Andromēdas Miglājs

I NODAĻA DZELZS ZVAIGZNE

Blāvajā gaismā, ko atstaroja griesti, aparātu skalas izskatījās pēc portretu galerijas. Apaļās likās šķelmīgas, ovālās izplūda nekaunīgā pašapmierinātībā, kvadrātiskās bija sastingušas trulā pašpaļāvībā. Zilganās, oranžās un zaļās uguntiņas, kas mirgoja aparātos, šo iespaidu vēl pastiprināja.

Izliektas pults vidū zaigoja plata, purpursārta ciparnīca. Tai pāri neērtā pozā bija noliekusies meitene. Aizmirsusi blakus stāvošo krēslu, viņa tuvināja galvu ciparnīcas stiklam. Sarkanā atblāzma darīja jaunavīgo seju vecāku un skarbāku, iezīmēja asas ēnas ap pilnīgajām lūpām, vērta smailāku mazliet uzrauto degunu. Sarauktās platās uzacis kļuva gluži melnas, viešot acīs drūmu, bezcerīgu izteiksmi.

Skaitītāju rāmo melodiju pārtrauca klusa, metāliska šķindoņa. Meitene notrīcēja, izslējās un, atliecot nogurušo augumu, izstiepa slaidās rokas.

Aiz muguras noklikšķēja durvis, parādījās gara ēna un pārvērtās vīrietī ar skopām, precīzām kustībām. Uzliesmoja zeltaina gaisma, un meitenes biezie, tumši rudie mati it kā iedzirkstījās. Arī acis iemirdzējās, maigi un trauksmaini veroties ienācējā.

— Vai tiešām jūs neiemigāt? Simt stundu bez miega!..

— Slikts piemērs, vai ne? — ienācējs bez smaida, tomēr jautri vaicāja. Viņa balsi pavīdēja augsti metāliski toņi, kas it kā sakniedēja vārdus.

— Visi gu|, — meitene nedroši ieminējās, — un… nekā nezina, — viņa piebilda pusbalsī.

— Runājiet droši. Kosmosā patlaban tikai mēs abi esam nomodā. Bet līdz Zemei — piecdesmit biljonu[1] kilometru, apmēram pusotra parseka[2]!

— Un anamezona[3] atlicis tikai vienam ieskrējienam! — šausmas un sajūsma vienlaikus izskanēja meitenes saucienā.

Divi strauji soļi, un trīsdesmit septītās zvaigžņu ekspedīcijas priekšnieks Ergs Noors apstājās pie purpursārtās ciparnīcas.

— Piektais riņķis!

— Jā, esam sākuši piekto. Un… nekā! — Meitene uzmeta izteiksmīgu skatienu automātiskā uztvērēja reproduktoram.

— Redzat, gulēt nedrīkst! Jāpārdomā visi varianti, visas iespējas. Piektā riņķa beigās jābūt atrisinājumam.

— Bet tas taču nozīmē vēl simt desmit stundas…

— Labi, pasnaudīšu tepat krēslā, kad sporamīna[4] darbība izbeigsies. Nu jau būs divdesmit četras stundas, kopš ieņēmu to.

Meitene sasprindzināti kaut ko apsvēra, tad sadūšojās:

— Varbūt samazināt riņķa rādiusu? Ja nu viņiem pēkšņi samaitājies raidītājs?

— Nevar! Samazināt rādiusu, vienlaikus nesamazinot ātrumu, nozīmētu acumirklī sagraut kuģi. Bet palēnināt gaitu un… pēc tam bez anamezona… pusotra parseka ar vissenāko Mēness raķešu ātrumu? Saules sistēmai mēs tuvotos tikai pēc simttūkstoš gadiem.

— Saprotu… Bet vai tad viņi nevarēja…

— Nē, nevarēja. Kādreiz, sensenos laikos, cilvēki varēja pieļaut paviršību vai piekrāpt citus un sevi, bet ne tagad!

— Jūs mani pārpratāt, — meitenes skarbajā atbildē ieskanējās aizvainojums. — Es gribēju teikt, ka «Algorabs» varbūt novirzījies no kursa un arī meklē mūs.

— Tik ļoti novirzīties tas nevarēja. Tāpat nevarēja nestartēt iepriekš aprēķinātajā un noteiktajā laikā. Ja tomēr būtu noticis neticamais un sabojājušies abi raidītāji, zvaigžņu kuģis, bez šaubām, sāktu šķērsot riņķi pa diametru un mēs saklausītu tā signālus ar planetārajiem uztvērējiem. Kļūda izslēgta!

Ergs Noors pievērsās spoguļekrāniem dziļajās nišās, kas no visām četrām pusēm ietvēra komandpunktu. Izplatījuma melnumā mirdzēja neskaitāmas zvaigznes. Pāri kreisajam priekšējam ekrānam strauji pārslīdēja neliels pelēcīgs planētas disks, kuru tik tikko apgaismoja spīdeklis, kas atradās ļoti tālu no šejienes, no sistēmas B-7336-S+87-A malas.

— Un ja nu nav aizgājis bojā, bet cietis sadursmē ar meteorītu, tā ka nespēj vairs attīstīt ātrumu?… — iebilda rudmatainā meitene.

— Nespēj attīstīt ātrumu! — Ergs Noors atkārtoja. — Vai tad tas nav viens un tas pats, ja kuģi no mērķa šķir gadu tūkstoši? Vēl ļaunāk — nāve nenāks uzreiz, bezcerībā paies gadi. Varbūt viņi sauks pēc palīdzības — tad mēs uzzināsim… pēc kādiem sešiem gadiem… uz Zemes.

Ar enerģisku kustību Ergs Noors izvilka saliekamo krēslu, kas bija iebīdīts zem mazās elektronu skaitļošanas mašīnas «MNU-11». Lielā svara, apmēru un trausluma dēļ zvaigžņu kuģos līdz pat šim laikam nebija izdevies iebūvēt «ITU» tipa elektronu smadzenes, kas paredzētas vispusīgām operācijām, un pilnībā uzticēt tām kuģa vadīšanu. Dežurējošā navigatora klātbūtne komandpunktā bija nepieciešama vēl jo vairāk tāpēc, ka tik milzīgos attālumos gandrīz nemaz nav iespējams precīzi orientēt kuģa kursu.

Ar veiklību, kas darītu godu pat klavieru virtuozam, ekspedīcijas priekšnieka pirksti sāka skraidīt pa skaitļošanas mašīnas pogām un rokturiem. Viņa bālās sejas asie vaibsti sastinga kā akmenī cirsti, bet augstā piere, stūrgalvīgi noliekusies pār pulti, šķiet, meta izaicinājumu stihiskajiem likteņa spēkiem, kas apdraudēja izplatījuma dzīlēs iemaldījušos dzīvības saliņu.

Nīza Krita, jaunā astronavigatore, kas pirmo reizi piedalījās zvaigžņu ekspedīcijā, aizturējusi elpu, vēroja domās iegrimušo Nooru. Cik mierīgs, enerģisks, gudrs ir šis mīļotais cilvēks!… Jā, viņa mīl to jau sen, visus šos piecus gadus. Nav nozīmes slēpt no viņa… Un arī Ergs zina, Nīza to jūt… Tagad, kad notikusi nelaime, viņa ir priecīga, ka var dežurēt kopā ar Ergu Nooru. Trīs mēnešus viņi pavada divatā, kamēr citi zvaigžņu kuģa apkalpes locekļi ieslīguši saldā, hipnotiskā miegā. Atlikušas trīspadsmit dienas, tad arī viņi iemigs uz pusgadu, līdz būs apritējušas vēl divas dežurējošo navigatoru, astronomu un mehāniķu maiņas. Pārējie — biologi un ģeologi, kuru darbs sākas tikai ceļojuma galapunktā, var gulēt arī ilgāk, turpretim astronomi — tiem tagad pats spraigākais darba laiks!

Ergs Noors piecēlās, un Nīzas domu pavediens pārtrūka.

— Aiziešu uz kabīni pārbaudīt zvaigžņu kartes. Jūsu atpūta sākas… — viņš paskatījās uz atkarīgā pulksteņa ciparnīcu, — pēc deviņām stundām. Pagūšu vēl izgulēties, iekams nākšu jūs nomainīt.

— Es neesmu nogurusi. Būšu šeit, cik vien ilgi vajadzēs, kaut tikai jūs varētu atpūsties!

Ekspedīcijas priekšnieks sarauca pieri, gribēdams kaut ko iebilst, taču vārdu maigais skanējums un zeltaini brūno acu sirsnīgais skatiens darīja savu. Noors pasmaidīja un klusēdams izgāja.

Nīza apsēdās krēslā, pārlaida acis aparātu skalām un iegrima dziļās pārdomās.

Viņai pretim melnoja spoguļekrāni, ar kuru palīdzību no centrālā komandpunkta varēja pārredzēt bezdibeni visapkārt raķetei. Dažādas krāsas zvaigžņu uguntiņas dzēla acīs kā nokaitētas adatas.

«Tantra» aizsteidzās garām planētai, un tās pievilkšanas spēks lika kuģim sašūpoties gravitācijas lauka mainīgās intensitātes dēļ. Ļauni zibošās majestātiskās zvaigznes mežonīgi lēkāja uz spoguļekrānu virsmas. Zvaigznāju apveidi mainījās tik ātri, ka tos bija grūti iegaumēt.

Planēta K-2-2N-88, kas auksta un nedzīva riņķoja ap savu tālo spīdekli, bija pazīstama kā ērta zvaigžņu kuģu tikšanās vieta… Taču šoreiz tikšanās nebija notikusi. Piektais riņķis… Nīza iztēlojās kuģi, kas samazinātā ātrumā joņo pa gigantisku riņķi, kura rādiuss — viens miljards kilometru, ik reizes aizsteidzoties priekšā gliemeža gaitā slīdošai planētai. Pēc simt desmit stundām zvaigžņu kuģis pabeigs piekto riņķi… Un kas tad? Erga Noora varenais prāts šobrīd sakopojis visus spēkus, lai atrastu labāko atrisinājumu. Ekspedīcijas priekšnieks un kuģa komandieris nedrīkst kļūdīties — pretējā gadījumā pirmās klases zvaigžņu kuģis «Tantra» līdz ar apkalpi, kurā ietilpst ievērojami zinātnieki, nekad neatgriezīsies no izplatījuma tālēm! Bet Ergs Noors nekļūdīsies…

Nīzu Kritu pēkšņi pārņēma drausmīga nelabuma sajūta. Zvaigžņu kuģis acīm redzot bija novirzījies no kursa par niecīgu grāda daļiņu, kas pieļaujams, tikai lidojot ar samazinātu ātrumu, jo citādi no «Tantras» apkalpes neviens nepaliktu dzīvs. Tiklīdz pelēkā migla meitenes acīs izgaisa, nelabuma sajūta atgriezās — kuģis uzņēma veco kursu. Kaut kur tālu priekšā melnajā bezdibenī ārkārtīgi jutīgie lokatori bija sataustījuši meteorītu — astronautu bīstamāko ienaidnieku. Elektronu mašīnas, kas vadīja kuģi (tikai tās spēj izdarīt visas manipulācijas nepieciešamajā tempā — cilvēka nervi nav piemēroti kosmiskajiem ātrumiem), sekundes miljondaļā novirzīja «Tantru» un, kad briesmas bija garām, tikpat ātri lika tai uzņemt agrāko kursu.

— Kāpēc šādām ierīcēm neizdevās glābt «Algorabu»? — Nīza atjēgusies jautāja sev. — Tas noteikti bojāts sadursmē ar meteorītu. Ergs Noors teica, ka vēl līdz šim katru desmito zvaigžņu kuģi sadragājot meteorīti, kaut gan izgudroti tik jutīgi lokatori kā Volla Hoda aparāts un enerģētiskie vairogi, kas atsviež sīkās daļiņas. «Algoraba» bojā eja nostādījusi viņus pašus bīstamā stāvoklī, lai arī likās, ka viss labi pārdomāts un paredzēts. Meitene sāka pārcilāt atmiņā svarīgākos notikumus kopš aizlidošanas brīža.

Trīsdesmit septītā zvaigžņu ekspedīcija tika sūtīta uz kāda samērā tuva spīdekļa planētu sistēmu Cūskneša zvaigznājā. Sā spīdekļa vienīgā apdzīvotā planēta — Zirda jau sen bija iekļāvusies Lielajā Lokā un nodibinājusi sakarus ar Zemi un citām pasaulēm. Piepeši tā bija apklususi. Vairāk nekā septiņdesmit gadu neizdevās uztvert neviena tās raidījuma. Zirdai vistuvākās Loka planētas — Zemes pienākums bija noskaidrot, kas ar kaimiņiem noticis. Šajā ekspedīcijā uzaicināja piedalīties vairākus izcilus zinātniekus, kuru rūpīgi pārbaudītā nervu sistēma izrādījās spējīga panest ilgstošo ieslodzījumu zvaigžņu kuģī. Degvielu rezervi anamezona dzinējiem nācās maksimāli ierobežot. Un ne jau anamezona svara dēļ, bet gan tāpēc, ka šīs vielas glabāšanai nepieciešami milzīgi konteineri. Anamezona krājumus cerēja papildināt uz Zirdas. Ja ar planētu būtu noticis kaut kas nopietns, otrās klases zvaigžņu kuģis «Algorabs» sagaidītu «Tantru» pie planētas K-2-2N-88 orbītas.

Nīzas vērīgā dzirde uztvēra mākslīgā gravitācijas lauka regulēšanas toņa maiņu. Triju aparātu diski vadības pults labajā pusē sāka nevienmērīgi mirkšķināt, ieslēdzās labā borta elektroniskais tausts. Uz ekrāna parādījās stūrains, spožs priekšmets. Līdzīgi šāviņam tas lidoja «Tantrai» tieši virsū un tātad atradās ļoti tālu. Ieraugot milzīgo vielas lausku, kādas kosmiskajā telpā gadās ārkārtīgi reti, Nīza pasteidzās noteikt tās apjomu, masu, ātrumu un lidojuma virzienu. Tikai tad, kad noklakšķēja novērojumu žurnāla automātiskā spole, meitene atkal lāvās atmiņām.

Visdziļāko iespaidu uz viņu bija atstājusi drūmā asinssarkanā saule, kas izauga ekrānu redzes lokā lidojuma ceturtā gada pēdējos mēnešos. Ceturtais gads tas bija zvaigžņu kuģa iemītniekiem, kas traucās izplatījumā ar piecām sestdaļām gaismas ātruma, t. i., ar piecām sestdaļām absolūtās ātruma vienības. Uz Zemes tikmēr bija pagājuši apmēram septiņi gadi, ko astronauti sauca par neatkarīgajiem.

Saudzēdami cilvēku acis, ekrānu filtri mainīja jebkura spīdekļa staru krāsu un intensitāti. Ekspedīcijas dalībnieki skatīja tālās saules it kā caur Zemes atmosfēras ozona un ūdens tvaiku vairogiem. Augstas temperatūras zvaigžņu neaprakstāmā spokaini violetā gaisma šķita zilgana vai balta, drūmās, pelēcīgi sārtās ugunslodes likās jautri zeltainas kā mūsu Saule. Seit turpretim spilgtā purpurā liesmojošs spīdeklis ieguva tumšu, asiņainu nokrāsu, kādā Zemes astronomi pieraduši redzēt spektra klases M5 debess ķermeņus. Planētu no zvaigznes šķīra daudz mazāks attālums nekā Zemi no Saules. Kad kuģis tuvojās Zirdai, tās centrālais spīdeklis izauga par milzīgu, tumši sarkanu disku, kas izstaroja ļoti daudz siltuma.

Jau divus mēnešus pirms Zirdas sasniegšanas «Tantras» apkalpe mēģināja sazināties ar planētas ārējo staciju. Te bija tikai viena šāda stacija uz neliela dabiskā pavadoņa bez atmosfēras.

Zvaigžņu kuģis turpināja saukt Zirdas ārējo staciju arī tad, kad līdz planētai bija atlikuši tikai trīsdesmit miljoni kilometru un «Tantras» gigantiskais ātrums samazināts līdz trīstūkstoš kilometriem sekundē. Dežurēja Nīza, bet ari pārējie apkalpes locekļi bija nomodā, sapulcējušies pie ekrāniem centrālajā komandpunktā.

Atšķīra rokasgrāmatu un sameklēja ziņas par šīs planētas stratosfēru. Jonizācija izrādījās spēcīgāka nekā parasti. Neskaidra, trauksmaina nojauta sāka briest ekspedīcijas priekšnieka smadzenēs.

Ievirzījuši zvaigžņu kuģi nolaišanās spirāles sestajā vītnē, astronauti pamanīja lielu pilsētu kontūras. Taču neviens signāls joprojām neatskanēja kuģa uztvērējos.

Nīzu Kritu nomainīja, lai viņa varētu paēst. Meitene bija tik nogurusi, ka drīz vien iesnaudās. Viņai šķita, ka pagājušas tikai dažas minūtes, kaut gan patiesībā zvaigžņu kuģis tikmēr bija pārlidojis pāri Zirdas nakts pusei. Tur lejā vajadzēja būt pilsētām, rūpnīcām, ostām. Bet, lai cik rūpīgi ļaudis vēroja planētu spēcīgajos stereoteleskopos, neviena uguntiņa neiemirdzējās ellišķīgajā tumsā. Bez tam kuģa radītos pērkona dārdus Zirdas iedzīvotājiem taču vajadzētu dzirdēt desmitiem kilometru attālumā…

Pagāja stunda. Joprojām ne mazākās dzirkstelītes. Mokpilnā gaidīšana kļuva neciešama. Noors ieslēdza brīdinājuma sirēnas. Pāri melnajam bezdibenim aizskanēja drausmīgs kauciens, un Zemes cilvēki cerēja, ka, saplūstot ar gaisa dārdoņu, tas sasniegs Zirdas mīklaini klusējošos iedzīvotājus.

Pēkšņi ugunīgas gaismas spārni aizslaucīja baismīgo tumsu. «Tantra» jau lidoja virs planētas apgaismotās puses. Lejā joprojām pletās samtains melnums. Steidzīgi attīstītie un palielinātie uzņēmumi rādīja, ka tie ir ziedi, kas atgādina zemes samtaini melnās magones. Melno magoņu paklājs stiepās tūkstošiem kilometru uz visām pusēm, aizstājot visu — mežus, krūmājus, niedrājus, pļavas. Kā milzīgu ģindeņu ribas melnajā paklājā vietām rēgojās pilsētu ielas, sarūsējušas dzelzs konstrukcijas šur tur iezīmējās kā sarkanas brūces. Neviena dzīva radījuma, neviena kociņa — visur tikai melnās magones!

«Tantra» nometa bumbveida novērošanas staciju un atkal ielidoja planētas nakts pusē. Pēc sešām stundām automātiskā stacija paziņoja gaisa sastāvu, temperatūru, spiedienu un citus datus par apstākļiem augsnes virspusē. Viss atbilda normai, izņemot paaugstinato radioaktivitāti. _

— Briesmīga traģēdija! — aizsmakušā balsī nomurmināja ekspedīcijas biologs Eons Tāls, pierakstīdams tikko saņemtās ziņas. — Viņi nogalinājuši paši sevi un savu planētu!

— Vai tiešām? — jautāja Nīza, cenzdamās apslēpt acīs saskrējušās asaras. — Tas ir šausmīgi! Jonizācija nemaz nav tik spēcīga.

— Pagājis jau krietni daudz gadu, — biologs skarbi atbildēja. Viņa jauneklīgā un reizē vīrišķīgā čerkesa seja, kurā izcēlās valdonīgais ērgļa deguns, kļuva barga. — Sāda radioaktivitāte ir bīstama tieši tāpēc, ka pieaug nemanot. Gadu simteņiem izstarojuma kopīgais daudzums varēja palielināties koru pēc kora kā mēs saucam apstarošanas biodevas, bet pēkšņi sekoja kvalitatīvs lēciens! Iedzimtības satricināšana, dzimstības izbeigšanās plus staru slimību epidēmijas… Tas negadās pirmo reizi — Lokam zināmas arī citas līdzīgas katastrofas…

— Piemēram, tā dēvētā «Violetās saules planēta», — atgādināja Ergs Noors.

— Traģiski, ka tās dīvainais spīdeklis, kas pieder pie spektra klases A0 un izstaro tikpat daudz gaismas, cik septiņdesmit astoņas mūsu Saules, nodrošināja iedzīvotājiem ļoti augstu enerģētikas līmeni… — drūmi piebilda Purs Hiss.

— Vai jūs runājat par planētu, ko Padome taisās pielāgot apdzīvošanai? — biologs vaicāja.

— Jā. Sai planētai par piemiņu nosaukts bojā gājušais «Algorabs».

— Zvaigzne Algorabs jeb Kraukļa delta! — biologs iesaucās. — Līdz tai taču ļoti tālu!

— Četrdesmit seši parseki. Bet mūsu zvaigžņu kuģu darbības rādiuss aizvien vairāk palielinās…

Biologs pamāja ar galvu un nomurmināja, ka diezin vai bija pareizi nosaukt zvaigžņu kuģi bojā gājušas planētas vārdā.

— Bet zvaigzne taču nav gājusi bojā, un ari planēta palikusi! Nepaies ne pāris simtu gadu, kad mēs to apsēsim un apmetlsimies tur uz dzīvi, — Ergs Noors ne-, šaubīdamies atbildēja.

Viņš bija nolēmis izdarīt grūtu manevru — ievirzīt «Tantru» no ekvatoriālās orbītas meridionālajā, Zirdas griešanās ass plaknē. Kā lai atstāj planētu, iekams nav noskaidrots, vai tiešām visi tās iedzīvotāji gājuši bojā? Varbūt dzīvi palikušie nevar sazināties ar zvaigžņu kuģi enerģētisko staciju sabrukuma un aparatūras bojājumu dēļ?

Ne jau pirmo reizi Nīza redzēja Ergu Nooru atbildīgu manevru brīžos aiz vadības pults. Ar neizdibināmu, sastingušu seju, aprautām, bet vienmēr precīzām kustībām viņš atgādināja meitenei leģendāru varoni…

Tikmēr «Tantra» turpināja savu bezcerīgo lidojumu ap Zirdu, šoreiz no pola uz polu. Vietām, it īpaši vidējos platuma grādos, parādījās plaši kailas augsnes plankumi. Tur gaisā plandīja dzeltena migla, kurai cauri vīdēja milzīgas vēja trenktu sarkanu smilšu kāpas.

Tālāk atkal pletās samtainais sēru plīvurs. Melnās magones acīm redzot bija vienīgie augi, kas spēja izturēt paaugstināto radioaktivitāti vai arī deva tās ietekmē dzīvotspējīgu mutāciju.

Viss kļuva skaidrs. Meklēt nedzīvajās drupās anamezona degvielu, ko, pēc Lielā Loka ieteikuma, vajadzēja sagādāt ciemiņiem no citām pasaulēm (Zirdas iedzīvotāji vēl neprata būvēt zvaigžņu kuģus), bija ne vien bezcerīgi, bet arī bīstami. «Tantra» sāka lēnām doties pa spirāli pretējā virzienā, projām no planētas. Planetārie dzinēji piešķīra zvaigžņu kuģim nepieciešamo sākuma ātrumu — septiņpadsmit kilometrus sekundē. Strauji attālinādamās no mirušās planētas, «Tantra» uzņēma kursu uz neapdzīvotu, tikai ar nosacītu šifru apzīmētu sistēmu, kur bija izmestas bumbveida bākas un kur tai vajadzēja sastapties ar «Algorabu». Ieslēdzās anamezona dzinēji. Gigantiskais spēks piecdesmit divās stundās atdeva zvaigžņu kuģim tā parasto ātrumu — deviņsimt miljonu kilometru stundā. Līdz tikšanas vietai bija jālido piecpadsmit mēnešu jeb vienpadsmit pec «Tantras» atkarīgā laika. Visa apkalpe, izņemot dežurantus, varēja ieslīgt hipnotiskajā miegā. Tomēr veselu mēnesi jaudis vēl nodarbojās ar dažādiem aprēķiniem, pārsprieda savu novērojumu rezultātus un gatavoja ziņojumu Padomei. Rokasgrāmatās viņi atrada ziņas par Zirdas iedzīvotāju bīstamajiem mēģinājumiem ar daļēji sairstošām kodoldegvielām. Bojā gājušās planētas izcilākie zinātnieki bija brīdinājuši par šo mēģinājumu kaitīgo ietekmi uz dzīvajiem organismiem un prasījuši tos izbeigt. Pirms simt astoņpadsmit gadiem pa Lielo Loku tika nosūtīts īss brīdinājums, ar kuru augsta intelekta cilvēkiem pilnīgi pietiktu, bet Zirdas valdība to acīm redzot nebija ņēmusi vērā…

Vairs nevarēja būt šaubu: Zirda gājusi bojā no kaitīgās radiācijas uzkrāšanās pēc daudziem vieglprātīgiem eksperimentiem un bīstamu kodolenerģijas veidu neapdomīgas izmantošanas tai laikā, kad bija nepieciešama saprātīga atturība un ilgstoši pētījumi, lai atklātu citus, mazāk kaitīgus enerģijas veidus.

Mīkla bija sen uzminēta, zvaigžņu kuģī jau divas reizes mainījušies dežurējošie navigatori un astronomi. Tagad «Tantra» riņķoja ap pelēko planētu, pamazām zaudējot pēdējo cerību sastapt «Algorabu». Tuvojās kaut kas baismīgs, neatvairāms…

Ergs Noors apstājās uz sliekšņa un palūkojās uz domās iegrimušo Nīzu. Viņas noliektā galva ar kuplajām cirtām atgādināja pūkainu zelta ziedu… Draisks zēna profils, lielas, mazliet ieslīpas acis, kas, valdot smieklus, bieži piemiedzas, bet tagad, plaši atvērtas, trauksmaini raugās nezināmajā nākotnē. Meitene neapzinās, par kādu garīgu atbalstu kļuvusi viņam tās pašaizliedzīgā mīlestība. Kaut arī griba un jūtas norūdītas daudzos pārdzīvojumos, viņu tomēr nogurdina priekšnieka pienākumi — mūžīgā gatavība jebkurā mirklī uzņemties atbildību par cilvēkiem, kuģi, par visas ekspedīcijas sekmēm. Tur, uz Zemes, sen vairs nav tādas vienpersoniskas atbildības — lēmumus vienmēr pieņem tā ļaužu grupa, kurai jāveic attiecīgais darbs. Bet, ja atgadās kaut kas sevišķs, nekavējoties var saņemt nepieciešamo padomu, jebkuru konsultāciju. Seit padomus no malas gaidīt nevar. Tāpēc zvaigžņu kuģu komandieriem piešķirtas īpašas tiesības. Būtu vieglāk, ja tādu atbildību vajadzētu nest divus trīs, bet nevis desmit vai piecpadsmit gadus, tas ir, tik, cik vidēji ilgst katra zvaigžņu ekspedīcija!

Ar šīm domām Ergs Noors iegāja centrālajā komandpunktā.

Nīza pietrūkās kājās.

— Esmu savācis visus nepieciešamos materiālus un kartes, — viņš teica, — tagad liksim pastrādāt mašīnai!

Ekspedīcijas priekšnieks atzvēlās krēslā un, lēni pāršķirstīdams metāla loksnītes, nosauca skaitļus, kas apzīmēja koordinātes, magnētiskā, elektriskā un gravitācijas lauka1 intensitāti, kosmisko daļiņu enerģiju, meteoru plūsmas ātrumu un blīvumu. Nīza, noliekusies aiz sasprindzinājuma, rīkojās ar skaitļošanas mašīnas pogām un slēdžiem. Saņēmis rezultātu virkni, Ergs Noors sarauca uzacis.

— Mūsu ceļā ir spēcīgs gravitācijas lauks, tumšas vielas sablīvējums Skorpiona zvaigznājā, 6555-CR+l 1PKU sistēmas tuvumā, — viņš beidzot sacīja. — Lai izvairītos no lieka degvielas patēriņa, vajadzēs novirzīties šurp, Čūskas zvaigznāja virzienā. Senos laikos bieži lidoja, neiedarbinot dzinējus. Kā paātrinātāju izmantoja gravitācijas laukus, lidojot gar to malām…

— Vai arī mēs nevarētu lietot šo paņēmienu? — Nīza vaicāja.

— Nē, mūsu zvaigžņu kuģi ir par ātriem. Piecas sestdaļas absolūtās vienības jeb divsimt piecdesmit tūkstoši kilometru sekundē — šāds lidojuma ātrums Zemes gravitācijas laukā palielinātu mūsu svaru divpadsmit tūkstošu reižu un tātad samaltu visu ekspedīcijuputekļos. Ar šo ātrumu mēs varam lidot tikai kosmiskaja telpa, tālu no lieliem matērijas sablīvējumiem. Tikko zvaigžņu kuģis tuvojas gravitācijas laukam, ātrums nekavējoties jāsamazina un jo vairāk, jo spēcīgāks lauks.

— Bet te taču iznāk pretruna, — Nīza ar bērnišķu žestu salika rokas zem zoda, — jo spēcīgāks gravitācijas lauks, jo lēnāk jālido!

— Tas ir pareizi tikai attiecībā uz milzīgu ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam, kad zvaigžņu kuģis pats kļūst līdzīgs gaismas staram un var kustēties tikai pa taisni jeb pa tā dēvēto vienādas intensitātes līkni.

— Ja esmu pareizi sapratusi, tad mūsu «stars» — «Tantra» jānotēmē tieši uz Saules sistēmu.

— Jā. Un ar to, lūk, saistītas astronautikas lielākās grūtības. Nekļūdīgi notēmēt raķeti uz vienu vai otru zvaigzni praktiski nekad neizdodas, kaut arī mēs lietojam visas iedomājamās aprēķinu precizēšanas metodes. Tāpēc lidojuma laikā nemitīgi jāaprēķina sīkās novirzes, jāmaina kurss, un šā iemesla dēļ nav iespējams pilnīgi automatizēt kuģa vadīšanu. Bet pašlaik mēs esam bīstamā stāvoklī. Apstāšanās vai kaut cik ievērojams palēninājums mums nozīmē nāvi, jo vēlreiz attīstīt ātrumu mēs vairs nevarēsim. Anamezona krājumi izsīkuši… Lūk, no kurienes mums draud briesmas, skatieties: apgabals 344-1-2U ir pilnīgi neizpētīts. Te nav ne zvaigžņu, ne apdzīvotu planētu. Zināms tikai gravitācijas lauks — lūk, tā mala. Ar galīgo lēmumu vajadzēs pagaidīt — pēc piektā riņķa modināsim visus, bet tikmēr… — ekspedīcijas priekšnieks paberzēja deniņus un nožāvājās.

— Sporamīna darbība izbeidzas, — Nīza iesaucās, — jūs varat atpūsties!

— Labi, atgulšos tepat, krēslā. Varbūt notiek brīnums un mēs tomēr uztveram kādu signālu!

Erga Noora balsī pavīdēja toņi, kas lika Nīzas sirdij iedrebēties aiz maiguma. Gribējās piespiest pie krūtīm šo tiepīgo galvu, glāstīt tumšos matus, kuros jau vizēja priekšlaicīgs sirmums…

Nīza piecēlās, rūpīgi sakārtoja ar cipariem aprakstītās loksnes un nodzēsa gaismu, atstājot tikai vāju zaļganu apgaismojumu pie aparātu un pulksteņu paneļiem. Izplatījuma absolūtajā tukšumā zvaigžņu kuģis mierīgi riņķoja pa gigantisko orbītu. Rudmatainā astronavigatore ieņēma savu vietu pie milzīgā kuģa «smadzenēm». Kā parasti, klusu dziedāja aparāti, kas bija noskaņoti uz zināmu melodiju, — vismazākā nekārtība tajos izraisītu kādu aplamu toni. Taču klusā melodija plūda pareizajā toņkārtā. Paretam atkārtojās ne visai skaļi gonga sitieni — tika ieslēgts planetārais dzinējs, kas virzīja «Tantru» pa līkni. Varenie anamezona motori klusēja. Miega pārņemtajā zvaigžņu kuģī valdīja dziļš nakts miers, it kā «Tantrai» un tās iemītniekiem nedraudētu nekādas briesmas. Tā vien šķita, ka ik mirkli uztvērēja reproduktorā atskanēs sengaidītais signāls, divas raķetes sāks bremzēt neiedomājami ātro lidojumu, tuvosies viena otrai un beidzot, precīzi nolīdzinājušas ātrumus, it kā apgulsies blakus. Plata cauruļu galerija savienos abus kuģus, un «Tantra» no jauna atgūs savu titānisko spēku.

Dvēseles dziļumos Nīza bija mierīga: viņa ticēja priekšniekam. Pieci ceļojuma gadi nelikās ne pārāk gari, ne nogurdinoši. It īpaši pēc tam, kad Nīzas sirdī bija uzplaukusi mīlestība… Bet arī agrāk aizraujošie novērojumi, grāmatu, mūzikas un filmu elektronu ieraksti deva iespēju nepārtraukti papildināt zināšanas un neizjust tik sāpīgi savu atšķirtību no mīļotās Zemes, kura pazudusi kā smilšu graudiņš tumsas bezgalīgajās dzīlēs. Kad nervi galu galā tomēr sāka pagurt no daudzajiem iespaidiem un spraigā darba… tad ilgstošā miegā, ko uzturēja hipnotiskas svārstības, lieli laika posmi iegrima nebūtībā, aizjoņojot kā mirklis. Mīļotajam blakus Nīza jutās laimīga. Viņu tikai satrauca apziņa, ka citiem, it īpaši Ergam Nooram, ir grūtāk. Ak, kaut viņa spētu!… Nē, ko gan spēj jauna, vēl nepieredzējusi astronavigatore salīdzinājumā ar tādiem ļaudīm! Un tomēr varbūt noderēja viņas maigums, nemitīgais labās gribas sasprindzinājums, dedzīgā vēlēšanās atdot visu, lai atvieglinātu viņiem grūto darbu.

Ekspedīcijas priekšnieks pamodās un pacēla smaguma pielijušo galvu. Rāmā melodija joprojām skanēja, laiku pa laikam saplūzdama ar planetārā dzinēja dūkoņu. Pie aparātiem, mazliet sakumpusi, sēdēja Nīza Krita; noguruma ēnas klāja viņas jaunavīgo seju. Ergs Noors pameta skatienu uz atkarīgo pulksteni1, kas rādīja zvaigžņu kuģa laiku, un vienā rāvienā atbrīvojās no dziļā atzveltnes krēsla skavām.

Saskaņā ar relativitātes teoriju kuģī, kas sasniedzis lielu (gaismas ātrumam tuvu) ātrumu, laiks rit lēnāk neka novērotajam, kas ir nekustīgs attiecībā pret zvaigžņu kuģi.

— Esmu nogulējis četrpadsmit stundas! Un jūs, Nīza, mani nemodinājāt! Tas… — viņš apklusa, ieraudzījis meitenes priecīgo seju. — Tūdaļ ejiet atpūsties!

— Ja atļausiet, pagulēšu šeit, tāpat kā jūs, — meitene aizskrēja nomazgāties, paēst un tad saritinājās krēslā.

Viņas spožās, tumšu loku ietvertās, brūnās acis slepus vēroja Ergu Nooru, kad tas, viļņu dušas atsvaidzināts, ieņēma vietu pie aparātiem. Pārbaudījis ESA — elektronu sakaru aizsardzības indikatoru rādījumus, Noors sāka nemierīgi staigāt pa komandpunktu.

— Kāpēc neguļat? — viņš pavēloši jautāja astronavigatorei.

Nīza sapurināja rudās cirtas, kuras jau bija laiks apgriezt, jo kosmiskajās ekspedīcijās sievietes neaudzēja garus matus.

— Es domāju… — viņa nedroši iesāka, — un tagad, kad mums draud briesmas, vēl jo vairāk apbrīnoju cilvēku varenību, kas ļāvusi tiem tik dziļi ielauzties izplatījumā. Jums šeit daudz kas ierasts, bet es esmu pirmo reizi kosmosā un joprojām nevaru aptvert, ka piedalos grandiozā ceļojumā uz jaunām zvaigžņu pasaulēm!

Ergs Noors pasmaidīja un ar roku pārbrauca pāri pierei.

— Man jāsagādā jums vilšanās vai, pareizāk, jāparāda mūsu varenības patiesais mērogs. Lūk, — viņš apstājās pie projektora, un kabīnes dibensienā uzliesmoja Galaktikas mirdzošā spirāle.

Ergs Noors norādīja uz tumsā tikko saskatāmu, plūksnainu spirāles zaru, ko veidoja retas, nespodriem putekļiem līdzīgas zvaigznes.

— Lūk, tuksnešains Galaktikas apgabals, nomale, kurā maz gaismas un dzīvības. Te atrodas mūsu Saules sistēma, te esam arī mēs. Taču pat šis niecīgais zars, kā redzat, stiepjas no Gulbja līdz Kuģa Ķīlim. Tas ir ļoti tālu no Galaktikas centrālajiem apgabaliem un turklāt ietver sevī tumšu mākoni, šeit... Lidojums «Tantrā» gar visu šo zaru ilgtu apmēram četrdesmit tūkstošus neatkarīgo gadu. Lai pārvarētu melno tukšumu, kas šķir mūs no blakus zara, nepieciešami četri tūkstoši gadu. Kā redzat, mūsu lidojumi izplatījumā pagaidām ir tikai mīņāšanās uz niecīga plankumiņa, kura diametrs nepārsniedz piecdesmit gaismas gadu! Cik maz gan mēs zinātu par pasauli, ja nebūtu Lielā Loka! Ziņojumi, domas un tēli, kas sūtīti no telpas, ko cilvēks savā īsajā mūžā nevar uzveikt, agri vai vēlu sasniedz mūs un ļauj iepazīt, tālas pasaules. Tā uzkrājas aizvien vairāk zināšanu. Sis process turpinās nepārtraukti!

Nīza klusēja.

— Pirmie starpzvaigžņu lidojumi, — domīgi turpināja Ergs Noors. — Nelieli kuģi, kam nebija ne ātruma, ne spēcīgu aizsardzības ierīču. Ari mūžs mūsu senčiem bija divreiz īsāks — lūk, kad izpaudās cilvēka patiesais diženums!

Meitene pacēla galvu kā aizvien, kad negribēja kaut kam piekrist.

— Vēlāk, kad atradīs citus paņēmienus, kā pārvarēt telpu, un vairs nevajadzēs tieši lauzties tai cauri, par jums teiks — lūk, varoņi, kas iekaroja Visumu ar tik primitīviem līdzekļiem!

Ekspedīcijas priekšnieks jautri pasmaidīja un izstiepa roku.

— Ari par jums to teiks, Nīza!

Astronavigatore pietvīka.

— Es lepojos, ka drīkstu būt šeit — kopā ar jums! Un esmu gatava atdot visu, lai vēl un vēlreiz piedalītos

šādos lidojumos.

— Jā, zinu, — Ergs Noors skumji sacīja. — Bet ne visi tā domā!…

Sievietes nojauta palīdzēja Nīzai izprast priekšnieka domu. Viņa kajītē divas brīnišķas zeltaini violetas stereoģīmetnes attēlo skaistuli Vedu Kongu, seno kultūru vēsturnieci, kuras debeszilās acis zem slaidajiem uzacu spārniem dzidri raugās pasaulē. Žilbinoši smaidīdama, Veda ceļ savas iedegušās rokas pie kuplajiem, pelnu blondajiem matiem. Un otrajā ģīmetnē — smiedamās stāv uz bronzas lietgabala, sen aizmirstas pagātnes pieminek ņ.

Erģs Noors gausi atlaidās krēslā iepretim astronavigatorei.

— Ja jūs zinātu, Nīza, crk nežēlīgi liktenis tur, uz Zirdas, samīdīja manu sapni! — viņš neskanīgi teica un piesardzīgi uzlika plaukstu anamezona dzinēju iedarbināšanas rokturim, it kā gribēdams līdz pēdējai iespējai paātrināt zvaigžņu kuģa straujo gaitu.

— Ja uz Zirdas nebūtu notikusi katastrofa un mēs varētu dabūt degvielu, — viņš turpināja, atbildot uz Nīzas mēmo jautājumu, — es vestu ekspedīciju tālāk. Tā bija norunāts ar Padomi. Zirda paziņotu Zemei visu nepieciešamo, bet «Tantra» aizlidotu ar tiem, kas gribētu… Palicējus uzņemtu «Algorabs», ko pēc dežūras šeit izsauktu uz Zirdu.

— Bet kas tad paliktu uz Zirdas? — meitene sašutusi iesaucās. — Varbūt vienīgi Purs Hiss? Viņš ir liels zinātnieks, vai tiešām viņu neaizrautu jaunu atziņu alkas?

— Un jūs, Nīza?

— Es? Protams, dotos «Tantrai» līdz!

— Bet… uz kurieni? — Ergs Noors, cieši uzlūkodams meiteni, stingri noprasīja.

— Viss viens, kaut vai… — viņa norādīja uz melno bezdibeni starp diviem galaktiskās zvaigžņu spirāles atzarojumiem un, viegli pavērusi lūpas, atbildēja Nooram ar tikpat stingru skatienu.

— Nē, tik tālu ne! Jūs zināt, Nīza, mīļā astronavigatore, ka apmēram pirms astoņdesmit pieciem gadiem no Zemes aizlidoja trīsdesmit ceturtā zvaigžņu ekspedīcija. Tā bija savā ziņā daudzpakāpju ekspedīcija. Trīs raķetes, apgādājot cita citu ar degvielu, aizvien vairāk attālinājās Liras zvaigznāja virzienā. Divi kuģi, kuru apkalpē nebija pētnieku, atdeva anamezonu un atgriežas atpakaļ. Kādreiz alpīnisti, izmantojot šo paņēmienu, uzkāpa visaugstāko kalnu virsotnēs. Pēdīgi trešā raķete — «Bura»…

— Tā, kas nav atgriezusies!… — Nīza čukstēja dziļā saviļņojumā.

— Jā, «Bura» nav atgriezusies. Bet tā sasniedza mērķi un tikai atceļā gāja bojā, pie kam paspēja nosūtīt ziņojumu. Ekspedīcijas mērķis bija Vegas jeb Liras alfas lielā planētu sistēma. Cik daudzu cilvēku acis neskaitāmu paaudžu laikā ar patiku raudzījušās uz šo spilgti zilo debess ziemeļu puslodes zvaigzni! Veģu no Zemes šķir astoņi parseki. Tātad ceļā jāpavada trīsdesmit viens neatkarīgs gads. Cilvēki vēl nekad nebija aizlidojuši tik ļoti tālu no mūsu Saules. Lai nu kā, «Bura» sasniedza mērķi… Tās bojā ejas cēlonis nav zināms — sadursme ar meteorītu vai nopietns aparatūras bojājums. Iespējams, ka šī raķete vēl tagad joņo izplatījumā un varoņi, kurus mēs uzskatām par mirušiem, patiesībā ir dzīvi…

— Cik briesmīgi!

— Tāds liktenis lemts katram zvaigžņu kuģim, kas nespēj sasniegt gaismas staram tuvu ātrumu. Starp kuģi un dzimto planētu tūdaļ nostājas gadu tūkstoši.

— Bet ko tad «Bura» ziņoja? — meitene nepacietīgi jautāja.

— Pavisam maz. Ziņojums bieži pārtrūka, un galu galā raidītājs pilnīgi apklusa. Atceros šo ziņojumu vārdu pa vārdam: «Es, Bura, es, Bura, lidoju no Vegas divdesmit sešus gadus… pietiek… gaidišu… Vegas četras planētas… nav nekā skaistāka… kāda laime!…»

— Bet viņi sauca palīgā, gribēja kaut kur gaidīt!

— Protams, citādi zvaigžņu kuģis netērētu tik milzīgu enerģiju ziņojuma pārraidīšanai. Bet ko tur var darīt — no «Buras» mēs nesaņēmām vairs ne vārda!

— Atceļā bija pagājuši divdesmit seši neatkarīgie gadi. Līdz Saulei atlika apmēram pieci… Raķetei vajadzēja būt kaut kur mūsu rajonā vai vēl tuvāk Zemei.

— Diezin… Varbūt vienīgi tajā gadījumā, ja viņi pārsniedza normālo ātrumu un tuvojās kvantu robežai[5]. Bet tas ir ļoti bīstami.

Ergs Noors īsumā paskaidroja, kāpēc, tuvojoties gaismas ātrumam, matērijas struktūrā notiek krass, graujošs lēciens, taču ievēroja, ka meitene klausās neuzmanīgi.

— Es saprotu! — viņa iesaucās, tikko ekspedīcijas priekšnieks apklusa. — Es saprastu tūlīt, bet zvaigžņu kuģa bojā eja aizēnoja man teorētiskā pierādījuma jēgu… Tas vienmēr ir tik briesmīgi, un ar to nav iespējams samierināties!

— Tagad jūs zināt pašu galveno, — Ergs Noors drūmi teica. — Viņi atklājuši kaut kādas sevišķi skaistas pasaules. Un es jau daudzus gadus sapņoju par izdevību atkārtot «Buras» ceļojumu — modernā tehnika dod iespēju to izdarīt ar vienu kuģi. Kopš jaunības man nedod miera Vega — zilā saule ar savām brīnišķīgajām planētām!

— Redzēt tādas pasaules!…. — Nīza iesaucās drebošā balsī. — Bet, lai atgrieztos, vajadzigi sešdesmit neatkarīgie vai četrdesmit atkarīgie gadi… Tā jau ir… puse no mūža!

— Jā, lieli sasniegumi prasa lielus upurus. Bet es to pat neuzskatītu par upuri. Dzīve uz Zemes man vienmēr bijusi tikai īss pārtraukums starp divām ekspedīcijām. Es taču esmu piedzimis zvaigžņu kuģī!

— Kā tas varēja gadīties? — meitene brīnījās.

— Trīsdesmit piektā zvaigžņu ekspedīcija sastāvēja no četriem kuģiem. Vienā no tiem mana māte bija astronome. Es piedzimu pusceļā uz dubultzvaigzni MN 19026+7AL un ļīļz ar to divkārt pārkāpu likumus. Divkārt tādēļ, ka augu pie vecākiem un mācījos zvaigžņu kuģī, nevis skolā. Bet ko lai dara! Kad ekspedīcija atgriezās, biju jau astoņpadsmit gadus vecs. Herkulesa jeb pilngadības varoņdarbos man ieskaitīja to, ka biju apguvis raķetes vadīšanu un kļuvis par astronavigatoru.

— Tomēr es nesaprotu… — iesāka Nīza.

— Manu māti? Kad kļūsiet vecāka, sapratīsiet! Lai nu kā, mani katru dienu ienesa tādā pašā vadības kabīnē, un es neizpratnē bolīju ačteles uz ekrāniem, kuros šūpojās neskaitāmas spožas zvaigznes. Mēs lidojām Vilka tetas virzienā, kur atrodas Saulei tuva dubultzvaigzne. Divi tumša mākoņa apslēpti punduri — zils un oranžs. Mans pirmais apzinātais iespaids bija nedzīvās planētas debesis, ko redzēju caur pagaidu stacijas stikla kupolu. Sakarā ar orbītu neregularitāti uz dubultzvaigžņu planētām parasti nav dzīvības. Pēc nolaišanās ekspedīcija septiņus mēnešus veica ģeoloģiskus pētījumus. Cik atceros, planētas virsma bija neiedomājami bagāta ar platīnu, osmiju un irīdiju. Neticami smagie irīdija klucīši kļuva par manām rotaļlietām. Un tad vēl šis debesis, manas pirmās debesis — melnas, ar spodrām nemirgojošu zvaigžņu uguntiņām un divām pasakaini skaistām saulēm — spilgti oranžu un gandrīz tumši zilu! Atceros, ka dažreiz abu sauļu stari krustojās un tad mūsu planētu pārplūdināja tik spēcīga, jautra zaļa gaisma, ka es kliedzu un dziedāju aiz sajūsmas!… Bet nu pietiks! — Ergs Noors piecēlās. — Es aizrāvos ar atmiņām, kaut gan jums sen laiks atpūsties.

— Turpiniet vien, es vēl nekad neesmu dzirdējusi tik interesantu stāstu, — Nīza lūdzās, taču priekšnieks palika nelokāms.

Viņš atnesa pulsējošo hipnotizatoru, un vai nu pavēlošā skatiena, vai aparāta ietekmē meitene iemiga tik cieši, ka pamodās tikai īsi pirms sestā riņķa sākuma.Jau pēc priekšnieka akmeņainās sejas Nīza noprata, ka «Algorabs» nav parādījies.

— Jūs pamodāties tieši laikā! — viņš sacīja, tikko Nīza bija atgriezusies no elektriskās viļņu peldes. — Ieslēdziet mūziku un atmodas gaismu. Visiem!

Nīza ātri nospieda vairākas pogas. Zvaigžņu kuģa kajītēs, kurās gulēja ekspedīcijas locekļi, sāka pamīšus uzliesmot dažādu krāsu gaisma un atskanēja zemi, vibrējoši akordi. Mūzika pakāpeniski pieņēmās spēkā. Tā pamazām un piesardzīgi tika modināta aiztures reakciju sastindzinātā nervu sistēma. Pēc piecām stundām cilvēki atguva normālas darba spējas, un tad visi ekspedīcijas dalībnieki, iepriekš atspirdzinājušies ar ēdieniem un nervu stimulatoriem, sapulcējās zvaigžņu kuģa centrālajā komandpunktā.

Ziņu par palīgkuģa bojā eju ikviens uzņēma citādi. Bet, kā jau Ergs Noors bija gaidījis, ekspedīcija visumā turējās godam. Neviens vārds neliecināja par izmisumu, neviens skatiens — par izbailēm. Pat Hiss, kas pie Zirdas nebija parādījissevišķu drosmi, mierīgi uzklausīja šo ziņu. Jaunā ekspedīcijas ārste Luma Lasvi mazliet nobālēja un slepus aplaizīja sakaltušās lūpas.

— Pieminēsim bojā gājušos biedrus, — sacīja priekšnieks, ieslēgdams projektora ekrānu, uz kura — tūdaļ parādījās pirms «Tantras» aizlidošanas uzņemtais «Algorabs».

Visi piecēlās. Cits pēc cita lēni aizslīdēja garām septiņu «Algoraba» apkalpes locekļu — gan nopietnu, gan smaidošu cilvēku attēli. Ergs Noors nosauca katru vārdā, un ceļotāji atdeva bojā gājušajiem pēdējo godu. Tāds bija astronautu paradums. Zvaigžņu kuģos, kas devās kopīgā ceļā, vienmēr glabājās visu ekspedīcijas dalībnieku attēli. Pazudušie kuģi varēja ilgi klaiņot kosmosā un viņu iemītnieki — dzīvot vēl daudzus gadus. Tam nebija nozīmes — šie kuģi nekad neatgriezās. Sameklēt tos vai palīdzēt tiem nebija reālas iespējas. Kuģu mašīnu konstrukcija jau bija sasniegusi tādu pilnību, ka sīki bojājumi gandrīz nekad negadījās vai arī tos varēja viegli novērst. Turpretim likvidēt nopietnu avāriju kosmosā vēl ne reizi neizdevās. Dažkārt kuģi paspēja, līdzīgi «Burai», noraidīt pēdējo ziņojumu. Taču lielāko tiesu šie raidījumi nesasniedza mērķi, jo tos bija ārkārtīgi grūti pareizi orientēt. Lielā Loka raidījumu sistēmā visdrošākie virzieni bija atrasti tūkstošiem gadu ilgos meklējumos, bez tam Loka raidījumus bija iespējams variēt, virzot tos no planētas uz planētu. Turpretim zvaigžņu kuģi parasti atradās neizpētītos apvidos, kur raidījumu pareizo virzienu varēja tikai nejauši uzminēt.

Astronauti bija pārliecināti, ka kosmosā pastāv īpaši neitrāli lauki jeb nulles rajoni, kuros visi izstarojumi un raidījumi iegrimst kā akmeņi ūdenī. Taču astrofiziķi līdz šim uzskatīja šādus laukus par kosmosa ceļotāju viegli uzbudināmās fantāzijas augļiem.

Pēc skumjās ceremonijas un apspriedes, kas neprasīja daudz laika, Ergs Noors ieslēdza anamezona dzinējus. Četrdesmit astoņas stundas vēlāk tie apklusa, un zvaigžņu kuģis sāka tuvoties dzimtajai planētai par divdesmit vienu miljardu kilometru diennaktī. Līdz Saulei palika apmēram seši neatkarīgie gadi. Centrālajā komandpunktā un bibliotēkā-laboratorijā kūsaja darbs. Tur aprēķināja un pārbaudīja jauno kursu.

Visus šos sešus gadus vajadzēja lidot, patērējot aņamezonu tikai kursa precizēšanai. Citiem vārdiem, zvaigžņu kuģis bija jāvada tā, lai pēc iespējas taupītu degvielas. Nopietnas raizes visiem sagadaja neizpētītais apgabals 344+2U starp Sauli un «Tantru», kuru nekādi neizdevās apiet, jo no visām pusēm to ietvēra brīvo meteorītu joslas un turklāt, pagriežot kuģi, naktos zaudēt ātrumu.

Pēc diviem mēnešiem galīgi noteica lidojuma kursu, un «Tantra» sāka aprakstīt slaidu vienādas intensitātes līkni.

Lieliskais kuģis bija pilnīgā kārtībā, kustības ātrums atbilda aprēķiniem. Tagad tikai laiks — apmēram četri atkarīgie gadi — šķīra zvaigžņu kuģi no dzimtenes.

Ergs Noors un Nīza gulēja pēc nogurdinošās dežūras. Kopā ar viņiem uz vairākiem mēnešiem nebūtībā ieslīga divi astronomi, ģeologs, biologs, ārsts un četri inženieri.

Dežūru sāka nākamā maiņa — pieredzējušais astronavigators Pels Lins, kas jau otru reizi piedalījās kosmiskā ekspedīcijā, astronome Ingrīda Ditra un elektronikas inženieris Keijs Bērs, kas viņiem piebiedrojās brīvprātīgi. Ar Pela Lina atļauju Ingrīda bieži devās uz bibliotēku blakus centrālajam komandpunktam. Zirdas traģēdijas iedvesmota, viņa kopā ar savu veco draugu Keiju Bēru sacerēja tur monumentālu simfoniju «Planētas bojā eja». Kad aparātu mūzika un kosmosa melno bezdibeņu vērošana nogurdināja Linu, viņš atstāja savā vietā Ingrīdu, bet pats ar nerimstošu aizrautību pūlējās atšifrēt noslēpumainos uzrakstus, ko atrada uz kādas planētas Centaura dubultzvaigžņu sistēmā, kuru tās iedzīvotāji bija mīklainā kārtā pametuši. Pels Lins ticēja, ka viņa bezcerīgais pasākums galu galā tomēr vainagosies ar panākumiem.

Vēl divas reizes mainījās dežurējošie navigatori. Zvaigžņu kuģis bija tuvojies Zemei gandrīz par desmittūkstoš miljardiem kilometru, bet anamezona dzinēji šajā laikā strādājuši tikai nedaudz stundu.

Pela Lina grupas kārtējai dežūrai drīz vajadzēja beigties. Tā bija jau ceturtā astronavigatoru maiņa, kopš «Tantra» atstāja vientuļo, pelēko planētu, kuru nesasniedza bojā gājušais «Algorabs».

Pārbaudījusi aprēķinus, astronome Ingrīda Ditra pievērsās Pelam Linam, kas melanholiski vēroja gravitācijas intensitātes mērītāju sarkano bultiņu nemitīgo trīsēšanu uz graduēto pusloku fona. Parastais psihisko reakciju palēninājums, no kā nespēja izvairīties pat visstiprākie cilvēki, sevišķi krasi izpaudās dežūras otrajā pusē. Automātiskās aparatūras vadītais zvaigžņu kuģis mēnešiem un gadiem ilgi lidoja pēc noteiktā kursa. Bet, ja nu pēkšņi atgadījās kaut kas ārkārtējs, ko vadības automāti tūdaļ nespēja aptvert, kuģis gandrīz neizbēgami gāja bojā, jo arī apkalpes iejaukšanās to vairs nevarēja glābt. Cilvēka smadzenes, lai cik attīstītas un trenētas, nekad nespēja reaģēt ar nepieciešamo ātrumu.

— Manuprāt, mēs jau sen lidojam neizpētītajā apgabalā 344+2U. Priekšnieks pats gribēja šeit dežurēt, — Ingrīda uzrunāja astronavigatorus.

Pels Lins palūkojās uz dienu skaitītāju.

— Atlikušas vēl dīvas dienas, mūs tik un tā drīz nomainīs. Pagaidām es neredzu nekā tāda, kas pelnītu ievērību. Vai labāk nepaliksim līdz galam?

Ingrīda piekrītoši pamāja ar galvu. Vadības kabīnē ienāca Keijs Bērs un apsēdās savā parastajā vietā pie līdzsvara mehānismu statnes. Pels Lins nožāvājās un piecēlās.

— Es pagulēšu dažas stundas, — viņš sacīja, pievērsies Ingrīdai.

Astronome paklausīgi atstāja savu galdu un ieņēma vietu pie vadības pults.

Bez mazākās šūpošanās «Tantra» joņoja absolūtaja tukšumā. Pat Volla Hoda jutīgajiem aparātiem neizdevās sataustīt izplatījumā nevienu meteorītu. Zvaigžņu kuģa kurss patlaban bija vērsts nevis tieši uz Sauli, bet gan sāņus no tās apmēram par pusotra gada lidojumu. Priekšējie ekrāni ju labu laiku izskatījās apbrīnojami melni — likās, kuģis ieniris tumšā atvarā. Tikai caur malējiem teleskopiem neskaitāmas zvaigznes joprojām dura ekrānos spilgtas gaismas adatas.

Savāda trauksmaina sajūta pārņēma astronomi. Ingrīda atgriezās pie savām mašīnām un teleskopiem, vēl un vēlreiz pārbaudot iegūtos datus, lai sastādītu neizpētītā apgabala karti. Lidojums turpinājās pilnīgi normāli, tomēr Ingrīda nespēja atraut skatienu no draudīgās tumsas, kas pletās kuģa priekšā. Keijs Bērs pamanīja viņas satraukumu, ilgi klausījās aparātu melodijā, vērīgi parlūkoja visas skalas.

— Nekā sevišķa neredzu, — viņš beidzot teica. — Tev kaut kas nepatīk?

— Pati nezinu. Mani uztrauc šī neparasta tumsa. Iespaids tāds, it kā mūsu kuģis tieši ieurbtos tumša miglājā.

— Tumšam mākonim šeit jābūt, — Keijs Bērs apstiprināja, — bet mēs tikai nedaudz skarsim tā malu. Tā tas ari aprēķināts! Gravitācijas lauka intensitāte pieaug vienmērīgi un vāji. Šķērsojot šo rajonu, mums neizbēgami jātuvojas kaut kādam gravitācijas centram. Vai tad nav vienalga, kādam: tumšam vai gaišam?

— Tas tiesa, — Ingrīda, mazliet nomierinājusies, piekrita.

— Bet kas tevi tādā gadījumā uztrauc? Mēs lidojam pēc noteiktā kursa un pat mazliet ātrāk, nekā paredzēts. Ja nekas nemainīsies, mēs sasniegsim Tritonu, par spīti degvielas trūkumam.

Ingrīda juta, ka sirdī iedzirkstās prieks, tiklīdz viņas domas pievēršas Tritonam, Neptuna pavadonim un zvaigžņu kuģu stacijai, kas uzcelta Saules sistēmas tālā nomalē. Nokļūt uz Tritona nozīmēja atgriezties mājās…

— Es cerēju, ka varēsim nodoties mūzikai, bet Lins aizgāja atpūsties. Viņš gulēs sešas septiņas stundas. Es tikmēr padomāšu viens pats par otrās daļas fināla orķestrēšanu — zini, tai vietā, kur mums nekādi nepadodas draudu integrālais ievads. Lūk, šis… — Keijs nodziedāja dažas notis.

— Ti-ti, ti-ti, ta-ra-ra, — viņam negaidot piebalsoja kabīnes sienas.

Ingrīda nodrebēja un pavērās apkārt, bet tūdaļ attapās. Gravitācijas lauka intensitāte bija pieaugusi, un mākslīgās gravitācijas aparāti to atzīmēja ar melodijas maiņu.

— Jocīga sagadīšanās! — viņa drusku māksloti, iesmējās.

— Gravitācija pastiprinājusies. Tumšā mākonī tam tā arī jābūt. Tagad tu vari neuztraukties, lai Pels Lins mierīgi guļ.

Ar šiem vārdiem Keijs Bērs atstāja komandpunktu. Spilgti apgaismotajā bibliotēkā viņš apsēdās pie mazām elektronu vijoļklavierēm un iedziļinājās darbā. Droši vien bija pagājušas vairākas stundas, kad hermētiskās durvis atvērās un bibliotēkā ienāca Ingrīda.

— Keij, mīļais, modini Linu!

— Kas noticis?

— Gravitācijas lauka intensitāte aug ātrāk, nekā paredzēts.

— Un priekšā?

— Joprojām tumsa! — Ingrīda pazuda.

Keijs Bērs pamodināja astronavigatoru. Tas tūdaļ pielēca kājās un skriešus devās uz centrālo pulti, pie aparātiem.

— Nekā bīstama nav. Bet no kurienes gan varētu rasties tāds gravitācijas lauks? Tumšam mākonim tas ir pārāk spēcīgs, bet zvaigžņu te nav… — Lins kaut ko pārdomāja, tad nospieda pogu, lai pamodinātu ekspedīcijas priekšnieku, vēl mirkli padomāja un ieslēdza atmodas mehānismu arī Nīzas Kritās kabīnē.

— Ja nekas nenotiks, mūs vienkārši nomainīs, — viņš paskaidroja satrauktajai Ingrīdai.

— Bet ja notiks? Ergs Noors taču atgūs normālas darba spējas tikai pēc piecām stundām! Ko darīt?

— Gaidīt, — astronavigators mierīgi atbildēja. — Kas gan piecās stundās var atgadīties šeit, tik tālu no visām zvaigžņu sistēmām?…

Aparātu melodija pamazām pārgāja uz zemākām toņkārtām, nepārprotami liecinot, ka lidojuma apstākļi mainās. Sasprindzinātās gaidās laiks ritēja sevišķi lēni. Divas stundas vilkās kā citkārt vesela maiņa. Pels Lins ārēji saglabāja mieru, bet Ingrīdas uztraukums jau bija pielipis Keijam Bēram. Viņš bieži atskatījās uz durvīm, cerēdams ieraudzīt tajās kā vienmēr straujo Ergu Nooru, kaut gan labi zināja, ka no ilgstoša miega tik ātri pamosties nevar.

Pēkšņi griezīgs zvans lika visiem nodrebēt. Ingrīda neviļus satvēra Keija Bēra roku.

— «Tantra» briesmās! Gravitācijas lauka intensitāte divkārt pārsniegusi aprēķināto…

Astronavigators nobālēja. Tātad neparedzētais tomēr noticis! Ar lēmumu kavēties vairs nedrīkstēja. Zvaigžņu kuģa liktenis atradās viņa rokās. Gravitācijas nemitīgais pieaugums prasīja palēnināt kuģa gaitu ne tikai tāpēc, ka pašā. raķetē palielinājies smagums, bet arī tāpēc, ka tieši lidojuma virzienā acīm redzot atradās liela blīvas matērijas masa. Bet pēc kuģa gaitas palēnināšanas vairs nebūs degvielas jaunam paātrinājumam! Pels Lins sakoda zobus un pagrieza rokturi, iedarbinādams planetāros bremžu dzinējus. Skanīgi gonga sitieni ievijās aparātu ijielodijā, nomācot trauksmaino džinkstoņu, ko radīja gravitācijas un ātruma samēru skaitļotājs. Pēc kāda brīža zvans apklusa un rādītāji apstiprināja manevra sekmes — raķetes ātrums vairs nepārsniedza drošības robežu un atbilda pieaugušajai gravitācijas intensitātei. Bet, tikko Pels Lins izslēdza bremžu dzinējus, skaitļotājs iedžinkstējās no jauna. Augošais pievilkšanas spēks atkal prasīja palēnināt kuģa gaitu. Acīm redzot zvaigžņu kuģis devās tieši uz spēcīgu gravitācijas centru.

Pels Lins neiedrošinājās mainīt kursu, kas bija izstrādāts ar lielām pūlēm un ārkārtīgu precizitāti. Izmantojot planetāros dzinējus, viņš bremzēja zvaigžņu kuģi, kaut gan sāka noprast, ka kurss aprēķināts nepareizi un ved «Tantru» pretim nezināmai matērijas masai.

— Gravitācijas lauks ir ļoti spēcīgs, — Ingrīda pusbalsī ieminējās. — Varbūt…

— Gaita jāpalēnina vēl vairāk, lai izdarītu pagriezienu! — iesaucās astronavigators. — Bet kur pēc tam ņemt degvielu jaunam paātrinājumam?… — liktenīga nedrošība skanēja viņa vārdos.

— Mēs jau esam šķērsojuši ārējo virpuļu joslu — Ingrīda atsaucās, — pievilkšanas spēks aug ātri un nepārtraukti.

No ārpuses aizvien biežāk atskanēja skaļi rībieni. Planetārie dzinēji sāka automātiski darboties, tikko elektronu mašīna, kas vadīja raķeti, sajuta priekšā milzīgo matērijas sablīvējumu. «Tantra» sašūpojās. Lai cik strauji zvaigžņu kuģis tika bremzēts, cilvēki pie vadības pults tomēr sāka zaudēt samaņu. Ingrīda nokrita uz ceļiem, Pels Lins savā krēslā veltīgi centās pacelt svina pielieto galvu. Keiju Bēru pārņēma nejēdzīgas, dzīvnieciskas bailes un bērnišķīga nevarība.

Dzinēju rībieni kļuva biežāki un beidzot saplūda nemitīgā dārdoņā. Zvaigžņu kuģa elektronu «smadzenes» turpināja cīnīties, aizstājot samaņu zaudējušos cilvēkus.

Šīs varenās «smadzenes» tomēr nebija tālredzīgas, jo nespēja aptvert savas rīcības sarežģītās sekas un atrast izeju tik ārkārtējos apstākļos.

«Tantra» pamazām pārstāja šūpoties. Stienīši, kas apzīmēja planetāro dzinēju jonizētās degvielas krājumus, ātri saruka. Atžirdzis no ģīboņa, Pels Lins saprata, ka gravitācija dīvainā kārtā pieaug tik strauji, ka nepieciešams tūdaļ pat rīkoties, lai apturētu kuģi un tad strauji mainītu kursu.

Ar roktura pagriezienu Pels Lins iedarbināja anamezona dzinējus. Getri gari, īpašā pults lodziņā redzami bora nitrīda cilindri iezaigojās no iekšpuses. Tad mežonīgi lēkājošas, spilgti zaļas liesmas pārvērtās zibenī, kas sagriezās, izveidodams četras blīvas spirāles. Tur, kuģa priekšgalā, spēcīgs magnētiskais lauks aptvēra dzinēju sprauslu sienas, pasargājot tās no acumirklīgas sagraušanas.

Astronavigators pārbīdīja rokturi vēl tālāk. Cauri zaļajai virpuļu sienai izlauzās virzošais stars — pelēcīga K-daļiņu plūsma. Vēl viena kustība, un gar pelēko staru uzliesmoja žilbinošs violets zibens — signāls, ka anamezons sācis strauji izplūst. Zvaigžņu kuģa korpusu tūdaļ pārņēma gandrīz nedzirdama, bet grūti panesama augstfrekvences vibrācija…

Ergs Noors paēdis gulēja pussnaudā, ļaudams neizsakāmi patīkamajai elektriskajai masāžai atspirdzināt nervu sistēmu. Lēnām saira aizmirstības šķidrauts, kas vēl tina smadzenes. Atmodas melodija skanēja aizvien mundrākā ritmā…

Pēkšņi kaut kas ļauns un draudošs ielauzās no ārienes, apslāpējot prieku, ko cilvēks allaž izjuta, mostoties pēc deviņdesmit dienu ilgā miega. Ergs Noors atcerējās, ka ir ekspedīcijas priekšnieks, un izmisīgi piepūlēja savu gribu, lai atgūtu apziņas skaidrību. Beidzot viņš noprata, ka zvaigžņu kuģis tiek steidzami bremzēts ar anamezona dzinējiem un tātad noticis kaut kas nopietns. Viņš mēģināja piecelties. Bet ķermenis vēl neklausīja, kājas saļodzījās, un viņš nogāzās uz kajītes grīdas. Pēc kāda laika viņam izdevās aizrāpties līdz durvīm un atvērt tās. Varenais gribas spēks pamazām atbrīvoja apziņu no miega plīvura. Gaitenī Ergs Noors uzrausās četrrāpus un beidzot krišus iekrita centrālajā komandpunktā.

Ļaudis, kas neatraudamies vēroja ciparnīcas un ekrānus, tramīgi atskatījās un pieskrēja pie ekspedīcijas priekšnieka. Vēl nespēdams piecelties, Ergs Noors izdvesa:

— Ekrānus, priekšējos… pārslēdziet uz infrasarkano… apturiet…. dzinējus!

Bora nitrīda cilindri nodzisa, un tai pašā mirklī noslāpa arī kuģa vibrācija. Labajā priekšējā ekrānā parādījās milzīga zvaigzne. Tā izstaroja nespodru, brūngani sārtu gaismu. Vienā mirklī visi sastinga, nenovēršot acis no prāvā diska, kas iznira tieši raķetes priekšā.

— Ak es muļķis! — Pels Lins saķēra galvu. — Es biju pārliecināts, ka mēs atrodamies tumšā mākonī! Bet tā taču ir…

— Dzelzs zvaigzne! — šausmās iesaucās Ingrīda Ditra.

Turēdamies pie krēsla atzveltnes, Ergs Noors beidzot piecēlās. Viņa parasti bālā seja bija ieguvusi zilganu nokrāsu, bet acis mirdzēja tikpat spoži kā vienmēr.

— Jā! Tā ir dzelzs zvaigzne, — viņš lēni teica, — astronautu drausmīgākais biedēklis!

Neviens nebija gaidījis sastapt to šajā rajonā. Dežurantu skatieni ar bailēm un cerībām pievērsās priekšniekam.

— Es domāju tikai par mākoni, — apzinādamies savu vainu, klusi sacīja Pels Lins.

— Tumšam mākonim ar tādu gravitācijas spēku vajadzētu sastāvēt no cietām, samērā lielām daļiņām, un, iekļuvusi šādā mākonī, «Tantra» jau sen būtu gājusi bojā. Izvairīties no sadursmes tādā spietā nav iespējams, — ekspedīcijas priekšnieks stingri atteica.

— Bet gravitācijas lauka intensitātes krasās maiņas un virpuļi? Tie taču norāda uz mākoni?

— Vai ari uz to, ka zvaigznei ir planēta, varbūt pat vairākas…

Astronavigators tik stipri sakoda lūpu, ka no tās izsūcās asinis. Priekšnieks uzmundrināja viņu ar galvas mājienu un pats nospieda atmodas mehānismu pogas.

— Dodiet ātrāk visus novērojumu rezultātus! Aprēķināsim izogravas

Zvaigžņu kuģis no jauna sašūpojās. Uz ekrāna zibens ātrumā pavīdēja kaut kas milzīgi liels, aizslīdēja un pazuda.

— Lūk, atbilde… Esam aizlidojuši garām planētai. Ātrāk, ātrāk pie darba! — Priekšnieka skatiens nejauši apstājās pie degvielas skaitītājiem. Viņš krampjaini ieķērās krēsla atzveltnī, gribēja kaut ko sacīt, bet nespēja pateikt ne vārda.