca pār margām un sāka dauzīt vir­tuves durvis. Tad viņš apskrēja apkārt visai mājai un nokļuva uz ceļa, kas veda uz pilsētu. Hīlass šausmās raudzījās pa logu. Kemps vēl nebija nozudis, kad spar­ģeļi atkal noliecās, bet šoreiz zem neredzamām pēdām. Misters Hīlass pa kaklu pa galvu uzbēga augšējā stāvā un neredzēja vairs turpmāko. Skrienot garām kāpņu lo­gam, viņš dzirdēja, ka noklaudzēja dārza vārtiņi.

Izkļuvis uz ceļa, Kemps, protams, sāka skriet uz pilsētu. Tagad viņš skrēja gluži tāpat kā pirms čet­rām dienām Marvels, kurā viņš tik nicīgi bija noska­tījies pa darbistabas logu. Viņš skrēja labi, lai gan nebija trenējies. Bāls un nosvīdis, viņš tomēr nezaudēja apķērību. Kemps skrēja lieliem soļiem un tīšām šķēr­soja vietas, kur bija grambas, asi oļi vai zemē spīdēja stikla šķembeles, ļaudams kailajām un neredzamajām kājām, kas viņam sekoja, izvēlēties ceļu pēc patikas.

Kempam pirmo reizi mūžā likās, ka ceļš uz pilsētu ir ārkārtīgi tukšs un klajš un ka pilsētas pirmās mājas kalna pakājē atrodas ļoti tālu. Šķita, ka vēl nekad nav bijis tik lēns un grūts pārvietošanās veids kā skriešana. Visas pēcpusdienas saulē snaudošās vasarnīcas iz­skatījās aizslēgtas un aizbultētas. Tās, protams, bija aizslēgtas un aizbultētas pēc viņa paša pavēles. Bet ļau­dis taču varēja paredzēt tādu gadījumu kā šis! Viņa priekšā izauga pilsēta, bet jūra aiz tās vairs nebija redzama, un lejā staigāja cilvēki. Kalna pakājē pašlaik apstājās tramvajs. Aiz tā atradās policijas iecirknis. Vai viņš nedzirdēja aiz sevis soļus? Uz priekšu!

Ļaudis lejā pārsteigti noskatījās uz viņu, un viens otrs arī jau skrēja. Elpa viņam kļuva gārdzoša. Tram­vajs nu jau bija gluži tuvu, viesnīcā «Pie jautrajiem sportistiem» skaļi tika aizšautas durvis. Aiz tramvaja līnijas bija savesti stabi un sabērtas grants kaudzes — tur ierīkoja kanalizāciju. Sākumā Kemps gribēja ielēkt tramvajā un aiztaisīt durvis, bet tad nolēma doties uz policijas iecirkni. Viņš paskrēja garām «Jautrajiem spor­tistiem» un nokļuva izjauktajā ielas galā. Apkārt atra­dās cilvēki. Tramvaja vadītājs ar konduktoru, kas stā­vēja pie izjūgtajiem zirgiem, pārsteigti noskatījās viņa trakajā steigā. Tālāk aiz grants kaudzēm pavīdēja strādnieku izbrīna pilnās sejas.

Kemps palēnināja gaitu, bet tad izdzirda vajātāja ātros soļus un atkal izrāvās uz priekšu.

— Neredzamais cilvēks! — viņš uzsauca strādnie­kiem un noteikti pameta ar roku. Paklausīdams pēk­šņai iedomai, viņš pārlēca pāri grāvim, un tagad viņu no vajātāja šķīra spēcīgu vīru pulciņš. Viņš vairs nede­vās uz policijas iecirkni, bet iegriezās mazā sānieliņā, paskrēja garām sakņu pārdevēja ratiem, desmitdaļu sekundes vilcinājās pie saldumu veikala durvīm un tad metās tālāk pa gatvi, kas uzveda viņu atkal uz Kalna ceļa. Scit rotaļājās divi trīs mazi bērni, kas, viņu ierau­got, iekliedzās un aizbēga katrs uz savu pusi. Tūliņ atvērās logi un durvis, un uztrauktās mātes sāka klai­gāt. Viņš atkal atradās uz Kalna c;eļa — trīssimt metru no tramvaja līnijas gala punkta un tūliņ dzirdēja ska­ļas klaigas un redzēja no visām pusēm skrienam cil­vēkus.

Kemps pameta skatienu uz kalna nogāzi. Kādu des­mit metru attālumā skrēja liela auguma strādnieks, tas izgrūda aprautus lāstus un spēcīgi cirta ar lāpstu. Sa­žņaugtām dūrēm tūliņ aiz viņa skrēja tramvaja kon­duktors. Sitamos vicinādami un kliegdami, viņiem se­koja visi pārējie. Vīrieši un sievietes skrēja lejā uz pilsētu, un viņš vēl ievēroja cilvēku, kas ar nūju rokā iznāca no veikala.

— Retojieties! Retojieties! — kāds kliedza.

Kemps tūliņ aptvēra stāvokļa maiņu. Viņš apstājās

un elsodams apskatījās visapkārt.

— Viņš ir šeit tuvumā! — Kemps iesaucās. — Vienā rindā priekšā …

Viņš dabūja belzienu pa ausi un sagrīļojās, bet mē­ģināja pagriezties pret neredzamo pretinieku. Viņam izdevās noturēties kājās, bet sitiens trāpīja tukšā gaisā. Tad viņš dabūja triecienu pa žokli un novēlās zemē. A^irkli vēlāk viņa krūtīm uzgūlās celis, bet k«klu sa- zņaudza divas stingras rokas, taču viena bija jūtami vājāka par otru. Viņš satvēra tās aiz locītavām un dzirdēja, ka uzbrucējs sāpēs iekliedzās. Tai brīdī strād­nieks pacēla virs viņa lāpstu un ar dobju pakšķi iesita kaut kam mīkstam. Kempa sejai uzpilēja kaut kas mitrs. Tvēriens ap kaklu atslāba, un, ar pūlēm izlocī­jies, Kemps saņēma ļenganu plecu un uzvēlās tam virsū. Viņš sažņaudza netālu no zemes neredzamus elkoņus.

— Es viņu notvēru! — Kemps iekliedzās. — Palīgā! Palīdziet noturēt! Viņš ir zemē! Turiet kājas.

Nākamajā mirklī visi jau drāzās uz cīņas vietu. Ja garām nejauši ietu svešinieks, tas nodomātu, ka te notiek īpaši mežonīga regbija sacīkste. Pēc Kempa klie­dziena dzirdēja vairs tikai sitienus, soļu dipoņu un smagas elsas.

Neredzamajam cilvēkam izdevās ar lielām pūlēm piecelties kājās. Kemps bija pieķēries viņam kā medību suns briedim un desmitiem roku sita un zvēla nere­dzamajam. Konduktors satvēra viņu aiz kakla un no­stiepa gar zemi.

Vīri cīkstēdamies mudžeklī sakrita viņam virsū un, liekas, nežēlīgi spārdīja kājām. Piepeši atskanēja iz­misis kliedziens: — Žēlojiet! Žēlojiet! — kas ātri izdzisa apslāpētā vaidā.

— Paejiet nost, nejēgas! — Kemps dobji iesaucās, un druknie vīri negribot pavirzījās sāņus. — Viņš taču ir ievainots. Paejiet nost!

Pēc brīža izdevās atbrīvot mazu laukumiņu, un ziņkārīgo skatītāju loks redzēja, ka Kemps nometies ceļos kādu gabaliņu virs zemes un tur neredzamas rokas. Policists aiz viņa bija satvēris neredzamas kājas.

— Nepalaidiet viņu vaļā! — kliedza lielais strād­nieks. Rokā viņam bija asinīm notraipīta lapsta. — Viņš izliekas.

— Viņš neizliekas vis, — Kemps, uzmanīgi pacel­dams celi, sacīja, — un es viņu turu.

Kempam bija sadauzīta seja, un tā jau pietūka. Runāt iarēja tikai ar pūlēm, jo asiņoja lūpa. Viņš palaida vienu neredzamo roku un šķita aptaustām pretinieka seju.

— Visa mute ir slapja, — viņš teica un, pēkšņi iesaucās: — Ak kungs!

Tad viņš strauji piecēlās, bet tūliņ atkal nometās ceļos pie neredzamā radījuma. Ļaudis stumdīja un grūstīja cits citu, lai labāk varētu redzēt, tuvojās vēl smagu soļu dipoņa, un drūzmēšanās pieauga. Cilvēki iznāca laukā no mājām, «Jautro sportistu» durvis pie­peši atvērās līdz galam vaļā. Runāts tika maz. Kemps aptaustīja neredzamo cilvēku. Šķita, ka viņa roka kus­tas pa tukšu gaisu.

— Viņš neelpo, — Kemps sacīja. — Arī sirds ir ri­musi. Un sānos — ak!

— Paskatieties! — spalgi iekliedzās vecīte, kas blenza pār lielā strādnieka elkoni. Viņa izstiepa krun­kaino pirkstu. Visi paskatījās norādītajā virzienā un ieraudzīja ļengani noslīgušas rokas kontūras. Roka bija bāla un caurspīdīga kā stikls, tā ka varēja saskatīt vēnas, artērijas, kaulus un nervus. Viņiem tā skatoties, roka kļuva blāva un necaurredzama.

— Oho! — policists iesaucās. — Šeit parādās kājas!

Un tā, sākot no rokām un kājām un lēnām virzo­ties uz ķermeņa dzīvības centriem, turpinājās dīvainā pārvērtība un miesa kļuva redzama. Tas izplatījās lēni kā inde. Vispirms mazas baltas vēnas iezīmēja dūma­kaini pelēku locekļa apveidu, tad kļuva redzami stik­laini kauli un artēriju tīkls un beidzot muskuļi un āda, kas sākumā izskatījās kā viegla migliņa, bet ātri sa­biezēja un zaudēja caurspīdīgumu. Drīz vien viņi va­rēja redzēt saspiestās krūtis un plecus un izmocītās sadauzītas sejas vieglās kontūras.

Kad pūlis beidzot atkāpās, tā ka Kemps varēja pie­celties kājās, zemē sadauzīts, nožēlojams un kails gu­lēja apmēram trīsdesmit gadu veca cilvēka ķermenis, uzacis uņ mati viņam bija balti, — tie nebija nosirmo­juši, bet tik balti kā ārkārtīgi blondam cilvēkam. Acis bija sarkanas kā granāti. Rokas viņam bija sažņaugtas, bet acis plati ieplestas, un tajās bija lasāmas dusmas un izmisums.

— Apklājiet seju! — kāds iesaucās. — Dieva dēļ, apklājiet seju!

No «Jautrajiem sportistiem» kāds atnesa palagu. Ļaudis apsedza viņu un ienesa viesnīcā. Un nu viņš pievilts, sasists, vienās brūcēs, gulēja patumšā, bezgau­mīgā telpā, netīrā gultā. Ap viņu drūzmējās neizglītoti un uztraukti ļaudis, kas tomēr neviens viņu nenožēloja. Tā Grifins — pirmais cilvēks, kas padarīja sevi nere­dzamu, un visspējīgākais fiziķis pasaulē — tik ārkār­tīgi nelaimīgi beidza savas dīvainās un drausmīgās dzīves gaitas,