Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

sešpadsmitā nodaļa Koncerts

Pa visu pilsētu izplatījās vēsts par slaveno ceļotāju Nezinīti un viņa biedriem, kas nokļuvuši slimnīcā. Krauķīte un Tīnīte nerimdamās skraidīja no mājas uz māju un pauda draudzenēm jauno ziņu. Šīs draudzenes savukārt stāstīja citām draudzenēm, šīs citas — vēl citām, un drīz visas pilsētas iemītnieces kā pēc komandas devās uz slimnīcu. Ikvienai knīpai gribējās ar kaut ko palīdzēt cietušajiem knauķiem. Viņas stiepa līdzi visu ko. Vienām bija garšīgi pīrāgi, citām ievārījums, vēl citām — salda pastila vai kompots.

Pēc pusstundas knīpas aizsprostoja visu slimnīcas ielu. Pro­tams, slimnīcā nevarēja laist tik daudz apmeklētāju. Medene

iznāca uz lieveņa un pateica, ka slimnie­kiem nekā nevajagot, tāpēc visas lai ejot mājās un netrokšņojot te aiz logiem. Taču knīpas negribēja izklīst. Kaut kādā brīnumainā kārtā tām bija kļuvis zināms, ka pats galvenais knauķis, vārdā Nezinī­tis, nākšot ārā no slimnīcas ar saviem biedriem Tūbiņu un Koklīti.

Medenei atkal nācās paziņot, ka Ne­zinītis neies ārā, iekām viņas visas nebūs izklīdušas. Taču knī­pas neizklīda vis pa mājām, bet devās pie savām draudzenēm, kas dzīvoja Slimnīcas ielā. Kad Nezinītis, Tūbiņš un Koklītis Pārsliņas un Zilacītes pavadībā iznāca uz ielas, tie ieraudzīja, ka no katra loga viņus vēro turpat vai desmit knīpu. Nezinītis jutās ļoti glaimots par šādu uzmanību. Līdz viņa ausīm atli­doja balsis: — Sakiet, sakiet jel — kurš no viņiem ir šis slave­nais Nezinītis?

— Nezinītis ir, āre, tas ar dzeltenām biksēm.

— Šis ausainītis? Neparko nebūtu ticējusi, ka tas Nezinītis. Izskatās diezgan pamuļķis.

— Nē, noteikti, noteikti! Izskats, tiesa, viņam padumjš, taču acis ļoti gudras.

Kāda knīpa stūra mājas otrā stāva logā, pamanījusi Nezi- nīti, sāka māt ar rokām un kliegt smalkā, spiedzīgā balsī:

— Nezinītis! Nezinītis! Urā!

Viņa bezbailīgi liecās pa logu ārā, tā ka galu galā tikko ne­izkrita laukā. Labi, ka pārējās knīpas paguva satvert to aiz kā­jām un ieraut atpakaļ.

— Phe, kāds kauns! Šis Nezinītis var iedomāties no sevis nezin ko! — noteica knīpa ar stingru, vāju sejiņu un smailu zo- diņu.

— Jums taisnība, Čurkstīt, — viņai pievienojās otra knīpa

ar uzrautu virslūpu, zem kuras mirdzēja balti zobi. — Knauķiem nepavisam neva­jag ierādīt, ka uz viņiem skatās. Kad viņi pārliecināsies, ka viņu nerātnības neviens neievēro, tad paši mitēsies draiskoties.

— Lūk, taisni par to es arī runāju, Pincīt, — uztvēra Čurkstīte. — Knauķus . , vajag nicināt. Ja viņi redzēs, ka tos ni­

cina, tie baidīsies darīt mums pāri.

Tā Čurkstīte un Pincīte čukstējās, čukstējās, sīca, sīca, līdz piesīca visām knīpām pilnas ausis, ka pret atlidojušajiem knau- ļ ķiem vajagot izturēties ar nicināšanu. Visas norunāja, ka ne­ievēros knauķus un, ja satiks tos uz ielas, tad, iztālēm ieraudzī­jušas, griezīsies atpakaļ vai arī pāries uz otru pusi.

No šās norunas tomēr nekas prātīgs neiznāca. Kaut kādā neizprotamā kārtā bija kļuvis zināms, ka Tūbiņš ir gleznotājs, bet Koklītis — slavens mūziķis, kas prot pūst fleiti. Visām, pro­tams, gribējās drīzāk dzirdēt spēlējam fleiti, jo Zaļajā pilsētā prata spēlēt tikai arfu, bet fleiti neviena ne reizi nebija dzirdē­jusi. Daudzas pat nezināja, ka tāds instruments vispār ir.

Drīz vien knīpas dabūja zināt, ka Tūbiņš un Koklītis apme­tušies Ābolu laukumā, namā, kur dzīvoja knīpa Podziņa ar sa­vām draudzenēm. Šā nama otrajā stāvā zem paša jumta bija ērta istaba ar lielu, gaišu logu visā sienas platumā. Šī istaba Tūbiņām iepatikās ar to, ka bija ļoti gaiša, un viņi ar Koklīti nolēma tajā apmesties.

Augšistabas logs raudzījās tieši uz Ābolu laukumu. Un, lūk, vakarā Ābolu laukums, kurā agrāk nekad nebija vērojama dzīva kustība, uzreiz bija pilns ar pastaigā izgājušām knīpām. Ro­kās saķērušās, viņas pa pāriem staigāja šurp turp pa laukumu un paslepšus raudzījās uz apgaismoto logu otrajā stāvā. Pro-

tams, viņas jau to nedarīja tālab, lai redzētu Tūbiņu vai Koklīti, bet vienkārši aiz nepacietības: visām gribējās drīzāk dzirdēt mūziku. Lāgu lāgiem viņas pamanīja logā pazibam te Koklīša gludi sasukāto galvu, te Tūbiņa uzbužināto cekulu. Tad logā vairs nezibēja galvas un knīpas ieraudzīja Tūbiņu, kas, ar elko­ņiem pret palodzi atbalstījies, sapņaini vērās tālē. Tūliņ pēc Tūbiņa pie loga parādījās Koklītis. Apkārt lūkodamies un ar rokām plātīdamies, tie kaut ko pārsprieda. Pēc tam abi izkārās laukā pa logu un noliekušies sāka skatīties lejā. Tad abi pa rei­zei nospļāvās no otrā stāva un atkal pazuda no loga.

Likās, ka vairs nekas interesants nenotiks, taču knīpas pat nedomāja izklīst. Un taisni tobrīd pa logu sāka plūst fleites ska­ņas, maigas kā strautiņa čala. Te tās ritmiski vēlās, kā veļas viļņi — cits pēc cita, te it kā lēkāja un kūleņoja gaisā, cita citu tvarstīdamas un sagrūzdamas kopā. No tā visām kļuva līksmi. Fleites skaņas it kā raustīja viņas aiz rokām un kājām, visām neviļus gribējās laisties dejā.

Nedzirdami vērās namu logi. Kustība uz laukuma aprima. Visas sastinga, cenzdamās nepalaist garām nevienu skaņu.

Pēdīgi fleite apklusa, bet tūliņ no pretējā nama loga sāka plūst arfas skaņas. Arfa mēģināja atkārtot jauno, līdz šim nepa­zīto melodiju. Kādi pirksti nedroši slīdēja pa stīgām. Melodija, kas bija sākusies diezgan braši, pamazām kļuva gurda, tad pa­mira pavisam, taču tūdaļ palīgā piesteidzās fleite, uztvērusi tur­pinājumu. Arfa atdzīvojās, ieskanējās drošāk. Tai pievienojās otra no blakus mājas, tad trešā. Mūzika kļuva skaļāka un līk­smāka.

Nezinītis, atskrējis ar krāsām un otiņu, lai atdotu tās Tūbi­ņām, ieraudzīja uz laukuma nama priekšā neparastu ainu. Viss laukums bija pilns knīpu, kuras klausījās šo brīnišķīgo kon­certu. Arī Nezinītis klausīdamies aizrāvās un pat sāka lēkāt uz vienas kājas, taču, pamanījis, ka viņa dancim neviens neveltī uzmanību, atmeta ar roku un nozuda nama durvīs.