Piedzīvojums Kristportā

* * *

Arī pirms Noras mātes nāves Berlinga mājā nekad nebija īstas dienas kārtības, ģimenes locekļi gāja un nāca, un pat svētdienās tikai retumis izdevās apsēsties pie kopējā pusdienu galda. Vēlāk, kad otrā istabā iekravājās Gustavs, kura dežūras nesakrita ar Berlinga darba laiku, Nora vienkārši salika viņiem virtuvē pro­duktus, ko paņemt līdzi jurā. Tagad vīriešiem pēkšņi vairs nebija, kurp iet, un varēja kopā ieturēt maltītes. Bet jau pirmās brokastis pārvērtās tādā kā kara ap­spriedē.

Novākusi lampu, kas prasmīgi atveido bāku, Nora lielajā istabā klāj galdu. Vienā stūrī Ērika Berlinga val­stība — etažere ar kaudzēs sakrautām grāmatām, tāl­skatis, eļļas apmetnis, vecas navigācijas kartes. Otrs kakts nodots Noras rīcībā — rokdarbu galdiņš, šujma­šīna, zem spoguļa vāze ar ziediem. Atvērtajā logā zie­doši jasmīna zari. Atgūlies uz dīvāna, Berlings šķirsta «Kristportas Kurjeru». Pēkšņi avīze iedrebas viņa ro­kās, un jau nākamajā mirklī Ēriks ir kājās.

— Gustav! — viņš kliedz tik skaļi, ka Nora gandrīz sasit kafijas kannu. — Gustav, vai tu lasīji?

Nepaguvis nomazgāt bārdas krēma putas, ieskrien Gustavs.

— «Pazudis padomju stūrmanis. Vai tādēļ, lai no pa­grīdes vadītu loču streiku?» — Berlings skaļi lasa priekšā. — Un Lagad klausies tālāk: «Kā mums ziņo no drošiem avotiem, latviešu jūrnieks Augusts Taimiņš vēl aizvien nav atgriezies no krasta atvaļinājuma. Va­kar viņš redzēts sarunājamies ar loču streika komitejas locekļiem, bet pēc tam pazudis bez vēsts. Ja atcera­mies, kur šis pats Taimiņš pirms desmit gadiem bija at­radis patvērumu, nav grūti uzminēt viņa tagadējo at­rašanas vietu. Loģiski risinot domu tālāk, nokļūstam pie vienīgā pareizā secinājuma: ja stūrmanis nolēmis uz visiem laikiem pagriezt muguru sarkano paradīzei, viņš būtu pieteicies policijā un deklarējis sevi par politisku bēgli. Bet viņš uzņem sakarus ar saviem vecajiem drau­giem, kuriem tieši patlaban nepieciešams rūdīts aģita­tors un padomdevējs, nepieciešama nauda un varbūt pat vēl bīstamāki ieroči cīņai prel rēderiem un citiem mūsu valsts kārtības sargātājiem. Protams, vēl pāragri šai vielā pilnīgi noteikti apgalvot, jo iespējamas visā­das nejaušības, tomēr mēs ceram, ka jau tuvākajos avīzes numuros varēsim sniegt mūsu lasītājiem šīs tumšās afēras galīgo atrisinājumu…» Nora, uz kurieni?

— Uzzināt patiesību. Uz «Padomju Latviju»!

— Tā tik vēl trūka.

— Tēvam taisnība, — Gustavs aizstājas Norai ceļā. — Tas tagad būtu tikai lieks pierādījums mūsu tā sau­camajiem sakariem ar Kremli.

— Un jūs tiešām gribat salikt rokas klēpī? — Nora ir sašutusi. — Pamest vecu draugu nelaimē?

Berlings pat neuzskata par nepieciešamu atspēkot šo apvainojumu.

— Kur Augusts vakar tik pēkšņi aizlaidās? — viņš domīgi vaicā. — Ko viņš avīzē varēja tādu saskatīt? Vai mums vēl saglabājies vakardienas «Kurjers», sienāzīt?

Pēc brīža Nora atgriežas ar laikrakstu.

— Nu es visu saprotu! — viņa uzbudināti sauc. — Te taču skaidri un gaiši rakstīts — Eleonora Krelle!

— Kas par Krelli?

— Dziedātāja, kura vakar iesāka savas viesizrādes «Kristālā», — Gustavs paskaidro. — Man vēl likās…

Bet Nora neļauj viņam pabeigt:

— Eleonora Krelle, vai tiešām tu neatceries, tēt? Tā taču ir Augusta pazudusī līgava!

— Un man pēc fotogrāfijas šķila, ka tā ir tā pati, kas jau veselu gadu uzstājas «Pie jautrā delfīna».

— Kā gan tu tik smalki pazīsti ostas krodziņu dāmas?

— Nora! — Berlings apsauc meitu. — Atradusi īsto laiku rīkot greizsirdības scēnas… Labāk padomāsim, vai nevarēja šo sievišķi izmantot kā ēsmu, lai ievilinātu Augustu slazdos.

— Tas ir vienīgais izskaidrojums, — Gustavs pie­balso. — Kā citādi viņa būtu pēkšņi sākusi dziedāt «Kristālā»?

— Sienāzīt, aizskrien uz varietē teātri un pamēģini uzzināt, vai Taimiņš tur nav redzēts. Gustavam derētu sazināties ar policiju — lai oficiāli deklarētu, ka arī mēs meklējam stūrmani, — Berlings pieceļas, pieiet pie loga un noglāsta jasmīna zaru. — Ziedi… Saule… Dzīve varētu būt tik skaista! Bet mums jānoņemas ar šiem netīrajiem provokatoriem. Pie joda! — viņš uz­mauc galvā cepuri. — Jānoskalo īgnums ar kausiņu gaišā.

— Tad tevi varēs atrast «Jūrnieka glābiņā»? — vaicā Nora, vērdama durvis.

— Nē, šodien es atļaušos iegriezties viesnīcā «Ko­rona», — Berlings noslēpumaini pasmaida.