Piedzīvojums Kristportā

* * *

Motorlaiva trauc pa Kristupi. No augšas tā izskatās kā starp divām milzīgām sienām iemaldījusies vabole, kas, izmisīgi izeju meklēdama, šaudās līkločiem. Lietus­mēteļa apkakli pacēlis, putu apšļākts, Dīkrosis sēž blakām stūres vīram un nododas pārdomām. Tā taču būs viņa pirmā sastapšanās ar tautiešiem, kas dzīvo viņpus «dzelzs aizkara». Kopš viņš aizbēga līdzi vāciešiem, ku­riem okupācijas laikā bija ne tik daudz uzticīgi, cik ienesīgi kalpojis, Dīkrosis centās pēc iespejas retāk at­cerēties Latviju. Viņa acīs tā bija nevis latviešu apdzī­vota zeme, bet vienīgi novads, kur valda boļševiki. Atkūlies Kristportā, Dīkrosis nolēma apmesties te uz dzīvi. Viņš ieradās nevis kā no dzimtenes aizbēdzis pli­kadīda, bet kā cilvēks, kas meklē iespēju pielietot sa­vas žurnālista spējas un nelielo kapitālu. Ātri vien iemācījies valodu, diezgan veikli tēlodams demokrātu un terora upuri, Dīkrosis samērā īsā laikā kļuva par «Kristportas Kurjera» galvenā redaktora vietnieku un līdzīpašnieku. Sākumā svešā apkārtne, svešās paražas, maz pazīstamie ļaudis vēl izsauca saldsērīgas ilgas pēc Rīgas, kur turīga tēva paspārnē bezbēdīgi pavadīts «tas skaistais jaunīb's laiks». Tādēļ viņš bija tīri priecīgs, uzzinājis, ka Kristportā ieradusies tautiete — dziedātāja Eleonora Krelle. Kā jau katrs vīrielis, kas iet pie sie­vietes, lai gūtu baudu un atpūtu, Dīkrosis nekad nebija sevišķi interesējies, kāds bēdīgs liktenis to atvedis Kristportā. Taču, padzirdējis, ka Eleonora grib atgriez­ties Latvijā pie sava drauga un nākamā vīra, Dīkrosis, lai nezaudētu pēdējās, pie tam ne pārāk apgrūtinošās saites ar dzimteni, iegalvoja viņai, ka tas sen aizsūtīts uz Sibīriju. Vēlāk, kad Dīkrosis bija iedzīvojies vietējā sabiedrībā un ar dažiem ietekmīgām personām sniegta­jiem pakalpojumiem pat ieguvis pilsētā zināmu ietekmi, viņš arvien retāk iegriezās pie Eleonoras, kas pa to laiku bija noslīdējusi līdz dziedātājai ostas krodziņā. Nu jau vairak par gadu viņi nemaz nelika redzēju­šies… Un tagad pēc desmit, piecpadsmit minūtēm Dīkrosim atkal būs iespēja runāt latviski, runāt ar cilvē­kiem, kuriem dzīve ierādījusi neapskaužamu lomu dzī­vot Latvijā.

— Vai jus sēdēsiet mierīgi! — Dīkrosis uzsauc Švikam.

Ieraudzījis aiz pagrieziena iznirstam kuģa korpusu, tas savā uzbudinājumā pielēca kājās un gandrīz apgāza laivu.

— Kā es varu paliki mierīgs, ja tur tuvojas mans pēdējais glābiņš! — Šviks protestē.

Sagrīļojies viņš pieķeras Dīkrosim un nokrīt viņam blakus. Švika stāvoklis tiešām tikpat kā bezcerīgs. Kristportas iedzīvotāji, kaut arī mēdza sūroties par grūtiem laikiem, tomēr mira pilnīgi nepietiekama skaitā. Draudošā bankrota iespaidā viņš sapņoja piedzī­vot kādu katastrofu, kas ļautu uzreiz tikt vaļā no visiem krājumiem. Plūdi Bergholmā viņam likās paša dieva sū­tīti. Cerēdams, ka turienes apbedīšanas firmas nebūs laikā sagatavojušās tādam neparedzētam gadījumam un tādēļ labprāt iegādāsies deficīta preci, Šviks savā apmā­tībā nofraktēja divus kuģus un piekrāva ar zārkiem. Un nu pēkšņi kā zibens spēriens no zilām debesīm šis nolādētais streiks, kuru Šviks piedēvēja konsula Frek­sas intrigām. Ziņa, ka krievu kuģa komandai ir savs locis, kas varēs izvest kuģus no Kristportas, būtu Švi­kam likusi ne vien traukties motorlaivā, bet, ja vaja­dzīgs, pat peldus doties pretī saviem glābējiem.

Tikko motorlaiva piestājusi pie «Padomju Latvijas» sāniem, Šviks atgrūž Dīkrosi un, satvēris no augšas no­mestās virvju kāpnes, ar mērkaķa veiklību uzrāpjas klājā. Nepievērsdams uzmanību smīniem, kādus jūrnie­kos izraisa viņa melnais mācītāja tērps, viņš lauzītā angļu valodā sauc:

— Kur jūsu locis?

Pēc brīža Šviks iznirst Taimiņa priekšā. Viņa spieķis gandrīz atduras pret Taimiņa degungalu.

— Jūs esat locis? O! Jūs vadāt kuģi? O! — neļaujot Taimiņam atbildēt, viņš pasniedz savu vizītkarti. — Šviks! Apbedīšana mazumā un vairumā — Šviks! Allaž jūsu rīcībā, bušu priecīgs pakalpot — jums, jūsu radiem un paziņām…

— Ceru, ka iztiksim bez jūsu pakalpojumiem, — Tai­miņš nespēj atturēties no smaida par jocigo vīreli, kas uzbudināti vicina savu spieķi. — Jeb vai jūs domājat, ka dzīvi mēs līdz Kristportai neaizkļūsim?

— O! Jūs mani pārpratāt! Tieši otrādi! Tik lielisku loci nekad savā mūžā neesmu redzējis! Es jums lab­prāt uzticētu ne tikai savas firmas nākotni, bet pat savu dzīvību. Taču pašlaik runa nav par mani, bet par ci­tiem, par nelaimīgajiem bergholmiešiem… Plūdi! Bads! Epidēmijas! Esmu piekrāvis divus kuģus, lai palīdzētu viņiem. Izvediet tos no Kristportas — un debesis jums par to atlīdzinās! Kas attiecas uz mani, tad varat pie­prasīt pat virsstundu likmi. Es samaksāšu. Un ar kap­teini parunāšu, nešaubos, ka viņš sapratīs mani.

— Toties es jūs pagaidām nesaprotu… Jūs gribat piegādāt plūdos cietušajiem pārtiku?

— O nē! Jūs mani atkal pārpratāt. Tieši otrādi! Pie­krāvu divus kuģus ar pirmšķirīgu preci! Zārki nevar iz­kļūt no ostas! Apžēlojieties par cilvēkiem, kas paliks bez kristīgas apbedīšanas! Dodiet viņiem iespēju no­mirt, kā ticīgiem pienākas, un jūs tapsiet atalgots! — Šviks iebāž roku kabatā, lai izvilktu čeku grāmatiņu, bet savā uztraukumā tai vietā izņem preču paraugu — miniatūru zārku.

— Jums pašiem savi loči. Griezieties pie viņu kris­tīgās sirdsapziņas. Jeb vai viņi visi kļuvuši par bezdiev­jiem?

— O! Vai tad jūs nezināt? — Švika uzbudinājumā drebošajos pirkstos spieķis griež tik straujus virpuļus, ka tikko neielido Čaikinam sejā. — Vēl ļaunāk! Viņi nupat pieteikuši streiku! Atraduši īsto laiku! Tāda izde­vība! Tagad viss atkarīgs no jums! Ja neapžēlosities, būšu spiests…

— Streiku? — gandrīz vienbalsīgi iesaucas Taimiņš un Čaikins.

— Kāpēc tad ostas valde mums nekā nav teikusi? — jautā pārsteigtais Taimiņš.

— Varu jums paskaidrot, — stūres mājā parādās Dīkrosis. — Bet vispirms palūgšu mazu interviju. Mūsu lasītājus interesē…

— Kas jus tāds esat?

— Pagaidiet! — Šviks izmisīgi vicina spieķi. — Ne­jaucieties starpā! Dzīvības un nāves jautājums! Ļaujiet man aprunāties ar loča kungu…

— Švika kungs, jūs velti tērējat laiku. Tas ir pa­domju kuģis, — Dīkrosis apzinās, ka Šviks neļaus vi­ņam izrunāt ne vārda. — Pie viņiem visu izšķir aug­stākā instance, šai gadījuma kapteinis… Ieteicu…

Dīkrosis tā arī nepagūst kaut ko ieteikt, jo nākamajā mirklī Šviku it kā vējš izpūš no stūres mājas.

— Tagad varam iepazīties. Esmu avīzes «Kristportas Kurjers» redaktors, — Dīkrosis visu laiku runājis an­gliski. Pēkšņi, ciešāk ieskatoties Taimiņa sejā, viņam latviski pasprūk: — Parauj jupis! Tas tik ir numurs!

Dīkrosis gandrīz nešaubās, ka šis jūrnieks ir Eleo­noras draugs, kura ģīmetne kādreiz kā svētbilde karā­jusies dziedātājas istabiņā un allaž kritusi viņam uz nerviem. Viņš vēl nezina, kādus labumus no tā izsitīs, bet smalkais deguns nojauš visādas iespējas.

— Jus esat latvietis? — Taimiņš ziņkāri jautā.

— Bez šaubām!… Lūdzu vienu brītiņu nekustēties! Tā! Paldies! — nofotografējis Taimiņu, Dīkrosis paze­mina balsi līdz čukstam: — Šis te, — viņš neuzkrītoši norāda uz Čaikinu, — cerams, nesaprot latviski?

— Nē. Jūs laikam gribat man uzticēt svarīgu noslē­pumu? — Taimiņš pavīpsnā.

— Nebūt ne. Gribu tikai pateikt, ka manā personā — un varbūt ne tikai manā — jums Kristportā ir draugi.

Mēs labi saprotam, ka ne jau brīvprātīgi esat uzvil­kuši šo formas tērpu…

— Nevajag spriest par citiem pēc sevis, — Taimiņš tūlīt saprot, ar ko viņam darīšana. — Jums varbūt tie­šām neatliek nekas cits, kā valkāt šo teicami pašūto sulaiņa livreju… Par mani varat nerūpēties. Pat ja nebūtu nodzīvojis divus gadus Kristportā un iemanto­jis labus draugus starp ločiem…

— Ak starp ločiem? Ļoti amizanti. Ieteicu jums ne­rādīties viņiem acīs. Vai nezināt, kā apzinīgi proletā­rieši izrīkojas ar streiklaužiem?

— Domāju, ka viņi tomēr būs priecīgi redzēt mani.

— Priecīgi? Tas gan skan ļoti nozīmīgi. Varbūt tā nemaz nav nejaušība, ka padomju kuģis ierodas, tieši streikam sākoties?

— Vācieties pie velna!

— Beidzot dzirdu komunista cienīgu vīrišķīgu va­lodu. Es runāju ar jums kā cilvēks ar cilvēku, pēc tam ka tautietis ar tautieti, visbeidzot kā žurnālists, kas inte­resējas par viņam neizprotamu faktu, bet jūsu vienīgais atbalsts ir velns… Paldies par to pašu. Iznāks labs virs­raksts intervijai: «Padomju jūrnieks pasūta mūsu ko­respondentu pie velna»… Uz redzēšanos!

— Kas tas bija par tipu? — jautā Čaikins, raudzīda­mies pakaļ Dīkrosim.

Taimiņš parausta plecus.

— Nekas sevišķs… Bijušais latvietis…

Nokāpis motorlaivā, Dīkrosis uzgrūžas saniknotajam Švikam.

— Šie ļaudis! — Šviks vai aizsmok. — Šie ļaudis ne­zina, kas ir humanitāte! Nekā nejēdz komercijā! Vai tie ir cilvēki? — un viņš apsūdzoši paceļ pret kuģi spieķi.