Pavadonis met ēnu

9.

— Inspektor, jūs gaida priekšnieks!

Nogaidījusi, kamēr Muns pazūd aiz durvīm, Mar­džorija ar stingrajam formas tērpam nepiedienīgu sie­višķīgu smaidu pievērsās Deilijam:

— Labrīt, seržant! Aprunājos ar tēti. Viņš teica, ka

oficiāli metodistu baznīca nav vēl atzinusi spiritismu, bet… Kas jums lēcies, seržant?

Šo piezīmi izraisīja straujā kustība, ar kuru Deilijs izstūma Mardžoriju no operatīvās istabas. Tā tikai trūka, lai biedri padzirdētu, ka seržants uztur intīmus sakarus ar spokiem. Būtu neaprakstāma zviegšana!

— Kāpēc tik publiski, Mardžī?… Lai tas paliek mūsu mazais noslēpums. Turpiniet, ko saka jūsu tēvs?

— Viņš domā, ka pret garu izsaukšanu nevar būt iebildumu, ja vien to dara ar īstu kristīgu ticību sirdī… Vārdu sakot, atļāva… Jūs esat mani tā icin triģējis, ka esmu ar mieru… Jūs gan protat pierunāt!

Deilijs jutās pārsteigts — viņam nebija ne prāta nācis aicināt vai pierunāt.

— Bet, Mardžī, mīļā… Es nevaru paņemt jūs līdzi …

— Varbūt jūs paskaidrotu?

— Jums pašai jāsaprot… Tādi seansi notiek pil­nīgā slepenībā.

— Jūs taču pats par to sākāt runāt, kas te vairs par noslēpumu? Manuprāt, viņiem jāpriecājas par katru jaunatnācēju.

— Jūs iedomājaties spiritistu seansus kā tādu auto­mātu — kas grib, tas iemet monētu un saņem preci… Kad atļauj piedalīties jaunai personai, vispirms jāpār­bauda tās psihiskā un morāla… — Deilijs apjēdza, ka buldurē nez ko, bet apstāties vairs nejaudāja.

— Jūs gribat teikt, ka esmu morāliski apšaubāma?

— Nē, ne, mīļā Mardžī, tieši otrādi, bet…

— Paldies, nevajag. Man jau viss skaidrs. Nezinu, kur un ar ko pavadāt vakarus, kādos seansos piedalā­ties, bet ar gariem, manuprāt, tam nav nekāda sakara, drīzāk ar garīgiem dzērieniem.

— Nu labi, ejam! — Deilijs pēkšņi nolēma. — Varu iedomāties, kas man par to būs, bet vienalga…

— Krist, jūs esat brīnišķīgs!

«Oho! Tas jau izklausās pēc pusuzvaras.» — Deilijs nodomāja. Pirmoreiz viņa bija nosaukusi to vārdā.

Svilpodams, Deilijs atgriezās operatīvajā telpā:

— Dik, vai esi man draugs?

— Viss atkarīgs no situācijas. Ja man no tevis kas vajadzīgs, tad gan.

— Draugs ir tāds, kas palīdz.

— Vecs aizspriedums. Nu labi, atļaušos būt vec­modīgs. Ja summa nepārsniedz desmit dolāru, esmu tavs draugs.

— Man vajadzīgs nevis tavs maks, bet tava galva.

— Tās vērtība gan pārsniedz šo summu…

Inspektora Mūna ierašanās pārtrauca sarunu. Viņš

izskatījās drūms un norūpējies.

— Smiss nogalināts ar krievu sistēmas pistoli. Bai­dos, ka visi līdzšinējie pūliņi bijuši veltīgi…

— Kas par blēņām!

— Lūk, melns uz balta! — Inspektors nosvieda uz galda eksperta slēdzienu. — «Tokareva pistole, saīsi­nāti TT, Padomju Savienības armijas apbruņojums, virsnieku un politkomisāru personīgais ierocis …»

— Velns viņu sazin… — Deilijs nomurmināja. — Apgalvo taču, ka krievi sūtot ēģiptiešiem ieročus …

— Jūs atkal ar savu cigareti! Būvējat uz tās kāršu namiņu un mēģināt man iestāstīt, ka ceļat debes­skrāpi … Kaut gan pats arī neesmu neko labāks…

— Un ko tālāk?

— Lasīsim avīzes.

Mūns devās uz bibliotēku. Jāmēģina noskaidrot, kādā nolūkā uzrakstīta anonīmā vēstule un vai tiešām Smiss iejaukts kādā politiskā prāvā. Kā jau sestdienā bibliotēku slēdza trijos. Ar Dika palīdzību Mūns ienesa savā kabinetā avīžu komplektu blāķus un ņēmās pār­lapot laikrakstus. Drīz pirksti kļuva nejūtīgi, galva vai plīsa pušu no kliedzošajiem virsrakstiem. Nebūtu par ļaunu atsvaidzināties ar tasīti stipras kafijas.

Durvis atvērās.

— Kur varu sastapt inspektoru Mūnu? — Jautātāja balsī varēja saklausīt aizdusas pazīmes.

— Esmu jūsu rīcībā.

— Tādā gadījumā varu sniegt svarīgas ziņas par Smisu.

— Par Smisu! Kas jūs tāds esat? Ko jūs zināt?

— Es … — svešais iesāka, bet tālāk netika.

Vārdi iestrēdza kaklā, dzīslas pietūka, mute kram­

pjaini tvēra gaisu. Viņš pacēla rokas, bet tās tūdaļ nespēkā noslīga uz leju. Svešinieks sagrīļojās un sa­ļima uz grīdas. No mutes izlauzās gārdzoņa, viņš sāka vemt. Likās, nākamajā mirklī nedabiski izbolītās acis izlēks no dobumiem …

Saindēts!

Tikko šī doma iešāvās Mūnam galvā, viņš pieskrēja pie telefona.

— Sarkano Krustu! — un viņš izkliedza adresi. Par cik zvanīja no policijas, balss vada viņā galā apsolīja nekavējoties izsūtīt mašīnu. Bet arī šīs nedaudzās minū­tes Mūnarn, Dikam un it sevišķi svešiniekam likās kā mūžība. Redzēja, ka viņš visiem spēkiem pūlas kaut ko pateikt, bet katru mēģinājumu izjauca jauna lēkme. Mūns neizturēja un piezvanīja Uailderam.

— Kas? Mūns? — klausulē atskanēja policijas ārsta samtainā balss. — Zināt, inspektor, jūs iztraucējāt mani vislabākajā pokera partijā. Man tādas kārtis rokā!

Mūns pārtrauca viņu un īsumā izklāstīja lietas bū­tību. Omulīgā intonācija ārsta balsī tūdaļ izzuda.

— Tā, tā . .. Noslāpšana, krampji, vemšana? …

Šai brīdī kabinetā parādījās Sarkanā Krusta viri. Viņi ātri uzlika svešinieku uz nestuvēm un skriešus at- staja telpu.

Mūns pat nepaguva apvaicāties, uz kuru klīniku vedīs, jo ar nepacietību gaidīja ārsta slēdzienu.

— Nav ne mazāko šaubu, — mums ir darīšana ar saindēšanos. Visdrīzāk tā ir nikotīna inde vai kurāre. Vienīgais glābiņš tūdaļ nogādāt slimnīcā.

— Ir jau darīts.

— Tad atliek vienīgi lūgt dievu.

Dievu Mūns nelūdza. Kamēr Diks uzkopa istabu, in­spektors, atbalstījis smago galvu plaukstās, neizkus­tējās no vietas. Viņš gaidīja zvanu no slimnīcas un tikmēr centās atsaukt atmiņā svešinieka ārieni. Viss bija risinājies tik ātri, ka viņš nespēja koncentrēties. Tikai pamazām atmiņā atausa dažas detaļas — lielas, fiziskā darba strādnieka rokas, parupja, bet godīga seja, universālveikalā pirktais uzvalks, kura izskats ļāva spriest, ka tas tikpat kā gluži jauns. Laikam labi

atalgots kvalificēts strādnieks vai pat meistars. Kāds viņam varēja būt sakars ar Smisu? Kāpēc viņš noin­dēts? Droši vien kaut ko zina par Smisa slepkavību. Bet izpļāpājies, ka taisās iet uz policiju, un pazudinājis sevi. Viņam piedāvāja glāzīti, un tā lieta bija darīta. Tas laikam noticis tieši pirms nāciena… Nu, jo labāk, būs vieglāk atrast tos, kas viņu noindējuši.

Arā sāka līt. Lietus troksnis plosīja nervus.

— Pagājusi jau pusstunda… Kāpēc viņi ne­zvana? …

— Varbūt klīnikas pārpildītas, — Diks nedroši mi­nēja, kaut labi saprata, ka tik nopietnā gadījumā kungi izskalotu jebkurā vietā. Mūns uzgrieza Sarkanā Krusta numuru. Šoreiz atbildēja cita balss. Darbinieks nupat pārņēmis dežūru un nekā nezināja. Ātrās palīdzības brigāde, kas braukusi uz policiju, vēl nebija atgriezusies, laikam tiešā ceļa devusies pēc cita slim­nieka. Mūns nolika klausuli un lūdza Diku apzvanīt visas tuvākās klīnikas.

Arā joprojām lija. Lai kur Diks apvaicājās, visur viņš saņēma noraidošas atbildes. Uzdevis Dikam tur­pināt aptauju, Mūns iespieda padusē avīžu komplektu un devās uz mājām. Palūdzis sievu uzvārīt stipru ka­fiju, viņš iegrima lasīšanā. Katru pusstundu zvanīja Dikam un ik reizi atgriezās pie laikrakstiem vēl drū­mākā omā… No cigāra nobira balts pelnu stabiņš un uzkrita uz laikraksta. Noraušot to, inspektors ierau­dzīja fotogrāfiju — vīrietis ar zvērestam paceltiem pirkstiem. No paraksta izrietēja, ka tas ir apsūdzības liecinieks Rotbahu prāvā, misters Spituels, attēlots tai brīdī, kad viņš apzvēr teikt patiesību un tikai patie­sību. Uzņēmums bija diezgan neskaidrs, kā jau parasti avīzēs ar miljonu tirāžu, tomēr Spituela vaibsti likās tā kā pazīstami. «Kur viņš redzējis šo cilvēku? Kur?»

Mūns turpināja izklaidīgi šķirstīt avīzi. Kāda rotaļ­lietu firma dedzīgi reklamēja bērnu gaisa pistoles. Šis sludinājums atsauca atmiņā ieroču eksperta atzi­numu un ierosināja Mūnā kādu domu. Viņš nolēma ap­runāties ar profesoru Holmenu.

Mūns apstādināja liftu, bet ieraudzījis tajā kaimi­ņieni misis Hendersoni, tūdaļ aizcirta durvis. Kopš viņš bija apcietinājis nēģera studenta slepkavas, misis Hen- dersone aiz sašutuma pat ar Džinu vairs nesasveicinā­jās. Kāpdams augša, Mūns neviļus atcerējās čīkstošās kāpnes Van Strātena ielā 30. Piektajā stāvā dzīvoja Pets. Uz viņa durvīm nebija vizītkartes, bet to pilnīgi aizstāja drausmīga tabakas smaka, ko varēja sajust pa gabalu.

Profesors atvēra durvis, ģērbies rītasvārkos. Tiem vajadzēja pasargāt uzvalku no putekļiem, kuru pro­fesora mazajā dzīvoklī bija vēl vairāk nekā grāmatu.

Pacienājis profesoru ar parasto puscigāru, Mūns pa­rādīja krāsainas fotogrāfijas.

— Tie ir Smisa rītasvārki kopumā un detaļās, — viņš paskaidroja. — Mums likās, ka tas ir ēģiptiešu raksts. Patlaban pieļauju, ka esmu maldījies. Par laimi manā rīcībā ir jūsu enciklopēdiskās smadzenes. Sakiet, profesor, kas tas par velna musturu?

— Jūs pārspīlējat, inspektor, — un profesors ņēmās pētīt fotogrāfijas1 — Man liekas, ka pārāk tālu no pa­tiesības nebijāt. Ēģiptē dzīvo arābi, un šajā rakstā no­teikti ir kaut kas arābisks … Bet kāpēc minēt? Gudrs cilvēks nekad necentīsies iegaumēt to, ko var bez pū­lēm atrast grāmatās. Tūlīt Karls mums palīdzēs.

Izdzirdējis savu vārdu, Holmena pūdelis piecēlās no atzveltnes krēsla un pastaipījās.

— Kari, meklē nu, meklē grāmatu! — nokomandēja profesors.

Karls nolēca no krēsla un, luncinādams asti, pie­skrēja pie grāmatu plaukta. Pacēlās uz pakaļkajam un ar purnu piegrūda vienam sējumam, otram, trešam. Gudras acis visu laiku vēroja saimnieku. Beidzot pro­fesors pamaja, un Karls ar ķepu izvilka kādu gramatu, saudzīgi paņēma to zobos un pienesa profesoram.

Holmens staroja sajūsmā.

— Nu, inspektor, vai kādreiz esat redzējuši tik gudru suni? īsts burvju mākslinieks!… Esiet tik laipni … «Dažādu tautu ornamentālā māksla no senatnes līdz mūsdienām».

Inspektors pasmaidīja. Viņi ņēmās šķirstīt grāmatas ilustrācijas. .

— Lūk! — Mūns pēc brīža iesaucās un izrāva sē­jumu no profesora rokām.

Dzeltenas, zaļas un violetas līnijas savijas tādā pašā rakstā kā uz Smisa rītasvārkiem.

— Turkestāna, — profesors paskaidroja.

— Vai tur dzīvo turki?

— Nejauciet Turkestānu ar Turciju, dārgo inspektor. Turkestāna ir kopējs apzīmējums Vidusāzijas padomju republikām.

— Atkal krievi!

Atgriezies mājās, Mūns piezvanīja uz pārvaldi. Diks ziņoja, ka klīniku aptauja nav devusi nekādus rezul­tātus. Saindētais pazudis bez vēsts.