Andromēdas Miglājs

XV NODAĻA ANDROMEDAS MIGLĀJS

Ziemeļāfrikā, dienvidos no Lielā Sirta, plešas milzīgais Elhomras līdzenums. Pirms lielajām klimata pārmaiņām, kad pasāti vēl pūta ar pilnu spēku, te atradās hamada — tuksnesis, kurā neauga pat vispieticīgākā zāle. So apgabalu kā bruņas klāja iesārtu akmeņu šķembas, no kurām arī cēlies nosaukums «hamada» jeb «sarkanais tuksnesis». Svilinošu liesmu jūra saulainās dienās un stindzinošu vētru jūra rudens un ziemas naktīs — tāds bija šis tuksnesis pagātnē. Tagad no kādreizējās hamadas saglabājušies tikai vēji; platiem, līganiem vāliem tie lieca pie zemes šeit ieaudzēto zilgansudrabaino, augsto un kuplo Dienvidāfrikas stepju zāli. Svilpojošais vējš un viļņojošā zāle modināja nenoteiktas skumjas un atmiņas par stepju dabas tuvību dvēselei, it kā tas viss būtu jau piedzīvots — turklāt ne vienu reizi vien un visdažādākajos apstākļos — gan priekos, gan bēdās.

Ikviens zvaigžņu kuģis startēdams vai nosēzdamies atstāja te izdegušas, saindētas zemes apli, kura caurmērs sasniedza apmēram kilometru. Sos apļus iežogoja ar sarkanu metālisku stiepļu pinumu, un tie stāvēja neskarti desmit gadus, kas vairāk nekā divkārt pārsniedza dzinēju izplūdes gāzu sairšanas periodu. Pēc kuģa aizlidošanas vai nosēšanās kosmodroms ik reizes pārcēlās uz citu vietu. Tas uzspieda īslaicības zīmogu visām ostas ēkām un ierīcēm un tuvināja tās apkalpi senajiem Sahāras klejotājiem, kuri klaiņoja šeit pirms gadu tūkstošiem un kuru vienīgais pārvietošanās līdzeklis bija kupraini dzīvnieki ar izliektiem kakliem un tulznainām pēdām; šos dzīvniekus sauca par kamieļiem.

Trīspadsmitajā reisā starp jaunceļamo pavadoni un Zemi «Barions» nogādāja Daru Veteru Arizonas stepē, kas uzkrājušās radioaktivitātes dēļ arī pēc lielajām klimata pārmaiņām bija saglabājusi tuksneša izskatu. Kodolenerģētikas rītausmā, Sašķeltās pasaules ērā, šeit plašos apmēros izmēģināja jauno tehniku. Vēl lidz šim Arizonas tuksnesī vērojama augsnes radioaktivitāte — pārāk vāja, lai kaitētu cilvēkam, taču pietiekama, lai kavētu koku un krūmu augšanu.

Ne tikai Zemes valdzinošais skaistums — zilās debesis baltajā mākoņu plīvurā, bet ari putekļainā augsne un retā, sīkstā zāle šobrīd sajūsmināja Daru Veteru.

Drošiem, platiem soļiem staigāt pa Saules zeltīto Zemi — ar seju pret sauso, spirdzinošo vēju! Tikai cilvēks, kas bijis kosmiskā bezdibeņa malā, spēj aptvert, cik skaista ir planēta, kuru mūsu nesaprātīgie senči kādreiz sauca par «bēdu un asaru ieleju»!

Groms Orms neaizturēja celtnieku — vecais Padomes priekšsēdētājs ari pats gribēja pavadīt zvaigžņu kuģi.

Abi ieradas Elhomrā ekspedīcijas aizlidošanas dienā.

Vēl no gaisa Dars Veters pamanīja blāvi pelēcīgajā līdzenumā divus milzu spoguļus. Labējam bija gandrīz pareiza apļa forma. Kreisais atgādināja ļoti izstieptu elipsi. Spoguļi apzīmēja trīsdesmit astotāszvaigžņu ekspedīcijas pirmo divu kuģu nesenā starta vietas.

Aplis — to vietu, no kuras «Tintažels» devās uz drausmīgo T zvaigzni, lai ar varenas tehnikas palīdzību metodiski izpētītu spirāldisku — tālo pasauļu sūtni. Elipse — to vietu, no kuras «Aella», paceldamās krietni lēzenāk, aizveda zinātniekus uz Eridānas omikrona 2 balto punduri, lai tur izpētītu matērijā notiekošās pārmaiņas. Pusotra metra biezo pelnu kārtu, kas izveidojās kuģu dzinēju sadedzinātajā augsnē, aizleja ar īpašām saistvielām, kas neļāva vējiem to izkliedēt. Atlika vienīgi pārcelt stiepļu žogus uz jaunajām starta vietām. To bija nolemts izdarīt pēc «Gulbja» aizlidošanas.

Lūk, arī pats «Gulbis», iekalts čugunpelēkās termiskās bruņās, kuras sadegs, zvaigžņu kuģim izlaužo-

ties caur atmosfēru. Tālāk tas dosies spožā, visus izstarojumus atspoguļojošā apšuvumā. Diemžēl, šajā krāšņumā to neviens neredzēs, izņemot astronomus robotus, kas sekos lidojumam. Bet šie automāti, labākajā gadījumā, sniegs cilvēkiem mirdzoša punktiņa attēlu. Uz Zemi kuģis atgriezīsies, pārklāts ar apdeguma kārtu, grumbuļains un izvagots no sīko meteorītu sprādzieniem. Taču klātesošajiem «Gulbi» vairs neredzēt: neviens no viņiem nenodzīvos vēl simt septiņdesmit divus gadus!: Simt sešdesmit astoņus neatkarīgos gadus prasīs lidojums un četrus gadus — planētu izpētīšana. Ceļotājiem tikmēr būs pagājuši apmēram deviņdesmit gadi.

Daram Veteiam, ievērojot viņa darba slodzi, diezin vai izdosies nodzīvot līdz tam brīdim, kad «Gulbis» sasniegs zaļās zvaigznes planētas. Tāpat kā agrākajās šaubu dienās, Dars Veters no jauna apbrīnoja Rena Boza un Mvena Masa drosmīgo ideju. Kaut arī eksperiments nav izdevies, kaut arī problēma, kas skar pašus kosmosa pamatus, vēl rie tuvu nav atrisināta un viņu izraudzītais ceļš varbūt izrādīsies par maldīgu fantāziju, šie neprātīgie viri tomēr ir cilvēces radošās domas giganti, jo, pat apgāžot viņu teoriju un eksperimentu, cilvēki sasniegs jaunus zinību kalngalus.

Iegrimis domās, Dars Veters tikko nepaklupa pret drošības zonas signālu, nogriezās sāņus un negaidot ieraudzīja pie televīzijas torņa pazīstamu, kustīgu stāvu. Bužinādams nepaklausīgos, rudos matus un piemiegdams vērīgās acis, Rens Bozs steidzīgi nāca viņam pretim. Smalku, tikko manāmu rētu tīkls bija stipri pārvērtis fiziķa seju, uzspiežot tai ciešanu zīmogu.

— Priecājos redzēt jūs veselu, Ren!

— Jūs esat man vajadzīgs! — Rens Bozs izstiepa savas mazās, vasaras raibumiem klātās rokas.

— Ko jūs šeit darāt tik agri pirms starta?

— Es pavadīju «Aellu» — mani ļoti interesē dati par smagās zvaigznes gravitāciju. Pēc tam uzzināju, ka arī jūs atbrauksiet, un paliku…

Dars Veters klusēja, gaidīdams paskaidrojumus.

— Vai jūs pēc Jūnija Anta lūguma atgriezīsieties ārējo staciju observatorijā?

Dars Veters apstiprināja to ar galvas mājienu.

— Ants pēdējā laikā pierakstījis dažus neatšifrētus Loka raidījumus…

— Katru mēnesi tiek uztverti raidījumi ārpus parastā informācijas laika. Un ik reizes staciju ieslēgšanas momentu pārbīda par divām stundām. Tādējādi vienā gadā pārbaude aptver Zemes diennakti, bet astoņos gados — visu galaktiskās sekundes simt tūkstošo daļu. Tā aizpilda kosmisko raidījumu uztveršanas starplaikus. Pēdējā pusgadā uztverti neapšaubāmi ļoti tāli, mums nesaprotami signāli.

— Es ārkārtīgi interesējos par tiem un lūdzu pieņemt manu palīdzību šajā darbā.

— Tad jau labāk es palīdzēšu jums. Atmiņas mašīnu ierakstus izskatīsim kopā…

— Ar Mvenu Masu?

— Protams!

— Veter, tas ir lieliski! Pēc kļūmīgā mēģinājuma es jūtos tik neveikli — esmu ļoti vainīgs Padomes priekšā!... Bet ar jums man ir viegli, kaut arī jūs esat Padomes loceklis un bijušais pārzinis un neieteicāt ķerties pie šī eksperimenta.

— Arī Mvens Mass ir Padomes loceklis.

Fiziķis iegrima domās, tad acīm redzot kaut ko atcerējās un klusi iesmējās.

— Mvens Mass. Viņš… kā lai to saka… jūt manas domas un cenšas tās iemiesot praksē.

— Vai tieši šajā iemiesojumā nav jūsu kjūda?

Rens Bozs sarauca pieri un mainīja sarunas tematu:

— Veda Konga arī ieradīsies?

— Jā, es viņu gaidu. Zināt, viņa tikko neaizgāja bojā, cenzdamās izpētīt alu — senās tehnikas noliktavu, kurā atrada noslēgtas tērauda durvis.

— Neesmu dzirdējis.

— Piedodiet, aizmirsu. Jūs taču neinteresējaties tik dedzīgi par vēsturi kā Mvens Mass! Patlaban visa planēta min, kas varētu slēpties aiz šīm tērauda durvīm. Miljoniem brīvprātīgo izteikuši vēlēšanos piedalīties izrakumos. Veda nolēma lūgt Stohastikas un nākotnes paredzēšanas akadēmiju izskatīt šo jautājumu.

— Vai Evda Nala neatbrauks?

— Nē, viņa nevarēs.

— Daudzi būs apbēdināti. Veda loti mīl Evdu, bet Čara vienkārši jūsmo par viņu. Vai atceraties Čaru?

— Tā ir… tāda… panterveidīga?

Dars Veters mākslotās šausmās pacēla rokas pret debesīm.

— Esat gan jūs sieviešu skaistuma cienītājs! Starp citu, es pastāvīgi atkārtoju kļūdu, kas raksturīga pagātnes cilvēkiem, kuri nekā nesajēdza no psihofizioloģijas un iedzimtības likumiem. Visos cilvēkos gribu redzēt savas jūtas un savu uztveri.

— Tāpat kā visi planētas iedzīvotāji, arī Evda noskatīsies «Gulbja» aizlidošanā, — Rens Bozs neatbalstīja Dara Vetera paškritiku.

Fiziķis norādīja uz augstiem trijkājiem ar baltas, infrasarkanas un ultravioletas gaismas kamerām, kas puslokā ietvēra zvaigžņu kuģi. Dažādās spektra staru grupas lika krāsainajiem attēliem izdvest no ekrāna patiesas dzīvības siltumu, bet virstoņu diafragmas[21] iznīcināja balss mētālisko tembru reproduktoros.

Dars Veters palūkojās uz ziemeļiem, no kurienes, smagi valstīdamies, tuvojās cilvēku pārpildīti automātiski elektrobusi. No pirmās mašīnas izlēca Veda Konga un, pīdamās kuplajā zālē, aizskrēja Daram Veteram pretī. Viņa tik sparīgi metās draugam ap kaklu, ka garās, brīvi krītošās bizes pārlidoja viņam pāri pleciem.

Dars Veters viegli atbīdīja Vedu un ielūkojās viņas bezgala mīļajā sejā, kas neparastā matu sakārtojuma dēļ bija ieguvusi jaunu pievilcību.

— Es nupat tēloju bērnu filmā Tumšo gadsimtu karalieni un tikko paspēju pārģērbties, — jaunā sieviete aizelsusies paskaidroja. — Sasukāt matus vienkārši neatlika laika.

Dars Veters iedomājās pieguļošu brokāta tērpu, ziliem dārgakmeņiem rotātu zelta kroni, garas, pelnu blondas bizes, drosmīgas, pelēkas acis un priecīgi pasmaidīja.

— Kronis bija?

— Un kāds vēl, — Vedas pirksti aprakstīja gaisā plašu, robainu loku.

— Vai dabūšu redzēt?

— Šodien pat. Es palūgšu viņus tev parādīt filmu.

Dars Veters taisījās pajautāt, kas ir šie noslēpumainie «viņi», bet Veda jau sasveicinājās ar nopietno fiziķi. Tas viņai sirsnīgi uzsmaidīja.

— Kur gan paliek Ahernāra varoņi? — Rens Bozs pārlaida skatienu joprojām tukšajai zvaigžņu kuģa apkārtnei.

— Tur! — Veda norādīja uz teltveidīgās ēkas gai. šajiem riekstu krāsas stikliem un ārējo siju sudrabotajām ribām, aiz kurām slēpās kosmodroma galvenā zāle.

— Tad iesim.

— Tur mēs esam lieki, — Veda stingri atteica. — Viņi noskatās Zemes atvadu sveicienu. Dosimies labāk pie «Gulbja».

Vīrieši paklausīja.

Iedama līdzās Daram Veteram, Veda klusi jautāja:

— Vai ar šo veclaicīgo frizūru man nav ļoti nejēdzīgs izskats? Es varētu…

— Nevajag. Burvīgs kontrasts ar laikmetīgo tērpu — bizes garākas par svārkiem. Lai paliek tā!

— Klausos, manu Veter! — Veda pačukstēja maģiskos vārdus, kas lika straujāk iepukstēties viņa sirdij un viegli nosarkt bālajiem-vaigiem.

Simtiem cilvēku nesteigdamies tuvojās kuģim. Daudzi uzsmaidīja Vedai vai pamāja viņai ar roku. Katrā ziņā Vedu sveicināja biežāk nekā Daru Veteru vai Renu Bozu.

— Jūs esat populāra, Veda, — Rens Bozs piezīmēja. — Vai par to jāpateicas jūsu darbam vai arī izdaudzinātajam skaistumam?

— Ne vienam, ne otram. Es pastāvīgi saskaros ar cilvēkiem gan darbā, gan arī veicot sabiedriskos pienākumus. Jūs ar Daru Veteru vai nu noslēdzaties savās laboratorijās, vai arī meklējat vientulību spraigām pārdomām. Jūs darāt cilvēces labā daudz vairāk nekā es. Bet tikai vienā nozarē, kas turklāt nav sevišķi tuva sirdij. Čara Nandi un Evda Nala ir daudz populārākas par mani…

— Atkal pārmetums mūsu tehniskajai civilizācijai? — Dars Veters uzjautrināts iebilda.

— Nevis mūsu civilizācijai, bet pagātnes liktenīgo kļūdu paliekām. Vēl pirms tūkstošiem gadu mūsu senči zināja, ka māksla un ar to saistītā cilvēka jūtu attīstība ir sabiedrībai ne mazāk svarīga par zinātni.

— Jūs domājat cilvēku savstarpējās attiecības? — fiziķis ieinteresēts jautāja.

— Tieši tā!

— Kāds seno laiku prātnieks teicis, ka visgrūtākais uz Zemes esot saglabāt prieku, — Dars Veters piezīmēja. — Skatieties, te Vedai nāk vēl viens uzticams sabiedrotais!

Viegliem, atsperīgiem soļiem viņiem strauji tuvojās Mvens Mass, kura milzīgais augums sacēla vispārēju ievērību.

— Beigusies Čaras deja, — Veda uzminēja. — Drīz parādīsies arī «Gulbja» apkalpe.

— Viņu vietā es nāktu šurp kājām un pēc iespējas lēnāk, — Dars Veters pēkšņi teica.

— Tu esi sācis uztraukties? — Veda paņēma viņu zem rokas.

— Protams. Man grūti samierināties ar domu, ka viņi aizlido uz mūžu un es nekad vairs neredzēšu šo kuģi. Kaut kas manī protestē pret šo liktenīgo neizbēgamību. Varbūt tāpēc, ka tur būs man tuvi cilvēki.

— Domājams, ne tikai tāpēc, — iesaucās Mvens Mass, kas jau no tālienes bija sadzirdējis Dara Vetera vārdus. — Tas ir cilvēka mūžsenais protests pret nepielūdzamo laiku.

— Rudenīgas skumjas? — mazliet zobgalīgi vaicāja Rens Bozs, uzsmaidīdams biedram.

— Vai esat ievērojuši, ka mērenās joslas rudenim raksturīgā skumju noskaņa valdzina tieši enerģiskus, dzīvespriecīgus, dziļu jūtu cilvēkus? — iebilda Mvens Mass, draudzīgi noglāstīdams fiziķa plecu.

— Pareizs novērojums! — jūsmīgi atsaucās Veda.

— Ļoti vecs…

— Dar Veter, vai esat uz laukuma? Dar Veter, vai esat uz laukuma? — pēkšņi no augšas iedārdējās metāliskā balss. — Jūnijs Ants aicina jūs pie centrālās ēkas televizofona. Jūnijs Ants aicina. Pie centrālās ēkas…

Rens Bozs nodrebēja un izslējās.

— Vai drīkstu jūs pavadīt, Veter?

— Ejiet manā vietā! Jums nav obligāti jābūt pie starta. Jūnijs Ants mīl pa vecam demonstrēt tiešos novērojumus un nevis ierakstus, — šajā ziņā viņam tāda pati gaume kā Mvenam Masam.

Kosmodroma centrālajā ēkā atradās lieljaudas TVF un pussfērisks ekrāns. Rens Bozs iegāja klusā, apaļā istabā. Dežurējošais operators nospieda slēdzi un izstiepa roku pret vienu no malējiem ekrāniem, kur parādījās Jūnija Anta satrauktā seja. Viņš vērīgi aplūkoja fiziķi un, laikam uzminējis Dara Vetera neierašanās iemeslus, pamāja Rēnam Bozām.

— Es arī gribēju noskatīties startu. Bet patlaban notiek mēģinājums uztvert ārpus programas raidījumus diapazonā 62/77. Pagrieziet virzīto izstarojumu antenas piltuvi pret observatoriju! Es pārsviedīšu vektora staru pāri Vidusjūrai tieši uz Elhomru. Sagatavojiet cauruļveida vēdekli un ieslēdziet pussfērisko ekrānu! — Pavēries sāņus, Jūnijs Ants piemetināja: — Ātrāk!

Pieredzējušais zinātnieks divās minūtēs izpildīja visus šos norādījumus. Pussfēriskā ekrāna dziļumā iezaigojās gigantiskas galaktikas attēls, kurā abi zinātnieki nekļūdīgi pazina cilvēkiem sen zināmo M-31 jeb Andromedas miglāju.

Skatītājam tuvākajā — ārējā spirāles vītnē, netālu no galaktikas lēcveidīgā diska vidus, iedegās uguntiņa. Niecīgas šķiedriņas veidā tur iezīmējās zvaigžņu sistēma, kas patiesībā bija milzīgs galaktikas atzarojums simtiem parseku garumā. Uguntiņa sāka augt, un vienlaikus arī «šķiedriņa» aizvien vairāk palielinājās. Beidzot galaktikas kopaina pazuda, izplūstot aiz redzes lauka malām. Sarkanu un dzeltenu zvaigžņu straume šķērsoja visu ekrānu. Uguntiņa kļuva par mazu riņķīti un spīdēja tagad zvaigžņu straumes pašā galā. Vēl pēc mirkļa tur parādījās spektra klases K oranža zvaigzne, ap kuru sāka riņķot tikko saskatāmi punktiņi — planētas. Vienu no tām pilnīgi aizsedza gaismas riņķītis. Pēkšņi viss sagriezās sarkanās līkloču līnijās un zibošu dzirkstēju spietos. Rens Bozs aizvēra acis…

— Pārtrūkums, — no sānu ekrāna paskaidroja Jūnijs Ants. — Es demonstrēju jums pagājušajā mēnesī uztverto raidījumu, kas ierakstīts atmiņas mašīnās. Tagad ieslēgšu tiešo uztveri.

Uz ekrāna joprojām virmoja dzirkstis un tumši sarkanas līkloču līnijas.

— Savādi! — iesaucās fiziķis. — Kā jūs izskaidrojat šo pārtrūkumu?

— Pagaidiet! Tūlīt raidījums atjaunosies. Bet kas jums te liekas savāds?

— Pārtrūkuma sarkanais spektrs. Andromedas miglāja spektrā novērojama violetā novirze. Sis miglājs taču tuvojas mums!

— Pārtrūkumam nav nekāda sakara ar Andromedu. Tā ir vietēja parādība.

— Jūs domājat, ka viņu raidstacija nejauši uzcelta pašā galaktikas malā — vēl tālāk nekā Saule no mūsu Galaktikas centra?

Jūnijs Ants skeptiski palūkojās uz Renu Bozu.

— Jūs esat gatavs diskutēt jebkurā brīdī, aizmirstot, ka ar mums runā Andromedas miglājs — no četrsimt piecdesmit tūkstoš parseku attāluma!

— Protams, protams! — Rens Bozs samulsa. — Vēl labāk būtu teikt — no pusotra miljona gaismas gadu attāluma! Sis ziņojums nosūtīts pirms piecpadsmit tūkstoš gadsimtiem…

— Un mēs redzam tagad to, kas pārraidīts ilgi pirms ledus laikmeta iestāšanās un cilvēka parādīšanās Zemes virsū! — Jūnijs Ants manāmi atsila.

Sarkanās līnijas sāka griezties lēnāk, ekrāns satumsa un pēkšņi atkal iedegās. Trūcīgajā gaismā tik tikko varēja saskatīt krēslainu klajumu, kurā izkaisītas dīvainas, sēņveidīgas celtnes. Ainavas priekšplānā salti vizuļoja gigantisks, zils riņķis ar metālisku virsmu. Tieši virs apļa centra cits zem cita karājās vairāki abpusēji izliekti diski. Nē, nevis karājās, bet lēni cēlās augšup. Līdzenums izzuda, un uz ekrāna palika tikai viens no diskiem. No apakšas tas bija stiprāk izliekts nekā no augšas un abās puses pārklāts ar rupjam spiralisku vītņu ribām.

— Tie ir viņi… viņi!… — cits caur citu iesaucās zinātnieki, domādami par attēla pārsteidzošo līdzību ar spirāldiska fotogrāfijām un rasējumiem, ko trīsdesmit septītā ekspedīcija bija atvedusi no dzelzs zvaigznes planētas.

Jauns sarkano līniju virpulis — un ekrāns nodzisa. Rens Bozs gaidīja, baidīdamies kaut uz mirkli novērst acis no ekrāna. Pirmo reizi cilvēka skatiens bija skāris citā galaktikā dzimušas domas materiālo iemiesojumu! Taču ekrāns vairs neiedegās. Toties televizofona sānu panelī atskanēja Jūnija Anta balss:

— Raidījums pārtrūcis. Gaidīt un tērēt enerģiju ilgāk vairs nedrīkst! Visa planēta būs pārsteigta un sajūsmināta. Vajadzēs lūgt no Ekonomikas padomes papildu resursus, lai divreiz biežāk rīkotu ārpusprogramas uztveršanas mēģinājumus. Bet, ievērojot kolosālo enerģijas patēriņu «Gulbim» nepieciešamās degvielas sagādāšanai, tas acīm redzot kļūs iespējams tikai pēc gada. Tagad mēs zinām, ka uz dzelzs zvaigznes planētas atrastais kuģis nācis no turienes. Ja nebūtu Erga Noora atraduma, mēs# redzēto vispār nesaprastu.

— Un šis spirāldisks tiešām ieradies no Andromedas miglāja? Cik tad ilgi tas lidojis? — Rens Bozs, iegrimis domās, pats sev jautāja.

— Apmēram divus miljonus gadu spirāldisks cejoja starp abām galaktikām, līdz beidzot atrada patvērumu uz T zvaigznes planētas, — Jūnijs Ants skarbi konstatēja. — Acīm redzot šie kuģi ierīkoti tā, ka var automātiski nolaisties, kaut gan tūkstošiem gadu neviena dzīva būtne nav pieskārusies vadības svirām.

— Varbūt viņi dzīvo ļoti ilgi?

— Bet ne miljoniem gadu, tas runā pretim termodinamikas likumiem, — vēsi atteica Jūnijs Ants. Un, neraugoties uz milzīgajiem apmēriem, spirāldisks nevarēja Uzņemt veselas planētas iedzīvotājus… domājošas būtnes. Nē, pagaidām mūsu galaktikas vēl nespēj ne sasniegt viena otru, ne arī apmainīties ar ziņojumiem…

— Spēs! — Rens Bozs nešaubīdamies izteica savu pārliecību, atvadījās no Jūnija Anta un steidzīgi devās uz lidlauku.

Dars Veters ar Vedu un Čara ar Mvenu Masu stavēja mazliet sāņus no divām garām pavadītāju rindām. Visu skatieni bija pievērsti centrālajai ēkai. Garām aizslīdēja platforma, kuru sveica ar roku mājieniem un — kaut ko līdzīgu ļaudis atļāvās tikai izņēmuma gadījumos — skaļiem saucieniem. Divdesmit divi «Gulbja» ekspedīcijas dalībnieki atradās uz šīs platformas.

Mašīna piebrauca pie zvaigžņu kuģa. Augsta, pārvietojama celtņa pakājē to sagaidīja baltos virsvalkos tērpti cilvēki ar pelēkām, nogurušām sejām. Tie bija starta komisijas locekļi, lielāko tiesu kosmodroma inženieri-strādnieki. Pēdējās divās diennaktīs viņi ar īpašām uzskaites mašīnām pārbaudīja ekspedīcijas materiālās daļas gatavību un ar tenzoru aparātiem pārliecinājās par kuģa mehānismu nevainojamo stāvokli.

Saskaņā ar astronautikas rītausmā ieviestu kārtību komisijas priekšsēdētājs ziņoja Ergam Nooram, kas no jauna bija izraudzīts par zvaigžņu kuģa un ekspedīcijas priekšnieku. Citi komisijas locekļi iegrieza savus šifrus bronzas plāksnītē ar viņu vārdiem un ģīmetnēm un atvadīdamies pasniedza to Ergam Nooram. Tad ap celtni sakļāvās pavadītāju pūlis. Ļaudis nostājās ekspedīcijas dalībnieku priekšā un pašķīra ceļu viņu tuviniekiem, kas uzkāpa uz celtņa platformas. Kinooperatori iemūžināja ikvienu ekspedīcijas dalībnieku žestu, uz visiem laikiem saglabājot dzimtajai planētai šo cilvēku pēdējo piemiņu.

No tālienes ieraudzījis Vedu, Ergs Noors aizbāza bronzas sertifikātu aiz platās astronauta jostas un strauji devās viņai pretim.

— Cik labi, ka jūs atnācāt, Veda!…

— Vai tad es varēju rīkoties citādi?

— Man jūs vienmēr paliksiet Zemes un manas aizritējušās jaunības simbols.

— Nīzas jaunība vienmēr būs kopā ar jums.

— Es neteikšu, ka nekā nenožēloju, — tie būtu meli. Un vispirmā kārtā man žēl Nīzas, savu biedru, arī sevis… Pārāk liels ir zaudējums. Atgriezies no pēdējās ekspedīcijas, es iemīlēju Zemi pa jaunam — stiprāk, vienkāršāk, dziļāk…

— Un tomēr jūs ejat, Erg?

— Es nevaru citādi. Atteicies es zaudētu ne vien kosmosu, bet arī Zemi.

— Jo lielāka mīlestība, jo grūtāks varoņdarbs!

— Jūs vienmēr labi sapratāt mani, Veda. Lūk, ari Nīza.

Novājējusī rudmatainā meitene, kas izskatījās gandrīz pēc zēna, pievēra plakstus.

— Tas izrādījās tik grūti. Jūs visi esat... labi… skaidri… skaisti… Šķirties, atraut savu ķermeni no Mātes Zemes… — astronavigatores balss ietrīcējās.

Veda instinktīvi pievilka viņu sev klāt, čukstot noslēpumainus, sievietēm vien zināmus mierinājuma vārdus.

— Pēc deviņām minūtēm jāslēdz lūkas, — neskanīgi teica Ergs Noors, nenovērsdams acis no Vedas.

— Cik ilgi vēl!… — Nīza caur asarām iesaucās.

Veda, Ergs, Dars Veters, Mvens Mass un citi pavadītāji ar skumjām un izbrīnu juta, ka trūkst vārdu. Nav iespējams izteikt jūtas, ko izraisa šāda varonība! Uzupurēšanās cilvēku labā, kuru vēl nav un kuri ieraudzīs pasauli tikai pēc daudziem gadiem. Tie, kas aizlidoja, un tie, kas viņus pavadīja, visu to zināja, — ko gan vēl varēja dot lieki vārdi?

Kādi novēlējumi, joki vai solījumi var saviļņot būtnes, kas uz mūžu atstāj Zemi, lai pazustu kosmosa bezdibenī?

Cilvēka otrā signālsistēma izrādījās par vāju, un tās funkcijas nācās uzņemties trešajai. Dziļi skatieni, kas atspoguļoja kaislīgas, vārdos neizsakāmas jūtas, satikās spraigā klusumā vai kāri uzsūca sevī Elhomras vienmuļo ainavu.

— Laiks! — Erga Noora skarbā balss skanēja šoreiz kā pātagas cirtiens, un pavadītāji sāka steidzīgi atvadīties.

Veda šņukstēdama apkampa Nīzu. Abas sievietes dažus mirkļus stāvēja aizvērtām acīm vaigu pie vaiga, kamēr vīrieši vēl apmainījās pēdējiem roku spiedieniem. Celtnis jau bija nogādājis gandrīz visus ekspedīcijas dalībniekus līdz zvaigžņu kuģa lūkai, kuras melnajā ovālā tie pazuda cits pēc cita. Ergs Noors paņēma Nīzu pie rokas un kaut ko pačukstēja viņai. Meitene pietvīka, izrāvās un metās uz lifta platformu. Taču, vēlreiz atskatījusies, viņa pamanīja Čaras milzīgās acis.

— Vai drīkstu jūs noskūpstīt, Čara? — Nīza skali vaicāja.

Čara Nandi, neteikusi ne vārda, uzlēca uz platformas un trīcēdama apskāva rudmatainās astronavigatores kaklu. Tad tikpat klusi nolēca lejā un aizskrēja.

Ergs Noors un Nīza vienlaikus iekāpa liftā.

Ļaudis pamira, kad melnās lūkas priekšā uz «Gulbja» spilgti apgaismotā korpusa šķautnes īsu brīdi kavējās divas figūras — liela auguma vīrietis un slaida meitene, kuri pieņēma Zemes pēdējos sveicienus.

Veda Konga sažņaudza pirkstus, un Dars Veters dzirdēja, kā noknakstēja to locītavas.

Ergs Noors un Nīza pazuda. No melnās atveres izvirzījās apaļa plāksne, tikpat pelēka kā viss pārējais kuģa segums. Vēl mirklis — un pat visvērīgākā acs vairs nemanīja ne mazāko atveres pēdu gigantiskā korpusa slaidajos izliekumos.

Stāvus izslietā zvaigžņu kuģa ārienē bija kaut kas cilvēcisks. Varbūt šo iespaidu radīja apaļā lode kuģa priekšgalā, ko vainagoja slaids kupols un spožas signāluguņu acis, varbūt kuģa centrālās daļas konteineru šķautnainās ribas, kas atgādināja bruņinieku uzplečus. Lai nu kā, zvaigžņu kuģis stāvēja uz saviem balstiem kā milzis, kas, iepletis kājas, pašapzinīgi un nievājoši raugās pāri pūlim.

Bargi iekaucās pirmās gatavības signāli. Kā uz burvja mājienu kuģa tuvumā parādījās pašgājējas platformas, kas aizveda daudzos pavadītājus. Nenovēršot savus stobrus un starus no kuģa, uz visām pusēm sāka izklīst TVF kameru un prožektoru trijkāji. «Gulbja» pelēkais korpuss, šķiet, nobālēja un saruka. Kuģa priekšgalā iedegās ļauni mirgojošas, sarkanas ugunis — starta gatavības signāli. Spēcīgo motoru vibrācija satricināja zemi — zvaigžņu kuģis sāka pagriezties starta virzienā. Aizvien tālāk atkāpās pavadītāji, līdz beidzot platformas šķērsoja vēja pusē spilgti apgaismoto drošības līniju. Šeit ļaudis steigšus nolēca zemē, bet platformas vēlreiz aizbrauca, lai uzņemtu palicējus.

— Viņi vairs neredzēs mūs, vai kaut mūsu debesis? — Čara jautāja Mvenam Masam.

— Nē. Varbūt vienīgi stereoteleskopos…

Zem zvaigžņu kuģa ķīla iedegās zaļas ugunis. Kosmodroma centrālās ēkas tornī negantā ātrumā sagriezās radiobāka, brīdinot ļaudis par milzīgā kuģa startu.

— Zvaigžņu kuģim dots starta signāls! — pēkšņi nodārdēja tik varena metāliska balss, ka Čara drebēdama piekļāvās Mvenam Masam. — Visi, kas palikuši starta laukumā, paceliet rokas! Paceliet rokas, citādi jums draud nāve! Paceliet rokas, citādi!… — automāts kliedza, un tā prožektori iztaustīja visu klajumu.

Neviena neatraduši, prožektori nodzisa. Robots vēlreiz iekliedzās. Un šoreiz, Čarai likās, vēl niknāk:

— Pēc zvana pagrieziet kuģim muguru un aizveriet acis! Neatveriet tās līdz otrajam zvanam Pagrieziet muguru un aizveriet acis! — draudoši rēca automāts.

— Tas ir baismīgi! — Veda čukstēja savam pavadonim.

Dars Veters izņēma no kabatas divas caurulē saritinātas pusmaskas ar melnām brillēm un uzlika vienu Vedai, otru — sev. Viņš tikko paspēja piesprādzēt tās, kad zem signālaparātu nojumes spalgi iedunējās liels zvans.

Tad iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi cikādu dziesmas.

Pēkšņi zvaigžņu kuģis, iekaucās un nodzēsa ugunis. Vienu, divas, trīs, četras reizes tumšajā līdzenumā atskanēja šis sirdi plosošais kauciens, un jūtīgākiem cilvēkiem šķita, ka pats kuģis iekliedzies atvadu sāpēs.

Tad kauciens negaidīti pārtrūka. Neiedomājami spilgta liesmu siena aptvēra «Gulbi». Un tai pašā mirklī pasaulē nebija vairs nekā cita kā vien šī kosmiskā uguns. Uguns tornis pārvērtās kolonā, izstiepās garā stabā, tad pārvērtās žilbinošā līnijā. Vēlreiz nodunēja zvans, un ļaudis pagriezušies ieraudzīja tukšu līdzenumu, kurā kvēloja milzīgs nokaitētas augsnes plankums. Spoža zvaigzne bija uzlēkusi debesīs — «Gulbis» attālinājās no Zemes.

Ļaudis nesteigdamies devās pie elektrobusiem, laiku pa laikam atskatīdamies gan uz debesīm, gan uz starta vietu, kas pēkšņi likās apbrīnojami nedzīva, it kā tur būtu atdzimusi hamada Elhomra — seno ceļinieku šausmas un posts.

Apvāršņa dienvidu malā iedegās pazīstamas zvaigznes. Un ļaužu acis, dabiski, vērās turp, kur zaigoja zilais, spilgtais Ahernārs. Ik stundu veicot deviņsimt miljonu kilometru, «Gulbis» pēc astoņdesmit četriem gadiem nokļūs šīs zvaigznes tuvumā. Mums tie būs astoņdesmit četri gadi, «Gulbim» — nepilni četrdesmit pieci. Varbūt tur, zem cirkonija saules zaļajiem stariem, viņi radis jaunu pasauli — daiļu un priekpilnu.

Dars Veters un Veda Konga panāca Čaru un Mvenu Masu. Afrikānis skaidroja meitenei:

— Nē! Nevis ilgas un žēlumu, bet lielu, skumju lepnumu, — lūk, ko es šodien izjūtu, — sacīja Mvens Mass. — Es lepojos ar cilvēci, kas ceļas aizvien augstāk no savas planētas un saplūst ar kosmosu. Un skumstu, jo maza kļūst mūsu mīļā Zeme… Bezgala sen maiji — Centrālamerikas sarkanādainie indiāņi — iecirta klintīs lepnu un skumju uzrakstu. Es to iedevu Ergam Nooram, un tagad tas rotā «Gulbja» bibliotēku.

Afrikānis atskatījās un, ieraudzījis pienākušos draugus, turpināja skaļāk:

— «Tu, kas pēc mums ieraudzīsi šīs pasaules gaismu! Ja tev vērīgs prāts, tu jautāsi: kas esam mēs? Kas mēs.esam? Pavaicā ausmai, pavaicā mežam, pavaicā vilnim, pavaicā vētrai, pavaicā mīlai! Pavaicā zemei, ciešanu zemei, mīļotajai zemei! Kas esam mēs? Mēs esam zeme!»

— Un arī es viscaur esmu zeme! — piebilda Mvens Mass,

Viņiem pretim, smagi elpodams, skrēja Rens Bozs. Draugi ielenca fiziķi, kas nedaudzos vārdos atstāstīja satricinošo ziņu par divu gigantisku zvaigžņu salu pirmo saskari.

— Man tā gribējās tikt laikā uz startu, — Rens Bozs sarūgtināts iesaucās, — lai pastāstītu to Ergam

Nooram. Viņš vēl uz melnās planētas noprata, ka spirāldisks ir ārkārtīgi tālas, pavisam svešas pasaules zvaigžņu kuģis un ka šis dīvainais kuģis ļoti ilgi lidojis kosmosā.

— Vai tiešām Ergs Noors nekad neuzzinās, ka viņa spirāldisks ieradies no tik fantastiskām izplatījuma dzīlēm, no citas galaktikas, no Andromedas miglāja? — jautāja Veda. — Cik skumji, ka viņš nav sagaidījis šīsdienas raidījumu!

— Viņš uzzinās! — Dars Veters nešaubīdamies atbildēja. — Mēs lūgsim, lai Padome piešķir enerģiju īpašai pārraidei no trīsdesmit sestā pavadoņa. Vēl deviņpadsmit stundas «Gulbis» būs sasniedzams mūsu signāliem!