Andromēdas Miglājs

V NODAĻA STATUJA JŪRAS DIBENĀ

Siltais, dzidrais okeāns liegi šūpoja apbrīnojami spožus, zaļganzilus viļņus. Dars Veters lēni iegremdējās līdz kaklam ūdenī un, izpletis rokas, centās noturēties ar kājām uz ieslīpā sēkļa. Pāri lēzenajiem viļņiem raudzīdamies dzirkstošajā tālē, viņš juta, ka saplūst ar jūru un kļūst par neaptveramās stihijas daļu. Sai stihijai viņš varēja uzticēt vēl nenorimušās skumjas. Skumjas, ko izraisīja šķiršanās no kosmosa valdzinošā diženuma, no bezgalīgā domu un atziņu okeāna, no skarbā un sasprindzinātā dienu rituma. Tagad viņa dzīve bija gluži citāda. Viņš mīlēja Vedu. Un augošā mīlestība darīja skaistāku gan neierasto darbu, gan lieliski trenēto smadzeņu sērīgo domu brīvību. Ar mācekļa entuziasmu viņš nodevās vēstures pētīšanai. Laika upe, atspoguļodamās smadzenēs, palīdzēja viņam pārvarēt dzīves krīzi. Dars Veters bija dziļi pateicīgs Vedai par smalkjūtīgi noorganizēto lidojumu uz cilvēku pārveidoto ziemeļu zemi. Raugoties jūras plašumā, tāpat kā vērojot lielus darbus, paša zaudējumi allaž šķita nenozīmīgi. Dars Veters pamazām samierinājās ar negrozāmo, kas cilvēka lepnumam parasti ir visgrūtākais uzdevums…

Klusa, gandrīz bērnišķīga balss sauca viņa vārdu. Dars Veters pazina Mīko un, savicinājis rokas, atgūlās uz muguras, lai pagaiditu viņu. Meitene strauji ieskrēja jūrā. No piķa melnajiem matiem pilēja smagas lāses, bet iedzeltenā āda zem plānās ūdens kārtiņas likās pilnīgi zaļa. Kopā viņi aizpeldēja pretim saulei uz vientuļu, tuksnešainu saliņu, kuras melnais kupris pacēlās apmēram kilometru no krasta. Visi Loka ēras bērni, izaugdami pie jūras, kļuva par lieliskiem peldētājiem; Darām Veteram šajā ziņā vēl piemita iedzimtas spējas. Sākumā viņš peldēja nesteigdamies, jo baidījās meiteni nogurdināt, bet Mīko viegli un bezrūpīgi turējās līdz. Viņas mākslas apmulsināts, Dars Veters palielināja tempu. Taču arī tad, kad viņš šāvās uz priekšu pilnā sparā, Mīko neatpalika un viņas jaukajā sejiņā neizmainījās ne vaibsts. No salas krasta atskanēja dobji viļņu šļaksti. Dars Veters nogūlās uz muguras, bet meitene apmeta vēl slaidu loku un tikai tad atgriezās.

— Mīko, jūs esat lieliska peldētāja! — Dars Veters sajūsmā iesaucās un, dziļi ievilcis krūtīs gaisu, aizturēja elpu.

— Es peldu sliktāk nekā nirstu, — meitene atzinās, un Dars Veters vēlreiz dabūja pabrīnīties.

— Mani senči cēlušies no Japānas, — Mīko turpināja.

— Tur kādreiz dzīvoja cilts, kuras piederīgās visas bija pērļu zvejnieces un aļģu vācējas. Mātes iemācīja šo mākslu savām meitām no paaudzes uz paaudzi, un sievietes tūkstoš gados sasniedza apbrīnojamu veiklību. Tagad šī īpašība gluži nejauši iemiesojusies manī.

— Es nekad nevarēju iedomāties…

— Ka nirēju attālā pēcnācēja kļūs par vēsturnieci? Manā dzimtā ir tāda leģenda. Pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem dzīvoja japāņu mākslinieks Janagihara Eigoro.

— Eigoro? Tātad jūsu uzvārds?…

— Reta sagadīšanās mūsu laikā, kad vārdus un uzvārdus izveido pēc patikas no jebkurām skaņām. Starp citu, ļaudis tomēr cenšas lielāko tiesu izvēlēties balsienus vai pat veselus vārdus no savu senču valodas. Jūsu vārds, ja nemaldos, veidots no krievu valodas saknēm?

— Pareizi! Tikai nevis no saknēm, bet no veseliem vārdiem. Pirmais — dāvana, otrais — vējš, virpulis…

— Es nezinu sava vārda nozīmi. Bet tāds mākslinieks tiešām dzīvoja. Mana vectēva tēvs sameklējis vienu no viņa gleznām kādā senā glabātuvē. Liels audekls — jūs varat to apskatīt pie manis, — vēsturniekam tas neapšaubāmi interesants. Ļoti spilgti attēlota tautas skarbā un varonīgā dzīve, trūkums un pieticība… Peldēsim tālāk?

— Vēl vienu mirklīti, Mīko! Bet kā tad palika ar nirējām?

— Mākslinieks iemīlējās pērļu zvejniecē un apmetās turpat uz dzīvi, kļūdams par cilts locekli. Arī viņa meitas bija nirējas un visu mūžu pavadīja jūrā. Skatieties, cik dīvaina sala — apaļa tvertne vai zems tornis, gluži kā cukura rūpnīcās!

— Cukura! — Dars Veters neviļus iesprauslojās. — Bērnībā tādas tuksnešainas salas mani allaž vilināja. Pilnīgi vientuļas tās paceļas jūrā, glabājot savās tumšajās klintīs vai birztalās brīnišķus noslēpumus — visu, ko vien sirds vēlas, visu, par ko tā sapņo, tur iespējams atrast.

Mīko apbalvoja viņu ar skanīgiem smiekliem. Nerunīgā un vienmēr mazliet skumjā meitene tagad bija pārmainījusies līdz nepazīšanai. Jautri un drosmīgi traukdamās pretim smagajiem viļņiem, Mīko joprojām atgādināja Daram Veteram cieši noslēgtas durvis — tik ļoti viņa atšķīrās no skaidrās, vienkāršās Vedas, kuras bezbailība nozīmēja drīzāk lielisku uzticēšanos pasaulei nekā patiesu neatlaidību.

Starp lielajiem klinšu bluķiem pie paša krasta iezīmējās dziļas, saulstaru zeltītas zemūdens ejas. Apklātas ar tumšiem sūkļu pauguriem un izrotātas ar aļģu bārkstīm, šīs galerijas veda uz saliņas austrumu krastu, kur pavērās tumšs atvars. Dars Veters nožēloja, ka nebija paņēmis no Vedas precīzu piekrastes karti. Dažus kilometrus no šejienes, rietumu jomā, laistījās jūras ekspedīcijas plosti. Tur Veda kopā ar biedriem tagad droši vien sauļojās liedagā. Šodien mašīnās mainīja akumulatorus, un visa ekspedīcija atpūtās. Bet viņš, savas bērnišķīgās kaislības aizrauts, bija devies izpētīt neapdzīvotu salu.

Stāva andezīta klinšu[11] krauja pacēlās virs peldētāju galvām. Akmens bluķu lūzums šķita pavisam svaigs. Acīm redzot zemestrīce nesen bija iegāzusi ūdenī pussagruvušo krasta daļu. Jūra trieca pret saliņu prāvus viļņus. Mīko un Dars Veters ilgi peldēja gar salas austrumu krastu, līdz beidzot atrada klintīs plakanu izcilni, kurā Dars Veters palīdzēja meitenei uzrāpties.

Izbiedētas kaijas šaudījās pāri salai. Viļņi, atsizdamies pret klintīm, tricināja milzīgo andezīta masu. Visapkārt tikai kaili akmeņi un sīksti krūmi. Nekur nemanīja zvēra vai cilvēka pēdas.

Peldētāji uzkāpa saliņas virsotnē, palūkojās lejup, ieklausījās viļņu dārdos un atgriezās. Klinšu plaisās augošie krūmi izplatīja sīvu smaržu. Kraujas dienvidu pusē Dars Veters atgūlās uz silta, līdzena akmens un laiski raudzījās ūdenī.

Mīko noliecās pie pašas klints malas un centās kaut ko saskatīt dziļumā. Seit nebija piekrastes sēkļu vai nogruvušu akmeņu. Stāvā krauja nokārās pāri tumšiem, eļļainiem ūdeņiem. Gar kraujas šķautnēm saules vizuļi uzbūra žilbinošu apmali. Tur, kur beidzās klints mestā ēna, gaisma ielauzās dzidrajā ūdenī un tikko manāmi iezaigojās jūras dibena dzeltenās smiltis.

— Ko jūs tur redzat, Mīko?

Domās iegrimusī meitene neatbildēja uzreiz.

— Nekā. Jūs vilina tuksnešainas salas, bet mani — jūras dzelme. Man liekas, ka ari tur vienmēr var atrast kaut ko interesantu, izdarīt kādu atklājumu.

— Kāpēc tad jūs strādājat stepē?

— Tas nav vienkārši pasakāms. Jūra sagādā man tik lielu prieku, ka nevaru būt visu laiku tās tuvumā. Mīļotu mūziku ari nav iespējams klausīties jebkurā laikā. Toties katra tikšanās ar jūru man sevišķi dārga…

Dars Veters apstiprinoši palocīja galvu.

— Varbūt ienirsim? — viņš norādīja uz gaišajām smiltīm dziļumā.

Meitenes uzacis, kas pie deniņiem vienmēr likās uzrautas, pacēlās vēl drusku augstāk.

— Vai jūs pratīsiet? Te nav mazāk par divdesmit pieciem metriem. Tāds dziļums pa spēkam tikai pieredzējušam nirējam…

— Centīšos… Un jūs?

Atbildes vietā Mīko pielēca kājās, palūkojās apkārt, izraudzījās prāvāku akmeni un atstiepa to līdz kraujas malai.

— Ļaujiet man vispirms pamēģināt! Ar akmeni — tas gan neatbilst maniem principiem. Bet tur, apakšā, iespējama spēcīga straume — ūdens šķiet pārāk tīrs…

Meitene pacēla rokas, saliecās, iztaisnojās, atliecās atpakaļ. Dars Veters uzmanīgi sekoja elpošanas kustībām, lai varētu tās atdarināt. Mīko neteica vairs ne vārda. Izpildījusi dažus vingrinājumus, viņa satvēra akmeni un metās lejup tumšajā dzelmē.

Kad bija aizritējusi minūte, bet drosmīgā meitene joprojām neiznira, Daru Veteru pārņēma neskaidras bažas. Viņš savukārt devās meklēt akmeni un nosprieda, ka viņam nepieciešams daudz lielāks. Beidzot, izvēlējies četrdesmit kilogramu smagu andezīta gabalu, viņš ieraudzīja Mīko. Meitene paātrināti elpoja un likās stipri nogurusi.

— Tur… tur… zirgs, — viņa ar pūlēm izdvesa.

— Kāds zirgs?

— Milzīga zirga statuja… tur, dabiskā nišā. Tūdaļ es paskatīšos, kā nākas.

— Mīko, tas ir ļoti grūti. Labāk aizpeldēsim atpakaļ, paņemsim ūdenslīdēju tērpus un laivu.

— O, ne! Es gribu pati, tūlīt! Tā būs mana un nevis aparātu uzvara. Pēc tam pasauksim visus.

— Tādā gadījumā es pavadīšu jūs! — Dars Veters satvēra savu akmeni.

Mīko pasmaidīja.

— Paņemiet mazāku, lūk, šo. Un kā būs ar elpošanu?

Dars Veters paklausīgi atkārtoja visus vingrinājumus, tad ar akmeni rokās kūleniski ielēca jūrā. Ūdens iesitās viņam sejā, apvēla uz muguras, sažņaudza krūtis, radīja ausīs trulas sāpes. Lai tās pārvarētu, nācās sasprindzināt muskuļus, sakost zobus. Aizvien biezāka kļuva vēsā, pelēcīgā krēsla, aizvien vairāk nobālēja līksmā dienas gaisma. Saltais, naidīgais dzelmes spēks draudēja viņu pieveikt. Galva reiba, acīs viesās griezīgas sāpes. Pēkšņi meitenes cietā plauksta pieskārās Dara Vetera plecam. Tai pašā mirklī viņa kājas skāra jūras dibena blīvās, sudrabaini spīguļojošās smiltis. Ar pūlēm pagriezis galvu Mīko norādītajā virzienā, viņš pārsteigts sagrīļojās, izlaida no rokām akmeni un tūdaļ aizšāvās uz augšu. Viņš pat neatcerējās, kā bija nokļuvis krastā, jo acis aizplīvuroja sarkana migla. Kādu brīdi viņš tikai krampjaini elsoja… Taču drīz spiediena sekas pārgāja, un redzētais atausa atmiņā. Tas bija tikai mirklis, bet cik daudz detaļu paspēja saskatīt acis un iegaumēt smadzenes!

Tumšās klintis slējās augšup, veidojot kaut ko līdzīgu milzīgai arkai, zem kuras stāvēja gigantiska zirga statuja. Neviena aļģe, neviens gliemežvāks nebija pielipis pie tās pulētās virsmas. Nepazīstamais tēlnieks laikam gribējis šajā skulptūrā vispirms atveidot spēku. Viņš bija palielinājis ķermeņa priekšējo daļu, nesamērīgi paplašinājis varenās krūtis, augstu paslējis lepni izliekto kaklu. Kreisā priekškāja pacelta, ceļa locītavas apaļums vērsts tieši pret skatītāju, bet milzīgais pakavs gandrīz pieskaras krūtīm. Trīs pārējās kājas veidotas it kā spējā atgrūdienā. Radās iespaids, ka milzīgais dzīvnieks traucas uz priekšu un tūdaļ nospiedīs skatītāju ar visu savu pasakaino spēku. Varenā kakla liekumā reljefi izcēlās viļņojošas krēpes. Arī galva atspiedās gandrīz pret krūtīm, bet acis lūkojās caur pieri — ļauni un draudoši. Pat nezvēra mazās, pieblieztās ausis uzsvēra tā nevaldāmi nikno dabu.

Pārliecinājusies, ka Dars Veters jūtas apmierinoši, Mīko atstāja viņu uz plakanās klints un vēlreiz ienira dzijumā. Miršanas nomocīta, meitene šķita beidzot pietiekami izbaudījusi sava atraduma lielisko skatu. Viņa apsēdās Daram Veteram blakus un klusēja, līdz pilnīgi atguva elpu.

— Interesanti, kāds gan varētu būt šīs statujas vecums? — Mīko pati sev domīgi jautāja.

Dars Veters paraustīja plecus, atcerēdamies to, kas bija viņu visvairāk pārsteidzis.

— Kāpēc statuja nemaz nav apaugusi ar aļģēm vai gliemežnīcām?

Mīko strauji pievērsās viņam.

— Jā, jā! Es pazīstu šādus atradumus. Tie visi izrādījās pārklāti ar īpašu sastāvu, kas neļauj apaugt ar dzīvām būtnēm. Tādā gadījumā statuja radīta apmēram SPE pēdējā gadsimta beigās.

Jūrā, starp krastu un saliņu, parādījās kāds peldētājs. Tuvodamies viņš pa laikam izslējās no ūdens un pacēla roku sveicienam. Dars Veters pazina Mvena Masa platos plecus un spīdīgi tumšo ādu. Drīz slaidā, melnā figūra bija sasniegusi krasta akmeņus, un atklāts, labsirdīgs smaids žilbinoši iemirdzējās jaunā ārējo staciju pārziņa mitrajā sejā. Viņš laipni pamāja meitenei un ar plašu, brīvu žestu sveicināja Daru Veteru.

— Mēs ar Renu Bozu esam atbraukuši uz vienu dienu, lai izlūgtos jūsu padomu.

— Ar Renu Bozu?

— Fiziķi no Zinību robežu akadēmijas…

— Es viņu mazliet pazīstu. Viņš taču pētī telpas un lauka mijiedarbību… Kur jūs atstājāt viņu?

— Krastā. Viņš nepeld, katrā ziņā ne tā kā jūs…

Viegls šļakstiens pārtrauca Mvena Masa runu.

— Es aizpeldēšu pie Vedas! — Mīko sauca viņiem no jūras.

Dars Veters draudzīgi uzsmaidīja meitenei.

— Peld ar atklājumu! — viņš paskaidroja Mvenam Masam un izstāstīja par zemūdens statuju.

Afrikānis klausījās bez sevišķas intereses. Viņa garie pirksti nemitīgi ņirbēja, aptaustīdami zodu, bet skatienā izpaudās nemiers un cerība.

— Jūs satrauc kaut kas nopietns? Tādā gadījumā nekavēsim veltīgi laiku…

Mvens Mass izmantoja šo uzaicinājumu. Sēdēdams kraujas malā virs dzelmes, kas slēpa mīklaino skulptūru, viņš stāstīja par savām nežēlīgajām šaubām. Viņa tikšanās ar Renu Bozu nav bijusi nejauša. Tukāna epsilona brīnišķīgās pasaules aina pārāk dziļi ietekmējusi viņu. Un kopš tās nakts viņa sapnis ir tuvināties šai pasaulei, par katru cenu pārvarot drausmīgo šķērsli — telpu. Panākt, lai no ziņojuma, signāla vai skata pārraides līdz uztveršanai nepaietu cilvēka mūžam neaptverams laika posms — sešsimt gadu! Sajust šīs daiļās, mums tik ļoti līdzīgās dzīves pulsu, pāri izplatījuma bezdibenim sniegt roku cilvēkiem brāļiem! Mvens Mass bija veltījis ļoti daudz pūļu, lai iepazītos ar neatrisinātajiem jautājumiem un nepabeigtajiem mēģinājumiem, kas jau tūkstošiem gadu nodarbināja zinātniekus, kuri pētīja telpu kā matērijas funkciju. To pašu problēmu, par kuru Veda Konga sapņoja naktī, kad viņa pirmo reizi uzstājās Lielā Loka pārraidē…

Zinību robežu akadēmijā šādus pētījumus patlaban vadīja Rens Bozs — jauns fiziķis matemātiķis. Kopēji centieni darīja neizbēgamu viņu tikšanos, no kuras vēlāk izauga patiesa draudzība.

Tagad Rens Bozs uzskata, ka problēma izstrādāta līdz eksperimenta stadijai. Bet, tāpat kā viss, kas saistīts ar kosmiskiem mērogiem, arī šis eksperiments nav iespējams laboratorijas apstākļos. Milzīgā problēma prasa milzīgu eksperimentu. Rens Bozs nācis pie secinājuma, ka eksperimentam jāizmanto ārējās stacijas, un visa Zemes enerģētiskā jauda, to skaitā ari Q enerģijas rezerves stacija Antarktīdā.

Briesmu sajūta iezagās Dara Vetera apziņā, kad viņš ieraudzīja Mvena Masa liesmaini zibošās acis.

— Jūs gribat zināt, kā es rīkotos? — viņš mierīgi uzstādīja izšķirošo jautājumu.

Mvens Mass palocīja galvu un aplaizīja sakaltušās lūpas.

— Es atturētos no mēģinājuma, — Dars Veters noskaldīja, nerēķinoties ar sāpju izteiksmi, kas pavīdēja afrikāņa sejā un pazuda tik ātri, ka neuzmanīgāks sarunu biedrs to vispār nebūtu ievērojis.

— Tā es arī domāju! — Mvenam Masam negribot paspruka.

— Kāpēc tad jūs meklējāt manu padomu?

— Man likās, ka izdosies jūs pārliecināt.

— Labi, pamēģiniet! Bet tagad peldēsim atpakaļ. Tur biedri droši vien jau gatavo ūdenslīdēju tērpus, lai rūpīgāk apskatītu atrasto statuju.

Veda dziedāja, un divas sievietes viņai piebalsoja.

Ieraudzījusi peldētājus, Veda, bērnišķīgi saliecot pirkstu, aicināja viņus pie sevis. Dziesma pārtrūka. Vienā no sievietēm Dars Veters pazina Evdu Nalu. Pirmo reizi viņš redzēja zinātnieci bez gaišā ārstes tērpa. Evdas slaido, lokano augumu sevišķi izcēla vēl neiedegušās ādas žilbinošais baltums. Droši vien slavenā psihiatre pēdējā laikā ļoti daudz strādājusi. Viņas zilganmelnie taisnā celiņā šķirtie mati bija augstu uzsukāti pie deniņiem. Izliektie vaigu kauli pāri mazliet iekritušajiem vaigierņ uzsvēra melno, vērīgo acu gareno griezumu. Sejas izteiksme tikko jaušami atgādināja ēģiptiešu sfinksu, kas kopš senseniem laikiem stāvēja tuksneša malā, sargājot piramīdas — mūsu planētas vecākās valsts ķēniņu kapenes. Tagad, daudzus gadsimtus pēc tam, kad tuksnesis pazudis, smiltājos šalko raženas birzis, bet pati sfinksa apsegta ar stikla kupolu, kas neapslēpj mīklainās, laika izgrauztās sejas diženos vaibstus.

Dars Veters atcerējās, ka Evdas Nalas senči bijuši peruāņi vai čīlieši, un sveica viņu pēc Dienvidamerikas seno saules pielūdzēju parašas.

— Darbs ar vēsturniekiem jums nācis par labu, — Evda sacīja. — Varat pateikties Vedai…

Dars Veters steidzās pievērsties mīļajai draudzenei, bet Veda paņēma viņu pie rokas un aizveda pie gluži nepazīstamas sievietes.

— Tā ir Čara Nandi! Mēs visi šeit esam ciemos pie viņas un mākslinieka Kārta Sana, kas dzīvo šajā krastā jau veselu mēnesi. Viņu pārvietojamā studija atrodas līča galā.

Dars Veters sveicināja jauno sievieti, kas pavērās viņā tik milzīgām, zilām acīm, ka viņam uz mirkli aizrāvās elpa.

Šajā sievietē bija kaut kas tāds, kas viņu izcēla visu pārējo vidū. Viņa stāvēja starp Vedu Kongu un Evdu Nalu, kuru skaistums, ko vēl uzsvēra spēcīgais intelekts, tomēr nobālēja salīdzinājumā ar svešinieces neparasto daili.

— Jūsu vārds zināmā mērā līdzīgs manējam, — Dars Veters sacīja.

Nepazīstamās lūpu kaktiņos ietrīcējās aizturēts smīns.

— Tāpat kā jūs esat zināmā mērā līdzīgs man.

Pāri Čaras Nandi kuplajiem, vāji sprogotajiem, spoži melnajiem matiem Dars Veters palūkojās uz Vedu un plati pasmaidīja.

— Veter, jūs neprotat teikt sievietēm komplimentus, — Veda zobgalīgi atzīmēja.

— Vai tas nepieciešams arī tagad, kad zudusi vajadzība izlikties?

— Jā, nepieciešams, — Evda Nala iejaucās. — Un šī nepieciešamība nekad nezudīs!

— Būšu priecīgs, ja man to izskaidros, — Dars Veters mazliet sarauca uzacis.

— Pēc mēneša es lasīšu rudens lekciju Prieka un bēdu akadēmijā. Liela vērība tajā būs veltīta tiešo emociju nozīmei… — Ieraudzījusi Mvenu Masu, Evda ar galvas mājienu aicināja to pienākt.

Afrikānis kā parasti tuvojās klusiem, vingriem soļiem. Dars Veters pamanīja, ka Čaras melnīgsnējos vaigos uzliesmo kvēļs sārtums, it kā saules stari, kas piesātinājuši viņas ķermeni, šajā vietā pēkšņi būtu izlauzušies cauri iedegušajai ādai. Mvens Mass vienaldzīgi paklanījās.

— Es atvedīšu Renu Bozu. Viņš sēž tur, uz akmens.

— Iesim pie viņa, — ierosināja Veda, — pie reizes satiksim arī Mīko. Viņa aizskrējusi pēc aparātiem. Čara Nandi, jūs pavadīsiet mūs?

Meitene pakratīja galvu.

— Mans pavēlnieks nāk. Saule jau zemu, drīz sāksies darbs…

— Pozēt droši vien grūti? — Veda jautāja. — Tas ir īsts varoņdarbs! Es to nespētu.

— Arī es domāju, ka nespēšu. Bet, ja mākslinieka ideja aizrauj, tad pati gribot negribot iesaistos jaunradē un sāku meklēt tēla iemiesojumu savā ķermenī… Tūkstošiem nokrāsu taču apslēptas katrā kustībā! Tās jātver kā gaistoša mūzika…

— Čara, māksliniekam jūs esat īsts atradums!

— Atradums? Kā tad! — Vedu pārtrauca skanīgs bass. — Un kā es viņu atradu? Vienkārši neticami! — mākslinieks Kārts Sans augstu pacēla varenu dūri. Vējš jauca viņa gaišos matus un lika asinīm straujāk ritēt nosarkušajos vaigos.

— Pavadiet mūs, ja nesteidzaties, — Veda lūdza, — un pastāstiet!

— Kas nu es par stāstītāju! Bet tas tik un tā ir interesanti. Redzat, es gribu rekonstruēt rasu tipus, kādi senatnē līdz pat Sašķeltās pasaules ērai pastāvēja uz Zemes. Kad mana glezna «Gondvānas meita» bija iemantojusi atzinību, es iecerēju mākslinieciski atveidot citas rases tipu. Ķermeņa skaistumā visspilgtāk izpaužas rases īpašības, ko izkopusi daudzu paaudžu veselīga un tīra dzīve. Senatnē katrai rasei bija savs īpašs smalkums, sava dailes mēraukla, kas izveidojusies vēl mežonības laikos. Tā domājam mēs, mākslinieki, ko uzskata par atpalikušiem no kultūras kalngaliem… Un vienmēr uzskatīja, droši vien jau sākot ar vissenāko akmens laikmetu. Redziet nu, esmu atkal aizmaldījies sāņus… Vārdu sakot, biju iecerējis gleznu «Vidusjūras jeb Tetisa meita». Senās Grieķijas, Krētas, Divupes, Amerikas un Polinēzijas mītos mani pārsteidza tas, ka dievi nākuši lielāko tiesu no jūras. Kas gan var būt brīnišķīgāks par Afrodītes mītu — helēņu teiku par seno grieķu mīlas un skaistuma dievieti? Pats vārds: Afrodīte Anadiomena — dzimusi no putām, cēlusies no jūras… Dieviete, kas dzimusi no naksnīgās jūras putām un zvaigžņu mirdzuma pirmajos rītausmas staros, — kāda tauta izdomājusi vēl kaut ko dzejiskāku!…

— No zvaigžņu mirdzuma un jūras putām… — Veda Konga sadzirdēja sev blakus čukstu un slepus palūkojās uz Čaru.

Meitenes stingrais, kā no koka vai akmens izgrieztais profils modināja atmiņas par senajām tautām. Nelielais, taisnais deguns ar mazliet noapaļoto galu, ieslīpā piere, spēcīgais zods, bet galvenais — lielais atstatums no deguna līdz ausīm — visas antīkajām Vidusjūras tautām raksturīgās iezīmes atspoguļojās Čaras vaibstos.

Veda nemanot apskatīja viņu no galvas līdz papēžiem un nosprieda, ka šajā sievietē viss drusku pārmērīgs. Pārāk gluda āda, pārāk tievs viduklis, pārāk plati gurni… Arī stāja uzsvērti taisna. Un tāpēc pārāk izceļas tvirtās krūtis. Bet varbūt māksliniekam vajadzīgs tieši pārmērīgais, spilgti izteiktais?

Drīz ceļā viņiem gadījās akmeņu grēda, un Veda bija spiesta grozīt un papildināt tikko iegūto priekšstatu. Čara Nandi neparasti viegli, it kā dejodama, lēca no akmens uz akmeni.

«Viņā, bez šaubām, ir indiešu asinis,» Veda nolēma. «Vēlāk pajautāšu…»

— Lai radītu «Tetisa meitu», — mākslinieks turpināja, — man vajadzēja ciešāk sadraudzēties ar jūru, dziļāk izjust un saprast šo stihiju. Manai krētietei, tāpat kā Afrodītei, taču vajadzēja iznākt no jūras, bet tā, lai ikviens to saprastu. Kad taisījos gleznot «Gondvānas meitu», nostrādāju trīs gadus kādā Ekvatoriālām Āfrikas mežsaimniecībā. Pabeidzis gleznu, iestājos par mehāniķi uz slīdlaivas un divus gadu?! izvadāju pastu Atlantijas okeānā — zināt, visām šīm zivju, olbaltumvielu un sāls rūpnīcām, kas peld uz milzīgiem metāla plostiem.

Kādu vakaru vadīju savu slīdlaivu Atlantijas centrālajā daļā, rietumos no Azoru salām, kur pretstraume saplūst ar ziemeļu straumi. Tur cits aiz cita allaž veļas milzīgi viļņu kalni. Mana slīdlaiva brīžiem uzšāvās gandrīz līdz zemajiem mākoņiem, brīžiem strauji ienira viļņu lejās. Dzenskrūve rēca, es stāvēju uz komandtilta līdzās stūres vīram. Un pēkšņi — nekad to neaizmirsīšu!…

Iedomājieties vilni, augstāku par citiem, kas negantā ātrumā nesas mums pretī. Giganta mugurā, gandrīz ska-, rot ar rokām zemos, blīvos, pērļaini sārtos mākoņus, stāv meitene, iedegusi kā sarkana bronza… Vilnis vejas bez mazākā trokšņa, un viņa lido neizsakāmi lepna un vientuļa neaptveramā okeāna vidū. Slīdlaiva uzšāvās viļņa galotnē un aizjoņoja meitenei garām. Bet viņa laipni pamāja mums ar roku. Tikai tad es ievēroju, ka meitene stāv uz akvaplāna — zināt, tāda kājām vadāma dēļa ar akumulatoru un mazu motoriņu.

— Zinu, — Dars Veters atsaucās. — Pats kādreiz esmu izmantojis šo ierīci slīdēšanai pa viļņiem.

— Visvairāk mani satrieca tas, ka apkārt bija tikai zemi mākoņi, tuksnešains okeāns, vakara gaisma un meitene, kas joņoja milzīgas bangas mugurā. Sī meitene ir…

— Čara Nandi! — Evda Nala sacīja. — Tas saprotams. Bet no kurienes viņa radās?

— Kaut vai! — Kārts Sans bija spiests samierināties ar faktiem. — Bet man kopš tā brīža jūs kļuvāt par Vidusjūras meitu, manas nākamās gleznas vienīgo iespējamo modeli. Es gaidiju veselu gadu.

— Vai drīkstētu jūs apciemot un paskatīties? — Veda Konga jautāja.

— Lūdzu, tikai ne darba laikā. Labāk vakarā. Es strādāju ļoti lēni un neciešu tad citu cilvēku klātbūtni.

— Jūs gleznojat ar krāsām?

— Mūsu darbs ļoti maz mainījies gadu tūkstošos, kopš pastāv glezniecība. Cilvēka acs un optiskie likumi palikuši tie paši. Asāka kļuvusi vienīgi dažu toņu uztvere, izgudrotas jaunas hromkatoptriskas krāsas[12] ar iekšējiem refleksiem, atrasti daži jauni krāsu saskaņošanas paņēmieni. Bet visā visumā sirmās senatnes mākslinieks strādāja tāpat kā es. Un vienā otrā ziņā, domājams, labāk… Ticība, pacietība — mēs esam kļuvuši pārāk strauji un svārstīgi. Bet mākslā brīžiem labāk būt naivam… Redzat nu, jau atkal esmu novirzījies no tēmas! Man, mums laiks… Iesim, Čara.

Visi apstājās, pavadot skatieniem mākslinieku un viņa modeli.

— Tagad es zinu, kas viņš ir, — ieminējās Veda. — Es redzēju «Gondvānas meitu».

— Es arī, — reizē atsaucās Evda Nala un Mvens Mass.

— Gondvāna. Vai šis vārds cēlies no Gondu zemes Indijā? — Dars Veters vaicāja.

— Nē. Tas cēlies no dienvidu kontinentu kopīgā nosaukuma un īstenībā nozīmē senās melnās rases zemi.

— Kāda ir šī «Gondvānas meita»?

— Glezna loti vienkārša. Tropiska mūžameža malā, kur sākas nepārredzama stepe, žilbinošas saules versmē iet melnādaina meitene. Viņas seja un tvirtais, kā no metāla lietais ķermenis pa pusei jau atrodas svelmainās gaismas joslā, pa pusei caurspīdīgā, bet dziļā pusēnā. Baltu ilkņu virkne grezno meitenes slaido kaklu, īsie mati sasieti pakausī zem ugunīgi sarkanu ziedu vainaga. Ar labo, pāri galvai pacelto roku viņa atliec mežmalas pēdējo zaru, ar kreiso atgrūž no ceļa dzelkšņainu auga stublāju. Aizturētajā ķermeņa kustībā, brīvajā elpā, spēcīgajā rokas vēzienā spilgti izpaužas jaunā, bezrūpīgi draiskā dzīvība, kas saplūst ar dabu straumei līdzīgā, mūžam mainīgā vienotībā. Un skatītājs uztver šo vienotību kā nojautu, kā intuitīvu pasaules izpratni… Tik dziļa trauksme pavīd tumšajās acīs, kas pāri zilgano zāļu jūrai raugās uz tālo kalnu siluetiem, ka nav šaubu — meitene jūt, cik lieli pārbaudījumi gaida viņu jaunajā, tikko atklātajā pasaulē!

Evda Nala apklusa.

— Kādā veidā Kārtam Sanam izdevies visu to parādīt? — Veda Konga jautāja. — Varbūt ar sarauktajām, šaurajām uzacīm, ar mazliet noliekto kaklu, atklāto, neaizsargāto pakausi. Apbrīnojamas acis, pilnas noslēpumu un seno džungļu gudrības… Bet visdīvainākais, ka šis tēls vienlaikus rada bezrūpīga, dejojoša spēka un trauksmainas nojautas iespaidu.

— Zēl! Neesmu to apskatījis… — Dars Veters nopūtās. — Vajadzēs aizbraukt uz Vēstures pili. Gleznas krāsas es redzu, bet kaut kā nevaru iztēloties meitenes pozu.

— Pozu? Lūk, te jums «Gondvānas meita»… — Evda Nala nometa dvieli, augstu pacēla labo roku, nedaudz atliecās un nostājās pusprofilā pret Daru Veteru. Tad paspēra mazu soli uz priekšu un, nepabeigusi to, sastinga, tikko pirksti aizsniedza zemi. Un tūdaļ viņas lokanais ķermenis atplauka.

Visi apstājās, neslēpjot sajūsmu.

— Evda, es nevarēju iedomāties!… — Dars Veters iesaucās. — Jūs esat bīstama kā pa pusei atsegts dunča asmens.

— Veter, jau atkal jums neveicas ar komplimentiem! — Veda iesmējās. — Kāpēc «pa pusei» un nevis «līdz galam»?

— Viņam taisnība, — Evda Nala pasmaidīja, atgūdama agrāko izskatu. — Tieši pa pusei. Mūsu jaunā paziņa, apburošā Čara Nandi, lūk, runājot Dara Vetera episkajā valodā, līdz galam atsegts un zibošs asmens.

— Neticu, ka pasaulē ir tāda sieviete, ko varētu salīdzināt ar jums! — pēkšņi atskanēja mazliet aizsmakusi balss.

Evda Nala pirmā ieraudzīja īsi apgrieztos, rudos matus un bālās, zilganās acis, kas lūkojās viņā ar tādu sajūsmu, kādu viņai vēl nebija nācies redzēt nevienā sejā.

— Es esmu Rens Bozs! — kautrīgi sacīja rudmatis, kad viņa nelielais, šaurais stāvs bija parādījies aiz akmeņiem.

— Mēs tieši meklējām jūs, — Veda satvēra fiziķa roku. — Lūk, Dars Veters.

Rens Bozs pietvīka. Vasaras raibumi, kas bagātīgi klāja viņa seju un kaklu, kļuva vēl redzamāki.

— Es aizkavējos augšā, — Rens Bozs norādīja uz akmeņaino nogāzi. — Tur ir kāds ļoti vecs kaps.

— Tajā apglabāts slavens senatnes dzejnieks, — Veda paskaidroja.

— Kapa akmenī iecirsts uzraksts. — Fiziķis attina metāla loksnīti un pārbrauca tai pāri ar īsu lineālu. Uz blāvās virsmas parādījās četras zilu zīmju rindas.

— O, tie ir eiropiešu burti — rakstu zīmes, ko lietoja pirms vispasaules lineārā alfabēta ieviešanas! Tām ir nejēdzīga forma, kas mantota no vēl senākām piktogrammām. Bet šo valodu es pazīstu.

— Tad izlasiet, Veda!

— Lūdzu, pacietieties dažas minūtes! — viņa teica, un visi sasēdās apkārt uz akmeņiem.

Veda iesāka lasīt:

— Lieliski! — Evda Nala piecēlās. — Neviens mūsdienu dzejnieks neizteiktu spilgtāk laika varenību. Gribētos tikai zināt, kādu Zemes sapni viņš uzskatījis par skaistāko.

Tālumā parādījās caurspīdīga plastmasas laiva, kurā sēdēja divi braucēji.

— Lūk, Mīko un Serliss, viens no mūsu mehāniķiem. Ai nē, — Veda sevi pārlaboja, — tas ir Frits Dons, jūras ekspedīcijas priekšnieks! Līdz vakaram, Veter, jums jāpaliek trijatā, tādēļ es paņemšu Evdu līdz.

Abas sievietes ieskrēja ūdenī un peldus devās uz salu. Laiva mainīja virzienu, acīm redzot lai uzņemtu viņas, taču Veda ar rokas mājienu aizsūtīja to uz priekšu. Rens Bozs labu laiku nekustīgi noraudzījās peldētājām pakaļ.

— Atjēdzieties, Ren, ķersimies pie lietas! — Mvens Mass viņam uzsauca. Fiziķis mulsi pasmaidīja.

Drīz smilšainā pludmale starp divām akmeņu grēdām pārvērtās zinātniskā auditorijā. Apbruņojies ar gliemežvāka lausku, Rens Bozs zīmēja un rakstīja. Reizēm viņš satraukumā metās pie zemes, lai kaut ko izdzēstu un pēc tam uzzīmētu no jauna. Ar aprautiem saucieniem Mvens Mass izteica savu piekrišanu vai uzmundrināja fiziķi. Dars Veters, atspiedis elkoņus pret ceļiem, laiku pa laikam slaucija sviedrus, kas pārklāja viņa pieri aiz nemitīgās piepūles saprast runātāju. Beidzot rudmatis apklusa un, smagi elpodams, piesēda smiltīs.

— Jā, Ren Boz, — pēc ilgstošas klusēšanas teica Dars Veters, — jūs esat izdarījis lielu atklājumu!

— Vai tad es viens?… Jau pirms daudziem gadsimtiem senais matemātiķis Heizenbergs izvirzīja nenoteiktības principu, tas ir, pierādīja, ka nav iespējams noteikt sīko daļiņu precīzo vietu telpā. Patiesībā šī neiespējamība kļuva par iespējamību, kad cilvēki izprata savstarpējās pārejas stāvokļus, tas ir, apguva repagulārrēķinus. Apmēram tajā pašā laikā zinātne atklāja atoma kodolā gredzenveida mezonu mākoni un pārejas stāvokli starp nukleonu[13] un šo gredzenu, tas ir, pēc būtības jau saskārās ar antigravitācijas jēdzienu.

— Manis pēc. Es neesmu bipolārās matemātikas[14] pazinējs un vēl vājāk orientējos tādā šīs zinātnes nozarē kā repagulārrēķini jeb pārejas šķēršļu pētīšana. Bet tas, ko jūs panācāt ēnas funkciju analīzē, neapšaubāmi ir kaut kas principiāli jauns, lai arī vēl grūti saprotams mums, parastajiem cilvēkiem, kam trūkst matemātiskās gaišredzības. Tomēr aptvert šī atklājuma diženumu es varu. Tikai, redzat… — Dars Veters sastomījās.

— Ko tad? Ko? — Mvens Mass satraukts jautāja.

— Kā pārvērst visu to eksperimentā? Man liekas, mūsu rīcībā nav līdzekļu, kas ļautu radīt tādu elektromagnētiskā lauka intensitāti.

— Lai līdzsvarotu gravitācijas lauku un iegūtu pārejas stāvokli? — Rens Bozs vaicāja.

— Protams. Citādi taču telpa aiz sistēmas robežām joprojām paliks ārpus mūsu iedarbības.

— Jums taisnība. Bet, kā allaž dialektikā, izeja jāmeklē pretstatos. Ja pamēģinātu iegūt antigravitācijas ēnu nevis diskrēti, bet vektoriāli…

— Oho!… Bet kā?

Rens Bozs ātri ievilka smiltīs trīs taisnes, šauru sektoru un tad šķērsoja visas šīs līnijas ar liela rādiusa loku.

— Spirālveida kustību pazina jau pirms gadu tūkstošiem, — piesardzīgi ieminējās Mvens Mass.

Rens Bozs nevērīgi atmeta ar roku:

— Kustību, bet ne tās likumus! Tātad, lūk, ja elektromagnētiskais un gravitācijas lauks ir vienas un tās pašas matērijas īpašības divas puses un ja telpa ir gravitācijas funkcija, tad elektromagnētiskā lauka funkcija ir antitelpa! Pāreja starp tām dod nulltelpas vektoriālo ēnas funkciju, kas vienkāršajā sarunu valodā pazīstama kā gaismas ātrums. Un es uzskatu par iespējamu iegūt nulltelpu jebkurā virzienā. Mvens Mass grib uz Tukāna epsilonu. Man viss viens, kaut tikai varētu izdarīt eksperimentu. Izšķirošo eksperimentu! — fiziķis atkārtoja un gurdi nolaida gaišās skropstas.

— Eksperimentam nepieciešamas ne vien ārējās stacijas un visa Zemes enerģija, bet acīm redzot vēt kaut kāda iekārta. Diezin vai tā būs vienkārša un ātri izgatavojama?

— Sajā ziņā mums laimējies. Mēs varam izmantot Kora Julla iekārtu, kas atrodas Tibetas observatorijas tuvumā. Pirms simt septiņdesmit gadiem tur veica dažādus mēģinājumus, pētījot telpu. Protams, šo to nāksies pārveidot, bet brīvprātīgo palīgu netrūks. Kurā katrā laikā es varu sadabūt piecus, desmit, divdesmit tūkstošus. Pietiek pasaukt, un viņi tūdaļ ņems atvaļinājumu.

— Jūs tiešām esat visu paredzējuši. Paliek tikai pēdējais, visnopietnākais iebildums — eksperimenta bīstamība. Rezultāts var būt gluži negaidīts, jo saskaņā ar lielo skaitļu likumu šāds mēģinājums nav iespējams šaurā mērogā. Te no paša sākuma vajadzīgs kosmisks vēriens…

— Kurš zinātnieks gan nobīsies riska? — Rens Bozs paraustīja plecus.

— Ne jau par personīgo risku ir runa! Es zinu, ka tūkstoši atsauksies, tiklīdz būs nepieciešami brīvprātīgie bīstamam pasākumam. Bet šajā eksperimentā jāiekļauj ārējās stacijas, observatorijas — visi tie aparāti, kuru radīšanai cilvēce patērējusi milzumu darba. Aparāti, kas pavēruši mums logu uz kosmosu, ļāvuši cilvēcei ieskatīties citu pasauļu dzīvē, jaunradē, atziņās. Sis logs ir cilvēces lielākais sasniegums! Un vai jums, man, jebkuram cilvēkam un pat cilvēku grupai ir tiesības riskēt ar to, ka tas aizcirtīsies kaut uz īsu laiku? Es gribētu zināt: vai jūs jūtat, ka jums tādas tiesības ir un ar ko tās pamatotas?

— Man ir, — Mvens Mass piecēlās, — un pamatotas… Jūs piedalījāties izrakumos… Vai tad miljardiem skeletu aizmirstos kapos atstāja jūs vienaldzīgu? Vai tad viņi nebrēc uz mums, neprasa, nepārmet? Man bieži rādās miljardi mirušo, kuru jaunība, skaistums un dzīvesprieks aizslīdējis kā smiltis, kas izbirst caur pirkstiem. Un visi viņi prasa atminēt lielo laika mīklu vai vismaz uzsākt cīņu ar to! Bet uzvarēt telpu īstenībā nozīmē uzvarēt arī laiku — lūk, kāpēc esmu pārliecināts par savu taisnību un iecerētā darba vērtību!

— Es izteikšu savas jūtas citādi, — Rens Bozs sacīja. — Bet tas ir tikai cits šās problēmas aspekts. Kosmiskā telpa joprojām nav pieveikta, tā atdala pasaules, neļauj mums apmeklēt attīstības ziņā tuvas planētas un saplūst ar tām vienā varenā, priekiem bagātā saimē. Ja šo šķērsli izdotos novākt, tā būtu vislielākā pārvērtība pēc Pasaules apvienošanas ēras, kad cilvēce beidzot darīja galu dažādo tautu nejēdzīgi nošķirtai pastāvēšanai un apvienojās, izdarot milzu lēcienu savā attīstībā un līdz ar to iegūstot nesalīdzināmi lielāku varu pār dabu. Katrs solis šajā ceļā ir svarīgāks par visu pārējo, par visiem citiem pētījumiem un atziņām.

Tikko Rens Bozs apklusa, ierunājās Mvens Mass.

— Ir vēl viens apstāklis, personisks. Jaunībā man reiz gadījās izlasīt vecu vēsturisku romānu krājumu. Tajā bija kāds stāsts par jūsu senčiem, Dar Veter. Viņiem uzbrucis liels iekarotājs — nežēlīgs cilvēku bende, kādu netrūka visu sabiedrības zemāko pakāpju vēsturē. Stāstā aprakstīts spēcīgs jauneklis, kas bezgala mīlējis. Viņa meiteni saņēmuši gūstā un aizveduši, — toreiz to apzīmēja ar vārdu «aizdzīt». Iedomājieties, sasietus vīriešus un sievietes kā lopus dzina uz iekarotāju dzimteni. Ģeogrāfiju ļaudis vēl nezināja, vienīgais pārvietošanās līdzeklis bija jājamie un nastu nesēji dzīvnieki. Tālaika cilvēkiem pasaule bija mīklaināka, bīstamāka un grūtāk aptverama nekā mums kosmiskā telpa. Un tomēr jaunais varonis meklējis savu ilgu priekšmetu, daudzus gadus klīzdams pa neiedomājami bīstamiem ceļiem, līdz beidzot atradis meklēto kaut kur dziļi Āzijas kalnos. Grūti izteikt jaunības iespaidu, bet vēl tagad man brīžiem liekas, ka arī es varētu iet uz kāroto mērķi, pārvarot visus kosmosa šķēršļus!

Dars Veters vāji pasmaidīja.

— Saprotu… Un tomēr man nav skaidra loģiskā sakarība, kas saista krievu stāstu ar jūsu centieniem kosmosā. Rena Boza motīvi skaidrāki. Bet jūs jau brīdinājāt, ka šis apstāklis ir tīri personisks…

Dars Veters apklusa. Viņš klusēja tik ilgi, ka Mvens Mass nemierīgi sakustējās,

— Tagad es saprotu, — Dars Veters lēni teica,

— kāpēc ļaudis agrāk smēķēja, dzēra, kāpēc šaubu un svārstību, trauksmes un vientulības stundās uzmundrināja sevi ar narkotiskām vielām. Šobrīd arī es esmu vientuļš un šaubos. Ko lai saku jums? Kas es tāds esmu, ka drīkstu aizliegt jums lielo eksperimentu? Bet vai man ir tiesības atļaut to? Jums jāgriežas pie Padomes, tad…

— Nē, ne tā! — Mvens Mass piecēlās, un viņa milzīgais ķermenis saspringa it kā nāves briesmās. — Pasakiet mums: vai jūs izdarītu šo eksperimentu? Kā ārējo staciju pārzinis. Nevis kā Rens Bozs… Viņa stāvoklis — pilnīgi cits!

— Nē! — Dars Veters nekavēdamies atbildēja.

— Es vēl nogaidītu.

— Ko?

— Eksperimentālas iekārtās būvi uz Meness!

— Bet enerģija?

— Mēness gravitācijas lauks ir vājāks. Tas samazinās izmēģinājuma mērogu. Varēs iztikt ar dažām Q enerģijas stacijām.

— Bet tas prasīs simt gadus, un es to vairs nepieredzēšu!

— Jūs nē. Taču cilvēcei nav tik svarīgi, vai eksperiments notiks tagad vai paaudzi vēlāk.

— Toties man tas nozīmē beigas, beigas visiem sapņiem! Un Rēnam Bozām…

— Neiespējamību eksperimentāli pārbaudīt teoriju un tātad — neiespējamību labot un papildināt to.

— Vairāk galvu — vairāk prāta. Mēģiniet griezties pie Padomes!

— Padome jau izlēmusi — ar jūsu domām un vārdiem. Mums nav ko gaidīt no tās, — Mvens Mass klusi teica.

— Jums taisnība. Arī Padome nepiekritīs.

— Ilgāk vairs neiztaujāšu jūs. Jau tā jūtos vainīgs — mēs ar Renu uzvēlām jums visu lēmuma nastu.

— Tas bija mans pienākums, jo pieredzes ziņā esmu vecāks. Nav jūsu vaina, ka uzdevums izrādījās reizē liels un bīstams.

Rens Bozs pirmais ierosināja atgriezties ekspedīcijas pagaidu apmetnē. Trīs vīri, drūmi un nerunīgi, aizsoļoja pa smilšaino liedagu. Katrs citādi pārdzīvoja atteikšanās rūgtumu. Dars Veters pa laikam uzmeta skatienu ceļabiedriem un domāja, ka viņam šobrīd visgrūtāk. Dara Vetera dabā bija daudz pārgalvības, ar ko viņam nācās cīnīties visu mūžu. Acīm redzot viņa raksturā saglabājies kaut kas no senajiem laupītājiem. Kādēļ gan citādi viņš būtu izjutis tādu prieku draiskajā cīņā ar vērsi?… Un bijušā ārējo staciju pārziņa dvēsele ar sašutumu protestēja pret saprātīgo, kaut arī ne visai drosmīgo lēmumu.