Seifam vajadzīgs kramplauzis

KRISTOFORS DEILIJS

Cirkā mēs iekļuvām caur dienesta eju, kad vecākais inspektors uzrādīja cirka īpašniekam savu apliecību, pēc mana ieteikuma paņēmis līdzi tikai desmit policistu. Pā­rējie — visa mobilā brigāde — palika ārpusē.

Neliela (un tādēļ jo cītīgāka klientu aprūpēšanā) izno­māšanas firma «Tērpi kāzām, bērēm un citiem oficiāliem gadījumiem» bija darījusi visu iespējamo, lai policisti publikā izskatītos pēc cienījamiem džentlmeņiem, kuri no baznīcas vai kapsētas nejauši ieklīduši cirkā.

So firmu vecākajam inspektoram Koulam ieteica viesnī­cas «Pie Džeka Kreiļa» visu zinošais portjē, kurš ar savu vietējā rakstura bagātīgo informācijas krājumu varētu pil­nīgi aizstāt elektroniskās smadzenes.

Viņš arī bija tas, kurš ar savu pļāpību mūs ierosināja iegriezties cirkā. Tas iznāca gluži neparedzēti.

Portjē pēkšņi atcerējās, ka Džeks vēl vakar pasūtījis viņam biļeti uz šīsdienas izrādi. Šorīt tas aizejot paņēmis biļeti, samaksājis par t<* nominālvērtību plus dzeram­naudu — vienu tūkstošo biljondaļu no «Zelta ekspreša» laupījuma. To darīdams, viņš esot piemetinājis: «Ja pēc manis apvaicāsies dāma, pasakiet, ka vakarā būšu cirkā, bet pēc tam, iespējams, iegriezīšos yarietē teātrī «Pie Port­velkomas skaistulēm».»

Sākumā vecākais inspektors Kouls diez kā neuzticējās šīm ziņām. Bet, atcerējies, cik spīdošus rezultātus devusi viņa intuīcija savienojumā ar Minervas pārdabiskajiem spēkiem, domīgs izgrūda:

— Ej tu sazini…

Galu galā no viesnīcas un tās apkārtnes aizvāca mil­zīgo sardzi. Palika vienīgi kāds desmits vietējās policijas darbinieku, kurus neuzkrītoši izvietoja novērošanai visiz­devīgākajās vietās. Vēl kāds ducis dežurēja veikalos, no kuriem varēja novērot viesnīcu.

Cirkā vecākais inspektors Kouls, paklausot manam pa­domam, rīkojās sevišķi piesardzīgi. Daļa viņa ļaužu iejuka publikā, citi paslēpās aiz bieza aizkara. Šis aizkars šķīra arēnu no aizkulisēm, kur bija gaitenis ar dienesta telpām un zvēru krātiņiem.

Lūkojoties pa aizkara spraugu, itin labi varēja pārre­dzēt gan arēnu, gan amfiteātri ar publiku.

Nupat kā bija beigusies mērkaķu uzstāšanās. Krātiņos sadzīti, tie neganti spiedza. Kādreiz tiku lasījis, ka šiem zvēriem piemīt daudz kas kopējs ar cilvēkiem, pat lampu drudzis viņiem dažkārt uznākot atgriezeniski, jau pēc uz­stāšanās. Spiegoņa aizvien pieauga, laikam mērkaķi par kaut ko stipri uztraucās. Vai nu viņus bija nogurdinājuši skatītāju trāpīgie joki (trāpīgie tajā ziņā, ka zvēriem tika mests, ar ko pagadās), vai arī uztrauca tas, ka viņu atrak­cija nav guvusi ierasto smieklu atbalsi. Nacionālā humora nedējas pirmajā dienā skatītāji bija dabūjuši redzēt daudz amizantākas atrakcijas.

Manas pārdomas iztraucēja mana paša balss, kas pēk­šņi atskanēja aiz muguras:

— Jūs mani nepazīstat! Es esmu Kristofors Deilijs! Bet jūs — Džeks Kreilis! Es jūs tūdaļ pazinu! Rokas augšā!

Ar šausmām apgriezos, meklēdams nezin ko. Iespējams, patiesi domāju sastapties aci pret aci ar savu runājošo rēgu. Pēc visiem šīsdienas notikumiem tas nebūtu nekāds brīnums, gluži otrādi — pilnīgi atbilstoši citiem karnevāla brīnumdarbiem.

Slepenībā es, protams, cerēju, ka ieraudzīšu nevis bez- miesas dubultnieku, bet magnetofoniņu ar prasmīgi sa­montētu atsevišķu manis kādreiz teikto vārdu ierakstu.

Apsviedies ieraudzīju man pilnīgi svešu muguru frakā, no kuras kabatas pēkšņi atskanēja vistas klukstēšana.

— Hi, hi, vai tiešām tu vairs nepazīsti mani, — fraka ierunājās gluži citā balsī, kas, bez šaubām, piederēja ma­nai sievai Minervai.

Tūdaļ no citas frakas kabatas atskanēja žēlabaina kaķa ņaudēšana.

— Velns ar ārā, kas tas par stulbu joku, — es sanik­nojos.

Atbildi saņēmu no duča mērkaķēnu, kas ar savu spieg­šanu un rāšanos šķita apdzīvojam veselu uzvalku — no bikšu stilbiem līdz mazajai vestes kabatiņai.

Sai mērkaķu trača imitācijai nekavējoties piebiedrojās krātiņos iespundētie īstie mērkaķi.

No frakas kabatām tagad atplūda klusa ērģeļu mūzika. Sai mūzikai skanot, starodams priekā par lielisko uzjaut- rināšanos, ar seju pret mani pagriezās vēderrunātājs Al­bions.

Momentā atcerējos, ka redzēju viņa vārdu cirka *a/Jišā. Tāpat arī (tās bija ne visai patīkamas atmiņas), kā viņš magu kongresa koncertzālē imitēja jau mirušās Den-Grab- Hisiba asistentes balsi.

Tai brīdi priekškars, kas atdalīja gaiteni no arēnas, pēkšņi pašķīrās. Mūsu priekšā stāvēja pats Den-Grab- Hisibs ar turbānu galvā, tērpies tumši zilā frakā, ko rotāja zodiaka zīmes. Viņa izģindusī seja ar caururbjošām acīm, augsto pieri un plānajām, cieši sakniebtajām lūpām izska­tījās briesmīga. Tā atgādināja faraona mūmiju.

— Jūs graujat manu uzstāšanos, Albion! — no šaurās spraugas starp plānajām lūpām izlauzās šņāciens.

— Piedodiet, maestro! — Albions pieklājīgi paklanījās. — Man nebija ne jausmas, ka jums ir tik smalka dzirde. Mans mazais jociņš nebija domāts jums, bet gan manam draugam Kristoforam Deilijam.

— Pat mērkaķi prot uzvesties labāk par jums! Jūs esat nevis komiķis, bet klauns! Ja jūs vēl kaut reizi traucēsiet manu maģisko eksperimentu… — un, nenobeidzis savus draudus, Den-Grab-Hisibs nozuda aiz priekškara.

— Parasts acu apmānītājs, bet iedomājas sevi par die­zin kādu pārcilvēku! — Albions paraustīja plecus. — Vai jūs ievērojāt viņa acis? Dzimis ļaundaris! Skatiens kā dūcis, tā vien liekas, ka tūlīt kritīs pie rīkles. — Mazliet atguvies no satraukuma, Albions iesmējās: — Atcerie­ties — toreiz magu kongresā es viņu nosaucu par angļu pilsspoku apvienības locekli? Viņam tas vēl par daudz labs kompliments. Viņu vajadzēja dēvēt par Raganu un vilkaču karaliskās biedrības prezidentu.

Pēkšņi mainījis toņkārtu, Albions laipni pasmaidīja.

— Manuprāt, mēs abi, būdami gandrīz vienādi populāri televīzijas skatītāju mīluļi, varētu atļauties viens otru uz­runāt vārdā, vai ne, mīļo Kristofor?

Sī frāze gluži instinktīvi lika man sakārtot" kaklasaiti, jo slavenais vēderrunātājs to pasacīja sievietes balsī.

— Bet viņam es vēl atriebšos! — turpināja Albions, šo­reiz atbilstoši teiktajam atkal vīrieša balsī. — Tūdaļ pēc viņa uzstāšanās ir manējā… Un to es izmantošu. Visu dienu prātoju, kā sasmīdināt publiku, kura jau tā pārsā­tināta ar jokiem. Bet nu es zinu, ko darīt! Sis Den-Grab- Hisibs ar savu nekaunīgo izturēšanos devis man lielisku ideju. Es sākšu savu numuru viņa uzstāšanās laikā, vēl atrazdamies šeit aizkulisēs. Pats redzēsi, kas tas būs par efektu! Tikai lūdzu tevi, dārgo Krist, nevienam ne puš­plēsta vārda. Tam jābūt pārsteigumam! — un Albions, nu jau atkal pavisam citā, vecīgi drebelīgā balsī izsaucās:

— Ha, skat, kā viņš āzē to veceni!

Es mazliet pavēru priekškaru.

Arēnā ar profilu pret mani stāvēja Den-Grab-Hisibs. Apmēram piecu soju attālumā no tā — paresna veca sie­viete. Pēc viņas izskata un izturēšanās uzreiz varēja uz­minēt, ka šī dāma apmeklē publiskās lekcijas par jogismu, spiritiskus seansus un tamlīdzīgus pasākumus, kur pave­ras skats mistikas pasaulē.

— Tūlīt es jūs iemidzināšu maģiskā miegā. Aizveriet acis! No šī brīža jūs pakļaujaties tikai manai gribai, — ātri nobēra Den-Grab-Hisibs bez viņam raksturīgā svinī­guma, kādu es biju ievērojis pagājušā reizē. Acīmredzot pirmītējā sadursme ar Albionu viņam bija krietni sabojā­jusi garastāvokli.

Den-Grab-Hisibs, nenovērsdams no sievietes caurur­bjošu skatienu, ar rokām izdarīja lēnas, slīdošas kustības, tā saucamos pasus, ar kādiem hipnotizētāji parasti ievada eksperimenta objektus pusmiega stāvoklī.

Es ievēroju, ka šoreiz viņš gluži labi varētu iztikt bez jebkādas hipnozes. Sieviete, raugoties viņā kā mistiskā dievībā, aizvēra acis, vēl pirms viņš bija izrunājis attie­cīgo pavēli, un acumirklī sastinga kā bez dzīvības.

Nedaudz nogaidījis, Den-Grab-Hisibs izstiepa abas ro­kas, it kā materializēdams no gaisa viņam vien saskatā­mus priekšmetus. Tūlīt arēnas abās pretējās pusēs, vie­nādā attālumā no sievietes, no grīdas it kā izauga divi seifi «Garants-Titāns-83».

Pēc tam Den-Grab-Hisibs uzaicināja brīvprātīgos no publikas. Tiem bija jāapliecina, ka naudas skapji cieši aizslēgti un ka mags nav nekā noslēpis zem savām drā­nām. Visa šī procedūra norisinājās lielā steigā. Pat neiz­griezis otrādi kabatas, kā toreiz magu kongresa laikā, Den-Grab-Hisibs nevērīgi pavēlnieciskā tonī aizsūtīja brīv­prātīgos palīgus atpakaļ zālē.

Viens no tiem — policists, pārģērbies džentlmeņa frakā, ar stīvinātu baltu krūtežu un nevainojami baltām manže- tēm — grasījās palikt. Bet arī šis mobilās brigādes dros­minieks nespēja pretoties caururbjošo acu hipnotizējoša­jam skatienam.

— Nost no arēnas! Jūs traucējat manu maģisko ekspe­rimentu, — nošņāca lielais mags.

Ar to pilnīgi pietika. Policists bez ierunām atsēdās savā vietā.

— Tūlīt šī sieviete pazudīs kreisajā seifā un, paklausot manam maģiskajam spēkam, atkal parādīsies labajā, — Den-Grab-Hisibs ātri nobēra savu sakāmo.

Hipnotizētā sieviete sakustējās. Smagi nesdama savas pieblīdušās miesas, viņa aizvērtām acīm, it kā neredzamas auklas vilkta, sīkiem soļiem virzījās pretī seifam pa kreisi.

Stāvēdams apmēram trīsdesmit pēdu attālumā no abiem seifiem, brīnumdaris ar rokām izdarīja apļveida kustības, atkārtodams tās pāris reižu, un lūpas izdvesa maģisko formulu:

— Lielais metāla gars, pieņem šo mirstīgo cilvēku sa­vos dzelžainajos skāvienos un atkal izlaid saskaņā ar manu gribu.

Tam sekoja man jau pazīstamais brīnums. Zibenim plaiksnoties un pērkonam dārdot, seifa disks sāka griezties pats no sevis. Pēdējā aprautā Den-Grab-Hisiba maģiskā kustība — un naudas" skapja durvis reizē ar pēdējo, vis­stiprāko grāvienu atsprāga vaļā.

Seifs bija tukšs.

Sieviete, ar pūlēm vilkdama savas ģikts mocītās kājas, bija paguvusi veikt tikai pusi ceļa līdz seifam.

Viņu ar ārkārtīgu interesi vēroja kāds skatītājs pirmajā rindā. Es jau sen būtu viņu pazinis, ja viņš neizskatītos tik ikdienišķs.

Šoreiz viņam nebija liekās bārdas un tumšo briļļu kā toreiz magu kongresā, bet gluži parastas acenes, kā jau mazliet tuvredzīgam cilvēkam. Tas taču bija Džeks Kreilis!

Arī starp cirka skatītājiem, tāpat kā starp viesnīcas «Pie Džeka Kreiļa» iemītniekiem, Džeks ne ar ko sevišķu neiz­cēlās. Lai īpaši ievērotu viņu, trūka viena no diviem fak­toriem — vai nu televīzijas oreola, vai arī policista uz­sauciena: «Turiet viņu, tas ir Džeks Kreilis!»

Tāds sauciens tiešām atskanēja. Arī vecākais inspektors Kouls beidzot bija pazinis Džeku. Apstulbis no pārstei­guma, nespēdams valdīt savas emocijas, viņš pāri visai arēnai uzkliedza saviem apakšniekiem:

— Tas taču Džeks! Ko jūs tūļājaties?

Sis kliedziens izraisīja veselu notikumu lavīnu.

Nezinu, no kā vadījās Džeks — no hroniska nosacīta refleksa vai no instinkta. Katrā gadījumā viņš reaģēja uz šo saucienu ar apbrīnojamu ātrumu. Kā atsperes sviests, viņš uzlēca kājās un pārmetās pāri barjerai, gandrīz no­triekdams no kājām resno sievieti, kas lēni taustījās pa arēnu, un ieskrēja seifā.

Durtiņas žvadzēdamas aizkrita, šoreiz bez zibens un pērkona.

Publika smējās locīdamās. Tā bija pilnīgi pārliecināta, ka redz komisku intermēdiju, īpaši ietilpinātu izrādes pro­grammā humora nedēļai par godu, ka vecākais inspektors Kouls, viņa padotie, kas, izdzirdējuši kaujas saucienu, pa­meta savas vietas amfiteātrī un tagad skraidīja pa arēnu, kā arī pats Džeks Kreilis — tie visi ir attiecīgi nogrimēti klauni.

Tikko seifa durvis bija aizcirtušās, no iekšienes atska­nēja balss. Dobja, nedaudz kariķēta un tomēr tik labi pa­zīstama publikai no «Universālās panorāmas» pārraidēm. Nokļuvis šajā metāla sprostā, Džeks Kreilis žēlabaini lū­dzās:

— Izlaidiet mani, es tūdaļ nosmakšu. Ei tu, veco šarla­tāni Vispirms tu mani iespundē un nu vairs nevari dabūt durvis vaļā?!

Policisti metās pie seifa. Publikas ovācijām nebija gala.

— Muļķi, viņš taču tagad jau ir otrā seifā! — iesaucās kāds zēns un, labi notēmējis, izšāva petardi.

Tā trāpīja resnajai sievietei. Acumirklī attapusies no hipnozes, viņa ievaidējās un izbīlī nogāzās arēnā uz zāģu skaidām.

Tajā mirklī no otrā seifa atskanēja Džeka Kreiļa balss:

— Patiešām, kaut kāds maģisks spēks pārnesis mani no viena būra otrā! S.eit ir pavisam ērti! Tikai nav nekā, ko iedzert. Lai tavi maģiskie gari atnes man pudeli šampa­nieša!

— Viņš ir tur, vecākā inspektora kungs! — pielicis ausi pie seifa, ziņoja kāds no Koula padotajiem.

— Tu maldies, draudziņ, esmu šeit! — iespurcās otrā seifā …

Ar publiku notika kaut kas gluži neiedomājams. Aiz smiekliem tā mira vai nost. Piekususi aplaudēt, tā izteica savu sajūsmu, apšaudīdama policistus ar petardēm.

Cauri visam šim juceklim saklausīju Den-Grab-Hisiba

šņācienu:

— Nolādētā policija, nolādētais Džeks Kreilis! Katrreiz kā norunājuši viņi traucē manus maģiskos eksperimentus!

Nolādētais Albions! Viņš man vēl samaksās par šo ņirgā­šanos!

Negaidot arēnā iznāca Albions. Klanīdamies slavenais komiķis lūkoja atrast tādu vietu, lai būtu labi redzams publikai. Turpinādams runāt Džeka balsī un neatrazdams citu pjedestālu, viņš uzrāpās uz seifa.

Pāri vis,ai telpai nodārdēja vecākā inspektora Koula rē­ciens:

— Visus laukā! Ja šie nelieši pretosies, šaujiet! Ei, kas tur tuvāk! Iznesiet veceni, viņa visu laiku man maisās pa kājām! Noraujiet to nenormālo no seifa! — pēdējie vārdi zīmējās uz Albionu.

Kā par brīnumu, iestājās neparasts klusums. Uz skatī­tājiem iedarbojās pistoles šāvieni gaisā. Albions, tā arī nesagaidījis aplausus, apklusa, jo tika aiz kājām norauts no sava pjedestāla.

Vecākais inspektors Kouls valdonīgi pagriezās pret lielo magu, kas joprojām purpināja lāstus.

— Bet jums, Den-Grab jeb kā jūs tur sauc, pavēlu ne­kavējoties atvērt abus seifus! Ja ne — likšu tos uzlauzt, bet jūs tiksiet arestēts kā Džeka Kreiļa līdzdalībnieks! Mani jūs nepiekrāpsiet ar saviem stiķiem!