Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi

Divdesmit devītā nodaļa Ballē

Tobrīd sāka spēlēt mūzika un visi steidzās dejot. Skubiņš griezās ar melnmati Krauķīti, Zinītis dejoja ar Pārsliņu, Rūcenis ar Curkstīti. Un — kas to būtu domājis! — doktors Table- tiņš dejoja ar Medeni. Jā, jā, arī Me­dene bija atnākusi uz balli. Balto uz­svārci, kurā visi bija paraduši viņu re­dzēt, viņa bija apmainījusi pret skais­tu, puķainu kleitu un nepavisam vairs neatgādināja to stingro Medeni, kas tik valdonīgi rīkojās savā slimnīcā. Uz­likusi roku Tabletiņam uz pleca, viņa virpuļoja dejā un smaidīdama sacīja:

— Atzīstieties tomēr, ka mūsu ār­stēšanas metode daudz labāka par jū­sējo. Dažādi nobrāzumi, brūces, skram­bas, zilumi un pat augoņi jāziež ar me­du. Medus ir ļoti labs dezinficējošs lī­dzeklis un novērš sastrutojumu.

— Nevaru būt ar jums vienis prā- tis, — strīdējās doktors Tabletiņš. — Visas brūces, skrambas, nobrāzumi

jātriepj ar jodu. Arī jods ir ļoti labs dezinficējošs līdzeklis un novērš sastrutojumu.

— Bet jums tomēr jāatzīst, ka jūsu jods apdedzina ādu, kamēr ārstēšana ar medu norit pilnīgi bez sāpēm.

— Piekrītu, ka ārstēšana ar medu var izrādīties piemēro­tāka tikai knīpām, taču knauķiem jūsu medus nepavisam neder.

— Kāpēc tā? — Medene brīnījās.

— Jūs taču pati apgalvojāt, ka ārstēšana ar medu noritot bez sāpēm.

— Un jums katrā ziņā vajag, lai būtu sāpīgi?

— Katrā ziņā, — doktors Tabletiņš apstiprināja. — Ja knauķis rāpsies pār žogu un nobrāzīs kāju, tad ieskrambājums jāpiededzina ar jodu, lai knauķis atceras, ka rāpties pār žogu ir bīstami, un citreiz vairs nerāpjas.

— Un citreiz viņš nerāpsies vis pār žogu, bet uzkāps uz jumta, nokritīs un pārsitīs galvu, — Medene papildināja.

— Tad mēs ietriepsim viņam galvu ar jodu, un viņš iegau­mēs, ka arī uz jumta rāpties ir bīstami. Jodam piemīt ļoti lielas audzinošas spējas.

— Ārstam jādomā nevis par audzinošo nozīmi, bet par to, kā atvieglot slimnieka ciešanas, — atteica Medene. — Ar savu jodu jūs ciešanas tikai pastiprināt.

— Ārstam jādomā par visu, — sacīja Tabletiņš. — Pro­tams, ja jūs ārstējat knīpas, jūs varat vispār ne par ko nedomāt, taču, kad jūs ārstējat knauķus …

— Parunāsim labāk par kaut ko citu, — Medene viņu pār­trauca. — Ar jums nemaz nav iespējams dejot.

— Nē, tā esat jūs, ar ko nav iespējams dejot!

— Jūs neesat visai pieklājīgs!

— Jā gan, es esmu nepieklājīgs, kad manā klātbūtnē izsaka tik tumsonīgus uzskatus.

— Gluži otrādi, tas esat jūs, kas pauž tumsonīgus uzskatus! Jūs neesat doktors, bet nožēlojams feldšerītis.

— Bet jūs … jūs! . ..

Doktors Tabletiņš aiz apvainojuma ne­spēja parunāt. Viņš apstājās deju laukuma vidū un krampjaini plātīja muti kā sausu­mā izmesta zivs. Dejotāju pāri grūdās vi­ņam virsū. Medeni šī grūstīšanās bija pa­galam nomocījusi. Viņa parāva Tabletiņu aiz piedurknes.

— Nu, dejojiet taču! Ko jūs apstājāties? Mēs visus traucējam.

Tabletiņš atmeta ar roku, un viņi no jauna sāka dejot. Kādu brīdi dejoja klusē­dami, tad atkal atsākās strīds par ārstēša­nas metodēm.

Apalītis dejoja ar Tīnīti. Viņu starpā ri­sinājās pavisam citāda saruna.

— Vai jums garšo konfektes? — Apalī­tis vaicāja.

— Ļoti, — Tīnīte atbildēja. — Un jums?

— Man arī. Bet par visu vairāk man garšo tortes.

— Un man vairāk par visu pasaulē garšo saldējums.

Skrūvītis dejoja ar Vāverīti.

— Mans sapnis ir iemācīties vadīt auto­mobili, — stāstīja Vāverīte. — Pie mums daudzas knīpas ir iemācījušās, tātad arī es varēšu.

— Tas ir ļoti vienkārši, — apstiprināja Skrūvītis. — Vis­pirms jānospiež sajūgs, tad jāieslēdz gāze …

Nezinītis dejoja ar Zilacīti. Starp citu, to tikai tā saka, ka Nezinītis dejoja. Patiesībā dejoja tikai Zilacīte, bet Nezinītis lēkāja kā āzis, vienā laidā mina Zilacītei uz kājām un visu laiku grūstīja citus. Pēdīgi Zilacīte teica:

— Labāk pasēdēsim brītiņu. Viņi apsēdās uz soliņa.

— Vai zināt, — Nezinītis ierunājās, — es taču nemaz ne­protu dejot.

— Ļoti jauki, ka jūs pats atzīstaties, — Zilacīte atsaucās.

— Cits jūsu vietā būtu samelsis zilus brīnumus, būtu stāstījis, ka viņam sāp rokas un kājas, bet jūs godīgi pateicāt, ka nepro­tat. Es redzu, ka ar jums var draudzēties.

— Nu jā, ka var, — Nezinītis piekrita.

— Es labprāt draudzējos ar knauķiem, — Zilacīte sacīja.

— Man nepatīk knīpas par to, ka tās ir pārāk iedomīgas uz savu skaistumu un vienmēr grozās pie spoguļa.

— Ir arī starp knauķiem tādi, kam patīk lūkoties spogulī, — Nezinītis iebilda.

— Bet jūs taču tāds neesat, Nezinīt? Vai nav tiesa, jūs ne­esat tāds?

— Nē, es tāds neesmu, — Nezinītis apliecināja.

Un samelojās. Patiesībā viņš bieži vien, kad neviens nere­dzēja, grozījās spoguļa priekšā un domāja par savu skaistumu. Blakus minot, tāpat kā kurš katrs cits knauķis.

— Man liels prieks, ka jūs tāds neesat, — Zilacīte sacīja. — Mēs būsim draugi. Man ir interesants priekšlikums. Rak­stīsim viens otram vēstules. Pa­priekš jūs atrakstīsiet vēstuli man, un pēc tam es jums.

«Te tev nu bija!» nodomāja Nezinītis, kas prata rakstīt tikai ar drukātiem burtiem un ļoti kautrējās parādīt savu izglītības trūkumu.

— Kādēļ tad vēstuli? — viņš samulsis murmināja. — Mēs taču dzīvojam netālu. Var arī tāpat parunāties.

— Ak, cik jūs esat garlaicīgs, Nezinīt! Tas taču ir tik interesanti — saņemt vēstuli!

— Nu labi, — Nezinītis bija ar mieru. — Es uzrakstīšu vēstuli.

Drīz iestājās tumsa. Visapkārt iedegās simtiem daudzkrā­sainu lukturīšu. Tie mirdzēja gan kokos, gan virs teltīm. Šur tur tie bija paslēpti zem kokiem zālē, un likās, ka pati zāle spīd tādā kā burvīgā gaismā. Estrādes apakšējā daļa, virs ku­ras bija novietojies orķestris, bija aizvilkta ar skaistu, gaišzilu priekškaru. Negaidot priekškars atvērās, un aiz tā visi ierau­dzīja skatuvi.

Uz skatuves iznāca dzejniece Vējziedīte un sauca:

— Klusu! Klusu! Tūliņ sāksies koncerts. Uzmanību!

Visi apsēdās uz soliņiem un sagatavojās klausīties kon­certu.

— Uzmanību! — Vējziedīte joprojām sauca. — Pirmā uz­stājos es. Es jums nolasīšu savus jaunos dzejoļus par drau­dzību.

Knauķi un knīpas skaļi sita plaukstas. Līdzko aplausi bija aprimuši, Koklītis pamāja ar savu diriģenta zizli, sāka spēlēt orķestris, un Vējziedīte mūzikas pava­dībā lasīja savus jaunos dzejoļus par draudzību. Šie dzejoļi bija tikpat labi kā visi dzejoļi, ko sacerēja Vējziedīte, un beidzās tie ar vārdiem: «Visiem mums ir jādraudzējas, jāstiprina draudzība!»

Kad bija nolasīti dzejoļi, kas visiem ļoti patika, uzstājās deju ansamblis. Divpa­dsmit knīpas, saposušās skaistos dažādu krāsu tērpos ar lentēm, dejoja dažādas de­jas, starp kurām vislabākā izrādījās deja «Rācenis». Skatītāji ilgi sita plaukstas un kliedza bravo, līdz «Rāceni» atkārtoja vēl divas reizes. Pēc deju ansambļa uzstājās Pūķienas pilsētas knauķu koris. Koris no­dziedāja vairākas dziesmas.

Tiklīdz koris bija nogājis no skatuves, Koklītis atstāja savu orķestri, pa stabu no- šļūca lejā no otrā stāva, uzrāpās uz skatu­ves un iesaucās:

— Šurp, draugi, pie manis! Pie manis!

Zinītis, Skubiņš, doktors Tabletiņš un

pārējie Zinīša biedri uzkāpa uz skatuves.

— Uzmanību! — sauca Koklītis. — Tū­liņ dziedās Ziedu pilsētas knauķu koris.

Viņš sāka pūst fleiti, un visi knauķi korī dziedāja dziesmiņu par sienāzīti; vārdus tai bija sacerējis dzejnieks Ziediņš:

Reiz zālē mazs mazītiņš, Kā gurķītis zaļš, glītiņš Jauns sienāzītis bij, Jauns sienāzītis bij.

Ne vabolītes sīkās, Bet zāli ēst tam tīkas, Ar mušām draugos būt, Ar mušām draugos būt.

Te atklimst varde zaļā, Līdz ausīm mute vaļā, Un aprij sienāzi, Un aprij sienāzi.

Kopš dzīvot viņš bij sācis, Tam prātā nebij nācis, Ka tāds reiz pienāks gals, Ka tāds reiz pienāks gals!

Un tik skumja bija šī dziesmiņa, ka uz beigām pat paši dziedātāji nenoturējās un rūgti apraudājās. Visiem bija žēl nabaga sien- āzīša, ko aprijusi negausīgā varde. Asaras aumaļām plūda viņiem no acīm.

— Tik jauks sienāzītis bija! — šņukstēja Aizmārša.

— Neviena paša neaiztika un ar mušām bija pa draugam, — sacīja Skubiņš.

— Un par to viņu varde apēda! — pie­bilda Skrūvītis.

Tikai Zinītis neraudāja un mierināja bied­rus:

— Neraudiet, brālīši! Neapēda varde sien- azīti. Tas nav tiesa. Viņa apēda mušu. Goda vārds, mušu!

— Vienalga … — šņukstēja Skrūvītis. — Man arī mušas

žēl.

— Kas tur mušas ko žēlot? Tās tikai visiem uzmācas un iznēsā slimības. Kas nu vēl nebūs — mušas dēļ raudāt!

— Es nemaz neraudu mušas dēļ, — teica Rūcenis. — Man tikai ienāca prātā, ka mēs šo dziesmiņu dziedājām, kad bijām mājās.

Tobrīd Nezinītis sāka kaukt tik skaļi, ka visi aiz izbrīna mi­tējās raudāt un ņēmās viņu mierināt. Visi jautāja, kāpēc viņš tik stipri raudot, taču Nezinītis pukstēja un nekā neatbildēja. Pēdīgi viņš, aizvien vēl šņukstēdams, izgrūda:

— Es pēc Pa .. . es pēc Pa … es pēc Panckariņa esmu sa- ilgojies!

— No kā tas varētu būt? — visi brīnījās. — Visu laiku ne ilgojās, nekā, un nu uzreiz tā sailgojies!

— Jā! — Nezinītis gražīgi atteica. — Es esmu šeit, bet Panckariņš palika mājās!

— Nu, nepazudīs jau bez tevis tavs Panckariņš, — teica Skubiņš.

— Pazudīs gan! Es zinu, ka arī viņš pēc manis ilgojas. Panckariņš ir mans vislabākais draugs, bet es no viņa pat ne­atvadījos, kad aizlidojām ar gaisa balonu.

— Kāpēc tad tu neatvadījies?

— Es ar viņu biju sanīdies un negribēju atvadīties. Kad mēs lidojām projām, viņš visu laiku lūkojās uz mani un māja man

ar roku, bet es tīšām griezos projām un negribēju uz viņu ne paskatīties. Es toreiz biju lepns, ka lidoju ar gaisa balonu, un tagad nu mani moka tā … kā viņu …

— Sirdsapziņa? — doktors Tabletiņš pateica priekšā.

— Kā tad, brālīši, sirdsapziņa! Būtu es atvadījies, man būtu vieglāk. Griezīsimies, brālīši, atpakaļ uz mājām, es salabšu ar Panckariņu un atvadīšos.

— Ja mēs atgriezīsimies, tad vajadzēs sasveicināties, nevis atvadīties, — Zinītis pamācīja.

— Nu, vienalga, es vispirms atvadīšos un tad sasveicināšos, un viss būs labi.

— Vajadzēs, draugi, doties atceļā, — sacīja Koklītis. — Ne- zinītim sagribējies uz mājām.

— Jā gan, brāļi, arī man laiks uz mājām, — pievienojās Tabletiņš. — Bez manis taču Ziedu pilsētā var kāds saslimt, un nebūs, kas ārstē.

— Kā tad, izceļojušies esam — un pietiek, — Zinītis noteica. — Jāgriežas taču kādreiz atpakaļ uz mājām. Rīt dosimies ceļā.

Balle bija beigusies. Zilacīte piegāja pie Nezinīša.

— Tātad mēs nu šķiramies, — viņa bēdīgi teica.

— Jā . .. — klusu atbildēja Nezinītis. — Mums jau laiks uz mājām.

— Jūs necik ilgi pie mums nebijāt.

— Man ļoti gribētos palikt vēl, bet arī uz mājām gribas, — galvu nodūris, atzinās Nezinītis.

Zilacīte kaut ko dziļi pārdomāja, tad sacīja:

— Protams, jums laiks uz mā­jām. Mājās jums palika draugi, kas droši vien par jums raizējas. Jūs da­rāt labi, ka neaizmirstat draugus.

Kādu brīdi viņi abi stāvēja klu­sēdami. Nezinītis dzīrās kaut ko sa­cīt, taču rīkle viņam nez kāpēc aizžņaudzās un vārdi nenāca laukā. Viņš raudzījās uz zemi, urbināja ar papēdi smiltis un neuzdrošinājās paskatīties uz Zilacīti. Viņš baidījās, ka tā pa­manīs viņam acīs asaras. Beidzot viņš pacēla galvu. Abu acis sastapās.

— Vai gribat, es jums izšūšu ceļa somu? — viņa vaicāja.

— Gribu.

Otrā dienā Zinītis un viņa biedri devās ceļā. Tika nolemts ceļot kājām. Gaisa balons bija pārplīsis, to grūti izlabot, tur­klāt nebija arī ceļa vēja. Visiem pa priekšu soļoja Zinītis ar kompasu rokās, viņam sekoja doktors Tabletiņš, tad Skrūvītis un Ķīlītis, bet aiz viņiem pārējie knauķi-knēveļi. Nezinītis gāja pats pēdējais.

Ikvienam uz muguras bija soma. Šīs somas tiem bija šuvu­šas knīpas. Somās atradās ceļa pīrāgi, kā arī dažādu augļu, dārzāju un puķu sēklas, kādu nebija Ziedu pilsētā. Sīrupiņam katrā kabatā glabājās pa arbūza sēkliņai.

Visas knīpas izgāja knauķus pavadīt. Daudzas raudāja.

— Neraudiet vis, — Zinītis viņas mierināja. — Kādreiz mēs atkal uztaisīsim gaisa balonu un atlidosim pie jums.

— Atlidojiet pavasarī, kad ābeles ziedēs! — knīpas sauca. — Pavasarī pie mums ir ļoti jauki.

Knīpas palika stāvam pilsētas malā, bet knauķi devās pro­jām pa taciņu, kas vijās caur zāles un lauku ziedu biezokņiem.

— Uz redzēšanos! Uz redzēšanos! — sauca knīpas un māja ar rokām.

— Uz redzēšanos! — knauķi viņām atsaucās.

Zilacīte klusuciešot māja ar roku.

Drīz vien knauķi bija jau gabalā un knīpu balsis tos tikko vairs aizsniedza.

— Nezinīt! Nezinīt! — Zilacīte pēkšņi iesaucās.

Nezinītis apgriezās.

— Vēstuli, Nezinīt! Vēstuli!

Nezinītis māja ar galvu un vicināja cepuri.

— Viņš sadzirdēja! — Zilacīte nopriecājās.