Piedzīvojums Kristportā

* * *

Arī istaba, kurā nu jau divpadsmit stundu ieslodzīta Eleonora Krelle, laikam kādreiz bijusi skaisti iekārtota. Tagad par šo greznumu liecina vienīgi noplīsušais magoņkoka dīvāns, uz kura, apsegusies ar savu balto lie­tusmēteli, gu) Eleonora un smēķē, birdinādama pelnus tieši uz grīdas.

Viņai viss kļuvis vienaldzīgs. Kad mašīnā iestiepa samaņu zaudējušo Taimiņu, viņa centās izrauties, skrā­pēja, koda, bet spēcīga dunka ātri vien lika norimt. Tad viņu iestūma šai istabā un ieslēdza. Sākumā viņa mēģināja protestēt. Bet sargi klusēja un smīnēja… Pieradusi pie visādiem likteņa belzieniem, Eleonoraarīšoreiz padevās. Kāpēc velti lauzīt galvu, ja tik un tā neko nevari pasākt? Ieraudzījusi uz galdiņa konjaka pudeli, viņa ielēja sev glāzīti. Pēc tam vēl un vēl vienu. Tas palīdzēja nedomāt, vērta izmisumu ciešamāku, pat patīkamāku. Pamodusies viņa nožēloja tikai to, ka nav atstājusi malku, ar ko tagad noskalot riebīgo garšu mutē.

Durvju spraugā parādās resnā sarga smīnošā seja.

— Ir gan zelta laiki pienākuši, — viņš palaiž smieklu. — Kad es sēdēju tuptūzī, man gan neļāva tikties ar savu veceni…

Un tad istabā ienāk Taimiņš.

— Nora!… Tu!… Beidzot!…

— August!

Taimiņš metas pie Eleonoras. Izzūd apkārtne, aizmir­stas visi jautājumi un šaubas. Uz āru laužas ilgus gadus krātais maigums, kuru pēkšņi vairs nevar ne mirkli valdīt, vārdus aizstāj glāsti, un katrs pieskāriens šķiet runājam skaidrāku valodu nekā sakarīgākie teikumi…

Tad Taimiņš maigi atņem Eleonoras galvu no sava pleca, ilgi ieskatās viņas sejā:

— Tu nemaz neesi pārvērtusies, Nora…

— Nemelo! — Eleonora izkliedz šo vārdu bez jeb­kāda niknuma. — Pārdzīvotais nevar neatstāt pēdas. Tev jāzina, par ko esmu kļuvusi! Klausies!…

Taimiņš klausās. Reizēm gan gribas ar skūpstu ap­turēt rūgto vārdu straumi. Bet viņš to nedara. Viņš sa­prot, ka tā ir iekšēja nepieciešamība, kas liek Eleono­rai atcerēties visas savas ilgas, sāpes, vilšanās, — ci­tādi viņa nosmaktu. Un Eleonora stāsta — par savu dzīvi pēdējos okupācijas mēnešos; par vientuļām pa­staigām gar jūru, kas šķīra viņu no Kristportas un mī­ļotā; par vācu kuģi, kas nodzēstām gailas ugunīm pel­dēja gar šo klinšaino krastu, un par matrozi, kas neļāva viņai mesties pār bortu; par verga darbu kādā pazemes rūpnīcā un par pārpildītajiem lopu vagoniem, kuros latviešus transportēja tālāk uz rietumiem; par sabied­roto bumbu uzlidojumos grūstošo Mamburgu un angļu karaspēka ienākšanu; par diviem nebeidzamiem ga­diem pārvietoto personu nometnē, par trūkumu un sli­mībām, par mokām un pazemojumiem, kādus nācās ciest gan no administrācijas, gan no pašu varasvīriem.

— Divreiz pie mums bija krievu repatriācijas misi­jas pārstāvji. Daudzi aizbrauca. Bet es taču liecos pie tevis!… Kad beidzot izdevās atbraukt šurp, tevis vairs nebija Kristportā… Tu negaidīji mani, August.

— Es devos pretī padomju karaspēkam. Tā bija vie­nīgā iespēja ātrāk atgriezties dzimtenē, pie tevis.

— Un ja tu būtu zinājis, ka es ieradīšos Kristportā?

Lūk, jautājums, ko viņš pats sev šorīt uzdevis! Agrāk vai vēlāk uz to jāatbild. Jāatbild godīgi, nedomājot par iespējamām sekām. Bet viņš vairs nespēj iztēloties, ko būtu darījis pirms desmit gadiem, zina tikai, kā rīkoties tagad, ja atkal vajadzētu izšķirties.

— Es tāpat butu devies pretī mūsu vienībām, — Tai­miņš noglāsta Eleonoras matus. — Bet tu? Kāpēc tu vē­lāk neatgriezies Rīgā?

— Es?… Vai tu domā, ka tas ir viegli? Vai tu vis­pār zini, ko šeit stāsta par dzīvi Latvijā? Pat aizrakstīt baidījos, lai tev nekaitētu, ja vien esi vēl dzīvs… Pat to nezināju… Saki tu man, August, uz ko es varēju cerēt?

Taimiņš paliek atbildi parādā — tiešām bija brīži, kad viņš pats necerēja, ka viņu tik ātri atbrīvos no fil­trācijas nometnes.

— Ne jau grūtību es baidījos, August, nē! — Eleo­nora turpina. — Arī šeit mana dzīve bija viens vienīgs ļauns murgs…

— Nerunāsim vairs par to, — Taimiņš viņu pārtrauc. — Tagad viss būs labi! Tagad mēs esam kopā!

Eleonora raud, bet jau pēc mirkļa pasmaida caur asa­rām.

— Cik laimīga esmu, ka tu vēl mīli mani lāpāt kā to­reiz! — viņa atliec Taimiņa galvu: — Tu taču nekad vairs nepametīsi mani, August? Par spīti visam?

— Par spīti visam! — Taimiņa atbilde skan kā zvē­rests. — Es varu piedot visu, Nora, tikai vienu es ne­kad nepiedošu — melus, — Taimiņš ilgi lūkojas Eleo­norai acīs: — Kā tu nokļuvi «Kristālā»?

— Biju bez angažementa. Un pēkšņi man piedāvā kontraktu. Man nebija ne jausmas, kas aiz tā slēpjas…

— Kas piedāvāja?

— Dīkrosis, «Kristportas Kurjera» redaktors.

— Dīkrosis? — Taimiņa balss kļūst asa. — Tas taču ir tas tips, kas man uzplijās uz kuģa… Nu es sāku sa­prast…

— Man viņš par tevi neteica neviena vārda, tikai iedeva šo dziesmas tekstu… Un tur es ieraudzīju tevi! Tas bija tāds brīnums!… Un tagad mēs te esam gūs­tekņi… Tas ir viņa, Dīkroša roku darbs!… Man ir bai­les… Par tevi un vēl vairak par sevi.

— Neraudi, Nora, — Taimiņš viņu mierina. — Driz mūs atbrīvos, un tu aizmirsīsi visas savas bēdas. Mēs kopā brauksim uz dzimteni!

— Kaut tā būtu!… Bet es baidos, baidos.

— Mums nav ko baidīties! — Taimiņa balsī skan stingra pārliecība. — Šiem neliešiem drīzāk jābaidās no manis. Kapteinis mani meklēs, viņš panāks manu at­brīvošanu!

— Bet, ja tavs kuģis aiziet, pirms mus atradīs?…

— Nekad! Biedri pametīs mani tikai tādā gadījumā, ja noticēs, ka esmu kļuvis par nodevēju…

Taimiņš apklust. Pirmoreiz pa visām šīm stundām viņš mēģina iztēloties šo atgadījumu nevis no sava, bet no kuģa komandas viedokļa: nekā nepaskaidrojis, viņš pilsētā atdalījās no biedriem un pazuda nezināmā vir­zienā. Ko jūrnieki zina par viņu, izņemot to, ka viņš jau vienreiz bēdzis uz šo pašu Kristportu? Tas taču viņa pirmais reiss uz «Padomju Latvijas», kādas viņam tiesī­bas prasīt nešaubīgu uzticēšanos?

It kā uzminējusi, kas norisinās drauga dveselē, Ele­onora piekļaujas Taimiņam:

— Nedomā vairs par to… Saki, ka mīli mani!…

Ārā sāk jau krēslot, bet istabā to vēl nemana. Cieši apskāvušies, Taimiņš un Krelle sēž uz dīvāna. Liekas, viņi ir atšķirti no visas pasaules ar tās ikdienišķajām rūpēm, liekas, viņi dzīvo tikai sev. Tik daudz jau ir izrunāts, tik daudz vēl palicis ko pateikt.

— Vai atceries, kādā mazā istabā tu toreiz dzī­voji? — Taimiņš jautā. — Vakaros tu nāci no konser­vatorijas, dziedāji toņkārtas un kaimiņi bungoja pie durvīm…

— It kā to varētu aizmirst, — Eleonora sapņaini saka. — Vai tu esi drošs, ka man atļaus atgriezties?

— Protams! Tu taču nekā ļauna neesi darījusi.

— Cik tas būs brīnišķīgi — sēdēt ar tevi Bastejkalnā! Rīga droši vien kļuvusi vēl skaistāka… Tagad, kad beidzot esmu tevi satikusi, pati vairs nesaprotu, kā varēju dzīvot svešumā.

— Es tomēr neesmu maldījies, — Taimiņš līksmi ie­saucas. — Tu nemaz neesi pārvērtusies!

Nezinu, nezinu, — Eleonora domīgi pašūpo galvu. — Baidos, ka esmu kļuvusi veca, ka man pie­trūks spēka pārvilkt svītru visam, ko esmu te piedzī­vojusi.

— Kopā ar mani tu būsi slipra, Nora. Pirms desmit gadiem arī man padomju dzīve likās sveša, nesapro­tama. Bet tu redzēsi, cik viegli cilvēks aizmirsi visu ļauno…

— Jā, galvenais, ka mēs būsim kopā, — Eleonora noskūpsta Taimiņu. — Es vēl nespēju īsti noticēt šai laimei.

— Mēs to izkarosim, Nora. Paļaujies uz mani.