Piedzīvojums Kristportā

* * *

Kapteiņa kajītē sabiezē nakts, bet Akmens neieslēdz elektrību. Gail vienīgi sprakstošā tabaka Dubova pīpē. Nez kādēļ šķiet, ka tumsā atklātas sarunas raisās vieg­lāk. Un kapteinim tik daudz uz sirds…

— Vai lasījāt ostas pārvaldes radiogrammu? — at­bildi nesagaidījis, Akmens turpina. — Pec stundas iera­dīsies locis, un mums būs jāpaceļ enkurs.

— Varbūt viņš mums kaut ko pastāstīs par Tai­miņu, — Dubovs saka. — Kopš aizgājuši dokeri, mēs esam pilnīgi nogriezti no pilsētas.

— Neko labu negaidu. Man neiziet no prāta polici­jas priekšnieka vizīte, — kapteinis lieliem soļiem mēro telpu. — Atceros, agrāk — rēderu laikā — nebija tāda latviešu kuģa, no kura kāds neaizmuktu jau pirmajā ārzemju ostā. Cerēja uz labāku algu, meklēja dēkas, vai es zinu…

Jā, aukstais karš mūs visus pārvērtis frontiniekos, — Dubova balsī, viņam pašam nemanot, iezogas lektora intonācijas. — Saproti jel, kapteini, šeit mēs vairs neesam Akmens, Taimiņš, Čaikins vai Dubovs ar savām individuālajām rakstura īpašībām, šeit mēs pat neesam noteiktas tautības vai valsts pārstāvji, šeit mēs visi esam marksistiskās ideoloģijas nesēji — boļ­ševiki, sarkanie, «Kremļa aģenti», ka nu kuram labpati­cies mūs dēvēt. Mājās tu vari rupji lamāties, vari pie­dzerties vai sakauties, tā ir tava darīšana. Šeit par to atbild visa Padomju Savienība un, lūdzu, nesmejies,arīvietējie komunisti.

— Nabaga Taimiņš, — Akmens rūgti pasmaida.

— Par ko tikai viņam nav jālauza galva…

Bez klauvēšanas atveras durvis. Ienāk satrauktais sardzes stūrmanis.

— Biedri kapteini! Iesim uz klāja. Krastmalā notiek kaut kas dīvains. Ja nemaldos, netālu no loču kutera laipām.

Pirmajā bridi grūti saprast, ko nozīmē rosība krastā. Spēcīgie okulāri rāda divus vīrus, kas uz kāda spī­ķera lēzenā jumta uzstāda prožektoru. Cita pēc citas piebrauc smagās un vieglās mašīnas. No tām izkāpj cilvēki, pulcējas grupās, izkrauj kinoaparatūru.

— Tas nemaz neatgādina demonstrāciju, — Dubovs pašūpo galvu.

— Drīzāk filmēšanu, — Akmens uzmin. — Vai redzi kameru?

— Bet ko viņi taisās filmēt? — Dubova seja apmā­cas. — Mūs, vai? Pazīstam taču viņu filmas. Mēs ne­esam ne puskailas meičas, ne bandīti. Kaut gan… — viņš pēkšņi ņemas regulēt tālskati. — Re, kur arī mūsu vecais paziņa no vietējās tenku lapeles! — Dubovs ieraudzījis Dīkrosi, kas plātās rokām, rādot uz «Pa­domju Latvijas» pusi. — Skaidrs, ka viņi mums gatavo kaut ko atvadām. Turies, kapteini!