Piedzīvojums Kristportā

* * *

«Korona» ir Kristportas labākā viesnīca. Te mēdz ap­mesties galvaspilsētas komersanti, ārzemju kuģu kap­teiņi, kas pēc gara jūras ceļojuma piespiestās atturības vēlas dažas naktis pavadīt jautrā sabiedrībā, un mo­derni ģērbušās vai, labāk sakot, izģērbušās dāmiņas, kas par luksa apartamentam atbilstošu maksu gatavas apmierināt tālbraucēju alkas pēc sauszemes priekiem. Raibu spuldžu apgaismotais viesnīcas «Korona» bārs ar tumšiem ozola paneļiem un spoguļiem zelta ietvaros vakaros parasti kļūst par vietu, kur attiecīgos darīju­mus apzīmogo ar šampanieti. Dienā gan jūrnieki, gan dāmas atpūšas. Tajā laikā bārā mēdz iegriezties arī vie­tējie tirgotāji, lai pie kokteiļa glāzes pārspriestu pēdē­jos jaunumus un, ja paveicas, noslēgtu izdevīgu vei­kalu.

Pašlaik bārs tikpat kā tukšs. Tikai pie viena galdiņa sēž divi vīrieši. Viens no tiem ir rēderu savienības vie­tējās nodaļas prezidents Freksa — stiegrains, piec­desmitgadīgs cilvēks ar zelta acenēm, ģērbies melnā uzvalkā ar ballu vesti. Otrs ir Kerzens — viens no pil­sētas bagātākajiem kuģu īpašniekiem. Viņš ir krietni ve­cāks par Freksu, taču, liekas, gadi, neatstādami taustā­mas pēdas, gājuši secen viņa varenajam augumam. Pat sēdus viņš šķiet garāks par bārmeni, kurš rosās aiz letes. Vitrīnā izvietotās pudeles ar daudzkrāsainajiem šķidrumiem bārmeņa iegarenajā sejā met raibas viz­mas.

Freksa, kas nu jau divdesmit gadus ir Salvadoras re­publikas goda konsuls, apdomīgi noliek cigāru pelnu traukā un, satvēris bārmeņa pasniegto glāzi, paceļ to.

— Par ko tad dzersim? — viņš vaicā, iegrimis do­mās.

— Par to, lai loči nesāktu streikot! — Kerzens pie­skandina konsulam.

Tas neapmierināti saviebjas.

— Tagad par vēlu viebties, — Kerzens turpina, vienā rāvienā iztukšojis savu glāzi. — Nevajadzēja pazemināt likmes.

Konsuls augstprātīgi klusē.

— Nevajadzēja, — Kerzens neatlaižas. — Un pie tam vēl pašā karstākajā navigācijas laikā. Katra diena nes milzīgus zaudējumus.

Konsuls klusē.

— Ko jūs klusējat!? Jūs esat mūsu prezidents! — Kerzens iekaist. — Jums jāmēģina vienoties!

— Nav vērts par to vairs domāt, — konsuls vēsi at­bild un, ievilcis dūmu, izpūš gaisā nevainojamu gre­dzenu virteni. — Kur jūs bijāt, kad notika balsošana?

— Kur? Turpat kur visi! Mēs taču cerējām, ka viņi piekāpsies… Pat jūs nebijāt gaidījis…

— Nav vērts uztraukties, Kerzen, — konsuls pēc brī­tiņa atkārto. — Es, protams, tāpat kā jūs, gribētu cerēt, ka viņi nesāks… Bet, ja arī sāks… ir līdzekļi viņus piespiest kapitulēt… Tā, lai viņiem uz visiem laikiem pārietu apetīte.

— Kādi līdzekļi? Izņemot dieva brīnumu, neredzu tādus, — Kerzens ir tik uzbudināts, ka mēģina iedzert no tukšas glāzes. Apķēries viņš uzsauc bārmenam:

— Vēl vienu!

— Ir! — konsuls pārliecas galdam pāri un zīmīgi saka.

— Borks!

— Borks?! — Kerzena rievotajā sejā atplaiksni ce­rību stars. — Ja Borks, tad nu gan… Bet vai viņš būs ar mieru?

— Paļaujieties uz mani! — konsuls uzliek savu stiegraino roku Kerzenam uz pleca. — Viss būs kārtībā.

Bāra durvis tik trokšņaini atsprāgst, ka vitrīnā nošķind pudeles.

— Loči pieteikuši streiku! — ienācējs sauc, pat īsti nepārkāpis slieksni. Tas ir sīkais kuģu īpašnieks Zumers, nevīžīgi ģērbies sakumpis vecītis, kas pašlaik iz­skatās vēl līkāks nekā parasti.

— Ko?! — Kerzens gandrīz vai aizrijas.

— Tātad kara darbība sākusies, — konsuls mierīgi paziņo. Viņa sejā nepakustas ne vaibsts.

— Pret ko mēs karojam? — Zumera balss atgādina vaidu. — Pret sevi! Es jau tā nezinu, kur glābties no vekseļiem, tagad man draud pilnīgs bankrots!

— Ko jūs gaudojat? Man piecreiz vairāk kuģu, un tomēr es neuztraucos, — konsuls mierina.

— Tā jau tā liela! — Zumers smagi atlaižas krēslā, ko Kerzens viņam piebīda. — Pēc kara man bija desmit kuģu, pirms diviem gadiem — vēl seši, tagad trīs vien palikuši… Vai tad to sauc par apgrozību? Vai to sauc par ostu? Tas ir morgs ar peldošiem zārkiem!

— Vai negribat gadījumā iestāties par kompanjonu Švika apbedīšanas firmā? — konsuls ar vieglu ironiju vaicā.

— Gan pienāks brīdis, kad arī jūs uztrauksities, — Kerzens rūc. — Es teicu, ka tas ir pārsteidzīgi!

— Pēc dažām dienām man būs jāķeras pie ubaga spieķa, — Zumers žēlojas.

— Bez panikas! — konsuls stingri nosaka. — Esmu pieteicis sarunu ar Borku.

— Ā! — tik vien Zumers spēj pateikt. Taču šajā īsajā izsaucienā viņš ieliek tādu respektu, ka nav ne­kādu šaubu, — arī Zumers uzskata Borku par kaut ko līdzīgu pestītājam.

— Kungi laikam garlaikojas? — bārā, gurnos šūpo­damās, ienāk spilgti krāsojusies sarkanmate.

Viņas koķetais jautājums un profesionāli uzmundri­nošais skatiens krīt klusumā. Sarkanmate parausta kailos, ar iedeguma krāsas pūderi brūninātos plecus un, uzrāpusies augstajā ķeblī, pasūta sev martīni.

Klusēšana turpinās. Konsuls Freksa mierīgi pipē ci­gāru, neaizmirsdams laiku pa laikam nokratīt pelnus. Kerzens slingi raugās tukšajā glāzē. Zumers ar saviem ģiktainajiem pirkstiem uz galdiņa stikla virsmas ner­vozi mēģina izbungot maršu. Iespējams, ka viņam pa­domā kāds dzīvespriecīgs gabals, taču tas drīzāk izklau­sās pēc sēru mūzikas.

Bāra durvis atveras.

— Konsula kungs, doktors Borks pie telefona! — šveicars paziņo konsulam.

— Ā! — Zumers čukst, pārstādams dauzīt galdu. Ker­zens atrauj skatienu no tukšās glāzes un nepacietīgi, kā paskubinādams, uzlūko Freksu. Bet konsuls arī šobrīd nezaudē pašcieņu — lēni pieceļas un taisniem, uzsvērti mierīgiem soļiem seko šveicaram. Tikpat bezkaislīga šķiet viņa balss:

— Konsuls Freksa klausās.

Bet jau pēc dažām sekundēm sejas izteiksme mai­nās. Deniņos pietūkst dzīslas.

— Bet jūs taču apsolījāt, doktor!… Galu galā jūs esat rēderu savienības juriskonsults!… Es paļāvos uz jums.

— Nekā nevar darīt, konsul, — Borks atvainodamies saka vada otrā galā. — Vienu brītiņu!… — viņš sa­runājas ar savu sekretāri: — Kas? Deputāts Fēmarns no Zemnieku partijas? Lai uzgaida, tūlīt pabeigšu sa­runu… Hallo, vai klausāties, mīļo konsul?… Šoreiz tiešām nekā nevar darīt… Man pašlaik svarīgākas da­rīšanas… Tā ir jūsu pašu vaina, vajadzēja vispirms konsultēties ar mani… Piezvaniet pēc trim dienām, kad valdība būs gāzta…

Freksa grasās kaut ko iebilst, bet tad apjēdz, ka Borks jau nolicis klausuli. Viņš izvelk mutautu un noslauka no pieres sviedru lāses. Grib doties atpakaļ uz bāru, bet, iztēlojies, kādiem pārmetumiem viņu saņems Ker­zens un Zumers, atmet ar roku un, kā bēgdams, aši iziet uz ielas.

Iebraukšana ostā, lai arī tā būtu sveša, jūrniekiem vienmēr ir svētki. «Padomju Latvijas» vīriem nu jau vairākas stundas jānīkst atklātā jūrā. Klājā valda no­spiesta noskaņa. Atslejis muguru pret margām, motorists spēlē uz bajāna melanholisku melodiju. Jūrnieki, novietojušies kur kurais, garlaikojas un drūmi klusē.

— Pieliek vilkt šo bēru dziesmu! — dusmīgi saka pusmūža elektriķis.

— Atbilst situācijai, — atbild bajānists.

— Ir gan cilvēki, — sūrojas matrozis Čaikins, kas balansē uz ceļiem krūzi ar tēju. — Kāda jēga celt ostu velnam azotē? Būtu krastā cēluši!

— Jā, atraduši vietiņu, — un bajānists izpleš instru­mentu.

— Krastā? — saka kāds cits matrozis. — Vai tad tu neredzi, kas te par klintīm?

Atkal visi drūmi klusē. Čaikins ar riebumu iedzer malku:

— Kas par viltīgu dzērienu šī tēja! Krāsa kā alum, bet garšas nav. Vai stūrmanis neteica — alus Kristportā labs?

— Alus visur labs… ja tiek tam klāt, — kailina viņu elektriķis.

— Ej nu sazini, cik ilgi vel locis būs jāgaida, — ba­jānists saka.

— Un turklāt sešas stundas pa upi, — Čaikins vieb­jas. — Tikmēr visus krodziņus aiztaisīs.

— Vai mēs paši nevarētu? — bajānists jautā. — Rīgā arī iztiekam bez loča.

— Rīgā… — elektriķis mēdās. — Nevaru saprast, vai tu tikai izliecies par muļķi, vai tiešām tāds esi? It kā nezinātu, kas te par fārvateru. Viens no grūtāka­jiem Eiropā. Te vajadzīgas īpašas zināšanas. To var tikai cilvēks, kas pazīst šo upi kā savus piecus pirkstus…

— Taimiņš arī varētu, — Čaikins domīgi saka. — Viņš te strādājis par loci.

Gandrīz vienlaikus šī doma ienākusi prātā arī kap­teinim. Apspriedies ar Dubovu, viņš nokāpj Taimiņa kajītē. Uzmetis paviršu skatienu Eleonoras Krelles foto­grāfijai, kas greznojas virs kojas, kapteinis Akmens pa­rausta Taimiņu aiz pleciem.

Kā jau visiem jūrniekiem, Taimiņam vārīgs miegs. Viņš tūdaļ izlec no gultas un, berzēdams acis, jautā:

— Kas noticis?

— Vai varēsit aizvest kuģi uz Kristportu?

Acumirklī miegs ir prom. Un tomēr Taimiņš brītiņu vilcinās.

— Nezinu… Pēc tik daudziem gadiem… Pamē­ģināšu…

… Nekad mūžā kapteinis Akmens nebija sava kuģa navigācijas telpā juties tik lieks kā patlaban. Dubovs var vismaz tīrīt savas pīpes. Viņam jācenšas netraucēt Taimiņu, kas iezīmē kartē šādas tādas līnijas. Beidzot Dubovs neiztur:

— Nu, kā veicas?

— Mēģinu atcerēties ieeju… Liekas, ka varētu… — Taimiņš parausta plecus.

— Ko tad mēs vēl gaidām?! — Dubovs uzstājas.

— Vai jūs tiešām uzņemtos? — kapteinis satraukti vaicā. — Apsvērāt visu?

Taimiņš brīdi padomā, tad pieceļas.

— Nemēdzu filozofēt. Ja man pavēlēs, ievedīšu kuģi Kristportā!

Kapteinis izskrien komandtiltā. Pāri klājam skan viņa balss:

— Pacelt enkurus!