Andromēdas Miglājs

VII NODAĻA SIMFONIJA FA MINORĀ — KRĀSU TONALITĀTE 4750 µ

Caurspīdīgas plastmasas sienas aptvēra plašo verandu, no kuras atklājās skats uz liedagu. Blāvā gaisma, kas plūda no griestiem, nekontrastēja ar spilgto mēnesnīcu, bet papildināja to, mīkstinot ēnu skarbo melnumu. Verandā bija sapulcējušies gandrīz visi jūras ekspedīcijas dalībnieki. Tikai visjaunākie vēl rotaļājās mēnesstaru sudrabotajā līcī. Ar savu daiļo modeli bija ieradies mākslinieks Kārts Sans. Ekspedīcijas priekšnieks Frits Dons, purinādams garos, zeltainos matus, stāstīja par Mīko atrastā zirga apskates rezultātiem. Analizējot statujas materiālu, lai noskaidrotu tās svaru, pētnieki nāca pie gluži negaidīta secinājuma. Zem virskārtas kausējuma izrādījās tīrs zelts! Ja zirgs bija liets, tad skulptūras svars sasniedza vismaz četrsimt tonnu. Sāda milzeņa pacelšanai vajadzēja izsaukt lielus kuģus ar speciālu aparatūru.

Atbildot uz jautājumu, kā izskaidrot tik nejēdzīgu dārgmetāla šķiešanu, viens no ekspedīcijas vecākajiem līdzstrādniekiem atcerējās vēsturiskos arhīvos saglabājušos leģendu par kādas valsts zelta krājuma pazušanu: toreiz zeltu vēl izmantoja kā darba vērtības ekvivalentu. Noziedzīgie valdnieki, kas bija tiranizējuši un izputinājuši tautu, gatavodamies aizbēgt uz citu valsti, — tajos laikos dažādu tautu savstarpējo satiksmi kavēja šķēršļi, ko sauca par robežām, — savākuši visu savas zemes zelta krājumu un likuši no tā atliet statuju, ko vēlāk uzstādīja galvaspilsētas centrālajā laukumā. Zeltu tā arī neatrada. Vēsturnieks izteica minējumu, ka ļaudis toreiz vienkārši nav iedomājušies, kāds metāls slēpjas zem lētā kausējuma virskārtas.

Sis stāstījums izraisīja dzīvas pārrunas. Milzīgais zelta tīrradnis bija lieliska dāvana cilvēcei. Kaut gan smago, dzelteno metālu sen vairs neuzskatīja par vērtības simbolu, tas joprojām bija nepieciešams elektrisko aparātu, ārstniecības preparātu un it īpaši anamezona izgatavošanai.

Verandas stūrī Veda Konga, Dars Veters, gleznotājs, Čara Nandi un Evda Nala bija sasēdušies ciešā pulciņā. Veltīgi izmeklējies nezin kur pazudušo Mvenu Masu, viņiem kautri pievienojās Rens Bozs.

— Jūs pirmīt gluži pareizi atzīmējāt, ka mākslinieks vai, pareizāk, māksla vienmēr nenovēršami atpaliek no zināšanu un tehnikas straujās izaugsmes, — Dars Veters sacīja.

— Jūs neesat mani sapratis, — Kārts Sans iebilda. — Māksla jau labojusi savas kļūdas un izpratusi savu pienākumu pret cilvēci. Tā pārstājusi radīt nomācošas monumentālas formas, attēlot reāli nepastāvošu, tīri ārēju varenību un spožumu. Izkopt cilvēka jūtu pasauli,

lūk, mākslas svarīgākais uzdevums! Tikai māksla spēj noskaņot psihi, sagatavot to vissarežģītāko iespaidu uztveršanai. Kās gan nezina, cik brīnum viegli cilvēks iedziļinās visgrūtākajos jautājumos, ja tas iepriekš attiecīgi noskaņojies ar mūziku, krāsām, formām?… Un kā noslēdzas cilvēka dvēsele, ja tajā mēģina ielauzties rupji un varmācīgi. Jums, vēsturniekiem, vislabāk zināms, cik daudz posta cilvēce piedzīvojusi cīņā par savu jūtu attīstību un audzināšanu.

— Kādu laiku, tas bija senā pagātnē, māksla tiecās pēc abstraktām formām, — Veda Konga piemetināja.

— Māksla tiecās pēc abstrakcijām, cenzdamās sekot prātam, kas cilvēka dzīvē bija iekarojis neapstrīdami pirmo vietu. Taču izpausties abstrakti māksla nespēj, atskaitot mūziku, kas ieņem īpašu vietu un savā ziņā arī ir gluži konkrēta. Tas bija aplams ceļš.

— Kuru ceļu tad jūs uzskatāt par īsto?

— Māksla, manuprāt, ir pasaules cīņu un trauksmju atspoguļojums cilvēku jūtās, dažkārt dzīves ilustrācija, kas tomēr pakļauta kopējai lietderībai. Šo lietderību var dēvēt arī par skaistumu, bez kura nav laimes un dzīves jēgas. Citādi māksla viegli izvirst untumainās fantāzijās, it īpaši ja tas radītāji pietiekami nepazīst dzīvi, vēsturi…

— Man vienmēr gribējās, lai māksla cīnītos par pasaules pārveidošanu un ne tikai atspoguļotu to, — ieminējās Dars Veters.

— Piekrītu! — Kārts Sans iesaucās. — Ar vienu vienīgu iebildumu, proti, ka tai jāpalīdz pārveidot ne tikai ārējā, bet galvenokārt iekšējā, jūtu pasaule. Audzināšana… ievērojot visas pretrunas…

Evda Nala uzlika Dara Vetera rokai savu spēcīgo, silto plaukstu.

— No kāda sapņa jūs šodien atteicāties?

— No ļoti liela…

— Ikviens, kas redzējis seno laiku mākslas darbus, — gleznotājs tikmēr attīstīja savu domu, — kinofilmas, teātru uzvedumu un gleznu izstāžu ierakstus, zina, cik brīnišķīgi noslīpētas, graciozas un brīvas no visa liekā šķiet mūsu tagadējās izrādes, dejas, gleznas… Es nemaz nerunāju par pagrimuma laikmetiem.

— Gudrs, bet daudzvārdīgs, — Veda Konga pačukstēja.

— Māksliniekam grūti iekļaut vārdos vai formulās tās sarežģītās parādības, ko viņš redz un atlasa no apkārtējās vides, — iejaucās sarunā Čara Nandi, un Evda Nala atbalstīja viņu ar galvas mājienu.

— Bet man gribētos, — turpināja Kārts Sans, — savākt un sakausēt vienā tēlā brīnišķīgi patiesu jūtu, formu un krāsu daiļuma tīros graudus, kas izkaisīti dažādos cilvēkos. Atjaunot visaugstākajā skaistuma izpausmē tālās pagātnes rasu tipus, no kuru sajaukuma izveidojusies mūslaiku cilvēce. «Gondvānas meita», piemēram, pauž vienotību ar dabu, lietu un parādību iekšējās sakarības neapzinātu nojautu, lielā mērā instinktu cauraustu emociju un jūtu kompleksu.

«Tetisa — Vidusjūras meita» — spēcīgi attīstītas jūtas, bezbailīgi plašas un bezgala daudzveidīgas. Tā jau ir cita pakāpe, kad saplūšanu ar dabu nosaka emocijas un nevis instinkti. Erosa spēks — lūk, kā es to iedomājos. Senās Vidusjūras tautas — krētieši, etruski, helēņi, pirmindieši — tikai viņu vidū varēja izaugt cilvēka tips, kas radīja ar sieviešu hegemoniju saistīto kultūru. Kāda laime, ka atradu Čaru, kurā nejauši apvienojušās antīko grieķu, krētiešu un vēlāko Centrālās Indijas tautu iezīmes!

Veda pasmaidīja, priecādamās par sava minējuma pareizību, bet Dars Veters pačukstēja viņai, ka gleznotājam būtu grūti atrast labāku modeli.

— Ja man izdosies «Vidusjūras meita», tad neizbēgami piepildīšu ari trešo savas ieceres daļu — uzgleznošu staltu, mierīgu ziemeļu sievieti ar zeltainiem vai gaiši brūniem matiem, skaidrām, rāmām acīm, kas vērīgi lūkojas pasaulē, sievieti, kura atgādina senās krievietes, skandināvietes vai anglietes. Tikai pēc tam varēšu stāties pie sintēzes — radīt mūslaiku sievietes tēlu, kurā sakopotas viņas priekšteču labākās īpašības.

— Kāpēc jūs gleznojat tikai «meitas» un nevis «dēlus»? — Veda mīklaini pasmaidīja.

— Vai tad jūs nezināt, ka saskaņā ar fizioloģijas likumiem daiļums sievietē vienmēr pilnīgāk, spilgtāk izteikts?… — gleznotājs sarauca uzacis.

— Kad pienāks kārta trešajai gleznai, ielūkojieties ciešāk Vedā! — Evda Nala sacīja. — Diez vai…

Gleznotājs strauji piecēlās.

— Jūs domājat, es neredzu! Esmu spiests aizvērt acis, lai šis tēls mani nesavaldzinātu tagad, kad visas domas pieder citam. Bet Veda…

— Sapņo par mūziku… — jaunā sieviete mazliet pietvīka. — Zēl, ka saules klavieres naktī ir mēmas!

— Sīs klavieres darbina pusvadītāju uztverta saules gaisma? — vaicāja Rens Bozs, pārliekdamies pāri krēsla balstam. — Tādā gadījumā tās varētu pieslēgt kādam citam strāvas avotam.

— Cerams, tas neprasa pārāk daudz laika… — Veda nopriecājās.

— Apmēram stundu.

— Nevajag. Pēc stundas vispasaules tīklā sāksies pēdējo ziņu pārraide. Mēs esam aizrāvušies ar darbu, un divus vakarus neviens nav ieslēdzis uztvērēju.

— Tad nodziediet mums kaut ko, Veda, — Dars Veters lūdza. — Kārtam Sanam ir sens stigu instruments, kas saglabājies vēl no feodālās sabiedrības Tumšajiem gadsimtiem.

— Ģitāra, — Čara Nandi pateica priekšā.

— Bet kas spēlēs?… Mēģināšu — varbūt pati tikšu galā.

— Es labprat spēlēšu! — Čara pieteicas aizskriet uz studiju pēc ģitāras.

— Skriesim kopā, — Frits Dons ierosināja.

Čara draiski atmeta kuplās, melnās cirtas. Serliss pagrieza sviru un atbīdīja vienu no verandas sienām, paverot skatienam līča austrumu krastu. Frits Dons aizjoņoja milzīgiem lēcieniem. Čara skrēja, atliekusi galvu. Drīz viņa atpalika. Taču melnajā, neapgaismotajā studijas ejā abi ienira gandrīz vienlaikus un mirkli vēlāk jau atkal strauji un stalti traucās pa mēnesnīcas sudraboto jūras krastu. Frits Dons sasniedza verandu pirmais, bet Čara ielēca tajā no sāniem un tādējādi reizē ar viņu nokļuva istabā.

Veda sajūsmā sasita plaukstas.

— Frits Dons taču ir pavasara desmitcīņas uzvarētājs!

— Bet Čara Nandi beigusi augstāko deju skolu! Abas pakāpes — seno un moderno… — tādā pašā toni atbildēja Kārts Sans.

— Mēs ar Vedu arī mācījāmies, tikai zemākajā pakāpē,— Evda Nala nopūtās.

— Zemākajā pakāpē tagad mācās visi, — gleznotājs viņu paķircināja.

Pacēlusi mazo zodu. Čara lēni pieskārās ģitāras stīgām. Melodiskajās skaņās vibrēja ilgas un aicinājums. Čara dziedāja jaunu, no dienvidu joslas tikko atceļojušu dziesmu par nepiepildīto sapni. Melodijā ieplūda Vedas zemā balss un kļuva it kā par virzošo staru, ko apvija brīžiem uzliesmojošais, brīžiem dziestošais Čaras dziedājums. Duets skanēja lieliski — tik dažādas bija dziedātājas un tik ļoti viņas papildināja viena otru. Dara Vetera skatiens slīdēja no vienas uz otru, un viņš nekādi nevarēja izlemt, kuru no sievietēm dziesma vairāk rotāja: Vedu, kas balstījās pret uztvērēju, noliekusi galvu ar mēnesstaru sudrabotajām kuplo matu pīnēm, vai Čaru, kas turēja ģitāru uz kailajiem ceļiem un bija tik ļoti iedegusi, ka zobu baltums un dzidrā acu zilgme krasi izcēlās viņas sejā.

Dziesma beidzās. Kādu brīdi Čara it kā neziņā glāstīja stīgas. Pēkšņi Dars Veters sakoda lūpas. Skanēja tā pati mūzika, kas reiz jāti attālinājusi viņu no Vedas un tagad arī viņai sagādāja mokas.

Akords aizgūtnēm steidzās panākt akordu un bezspēcīgi izdzisa, nesaplūdis ar iepriekšējo. Melodija šķita aprauta kā viļņi, kas šļākdami veļas krastā, uz mirkli pārplūdina sēkļus un tad cits pēc cita atplūst jūras melnajā atvarā. Čara nekā nezināja — viņas skanīgā balss atdzīvināja vārdus par mīlu, kas lido izplatījuma saltajās tālēs no zvaigznes uz zvaigzni, cenzdamās atrast, izprast un sajust, kur viņš… Varonis neatgriezīsies. Lai! Sirds tomēr tiecas būt viņa tuvumā, palīdzēt viņam ar klusu lūgsnu, maigu domu, dedzīgu sveicienu!

Veda klusēja. Kaut ko sliktu jauzdama, Čara pārtrauca dziesmu, pietrūkās, pameta ģitāru gleznotājam un, vainīgi noliekusi galvu, tuvojās sastingušajai vēsturniecei.

Veda pasmaidīja.

— Nodejojiet mums kaut ko, Čara!

Meitene piekrita. Bet te iejaucās Frits Dons:

— Ar dejām vajadzēs pagaidīt — tūlīt sāksies pārraide!

Virs nama jumta izbīdīja teleskopisku cauruli. Tās galā pacēlās divas sakrustotas metāla plāksnes ar apli, ko vainagoja astoņas puslodes. Istabu piepildīja majestātiskas skaņas.

Raidījuma sākumā skatītājiem parādīja jaunu spirālisku pilsētu ziemeļu apdzīvotajā josla. Tolaik arhitektūrā valdīja divi virzieni: vieni atzina par labākām piramidālās, otri — vītņveidīgi spirāliskās pilsētas. Celtniecībai izraudzījās sevišķi piemerotas vietas, no kurām bija ērti vadīt automātiskās rūpnīcas, kas pamīšus ar pļavu un birztalu lokiem iejoza vai nu jūras, vai liela ezera krastā uzcelto pilsētu.

Pilsētas cēla augstienēs, jo mājas izvietoja uz terasēm, lai ikviena fasāde būtu vērsta pret sauli, vēju un zvaigznēm. Ēku aizmugurē atradās mašīnu, noliktavu, sadales punktu, darbnīcu un virtuvju telpas, kas bieži vien iesniedzās dziļi pazemē. Piramidālās arhitektūras piekritēji uzsvēra savu pilsētu priekšrocības — samērā nelielu augstumu un prāvo ietilpību. Spirālisko pilsētu celtnieki būvēja vairāk nekā kilometru augstus ēku kompleksus.

Jūras ekspedīcijas dalībnieki ieraudzīja uz ekrāna slaidu spirāli: saulē laistījās miljoniem opalescētu plastmasas sienu, porcelānspožu kausēta akmens karkasu un pulēta metāla sastiprinājumu. Katra spirāles vītne no perifērijas pamazām cēlās uz centru. Eku masīvus atdalīja dziļas, vertikālas nišas. Reibinošā augstumā karājās viegli tilti, balkoni un dārzu terases. Dzirkstošas kontrforsu strēles krita lejup līdz pat pilsētas pakājei, kur starp arkādu tūkstošiem viļņoja platas kāpnes. Tās veda uz parku terasēm, kas radiāli aizstiepās līdz pirmajai zaļo birztalu joslai. Arī pilsētas ielas izliecās spirālēs. Ārējās šķita pakārtas gaisā un apvija pilsētas perimetru, iekšējās bija segtas un atgādināja kristāla tuneļus. Ielās nemanīja nevienas braucamās ierīces — nepārtrauktas transportieru ķedes bija apslēptas garenos dobumos.

Rosīgi, smaidoši un nopietni cilvēki ātri gāja pa ielām vai arī nesteidzīgi pastaigājās zem arkādēm, meklējot vientulību neskaitāmās klusās vietiņās: starp kolonām, kāpņu pārejās, gaisa dārzos…

Lielpilsētas skatu drīz vien nomainīja teksta pārraide.

— Turpinām apspriest Virzīto starojumu akadēmijas projektu par lineāra alfabēta aizstāšanu ar elektronu ierakstu sistēmu, — sacīja cilvēks, kura seja parādījās uz ekrāna. — Projekts nav guvis vispārēju atbalstu. Iebildumus izraisa galvenokārt tas, ka lasīšanai nepieciešami ļoti sarežģīti aparāti. Tādējādi grāmata vairs nebūtu cilvēka uzticamākais draugs un pavadonis. Neraugoties uz šķietamo izdevīgumu, projektu, domājams, noraidīs.

— Ilgi apsprieda! — Rens Bozs atzīmēja.

— Liela pretruna, — Dars Veters atsaucās. — No vienas puses, valdzinoša ierakstu vienkāršība, no otras — lasīšanas grūtības.

Cilvēks uz ekrāna turpināja:

— Apstiprinājies vakardienas ziņojums — trīsdesmit septītā zvaigžņu ekspedīcija atgriežas…

Dars Veters pamira, pretrunīgu jūtu plosīts. Veda Konga lēni piecēlās. Viņas acis iepletās arvien platākas. Dars Veters skaidri dzirdēja viņas nevienmērīgo elpu.

— … no četrsimt pirmā kvadrāta puses. Kuģis tikko atstājis mīnuslauku1 vienas simtdaļas parseka attālumā no Neptuna orbītas. Ekspedīcija aizkavējusies sakarā ar to, ka bija iekļuvusi melnas saules pievilkšanas sfērā. Cilvēku zaudējumu nav! Kuģa ātrums, — diktors nobeidza, — apmēram piecas sestdaļas absolūtās vienības. Ekspedīcija sasniegs Tritonu pēc divdesmit vienas dienas. Gaidiet ziņas par lieliskiem atklājumiem!

Raidījums turpinājās. Sekoja citi ziņojumi, bet tos neviens vairs neklausījās. Visi ielenca Vedu.

Mlnuslauks — negatīvi lādēts lauks starpzvaigžņu telpā.

Jaunā sieviete tvīka un smaidīja, bet viņas acu dzīlēs varēja izlasīt slēptu trauksmi. Pienāca arī Dars Veters. Veda sajuta stingru rokas spiedienu. Sī roka bija kļuvusi viņai tik tuva un nepieciešama! Dars Veters skatījās viņai taisni acīs. Jau sen viņš nebija skatījies tā. Veda atcerējās skumjo pārgalvību, kas pa laikam izpaudās viņu agrākajās attiecībās. Un zināja — Dars Veters tagad lasa viņas sejā ne tikai prieku vien…

Palaidis Vedas roku, Dars Veters sirsnīgi pasmaidīja un atkāpās. Ekspedīcijas dalībnieki ar lielu interesi apsprieda ziņojumu. Veda palika biedru lokā, taču ar acu kaktiņiem joprojām sekoja Daram Veteram. Viņa redzēja, ka to uzrunā Evda Nala, kurai drīz vien piebiedrojās Rens Bozs.

— Vajag sameklēt Mvenu Masu, viņš vēl nekā nezina! — Dars Veters, it kā nupat atjēdzies, iesaucās. — Nāciet, Evda. Un jūs, Ren?

— Es arī nākšu. Vai drīkst? — Čara Nandi jautāja.

Liedaga malā klusu čaloja viļņi. Dars Veters apstājās, ļaudams vakara vēsmai seju. Pagriezies viņš sastapa Evdas Nalas skatienu.

— Es aizbraukšu neatvadījies, — viņš atbildēja uz sievietes mēmo jautājumu.

Evda paņēma viņu zem rokas. Kādu laiku visi gāja klusēdami.

— Es domāju, — vai tas nepieciešams? — Evda pačukstēja. — Liekas, tomēr… jums taisnība! Ja Veda…

Evda apklusa. Dars Veters saspieda viņas delnas un pielika tās pie sava vaiga. Sekodams Evdai un Daram Veteram, Rens Bozs visu laiku piesardzīgi atvirzījās no Čaras, bet tā neatlaidīgi turējās Rēnam blakus un pa laikam smīnēdama uzlūkoja viņu ar milzīgām, draiskām acīm. Evda tikko dzirdami iesmējās un negaidot sniedza fiziķim brīvo roku. Rens Bozs satvēra to ar strauju, plēsīgu kustību, kas šķita visai komiska, jo nepavisam neatbilda šā kautrīgā cilvēka dabai.

— Kur tad lai meklējam jūsu draugu? — Čara apstājās pašā ūdens malā.

Dars Veters palūkojās apkārt un mēness gaismā ieraudzīja smiltīs iemītas pēdas. Tās šķīra pilnīgi vienādas atstarpes, pie kam simetriski izvērstie pirkstgali atkārtojās tik precīzi, ka likās iespiesti ar mašīnu.

— Viņš aizgājis uz turieni, — Dars Veters izstiepa roku akmeņu grēdas virzienā.

— Jā, tās ir viņa pēdas, — Evda apstiprināja.

— Kāpēc jūs esat tik pārliecināta? — Čara vēl mazliet šaubījās.

— Paskatieties, cik vienmērīgi soli, — tā var staigāt tikai pirmatnēji mednieki vai arī tie, kas mantojuši viņu veiklību. Bet man liekas, ka Mvens, neraugoties uz savām vispusīgajām un dziļajām zināšanām, ir tuvāks dabai nekā jebkurš no mums… Nezinu, kā jūs, Čara? — Evda pievērsās domās iegrimušajai meitenei.

— Es? Ak nē! — Un, norādot uz priekšu, viņa iesaucās: — Lūk, kur viņš!

Uz tuvākā akmens parādījās afrikāņa milzīgais stāvs, kas laistījās mēnesnīcā kā pulēts, melns marmors. Mvens Mass enerģiski vicināja rokas, it kā draudēdams kādam. Atlētiskā ķermeņa varenie muskuļi saspringa un blīvos mezglos viļņoja zem spožās ādas.

— Gluži kā pusnakts gars no bērnu pasakām! — Čara satraukti čukstēja.

Pamanījis nācējus, Mvens Mass nolēca no klints un apģērbās. Nedaudzos vārdos Dars Veters izstāstīja viņam notikušo, un Mvens Mass izteica vēlēšanos nekavējoties satikt Vedu Kongu.

— Ejiet kopā ar Čaru, — Evda sacīja, — mēs vēl mazliet pakavēsimies šeit…

Dars Veters pacēla roku. Afrikāņa sejā atspoguļojās izpratne. Savādu, gandrīz bērnišķīgu jūtu uzplūdumā viņš nomurmināja sen aizmirstus atvadu vārdus. Dars Veters bija aizkustināts un klusējošās Evdas pavadībā domīgs devās tālāk. Rens Bozs apjucis pamīņājās uz vietas, tad pagriezās, lai pievienotos Mvenam Masam un Čarai Nandi.

Dars Veters un Evda sasniedza zemes ragu, kas norobežoja līci no atklātās jūras. No šejienes varēja labi saskatīt ugunis, kas no visām pusēm ieskāva jūras ekspedīcijas milzīgos diskveida plostus.

Dars Veters iestūma caurspīdīgo laivu ūdenī un nostājās Evdas priekšā, vēl masīvāks un varenāks nekā

Mvens Mass. Evda izstiepās uz pirkstgaliem un noskūpstīja aizejošo draugu.

— Veter, es būšu ar Vedu, — Evda atbildēja uz viņa domām. — Mēs kopā atgriezīsimies savā joslā un sagaidīsim tur ekspedīciju. Padodiet ziņu, kad iekārtosieties! Es vienmēr būšu priecīga palīdzēt jums…

Evda ilgi noraudzījās pakaļ laivai sudrabotajā ūdenī…

Dars Veters piestāja pie otrā plosta, kur mehāniķi vēl strādāja, steigdamies nobeigt akumulatoru uzstādīšanu. Pēc Dara Vetera lūguma viņi iededzināja trīs zaļas spuldzes un izvietoja tās trijstūrī.

Pusotras stundas vēlāk pirmais spirāllidnis, kas parādījās šai apvidū, apstājās tieši virs plosta un nolaida liftu. Dars Veters iekāpa lifta kabīnē, uz mirkli parādījās zerii apgaismota kuģa un pazuda lūkā. Jauna diena vēl nebija aususi, kad viņš atgriezās Padomes observatorijas rajonā — savā pastāvīgajā miteklī, kftvēl nebija paspējis apmainīt. Dars Veters atvēra izpūšamos krānus abās istabās. Pēc dažām minūtēm pazuda visi putekļi, kas bija sakrājušies viņa prombūtnes laikā. Viņš izbīdīja no sienas gultu un, noskaņojis istabu uz jūras smaržu un šalkoņu, pie kuras bija pieradis pēdējā laikā, cieši aizmiga.

Dars Veters pamodās nelāgā omā. Pasaule šķita zaudējusi jebkuru pievilcību. Veda bija tālu un paliks tālu, kamēr… Bet viņa pienākums palīdzēt Vedai un nevis vēl vairāk sarežģīt stāvokli!

Virpuļojošs vēsa, elektrizēta ūdens stabs uzgāzās viņam vannas istabā. Dars Veters tik ilgi stāvēja zem dušas, kamēr nosala. Atspirdzināts, viņš piegāja pie televizofona, atbīdīja aparāta spoguļgludās durtiņas un izsauca tuvāko darba sadales staciju. Uz ekrāna parādījās jaunekļa seja. Informators pazina Daru Veteru un sveicināja viņu ar tikko manāmu godbijību, ko uzskatīja par smalkas pieklājības pazīmi.

— Man gribētos, — Dars Veters sacīja, — dabūt grūtu un ilgstošu darbu, kas saistīts ar fizisku piepūli, piemēram, antarktiskajās raktuvēs.

— Tur viss aizņemts, — runātāja balsī bija jāušams apbēdinājums, — nevienas brīvas vietas nav arī Veneras, Marsa un pat Merkura raktuvēs. Jūs zināt, ka uz turieni, kur grūtības vislielākās, jaunatne visvairāk tiecas.

— Jā, bet es, diemžēl, vairs nevaru sevi pieskaitīt šai jaukajai cilvēku kategorijai… Kādas patlaban iespējas? Darbs man vajadzīgs nekavējoties.

— Ir viena vieta dimantu atradnēs Vidussibīrijā, — jauneklis lēni iesāka, lūkodamies uz Daram Veteram neredzamu tabulu, — protams, ja vien jūs vēlaties uz raktuvēm. Bez tam ir vietas uz okeānu plostiem — pārtikas rūpnīcām, uz saules sūkņu staciju Tibetā, bet tie jau ir viegli darbi. Arī citās vietās — nekā sevišķi grūta.

Dars Veters pateicās informatoram un lūdza ļaut viņam padomāt, bet tikmēr neatdot vietu dimantu raktuvēs.

Viņš izslēdza sadales staciju un savienojās ar Sibīrijas namu*— plašu centru, kurā bija sakopota ģeogrāfiskā informācija par šo zemi. No turienes viņam pārraidīja atmiņas mašīnu jaunākos ierakstus, un Dara Vetera priekšā uz ekrāna izauga nebeidzami mežu masīvi. No pārpurvotās reto lapegļu taigas, kas senos laikos aizņēma gandrīz visu mūžīgā sasaluma joslu, vairs nebija ne vēsts. Tās vietā pacēlās slaidi mežu milzeņi— Sibīrijas ciedru priedes un senatnē gandrīz izmirušās Amerikas sekvojas. So milzeņu stumbri veidoja krāšņas joslas ap pauguru virsotnēs uzceltiem betona kupoliem, no kuriem bija izlīdušas gigantiskas tērauda caurules, kas aizstīdza pāri ūdensšķirtnēm, sasniedza tuvākās upes un ierāva tās gandrīz bez atlikuma savu piltuvju rīklēs. Dobji dūca milzīgi sūkņi. Simtiem tūkstošu kubikmetru ūdens ielauzās vulkānisko iežu dzīlēs, šņācot un virpuļojot izskaloja tos, lai no jauna paceltos virspusē un pa ceļam atstātu skalošanas kameru sietos desmitiem tonnu dimantu. Plašās, spoži apgaismotās telpās cilvēki sēdēja pie šķirošanas mašīnu kustīgajām ciparnīcām. Mirdzošie akmeņi nepārtrauktā plūsmā bira tvertņu kalibrētajās atverēs. Sūkņu staciju operatori uzraudzīja skaitļošanas mašīnas, kas aprēķināja iežu mainīgo pretestību, ūdens spiedienu un patēriņu, šahtu dziļumu un cieto daļiņu izskalojumu. Dars Veters nosprieda, ka saules apspīdēto mežu līksmā aina pašlaik diezin vai atbilst viņa noskaņojumam, un izslēdza Sibīrijas namu. Tai pašā mirkli atskanēja izsaukuma signāls. Uz ekrāna atkal parādījās darba sadales stacijas informators.

— Es gribēju precizēt jūsu pārdomas. Nupat saņemts pieprasījums — atbrīvojusies vieta titāna raktuvēs Dienvidamerikas rietumu piekrastē. Tās ir zemūdens raktuves, grūtākais no visiem darbiem, kādu varu piedāvāt šodien… Bet tur jāierodas steidzoši!

Dars Veters sāka bažīties.

— Es nepaspēšu izturēt pārbaudi tuvākajā Darba psihofizioloģijas stacijā.

— Spriežot pēc jūsu agrākajā amatā obligāto pārbaudījumu rezultātiem, tas nebūs vajadzīgs.

— Tādā gadījumā nosūtiet ziņojumu un dodiet koordinātes! — Dars Veters nekavējoties atsaucās.

— Spirālceļa rietumu maģistrāle, septiņpadsmitais dienvidu atzarojums, stacija 6L, punkts KM40. Sūtu brīdinājumu.

Nopietnā seja uz ekrāna pazuda. Dars Veters savāca sīkās mantas, kas piederēja viņam personīgi, ielika kārbiņā lentas ar tuvinieku attēliem un balsīm, kā arī svarīgāko domu ierakstus. No sienas viņš noņēma kādas vecas krievu gleznas reprodukciju, no galda — Vedai Kongai līdzīgas aktrises statueti. Visus priekšmetus un tāpat nepieciešamās drēbes novietoja alumīnija kastē ar reljefiem ciparu apļiem un lineārā alfabēta zīmēm uz vāka. No šīm zīmēm Dars Veters salika jaunās darba vietas koordinātes un, atvēris sienā lūku, iegrūda tajā kasti. Bezgalīga transportiera lenta satvēra to un tūdaļ aiznesa. Dars Veters vēlreiz pārbaudīja istabas. Jau daudzus gadsimtus uz planētas nebija neviena īpaša telpu apkopēja. Sīs funkcijas pildīja visi iedzīvotāji. Tas kļuva iespējams, tikai pateicoties cilvēku augstajai disciplīnai, kā arī rūpīgi pārdomātajai dzīvojamo un sabiedrisko telpu iekārtai, kurā ietilpa daždažādi aptīrīšanas un ventilācijas automāti.

Nobeidzis istabu apskati, Dars Veters izgāja un pagrieza sviru pie durvīm uz leju, tādējādi signalizēdams telpu sadales stacijai, ka viņa dzīvoklis atbrīvojies. Saule bija manāmi sasildījusi baltām piena stikla plāksnēm pārsegto ārējo galeriju, bet uz plakanā jumta jūras vējš, kā vienmēr, Uzpūta gājējam spirgtu vēsmu. Viegli tiltiņi, kas lielā augstumā savienoja milzīgo ēku režģus, šķiet, lidinājās gaisā un aicināt aicināja uz nesteidzīgu pastaigu. Taču Dars Veters vairs nepiederēja sev. Pa automātiskās nobrauktuves cauruli viņš nokļuva apakšzemes magnetoelektriskajā pastā, un mazs vagoniņš nogādāja viņu līdz Spirālceļa stacijai. Dars Veters nebrauca ziemeļu virzienā uz Beringa jūras šaurumu, kur aizvijās Rietumu maģistrāles savienojuma loks. Uz Dienvidameriku, it īpaši tik talu kā līdz septiņpadsmitajam atzarojumam, būtu jābrauc apmēram četras diennaktis. Bet pāri ziemeļu un dienvidu apdzīvotajām joslām regulāri lidoja kravas mašīnas. To līnijas apjoza planētu un, šķērsojot okeānus, savienoja Spirālceļa dažādās maģistrāles. Dars Veters nolēma aizbraukt pa centrālo maģistrāli lidz dienvidu apdzīvotajai joslai un cerēja, ka gaisa pārvadājumu priekšnieks būs ar mieru uzskatīt viņu par steidzamu kravu. Tādējādi ceļu izdotos saīsināt līdz trīsdesmit stundām, un bez tam Dars Veters varētu tikties ar Astronautikas padomes priekšsēdētāja Groma Orma dēlu, par kura audzinātāju-rnentoru Groms Orms bija viņu izraudzījis.

Sākot ar nākamo gadu, zēnam jāveic divpadsmit Herkulesa varoņdarbi, bet pagaidām viņš norīkots Patruļu dienestā Rietumāfrikas purvos.

Kurš jaunietis gan nevēlējās nokļūt Patruļu dienestā — raudzīties, vai okeānā neparādās haizivis, tropiskajos purvos — kaitīgi kukaiņi, vampīri un rāpuļi, apdzīvotajās joslās — slimību mikrobi, stepju un mežu joslās — epizootijas un mežu ugunsgrēki? Kurš gan nesapņoja par cīņu pret dažādiem tālās pagātnes mošķiem, kas mīklainā kārtā laiku pa laikam atkal iznira planētas visnomaļākajos stūrīšos un, līdzko tika atklāti, nekavējoties bija jāiznīcina? Cīņa pret dzīvības kaitīgajām formām nebeidzās. Uz jauniem iznīcināšanas līdzekļiem mikroorganismi, kukaiņi un sēnītes atbildēja, radot jaunas, pret visindīgākajām ķimikālijām izturīgas formas. Tikai pēc Sašķeltās pasaules ēras cilvēki iemācījās pareizi lietot spēcīgās antibiotikas,

«Ja Diss Kens norīkots purvu patruļās,» Dars Veters sprieda, «tad viņš vēl jaunibā kjūs par nopietnu darbinieku.»

Groma Orma dēls, tāpat kā visi Loka ēras bērni, uzauga kādā ziemeļu joslas skolā pie jūras krasta. Turpat viņš bija izturējis ari pirmos pārbaudījumus DPA — Darba psihofizioloģijas akadēmijas stacijā.

Jauniešiem vienmēr deva darbu, kas atbilda viņu vecuma psiholoģiskajām īpatnībām, tieksmei uz tālēm, paaugstinātajai atbildības sajūtai, egocentrismam.

Milzīgais vagons joņoja klusi, gandrīz nemanāmi. Dars Veters uzkāpa augšējā stāvā, ko sedza caurspīdīgs jumts. Tālu lejā, abās Ceļa pusēs, garām aizslīdēja ēkas, kanāli, meži un kalni. Šaura automātisko rūpnīcu josla uz robežas starp zemkopības un mežu joslām apžilbināja ceļotāju ar saulē vizošiem «mēness» stikla kupoliem. Aiz kristālisko ēku sienām varēja neskaidri saskatīt gigantisko mašīnu vienkāršos, skarbos apveidus.

Parādījās un tūdaļ nozuda piemineklis Zinām Kādam — ķīmiķim, kas bija atradis lētu mākslīgā cukura sintezēšanas paņēmienu. Pēc tam Spirālceļa arkāde sāka šķērsot tropiskās zemkopības joslas mežus. Nepārredzamā tālē aizstiepās biezokņi ar dažādas krāsas lapām un mizu, dažādas formas un augstuma kokiem. Pa šauriem, gludiem ceļiem, kas šķīra atsevišķos masīvus, lēni rāpoja apputeksnēšanas, augļu novākšanas un uzskaites mašīnas. Kā zirnekļu tīmekļi mirgoja neskaitāmie vadi. Kādreiz senos laikos pārpilnību simbolizēja zeltains, nobriedis labības lauks. Bet jau Pasaules apvienošanās ērā cilvēki saprata, cik ekonomiski neizdevīgi ir viengadīgie kultūraugi. Kad zemkopību koncentrēja tropiskajā joslā, vairs nevajadzēja ik gadus audzēt zālaugus un krūmus, kuru kopšana prasīja daudz darba. Ilggadīgie koki, kas mazāk noplicina augsni un labāk pārcieš dažādas klimata svārstības, kļuva par galvenajiem lauksaimniecības augiem jau simtiem gadu pirms Loka ēras.

Maizes, ogu un riekstu koki, ar tūkstošiem olbaltumvielām bagātu augļu šķirņu, deva vairāk nekā centneru barojošās masas no katra stumbra. Kolosāli augļu koku masīvi divās joslās, ziemeļos un dienvidos no ekvatora, simtiem miljonu hektāru platībā apjoza visu planētu. Tās bija īstas mītiskās auglības dievietes Cereras jostas. Vienu no otras tās š?īra ekvatoriālā mežu josla — mitru tropisku mežu okeāns, kas apgādāja planētu ar koksni — baltu, melnu, violetu, sārtu, zeltainu, pelēcīgi spīguļojošu, cietu kā kauls un mīkstu kā ābols, smagu kā akmens un vieglu kā korķis. Te ieguva desmitiem sveķu šķirņu, kas bija daudz lētāki par sintētiskajiem un turklāt ar vērtīgām tehniskām vai dziednieciskām īpašībām.

Meža gigantu galotnes pacēlās līdz Spirālceļa stigai, un tagad abās ceļa pusēs šalkoja zaļa jūra. Tumšajās mežu dzīlēs, kur klajumi veidoja nelielas salas, bija redzamas mājas uz augstiem metāla pāļiem un dīvainas, zirnekļiem līdzīgas mašīnas, kas spēja pārvērst astoņdesmit metru garo milzeņu stumbrus kārtīgās baļķu un dēļu grēdās.

Apvāršņa kreisajā pusē no dūmakas pamazām iznira ekvatora kalni. Vienā no tiem — Kenijā atradās Lielā Loka sakaru stacija. Pamazām mežu jūra atkāpās sāņus, paverot skatienam klinšainu augstieni. Un tad gar ceļa malām parādījās zilas, kubiskas ēkas.

Vilciens pieturēja Ekvatora stacijā. Dars Veters izkāpa un tūdaļ nokļuva plašā, ar zaļu stiklu bruģētā laukumā. Blakus kājnieku tiltiņam, kas bija pārsviests pāri zilgano Atlasa ciedru galotnēm, pacēlās balta, porcelānam līdzīga Lualabas aplīta piramīda. Piramīdas virsotni vainagoja Sašķeltās pasaules ēras darba virsvalkā tērpta cilvēka tēls. Labajā rokā tas turēja āmuru, bet ar kreiso cēla augšup, pret bālajām ekvatoriālajām debesīm, spožu lodi ar četriem antenu radziņiem. Tas bija piemineklis pirmo Zemes mākslīgo pavadoņu radītājiem, kas ar neizmērojamu atjautību, drosmi un neatlaidību veikuši savu varoņdarbu. Cilvēka mazliet atliektais ķermenis, kas ar varenu grūdienu raidīja lodi debesīs, pauda iedvesmas un apgarotības pilnu sasprindzinājumu. So sasprindzinājumu viņš it kā pārņēma no dīvaini tērptām figūrām, kas ielenca visu pieminekļa pakāji.

Dars Veters allaž ar saviļņojumu aplūkoja šī pieminekļa skulptūru sejas. Viņš zināja, ka ļaudis, kas uzbūvējuši pirmos mākslīgos pavadoņus un pārkāpuši kosmosa slieksni, bija krievi — tās pašas apbrīnojamās tautas piederīgie, no kuras viņš cēlies. Sl tauta bija spērusi pirmos soļus gan jaunās sabiedrības celtniecībā, gan ari kosmosa iekarošanā…

Un, tāpat kā vienmēr, Dars Veters arī šoreiz nolēma kādu bridi uzkavēties pieminekļa tuvumā, lai, raugoties seno varoņu tēlos, mēģinātu tajos saskatīt tiklab līdzību ar saviem laika biedriem, kā arī atšķirību no tiem. Zern Dienvidāfrikas leikodendronu sudraboti bārkstainajiem zariem, kas no visām pusēm ieskāva saulē zaigojošo piramīdu, parādījās divi slaidi stāvi. Viens no jaunekļiem skriešus devās pretī Daram Veteram. Ar roku aptvēris audzinātāja masīvo plecu, jauneklis slepus aplūkoja labi pazīstamos vaibstus: prāvo degunu, plato zodu, pārgalvīgi izliektās lūpas, kas tik ļoti nesaderēja ar saaugušajām uzacīm un tēraudpelēko acu padrūmo izteiksmi.

Dars Veters uzmeta atzinīgu skatienu slavenā vīra dēlam. Viņa tēvs bija uzcēlis bāzi Centaura planētu sistēmā un jau piekto trīsgadi pēc kārtas vadīja Astronautikas padomi. Gromam Ormani nevarēja būt mazāk par simt trisdesmit gadiem, viņš bija trīs reizes vecāks par Daru Veteru.

Diss Kens pasauca savu biedru, tumšmatainu jaunekli.

— Mans labākais draugs Tors Ans, komponista Ziga Zora dēls.

— Mēs kopā strādājam purvos, — turpināja Diss, — gribam kopā veikt savus varoņdarbus un arī turpmāk strādāt kopigi.

— Tu joprojām aizraujies ar iedzimtības kibernētiku? — Dars Veters vaicāja.

— O jā! Tors sajūsminājis mani vēl vairāk. Viņš ir muziķis, tāpat kā tēvs. Viņš un viņa draudzene… abi cer darboties tajā laukā, kur mūzika atvieglo dzīvā or ganisma attīstības izpratni, tas ir, vēlas pētīt tā uzbūves simfoniju.

— Tu izsakies ļoti miglaini, — Dars Veters sarauca uzacis.

— Es vēl neprotu, — Diss apjuka. — Varbūt Tors pateiks labāk.

Otrais jauneklis pietvīka, taču izturēja Dara Vetera pētošo skatienu.

— Diss domā iedzimtības mehānisma ritmus: attīstoties no olšūnas, ikviens organisms veidojas, pievienojot sev it kā veselus molekulu akordus. Sākotnējā dubultspirāle izvēršas pēc tiem pašiem principiem, pēc kādiem attīstās simfonija. Citiem vārdiem — programa, pēc kuras notiek organisma uzbūve no dzīvām šūnām, ir muzikāla!

— Tā?… — Dars Veters pārspīlēti brīnījās. — Bet tad arī visu dzīvās un nedzīvās matērijas evolūciju jūs galu galā reducēsiet līdz kaut kādai milzu simfonijai?

— Sīs simfonijas plānu un ritmiku nosaka fizikas pamatlikumi. Mums atliek vienīgi saprast, kā izveidota muzikāli kibernētiskā 1 mehānisma programa un no kurienes smelta tai nepieciešamā informācija, — ar jauneklīgi nesatricināmu pārliecību apstiprināja Tors Ans.

— No kā jūs patapinājāt šos interesantos uzskatus?

— No mana tēva Ziga Zora. Viņš nesen publicējis trīspadsmito kosmisko simfoniju fa minorā un krāsu tonalitātē 4750 angstrēmu.

— Noteikti paklausīšos! Es mīlu zilo krāsu… Bet jūsu tuvākie plāni? Vai zināt jau, kādus Herkulesa varoņdarbus jums uzdos?

— Tikai pirmos sešus.

— Nu, protams! Otros sešus taču nosaka tikai tad, kad pirmie paveikti, — Dars Veters atcerējās.

— Iztīrīt un padarīt pieejamu Koniguta alas pirmo stāvu. Sī ala atrodas Vidusāzijā, — Tors Ans iesāka.

— Izbūvēt pāri kalniem ceļu uz Mentālā ezeru, —

turpināja Diss Kens, — atjaunot vecu maizes koku birzi Argentīnā, noskaidrot, kādēļ nesenā pacēluma apgabalā pie Trinidādes parādījušies lieli astoņkāji…

— Un iznicināt tos!

— Tie būtu pieci. Bet kur sestais?

Jaunekļi mazliet samulsa.

— Mums abiem konstatētas muzikālas spējas, — Diss Kens pietvīkdams sacīja. — Un mums uzdots savākt materiālus par Bali salas senajām dejām, rekonstruēt tās gan muzikāli, gan horeogrāfiski.

— Tas ir, sameklēt izpildītājas un radīt ansambli? — Dars Veters iesmējās.

— Jā, — Tors Ans nodūra acis.

— Interesants uzdevums! Bet to var veikt tikai grupa, tāpat kā ceļa būvi uz Mentālā ezeru.

— O, mums ir lieliska grupa! Un visi tās dalībnieki grib jūs par mentoru. Tas būtu tiešām brīnišķīgi!

Dars Veters šaubījās, vai varēs palīdzēt viņiem sestajā uzdevumā. Bet zēni, starodami un palēkdamies aiz prieka, apliecināja, ka šī uzdevuma izpildē viņiem solījies palīdzēt «pats» Zigs Zors.

— Pēc gada un četriem mēnešiem es atradīšu sev darbu Vidusāzijā, — Dars Veters teica, ar patiku vērdamies jaunekļu laimīgajās sejās.

— Cik labi, ka jūs vairs neesat ārējo staciju pārzinis! — Diss Kens iesaucās. — Es pat neuzdrīkstējos cerēt, ka strādāšu kādreiz ar tādu mentoru! — pēkšņi jauneklis nosarka tā, ka viņa piere pārklājās sīkām sviedru lāsītēm, bet Tors atvirzījās no viņa, tādējādi izteikdams savu sašutumu.

Dars Veters palīdzēja Groma Orma dēlam izkļūt no neveiklā stāvokļa.

— Vai jums daudz laika?

— Ai, nē! Mūs atlaida tikai uz trim stundām. Mēs atvedām drudža slimnieku no savas purvu stacijas.

— Tātad drudzis tomēr vēl atgadās! Es domāju…

— Ļoti reti un vienīgi purvos, — steidzīgi iebilda Diss. — Tādēļ jau mēs esam šeit!

— Mūsu rīcībā ir vēl divas stundas. Iesim uz pilsētu. Jums droši vien būs interesanti aplūkot Jauno sasniegumu namu?

— Nē, nē! Mēs labāk gribētu… lai jūs atbildat uz mūsu jautājumiem — mēs esam sagatavojušies, un tas ir tik svarīgi pareizā ceļa izvēlei…

Dars Veters piekrita, un viņi trijatā devās uz vienu no Viesu zāles klusajām istabām, ko nepārtraukti vēdināja mākslīgs jūras vējš.

Divas stundas vēlāk Dars Veters atkal iekāpa vagonā. Viņš pamodās, kad vilciens pieturēja ķīmiķu pilsētiņā. Milzīga ēka, kas atgādināja desmitstarainu stikla zvaigzni, pacēlās tieši virs lielas ogļu atradnes. Iegūtās ogles šeit pārstrādāja un pārvērta ārstniecības līdzekļos, vitamīnos, hormonos, mākslīgā zīdā un kažokādās. Atkritumus izmantoja cukura ražošanai. Kādā ēkas starā no oglēm ieguva retos metālus — germāniju un vanādiju. Cik milzīgas bagātības gan slēpās šai melnajā izraktenī!

Dara Vetera vecais biedrs, kas strādāja šeit par ķīmiķi, bija ieradies stacijā viņu sagaidīt. Reiz Indonēzijā dzīvoja trīs jautri puiši — augļu novākšanas mašīnu stacijas mehāniķi… Tagad viens no viņiem ir ķīmiķis, kas vada lielas rūpnīcas laboratoriju, otrs — slavens dārzkopis, kas izgudrojis jaunu apputeksnēšanas paņēmienu, bet trešais — viņš, Dars Veters, tagad no jauna atgriežas pie zemes krūts un pat vairāk — taisās nokāpt zemes dzīlēsDraugi pabija kopā desmit minūtes, bet arī šāda tikšanās izrādījās daudz tīkamāka par sarunu ar TVF starpniecību.

Tālākais ceļš bija samērā īss. Gaisa pārvadājumu līnijas pārzinis atzina Dara Vetera lūgumu par pamatotu un apliecināja Loka laikmeta cilvēkiem raksturīgo labvēlību. Dars Veters pārlidoja okeānu un nokļuva Spirālceļa rietumu maģistrālē, dienvidos no septiņpadsmitā atzarojuma, kura galā, okeāna krastā, viņš pārsēdās sMdlaivā.

Augstie kalni pienāca cieši pie krasta. Lēzenajās nogāžu pakājēs baltas akmens terases saturēja uzbērto augsni ar paralēlām dienvidu priežu un vidringtoniju 1 alejām. Mijās zilganzaļu un bronzas krāsas skuju vainagi. Augstāk, kailajās klintīs, rēgojās tumšas aizas,

Vidringtonija — Dienvidafrika augošs skuju koks.

Kuru dziļumā pāri ūdenskritumiem kūpēja veseli miglas mākoņi. Namiņi ar zilganpelēkiem jumtiem un žilbinoši dzeltenām vai oranžām sienām stiepās retā virknē gar terašu malām.

Tālu jūrā iesniedzās uzbērums, ko noslēdza viļņu apskalots tornis. Tas stāvēja kontinenta sēkļa malā, kur sākās stāva zemūdens nogāze. Tornis sedza ieeju kilometru garā, svērteniskā šahtā — masīvā betona caurulē, kas spēja izturēt okeāna dzīļu milzīgo ūdens spiedienu. Sī caurule ieurbās tieši zemūdens kalna virsotnē, kas sastāvēja no gandrīz tīra rutīla — titāna oksīda. Visi rūdas pārstrādāšanas procesi notika lejā — zem ūdens, kalna iekšienē. Virspusē parādījās tikai gatavi titāna stieņi un minerālo atkritumu duļķes, kas aizplūda okeānā. Dzeltenie viļņi šūpoja slīdlaivu, kad tā tuvojās piestātnei torņa dienvidu pusē. Izdevīgā brīdī Dars Veters pārlēca uz bangu apšļākto platformu, tad uzkāpa iežogotā galerijā, kur pulcējās no dežūras brīvie raktuves darbinieki, lai sagaidītu jauno biedru. Sīs, pēc Dara Vetera domām, tālās un nošķirtās raktuves darbinieki nemaz neizskatījās pēc drūmiem vientuļniekiem, kādus viņš, sava noskaņojuma ietekmēts, bija domājis sastapt. Viņu sveica mazliet nogurušas, tomēr priecīgas sejas. Pieci vīrieši, trīs sievietes — šeit strādāja arī sievietes…

Pēc desmit dienām Dars Veters jau šķita apradis ar jauno darbu.

Raktuvei bija sava enerģētiskā saimniecība — kontinenta veco šahtu dziļumā apslēpta E tipa jeb, kā senatnē teica, otrā tipa kodolenerģijas stacija, kas neradīja bīstamus izstarojumus un tādēļ izrādījās ļoti ērta vietējo vajadzību apmierināšanai.

Sarežģīts mašīnu komplekss pārvietojās zemūdens kalnā, ieurbdamies aizvien dziļāk trauslajā, sarkanbrūnajā minerālā. Strādāt bija visgrūtāk agregāta apakšējā stāvā, kur iežus automātiski izcēla un sadrupināja. Mašīna saņēma signālus no augšas, no centrālā komandpunkta, kur apkopoja visus datus par griežņu un drupinatāju darbu, izrakteņa mainīgo cietību un stīgrību, kā arī ziņas par rūdas hidrauliskās bagātināšanas stobru darbu. Atkarībā no metāla satura rūdā nācās palielināt vai samazināt agregāta darba ātrumu. Visas novērošanas un pārbaudes funkcijas nevarēja uzticēt kibernētiskajiem automātiem, jo ūdensdrošo telpu niecīgais apjoms nejāva tādus uzstādīt.

Dara Vetera pienākumos ietilpa apakšējā agregāta pārbaude un regulēšana. Cita citai sekoja dežūras pustumšās, ciparnīcām pieblīvētās kamerās, kur kondicionētā gaisa sūkņi spēja tikai nedaudz mazināt drausmīgo karstumu, kas paaugstinātā spiediena apstākļos likās vēl neciešamāks.

Atstājuši šaurās kameras, Dars Veters un viņa jaunais palīgs pēc darba ilgi stāvēja uz balustrādes, ieelpoja svaigo gaisu, peldējās, paēda un tad atgriezās savās istabās vienā no piekrastes namiņiem. Dars Veters mēģināja atjaunot matemātikas studijas, lai apgūtu jauno kohleārrēķinu metodi. Likās, viņš jau paspējis aizmirst savas agrākās saites ar kosmosu. Tāpat kā visi raktuves darbinieki, viņš ikreiz juta gandarījumu, izvadot kārtējo plostu ar rūpīgi sakrautiem titāna stieņiem. Pēc polāro gaisa masu samazināšanās vētras bija kļuvušas nesalīdzināmi vājākas un daudzas kravas varēja transportēt pa jūru ar plostiem. Kad raktuves darbiniekus nomainīja, Dars Veters kopā ar diviem citiem entuziastiem nolēma tajā vēl palikt.

Bet nekas nav mūžīgs šajā pasaulē, un beidzot sakarā ar mašīnu kārtējo remontu titāna raktuvēs pārtrauca darbus. Pirmo reizi Dars Veters nokļuva pašā cirtnē, kur tikai speciāls skafandrs spēja paglābt cilvēku no milzīgā karstuma un spiediena, kā arī no indīgo gāzu strūklām, kas laiku pa laikam izlauzās no iežu plaisām. Žilbinošajā gaismā rutīla sienas mirgoja un laistījās ugunssarkanu dimantu spožumā. Likās, ka akmenī slēpjas neskaitāmas, asinīm pielijušas, naidīgi zibošas acis. Cirtnē valdīja neparasts klusums. Elektrohidrauliskais dzirksteļu kalts un diski — ultraīso viļņu izstarotāji — bija aprimuši pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem. Zem šīm ierīcēm rosījās tikko atbraukušie ģeofiziķi, kas visur novietoja jutīgus aparātus, lai izdevīgajos apstākļos precizētu atradnes kontūras.

Tikmēr bija iestājušās klusas, siltas dienvidu rudens dienas. Klaiņodams kalnos, Dars Veters neparasti asi

Izjuta, cik diženas ir šīs akmens masas, kas gadu tūkstošiem nekustīgi stinga šeit, starp jūru un debesīm. Švīkstēja sausie zāļu stiebri, lejā tikko dzirdami čaloja paisuma viļņi. Nogurušais ķermenis alka miera, bet smadzenes kāri tvēra iespaidus, kas pēc ilgstošā, smagā darba pazemē šķita sevišķi svaigi un spilgti.

Ieelpodams sasilušo klinšu un vīstošo zāļu smaržu, bijušais ārējo staciju pārzinis atguva ticību tam, ka nākotne sola viņam vēl daudz laba. Un šī labuma būs jo vairāk, jo labāks un spēcīgāks kļūs viņš pats.

Daram Veteram ienāca prātā vecs aforisms. Jā, cilvēka dižākā cīņa ir cīņa pret egoismu! Ne ar sentimentāliem vēlējumiem un nevarīgu, kaut arī skaistu morāli, bet ar dialektisku izpratni, ka egoisms nav vis kaut kādu ļaunu spēku darbības rezultāts, bet gan pirmatnējā cilvēka dabisks pašaizsardzības instinkts, kas bija svarīgs un vajadzīgs mežonības apstākļos. Lūk, kāpēc spilgtos, spēcīgos indivīdos egoisms bieži vien ir ļoti attīstīts un to grūti uzvarēt. Bet šāda uzvara nepieciešama! Tā varbūt ir pašreizējās sabiedrības vislielākā nepieciešamība. Tāpēc sabiedrība arī veltī tik daudz spēka un laika audzināšanai, tik rūpīgi izpētī katra cilvēka iedzimtības struktūru. Lielajā rasu un tautu sajaukumā, no kura radusies mūsu planētas iedzīvotāju vienotā saime, reizēm vēl atdzimst visnegaidītākās tālo senču rakstura īpašības. Gadās apbrīnojamas psihiskas novirzes, ko cilvēki iemantojuši Sašķeltās pasaules ēras lielā posta laikā, kad neievēroja piesardzību kodolenerģijas izmantošanā un līdz ar to iedragāja daudzu cilvēku iedzimtības struktūru…

Ari Daram Veteram agrāk bija garš ciltskoks. Tagad tas vairs nav vajadzīgs. Senču pētīšanu aizstājusi tieša iedzimtības mehānisma analīze, kas, pieaugot cilvēku mūža ilgumam, kļūst aizvien nozīmīgāka. Sākot ar Vispārējā darba ēru, ļaudis dzīvo līdz simt septiņdesmit gadiem, bet tagad noskaidrojies, ka arī trīssimt gadu vēl nav galējā robeža….

Akmeņu klaudzoņa iztraucēja Daru Veteru no neskaidrajām pārdomām. Kalna nogāzē parādījās elektrokausēšanas sekcijas operatore, kautrīga, mazrunīga sieviete, un neliela auguma kustīgs vīrietis, ārējā dienesta inženieris. Abi, "pietvīkuši no ātrā gājiena, sveicināja Daru Veteru un gribēja paiet garām, taču viņš tos aizturēja.

— Jau sen taisos jūs lūgt, — Dars Veters uzrunāja operatori, — atskaņot man trīspadsmito zilo fa minorā. Jūs esat mums bieži spēlējusi, bet to nekad.

— Jūs domājat Ziga Zora kosmisko simfoniju? — sieviete pārjautāja un pēc Dara Vetera apstiprinošā galvas mājiena iesmējās.

— Nav daudz cilvēku uz planētas, kas varētu to nospēlēt… Saules klavieres ar trīskāršu klaviatūru ir pārāk nabadzīgas, bet transkribējuma pagaidām nav… Un diezin vai būs. Bet kāpēc jums nesazināties ar Augstākās mūzikas namu, lai pārraida ierakstu? Mūsu uztvērējs ir universāls un pietiekami spēcīgs.

— Es nezinu, kā to dara, — Dars Veters nomurmināja. — Man agrāk nenācās…

— Tad es pati gādāšu, lai simfoniju pārraida šovakar! — mūziķe apsolīja un roku rokā ar savu pavadoni devās tālāk.

Visu pēcpusdienu Dars Veters nespēja atvairīt sajūtu, ka šovakar notiks kaut kas sevišķi svarīgs. Ar dīvainu nepacietību viņš gaidīja vienpadsmito stundu — laiku, ko Augstākās mūzikas nams bija noteicis simfonijas atskaņošanai.

Labprāt uzņēmusies rīkotājas lomu, elektrokausēšanas sekcijas operatore nosēdināja Daru Veteru un citus klausītājus mūzikas zāles pussfēriskā ekrāna fokusā, tieši pretī reproduktora sudrabotajam režģim. Tad viņa nodzēsa gaismu un paskaidroja, ka citādi nāktos grūti sekot simfonijas krāsainajai daļai, kas izpildāma tikai speciāli iekārtotā zālē un šeit, diemžēl, bus aprobežota ar ekrāna iekšējo platību.

Ekrāns vāji mirgoja tumsā. No ārpuses atlidoja apslāpētas viļņu šalkas. Tad kaut kur neiedomājami tālu izcēlās sulīga, zema, gandrīz taustāmi blīva skaņa. Tā pamazām pieņēmās spēkā, satricinot istabu un klausītāju sirdis, pēkšņi saplaka, uzvijās visaugstākajos reģistros, sadrumstalojās un sašķīda miljonos kristāla lausku. Tumsā pazibēja neskaitāmas oranžas dzirkstis. Tas bija kā pirmatnējs zibens spēriens, kas pirms miljoniem gadsimtu pirmo reizi saistīja vienkāršos oglekļa savienojumus sarežģītākās molekulās, kuras kļuva par organiskās matērijas un dzīvības pamatu.

Uzplūda trauksmainu, haotisku skaņu virpulis, tūkstošbalsīgs gribas, ilgu un izmisuma koris, ko pavadīja nespodri, sārti un blāvi purpura uzliesmojumi.

īso, spalgi vibrējošo akordu secībā iezīmējās cikliska kārtība. Un augstumā pamazām sagriezās izplūdusi, pelēka uguns spirāle. Kora virpulī pēkšņi ielauzās stiepti toņi — lepni un skanīgi, mērķtiecīgi un spēka pilni.

Telpas neskaidri liesmainajos apveidos iecirtās asas, zilas uguns šautras, kas aizjoņoja uz tumsas bezdibeni aiz spirāles malām un noslīka melno, mēmo šausmu stingumā.

Tumsa un klusums — tā beidzās simfonijas pirmā daļa.

Pārsteigtie klausītāji vēl nebija paspējuši kaut cik atjēgties, kad mūzika sāka skanēt no jauna. Varenu akordu kaskādes daudzkrāsainas, žilbinoši vizošas gaismas pavadībā krita uz leju. Toņi pazeminājās un atslāba, izdzisa melanholiskā ritmā spīguļojošās ugunis. Vēlreiz kaut kas trauksmains un šaurs ietrīsējās krītošajās kaskādēs, un atkal zilās liesmas sāka ritmiski dejojošo augšupeju.

Dars Veters bija saviļņots līdz sirds dziļumiem. Zilajās skaņās viņš nojauta tieksmi uz arvien sarežģītākiem ritmiem un formām un nosprieda, ka līdz šim nevienam nav izdevies labāk attēlot dzīvības pirmatnējo cīņu ar entropiju… Kāpieni, aizsprosti, filtri, kas aiztur uz zemākajiem enerģijas līmeņiem krītošās kaskādes. «Tā, tā, tā! Lūk, kādi bija organiskās matērijas pirmsākumi!»

Zilās šautras saslēdzās ģeometrisku figūru, kristālisku formu un režģu rotaļā. To pavadīja aizvien sarežģītāki minora akordi, kas saira, atkal savienojās un pēkšņi izšķīda pelēcīgajā mijkrēslī.

Simfonijas trešo daļu ievadīja augoši basa toņi, kuru ritmā uzliesmoja un dzisa laika un telpas bezgalībā aizslīdoši zili lukturi. Skarbie basi plūda aizvien ātrāk un varenāk, līdz beidzot izveidoja aprautu, draudošu melodiju. Zilās liesmas atgādināja ziedus, kas šūpojas tievu, ugunīgu kātu galā. Un šie ziedi skumji nosliga lejup ik reizes, kad telpā ielauzās zemas, dārdošas fanfaru skaņas, kas pamazām izdzisa tālē. Taču liesmu vai lukturu skaits nemitīgi palielinājās, ziedu kāti kļuva aizvien biezāki. Lūk, divas ugunīgas svītras iezīmēja izplatījumā ceļu, un bezgalībā aizpeldēja jautras, zeltaini skanīgas dzīvības balsis, ar savu brīnišķo siltumu sasildot matērijas drūmo vienaldzību. Tumšais ceļš pārvērtās upē, milzīgā zilu liesmu straumē, ko spilgti, krāsaini uguns zibšņi izraibināja aizvien sarežģītākiem rakstiem.

Ieapaļu, slaidu līniju un sfērisku virsmu augstākie apvienojumi izstrāvoja majestātisku skaistumu, tāpat kā spraigie daudzpakāpju akordi, kuru mijā, izvērsdamās aizvien plašāk un spēcīgāk, strauji auga sarežģīta, skanīga melodija…

Daram Veteram noreiba galva. Viņš vairs nespēja sekot visām mūzikas un gaismas nokrāsām un uztvēra tikai vispārējos gigantiskās ieceres apveidus. Augstu, kristāldzidru skaņu okeāns šalca neparasti varenās, spoži zilās prieka gammās. Toņi kļuva aizvien augstāki, un pati melodija uzvirpuļoja nevaldāmā augšupejošā spirālē, līdz beidzot pārtrūka žilbinošā uzliesmojumā.

Simfonija bija galā, un Dars Veters saprata, kā viņam trūcis visus šos mēnešus. Tas bija darbs, tuvāks ķosmosam, tuvāks cilvēces nākotnes centienu nemitīgi augšupejošai spirālei. Tieši no mūzikas zāles viņš devās uz tālsarunu istabu un izsauca ziemeļu apdzīvotās joslas centrālo darba sadales staciju. Jaunais informators, kas bija Daru Veteru nosūtījis uz šejieni, pazina viņu un nopriecājās.

— Sorit jūs izsauca no Astronautikas padomes, bet man neizdevās sazināties ar jums. Tūdaļ savienošu.

Ekrāns nodzisa un pēc brīža atkal iedegās. Dars Veters ieraudzīja Miru Omu, vecāko no četriem Padomes sekretāriem. Viņš izskatījās ļoti nopietns un, kā Daram Veteram likās, skumjš.

— Notikusi liela nelaime! Aizgājis bojā piecdesmit septītais pavadonis. Padome aicina jūs uzņemties ārkārtīgi grūtu uzdevumu. Nekavējoties aizsūtīšu jums starpplanētu raķeti. Esiet gatavs!

Dziļi pārsteigts, Dars Veters vēl ilgi raudzījās satumsušajā ekrānā.