Seifam vajadzīgs kramplauzis

KRISTOFORS DEILIJS

Mūsu mašīna atradās kolonnas priekšgalā. Aiz mums — visa mobilā brigāde.

Normālos apstākļos mēs būtu sasnieguši Portvelkomu pusotrās divās stundās. Taču tagad jokdari bija pārvēr­tuši ceļu vienā vienīgā šķēršļu joslā.

Pārsteigumi variējās atkarībā no autoru asprātības un intelekta līmeņa.

Visvairāk patrāpījās nolaisti šķērskoki ar norādījumu «Avārija! Izmantojiet apkārtceļu!» un virziena bultām, kurām sekodami lētticīgie nokļuva pie cita šķērskoka ar tādu pašu brīdinājumu.

Mazliet atjautīgāks, bet tikpat izplatīts stiķis — par policistiem pārģērbušies jokdari aizturēja visas mašīnas (tai skaitā arī mūsējo) ar ieganstu, ka viņiem uzdots apcietināt Džeku Kreili.

Mūs daļēji glāba patruļas mašīnas. Braukdamas mums pa priekšu, tās brīvēja ceļu ar sirēnu kaucieniem un mirk- šķinātāja gaismas signāliem. Pastarpām skaļruņi brīdi­nāja: «Nost no ceļa, citādi šausim!» Ja tas nelīdzēja, tika šauts gaisā.

Taču pat šīm brīdinājuma zalvēm ne vienmēr bija pa­nākumi. Ļaudis, jau humora nedēļas pirmajā dienā iestip­rinājušies pilnas nedēļas apjomā, savā reibumā domāja, ka sprāgst petardes. Jo vairāk tāpēc, ka no paša rīta «Universālā panorāma» nemitīgi atgādināja:

— Firmas «Karnevāla joki» speciāli šim gadījumam izgatavotās petardes imitē īstus pistoles šāvienus un tādē­jādi lieliski papildina tās pašas firmas zārku imitāciju.

Apmēram pēc pusstundas braukšana vairs nesagādāja tādas grūtības. Sāka jau iedarboties valdības speciālais aicinājums — iedzīvotāji tika lūgti mazliet ierobežot savu nacionālā humora izjūtu.

Līdz šim pūles izcīnīt sev brīvu ceļu bija prasījušas visu vecākā inspektora Koula uzmanību un enerģiju. Ta­gad viņš beidzot varēja pastāstīt par pēdējiem notiku­miem.

Uzzināju, ka nodibināta īpaša mobilā brigāde, par ku­ras vadītāju ar paaugstinājumu dienesta pakāpē iecelts Kouls. Viņš arī pateica, ka manas sievas paziņojums Kar- lam Ebotam un šīs informācijas zinātniskās apstrādes rezultāti radījuši viņā ciešu pārliecību, ka Džeks uzturas Portvelkomā un apmeties kādā viesnīcā.

— Visādas vīzijas, kontemplācijas, transplantācijas — tas viss, protams, priekš muļķiem. Es tādām blēņām ne­ticu, — deklarēja Kouls, vienlaicīgi izšaudams tukšu patronu, lai aizbaidītu no šosejas melnu kaķi. — Bet, kad darīšana ar Džeku Kreili, pret paša gribu jākļūst māņ­ticīgam.

Vārdu sakot, kad žurnālists Karls Ebots piezvanīja uz policiju, es nebūt nesmējos par jūsu laulāto kundzi. Es nodomāju — ja reāli spēki, kas sakoncentrēti policijas rokās, nespēj pieveikt šo vilkati, izmēģināsim laimi ar visādām vīzijām, kontemplācijām un transplantācijām.

Sākās traks darbs. Tagad, kad viss jau aiz muguras, negribas ticēt, ka šo kolosālo darbību vadījis viens pats cilvēks — es. Visi bija sacelti kājās. Jūs nemaz nevarat aptvert, cik darbinieku pavadīja augas naktis bez miega skaidrodami un precizēdami.

Neiešu jums izklāstīt visa šī titāniskā darba atsevišķos posmus, jo vairāk tāpēc, ka esmu jau apsolījis attiecīgu rakstu policijas tehniskā dienesta žurnālam. Pateikšu tikai vienu — kad šorīt atnācu pie kompjūtera «Krimināls- Universāls» vecākā operatora, man līdzi bija saraksts, kurā ietilpa ap miljons informācijas vienību … — aV-.sjem vārdiem vecākais inspektors nobeidza savu monologu.

No vecākā inspektora Koula atskaites noģidu vienu: manas sievas fantāzijas burbulis, iespējams, palaists pa­saulē sakarā ar smieklu nedēju, iedarbinājis milzīgo poli­cijas aparātu. Kompjūteram, protams, nav bijis ne jaus­mas, uz kāda gaisīga pamata balstās tajā ievadītā infor­mācija, no kuras tas bez vilcināšanās izlobījis aplamo secinājumu. Jau grasījos ieminēties vecākajam inspekto­ram Koulam par savu skepsi, bet šajā brīdī atskanēja šā­vieni, ar kuriem mūs, iebraucot Portvelkomā, apsveica iedzīvotāji. No visiem logiem uz mūsu mašīnām bira sprāgstošas petardes, tik naturālistiski atdarinādamas svelpjošu ložu skaņu, ka es neviļus ierāvu galvu plecos.

— Laidiet darbā dūmu aizsegu! — vecākais inspektors nikni nokomandēja. — Tā jau var iedzīvoties kurlumā. — Pēc tam viņš iesmējās.

— Nedomājiet, ka esmu tāds stulbenis kā seržants Higinss. Tikko kompjūters «Krimināls-Universāls» bija apstrādājis manu informāciju, es, nezaudēdams ne mirkli, sazinājos ar Portvelkomas policiju. Viss sakrīt. Džeks Kreilis patiesi dzīvo tajā istabā, kur viņu apciemoja jūsu sieva. Nu, es negribu sacīt, ka personiski apciemoja, bet savā vizionārajā transplantācijā… transplantārajā vī­zijā… šajos terminos es nudien neko nejēdzu. Viesnīca, kur viņš apmeties, atrodas pastāvīgā uzraudzībā. Vēl vai­rāk — bet lai tas paliek stingri starp mums abiem — viss kvartāls no paša rīta ielenkts!

Viņš runāja ar tādu pārliecību, ka neviļus jutos kā ak­lais, kuram nav atļauts redzēt to, ko saskata visi citi. Es vienīgi īgni iebildu:

— Kāpēc jūs tādā gadījumā nelikāt viņu tūdaļ apcie­tināt?

— Tāpēc, ka nebiju vēl simtprocentīgi drošs, ka tas tiešām ir Džeks Kreilis… Un bez tam… — viņš apstā­jās pusvārdā, lai nokomandētu: — Pārtraukt dūmošanu!

Tagad, kad sintētiskais bezkvēpu, bezsmakas mākonis izklīda, aina mazliet noskaidrojās. Mēs braucām pa Port- velmas galveno ielu.

Šausminošā doma, ka man^ visumā nekaitīgā sieva galu galā patiešām nodibinājusi sakarus ar mistisko spoku pasauli, bija izsitusi mani no garīgā līdzsvara, tā­dēļ nespēju pietiekami novērtēt pilsētas arhitektūras skaistumu.

Ievēroju vienīgi trīs raksturīgas detaļas.

Kā pirmo minēšu pie visiem stabiem un namu sienām pielīmētās afišas:

CIRKS

«Rāmums — XX gadsimts» Liela rēvija — «VENERA ZEM KUPOLA».

Komiķis vēderrunātājs Albions.

Slavenā zvēru dresētāja Karmena Bulveisa ar saviem dresētajiem mērkaķiem.

Akrobātisks numurs «LIDOJUMS UZ MARSU». Lielais mags DEN-GRAB-HISIBS, Magu, astrologu un hiromantu asociācijas viceprezidents.

LEVITĀCIJA! TRANSFORMĀCIJA!

Burvju eksperimenti ar cilvēku pazušanu, kuros var piedalīties visi klātesošie. .

Otrā manis ievērotā detaļa bija Portvelkomas iedzīvo­tāju intensīvā atsaukšanās uz prezidenta aicinājumu. Par to liecināja petardes, kas vienā laidā izlidoja no logiem. Visa pilsēta atstāja karnevāla iespaidu. Birdinādami no masku milzīgiem acu caurumiem sintētiskas asaras, jautri bērinieki sekoja plastmasas zārkam. Gājiens lēnām virzī­jās gar apbedīšanas firmu, kuras skatlogā varēja redzēt milzīgu vaļēju zārku ar tajā guļošu piecu pēdu garu Džeku.

Trešā detaļa turpretī nekādi nesaskanēja ar šo visaptve­rošo joku dzīšanas drudzi — gar visu galveno ielu noteik­tās atstarpēs mīņājās atlētiska auguma vīri, kuros tūdaļ varēja pazīt privātdrēbēs ģērbušos policistus. Spriežot pēc drūmajām, stingajām sejām, varēja likties, ka viņiem nav ne jausmas par nacionālā humora nedēļu. Pat tāds kla­sisks idiots kā seržants Higinss tūlīt noģistu, kas tie par vīriem, kur nu vēl Džeks!

Vecākais inspektors Kouls zīmīgi pamirkšķināja man — viņš neapšaubāmi lepojās ar tādu izcilu konspirāciju.

Par nelaimi, kāda petarde, ielidojusi pa nolaisto aiz- sargstiklu, sprāga viņam tieši pie auss.

— Sadodiet beidzot šiem Portvelkomas vājprātīga­jiem! — vecākais inspektors Kouls iebļāvās. — Šaujiet,

šaujiet viņiem tieši bungādiņās! Dodiet sirēnas! Sirēnas! Cik skaļi vien var!

Sī enerģiskā rīcība patiešām līdzēja. Tie iedzīvotāji, kas stāvēja pie logiem, meklēja glābiņu dzīvokļu dziļumā. Humoristiskā bēru gājiena dalībnieki aizbēga kur kurais. Pārējie (atskaitot pārģērbtos policistus), aizspieduši ar rokām ausis, nozuda aiz namdurvīm.

Tādējādi mēs kā simtprocentīgi uzvarētāji, sirēnām zvē­rīgi kaucot, tukšām šāvienu zalvēm atbalsojoties pret mū­riem, piebraucām pie trīsstāvu mājas.

Izšāvis pēdējo tukšpatronu un pielādējis pistoli ar īsta­jām, vecākais inspektors Kouls izkāpa no mašīnas.

— Esam klāt! — viņš paziņoja. — Džeks apmeties šajā viesnīcā!

Es paskatījos uz hoteļa izkārtni. Svaigi krāsoti, zeltā mirdzoši burti veidoja vārdus: Viesnīca «Pie Džeka Kreiļa».

Apsviedos, lai nopētītu vecāko inspektoru Koulu. Līdz šim domāju, ka viņam ir taisni tik daudz humora izjūtas, lai pacienātu kādu viesi ar gumijas bifšteku (firmas «Kar­nevāla joki» vispopulārāko ražojumu). Bet nu izrādās, ka viņš spējīgs mobilizēt visu šāvu brigādi, pastiprināt to ar policijas tehniskā dienesta operatīvo nodaļu, izmantot visus šos skaņu efektus vienā vienīgā nolūkā — lai izmuļ-, ķotu mani. To varētu izskaidrot tādējādi, ka, mēģinādams kompensēt savas agrākās neveiksmes, vecākais inspektors nolēmis demonstrēt savu izcilo patriotismu un atsaucību sakarā ar prezidenta aicinājumu.

— Tas nu gan ir tāds joks, kādu savā mūžā neesmu piedzīvojis! — es drūmi teicu. Droši vien man vajadzēja sprāgt pušu no smiekliem, lai parādītu savu atzinību par vecākā inspektora asprātīgo izdomu, bet prāts man nemaz nenesās uz smiešanos.

Vecākais inspektors Kouls paskatījās uz mani kā uz jukušu.

Tikmēr policisti, cits aiz cita kāpdami no mašīnām, arī pārlādēja savas pistoles. Pēkšņi manu uzmanību saistīja plakāts pie viesnīcas durvīm.

Sāku smieties tā, ka gandrīz vai dabūju vēdergraizes.

Plakāts vēstīja:

«Magu, astrologu un hiromantu asociācijas Nākamības pareģošanas sekcijas darba simpo­zijs — viesnīcas «Pie Džeka Kreiļa» konferenču zālē.»