Piedzīvojums Kristportā

* * *

Smeša uzdevums ir vieglāks, nekā pirmajā mirklī varēja likties. Tīri nejauši viņš iesāk sarunu ar iztei­cienu, kas izraisa neveiksmīgajā dziedātājā obligātu refleksu.

— Šefs lika pateikt, ka viesizrāde beigusies, — Smešs ar nepārprotamu žestu norāda uz durvīm.

Eleonoras pieredze nav mazāka ka Smešam, tikai ar to starpību, ka šādās reizēs viņa vienmēr bijusi cietē­jas lomā. Un pietiekami bieži nācies pārliecināties, ka nav nozīmes lūgties, birdināt asaras, lietot žēlabainus vārdus. Daudz prātīgāk aiztaupīL sev šādu pazemojumu. Un tomēr, kaut paredzēdama atbildi, viņa nespēj ne­vaicāt:

— Kur ir Taimiņš?

— Nav tavā darīšana! Tur, kur viņam jābūt! Aiz­brauca pavizināties uz galvaspilsētu!

Un, lūk, viņa atkal soļo pa Kristportas ielām. Par vēl vienu iluziju nabadzīgāka un tomēr bagātāka. Lieku reizi sapratusi, ka šai pasaules daļā viņai neredzēt lai­mīgu dzīvi (kur nu laimigu — vispār it nekādu šā apzī­mējuma cienīgu, jo pat pie dzīvokļa saimnieces tagad kauns atgriezties), Eleonora neļaujas galīgam izmisu­mam. Viņa taču atradusi Augustu! Agrāk vai vēlāk viņu ceļi atkal krustosies, lai nekad vairs nešķirtos… Bet pagaidām?

Pagaidam kaut kā jānopelna sev kumoss maizes. Diemžēl nekas neliecina, ka «Jautrā delfīna» īpašnieka veikals pa šīm dienām butu uzplaucis. Nekā ieprieci­noša nesola arī viņa vārdi.

— Jus ko, smejaties par mani, vai? — krodziņa saim­niekam vairs nav pat enerģijas kliegt. — Pa visu šo laiku nāca viens krievs un tas pats tikai pirmajā dienā. Pēc tam kad komandai aizliedza kāpt krastā, viņš vēl dažas reizes atsūtīja pēc alus veco Tranzisu, bet ta­gad… — krodziņa saimnieks bezcerīgi noplāta rokas.

— Jā, dzirdēju pa radio, — Eleonora saka neskaņā balsī. — «Padomju Latvija» ir projām…

— Kas par niekiem?! Bet viņi nez kādēļ noenkuroju­šies reidā.

Reidā… To padzirdējusi, Krelle izskrien krastmalā. Tiešām «Padomju Latvija» nav aizgājusi. Taimiņš nav viens. Tepat, kā ar roku sasniedzami, ir vēl biedri, ku­riem viņš tā tic, ir palīdzība, glābiņš. Augustam unarīviņai!

Krelle vairs neatceras, ka pirms dažām stundām pati mēģinājusi pierunāt Taimiņu atteikties no dzimtenes, parakstīties zem apmelojuma un apmesties Kristportā. Kas viņai par daļu gar visu šo politiku? Viņa tikai gri­bēja dzīvot kā cilvēks — ar mīlošu vīru, ar ģimeni, savā dzīvokli, izrauties no posta. Tagad, kad viņa pa­visam tuvu redz kuģi, viņa no jauna gatava doties Augustam līdzi uz Padomju Savienību, gatava darīt visu, lai tikai nebutu atkal jāpaliek vienai.

Jau labu brīdi Eleonora mētājas pa tumšo krastmalu. Beidzot viņa ierauga kādu vīrieti, kura seju aizēno ce­pures platā mala.

— Vai jūs nepateiksit, kā man nokļūt uz padomju kuģa?

— Pavisam vienkārši, — Venstrāts ir laipnības iemie­sojums. — Sekojiet man! Es jūs nogādāšu īstajā vietā!

Un Eleonora Krelle seko viņam — tāpat kā visu savu mužu sekojusi stiprāku, enerģiskāku cilvēku padomiem. Priecīga, ka nevajag pašai domāt un rīkoties, viņa ļau­jas straumei, kas aizskalo visu lieko, nederīgo, dzīvot nespejīgo. Seko, tā arī nesapratusi, ka dodas pretī sa­vai nāvei.

Laiva attālinās no krasta. Vēl kādu mirkli dzird duļļus čīkstam, klusu guldzoņu, airiem ar ūdens virsmu saskaroties. Tad laiva izzūd skatieniem, pamirst trokšņi. Un neviens nesaklausa šāvienu, kas pēkšņi pāršķeļ va­karīgo klusumu, nedzird Eleonoras Krelles pēdējo klie­dzienu, nedzird šļakstienu, ar kādu viņas nedzīvais ķermenis, krītot dzelme, atvadās no Kristportas, kur tā arī neizdevās gūt laimi.

Mašīnrakstītāja nekādi nevar saprast, kas noticis ar Dīkrosi. Parasti viņš diktē tik ātri, ka pie labākās gri­bas nav iespējams sekot līdzi tekstam — jābūt laimī­gai, ja izdodas nepārjautāt kādu vārdu ik pēc teikuma. Šodien turpretī viņš pēc katras rindkopas iestarpina pauzi, it kā nejaudādams izspiest no pārgurušajām smadzenēm nākamo domu. Arī tagad taustiņu klaboņa jau sen apklususi, bet redaktors joprojām klusē.

Patiesībā tas nemaz nav raksta saturs, kas sagādā Dīkrosim grūtības. Arī nakts vidū, izrauts no dziļa miega, viņš spētu bez jebkādas piepūles sacerēt šādu reportāžu. Traucē reibinošā apziņa, ka šis raksts droši vien ir pēdējais, ko viņš diktē «Kristportas Kurjera» redakcijas telpās. Uzvara izcīnīta, rīt jādodas līdzi Bor­kam uz galvaspilsētu, kur gaida plašāka vēriena darbs, krietni lielāks atalgojums un, šaubu nav,arīdaudz grū­tāki un sarežģītāki uzdevumi. Un tieši tas patlaban no­darbina Dīkroša prātu, nejauj koncentrēties. Vai viņš tiks galā, vai spēs noturēties virspusē arī ūdeņos, kur mājo rijīgākas haizivis? Sev pašam taču drīkst atzīties, ka Borka spīdošais manevrs pārspēj visu līdz šim pie­redzēto. Vai vērts ielaisties šaha partijā ar spēlētājiem, kas paredz ne tikai trīs četrus gājienus uz priekšu, bet aprēķina itin visas varbūtības, sagatavojot pretiniekam slazdus šķietami līdzenākā vietā? Varbūt tomēr prātīgāk paliki Kristportā, kur nodrošināta gaužām pārticīga ek­sistence?

Dīkrosis palūkojas apkārt un saprot, ka domās jau atvadījies no sava patumšā kabineta, kur uz mūžu iepe­rinājusies lētu cigarešu un sliktas kafijas smaka, no iz­balējušajām litogrāfijām pie sienām un no stikla durvīm, caur kurām gan var novērot padotos, bet kas tai pašā laikā neizslēdz nepatīkamo sajutu pašam būt kā uz delnas. Citas izdevības nebūs, tāpēc jāriskē. Un atvadām jāsacer raksts, kas liks Kristportas ļautiņiem vel pēc daudziem gadiem atcerēties redaktora vietnieku Dīkrosi.

Viņš savelk pieri krunkās, pūlēdamies izgudrot se­višķi skanīgu frāzi.

— Jauna rindkopa! — Dīkrosis saka. — Rakstiet!… Taču maldījās tie, kas domāja, ka tas ir šīs drāmas pē­dējais cēliens. Punkts. Līguma parakstīšanai sekoja sen­sacionāls fināls.

Dīkrosis atkal sarauc pieri.

— Rakstiet! Tieši tai brīdi, kad tirdzniecības kuģis «Padomju Latvija» gatavojās atstāt mūsu ostu, daudzi Kristportas iedzīvotāji, to skaitā arī jūsu speciālais ko­respondents, bija apkaunojoša notikuma aculieci­nieki… Svītrojiet pēdējo teikumu! Sensacionāls fināls, kas risināsies Apelācijas tiesā. Jauna rindkopa… Līgums starp rēderiem un ločiem tiks anulēts, jo pierā­dīts, ka streikotāji rīkojušies pēc ārzemju aģentu in­strukcijām! «Padomju Latvijas» stūrmanis Taimiņš, par kura pazušanu mēs jau savlaicīgi informējām mūsu lasītājus, vadījis loču streiku! Viņu slēpa streika komi­tejas locekļi. Šo tumšo elementu mēģinājums slepus nogādāt Taimiņu atpakaļ uz kuģa neizdevās, pateicoties mūsu policijas modrībai. Nelīdzēja arī krievu jūrnieku viltīgais manevrs noenkuroties reidā, kur varētu izman­tot tumsas aizsegu. Padomju stūrmani apcietināja tieši tai brīdī…

— Cik interesanti! — mašīnrakstītāja pēkšņi izsau­cas. — Kad tas notika?

— Stulba zoss! — Dīkrosis strupi atbild. — Tas vēl notiks. Pēc stundas.