Andromēdas Miglājs

X NODAĻA TIBETAS EKSPERIMENTS

Kora Julla iekārta pacēlās lēzena kalna virsotnē, nepilnu kilometru no Astronautikas padomes Tibetas observatorijas. Vienīgie koki, kas spēja augt šeit — četrus tūkstošus metru virs jūras limeņa, bija no Marsa atvestie zaļganmelnie bezlapaiņi, kuru dīvainie zari it kā tiecās satvert stumbra galotni. Ielejā vējš lieca pie zemes gaiši dzelteno zāli, bet šie tēraudaini atsperīgie ienācēji no svešās pasaules stāvēja pilnīgi nekustīgi. Sadrupušo klinšu lauskaskā akmens strauti plūda pa kalnu kraujām un nogāzēm. Sniega lauki, plankumi un atsevišķas strēmeles zaigoja īpašā baltumā, kādu tīrs kalnu sniegs iegūst tikai zem visdzidrākajām debesīm.

Aiz saplaisājuša diorīta sienu paliekām — kāda sena, ar apbrīnojamu drosmi uzcelta kalnu klostera drupām — rēgojās slaids tērauda cauruļu tornis, uz kura balstījās divi metāla pusloki. To virspusē, veroties debesīs spīguļoja spožiem rēnija[18] kontaktiem nosēta milzīga berilija bronzas spirāle. Pirmajai spirālei cieši piegūla otra, kas bija vērsta pret zemi un apsedza astoņus zaļganus borazona konusus. Seit savienojās gigantiskās enerģijas pievadcaurules, kuru šķērsgriezums pārsniedza sešus metrus. Ieleju šķērsoja stabi ar virzošiem gredzeniem galos — pagaidu atzarojums no observatorijas maģistrāles, kas raidījumu laikā uzņēma visu planētas enerģiju.

Bužinādams īsos matus, Rens Bozs ar gandarījumu aplūkoja pārmaiņas vecajā iekārtā. Brīvprātīgajiem izdevās paveikt visus darbus neticami īsā laikā. Grūtākais bija bez speciālām, lielām mašīnām izrakt cietajos iežos dziļas, atklātas tranšejas. Bet nu arī tas jau izdarīts. Celtnieki, gluži dabiski, cerēdami, ka viņiem atļaus noskatīties grandiozajā eksperimentā, bija atstājuši būvlaukumu un uzcēluši savas teltis lēzenā nogāzē ziemeļos no observatorijas ēkas.

Mvens Mass, kas pārzināja visus sakarus ar kosmosu, sēdēja iepretim fiziķim un, mazliet sabozies, klāstīja Loka jaunumus. Piecdesmit septīto pavadoni pēdējā laikā izmantoja, lai sazinātos ar zvaigžņu kuģiem un starpplanētu raķetēm, un tādēļ neieslēdza Loka pārraidēs. Kad Mvens Mass pastāstīja par Vliha oz Diza bojā eju E zvaigznes tuvumā, nogurušais fiziķis manāmi atžirga.

— Gravitācijas kolosālā intensitāte E tipa zvaigznēs evolūcijas tālākajā gaitā stipri sakarsē spīdekli. Izveidojas fantastiskas jaudas violets pārmilzis, kas galu galā pārvar gigantisko pievilkšanas spēku. Tam vairs nav spektra sarkanās daļas, — kaut arī gravitācijas lauka intensitāte ir ļoti liela, gaismas viļņi nevis pagarinās, bet saīsinās.

— Kļūst violeti un ultravioleti, — Mvens Mass piekrita.

— Vēl vairāk. Process turpinās. Kvanti kļūst aizvien spēcīgāki, tiek pārvarēts nulles lauks, un rodas antitelpas zona — matērijas kustības otrā puse, kas mūsu niecīgo mērogu dēļ nav pazīstama uz Zemes. Mēs nevarētu panākt nekā līdzīga, kaut arī sadedzinātu visu planētas okeānu ūdeņradi.

Mvens Mass izdarīja galvā fenomenāli ātru aprēķinu.

— Piecpadsmit tūkstoši triljonu tonnu ūdens, pārrēķinot ūdeņraža cikla enerģijā pēc relativitātes principa, aptuveni dod triljonu tonnu enerģijas. Saule vienā minūtē izstaro divi simti četrdesmit miljonu tonnu. Tātad šīs enerģijas daudzums atbilst Saules izstarojuinam desmit gadu laikā!

Rens Bozs apmierināti pasmīnēja.

— Bet cik daudz enerģijas dos zilais pārmilzis?

— Acumirklī man grūti aprēķināt. Taču spriediet pats. Lielajā Magelāna Mākonī netālu no Tarantula miglāja atrodas zvaigžņu kopa NGC 1910… Piedodiet, esmu pieradis operēt ar senajiem zvaigžņu nosaukumiem un apzīmējumiem.

— Nav svarīgi.

— Vispār Tarantula miglājs ir tik spožs, ka, atrazdamies plaši pazīstamā Oriona miglāja vietā, tas dotu mums tikpat daudz gaismas, cik pilns Mēness. Zvaigžņu kopā 1910, kuras diametrs nepārsniedz septiņdesmit parseku, ir ne mazāk kā simt šādu pārmilžu. Tur atrodas Zelta Zivs zilais pārmilzis ar spilgtām ūdeņraža līnijām un tumšām svītrām spektra violetajā galā. Tas ir lielāks par Zemes orbītu un izstaro tik daudz gaismas, cik pusmiljons mūsu sauļu! Jūs acīm redzot domājāt tāda tipa zvaigzni? Starp citu, šajā kopā ir pat lielākas zvaigznes, kuru diametrs atbilst Jupitera orbītai, bet tās vēl tikai sakarst pēc E stadijas.

— Lai paliek pārmilži! Cilvēki gadu tūkstošiem novērojuši planetāros miglājus Ūdensvīra, Lielā Lāča un Liras zvaigznājos un nav sapratuši, ka viņu priekšā ir neitrāli nullgravitācijas lauki, saskaņā ar repaguluma likumu — pāreja no gravitācijas uz antigravitāciju. Tieši tur arī jāmeklē nulltelpas noslēpums…

Rens Bozs, kas bija sēdējis uz vadības blindāžas sliekšņa, pēkšņi pielēca kājās.

— Esmu atpūties. Varam sākt!

Mvena Masa sirds iepukstējās straujāk. Uzbudinājums aizžņaudza kaklu. Afrikānis dziļi ievilka elpu. Rens Bozs ārēji šķita mierīgs. Tikai acu drudžainais spīdums liecināja par gribas un domu koncentrāciju, ko fiziķis pūlējās radīt, uzsākdams bīstamo eksperimentu.

Ar savu vareno roku Mvens Mass saspieda Rena Boza mazo, stiegraino plaukstu. Vēl galvas mājiens — un ārējo staciju pārziņa siluets jau pavīdēja kalna nogāzē, ceļā uz observatoriju. Ledainais vējš draudoši kauca, brāzdamies lejup no sniegotajiem kalnu milzeņiem, kas sargāja ieleju. Mvena Masa mugurai pārskrēja šermuļi. Viņš neviļus sāka soļot vēl straujāk, kaut gan steigties nebija nozīmes — eksperimentu varēja sākt tikai pēc saulrieta.

Izmantojot Mēness diapazona radio, Mvens Mass nodibināja sakarus ar piecdesmit septīto pavadoni. Stacijā uzstādītie atstarotāji un lokatori bija gatavi nepārtraukti fiksēt Tukāna epsilonu nedaudzo minūšu laikā, kamēr pavadonis lidos no trīsdesmit trešā ziemeļu platuma grāda līdz dienvidpolam un zvaigzne būs redzama no tā orbītas.

Mvens Mass ieņēma savu vietu pie aparātu pults pazemes istabā, kas atgādināja tādu pašu istabu Vidusjūras observatorijā.

Tūkstošo reizi izskatījis materiālus par Tukāna epsilona planētu, Mvens Mass metodiski pārbaudīja tās aprēķināto orbītu un vēlreiz sazinājās ar pavadoni, lai galīgi norunātu, ka lauka ieslēgšanas mirklī piecdesmit septītā pavadoņa novērotāji lēni un piesardzīgi virzīs izstarojuma kūli pa loku, kas četras reizes lielāks par zvaigznes paralaksi.

Laiks šķita apstājies. Mvens Mass nekādi nespēja atkratīties no domām par noziedzīgo matemātiķi Betu Lonu. Beidzot uz TVF ekrāna parādījās Rens Bozs. Viņa īsie, sarainie mati likās izpūruši vairāk nekā jebkad.

Spēkstaciju dispečeri ziņoja, ka Zemes enerģētiskā sistēma gatava eksperimentam. Mvens Mass satvēra pults sviras, bet Rena Boza žests lika viņam nolaist rokas.

— Vajadzētu brīdināt rezerves Q staciju Antarktīdā. Mūsu rīcībā esošās enerģijas nepietiks.

— Es izdarīju to. Stacija gatava.

Fiziķis vēl kaut ko pārdomāja.

— Cukotkas pussalā un Labradorā uzceltas F tipa enerģētiskās stacijas. Būtu labi, ja arī tās ieslēgtos lauka inversijas brīdī, — baidos, ka citādi aparāts nedarbosies…

— Jau norunāts.

Rena Boza sejā iemirdzējās prieks. Fiziķis pamāja ar roku.

Mirkli vēlāk gigantisks enerģijas stabs sasniedza piecdesmit septīto pavadoni. Observatorijas pussfēriskajā ekrānā parādījās novērotāju satrauktās sejas.

Mvens Mass sveicināja drosmīgos jaunekļus un pārbaudīja, vai enerģijas stabs precīzi seko pavadonim. Tad viņš pārslēdza visu jaudu uz Rena Boza iekārtu. Fiziķa galva pazuda no ekrāna. Jaudas indikatoru rādītāji nosvērās aizvien tālāk pa labi, liecinot par enerģijas nepārtraukti augošo kondensāciju. Signālspuldzes mirgoja aizvien spožāk un gaišāk. Taču, tiklīdz Rens Bozs citu pēc cita ieslēdza lauka izstarotājus, enerģijas uzkrājuma rādītāji lēcienveidīgi atkrita līdz nulles iedaļai. Neciešami spalga metāliska dūkoņa, kas atskanēja no eksperimentālās iekārtas, lika Mvenam Masam nodrebēt. Afrikānis zināja, ko darīt. Zibenīga rokas kustība, un Q stacijas jauda, ieplūstot aparātu dziestošajos redzokļos, atdzīvināja nevarīgi saļimušos rādītājus. Bet, tikko Rens Bozs ieslēdza kopējo invertoru, rādītāji atkal nokrita līdz nullei. Gandrīz instinktīvi Mvens Mass tūdaļ pieslēdza abas F stacijas.

Viņam likās, ka aparātu skalas nodzisušās un dīvaina, bāla gaisma piepildījusi telpu. Skaņas apklusa. Vēl mirklis, un nāves ēna pārslīdēja Mvena Masa apziņai, notrulinot visas sajūtas. Afrikānis cinījās pret nelabumu un reiboni. Elsodams aiz piepūles un drausmīgām sāpēm mugurkaulā, viņš ar pārcilvēcisku spēku sažņaudza pults apmali. Bālā gaisma pamazām iedegās spožāk. Kurā istabas kaktā — to Mvens Mass nespēja noteikt vai arī aizmirsa. Varbūt tā nāca no ekrāna, bet iespējams, ka no Rena Boza iekārtas…

Pēkšņi it kā pāršķēlās plīvojošs priekškars. Mvens Mass skaidri sadzirdēja viļņu šļakstus. Neaprakstāmi brīnišķīga smarža iesitās viņa plaši ieplestajās nāsīs. Priekškars aizslīdēja pa kreisi, taču istabas kaktā joprojām šūpojās pelēcīgs plīvurs. Mvens Mass neparasti reljefi saskatīja vara kalnus, ko apjoza zaļganzilu koku birzis. Violetas jūras viļņi čaloja tieši pie viņa kājām. Priekškars atvērās vēl mazliet,un Mvens Mass ieraudzīja savu sapņu tēlu. Sarkanādaina sieviete sēdēja uz kāpņu augšējās platformas pie balta akmens galda un, ar elkoņiem balstīdamās pret pulēto virsmu, lūkojās tālē. Piepeši arī viņa ieraudzīja. Milzīgās acis iemirdzējās pārsteigumā un sajūsmā. Sieviete piecēlās, ar neatdarināmu grāciju izslējās pilnā augumā un sniedza afrikānim savu roku. Viņas krūtis cilājās dziļos elpas vilcienos. Sajā neprāta mirklī Mvens Mass pēkšņi atcerējās Čaru Nandi.

— Offa alli kor!

Melodiska, maigā un spēcīgā balss saviļņoja ārējo staciju pārzini līdz sirds dziļumiem. Viņš atvēra muti, lai atbildētu. Taču šajā mirklī brīnišķīgā redzējuma vietā pret griestiem uzšāvās zaļa liesma un drausmīgs kauciens ielauzās istabā. Mīksts, bet neatvairāms spēks salieca afrikāni trijos līkumos, sagrieza viņa ķermeni kā turbīnas rotoru un beidzot saplacinaja pret ķaut ko cietu… Mvena Masa pēdējā doma bija veltīta stacijas un Rena Boza liktenim…

Observatorijas līdzstrādnieki un celtnieki, kas eksperimenta laikā atradās tālajā nogāzē, redzēja ļoti maz. Tumši zilajās Tibetas debesīs pazibēja gaisma, ķas aizēnoja visas zvaigznes. Tai pašā mirklī neredzams spēks no augšas triecās pret kalnu, kurā bija uzcelta eksperimentālā iekārta. Drausmigs viesulis uzvandīja kolosālas akmeņu masas. Kilometru plata, melna piltuve, kā no milzīga hidrauliska lielgabala izšauta, aizjoņoja pāri observatorijas ēkai, pacēlās gaisā, atgriezās un vēlreiz triecās pret kalnu, sagraujot pīšļos ēkas un tālu izsvaidot gruvešus. Mirkli vēlāk viss apklusa. Putekļiem piesātinātajā atmosfērā saglabājās tikai gruzduma smaka, kurai piejaucās dīvains aromāts, kas atgādināja tropisku jūru piekrastes ziedu smaržu.

Katastrofas vietā cilvēki ieraudzīja starp kalnu un observatoriju izrautu platu vagu ar apsvilinātām malām. Ielejai pievērstā kalna nogāze likās nogriezta kā ar nazi. Observatorijas ēka visumā bija palikusi neskarta. Vaga bija sasniegusi tās dienvidaustrumu sienu, sagrāvusi transformatoru staciju un izbeigusies tieši pie apakšzemes kameras kupola — četrus metrus biezas kausēta bazalta kārtas. Bazalts bija noslīpēts kā ar milzīgu slīpripu. Taču daļa no pārseguma bija saglabājusies, tādējādi pasargājot Mvenu Masu un apakšzemes istabu no pilnīgas iznīcināšanas.

Augsnes padziļinājumā nekustīgi spīguļoja sudraba strautiņš — uztverošās enerģētiskās stacijas izkusušie drošinātāji.

Drīz izdevās atjaunot avārijas kabeļus, un pievedceļa bākas gaismā cilvēki ieraudzīja pārsteidzošu skatu — eksperimentālās iekārtas konstrukciju metāls plānā kārtiņā klāja visu vagu, kas tādēļ laistījās kā hromēta. Pazudušās nogāzes vietā bija izveidojusies stāva krauja, kurā rēgojās daļa no bronzas spirāles. Akmeņi likās izplūduši visapkārt kā zīmoglaka zem karsta spiedoga. Šai stiklainajā masā iespiestās sarkanā metāla vītnes ar baltiem rēnija kontaktu zobiņiem mirgoja prožektora staros kā emaljā ietverts dārgakmens zieds. Raugoties juvelieru izstrādājumā, kura diametrs sasniedza divsimt metru, cilvēki neviļus izjuta godbijību pret nezināmo spēku, kas šeit darbojies.

Kad attīrīja aizbērto eju, apakšzemes kamerā atrada Mvenu Masu. Viņš bija saļimis uz ceļiem un nolicis galvu uz akmens pakāpiena. Acīm redzot, atguvis samaņu, ārējo staciju pārzinis bija mēģinājis izkļūt no šejienes. Brīvprātīgo vidū atradās vairāki ārsti. Drīz vien afrikāņa spēcīgais organisms ar ne mazāk spēcīgu medikamentu palīdzību pārvarēja kontūzijas smagākās sekas. No abām pusēm atbalstīts, grīļodamies un drebēdams, viņš beidzot uzrausās kājās.

— Rens Bozs?…

Ļaudis, kas no visām pusēm ielenca zinātnieku, sadrūma. Observatorijas priekšnieks aizsmacis atbildēja:

— Rens Bozs ir drausmīgi sakropļots. Diezin vai viņam atlicis ilgi dzīvot…

— Kur viņš ir?

— Aiz kalna, austrumu nogāzē. Trieciens izsviedis viņu no ēkas. Kalna virsotnē vairs nekā nav… Pat drupas noslaucītas kā ar slotu.

— Un Rens Bozs joprojām?…

— Viņu nedrīkst aiztikt. Kauli sašķaidīti, lauztas ribas…

— Ko?

— Vēdera plēve pārplīsusi…

Mvena Masa kājas saļodzījās. Taču fiziskais vājums, šķiet, neietekmēja afrikāņa gribu un prātu.

— Renu Bozu nepieciešams izglābt par katru cenu! Viņš ir ģeniāls zinātnieks!

— Mēs zinām. Tur jau atrodas pieci ārsti. Uzcelta sterila operāciju telts. Sagatavoti divi donori. Darbojas tiratrons, mākslīgā sirds un aknas.

— Tad vediet mani uz sarunu punktu! Pieslēdzieties vispasaules tīklam un izsauciet ziemeļu joslas informācijas centru! Vai ir kādas ziņas no piecdesmit septītā pavadoņa?

— Pavadonis neatbild.

— Teleskopi veseli?

— Veseli.

— Sameklējiet pavadoni ar teleskopu un aplūkojiet to maksimālā palielinājumā ar elektronu invertoru!…

Ziemeļu informācijas centra nakts dežurants ieraudzīja uz ekrāna asinīm notrieptu seju un drudžaini spīdošas acis. Pagāja vairāki mirkļi, iekams viņš pazina ārējo staciju pārzini.

— Lūdzu, savienojiet mani ar Astronautikas padomes priekšsēdētāju Gromu Ormu un psihiatri Evdu Nalu!

Dežurants pamāja ar galvu un iedarbinaja atmiņas mašīnu. Atbilde pienāca pēc minūtes.

— Groms Orms gatavo materiālus un pavada šo nakti Padomes dzīvojamā namā. Vai izsaukt viņu?

— Izsauciet! Un Evda Nala?

— Viņa atrodas četrsimt desmitajā skolā, Īrijā. Ja vajadzīgs, mēģināšu viņu izsaukt, — dežurants iedziļinājās shēmā, — uz sarunu punktu SP 5654.

— Vajadzīgs! Runa ir par dzīvību un nāvi!

Dežurants pacēla acis no shēmām.

— Notikusi nelaime?

— Liela nelaime!

— Tādā gadījumā dežūru pārņems mans palīgs, bet es nodarbošos tikai ar jūsu lietu. Gaidiet!

Sakopodams domas un spēkus, Mvens Mass atlaidās piebīdītajā krēslā. Istabā ieskrēja observatorijas priekšnieks.

— Nupat fiksēta vieta, kurā būtu jāatrodas piecdesmit septītajam pavadonim. Pavadoņa tur nav!

Mvens Mass pielēca kājās, it kā nemaz nebūtu cietis katastrofā.

— Palikusi tikai neliela daļa — raķešu osta, — observatorijas priekšnieks turpināja satriecošo ziņojumu. — Sī lauska saglabājusi pavadoņa orbītu. Droši vien ir arī sīkākas drumslas, bet tās pagaidām vēl nav atrastas.

— Tātad novērotāji?…

— Neapšaubāmi gājuši bojā!

Mvens Mass sažņaudza dūres un atkrita krēslā. Mokpilnā klusumā pagāja dažas minūtes. Tad ekrāns no jauna iedegās.

— Padomes namā pie aparāta Groms Orms, — dežurants teica un pagrieza kādu rokturi.

Uz ekrāna, kurā atspoguļojās liela, blāvi apgaismota zāle, parādījās Astronautikas padomes priekšsēdētāja raksturīgā galva. Šaura, it kā telpu šķeļoša seja ar lielu, kuprainu degunu, dziļas acis zem skeptiski lauztajām uzacīm, jautajošā liekumā cieši sakniebtas lūpas.

Sajutis Groma Orma skatienu, Mvens Mass nolaida galvu kā nedarbos pieķerts zēns.

— Nupat gājis bojā piecdesmit septītais pavadonis! — it kā sasparojies lēcienam tumšā atvarā, afrikānis ar joni izdvesa.

Groms Orms nodrebēja, un viņa seja kļuva vēl bargāka.

— Kā tas varēja notikt?

Mvens Mass runāja īsi un skaidri, nežēlodams sevi un neslēpdams arī to, ka eksperiments izdarīts bez ne? pieciešamās atļaujas. Priekšsēdētāja uzacis saplūda vienā svītrā un lūpu kaktiņos iezīmējās garenas grumbas, taču viņa skatiens joprojām palika mierīgs.

— Pagaidiet, es aprunāšos par palīdzību Rēnam Bozām. Jūs domājat, ka Afs Nuts…

— Ak, ja Afs Nuts!

Ekrāns nodzisa. Mokpilnās gaidās pagāja minūte pēc minūtes. Sasprindzinādams pēdējos spēkus, Mvens Mass piespieda sevi izturēt. Nekas, gan jau… Un, lūk, beidzot atkal parādījās Groms Orms!

— Es atradu Afu Nutu un aizsūtīju viņam starpplanētu raķeti. Aparatūras un asistentu sagatavošanai viņam nepieciešama vismaz stunda. Pēc divām stundām Afs Nuts ieradīsies Tibetas observatorijā. Tagad par jums, — eksperiments izdevās?

Jautājums pārsteidza Mvenu Masu pilnīgi nesagatavotu. Viņš neapšaubāmi bija redzējis Tukāna epsilonu. Bet vai tā bija reāla saskare ar neaizsniedzami tālo pasauli? Varbūt eksperimenta satriecošā ietekme uz organismu un viņa dedzīgā vēlēšanās redzēt šo brīnišķo pasauli, saplūstot kopā, izraisīja žilbinošu halucināciju? Vai viņam ir tiesības paziņot, ka eksperiments izdevies un tā atkārtošanai nepieciešamas jaunas pulēs, upuri, izdevumi? Vai ir pamats uzskatīt, ka Rens Bozs savos meklējumos bijis veiksmīgāks par visiem viņa priekšgājējiem? Nevēlēdamies iesaistīt riskantaja pasakumā citus, viņi bija izdarījuši eksperimentu tikai divatā. Neprātīgie! Ko varēja redzēt fiziķis? Ko viņš varēs pastāstīt?… Ja vispār varēs… Ja paspējis kaut ko ieraudzīt!…

Mvens Mass izslējās taisnāk.

— Pierādījumu, ka eksperiments izdevies, man nav. Ko novērojis Rens Bozs, es nezinu…

Neslēptas skumjas atspoguļojās Groma Orma sejā. Vēl pirms mirkļa tikai uzmanīga, tā kļuva tagad skarba.

— Ko domājat darīt?

— Lūdzu atļaut man nekavējoties nodot stacijas Jūnijam Antām. Es vairs neesmu cienīgs tās pārzināt. Pēc tam — būšu kopā ar Renu Bozu līdz galam… — afrikānis sastomījās un tūdaļ pārlaboja sevi. — Līdz operācijas beigām. Tad… tad aizbraukšu uz Aizmirstības salu līdz tiesai… Es pats esmu sevi jau notiesājis!

— Iespējams, ka jums taisnība. Bet man nav skaidri daudzi apstākļi, un es atturos no sprieduma. Jūsu rīcību izskatīs Padomes tuvākajā sēdē. Kas varētu jūs vislabāk aizstāt, — pirmkārt, pavadoņa atjaunošanas darbos?

— Piemērotāku kandidātu par Daru Veteru nezinu!

Padomes priekšsēdētājs piekrītoši pamāja. Kādu laiku viņš uzlūkoja afrikāni, it kā gribētu vēl kaut ko teikt, bet tad pacēla roku mēmā atvadu žestā. Ekrāns nodzisa īstā laikā, jo Mvens Mass ik brīdi atkal varēja zaudēt samaņu.

— Evdai Nalai izstāstiet visu pats, — viņš pačukstēja blakus stāvošajam observatorijas priekšniekam, atkrita krēslā un pēc dažiem veltīgiem mēģinājumiem piecelties sastinga šādā pozā.

Tibetas observatorijas darbinieku un brīvprātīgo uzmanības centrā drīz nokļuva neliela auguma vīrs ar dzeltenīgu seju, jautru smaidu, neparasti pavēlniecisku balsi un žestiem. Asistenti, kas pavadīja Afu Nutu, pildīja viņa norādījumus tik aizrautīgi kā sirmās senatnes kareivji, kas dievināja savus lielos karavadoņus. Tomēr skolotāja autoritāte neapspieda viņu pašu domas un iniciatīvu. Tā bija lieliski sastrādājusies ievērojamu zinātnieku grupa, kas šķita kā radīta, lai cīnītos ar cilvēka briesmīgāko ienaidnieku — nāvi.

Uzzinājis, ka Rena Boza iedzimtības karte vēl nav saņemta, Afs Nuts skaļi izteica savu sašutumu, taču nomierinājās, tiklīdz, viņam paziņoja, ka to sastāda un atvedīs Evda Nala.

Observatorijas pārzinis piesardzīgi vaicāja, kam šāda karte vajadzīga un kādā ziņā Rēnam Bozām varēs palīdzēt viņa tālie senči. Afs Nuts atbildēja, viltīgi piemiegdams acis.

Katra cilvēka iedzimtās struktūras precīza zināšana nepieciešama, lai saprastu tā psihiskās īpatnības un noteiktu šajā ziņā prognozes. Ne mazāk svarīgi ir dati par indivīda neirofizioloģiskajām īpatnībām, organisma pretestības spējām un imunitāti, selektīvo jutīgumu pret traumām un alerģiju pret medikamentiem. Nezinot visus šos apstākļus, nav iespējams izraudzīties visefektīvāko ārstēšanas metodi. Observatorijas pārzinis gribēja vēl kaut ko jautāt, bet Afs Nuts to nepieļāva:

— Esmu devis ierosinājumu patstāvīgām pārdomām. Plašākiem paskaidrojumiem man nav laika!

Kalna pakājē sagatavotajā laukumā salika pārvietojamo operāciju zāles ēku, vilka ūdens, elektrības un saspiestā gaisa vadus. Brīvprātīgie visi bez izņēmuma piedāvāja savus pakalpojumus, un ēku uzcēla trīs stundās. No ārstiem, kas bija piedalījušies eksperimentālās iekārtas būvē, Afa Nuta palīgi izraudzīja piecpadsmit cilvēkus jaunradītās ķirurģiskās klīnikas apkalpošanai. Renu Bozu novietoja zem caurspīdīga plastmasas kupola, kura iekšiene bija pilnīgi sterilizēta un izvēdināta ar sterilu gaisu, ko piegādāja caur īpašiem filtriem. Afs Nuts kopā ar četriem asistentiem iegāja operāciju zāles priekštelpā un palika tur dažas stundas. Sajā laikā uz viņiem iedarbojās baktericīdi viļņi un antiseptiskas emanācijas piesātināts gaiss. Pēc šīm procedūrām pat viņu elpa bija kļuvusi gluži sterila. Rena Boza ķermeni tikmēr stipri atdzesēja. Beidzot ķirurgi iesāka operāciju.

Fiziķa sadragātos kaulus un saplēstos asinsvadus ātri savienoja ar tantala skavām, kas nekairina dzīvos audus. Afs Nuts rūpīgi izmeklēja visus iekšējo orgānu bojājumus. Pārplīsušās zarnas un kuņģi atbrīvoja no atmirušajiem iecirkņiem, sašuva un novietoja traukā ar ātri dziedinošo šķīdumu AD-14, kas atbilda fiziķa organisma somatiskajām īpatnībām. Pēc tam Afs Nuts pievērsās sava uzdevuma grūtākajai daļai. Viņš izņēma no vēdera dobuma nomelnējušās, ribu šķembu caurdurtās aknas un, kamēr asistenti tās turēja, ar apbrīnojamu veiklību izvilka simpātiskās un parasimpātiskās sistēmas autonomo nervu tievos pavedienus. Pat niecīgs bojājums vissmalkākajā no šiem nervu pavedieniem varēja izraisīt liktenīgas sekas. Ar nemanāmu kustību ķirurgs pārgrieza vārtu vēnu un pievienoja abiem tās galiem mākslīgo asinsvadu caurules. Līdzīgā kārtā savienojis artērijas, Afs Nuts iegremdēja aknas traukā arAD šķīdumu. Pēc piecām stundām visi Rena Boza bojātie orgāni jau bija novietoti atsevišķos traukos. Viņa dzīslās plūda mākslīgas asinis, ko nemitīgi sūknēja tiklab sirds, kā arī tās mehāniskais dublieris — automātisks sūknis. Tagad kļuva iespējams nogaidīt, kad izņemtie orgāni sadzīs. Afs Nuts nevarēja vienkārši aizstāt bojātās aknas ar kādām citām — no planētas ķirurģiskā fonda. Tas prasītu sarežģītu papildu izmeklēšanu, bet slimnieka stāvoklis neļāva zaudēt nevienu mirkli. Pie operāciju galda ar nekustīgo ķermeni, kas atgādināja preparētu līķi, palika viens no ķirurgiem. Tam vajadzēja dežurēt, kamēr nākamā ārstu maiņa pabeigs sterilizāciju.

Operāciju zāli aptverošās aizsargjoslas durvis ar troksni atvērās. Mirkšķinādams acis un staipīdamies kā tikko pamodies plēsīgs zvērs, savu asinīm aptašķīto asistentu vidū parādījās Afs Nuts. Evda Nala, bāla un nogurusi, sagaidīja viņu pie durvīm un pasniedza Rena Boza iedzimtības karti. Afs Nuts kāri satvēra to, ātri izskatīja un atviegloti nopūtās.

— Liekas, viss būs kārtībā. Iesim atpūsties!

— Un… ja nu viņš pamostas?

— Iesim! Pamosties viņš nevar. Vai tad mēs esam tik stulbi, lai neparedzētu to?

— Cik ilgi jāgaida?

— Četras piecas dienas. Ja bioloģiskās analīzes ir precīzas un aprēķini pareizi, tad varēs operēt otrreiz un novietot visus orgānus savās vietās. Pēc tam — apziņa…

— Cik ilgi jūs paliksiet te?

— Dienas desmit. Katastrofa laimīgā kārtā notikusi mācību starplaikā. Izmantošu šo izdevību, lai iepazītos ar Tibetu, — es vēl neesmu šeit bijis. Mans liktenis — dzīvot tur, kur vairāk cilvēku, tas ir, apdzīvotajā joslā!

Evda Nala ar sajūsmu palūkojās uz ķirurgu. Afs Nuts neapmierināti saviebās.

— Jūs skatāties manī tā, kā senos laikos droši vien skatījās uz dievu tēliem. Tā neklājas spējīgākajai no manām audzēknēm!

— Es tiešām redzu jūs jaunā gaismā. Pirmo reizi kāda man tuva un dārga cilvēka dzīvība atrodas ķirurga rokās, un es tagad labi saprotu to laužu pārdzīvojumus, kuriem nākas saskarties ar jūsu mākslu… Zināšanas tajā apvienojas ar neatkārtojamu prasmi!

— Labi! Jūsmojiet, ja jau tas jums nepieciešams. Es tikmēr paspēšu izdarīt jūsu fiziķim ne vien otro, bet arī trešo operāciju…

— Kādu trešo? — Evda Nala satraukti vaicāja, bet Afs Nuts, viltīgi piemiedzis acis, norādīja uz taciņu, kas aizvijās observatorijas virzienā.

Pa šo ceļu, zemu noliecis galvu, nedrošiem soliem tuvojās Mvens Mass.

— Lūk, vēl viens manas mākslas cienītājs… pret savu gribu. Parunājiet ar viņu, ja nevarat atpūsties, bet man nepieciešams…

Ķirurgs nozuda aiz paugura, kur ārstiem bija uzcelta pagaidu mītne. Jau no tālienes Evda Nala ievēroja, cik ļoti sakrities un novecojis ārējo staciju pārzinis… Nē, Mvens Mass tagad nekā vairs nepārzina! Viņa atstāstīja afrikānim visu, ko Afs Nuts bija teicis, un Mvens Mass atviegloti uzelpoja.

— Tad arī es aizbraukšu pēc kādām desmit dienām.

— Vai tā būs pareizi, Mven? Esmu pārāk apmulsusi un pārsteigta, lai mierīgi apsvērtu notikušo, bet man liekas, ka jusu vaina neprasa tik kategorisku nosodījumu.

Mvena Masa sejā pavīdēja sāpju izteiksme.

— Es pārāk aizrāvos ar Rena Boza teoriju. Man nebija tiesību jau pirmajā mēģinājumā ieguldīt visu Zemes spēku.

— Rens Bozs pierādīja, ka ar mazāku jaudu nebutu nozīmes mēģināt! — Evda iebilda.

— Tas tiesa. Tomēr vispirms vajadzēja izdarīt netiešus izmēģinājumus. Sava neprāta trauksmē es nevēlējos samierināties ar gaidīšanu. Netērējiet lieki vārdus — Padome apstiprinās manu lēmumu. Arī Goda un tiesību kontrole neatcels to.

— Es pati esmu Goda un tiesību kontroles locekle!

— Bez jums tur vēl desmit cilvēku. Un, tā kā mans nodarījums skar visu planētu, to neapšaubāmi izskatīs Dienvidu un Ziemeļu kontroles orgānu kopīgā sēdē. Bez jums tajā piedalīsies divdesmit viens cilvēks…

Evda Nala uzlika roku afrikānim uz pleca.

— Apsēdīsimies, Mven! Jūs tikko turaties kājās. Zināt, kad pirmie ārsti apskatīja Renu, viņi gribēja sasaukt nāves konsiliju?

— Zinu. Pietrūka divu cilvēku. Ārsti — konservatīvi ļaudis. Pēc vec; iii noteikumiem, kurus nez kāpēc vēl nav atcēluši, lai atzītu slimnieku par neglābjamu un dāvātu tam vieglu nāvi, nepieciešams vismaz divdesmit divu speciālistu slēdziens.

— Vēl nesen nāves konsilijs sastāvēja no sešdesmit ārstiem!

— Senatnē ļaudis baidījās no ļaunprātībām, tāpēc ārsti toreiz bieži vien sagādāja neglābjamiem slimniekiem ilgas, nevajadzīgas mokas, bet viņu tuviniekiem — smagas morāliskas ciešanas, kaut gan šo slimnieku nāve varētu būt ātra un viegla. Mūsu noteikumos pa daļai vēl izpaužas šo senlaicīgo baiļu paliekas. Tomēr redzat, cik derīga izrādījās tradīcija — pietrūka divu ārstu, un man ar Groma Orma palīdzību izdevās ataicināt Afu Nutu…

— Taisni to es jums gribu atgādināt. Jūsu sabiedriskās nāves konsilijs pagaidām sastāv tikai no viena cilvēka!

Mvens Mass satvēra Evdas roku un pieskārās tai ar lūpām. Evda atļāva viņam šo lielas, intīmas draudzības žestu. Patlaban viņa bija šā spēcīgā, bet morāliskās atbildības nomāktā cilvēka vienīgais tuvais draugs. Vienīgais… Un ja nu Čara?… Nē, lai satiktos tagad ar Čaru, afrikānim būtu nepieciešama pacilātība, kurai vēl trūka spēku. Lai tad viss notiek kā notikdams, līdz atveseļosies Rens Bozs un Astronautikas padome sanāks uz kārtējo sēdi!

— Vai nezināt, kas tā par trešo operāciju, ko Afs Nuts taisās izdarīt Rēnam? — Evda mainīja sarunas virzienu.

Mvens Mass kaut ko pārlika, atcerēdamies Afa Nuta vārdus.

— Viņš grib izmantot Rena Boza pašreizējo stāvokli un attīrīt organismu no uzkrātās entropijas. Tas, kas ar fiziohemoterapiju panākams lēni un grūti, kapitālai ķirurģijai izdosies nesalīdzināmi ātrāk un labāk.

Evda Nala pacentās atcerēties visu, ko zināja par ilggadības pamatiem — organisma attīrīšanu no entropijas. Zivis un rāpuļi — cilvēka tālie priekšteči — atstājuši viņa organismā pretrunīgu fizioloģisku orgānu noslāņojumus, un katram no tiem bija savas īpatnības dzīvības procesu entropisko palieku uzkrāšanā. Gadu tūkstošos izpētīti, šie senie veidojumi — kādreizējie novecošanās un slimību perēkļi — sāka padoties enerģētiskai attīrīšanai. Medicīna iemācījās ar īpašām ķimikālijām un apstarojumiem izskalot novecojošo organismu un ar viļņveida impulsiem atkal piešķirt tam jaunības možumu.

Dabā dzīvie radījumi atbrīvojas no augošās entropijas ar to, ka pēctečus lielāko tiesu rada tādi pāri, kuru dalībnieki cēlušies no dažādām vietām, tas ir, apveltīti ar dažādu iedzimtību. Sāda iedzimtības struktūru sajaukšana cīņā pret entropiju un jaunu spēku smelšana no apkārtējās vides ir zinātnes sarežģītākā mīkla, ko jau daudzus gadsimtus pūlas atminēt biologi, fiziķi, paleontologi un matemātiķi. Bet pūlēties bija vērts — iespējamais mūža ilgums jau sasniedzis gandrīz divsimt gadu, un, pats galvenais, galīgi izzudis vecums, šī organisma lēnā, mokpilnā sairšana.

Mvens Mass uzminēja psihiatres domas.

— Lūk, mūsu dzīves jauna pretruna, — afrikānis gausi teica — Varenā bioloģiskā medicīna, kas piepilda organismu ar jauniem spēkiem un aizvien augošā smadzeņu jaunrades darba slodze, kas ātri sadedzina cilvēku. Cik sarežģīti ir pasaules likumi!

— Tas tiesa, un tāpēc mēs pagaidām aizkavējam cilvēka trešās signālsistēmas attīstību, — Evda Nala piekrita. — Domu lasīšana ļoti atvieglina indivīdu savstarpējos sakarus, bet prasa lielu spēka patēriņu un vājina aiztures centrus. Pēdējais — visbīstamākais…

— Un tomēr cilvēku vairākums — īstie, radošie darbinieki milzīgā nervu sasprindzinājuma dēļ nodzīvo tikai pusi no iespējamā mūža. Cik saprotu, pret šo parādību medicīna ir bezspēcīga. Tā var vienīgi aizliegt strādāt. Bet kas gan pametīs darbu, lai nodzīvotu dažus liekus gadus?

— Neviens! Jo nāve biedē un liek pieķerties dzīvei tikai tad, kad mūžs pagājis noslēgtībā un nepiedzīvotu prieku gaidās, — Evda Nala domīgi atbildēja, un viņai neviļus ienāca prātā, ka Aizmirstības salā ļaudis droši vien dzīvo ilgāk.

Mvens Mass atkal saprata draudzenes neizteiktās domas un lakoniski piedāvāja atgriezties observatorijas atpūtas telpās.

…Divus mēnešus vēlāk Evda Nala uzmeklēja Čaru Nandi Informācijas pils augšējā zālē, kas ar savām slaidajām kolonām atgādināja gotisku diev-namu. Slīpie saules stari krustojās kaut kur pusceļā starp zāles griestiem un grīdu, radot īpatnēji zeltainu spīdumu augšā un maigu mijkrēsli lejā.

Salikusi rokas uz muguras, meitene stāvēja pie kādas kolonas. Evda Nala, kā vienmēr, bija spiesta klusībā uzslavēt viņas gaumīgo, vienkāršo tērpu.

Čara atskatījās pāri plecam, ieraudzīja Evdu, un tūdaļ viņas skumjās acis iedzirkstījās.

— Jūs šeit, Čara? Es domāju, jūs gatavojaties pārsteigt mūs ar jaunu deju, bet, kā redzams, esat pievērsusies ģeogrāfijai.

— Deju laiks pagājis, — Čara nopietni atbildēja. — Es meklēju darbu savā vecajā specialitātē. Pašlaik iespējams tikt uz mākslīgās ādas rūpnīcu Celebesā un ilggadīgo augu selekcijas staciju kādreizējā Atakāmas tuksnesī. Cik labi bija strādāt Atlantijas okeānā! Tādu gaišumu un skaidrību, tādu prieku deva spēkpilnās jūras tuvums, draiskās rotaļas un sacensības ar viļņiem, kas vienmēr čaloja blakus, un pietika pabeigt darbu, lai…

— Arī es, tiklīdz padodos melanholijai, atceros psiholoģisko sanatoriju Jaunzēlandē, kur iesāku savas darba gaitas kā medicīnas māsa. Tāpat Rens Bozs. Pēc drausmigā ievainojuma viņš apgalvo, ka juties vislaimīgāk, kad strādājis par skrūvlidņu regulētāju. Bet jūs taču saprotat, Čara, — tas ir vājums! Nogurums pēc milzīgā sasprindzinājuma, ko prasa augstais jaunrades līmenis, kādu jums, patiesai māksliniecei, izdevies sasniegt. Vēl jūtamāks kļūs šis nogurums, kad jūsu ķermenī sāks apsīkt brīnišķīgais dzīvības enerģijas lādiņš. Bet, kamēr tas nav noticis, neliedziet mums baudīt jūsu mākslu un skaistumu.

— Jūs nezināt, Evda, kā man ap sirdi. Gatavošanās katrai dejai taču ir jūsmīgs meklējums! Es apzinos, ka sniegšu cilvēkiem kaut ko labu, kas iepriecinās un skars visdziļākās jūtas… Tas kļūst par manas dzīves saturu. Tad pienāk brīdis, kad iecere pāKvēršas istenībā, un es ļaujos kaislības kāpinājumam, kvēlam un neprātīgam… Laikam arī skatītāji to izjūt, un tādēļ deja izraisa viņos tik spēcīgu atbalsi. Sevi visu atdodu visiem jums…

— Nu, un? Pēc tam iestājas depresija?

— Jā! Es jūtos kā izskanējusi, izdzisusi dziesma. Es taču neradu nekā paliekoša, nenesu cilvēkiem jaunas domas…

— Jūsu devums daudz lielāks — veltīts cilvēka dvēselei!

— Tas ir kaut kas ļoti nemateriāls un pārejošs — šajā gadījumā es domāju sevi!

— Jūs vēl neesat mīlējusi, Čara?

Meitene nolaida skropstas.

— Vai tā izskatās? — viņa atbildēja ar pretjautājumu.

Evda Nala pašūpoja galvu.

— Es runāju par ļoti dziļām jūtām. Ne visi uz tādām spējīgi, bet jūs…

— Saprotu! Emociju bagātība atsver manu trūcīgo intelektu.

— Domas būtība pareiza. Es tikai gribētu piebilst, ka emocionālā ziņā tik apdāvinātam cilvēkam arī intelektuālā dzīve var nebūt trūcīga, kaut gan pēc dabiskā pretstatu likuma tā, protams, būs samērā mazāk attīstīta. Taču mēs runājam abstrakti, lai gan mums jāapspriežas steidzamā lietā, kas tieši saistīta ar šo sarunu. Mvens Mass…

Meitene nodrebēja.

Evda Nala paņēma Čaru zem rokas un aizveda viņu uz vienu no zāles apsīdām[19] kur tumši koka paneļi skarbi harmonēja ar raibiem, zili zeltainiem stikliem platajosarkādu logos.

— Čara, mīļā, jūs esat gaismu mīlošs Zemes zieds, kas pārstādīts uz dubultzvaigznes planētas. Jūsu debesīs spīd divas saules — zila un sarkana, un ziediņš nezina, kurai no tām pievērsties. Bet jūs esat sarkanās saules meita. Kādēļ jums tiekties pēc zilās?

Evda Nala cieši pievilka meiteni pie sava pleca, un tā pēkšņi piekļāvās viņai ar visu ķermeni. Mātes maigumā slavenā psihiatre glāstīja meitenes kuplos, mazliet parupjos matus un domāja par to, ka gadu tūkstošu gaitā audzināšanai izdevies cilvēka sīkos personiskos priekus aizstāt ar lieliem, kopīgiem. Bet cik tālu vēl līdz uzvarai pār dvēseles vientulību, it īpaši sarežģītas, jūtu un iespaidu piesātinātas dvēseles, kas veidojusies šādā dzīvības pārpilnā ķermenī!… Skaļi viņa teica:

— Mvens Mass… Jūs zināt, kas ar viņu noticis?

— Protams, visa planēta apspriež nesekmīgo eksperimentu!

— Un ko domājat jūs?

— Ka viņam taisnība!

— Es arī. Tieši tāpēc viņš jāizrauj no Aizmirstības salas. Pēc mēneša notiks Astronautikas padomes gadskārtējā sanāksme. Viņa pārkāpumu apspriedīs, un lēmumu pēc tam apstiprinās Goda un tiesību kontrole, kas pārrauga katra Zemes cilvēka likteni. Man ir pamatotas cerības uz mīkstu spriedumu, bet nepieciešams, lai Mvens Mass būtu šeit. Cilvēkam ar tikpat stiprām jūtām kā jums nav labi dzīvot ilgi uz salas, it īpaši vientulībā!

— Vai tad es esmu tik veclaicīga sieviete, lai kaldinātu dzīves plānus atkarībā no kāda vīrieša gaitām, kaut arī tas būtu mans izredzētais?

— Čara, mīļais bērns, nevajag! Esmu redzējusi jūs kopā un zinu, ko jūs viņam nozīmējat… tāpat kā viņš jums. Mvens Mass nemēģināja jūs uzmeklēt, viņš darīja visu, lai izvairītos no šādas tikšanās. Un tomēr jūs nedrīkstat viņu nosodīt. Saprotat taču: kā lai cilvēks, tāds pats kā jūs, ierodas pie mīļotās — jā, Čara, taisni tā tas ir! — nožēlojams un uzvarēts, tiesas un trimdas priekšvakarā? Kā lai šāds cilvēks atnāk pie sievietes, kas ir viena no Lielās pasaules krāšņākajām rotām!

— Nē, Evda, es domāju gluži ko citu. Vai tagad esmu vajadzīga viņam — nogurušam un satriektam?… Baidos, ka Mvenam var pietrūkt spēka, šoreiz nevis prāta, bet jūtu kāpinājumam… tādai mīlas jaunradei, uz kādu mēs abi, liekas, esam spējīgi. Un tādā gadījumā viņš otrreiz zaudētu ticību sev. Bet šādu lūzumu Mvens Mass nepārcietīs. Lūk, kāpēc es domāju, ka man šobrīd labāk būt Atakāmas tuksnesī.

— Jums, Čara, taisnība. Bet tikai daļēji. Aiziedams no mūsu pasaules, šis lielais, kaislīgais cilvēks palicis bez jebkāda atbalsta. Viņš kļuvis vēl vientuļāks un vientulībā pārliecīgi nosoda sevi… Es pati aizbrauktu… Bet man jārūpējas par Renu Bozu, un viņam, kā smagi ievainotam, jādod priekšroka. Daram Veteram uzdots vadīt jaunā pavadoņa būvi, un tā būs viņa palīdzība Mvenam Masam. Es nekļūdīšos, ja ieteikšu jums: brauciet pie viņa, neprasot nekā, pat maiga skatiena. Nekādu nākotnes plānu, nekādas mīlestības! Tikai atbalstiet viņu, modiniet šaubas par viņa lēmuma pareizību un tad palīdziet viņam atgriezties mūsu pasaulē! Jūsu spēkos to izdarīt, Čara! Brauksiet?

Meitene paskatījās uz Evdu ar bērnišķīgi atklātām acīm, kurās bija saskrējušas asaras.

— Šodien pat!

Evda Nala noskūpstīja Čaru.

— Jums taisnība, jāsteidzas. Pa Spirālceļu mēs aizbrauksim līdz Mazāzijai. Rens Bozs atrodas Rodas ķirurģiskajā sanatorijā, bet jūs aizsūtīsim uz Deir ez Zoru — tehniski medicīniskās palīdzības aviabāzi, no kuras spirāllidņi ik dienas dodas uz Austrāliju un Jaunzēlandi. Jau iepriekš varu iztēloties, ar kādu prieku lidotāji nogādās dejotāju — ak vai, ne bioloģi! — Čaru jebkurā vēlamā punktā…

Vilciena priekšnieks ielūdza Evdu Nalu un viņas ceļabiedri apmeklēt vadības centrāli. Segtā silikola gaitenī dežuranti, modri vērojot aparātus, staigāja pāri milzīgo vagonu jumtiem no viena vilciena gala līdz otram. Pa vītņu kāpnēm un šo gaiteni abas sievietes nokļuva prāvā kabīnē, kas atradās tieši virs pirmā vagona aptecētāja. Kristāla elipsoīdā septiņus metrus virs ceļa klātnes sēdēja divi mašīnisti, kurus šķīra elektronu robota augstais, piramidālais jumols. Televizoru paraboliskie ekrāni ļāva skaidri pārredzēt apkārtni. Brīdinošās iekārtas antenu ūsiņas vibrēja uz vilciena jumta. Tās signalizētu, tiklīdz piecdesmit kilometru attālumā uz ceļa parādītos kaut visniecīgākais priekšmets. Bet kaut kas tamlīdzīgs varēja, protams, notikt tikai gluži ārkārtējos apstākļos.

Evda un Čara apsēdās uz dīvāna pie kabīnes pakaļējās sienas, apmēram pusmetru augstāk par mašīnistu sēdekļiem. Kā hipnotizētas abas lūkojās pretimslīdošajā stigā. Gigantiskā maģistrāle pāršķēla kalnu grēdas, tās milzīgie uzbērumi šķērsoja zemienes, bet estakādes — jūras līčus un šaurumus. Raugoties no vilciena, kura ātrums sasniedza divsimt kilometru stundā, mežs gar uzbēruma malām izskatījās kā nepārtraukts paklājs — iesārts, gaiši vai tumši zaļš, atkarībā no iestādītajām koku šķirnēm — priedēm, eikaliptiem vai olīvām. Desmit metrus platā vilciena radītās gaisa strāvas iešūpoja arhipelaga rāmos ūdeņus. Prāvi ņirbu vilnīši, vēdekļveidīgi izplatīdamies uz visām pusēm no estakādes, aptumšoja jūras dzidro zilgmi.

Iegrimušas savās domās un rūpēs, abas sievietes klusi vēroja ceļu. Tā pagāja četras stundas. Vēl četras stundas viņas pavadīja kopā ar citiem pasažieriem otrā stāva salonā, lai tad izšķirtos kādā stacijā netālu no Mazāzijas rietumu piekrastes. Evda pārsēdās elektrobusā, kas nogādāja viņu uz tuvāko ostu, bet Čara aizbrauca līdz Austrumu Tauram — pirmā meridionālā atzarojuma gala stacijai. Divas stundas vēlāk viņa nokļuva svelmainajā līdzenumā, ko sausais, sakarsušais gaiss ietina trīcošā dūmakā. Šeit, bijušā Sīrijas tuksneša malā, atradās Deir ez Zora — apdzīvotām vietām bīstamo spirāllidņu bāze.

Nemūžam Čara Nandi neaizmirsīs mokpilnās stundas, ko viņa pavadīja, gaidot kārtējo lidmašīnu. Meitene ilgi domāja, ko teiks un kā rīkosies, kad atradis Mvenu Masu, citu pēc cita kaldināja un atmeta visādus plānus, kā sameklēt viņu Aizmirstības salā, kur viss pazuda, nogrimstot vienmuļu, ne ar ko neievērojamu dienu mijā.

Beidzot lejā Nefuda un Rubelhali tuksnešos iezīmējās nepārredzami termoelementu lauki — milzīgas spēkstacijas, kas pārvērta saules siltumu elektriskajā enerģijā. Ar nakts aizbīdņiem un putekļu sargiem pārklāti, šie termoelementi aizstiepās simetriskās rindās uz nostiprinātām un izlīdzinātām smilšu kāpām, pret dienvidiem vērstām kalnu nogāzēm un aizbēriu gravu labirintiem — kā pieminekļi cilvēces gigantiskajai cīņai par enerģiju. Kopš jauno P, Q un F kodolenerģijas veidu apgūšanas stingrās taupības laiks bija pagājis. Tādēļ pamiris šķita vēja dzinēju mežs gar Arābijas pussalas dienvidu krastu, kura jauda arī ietilpa ziemeļu apdzīvotās joslas enerģētiskajā rezervē. Gandrīz vienā mirklī spirāllidnis šķērsoja tikko saskatāmo krasta līniju un aizdrāzās pāri Indijas okeānam. Pieci tūkstoši kilometru tik ātrai mašīnai nebija nekāds attālums. Drīz Čara Nandi, vislabāko novēlējumu pavadīta, izkāpa lidlaukā un nedroši spēra pirmos soļus uz zemes.

Lidostas pārzinis palūdza savu meitu aizbraukt ar nelielo, plakano slīdlaivu uz Aizmirstības salu. Abas meitenes jūsmīgi vēroja, cik veikli un strauji mazais kuģītis lēkā pa atklātās jūras viļņiem. Laiva slīdēja tieši uz salas austrumu krasta līci, kur atradās viena no Lielās pasaules medicīniskajām stacijām.

Kokospalmu vēdekļi, noliekdamies pretim rāmi šalcošajiem viļņiem, sveica Čaru. Stacija izrādījās pamesta. Visi tās darbinieki bija aizbraukuši uz salas vidieni iznīcināt ērces, kas negaidot apsēdušas kādus meža dzīvniekus.

Stacijas tuvumā atradās staļļi. Zirgus vēl nodarbināja Aizmirstības salai līdzīgās vietās un sanatorijās, kur trokšņa dēļ nevarēja izmantot skrūvlidņus vai ceļu trūkuma dēļ — elektrokārus. Čara atpūtās, pārģērbās un devās apskatīt skaistos, retos dzīvniekus. Tur viņa satika sievieti, kas veikli vadīja barības sadalītājas mašīnas. Čara piedāvāja viņai savu palīdzību. Izraisījās saruna. Meitene vēlējās uzzināt, kā vieglāk atrast šeit kādu cilvēku. Sieviete ieteica viņai pievienoties iznīcinātāju vienībām: tās apceļo visu salu un pazīst to pat labāk par vietējiem iedzīvotājiem. Sis padoms Čarai iepatikās.