Piedzīvojums Kristportā

* * *

Sakarsis pēc ašā gājiena, kas — par laimi! — īsti nejāva nodoties prātojumiem un minējumiem, Taimiņš atver varietē zāles durvis. Kara gados las bija vērmahta lokāls, tāpēc godīgie cilvēki mela ap teātri prāvu līkumu. Taču runāts par «Kristāla» greznībuarītoreiz tika daudz, tāpēc Taimiņš ir vīlies — ne tik provinciālu un mietpilsonisku viņš bija iedomājies skatuvi, uz kuras dzied viņa Eleonora. Bet patlaban tas nav galvenais, daudz svarīgāk uzzināt, vai viņš nav no­kavējis.

Nogaidījis, kamēr norimst šķidrie aplausi, kas pavada burvju mākslinieku, Taimiņš vaicā viesmīlim:

— Sakiet, vai Eleonora Krelle jau uzstājusies?

— Vēl ne, — un viņš aizved Taimiņu pie brīva gal­diņa pašā priekšējā rindā: — Konjaku vai šampanieti?

— Konjaku! Uz mana rēķina! — atbild Venstrāts, kas pienācis pie galdiņa. Pasviedis viesmīlim naudas zīmi, viijš palokās: — Atļausiet iepazīties — Venstrāts, ko­mersants… Tas ir, bijušais komersants, pašlaik esmu Eleonoras Krelles impresārijs. Ticiel man, esmu glai­mots, ka padomju jūrnieki interesējas par mākslu, — viņš, kā paskaidrodams, norāda uz Taimiņa formas tērpu. — Noras mākslu… īsts talants! — Karuzo brun­čos! Tas ir, par musu…

— Jā? — Taimiņā cīnās dalītas jūtas. Vēl vakar viņš būtu bijis bezgala priecīgs, saticis cilvēku, kas var pastāstīt par Eleonoras dzīvi. Tagad gribas pabūt vienam, jo šķiet, ka atkalredzēšanās laime necieš nekādus lieci­niekus. Bet Venstrāts, kā par spīti, netaisās aiziet, un neatliek nekas cils, kā piedāvāt krēslu.

— Tencinu, — un Venstrāts apsēstas. — Man allaž prieks sarunāties ar īstu mākslas cienītāju.

— Redzat, — Taimiņš izklaidīgi ielej sev konjaku, ko viesmīlis tikmēr paguvis atnest. — Eleonora Krelle jums laikam stāstījusi… Vārdu sakot, viņa ir no Rī­gas… Un arī es esmu no turienes… Ļoti gribētu viņu satikt!… — Kādēļ reizēm tik sasodīti grūti izteikt vis­cilvēcīgākās jūtas?!

Aiz Venstrāta melnajām acenēm uzzib prieks. Viņš pašlaik izskatās pēc žņaudzējčūskas, kuras atplestajai rīklei tuvojas nohipnotizētais upuris. Atcerējies savu lomu, Venstrāts savelk seju laipnā smaidā.

— Esmu pārliecināts, ka Eleonora priecāsies. Viņa allaž cenšas satikties ar tautiešiem, kas var alvest svei­cienus no dzimtās malas. Un es zinu, — Venstrāts pie­liecas tuvāk, — tās nav tikai ilgas pēc dzimtenes. Viņai tur palicis mīļotais cilvēks. Nu jau drīz būs pagājis desmit gadu, bet sieviete laikam nekad nezaudē cerī­bas, nespēj samierināties ar domu, ka… Bet ko es te pļāpāju! Es kļūslu indiskrēts… Jūs man piedosit… — viņš it kā apjēdz, ka sarunā ar pasvešu cilvēku tāda vaļsirdība nav vietā. — Uzrakstiet zīmīti, aiznesīšu starpbrīdī!

Izvilcis no kabatas piezīmju grāmatiņu, Taimiņš pēkšņi vairs nezina ko rakstīt. Tik daudz šajos gados sakrājies, ka šķiet pilnīgi neiespējami ietērpt to dažos sausos vārdos. Viņš izplēš lapiņu. Atskrūvē pildspalvu. Un aizvien vēl nezina, ko pavēstīt Eleonorai.

Skatuvē tikmēr turpinās priekšnesumi, kuros neviens neskatās. Divas puskailas akrobātes met kūleņus, vingro, un pat starmetēju mainīgie gaismas efekti ne­spēj kaut cik maskot viņu kalsnos ķermeņus. Vienī­gais, kas ar interesi seko izrādei, ir Šviks.

— Ideālas figūras… zārkam! — viņš beidzot izsaka savu lietpratēja spriedumu.

— Nesaprotu, kāpēc doktors Borks lūdzis mūs no­skatīties šo programmu, — Zumers žēlabaini čukst. — Man pašlaik prāts nemaz nenesas uz izpriecām.

Jau pēc vienas dejas zālē atkal nodziest gaisma. Or­ķestris ievada paskumju, smeldzošu melodiju. Bet priekškars neatveras. Biezā samta klusināta, palsajā pustumsā skan Krelles mazliet aizsmakusi, dziļā balss:

Tā kā lapa, ko mīda kājām, Ko pa notekām vēji nes, Tālu lālu no savām mājam Svešumā klīstu es.

Taimiņš pieceļas, ar visu ķermeni padodas uz priekšu. Tā ir Eleonora, balss, kuru viņš dzirdējis neskaitāmās bezmiega naktīs, ar kuru viņš sarunājies izmisuma brī­žos, kādu dzīvē diemžēl pagadījies daudz: laivā, kad murgos katrs bangas grandiens pārvērtās zalvē; šķieta­majā drošībā Kristportā, kad iztēlē rādījās esesiešu spī­dzinātā Eleonora; filtrācijas nometnē, kad, skaitīdams stundas un dienas līdz kārotajam apvienošanās mir­klim, viņš nekādi nespēja ieskaidrot, ka arī ārzemēs cilvēks var saglabāt neaptraipītu sirdsapziņu un at­griezties dzimtenē bez slepeniem nodomiem; jūrskolā pavadītajos gados, kad neprātīgās cerības velti cīnījās ar nojautu, ka tik un tā viņam neatļaus pašam meklēt ārzemēs pazudušo līgavu; melnajās dienās, kad no komandtilta nācās raudzīties nesniedzamos apvāršņos, kas atdalīja no mīļotās. Taimiņš nebija salūzis, bet sagla­bājis ticību sev un citiem cilvēkiem. Un, lūk, tagad tā attaisnojusies!

Aizmirsis, kur atrodas, Taimiņš neko neredz, pat ne­pamana, ar kādu apmierinātu sejas izteiksmi viņu no­vēro Venstrāts. Viņš dzird tikai Eleonoras Krelles dziesmu.

Priekškars lēnām atveras, atklādams tumšu ieliņu, pa kuru vējš dzen zeltainas, rudenīgas lapas. Atslējusies pret laternu, kuras vājā gaisma tikko kliedē blīvo tumsu, stāv Eleonora Krelle, tērpusies baltā lietusmētelī. Plecus apņem sarkans lakats. Seju gandrīz neredz, bet Taimiņš tāpat zina katru vaibstu, un viņam liekas, ka pazudušie gadi nav atstājuši it nekādu pēdu, ka Eleo­nora kļuvusi vēl daiļāka — par spīti nežēlīgajam lik­tenim, par kuru stāsta dziesma:

Svešās zemēs par nieka grašiem, Slēpjot asaras, dziedu es.

Manas ilgas pēc dzimtenes apvāršņiem plašiem Apslapē kaucošais džezs.

Jā, tā ir viņa Eleonora! Ne tikai āriene nav izmainī­jusies,arīraksturs palicis tas pats, palikusi tā pati uz­ticība mūža sapnim un mūža mīlestībai. Taimiņš jūt, ka, dziedot šo dziesmu, Eleonora ik reizi domās kavē­jusies Rīgā, pie viņa. Tagad nevajag lauzīt galvu par apstākļiem, kuru deļ Eleonora nav līdz šim atgriezu­sies dzimtenē, kuru dēļ nav padevusi ne mazāko dzīvī­bas zīmi. Ar katru mirkli Taimiņā aug un nostiprinās pārliecība — viņiem pietiek aprunāties, un it viss atkal bus kā pirms desmit gadiem.

Krelle tikai dažas stundas mēģinājusi šo dziesmu, ku­ras pašsacerēto tekstu Dīkrosis pielāgojis pazīstamai melodijai. Un tomēr viņa skaidri apzinās, ka dzied labi, izjusti — šķiet, ka banālie vārdi likuši skanēt kādai aiz­mirstai dvēseles stigai, un tieši tas vērš izpildījumu sirsnīgu. Bet jau pec otra panta viņa pustumšajā zālē pamana saltumu, vienaldzību.

Kristportas publika garlaikojas.

— Es šai žanrā, protams, neesmu speciālists, — Zu­mers saka. — Bet nevaru iedomāties, ko doktors Borks grib ar to panākt.

Vīlusies arī mēbelēto istabu saimniece. Viņa jau pie­tiekami ilgi dzīvo šai pasaulē, lai saprastu, ka ar tādu dziedāšanu grūti gūt panākumus. Tiesa, Dīkrosis sa­maksājis mēnesi uz priekšu, bet kas būs pēc tam?

No sirds priecājas vienīgi varietē aktrise. No tādas konkurences tiešām nav ko baidīties. Iztēlodamās, kā­dus aplausus pati rīt izpelnīsies, viņa uzsmaida Krellei, taču tūdaļ apķeras un savelk seju sašutuma pilnā vaibstienā.

Taimiņam pat prātā neienāk izmantot nelielo pauzi, lai padotu Krellei kādu zīmi. Un tomēr Eleonora viņu ierauga. Ierauga, dziļi saviļņota, tuvojas skatuves ma­lai, grib skaļi izkliegt savu laimi un nedabū ne skaņu pār lupām.

Orķestris atkārto piedziedājuma ievadu. Diriģents nervozē. Klausītāji ir nesaprašanā. Tikai divi cilvēki ne­mana, kas notiek visapkārt.

Un tad pēkšņi Krelles balss atgūst kādreizējo spēku. Tagad viņa dzied vienīgi Taimiņam, tagad var nerūpē­ties par apmeklētāju gaumi, par rītdienu, ko noteiks šodienas sekmes.

Eleonora stāv ar zemu noliektu galvu. Cik viegli no­tēlot dziesmas pirmajā daļā paredzēto izmisumu! Pie­liek atcerēties visos pēdējos gados pārciestās nelaimes un pazemojumus. Un, kad orķestra pavadījums, kas pārvērties klusās vijoļu vaimanās, sitamiem instrumen­tiem un saksofoniem spēji ieslēdzoties, atkal pieņemas spēkā, viņa, gandrīz aizmirsdama, ka tā ir tikai skatu­ves loma, ieliek dziesmā gadiem krāto naidu.

Eleonora norauj no pleciem sarkano lakatu un pa­sviež gaisā. Pēkšņi iededzināto prožektoru spilgtajā gaismā tas patiešām šķiet plīvojam kā sarkans kaujas karogs. Sājā mirklī viņa pārliecināta, ka tieši ar šo žestu vajadzēja nobeigt dziesmu.

— Tā ir sarkano propaganda! — pēkšņi atskan klie­dziens.

Vīrs ar rētu sejā pielec kājās un ar skaļiem svilpie­niem ļauj vaļu labi tēlotam sašutumam. Viņam piebalso daži citi apmeklētāji.

Ievīstīdams Krelli, kas pat nejaudā palocīties, priekš­kars aizveras. Un vairs neatveras, jo zālē valda pilnīgs klusums. Tajā ar griezīgu disonansi krīt programmas pieteicēja vārdi, kurus viņš izkliedz ar ievingrinātu pacilājumu:

— Kā nākošo Eleonora Krelle dziedās padomju dziesmu «Demokrātiskās jaunatnes maršs».

— Viņa prātu zaudējusi! Šajā saspīlētajā politiskajā situācijā taču nedrīkst izpildīt tādas dziesmas. Baidos, ka viņai draud nopietnas nepatikšanas… — Venstrāts tēlo uztraukumu.

— Vai tiešām viņu var apcietināt? — Taimiņš neno­tic un jau nākamajā mirklī pats pieļauj tādu iespeju.

Venstrāts neatbild. Viņš metas uz durvīm, kas sa­vieno zāli un skatuvi.

Priekškars lēnām, it kā negribīgi pašķiras. Orķestris atskaņo ievadtaktis. Skatuve paliek tukša. Orķestris at­kārto ievadu, bet Krelle aizvien vēl neparādās. Pēkšņi priekškars atkal aizveras. Zālē iedegas gaisma.

Taimiņš pielec kājās. Viņam blakus iznirst Venstrāts.

— Ātrāk! — Venstrāts mudina,

— Kas noticis?

— Policija! — Venstrāts čukst aizsmakušā balsī.

Taimiņš ar vienu lēcienu sasniedz durvis uz skatuvi.

Smešs un vīrs ar rētu vaigā draudīgi nostājas priekšā. Taimiņš gatavs ar varu izkarot sev ceļu. Venstrāts sa­ķer viņa atvēzienam pacelto roku.

— Te mēs netiksim, tikai zaudēsim laiku, — Vens­trāts velk Taimiņu sev līdzi. — Jāskrien apkārt! Uz aktieru izeju!

Apgāzis ceļā pagadījušos krēslu, uzdūries viesmīlim, kas tikai pēdējā mirkli pagūst izbalansēt ar glāzēm ap­krautu paplāti, Taimiņš paskrien garām šveicaram. Ne­manīdams, ka Venstrāts vairs neseko, viņš skrien ap­kārt ēkai — turp, kur vientuļa spuldze apzīmē aktie­riem domāto izeju.

— Vai izrāde jau beigusies? — vecais Sērenss sauc viņam nopakaļ.

Atbildi nesaņēmis, viņš šļūcošiem soļiem dodas tai pašā virzienā — kas to lai zina, varbūt pēc spīdošiem panākumiem, par kuriem vecais Sērenss it nemaz ne­šaubās, dziedātāja bus vēl devīgāka…

…Dīkrosis bija rīkojies kā smalks psihologs. Plāno­dams savu provokāciju, viņš neatstāja novārtā ne ma­zāko faktoru. Pazīdams Taimiņa karstgalvību pēc Krelles nostāstiem un arī pats uz kuģa pārliecinājies par stūr­maņa šķautnaino raksturu, viņš nolēma to izmantot sa­vos nolūkos. Varēja, protams, brīdināt Krelli un pie­spiest viņu piedalīties spēlītē, bet Dīkrosis, kas sevi uzskatīja par mākslinieku, mīlēja improvizāciju, ticēja, ka viss risināsies dabiskāk, ja dziedātāja patiešām noti­cēs briesmām un ar īstu izbīli balsī sauks palīgā. Insce­nēdams apmēram tādu pašu situāciju kā vāciešu oku­pētajā Rīgā, Dīkrosis bija drošs, ka Taimiņš, daudz ne­prātodams par sekām, metīsies palīgā. Un gan jau viņš izdarīs kādu muļķību, kas ļaus rīkoties pēc patikas.

Tiešām viss noliek, kā paredzēts. Iztālēm Taimiņš ierauga Eleonoru. Divi Venstrāta tēvaiņi pašlaik iegrūž dziedātāju mašīnā, kuras numurs nosegts ar apvalku.

— Nora! Nora! — viņš kliedz, traukdamies uz priekšu.

— August! Palīgā! — atbild pa pusei apslāpēta balss.

Taimiņš jau gandrīz sasniedzis notikuma vietu. Šai mirklī viņu no mugurpuses saķer puisis golfa biksēs. Bet Taimiņš izraujas. Uzbrucēju ķer dūres sitiens pa zodu. Viņš sagrīļojas un, ar galvu atsities pret mašīnas sānu, noslīd zemē.

— August, sargies! — Krelle sauc no mašīnas.

Bet ir jau par vēlu. It kā tikai gaidījuši attaisnojošu ieganstu, pārējie Venstrāta rokaspuiši uzklūp Taimi­ņam, pēc īsas cīņas pieveic un ievelk automobilī. Pe­lēkā mašīna tūdaļ uzņem ātrumu un, gandrīz notrie­kusi no kājām veco Sērensu, aizjoņo ziemeļu virzienā. Pēc brīža tālumā izzūd sarkanais «stop» signāls, zem kura redzams numurs 00-2941.

Klusajā, tumšajā šķērsieliņā paliek tikai vecais Sē­renss un apvalks, kas cīņas laikā nokritis no mašīnas numura plāksnes.

Beidzot kapteiņa darba diena ir galā. Izvadīti visi melnā kaviāra un īstās krievu vodkas tīkotāji — ostas pārvaldes darbinieki, karantīnas dienesta ierēdņi, mui­tas virsnieki un firmu pārstāvji, stividori un dispečeri, kas ieradās ar dažnedažādiem nevajadzīgiem papīrīšiem, lai tikai saņemtu tradicionālo cienastu un apmai­nītos pāris nekā neizsakošām frāzēm par laika progno­zēm. Izvadīts arī franču kuģa kapteinis, kas gan dzēra vienīgi paša atnesto konjaku, toties uzplijās ar divdo­mīgiem komplimentiem par krievu navigācijas māku, kas devusi «Padomju Latvijai» iespēju apvest ap stūri streikojošos ločus. Šos nolādētos ločus, kas nez cik ilgi marinēs viņu šai dieva aizmirstajā Kristportā, kur pat nevar noskatīties puslīdz pieklājīgu rēviju.

Nu Akmens ir brīvs. Atjaunojis kajītē ierasto pedan­tisko kārtību, viņš uzmet skatienu sienas pulkstenim. Jau dažas minūtes pāri pusnaktij — lūk, kāpēc vairs nestrādā celtņi. Bet diena krāvēji rāvusies gods godam, nebūs nekāds brīnums, ja pēc divām dienām tilpnes būs tukšas. Jāuzzina, cik šodien paveikts, tad varēs lik­ties uz auss.

Klājā viņš tūdaļ nojauš, ka noticis kaut kas ārkār­tējs. Ne jau tāpēc, ka te joprojām pulcējas vai visa komanda, — kad svešā ostā nenāk miegs, vīri bieži vien kavējas laukā, lai pārspriestu pilsētā redzēto. Bet patlaban valda gandrīz ar roku sataustāma nomāktība. Sastājušies gar reliņu, jūrnieki lūkojas tuksnešainajā krastmalā un drūmi klusē. Nerunā pat Dubovs, kas cit­kārt būlu izmantojis izdevību pamācošai pārrunai par notikumiem kapitālistiskās zemēs. Nervozi sūkādams nodzisušo pīpi, pirmais palīgs staigā šurp turp. Ierau­dzījis kapteini, mēģina mundri pasmaidīt, bet arī tas nespēj noslēpt, ka viņa seja pēkšņi izskatās veca un nogurusi.

— Kas lēcies?

— Nieki, — Dubova balss skan pārāk bezbēdīgi, lai varētu noticēt viņa jautrajai omai. — Taimiņš vēl nav atgriezies, un puiši nolēmuši viņu sagaidīt…

— Puiši nolēmuši, bet jūs pats vienkārši elpojat svaigu gaisu, vai ne? Krasta atvaļinājums viņam bei­dzas…

— Tieši pusnaktī — kā visiem pārējiem.

Kapteinis paskatās rokas pulkstenī.

— Tad vel nav ko sevišķi bažīties, — viņš vērīgi ielūkojas sava pirmā palīga acīs un pēkšņi saprot, kas satrauc Dubovu: — Kāds viņš bija, kad aizgāja? Vai pamanījāt kaut ko aizdomīgu?

— Tāds kā parasti, — Dubovs krata galvu. — Es jau nekā nesaku, bet Čaikins pieļauj, ka viņš varbūt privātas darīšanās aizkavējies…

— Kādas tur vēl privātas darīšanas? — kapteinis pa­mazām kļūst errigs.

— Vai kādreiz redzējāt līgavas fotogrāfiju, kas ka­rājas Taimiņa kajītē?… Un tagad puiši stāsta, ka visa pilsēta pārplūdināta ar kādas dziedātājas fotogrāfi­jām… Esot ļoti līdzīga! Apzvērēt neviens nevar, bet Čaikins ir pārliecināts, ka tā pati vien ir!

Kapteiņa seja apmācas. Tas ir viņa trešais patstāvī­gais reiss uz ārzemēm, bet Akmens jūt, ka īstā spēku pārbaude vēl tikai priekšā. Uzminējis, kādas rūpes no­darbina kapteiņa prātu, Dubovs mierina:

— Tūlīt atnāks un pateiks, ka pirms gulēt iešanas sa­gribējās iztukšot kausiņu alus.

— Tikai ne Taimiņš! — kapteinis pakrata galvu.

— Visos iepriekšējos raksturojumos viņš cildināts kā disciplīnas paraugs. Vīzu viņam neizsniedza pavisam citu iemeslu dēļ… — viņš pēkšņi kļūst domīgs.

— Brauc!

Pa krastmalas bruģakmeņiem lēkā kādas mašīnas starmetēju kūļi, ķer kuģa klāju un mirkli apžilbina Akmeni un Dubovu, tad slīd tālāk. Mašīna neapstājas pie «Padomju Latvijas».

— Aizdomīgi, — beidzot Dubovs atklāti izsaka savas bažas. — Ož pēc provokācijas… Papriekš šis raksts avīzē par Taimiņu, tagad viņš pats pazudis… Ja viņš līdz rītam nepārradīsies, būs jāziņo policijai.

— Ko tu ziņosi? Un ja te patiešām iejaukta sie­viete?… Taimiņš reiz stāstīja, ka vēl arvien ļoti mīl savu līgavu. Jus taču viņu pazīstat — mazrunīgs, bet aizraujas! Ja šī dziedātāja ir Augusta bijusī līgava, es ne par ko negalvoju, lai mani jupis!

— Pieņemsim, ka jums taisnība… Tādā gadījumā viņš taču varēja mūs brīdināt, atsūtīt kādu ziņu, ka līdz rītam paliks pilsētā… — pēkšņi Dubovs triec dūri pret reiiņu. — Un ja tās ir lamatas?

— Lamatas? — Akmens nesaprot.

— Nūja! Iespējams, ka šis žurnālists par Taimiņu zina vairāk nekā mēs ar jums kopā. Un uz tā būvē savu provokāciju. Būs jagriežas pie policijas. Un, jo ātrāk, jo labāk!

— Lai pēc tam šis tips savā avīzē varētu apcelt mani. Nevis kapteinis, bet pārbijusies aukle, — pats īsti ne­zinādams, kas jādara, kapteinis tagad skaišas uz sevi.

Dubovs apliek viņam roku ap pleciem:

— Ek tu… Pārdzīvo? Patiesi?

— Un jūs ne?

— Nē, kapteini, vismaz ne tā, kā jums liekas, — Du­bovs stingri nosaka. — Es nepārdzīvoju. Es pazīstu sa­vus ļaudis. Un Taimiņu jo sevišķi. Vēl šodien esmu ar mieru galvot par viņu. Nekad, dzirdat, nekad nenoti­cēšu, ka viņš var… Pie velna! Pat negribas izrunāt šo riebīgo vārdu, ko pirms dažiem gadiem cilājām bez jē­gas un bez iemesla!

— Kaut zinātu, kur viņš atrodas! — nevēlēdamies iz­rādīt savas bēdas, kapteinis strupi pagriežas un dodas uz savu kajīti. — Tikai nemodiniet mani, kad Taimiņš ieradīsies, — šos pēdējos vārdus viņš tīšu prātu saka tik skaļi, lai visi tos varētu sadzirdēt.