Pavadonis met ēnu

19.

— Tas tik bija pārsteigums? —• Mūns nākamajā rītā ķircināja Deiliju. — Zel, ka neuzaicināju krust­māti Rolliju, viņa man butu piedevusi visus grēkus. Protams, tikai tādā gadījumā, ja nebutu atklāj is, Ka gara lomā šoreiz uzstājies sputņiks.

— Lai nepaliktu paradā, esmu arī jums sagatavojis mazu pārsteigumu. Lūdzu! — un Deilijs parādīja ce­lofāna aploksni.

Tajā atradās pusnosmēķēta cigarete.

— Pierādījums, ka gari patiešām spēj materializē­ties. Šoreiz gars materializējies cigarete. Atradu to ga- ražā starp darba rīkiem.

— Vai nodevāt analīzei?

— Nav vajadzīgs. Tas ir «Simon Arzt».

— Simon Arzt! Tas taču pierāda …

— Ka mums darīšana ar diviem gariem. Jūsu gars ceturtajā oktobrī atvēra garāžas vārtus, bet mans gars izgāja pa tiem. Kā viņš iekļuva garāžā? Protams, pa durvīm! Kā jau garam, tas viņam nesagādāja nekādu grūtību, it sevišķi tāpēc, ka iepriekšējā vakarā Šips dzērumā nebija tās aizslēdzis, ka nākas.

— Un šis gars saucas Pegija Morninga! Lai tagad pamēģina noliegt savu vainu! Cigarete apliecina, ka viņa torīt izgājusi caur garažu uz Kapsētas ielu. Ikviens cilvēks, atskaitot Spituela slepkavu, dabiski būtu izman­tojis parasto izeju uz Van Stratena ielu… Man nebija ne jausmas, ka šai garu izsaukšanai būs tāds taustāms panākums — pateicos jums!

— Priecājos, ka varēju pakalpot.

— Deilij, pie velna, vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka šī te cigarete ir «Simon Arzt»?

Deilijs svinīgi pacēla roku!

— Zvēru pie savas mīlas uz daiļo Mardžoriju.

— Ticu, bet aiznesiet tomēr uz laboratoriju… Vai mūsu seanss pavirzījis uz priekšu jūsu attiecības ar Mardžoriju?

Deilijs paraustīja plecus.

— Baidos, ka ne. Vakar naktī viņa neļāva pavadīt sevi tālāk kā līdz taksometram. Pa ceļam neteica ne vārda.

Atceļā no laboratorijas Deilijs iegriezās pie Mardžo- rijas.

— Labrīt, Mardžī!

Mardžorija neatbildēja.

— Kas tad ir, Mardžī? Lūdzu, nedusmojieties! Do­māju, ka inspektors Mūns ievainots, tāpēc vispirms steidzos pie viņa …

— Seržant Deilij, lūdzu, nesauciet mani vairs vārdā! Es esmu mis Votkinsone, saprotiet! Nedomājiet, ka ļaušu jums ņirgāties par sevi.

— Bet kad tad esmu ņirgājies?

— Vakar! Kā jūs uzdrošinājāties aicināt mani uz tādiem kumēdiņiem? Kaut kāds nožēlojams triks at" radioviļņiem, bet es savā vientiesībā domāju, ka būs kaut kas nopietns tāpat kā pie misis Lanovcras…

— Bet, Mardžī, tas ar Smisa garu taču bija tikai joks! Es …

— Tā arī domāju, ka jūs nespējat nopietni izturēties pret vissvētāko, kas ir pasaulē. Mēs ar tēvu bez jums bijām pie misis Lanoveras… Lasiet! — Mardžorija pasvieda viņam avīzi un izskrēja.

Operatīvajā istabā Deilijs neizpratnē ņēmās pārla­pot «Observer» numuru. Ceturtajā lappusē viņš uz­dūrās lielai fotogrāfijai. Pazīstama seja. Nu, protams! «Mis Minerva Zingera, vispasaules vēriena mēdijs. Beidzot izdevies stāties sakaros ar citu planētu iedzī­votājiem!» Tur bija arī dīvaini zīmējumi — kaut kādi traukiem līdzīgi kosmiski satiksmes līdzekļi, fantastis­kas, otrādi apgrieztas piramīdas, kas balstījās uz smai­les. Reportieris aprakstīja spožos panākumus, kurus mis Minerva guvusi, izmantodama Spituela garu par starp­nieku ar citām pasaulēm. Sazināšanās notiekot telepā- tiski grafiskā ceļā. Pašlaik viņa jau nodibinājusi ciešus sakarus ar Marsa iedzīvotājiem. Laikraksts sniedza intervijas ar metodistu baznīcas sludinātāju Votkin- sonu un izcilo kosmisko problēmu speciālistu profesoru Hemfriju, kas pārstāv biedrību nezināmo lidojošo objektu pētīšanai. Noslēgumam reportieris bija patau­pījis sevišķu sensāciju — marsieši paziņojuši savu no­domu tuvākajā laikā sūtīt kosmisku kuģi uz Zemi.

Votkinsons — tas ir Mardžorijas tēvs… Profesoru Hemfriju Deilijs nepazina. Bet profesors paliek profe­sors. Ja tādi vīri ļauj sevi nerrot, ko tad prasīt no Mardžorijas? Lai meklē sev vīru uz Marsa!

Nākamajā dienā Deilijs satikās ar Mardžoriju gai­tenī.

— Seržant Deilij, jūs meklēja inspektors Mūns. Viņš ir savā kabinetā!

— Paldies, Mardžorija… Starp citu, to rakstu iz­lasīju. Vai jus tiešām prasāt no manis, lai ticu šim bleķim?

— No jums prasu tikai vienu — lai jūs vairs neuzru­nātu mani vārdā. Priekšdienās tikai dienesta attiecības!, Lūgšu to neaizmirst!

Deilijs nopūtās. Stāvoklis bija bezcerīgs.

Mūns sēdēja atzveltnes krēslā un kā dīvainu kukaini grozīja pirkstos papes kārbu.

— Kā jums patīk, Deilij? So kārbu Nisons nupat atrada, vēlreiz pārmeklējot Pegijas dzīvokli. Kā redzat, pasta sūtījums. Adrese rakstīta ar Remingtona 1956. gada modeļa rakstāmmašīnu, nosūtītājs nav uz­rādīts. Pegija Morninga apzvēr, ka cigaretes atsūtītas tieši šajā iesaiņojumā …

-—Melo! Tūlīt pārbaudīsim… — Deilijs pielika kārbu pie deguna. Nāsis izplētās, acis kļuva arvien šaurākas.

— Neticami! Patiešām «Simon Arzt»!

— Bet tagad aplūkojiet zīmogu.

— Ceturtais oktobris!…

— Tātad cigaretes viņa tiešām saņēmusi pēc slepka­vības. Zināt, kā jūtos? Kā cilvēks, kuram virs galvas sabrūk māja.

— Nepiekrītu. Tas. tomēr ir pierādījums.

—. Pierādījums — bet kam?

— Ja Morninga saņēmusi cigaretes pēc slepkavības, tas nozīmē,,, — Deilijs ņēma palīgā pirkstus. — Viens: pēc viņas pie Spituela bijis kāds cilvēks, kas smēķējis «Simon Arzt». Divi: šis nezināmais aizsūtījis viņai cigaretes ar nolūku novērst aizdomas no sevis…

— Pag, Deilij!… Jūs pārāk aizraujaties. Šis nepa­zīstamais — nosauksim viņu par misteru X — ir gaiš­reģis. Viņam vajadzēja iepriekš zināt gan to, ka jūs piešķirsiet cigaretes galam sevišķu nozīmi, gan to, ka es apcietināšu Pegiju Morningu. Pārāk sarežģīti, lai izklausītos pēc patiesības.

— Ļaujiet padomāt… Jūs taču teicāt, ka vissarež­ģītākās mīklas atrisinājums parasti ļoti vienkāršs…

— Nu?

— Es esmu stulbenis! — Deilijs negaidot paziņoja.

— Jums bija nepieciešamas veselas divas minūtes, lai tiktu pie šīs atziņas?

Deilijs ignorēja šo piezīmi.

— Pegijas pirksta nospiedums bija uz pelnu trauka, bet tanī atrasti Cesterfīlda cigarešu pelni. Tas liecina, ka viņa nav smēķējusi «Simon Arzt».

— Zinu, zinu. Varat vēl piemetināt, ka bez tam at­rasti divi smēķu gali, abi Cesterfīlda markas. Uz viena no tiem uzieta Brūka lūpu krāsa. Taču tas neko neno­zīmē.

— Tas nozīmē, ka IPegija smēķējusi Cesterfīldu!

— Bet tas vēl nenozīmē, ka viņa nav smēķējusi «Simon Arzt». Arī es ciemos kādreiz neatsakos no pie­dāvāta cigāra, kaut visumā esmu uzticīgs savai mar­kai …

Pie durvīm klauvēja.

— Lūdzu! — Mūns aicināja.

— Ā, apburošā mis B! — Deilijs apsveica laboranti. — Atnesāt analīzes rezultātus?

— Jā. «Simon Arzt» — tāpat kā tas cigaretes gals, ko atradāt Spituela dzīvoklī. Arī tam pie viena vēlreiz iztaisīju analīzi.

— Kāpēc tāda centība? — Mūns brīnījās.

— Pirmo reizi vēl nezinājām sintētiskās lūpu krāsas sastāvu un tādēļ nebūtu varējuši to konstatēt.

— Un šoreiz konstatējāt? — Deilijs bažīgi vaicāja.

— Nē! Ne uz vienas cigaretes, ne uz otras.

— Paldies!

— Un kur palika kompliments? — Acīm redzot, ko­ķetēšanu mis B bija pietaupījusi atvadām.

— Te jums vekselis par tūkstoš komplimentiem! Iekasēt pēc pirmā pieprasījuma! — Deilijs aizvadīja viņu līdz durvīm, tad ka uzvarētājs nostājās Mūna priekšā:

— Vai tagad ticat, ka man taisnība. Pegija nav vai­nīga.

Muns domīgi košļāja cigāru.

— Kurš tad?

— Es jau teicu — tas, kas smēķēja «Simon Arzt».

— Vārdu sakot, esam laimīgi atgriezušies pie mis­tera X. Tas taču absurds! Slepkavība notikusi ne vēlāk kā astoņos divdesmit. Tatad misteram X bija tikai mi­nūte, pusotras, lai pagūtu iekļūt dzīvoklī, izvilināt Spi­tuelu no vannas istabas un nošaut viņu.

Deilijs paraustīja plecus.

— Nezinu. Zinu tikai vienu — Pegija nav vainīga.

— Labi, ja esat par to pārliecināts, izdarīšu kādu eksperimentu.

Iesēdies savā mašīnā, Muns aizbrauca uz Van Strā­tena ielu. Pie mājas numurs 30 apstajas. Nams likās izmiris. Visi logi cieši aizvērti. A\ūns paskatījās uz ēku kā uz personīgu ienaidnieku* Tad uzņēma precīzu laiku. Viņš izvēlējas vistaisnāko ceļu līdz Vonemeikera universālveikalam. Ātrumu samazināja tikai krustoju­mos. Kad priekšā iznira universālveikals, atkal paska­tījās pulkstenī. Eksperiments nedeva galīgu skaidrību. Pegija apgalvo, ka atbraukusi tieši veikala atvēršanas brīdī, tas ir, deviņos. Ja butu izdevies pierādīt, ka 40 minūtēs tas nav iespējams, tad līdz ar to būtu skaidrs, ka viņa melo… Izrādās, ka tas iespējams, gan tikai tad, ja Pegija tūlīt dabūjusi taksīti. Pie Spituela mājas viņa to nevarēja dabūt, jo bruģis bija izvandīts, lai tiktu līdz asfaltam, vajadzēja vēl kādu minūti… Bet pagūt tomēr varēja …

Nez kādēļ Mūns izkāpa no mašīnas. Ko darīt? Vēl­reiz nopratinat Pegiju. Nav nekādas jēgas. Tupēt pār­valdē, noklausīties Deilija aplamības un Viloubleika atskaiti par sputņika pārvietošanos?

Negaidot Mūns atcerējas Lestera uzaicinājumu.

Bet vispirms viņš iegriezās būdā, kur bija mitinājies Ahmeds el Vaadi. Tagad tur dzīvoja kāds laulāts pā­ris no Filipīnām. Viņi zināja pastāstīt, ka ēģiptietis aiz­braucis. Lai tiktu uz dzimteni, salīdzis par stjuartu uz kuģa.

Mūns atcerējās ēģiptieša nostāstu par cilvēku, no kura tas saņēmis dolāru un uzdevumu aiznest kādu vēstuli uz pastu. Mūnu vel tagad neatstāja urdoša sa­jūta, ka viņš nav pratis atklāt šī stāsta kodolu. Žēl, ka pēc Regijas apcietināšanas ēģiptietis vairs nav uzrau­dzīts. Tagad nekā vairs nevar darīt.

Tērzēdams Muns ieraudzīja uz naglas uzdurtu lote­rijas biļeti. Tadas biļetes parasti pārdeva pasta no­daļās.

— To mums uzdāvināja misters Vaadi, >— filipīņi paskaidroja. — Teica, ka tā nesīšot laimi. Tajā dienā, kad viņš to pircis, tuvumā nogalināts kāds cilvēks. Ir tāds ticējums, varbūt dzirdējāt?

— Vai drīkstu?

Mūnā pēkšņi pamodās interese. Ja šī biļete pirkta pasta nodaļā, jābūt attiecīgam zīmogam. Uz četrstūra patiešām greznojās zīmogs — Svētā krusta pasta no­daļa, kas atradās Van Strātena ielas tuvumā.

Toreiz pratināšanas laikā Ahmeds el Vaadi bija tei­cis, ka nepazīstot apkārtni un nezinot, kas tas par pastu, kurā nodevis mistisko vēstuli. Tagad var secināt, ka viņš Spituela nāves dienā iegriezies Svētā krusta pastā. Loze ir reāls pierādījums. Bet vēstule? Varbūt tikpat reāls?

Braukdams liftā uz divdesmito stāvu, kur mitinājās Lestera detektīvu birojs, Mūns visu laiku domāja par vēstuli.

Lesters sagaidīja viņu kā goda viesi.

— Zēni, tas ir inspektors Mūns, tas pats, kas iz­meklē Van Strātena ielas slepkavību.

Detektīvi novērsās no televizoriem un ar cieņu uz­lūkoja Mūnu.

— Paskaties, kā mēs strādājam, veco zēn! Ceru, pēc tam tu mainīsi savus uzskatus par privātdetektīviem. Mums pat labāki darba apstākļi nekā policijai. Seit viss kā spogulī. Pieņemsim, zālē Nr. 15 notiek zā­

dzība… Lūk, nospiežu trauksmes pogu, tagad skaties uz 15. ekrānu!

Mūns paskatījās. Pārdevējas lēnām pastaigājās gar galdiem, pircēji pārcilāja preces, kasieres darbināja automātiskās kases. Viss kā parasti. Te pēkšņi kāda sirma dāma, kura nupat bija laiski sēdējusi krēslā, pie- skreja pie telefona. Tūdaļ centrālē atskanēja zvans.

— Neuztraucieties, misis Beilij! Parbaude. — Les­ters nomierināja zvanītāju.

— Teicami! — Mūns uzslavēja.

— Un vēl kas! Viens nozog, pēc tam pasviež citam, bet pats nevainīgs kā jērs. Pie mums tas nav iespējams. Itin visu, kas pievērš mūsu uzmanību, tūdaļ fiksē kino- aparāti. Pret tādu lietisku pierādījumu visveiklākais advokāts ir bezspēcīgs. Ja jau lielīties, tad līdz galam! Nāc apskaties!

Nenogaidījis Mūna piekrišanu, Lesters ievilka viņu istabā, kur atradās projekcijas aparāts. Nodzisa gaisma, ekrāns atdzīvojās. Paradījās veikala pirmais stāvs, ieejas durvis. Lielais elektriskais pulkstenis rā­dīja vienu minūti pirms deviņiem. Pārdevējas un kasie­res steidzās ieņemt savas vietas. Viena vēl beidza krāsot lūpas.

— Piedod, esmu sajaucis kasetes, — Lesters teica. — Šai filmā nav nekā interesanta. Mēs toreiz vienkārši izmēģinājām aparatūru. Tūlīt pārtīšu…

— Nē, lai paliek, dieva dēļ!… — Mūns iesaucās. Aiz veikala durvīm viņš bija pamanījis pazīstamu seju. Ieķēries ar rokām krēslā, viņš sasprindzināti lūkojās ekrānā. Lūk, pulksteņa rādītājs palēcās un sastinga pie skaitļa deviņi. Durvju režģi pašķirās. Cilvēki plūda veikalā. Pirmie jau uzrunāja pārdevējas. Un, lūk, viņa! Jā, viņa! Pegija Morninga!

Mūns tik strauji pielēca kājās, ka apgāza krēslu:

— Lester, kad šī filma uzņemta?

— Es jau teicu, ka tas bija mūsu pirmais mēģinā­jums. Veikala atklāšanas dienā, 4. oktobrī.

— Tā… Paldies, Lester, paldies! Tu man ļoti palī­dzēji! Atzīstu, ka tavas darba metodes ir lieliskas. Labprāt pārnāktu strādāt pie jums, ja mani izmetīs no pārvaldes.

Lafajeta darbā nebija. Mūns piezvanīja viņam uz mājām. Gaidot priekšnieku, inspektors nervozi smēķēja. Mardžorija jau diviem lāgiem bija lūgusi nekūpināt, bet Mūns nelikās ne zinis. Mardžorija atvēra logu. No ielas atlidoja neciešama kņada. Un tas galīgi sa­beidza Mūnam nervus.

— Kas tad lēcies, Mūn? — vaicāja Lafajets, aicinā­dams inspektoru savā kabinetā. — Kāpēc tāda steiga? Vai apcietinātā atzinusies?

— Nē. Un neatzīsies arī. Toties es atzīstos. Esmu pielaidis rupju kļudu. Pegija Morninga jāatbrīvo.

— Diezgan dīvaini, inspektor, — Lafajets dzestri teica. — Vispirms jus gandrīz ar varu piespiežat mani dot atļauju apcietināt, tagad, kad esam savākuši ve­selu kaudzi pierādījumu un lieta gandrīz skaidra, jūs pēkšņi gribat viņu atbrīvot.

— Saprotiet taču! Viņa fiziski nespēja četrdesmit minūtēs aizskriet pēc avīzes, atgriezties, nošaut Spitu­elu, atkal noskriet lejā, sameklēt taksiti un tieši pulk­sten deviņos būt universālveikalā. Pat ar helikopteru…

— Es atkārtoju, Mūn! Pieļausim pat, ka šī meiča nav nogalinājusi viņu savām rokam, pietiek taču ar to, ka viņa ielaidusi slepkavu. Jāpiespiež pie sienas! Mums vajadzīga atzīšanās, ka viņa rīkojusies pēc sarkano norādījumiem. Jūs ar viņu apejaties parak maigi.

Mūns piecēlās.

— Bet es vēlreiz apgalvoju, ka viņa nav vainīga. Vai esat ar mieru viņu atbrīvot?

— Nē! Tāpēc, ka esmu tālredzīgāks par jums. Citādi taču nebūtu noturējies šajā postenī jau desmit gadus. Es jums vēlu tikai labu, inspektor. Neaizmirstiet, ka jebkurā laikā varu nodot lietas izmeklēšanu citam.

— Tad dariet to! Man pietiek!

Mūns izskrēja no kabineta.

— Mardžorija, dodiet papīru!

Pat neapsēdies, viņš turpat Lafajeta priekštelpā uzrakstīja drebošiem pirkstiem:

«Sakarā ar to, ka mana nervu sistēma pēdējā laika iedragāta un tas atsaucas uz manām darba spējām,

lūdzu mani nekavējoties atbrīvot no dienesta pienā­kumu pildīšanas un nodot manā ziņā esošo krimināl­lietu citam. Inspektors Mūns.»

Mūns pat nepārlasīja atlūgumu. Sirds neganti sita. Viņš tiešām jutās slims. Bija pēdējais laiks aiziet no darba. Vienu mirkli prātā gan pazibēja doma par pen­siju, līdz kurai pietrūka tikai divi gadi. Veselība ir dārgāka! Nosviedis atlūgumu uz galda, Mūns izstei­dzās laukā, it kā baidīdamies, ka var vēl pārdomāt.

Pamodies nākamajā rītā, Mūns atcerējās, ka nu viņam nav vairs kur steigties, ka var vēl mierīgi pagu­lēt. Bet mierīgi gulēt viņš tomēr nespēja. Ko sacīs sieva? Ko darīs Deilijs? Varbūt tiešām aiziet strādāt pie Lestera. Lai atkautos no uzmācīgajiem jautāju­miem, Mūns ieņēma miega zāles. No murgiem viņu uzmodināja Džīna.

— Tev zvanīja misters Lafajets. Lūdza nekavējoties ierasties.

«Tātad atlūgums pieņemts,» Mūns drūmi nodo­māja. Viņš noskuvās, izdzēra tasi tējas, ātrumā norija dažus kumosus un, kā allaž, aizmirsa izdzert sulu. Iebāzis kabatā «Morning Sun», Mūns noskūpstīja Džīnu un aizsteidzās. Liftā kā par brīnumu viņam uz­smaidīja kaimiņiene misis Hendersone. Tas bija pavi­sam negaidīti.

Arī Lafajeta kabinetā Mūnu sagaidīja ar smaidu. Lafajets smaidīja. Pašu draudzīgāko smaidu, uz kadu bija spējīgs.

— Nu redzat, inspektor, viss nokārtojies. Jūsu Pe­gija atbrīvota. Tātad arī es protu atzīt savas kļūdas. Jums liekas, viņai tiesības būt uz brīvām kājām, un — lūdzu! Mēs nemaz neesam ieinteresēti katrā ziņā kādu sēdināt elektriskajā krēslā. Pilnīgi pietiek, ka ar pirk­stu varam norādīt uz vainīgo. Un to jūs spoži izda- rījāt, inspektor. Jūsu paziņojums ir dzelžainas loģikas paraugs!

Uz pults uzliesmoja sarkanā spuldzīte — Mardžorija savienoja Lafajetu ar policijas priekšnieku. Lafajets paņēma klausuli un laipni pamāja Mūnam:

— Turpināsim sarunu vēlāk… Līdz vakaram. No­teikti paņemiet sievu līdzi! Katra ziņā!

Mūns atmuguriski izgāja no kabineta. Viņš nekā ne­bija sapratis. Par kādu paziņojumu bija runa? Kur viņam šovakar jātiekas ar Lafajetu? Kāpēc Džīna jāņem līdzi?

— Kas ar jums, inspektor? — atskanēja Mardžorijas balss.

— Dodiet ūdeni. Ar mani kaut kas nav kārtībā.

Iztukšojis glāzi, Mūns pēkšņi atcerējās:

— Vai Pegija atbrīvota?

— Šorīt.

— Un es?

— Jūs?!

— No darba. Kas ar manu atlūgumu?

— Guļ atvilktnē. Parādīju šefam, bet viņš tikai pasmaidīja. Viņš ir sajūsmā par jūsu interviju.

— Intervija? Nevienam neesmu interviju devis.

— Nesaprotu jūsu jokus, inspektor. Avīzē iespiesta jūsu saruna ar Blisu Trolopu.

Pēc mirkļa Mūns jau atradās uz ielas. Kabatu svi­lināja avīze. Kas atkal par jaunumu? Skvērā viņš atsē­dās un izvilka avīzi. Jau pēc dažām rindiņām viņa sejā pavīdēja tik mežonīgs niknums, ka blakām sēdošā sieviete aši manījās prom.

Raksts saucās: «Van Strātena ielas slepkavība bei­dzot tuvojas atrisinājumam.» Zem virsraksta bija ievietota Mūna ģīmetne ceturtdaļlapas lielumā. Se­koja inspektora nopelnu uzskaite, kurā laba tiesa bija reportiera fantāzijas auglis. Sevišķi tika izcelts inspek­tora absolūtais godīgums un bezpartejiskums, kuru visuzskatāmāk pierādījusi nēģeru studenta nāves ap­stākļu izmeklēšana.

Par spīti dusmām Mūnam bija jāatzīst, ka Trolops melošanu no profesijas pacēlis mākslas līmenī. Viņš attēloja inspektoru Mūnu kā gudru cilvēku, kas visu rūpīgi apsver, izvirza argumentus, pats tos apgāž, vārdu sakot, dara visu, lai lasītājs saņemtu slēdzienu pilnīgi sagremotā veidā. Vislielāko bezkaunību Trolops bija pietaupījis pašām beigām:

«Pateicos par interviju, inspektor, Atļaušos visu mūsu lasītāju vārdā izteikt cerību, ka drīzā laikā izdo­sies nosēdināt Spituela slepkavu elektriskajā krēslā.»

«Paldies, Blis! Pielikšu visas pūles. Taču baidos, ka viņš jau sen ar reaktīvo lidmašīnu vai zemūdeni nogā­dāts turp, no kurienes sazvērestības pavedieni stiepjas līdz mūsu zemei, līdz katram brīvās pasaules nostūrim. Bet pietiek jau ar to, ka cauri dzelzs aizkaram izlau­zīsies mūsu bargie apsūdzības vārdi: uz jūsu sirds­apziņas mūsu pilsoņa nelietīgā noslepkavošana, uz jūsu rokām simtprocentīga patriota asinis!»

No tuvākā automāta inspektors piezvanīja uz redak­ciju.. Tur pateica, ka Trolops tikai vakar atgriezies no Ciktaunas, līdz vēlai naktij diktējis steidzamu ma­teriālu un tagad droši vien guļot…

— Misteram Trolopam kuru katru brīdi jābūt atpa­kaļ, — paziņoja Blisa dzīvokļa saimniece, — aizskrēja paēst brokastis. Lūdzu, uzgaidiet!

Istaba bija tipisks mūslaiku jauna cilvēka miteklis. Dažas sporta trofejas, dažādi piemiņas žetoni, kino­aktrišu fotogrāfijas pie sienām. Mūns apsēdas pie galda. Blakus rakstāmmašīnai gulēja kaudzīte tīru lokšņu. Baltais papīrs uzmodināja Mūnā snaudošo zīmētāja talantu. Lapiņa pēc lapiņas pārklājās briesmoņiem un mūdžiem. Tiem visiem bija Blisa vaibsti. Tas puslīdz līdzēja. Pamazām Mūns nomierinājās un sāka kopēt kādu fotogrāfiju. Tajā bija redzams rietošās saules apspīdēts tuksnesis, kaut kāda dīvaina celtne, droši vien sena indiāņu svētnīca, un pats Trolops baltā uz­valkā pie «Standard Oil» reklāmas pulksteņa. Kavē­dams sev laiku, Muns rūpīgi pārzīmēja katru sīkumu.

Beidzot Mūns nolēma vairs negaidīt. Iebāzis sašvī- kotās lapiņas kabatā, viņš piecēlās. Sajā mirklī parā­dījās Trolops. Ieraudzījis inspektoru, viņš apjuka.

— Ko tas nozīmē? — Mūns nosvieda uz galda avīzi.

— Dots pret dotu! Jūs solījāties informēt mani pašu pirmo, bet par Pegijas Morningas apcietināšanu uz­zināju tikai vakar un arī tad vienīgi, pateicoties Toren- tam. Līdz ar to man rokas bija brīvas. Jūs uzskatāt, ka esmu rīkojies negodīgi? Bet es uzskatu, ka tas da­rīts jūsu labā. Jūs atradāties pagrūtā stāvoklī. Reiz paziņojuši, ka neticat sarkano vainai, jums bija neērti atkāpties. Es to izdarīju jūsu vieta.. Agrāk vai vēlāk tas jums pašam tomēr būtu jādara. Teikšu vēl vairāk, tas jums būs jādara.

Mājās Mūns pārbrauca nospiestā garastāvoklī. Tur­pretī Džīnai bija reti laba oma. Viņas seja staroja priekā. Izrādījās, ka tam ir trīs iemesli. Pirmkārt, kai­miņiene misis Hendersone pēc ilga pārtraukuma sa­sveicinājusies un veselas desmit minūtes sarunājusies ar viņu. Otrkārt, uzzinājusi šīs pēkšņās laipnības iemeslu, Džīna nopirkusi avīzi un ar patiku izlasījusi interviju.

— Un treškārt, — Džīna pavicināja gaisā zelta burtiem apdrukātu kartonu, — mums ir ielūgums pie Alisoniem! Šovakar!

Mūns neticīgi pagrozīja pirkstos ielūguma karti.

T. O. Alisons bija sācis savu karjeru pirms desmit gadiem, izdodot žurnālu «PILNĪGI SLEPENI». Tā specialitāte bija skandālu hronika. Informācijas iegū­šanai Alisons nodarbināja veselu bataljonu privāt­detektīvu. Žurnāls iznāca tikai sešas reizes gada un tomēr deva miljonu peļņas. Vēl vairāk Alisons laikam pelnīja ar skandaliem, kurus par attiecīgu samaksu noklusēja. Likteņa ironija bija gribējusi, lai pats Ali­sons kļūtu par anonīmu šantāžistu upuri. Toreiz tieši Muns atrada un apcietināja izspiedēju.

«Misters Mūns ar kundzi tiek ielūgti…» Zili brī­numi! Neizskatās pēc Alisona. Varbūt viņš savu patei­cību noguldījis bankā un tagad taisās samaksāt ar procentiem? Drīzāk Alisonam atkal kaut kas vajadzīgs. Bet kas viņam varēja būt vajadzīgs no inspektora? Miljonārs, iespaidīgs politiķis, vairāku avīžu un žur­nālu izdevējs, pēdējā laikā ieguldījis daudz naudas elektronikā… Pēkšņi Mūns atcerējās, ka ari «Morning Sun» piederēja Alisonam.

— Nekur neiešu. Ja viņš tā ilgojas pēc manis, lai nāk pats.

— Vai tev prāts, Sem? Atteikties no tāda ielūguma! Bez tam esmu jau piezvanījusi, ka noteikti būsim.

— Tad piezvani, ka nebūsim.

— Sem, bet kur man likt jauno tērpu? Atdot? Vai ziedot pestīšanas armijai?

— Kādu tērpu? #

— To pašu, kuru šodien nopirku. Kaut kādās lanckās taču nevar rādīties pie Alisoniem. Gribi, es tūlīt uz­vilkšu? …

Jaunajā tērpā Džīna patiešām izskatījās lieliski. Mūns atmaiga — negribējās izjaukt viņai prieku. Galu galā kāpēc neaiziet? Varēs pateikt Alisonam savas domas par Trolopa gangstera metodēm.

Alisona milzīgās savrupmājas vestibilā atradas ba­seins krietna dīķa lielumā. To ietvēra no Meksikas atvestie kaktusi un agaves. Pie marmora krastmalas šūpojās torpēdai līdzīga alumīnija motorlaiva.

— Priecājos jūs redzēt, inspektor! — Alisons atda­lījās no viesu pulciņa, lai personīgi apsveiktu Mūnu.

— Bet es nemaz. Ceru, ka pats lasāt savu avīzi. Tas, ko atļaujas jūsu Trolops …

Alisons nepievērsa viņa vārdiem uzmanību.

— Jūsu kundze? Priecājos jūs redzēt, misis Mūn! Kā jūtaties?

— Ļoti priecājos. Ceru, ka jūs iepazīstināsiet mani ar savu sievas kundzi.

— Ļoti nožēloju. Feja šobrīd aizņemta.

— Tādā gadījumā lūdzu nodot viņai, — Džīna pa­sniedza celofāna kārbu ar orhideju. Viņa bija izmeklē­jusies pašu dārgāko, tomēr ļoti bažījās, vai tik dāvana nebūs pārāk vienkārša.

— Paldies! Cik brīnišķīgs zieds! Sieva ļoti priecā­sies, — Alisons teica un nevērīgi, pasvieda kārbu kādam sulainim. *

Drīz vien Džīnas aizvainojums sadzija. Viesības patiešām bija spīdošas. Kādas žilbinošas servīzes!… Kadi dzērieni!… Katru paniedza īpašā glāzē un pat īpašs sulainis. Bija tāds iespaids, it kā viesībās saradu­šās slavenības vien… Palaimējās pat paspiest roku pašai namamātei. Feja Alisone, kādreizējā dejotāja, sava pirmā vīra bagātā mantiniece, bija patiešām tik­pat skaista, cik viņas attēli uz žurnālu vākiem. Viņai bija pati modernākā frizūra — «Sputņiks»…

Iespaidi bija tik krāšņi un daudzveidīgi, ka Džīna pilnīgi aizmirsa vīru. Nebūtu arī tik viegli viņu samek­lēt. Viesu bija daudz, istabu gandrīz tikpat — ej nu sazini, kur kurais aizklīdis.

Mūns kvernēja bārā. Nelikdamies ne zinis par visu šo virpuli un spožumu, viņš dzēra gluži parastu vis­kiju, ar gluži parastu sodas ūdeni. Vienīgi proporcija bija neparasta. Viņš nekā vairs nevēlējās — ne iz­skaidroties ar Alisonu, ne uzzināt, kādam nolūkam tas viņu ielūdzis. Ja būtu pie rokas papīrs, viņš droši vien zīmētu puķītes un sirsniņas.

— Meklēju jūs visu vakaru! — viņš pēkšņi izdzir­dēja pazīstamu balsi.

— A, mister Lafajet! Jūs arī te? — Mūns familiāri teica. Pašreizējā noskaņā viņam bija gluži vienalga, vai Lafajets ir viņa priekšnieks vai zābaku tīrītājs.

— Gribat iedzert? — viņš pamaja bārmenim. — Vis­kiju šim vecajam zēnam!

— Vēlāk! Vēlāk! — Lafajets nepacietīgi atgaiņā­jās, — jūs gaida.

Mazliet līgodamies, Mūns sekoja savam šefam. Pie neliela galdiņa sēdēja divi vīrieši. Viens bija lielais šefs — policijas priekšnieks, otrs — gubernators.

— Kā jūtaties, mister Mūn? — gubernators teica.

— Baidījos, ka būsiet aizgājis mājās. Ļoti gribēju jūs redzēt.

— Lūdzu! Skatieties uz mani! — Mūns teica un lū­koja izslieties taisns. Viņš bija iereibis. Gubernators pasmaidīja kā par labu joku.

— Ko jūs stāvat, apsēdieties! Mēs ar jūsu šefu tikko runājām, ka esat viens no mūsu spējīgākajiem policijas darbiniekiem. Mēs esam Joti apmierināti ar jums. Jau sarunāju ar Alisonu, ka jūsu interviju pārdrukās visos viņa izdevumos.

— Bliss Trolops ir nolādēts melis! — Mūns svinīgi paziņoja. — Ja viņš kādu intervējis, tad varbūt sava klozeta vāku. Tikai ne mani! Tas viss ir bleķis, bleķis, par kuru prātīgs cilvēks nedotu ne graša! Lai man parāda to krievu, kas pie mums šaus no krievu pistoles! Es prasu, lai Trolops dod atsaukumu!

Policijas priekšnieks saskatījās ar gubernatoru.

— Nevajadzēja šovakar tik daudz dzert, inspek­tor, — viņš lēnām lika vārdu pie vārda. — Ejiet izgu­lēties! Jūs paši vairs nezināt, ko runājat.

Mūns ar grūtībām piecēlās.

— Iešu arī!

Gubernators atsēdināja viņu atpakaļ.

— Misters Mūns nemaz nav iereibis… Jūs viņu velti… Pie tam viņam taisnība. Es pilnīgi saprotu viņa domu. Mums, politiskajiem darbiniekiem, pilnīgi pietiek apzināties, kas atbildīgs par tādu vai citādu darbību. Mēs lieliski apzināmies, kas nogalināja Spi­tuelu. Bet inspektors ir detektīvs. Viņam minējumi vien nekā nedod …

Mūns piekrītoši pamāja un iztukšoja glāzi, kas atra­dās viņa priekšā.

— Inspektoram jādabū konkrēts cilvēks. Un tikai tad, kad viņš sadzīs tā pēdas, kad viņš to atradīs, tad viņš paziņos: «Lūk, Spituela slepkava! Noziegums pa­strādāts aiz tādiem un tādiem motīviem, lietiskie pierā­dījumi savākti.» Vai ne tādas ir jūsu domas, mister Mūn?

Mūns pamāja, šoreiz vienkārši tāpēc, ka galva vairs negribēja tureties taisni.

Kas pēc tam tika runāts un darīts, to Mūns neatce­rējās. Viņš tikai atcerējās, ka kopā ar Džīnu pārbraucis mājās, pie tam nez kādēļ svešā mašīnā.