Andromēdas Miglājs

XIII NODAĻA DEBESU EŅĢEĻI

Aizturējis elpu, Ergs Noors sekoja laborantu veiklajām kustībām. Lielais aparātu skaits atgādināja zvaigžņu kuģa komandpunktu, taču zāles plašums un gaišie, zilganie logi tūdaļ iznīcināja šo iespaidu.

Istabas vidū uz metāla galda pacēlās kamera no biezām rufolucīta plāksnēm. Tās sienas laida cauri tiklab infrasarkanos, kā arī redzamās gaismas starus. Cauruļu un vadu mudžeklis aptvēra kamerā novietoto «Tantras» ūdens tvertni, kurā bija ieslodzītas dzelzs zvaigznes planētas melnās medūzas.

Izstiepies kā vingrošanas nodarbībās, Eons Tāls vēroja lēni rotējošo pašrakstītāja cilindru. Viņa roka joprojām ļengani karājās saitē, bet uz pieres, virs platajām uzacīm, izspiedās sviedru lāsītes.

Ergs Noors aplaizīja sakaltušās lūpas.

— Nekā! Pagājuši pieci gadi, un tur būs palikuši tikai pīšļi, — astronauts aizsmakušā balsī nomurmināja.

— Ja jums taisnība, tad tā ir liela nelaime… Nīzai un man, — biologs atsaucās. — Vajadzēs taustīties kā pa tumsu. Un paies varbūt daudzi gadi, iekams izdosies noskaidrot paralīzes īstos cēloņus.

— Jūs joprojām domājat, ka medūzu un krusta nāvējošie orgāni ir vienādas dabas?

— Ne tikai es. Arī Grims Sars un visi viņa līdzstrādnieki tagad pārliecināti par to. Sākumā gan bija visdīvainākie minējumi. Es pats, piemēram, iedomājos, ka melnajam krustam vispār nav nekāda sakara ar drausmīgo planētu.

— Kādu laiku man likās, ka šis radījums nāk no diskveida zvaigžņu kuģa un apsargā to. Bet, runājot nopietni, kāda jēga no ārpuses sargāt neieņemamu cietoksni? Mūsu mēģinājums atvērt spirāldisku spilgti pierādīja šī uzskata aplamību.

— Arī es neizslēdzu iespēju, ka melnais krusts varētu būt automātisks robots, kura uzdevums apsargāt zvaigžņu kuģi.

— Gluži manas domas! Tagad, protams, esmu pilnīgi atteicies no šī uzskata. Melnais krusts ir dzīva būtne — tumšās pasaules radījums. Šādi nezvēri droši vien mīt līdzenajā zemienē. Krusts taču parādījās «vārtos», — atceraties melno šķēlumu klintīs? Vieglākās un kustīgākās medūzas acīm redzot dzīvo augstienē, kurā nolaidās «Tantra». Melnā krusta un spirāldiska sakars, jādomā, bija tīri nejaušs — vienkārši mūsu aizsargierīces toreiz skāra šo attālo līdzenuma stūri, kas citkārt palika apslēpts milzīgā diska ēnā.

— Kāpēc jūs domājat, ka medūzu un krusta nāvējošie orgāni ir līdzīgi?

— Redzat, dzīvniekiem, kas mīt vienādos apstākļos, neizbēgami izveidojas apmēram vienādi orgāni. Dzelzs zvaigzne ir termoelektrisks spīdeklis. Visa melnās planētas atmosfēra lielā mērā piesātināta ar elektrību. Grims Sars uzskata, ka šie dzīvnieki iegūst enerģiju no atmosfēras, uzkrādami to mūsu lodveida zibeņiem līdzīgos sabiezējumos. Atcerieties brūnganās zvaigznītes, kas pulsēja medūzu taustekļos!

— Arī krustam bija taustekļi, tomēr nekādu zvaigznīšu…

— Mēs vienkārši nepaspējām tās ievērot. Bet paralīzes izplatīšanās pa nervu stumbriem līdz augstākajiem smadzeņu centriem ļauj secināt — šajā ziņā mēs visi esam vienis prātis, — ka savainojuma raksturs tiklab man, kā Nīzai ir viens un tas pats. Un tieši šis apstāklis iedveš mums lielas cerības!

— Cerības?

— Protams. Skatieties, — biologs norādīja uz taisnajām līnijām, kas klāja pašrakstītāju cilindrus, — medūzu sprostā iegremdētie jutīgie elektrodi nekā nerāda. Nezvēri iekļuvuši tvertnē ar pilnu enerģijas lādiņu, kas pēc tam nekur vairs nevarēja pazust. Caur kosmisko barības tvertņu aizsargizolāciju tā diezin vai spēja izlauzties. Šī izolācija ir nesalīdzināmi izturīgāka par mūsu vieglajiem bioloģiskajiem skafandriem. Atcerieties — krusta zibeņi, kas ievainoja Nīzu, jums bija pilnīgi nekaitīgi. Viņa raidītajai ultraskaņai gan izdevās iekļūt augstākās aizsardzības skafandrā un satriekt jūsu gribu, bet nāvējošie lādiņi izrādījās bezspēcīgi. Tie caururba tikai Nīzas vieglo skafandru, tāpat kā medūzas caururba manējo.

— Tātad lodveida zibeņiem vai citam enerģijas lādiņam vajadzētu tvertnē saglabāties. Bet kāpēc aparāti nekā nerāda?…

— Taisni tas dod pamatu cerībām! Medūzas acīm redzot nav sabirušas pīšļos. Tās…

— Saprotu. Iekapsulējušās, ieslēgušās kūniņām līdzīgos veidojumos.

— Jā. Tāda pielāgošanās izplatīta starp organismiem, kas spiesti pārciest eksistencei nelabvēlīgus periodus. Melnās planētas ledainās naktis, tās drausmīgie viesuļi «ausmas» un «rieta» stundās, — lūk, šādi periodi. Bet, tā kā šie laika posmi nav sevišķi ilgstoši, esmu pārliecināts, ka medūzas spēj arī strauji atbrīvoties no savām kapsulām. Ja mans spriedums pareizs, tad izdosies samērā vienkārši atdzīvināt šīs būtnes un izpētīt viņu nāvējošos orgānus.

— Atjaunojot temperatūru, atmosfēru, apgaismojumu un visus pārējos apstākļus, kas raksturīgi melnajai planētai?

— Jā. Viss aprēķināts un sagatavots. Drīz ieradīsies Grims Sars. Mēs izpūtīsim tvertni ar neona, skābekļa un slāpekļa maisījumu, kas saspiests līdz trim atmosfērām. Bet vispirms pārliecināsimies…

Eons Tāls apspriedās ar diviem asistentiem. Kāda Ergam Nooram nepazīstama ierīce sāka lēni tuvoties brūnajai tvertnei. Priekšējā rufolucīta plāksne atvirzījās, paverot ceļu uz bīstamo sprostu.

Elektrodus tvertnes iekšienē aizstāja ar mikrospoguļiem un cilindriskiem gaismekļiem. Viens no asistentiem nostājās pie tālvades pults. Uz ekrāna parādījās tvertnes siena — ieliekta, ar graudainu kārtiņu pārklāta virsma, kas blāvi atspoguļoja gaismas starus. Lēni un vienmērīgi pagriezās spoguļi. Eons Tāls sacīja:

— Caurstarot tvertni ar rentgenu ir ļoti grūti. Pārāk bieza izolācija. Tāpēc jāķeras pie sarežģītāka paņēmiena.

Lēni rotēdams, spogulis parādīja tvertnes dibenu un uz tā divus apaļus, baltus kamolus ar nelīdzenu, porainu virsmu. Sie kamoli drusku atgādināja kādas nesen izaudzētas maizes koku šķirnes augļus, kas sasniedza apmēram septiņdesmit centimetru caurmērā.

— Pievienojiet TVF Grima Sara vektoram! — biologs pavēlēja.

Pārliecinājies par savas hipotēzes pareizību, zinātnieks tūdaļ devās uz laboratoriju un, kā allaž, mazliet piemiegtām acīm vērīgi aplūkoja sagatavotos aparātus. Grims Sars nekādi neatgādināja slavenos zinātniekus, kuriem gandrīz vienmēr piemita iespaidīga āriene un valdonīgs raksturs. Ieraudzījis viņu, Ergs Noors tūdaļ atcerējās kautro, zēnisko Renu Bozu, kura izskats tāpat neatbilda dižajam prātam.

— Atveriet metinājuma šuvi! — Grims Sars, nezaudēdams laiku, sāka rīkoties.

Neizkustinot tvertnes smago vāku, mehāniska roka uzgrieza cieto emaljas kārtu. Vārstuļiem pievienoja gāzu maisījuma caurules. Spēcīgs infrasarkano staru prožektors aizstāja dzelzs zvaigzni.

— Temperatūra… smaguma spēks… spiediens… elektrības koncentrācija… — asistents, sekodams aparātu rādītājiem, citu pēc cita nosauca vairākus skaitļus.

Pusstundu vēlāk Grims Sars sacīja astronautiem:

— Iesim uz atpūtas zāli. Nav iespējams paredzēt, kad šīs kapsulas atdzīvosies. Ja Eonam taisnība, tas notiks drīz. Dežuranti mūs brīdinās.

Nervu.strāvu institūts bija uzcelts tālu no apdzīvotās joslas, stepju rezervāta malā. Vasaras beigās zeme šeit manāmi izkalta, un tādēļ vēju pavadīja īpatnēja zuzēšana, kas līdz ar saulē izžuvušo zāļu smaržu ieplūda plaši atvērtajos logos.

Trīs pētnieki, atlaidusies ērtos sēdekļos, klusēja un pāri koku kuplajām lapotnēm raudzījās apvāršņa dūmakā. Laiku pa laikam kāds aizvēra acis, taču gaidas bija pārāk spraigas, lai varētu iesnausties. Šoreiz liktenis ilgi nespīdzināja zinātniekus. Nepagāja ne trīs stundas, kad pēkšņi iemirgojās tiešā savienojuma ekrāns. Cenzdamies apspiest savu satraukumu, dežurējošais asistents paziņoja:

— Vāks sakustējies!

Acumirklī visi trīs atgriezās laboratorijā.

— Noslēdziet rufoluclta kameru un pārbaudiet hermētiskumu! — Grims Sars norīkoja. — Precīzi atveidojiet melnās planētas apstākļus.

Viegli iešņācās varenie sūkņi, iesvilpās spiediena izlīdzinātāji, un caurspīdīgajā sprostā izveidojās tumšās pasaules atmosfēra.

— Palieliniet mitruma un elektrības koncentrāciju, — turpināja Grims Sars.

Laboratorijā izplatījās kairinoša ozona smarža.

Joprojām it nekas nenotika. Zinātnieks sarauca uzacis un pārlaida skatienu aparātiem, cenzdamies noprast, kur slēpjas vaina.

— Vajadzīga tumsa! — pēkšņi iesaucās Ergs Noors. Eons Tāls aiz pārsteiguma palēcās.

— Kā es to varēju aizmirst! Grims Sars taču nebija uz dzelzs zvaigznes planētas, bet es!…

— Polarizējošos slēģus! — zinātnieks atbildes vietā nokomandēja.

Spuldzes nodzisa. Tagad laboratoriju apgaismoja tikai aparātu skalas. Asistenti nolaida pults priekšā aizkaru, un visa zāle iegrima tumsā. Vienīgi šur un tur tikko manāmi spīguļoja fosforescējošo indikatoru actiņas.

Astronautus piepeši apdvesa melnās planētas elpa, atgādinot viņiem aizraujošās briesmīgo cīņu dienas.

Dažas minūtes pagāja dziļā klusumā. Varēja dzirdēt, kā Eons Tāls piesardzīgām kustībām noskaņo infrasarkano staru ekrānu un uzliek tam polarizējošos slēģus, kas aizkavē gaismas tālāku izplatīšanos.

Neskaidra čerkstoņa, tad smags sitiens. Ūdens tvertnes vāks nokrita rufolucīta kamerā. Mirkli vēlāk uzzibsnīja brūnās liesmiņas, un melnā nezvēra taustekļi parādījās virs tvertnes malām. Ar strauju lēcienu tas uzšāvās augšup, izplezdamies kā tumša sega visā kameras platumā, un atsitās pret caurspīdīgajiem griestierm Tūkstošiem brūnu zvaigznīšu uzliesmojgar visu medūzas ķermeni, kas pēkšņi izliecās un ieguva kupola formu. Medūza acīm redzot, savilkusi visus taustekļus, atspiedās pret kameras gridu. Pēc brīža arī otrais nezvers atstaja tvertni. Melno rēgu zibenīgās, pilnīgi nedzirdamās kustības neviļus iedvesa cilvēkiem bailes.

Bet šeit, aiz eksperimentu kameras izturīgajām sienām, tālvadāmu aparātu ielenkti, drausmīgie radījumi nevienam nespēja kaitēt.

Aparāti mērija, fotografēja, noteica un izzīmēja sarežģītas līknes, analizējot šo nezvēru fiziskās, ķīmiskās un bioloģiskās īpašības. Cilvēka prāts sakopoja visas iegūtās ziņas un tā atklāja melnās planētas iemītnieku organisma darbības likumus.

Katra nemanot aizritējusī stunda nostiprināja Erga Noora paļāvību.

Aizvien priecīgāks kļuva Eons Tāls, aizvien rosīgāks Grims Sars un viņa jaunie asistenti.

Beidzot zinātnieks piegāja pie Erga Noora.

— Jūs varat iet ar mierīgu sirdi. Mēs paliksim un pabeigsim pētījumu. Es baidos ieslēgt gaismu — šeit melnajām medūzām nav patvēruma no tās kā uz savas planētas. Bet tām vēl jāatbild uz daudziem jautājumiem, kurus mēs uzstādīsim.

— Un jūs tiešām cerat saņemt atbildes?

— Pēc trim četrām dienām mūsu pētījums kļūs izsmeļošs pašreizējam zināšanu līmenim. Bet jau šobrīd var iedomāties, kā darbojas paralizējošais mehānisms.

— Un izārstēt Nīzu, Eonu?

— Jā!

Tikai tagad Ergs Noors sajuta, cik lielu smagumu bija nesis uz saviem pleciem kopš tās melnās dienas. Dienas vai nakts… Vai tad nav vienalga! Mežonīgs prieks pārņēma allaž tik apvaldīto cilvēku. Ar grūtībām viņš apspieda sevī neprātīgo vēlēšanos uzsviest Grimu Saru gaisā, apkampt un pamatīgi sakratīt zinātnieku. Izbrīnījies par pēkšņo jūtu uzliesmojumu, Ergs Noors nomierinājās un drīz atguva parasto nosvērtību.

— Jūs nevarat iedomāties, cik lielā mērā šis pētījums pauzēs nākamajai ekspedīcijai cīņā ar krustiem un medūzām!

— Protams! Tagad mēs pazīsim ienaidnieku. Bet vai tad notiks vēl kāda ekspedīcija uz šo tumsas un smaguma pasauli?

— Es par to nešaubos!

Siltā ziemeļu rudens diena bija tikko sākusies.

Bez parastā straujuma Ergs Noors soļoja basām kājām pa mīksto zāli. Mežmalas zaļajā ciedru priežu sienā ieaudās kļavas, kuru rudenīgi kailie stumbri atgādināja retus, pelēkus dumu stabus. Seit, rezervātā, cilvēks neiejaucās dabas dzīvē, un tādēļ īpatnēji, valdzinoši skaista šķitcTari augsta savvaļas zāle, kas izplatīja jauktas, tīkami skarbas smaržas.

Vēsa upīte šķērsoja gājēja ceļu. Ergs Noors pa taciņu nokāpa krastā. Vēja saceltieņirbu vilnīši uzmeta saules apspīdētajam ūdens spogulim zeltainu līniju tīklu, kurā reljefi izcēlās upes dibena raibie oļi. Palaikam straume aiznesa garam sūnu un aļģu plūksnas, un tad oļiem pārskrēja zilgani ēnu plankumiņi. Upītes pretējā krastā vējš šūpoja pulkstenīšu violetos ziedus. Valgo pļavu un rudens sārtoto lapu dvaša pildīja krūtis ar ražena darba prieku, jo gandrīz ikviena cilvēka dvēselē vēl bija saglabājies kaut kas no pirmatnējā arāja pieredzes.

Spilgti dzeltena vālodze, notupusies uz zariņa, iesvilpās draiski un zobgalīgi.

Spalvu mākoņu slaidie spārni sidraboja zilās debesis pāri ciedru priežu galotnēm. Mežs izdvesa rūgtenu skuju un sveķu aromātu. Ergs Noors iedziļinājās krēslainajā, biezoknī, šķērsoja to un, slaucīdams norasojušo pieri, uzkāpa paugurā. Saudzējamā josla ap nervu klīniku nebija plata, un Ergs Noors drīz vien sasniedza ceļu. Seit upīte ieplūda pienstikla baseinu kaskādē. Vairāki desmiti peldkostīmos tērptu vīriešu un sieviešu parādījās ceļa pagriezienā un aizskrēja pa taciņu starp košām, daudzkrāsainām puķu dobēm. Diezin vai rudenīgais ūdens bija sevišķi silts, taču skrējēji, uzmundrinādami cits citu ar smiekliem un asprātībām, ielēca baseinā un jautrā barā aizpeldēja lejup pa kaskādi. Ergs Noors neviļus pasmaidīja. Kaut kur fermā vai rūpnīcā droši vien beigusies kārtējā maiņa. ļ»

Viņam, kas mūža lielāko daļu pavadījis šauros zvaigžņu kuģos, dzimtā planēta šobrīd likās daiļāka nekā jebkad. Bezgalīga pateicība pārpildīja Erga Noora sirdi — pateicība cilvēkiem, dabai, visiem, kas piedalījās viņa rudmatainās astronavigatores glābšanā. Šodien Nīza pati bija atnākusi viņam pretim uz klīnikas dārzu. Apspriedušies ar ārstiem, viņi nolēma aizbraukt uz vienu no polārajām nervu sanatorijām. Tiklīdz izdevās saraut paralītisko ķēdi un tādējādi novērst stabilās aiztures reakcijas, ko melnā krusta taustekļu lādiņš bija izraisījis smadzeņu garozā, Nīza pilnīgi atveseļojās. Taču viņai vēl vajadzēja atgūt savu agrāko enerģiju, kas bija zudusi pēc tik ilga kataleptiska miega. Nīza — dzīva un vesela! Ergam Nooram likās, kas viņš nekad nespēs domāt par to bez dzija iekšēja saviļņojuma.

No ceļu sazarojuma ātri tuvojās vientuļa sievietes figūra. Veda Konga! Starp tūkstošiem viņš pazītu šo sievieti, kas tik daudz nodarbinājusi viņa domas, iekams galīgi noskaidrojās, ka viņu dzīves ceļiem jāšķiras. Pieradis pie skaitļošanas mašīnu diagramām, Ergs Noors iztēlojās stāvu, pret debesīm kāpjošu līkni — paša centienus — un pāri planētai slīdošu, laiku pa laikam pagātnes dzīlēs nirstošu Vedas jaunrades taku. Abas līnijas aizvien vairāk attālinājās viena no otras.

Vedas Kongas pazīstamajā sejā Ergs Noors pēkšņi saskatīja pārsteidzošu līdzību ar Nīzu. Tas pats šaurais ovāls, platās acis, augstā piere un slaidie uzacu spārni. Tas pats ironiskais, mazliet šķelmīgais smaids drosmīgi izliekto, pilnīgo lūpu kaktiņos. Pat deguni abām tik līdzīgi kā māsām — pastrupi, uzrauti un viegli noapaļoti. Tikai Veda skatījās vienmēr taisni un domīgi, bet Nīza jaunības jūtu kaismē mēdza reizēm izaicinoši atmest tiepīgo galviņu.

— Jūs aplūkojat mani? — Veda izbrīnījusies jautāja.

Viņa sniedza Ergam Nooram abas„rokas. Tas piespieda sievietes siltās delnas pie saviem vaigiem. Veda nodrebēja un tūdaļ atbrīvojās. Astronauts vāri pasmīnēja.

— Es gribēju pateikties šīm rokām, kas kopušas Nīzu… Viņa… Es visu zinu! Vajadzēja pastāvīgi dežurēt, un jūs atteicāties no interesantas ekspedīcijas. Divus mēnešus…

— Es neatteicos, bet nokavēju, gaidot «Tantru». Un tad tik un tā jau bija par vēlu. Bez tam — viņa ir burvīga, jūsu Nīza! Arēji mēs esam līdzīgas. Bet tikai viņa ar savu nevaldāmo tieksmi uz debesim un bezgalīgo uzticību var būt īsta draudzene kosmosa un dzelzs zvaigžņu uzvarētājam…

— Veda!..

— Es nejokoju, Erg! Vai jūs nejūtat, ka jokiem vēl nav pienācis laiks? Nepieciešams, lai viss kļūtu skaidrs.

— Man jau tagad viss ir skaidrs! Un es pateicos jums nevis savā, bet Nīzas vārdā…

— Nepateicieties! Man būtu ļoti grūti, ja jūs zaudētu Nīzu…

— Saprotu, bet neticu, jo pazīstu Vedu Kongu, kurai sveši šādi aprēķini. Un mana pateicība nav zudusi.

Ergs Noors noglāstīja jaunās sievietes plecu un aptvēra viņas elkoņa locītavu. Viņi soļoja blakus pa tuksnešaino ceļu un klusēja, līdz beidzot Ergs Noors jautāja:

— Kas viņš ir, jūsu īstais?

— Dars Veters.

— Agrākais ārējo staciju pārzinis? Lūk, kā!…

— Erg, jūs lietojat tukšus un nenozīmīgus vārdus. Es jūs vairs nepazīstu…

— Esmu mainījies droši vien… Bet es spriežu par Daru Veteru tikai pēc viņa darba un domāju, ka arī viņš ir kosmosa sapņotājs.

— Tas tiesa. Viņš sapņo par zvaigžņu pasaulēm, bet šos sapņus prot apvienot ar sena zemkopja mīlestību pret Zemi. Zinātnes cilvēks ar lielām, spēcīgām vienkārša meistara rokām!

Ergs Noors neviļus palūkojās uz savu šauro plaukstu ar gariem, stiegrainiem matemātiķa vai mūziķa pirkstiem.

— Ja jūs zinātu, Veda, cik ļoti es tagad mīlu Zemi…

— Pēc tumsas pasaules un garā ceļa ar paralizēto Nizu? Protams! Bet…

— Sī mīlestība neveido manas dzīves pamatu?

— Tā ir! Jūs taču esat īsts varonis un tādēļ neremdināms piedzīvojumu un varoņdarbu alkās. Arī šo mīlestību jūs nesīsiet līdzi kā pilnu kausu, baidīdamies izliet no tās kaut pilienu uz Zemes, lai atdotu visu kosmosam. Un tomēr tās pašas Zemes dēļ!

— Veda, Tumšajos gadsimtos jus noteikti sadedzinātu uz sārta!

— To es jau esmu dzirdējusi… luk, ari ceļa sazarojums klāt. Kur jūsu apavi, Erg?

— Es tos atstāju dārzā, kad devos jums pretim. Man vajadzēs atgriezties.

— Uz redzēšanos, Erg. Mans darbs te ir gala, — tagad jūsu kārta. Kur mēs tiksimies? Varbūt tikai pirms jaunā kuģa aizlidošanas?

— Nē, nē, Veda! Mēs ar Nīzu aizbrauksim uz polāro sanatoriju, kur pavadīsim trīs mēnešus. Apciemojiet mūs un atvediet līdzi viņu, Daru Veteru!

— Kādā sanatorijā jūs domājat apmesties? «Akmens sirdī» Sibīrijas ziemeļu piekrastē vai ari Islandē — «Rudens lapās»?

— Ziemeļu polārajam lokam ir jau par vēlu. Mūs sūtīs uz dienvidu puslodi, kur drīz sāksies vasara. Tur Grehema Zemē atrodas «Baltā ausma».

— Labi, Erg! Mēs atbrauksim, ja vien Dars Veters tūdaļ neaizlidos uz piecdesmit septītā pavadoņa būvi. Bet vispirms droši vien jāsagatavo materiāli…

— Neko teikt, labs Zemes cilvēks, kas gandrīz gadu nodzīvos debesīs!

— Neizliecieties! Tās ir tuvas debesis salīdzinājumā ar jūsu neaptveramo izplatījumu, kas izšķīra mūs.

— Jūs to nožēlojat, Veda?

— Kāpēc jūs jautājat, Erg? Katrā no mums ir divas puses: viena tiecas pēc jaunā, otra saudzīgi glabā aizgājušo un ar prieku atgrieztos pie tā. Jūs to zināt. Un zināt arī, ka atgriežoties nekad nevar sasniegt mērķi.

— Bet žēlums paliek… Kā vainags uz mīļota cilvēka kapa. Noskūpstiet mani, Veda, dārgā!…

Jaunā sieviete padevīgi izpildīja šo lūgumu, viegli atgrūda astronautu un tad skriešus devās uz elektrobusa pieturu ceļa malā. Ergs Noors raudzījās viņai pakaļ, kamēr vadītājs-robots apturēja mašīnu un Vedas sarkanais tērps pazuda aiz elektrobusa caurspīdīgajām durvīm.

Arī Veda pa logu vēl ilgi lūkojās uz nekustīgo Ergu Nooru. Viņas atmiņā neatlaidīgi skanēja kāda Sašķeltās pasaules ēras dzejnieka vārsmas, kuru tulkojumam komponists Arks Girs nesen bija sacerējis mūziku. Atbildēdams viņas maigajam pārmetumam, Dars Veters reiz bija teicis:

Tas bija senatnes vīrieša izaicinājums bargajiem dabas spēkiem, kuri atņēmuši viņam mīļoto. Vīrieša, kas nav samierinājies ar zaudējumu un nekā negrib atdot liktenim!

Elektrobuss tuvojās Spirālceļa atzarojumam, bet Veda Konga vēl arvien stāvēja pie loga un klusi dungoja gaišu skumju caurausto romanci.

«Par eņģeļiem ticīgie eiropieši kādreiz dēvēja teiksmainus debesu garus, dievu gribas vēstnešus. «Eņģelis» sengrieķu valodā taču nozīmē «vēstnesis»! Pirms daudziem gadsimtiem aizmirsts vārds…»

Iekāpusi Spirālceļa vagonā, Veda turpināja šķetināt aizsākto domu.

— Debesu, kosmosa vēstneši — tā varētu saukt arī Ergu Nooru, Mvenu Masu un Daru Veteru. It īpaši Daru Veteru, kad viņš būs tuvējās, Zemes debesīs, pavadoņa būvē… — Veda šķelmīgi pasmaidīja. — Bet tad jau iznāk, ka dzelmju dēmoni esam mēs, vēsturnieki, — viņa skaļi teica un jautri iesmējās. — Jā, tieši tā: debesu eņģeļi un dzelmju dēmoni! Tikai diezin vai tas patiks Daram Veteram…

Zemie ciedri ar melnajām skujām — speciāli Subantarktikai izaudzēta salizturīga koku šķirne — svinīgi šalca vējā. Vēso, blīvo gaisa masu plūsma radīja tādu neparastu svaigumu, kāds sastopams tikai atklātā okeānā vai augstu kalnos. Taču, saskaroties ar mūžīgajiem kalnu sniegiem, vējš kļūst sauss un mazliet svilinošs — kā dzirkstošs vīns. Seit turpretim okeāna valgā dvaša izstrāvoja spirgtumu, kas maigi un vienmērīgi aptvēra visu ķermeni.

Sanatorijas stikla sienas izliecās terasveidlgi jūras virzienā. Visa ēka ar savām noapaļotajām formām atgādināja pagātnes milzīgos okeāna kuģus. Bālās aveņkrāsas starpsienas, kāpnes un kolonas dienā krasi kontrastēja ar tumšajiem, brūngani violetajiem andezīta klinšu kupoliem, kurus vietvietām pāršķēla zilganpelēki kausēta sienīta celiņi. Taču tagad vēlā pavasara nakts nolīdzināja visas krāsas īpatnēji sudrabainā spīdumā, kas šķita izplūstam vienlaikus no jūras un debesu dzīlēm. Saule bija uz kādu stundiņu paslēpusies dienvidos aiz kalnu grēdas, atstājot šajā pusē tikai majestātisku blāzmu, kas līdzīgi platai arkai ieskāva debess jumu. So blāzmu atspulgoja ledāji, kas saglabājušies kontinenta austrumu daļas augstajos kalnos pēc tam, kad cilvēki par trim ceturtdaļām bija iznīcinājuši Antarktīdas gigantisko ledus vairogu. Baltā, ledainā ausma, kuras vārdā nosaukta sanatorija, pārvērta visu apkārtni spokainā pasaulē, mirāžā bez ēnām un refleksiem.

Četri cilvēki nesteigdamies soļoja pa porcelānspožo sienīta taciņu okeāna virzienā. Vīriešu sejas likās izcirstas no pelēka granīta, sieviešu acis šķita bezgala dziļas un noslēpumainas.

Piespiezdama vaigu pie Vedas Kongas kažoka apkakles, Nīza Krita dedzīgi iebilda vēsturniecei. Neslēpjot vieglu izbrīnu, Veda ciešāk ielūkojās šajā meitenē, kas ārēji bija viņai tik līdzīga.

— Man liekas, labākā dāvana, kādu sieviete var sagādāt mīļotajam, ir radīt viņu no jauna un līdz ar to paildzināt sava varoņa mūžu. Tā taču ir gandrīz nemirstība!

— Vīrieši acīm redzot spriež citādi, — Veda atbildēja. — Dars Veters reiz teica, ka negribētu meitu, kas būtu pārāk līdzīga mīļotajai, — viņam grūti samierināties ar to, ka nāksies aiziet no šīs pasaules un atstāt viņu vienu, bez savas mīlas un maiguma, nezināma likteņa varā… Tās ir senās greizsirdības un aizstāvēšanas dziņas paliekas.

— Bet es nevaru panest domu, ka jāšķiras no maza, mīļa radījuma, — Nīza turpināja, — tiklīdz būšu beigusi barot…

— Saprotu, lai gan nepiekrītu, — Veda sarauca uzacis, it kā meitene būtu aizskārusi viņas dvēselē vārīgu stīgu. — Viens no cilvēces cēlākajiem uzdevumiem ir pieveikt aklo mātes instinktu, jo tikai tad, kad bērnus audzina kolektīvā, turklāt īpaši izraudzīti un apmācīti ļaudis, no tiem var izaugt mūsu sabiedrības cienīgi locekļi. Tagad reti gadās sastapt tik neprātīgu mātes mīlestību kā senatnē. Katra māte zina, ka visa pasaule mīļi un gādīgi izturēsies pret viņas bērnu. Lūk, kāpēc zūd šī instinktīvā attieksme pret bērniem, kas cēlusies no dzīvnieciskām bailēm par savu lolojumu.

— Es to saprotu, — Nīza sacīja, — bet tikai ar prātu.

— Toties es jūtu ar visu sirdi, ka vislielākā laime — sagādāt citiem prieku — pieejama tagad jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma. Tas, kas agrākajās sabiedrībās bija iespējams tikai vecākiem, vecmāmiņām un vectētiņiem, bet visvairāk — mātēm… Kāpēc obligāti jābūt vienmēr kopā ar mazo? Tas taču ir aizspriedums, mantots no tiem laikiem, kad sievietes bija spiestas ierobežot savu darbības loku un nevarēja būt kopā ar mīļotajiem. Bet jūs būsiet kopā, kamēr vien mīlēsiet…

— Nezinu, taču brīžiem man uznāk tik nepārvarama vēlēšanās, lai blakus tipinātu maziņš maziņš, viņam līdzīgs radījums, ka gribot negribot jāsažņaudz pirksti… Un… nē, es nekā nezinu!…

— Jūs droši vien esat dzirdējusi par Mātes salu Javu? Tur dzīvo visi, kas paši grib audzināt savus bērnus.

— Ai, nē! Es tomēr nevarētu kļūt par audzinātāju, kā to dara cilvēki, kas bērnus sevišķi mīl. Es jūtu sevī tik daudz spēka, un reiz es jau biju kosmosā…

Veda atmaiga.

— Jūs esat jaunības iemiesojums, Nīza, un ne tikai fiziski. Kā visi jaunieši, jūs, sastopoties ar dzīves pretrunām, vēl nesaprotat, ka tās ir pati dzīve, ka mīlestības prieks nenovēršami nes sev līdzi trauksmi, rūpes, bēdas. Un tās ir jo lielākas, jo lielāka pati mīlestība. Bet jums acīm redzot šķiet, ka viss zudīs līdz ar pirmo dzīves triecienu…

Pateikusi šos vārdus, vēsturniece pēkšņi noprata: nē, ne tikai jaunība ir Nīzas bažu un trauksmju cēlonisli

Veda bija pieļāvusi daudziem raksturīgo kļūdu, uzskatot, ka miesas un dvēseles brūces sadzīst vienlaicīgi. Patiesībā tā nekad nenotiek! Ilgi, vēl ļoti ilgi saglabājas psihiskas traumas, kas bieži vien slēpjas aiz fiziski vesela cilvēka ārienes un var atklāties gluži negaidīti, pavisam nenozīmīga iemesla dēļ. Kaut kas līdzīgs noticis ar Nīzu — piecus gadus ilgā paralīze bija atstājusi visās ķermeņa šūniņās neapzinātu atmiņu par tikšanos ar drausmīgo krustu, kas bezmaz pazudinājis Ergu Nooru.

Uzminējusi Vedas domu, Nīza neskanīgi teica:

— Pēc ekspedīcijas uz dzelzs zvaigzni es nespēju atbrīvoties no dīvainas sajūtas. Kaut kur manā dvēselē ieperinājies draudīgs tukšums. Tas pastāv līdzās priekam un spēka apziņai, neizslēdzot ne vienu, ne otru. Bet cīnīties ar šo tukšumu es varu tikai tad, ja kaut kas savaldzina un aizrauj mani līdz galam, neatstājot laika domām par neizsakāmo, nezināmo… Tagad es izprotu, ko nozīmē kosmoss vientuļam cilvēkam, un vēl dziļāk noliecu galvu, pieminot pirmo izplatījuma pētnieku varonību.

— Es saprotu jūs, — Veda atbildēja. — Reiz man gadījās būt okeāna plašumos izkaisītajās Polinēzijas salās. Tur vientulības stundās, vērojot jūru, cilvēku neatvairāmi pārņem bezgalīgas skumjas. Tās atgādina tālumā dziestošu, vienmuļu dziesmu. Acīm redzot senās atmiņas par apziņas pirmatnējo vientulību liek mums nojaust, cik bezcerīgi vājš cilvēks toreiz bija savā vienpatņa dvēseles šūniņā. Tikai kopīgs darbs un kopīgas domas var šo sajūtu atvairīt. Lūk, pienāk kuģis, kas patiesībā taču vēl mazāks par salu, un tomēr neaptveramais okeāns nav vairs tāds, kāds bijis pirms mirkļa. Saujiņa biedru un kuģis — tā jau ir īpaša pasaule, kas tiecas uz cilvēkam pakļautām tālēm. Tāpat zvaigžņu kuģis. Tajā mēs esam kopā ar stipriem un drosmīgiem biedriem! Bet vientulība kosmosa plašumos… — Veda nodrebēja, — diezin vai cilvēks spēj to izturēt.

Nīza vēl ciešāk piekļāvās vēsturniecei.

— Cik pareizi, Veda, jūs teicāt! Laikam tāpēc es arī gribu visu uzreiz…

— Nīza, es jūs esmu iemīlējusi. Un tagad labāk izprotu jūsu lēmumu… Agrāk tas šķita man neprātīgs.

Nīza satvēra Vedas roku un piekļāva vaigu pie viņas vēsās sejas.

— Bet vai jūs izturēsiet, Nīza? Tas ir neiedomājami grūti!

— Par kādām grūtībām jūs runājat? — Ergs Noors, sadzirdējis pēdējo teikumu, atskatījās. — Veda droši vien sazvērējusies ar Daru Veteru. Viņš jau pusstundu pierunā mani atdot jaunatnei savu astronauta pieredzi un nedoties lidojumā, no kura nav iespējams atgriezties.

— Un viņam izdevās jūs pārliecināt?

— Nē. Mana pieredze vēl nepieciešamāka, lai aizvestu «Gulbi» uz turieni, — Ergs Noors izstiepa roku pret gaišajām, zvaigžņu neapmirdzētajām debesīm, kur zem Mazā Magelāna Mākoņa, Tukāna un Ūdensčūskas vajadzēja zaigot spilgtajam Ahernāram, — veicot ceļu, pa kuru vēl nav lidojis neviens Loka pasauļu kuģis!

Tikko Ergs Noors apklusa, aiz kalniem parādījās saules-mala un sārtie stari aizslaucīja baltās ausmas burvību.

Četri draugi tikmēr bija sasnieguši krastmalu. Apdvesdams viņus ar saltu elpu, okeāns vēla lēzenajā krastā putu neizrotātas, smagas bangas. Veda Konga ziņkāri palūkojās vētrainās Antarktikas tēraudpelēkajos ūdeņos, kas dziļumā ātri satumsa un saules staros ieguva violetu nokrāsu.

Viņai blakus stāvēja Nīza Krita zilganā kažokā un tādas pašas krāsas apaļā cepurītē, no kuras spraucās tumši rudas cirtas. Meitene, kā parasti, viegli atmeta galvu, un Dars Veters, kaut arī saraukdams uzacis, bija spiests apbrīnot viņas neikdienišķo skaistumu.

— Veter, jums nepatīk Nīza? — Veda Konga mazliet pārspīlēja savu sašutumu.

— Jūs zināt, ka es viņu apbrīnoju, — Dars Veters drūmi atbildēja. — Bet nupat viņa izlikās man tik maza un trausla salīdzinājumā…

— Ar to, kas mani gaida? — Nīza izaicinoši jautāja. — Jūs laikam esat nolēmis tagad vērst savu uzbrukumu pret mani?…

— Nekā tamlīdzīga! — Dars Veters nopietni sacīja. — Esmu, gluži dabiski, apbēdināts. Manas mīļās Zemes brīnišķai meitai jāpazūd kosmosa bezgalīgaja tumsa un salā. Tas nav žēlums, Nīza, bet skumjas, ķo izraisa sāpīgs zaudējums.

— Jūs izjūtat šo pretrunu tāpat kā es, — Veda viņam piekrita, — Nīza, šī spilgtā dzīvības liesma un ledainais, nedzīvais izplatījums!

— Vai tad es liekos tik trausla? — Nīza vaicaja. Savāda intonācija viņas balsī neļāva Vedai atbildēt.

— Kas gan vairāk par mani mīl prieku, ko cilvēks gūst cīņā pret aukstumu? — meitene norāva cepurīti, sapurināja kuplos matus un nometa kažoku.

— Ko jūs darāt, Nīza? — attapās Veda Konga.

Bet Nīza jau bija uzskrējusi tuvākās klints virsotnē un pametusi Vedai drēbes.

Saltie viļņi sakļāvās ap Nīzu, un Veda neviļus nodrebēja, iedomājoties, ko meitene šajā brīdī jūt. Taču Nīza mierīgi peldēja tālāk, spēcīgām kustībām šķeļot ūdeni. Uzslīdējusi kāda viļņa mugurā, viņa sāka ar roku māt krastā palikušajiem, draiski aicinot viņus sev līdz.

Veda Konga lūkojās viņā ar sajūsmu.

— Veter, Nīza šķiet piemērota draudzene nevis Ergam, bet leduslācim. Vai tiešām jūs, ziemeļniek, ļausiet sevi apkaunot?

— Pēc izcelšanās esmu ziemeļnieks, tomēr priekšroku dodu siltajām jūrām, — Dars Veters žēli teica un negribīgi tuvojās viļņu apšļakstītajai krastmalai.

Noģērbies viņš ar kāju palūkoja ūdeni, iekliedzās un metās pretim ledainajām bangām. Ar trim spēcīgiem vēzieniem viņš uzlidoja viļņa galotnē un noslīdēja lejup tumšajā ieplakā. Tikai ilggadīgs un nepārtraukts treniņš glāba Dara Vetera prestižu. Pirmajā brīdī viņam pietrūka elpas, un acu priekšā sāka ņirbēt sarkani riņķi. Vairākas reizes strauji ieniris, Dars Veters beidzot atguva elpu. Krastā viņš atgriezās nosalis gluži zils un kopā ar Nīzu skriešus devās uz klints virsotni. Dažas minūtes vēlāk abi jau tīksminājās savos siltajos kažokos. Un pat dzestrais vējš viņiem šobrīd atgādināja koraļļu jūras dvesmu.

— Jo tuvāk es iepazīstos ar jums, — Veda pačukstēja, — jo vairāk pārliecinos, ka Ergs Noors nav kļūdījies savā izvēlē. Grūtā brīdī jūs viņu uzmundrināsiet, iepriecināsiet un pasargāsiet kā neviena cita…

Nīzas neiedegušie vaigi tumši pietvīka.

Brokastojot vēja drebinātajā kristāla terasē, Veda bieži uztvēra meitenes domīgi maigo skatienu. Visi četri bija ļoti nerunīgi — kā jau ļaudis, kuriem uz ilgu laiku jāšķiras.

— Rūgti iepazīt tādus cilvēkus un tūdaļ pat šķirties no viņiem! — Dars Veters pēkšņi iesaucās.

— Varbūt jūs?… — iesāka Ergs Noors.

— Mans brīvlaiks beidzies. Jādodas atkal augstumā! Groms Orms mani gaida.

— Ari man jāpošas ceļā, — Veda piebilda. — Es nokāpšu Zemes dzīlēs, nesen atklātā alā — Sašķeltās pasaules ēras pieminekļu glabātuvē.

— «Gulbis» būs gatavs nākamā gada vidū. Nepieciešamos priekšdarbus sāksim pēc sešām nedēļām, — klusi teica Ergs Noors. — Kas tagad pārzina ārējās stacijas?

— Pagaidām Jūnijs Ants, bet viņš negrib šķirties no atmiņas mašīnām, un Padome vēl nav apstiprinājusi jauno kandidātu — Embu Ongu, Labradoras F iekārtas inženieri fiziķi.

— Es viņu nepazīstu.

— Embu Ongu pazīst tikai nedaudzi, jo viņš strādā Zinību robežu akadēmijā pie megaviļņu mehānikas problēmām.

— Kas tie par megavilņiem?

— Tie ir kosmosa milzu ritmi — gigantiski viļņi, kas lēni izplatās telpā. Sājos viļņos, piemēram, izpaužas pretēji vērsti gaismas ātrumi, kuru relatīvās summas pārsniedz absolūto vienību. Taču pagaidām šie jautājumi vēl ļoti maz izpētīti…

— Bet Mvens Mass?

— Raksta grāmatu par emocijām. Arī viņa rīcībā nav daudz laika — Stohastikas un nākotnes paredzēšanas akadēmija iecēlusi viņu par konsultantu visos jautājumos, kas saistīti ar «Gulbja» ekspedīciju. Tiklīdz sagatavos attiecīgos materiālus, viņam nāksies vismaz pagaidām atvadīties no savas grāmatas.

— Žēl! Svarīga tēma. Jau sen pienācis laiks pareizi novērtēt jūtu pasaules realitāti un spēku, — atsaucās Ergs Noors.

— Baidos, ka Mvens Mass diezin vai spējīgs uz vēsu analīzi, — Veda piezīmēja.

— Tā tam arī jābūt, pretējā gadījumā viņš nekā izcila neuzrakstīs, — pieceldamies iebilda Dars Veters.

— Uz redzēšanos! Tieciet ātrāk galā ar saviem darbiem, citādi mēs vairs netiksimies, — Nīza un Ergs sirsnīgi paspieda draugiem rokas.

— Tiksimies, — Dars Veters nešaubīdamies apsolīja. — Ja ne citur, tad vismaz Elhomras tuksnesī, pirms aizlidošanas.

— Pirms aizlidošanas, — piekrita astronauti.

— Nāciet, debesu eņģei, — Veda Konga pabāza roku zem Dara Vetera elkoņa, izlikdamās nemanām grumbu starp viņa uzacīm. — Jums droši vien jau apnikusi Zeme?

Plaši iepletis kājas, Dars Veters stāvēja uz tikko sastiprinātā karkasa un lūkojās lejup drausmīgajā bezdibenī starp gaisa strāvu izsvaidītajām mākoņu kārtām. Mūsu planēta, kuras milzīgums bija asi sajūtams pat piecu Zemes diametru attālumā, rādīja viņam savu kontinentu pelēcīgos un jūru tumši violetos apveidus.

Dars Veters labi pazina kontūras, kuras, sākot ar bērnu dienām, bija daudzkārt redzējis pavadoņu uzņemtajos fotoattēlos. Lūk, ieliekta līnija, ko šķērso tumšas kalnu grēdas. Labajā pusē viz jūra, bet tieši zem kājām — šaura ieleja. Šodien viņam smaida laime: mākoņi pašķīrušies tieši virs tā rajona, kur dzīvo un strādā Veda. Tur, čuguna pelēko kalnu pakājē, atrodas senā ala, kuras velves iesniedzas dziļi pazemē. Un tur Veda no pagātnes mēmajām, putekļainajām lauskām izlasa vēsturiskās patiesības graudus, bez kuriem nevar saprast tagadni, ne arī paredzēt nākotni.

Noliecies pāri rievotas cirkonija bronzas platformai, Dars Veters domās sūtīja sveicienu apšaubāmi uzminētajam punktam, ko tikmēr jau bija paspējuši aizsegt no rietumiem atdzīti žilbinoši balti spalvu mākoņi. Naksnīgā tumsa, kas pletās visapkārt, atgādināja ar neskaitāmiem dimantiem izrotātu melnu sienu. Mākoņu slāņi peldēja atmosfērā kā milzu plosti. Bet pašā apakšā, krēslas aizplīvurotajā bezdibenī, Zemes virsma vēlās pretim tumsas sienai, it kā taisīdamās uz mūžu pazust nebūtībā. Ēterisks zodiaka gaismas šķidrauts sedza planētas ēnas pusi, vāji blāzmodams izplatījuma melnumā.

Pāri Zemes apgaismotajai daļai slīdēja zilgana mākoņu sega, kas atspoguļoja tēraudspožās saules neciešami spilgtos starus. Raugoties uz šiem mākoņiem bez īpaša aizsargfiltra, cilvēks tikpat nenovēršami zaudētu redzi, kā skatoties tieši uz liesmaino spīdekli, kura starus šeit nevājināja astoņsimt kilometru biezā atmosfēra. Saules īsviļņu radiācija — ultravioletie un rentgena stari ārpus atmosfēras sabiezēja blīvā, nāvējošā straumē, kurai vēl pievienojās pastāvīga kosmisko daļiņu plūsma. Jaunuzliesmojušās zvaigznes vai neiedomājamā tālē sadūrušās galaktikas raidīja telpā bīstamus izstarojumus. Tikai skafandra bruņas glāba pavadoņa celtniekus no bojā ejas.

Dars Veters pārsvieda aizsargtauvu uz otru pusi un devās gar balsta siju Lielā Lāča virzienā. Visā pavadoņa garumā bija saskrūvēta milzīga caurule. Tās galos pacēlās smaili trijstūri, kas turēja magnētiskā lauka izstarotāju varenos diskus. Kad uzstādīs saules baterijas un lielos daudzumos iegūs elektrisko strāvu, vairs nevajadzēs pietauvoties un radisies iespēja, izmantojot skafandru polarizētās plāksnes, brīvi pārvietoties gar magnētiskā lauka līnijām.

— Mēs gribam strādāt naktī, — Dara Vetera ķiverē pēkšņi atskanēja jaunā inženiera Kada Laita balss. — «Altaja» komandieris apsolījis dot gaismu!

Dars Veters palūkojās pa kreisi, kur tukšumā kā guļošas zivis peldēja vairākas sakabinātas kravas raķetes. Mazliet augstāk, zem plakana vairoga, kas sargāja cilvēkus no meteorītiem un saules, lidinājās no iekšējā apšuvuma plāksnēm izveidota pagaidu platforma, kurā izkrāva un samontēja raķešu piegādātās pavadoņa daļas. Celtnieki un montieri drūzmējās tur kā bites stropā. Un, tiklīdz kāda skafandra atstarojošā virsma uz mirkli parādījās ārpus aizsargvairoga apēnotās joslas, tūdaļ izplatījuma tumsā uzzibsnīja mazs jāņtārpiņš. Tauvu tīkls stiepās uz visām pusēm no raķešu melnajām atverēm, pa kurām izkrāva lielāko izmēru detaļas. Vēl augstāk, tieši virs samontētā karkasa, grupa cilvēku dīvainās un pa laikam jocīgās pozās rosījās ap kādu masīvu mehānismu. Viens pats berilija bronzas gredzens ar borazona segumu svērtu uz Zemes vismaz simt tonnu! Te šis milzenis paklausīgi sekoja pavadoņa metāliskajam skeletam, kaut gan abus saistīja tikai tieva saitīte, kuras uzdevums bija nolīdzināt vēl nesamontēto daļu integrālos riņķošanas ātrumus.

Pieraduši pie smaguma spēka trūkuma vai, pareizāk, niecīguma, celtnieki drīz vien atguva drosmi un veiklību. Taču prasmīgos darbiniekus ik reizes pēc īsa laika nācās aizstāt ar jauniem, vēl nepieradušiem. Ilgstošs fizisks darbs šādos apstākļos izraisīja asinsriņķošanas traucējumus, kas varēja iegūt stabilu raksturu un kļūt par iemeslu invaliditātei. Tāpēc pavadoņa celtniecībā ļaudis strādāja ne vairāk par simt piecdesmit stundām un atgriezās uz Zemi pēc iepriekšējas reaklimatizācijas tā dēvētajā «Starpstacijā», kas deviņsimt kilometru augstumā riņķoja ap mūsu planētu.

Vadīdams pavadoņa būvi, Dars Veters centās izvairīties no fiziskas slodzes, kaut arī brīžiem ļoti gribējās paātrināt viena vai otra darba norisi. Viņam vajadzēja par katru cenu noturēties šeit, piecdesmit septiņu tūkstošu kilometru augstumā, vismaz dažus mēnešus.

Piekrist nakts darbam nozīmēja vēl vairāk paātrināt savu jauno draugu atgriešanos uz planētu un pirms termiņa izsaukt nākamo maiņu. Otrā starpplanētu raķete «Barions», ko Astronautikas padome bija nodevusi pavadoņa celtniekiem, patlaban atradās Arizonas līdzenumā, kur pie televizoru ekrāniem un reģistrējošo mašīnu pultīm dežurēja Groms Orms.

Taču lēmums strādāt nepārtraukti arī ledainajās kosmiskās nakts stundās stipri paātrinātu montāžas darbu gaitu. Dars Veters nevarēja atteikties no šādas iespējas. Saņēmuši atļauju, ļaudis izklīda no montāžas platformas uz visām pusēm un sāka vilkt vēl sarežģītāku tauvu tiklu. Balsta sijas galā piesietā starpplanētu raķete «Altajs», ko celtnieki bija pārvērtuši par kopmītni, pēkšņi atraisīja tauvas, kas saistīja ieejas lūku ar pavadoņa karkasu. Garas, žilbinošas liesmu strūklas izšāvās no raķetes dzinējiem. Milzīgais kuģa korpuss ātri pagriezās. Ne mazākais troksnītis neatskanēja starpplanētu telpas tukšumā. «Altaja» prasmīgajam komandierim pietika dažas reizes iedarbināt dzinējus, lai paceltos četrdesmit metrus virs būvvietas un pavērstu raķetes prožektorus tieši pret šķirotavas platformu. Starp kuģi un pavadoņa karkasu novilka vadtauvas, un visa telpā izkaisīto priekšmetu masa atguva relatīvu nekustību, saglabājot tai pašā laikā savu orbitālo ātrumu — desmit tūkstoš kilometru stundā.

Mākoņu sadalījums parādīja Daram Veteram, ka celtnieki patlaban pārlido Antarktiku un tātad drīz nokļūs Zemes ēnā. Pat vispilnīgākie skafandru apsildītāji nespēj ilgstoši pasargāt cilvēku no kosmosa ledainās dvašas, un vai tam ceļiniekam, kas tādā reizē neapdomīgi iztērē savās baterijās uzkrāto enerģiju! Tā pirms mēneša aizgāja bojā kāds arhitekts montētājs, kas no pēkšņa meteorītu lietus bija patvēries vaļējā raķetes korpusā un nesagaidījis Saules lēktu… Vienu inženieri nosita meteorīts — visus šos gadījumus, diemžēl, nav iespējams paredzēt un līdz galam novērst. Pavadoņu celtniecība vienmēr prasa upurus. Kas būs nākamais?… Stohastikas likumi, kaut arī grūti pielāgojami tik niecīgiem smilšu graudiņiem, kādi īstenībā ir atsevišķi cilvēki, liecina, ka vislielākās izredzes kļūt par nākošo upuri ir tieši viņam, Daram Veteram… Viņš taču visilgāk atrodas šajā augstumā, kur pakļauts visām kosmosa nejaušībām… Bet nebēdīga iekšējā balss vienā laidā čukstēja, ka ar viņa izcilo, vienreizējo personu nekas ļauns nevar notikt. Lai cik nejēdzīga šāda pārliecība liktos matemātiski domājošam cilvēkam, tā neatstāja Daru Veteru un palīdzēja viņam gar neaizsargātā karkasa sijām droši balansēt pāri melnajam bezdibenim.

Zemes virsū konstrukcijas montēja īpašas mašīnas, kuras darbojās pēc dzīva organisma augšanas principa un tādēļ tika sauktas par embriotektiem. Saprotams, dzīvas būtnes molekulārā struktūra, ko izveido iedzimtības kibernētiskais mehānisms, ir nesalīdzināmi sarežģītāka un atkarīga ne tikai no fizikāli ķīmiskās selektivitātes, bet arī no pagaidām neizpētītās svārstību ritmikas. Taču dzīvie organismi, kā zināms, aug vienīgi siltos jonizētu molekulu šķīdumos, turpretim embriotekti var sekmīgi strādāt gan polarizētās strāvās, gan gaismā, gan magnētiskā laukā. Zīmes uņ šifri, ko saliekamajās dētajās iespieda ar radioaktīvo talliju, pareizi orientēja mašīnas, un montāža noritēja apbrīnojami ātri un precīzi. Piecdesmit septiņi tūkstoši kilometru augstumā šo mašīnu nebija un arī nevarēja būt. Tādēļ pavadoni nācās montēt ar samērā primitīviem līdzekļiem, izmantojot galvenokārt cilvēku roku darbu. Par spīti visām briesmām, šis darbs tomēr likās tik interesants, ka savaldzināja tūkstošiem brīvprātīgo. Psiholoģiskās stacijas tikko spēja pārbaudīt visus, kas vēlējās strādāt starpplanētu telpā.

Nokļuvis līdz Saules mašīnu pamatiem, kas vēdekļveidīgi izvietojās ap mākslīgās gravitācijas aparāta milzīgo uzmavu, Dars Veters pieslēdza savu muguras bateriju kontrolķēdes ieejas spailei. Ķiveres telefonā ieskanējās vienkārša melodija. Tad viņš paralēli šai ķēdei pieslēdza stikla plāksnīti, kurā ar smalkām zelta līnijām bija ievilkta shēma. Ķiverē atbalsojās tā pati melodija. Lēni pārvietodams divus kloķus, Dars Veters saskaņoja laika punktus un pārliecinājās, ka ne vien melodijas, bet arī toņkārtas ir pilnīgi vienādas. Svarīga nākamās mašīnas daļa bija nevainojami samontēta. Tagad varēja ķerties pie radiācijas elektrodzinēju uzstādīšanas. Dars Veters atlieca skafandrā nogurušos plecus un pagrozīja galvu. Viņa kakla skriemeļi, kas šķita gandrīz pārakmeņojušies aiz piespiestās nekustības, skaļi ieknakstējās. Labi vēl, ka Dars Veters izrādījās neuzņēmīgs pret ultravioleto miega slimību un infrasarkano trakumsērgu — psihozēm, kuras apdraudēja cilvēkus, kas strādāja ārpus Zemes atmosfēras. Citādi diezin vai viņam izdotos paveikt līdz galam savu godpilno uzdevumu.

Bet nu jau drīz pirmais apšuvums pasargās montierus no drausmīgās vientulības sajūtas, kas pārņem cilvēkus kosmosa tukšumā!

No «Altaja» atdalījās neliels glābšanas kuģītis un kā bulta aizšāvās garām būvvietai. Tas bija velkonis, ko aizsūtīja pēc automātiskām raķetēm, kuras nesa tikai kravu un apstājās noteiktā augstumā. Velkonis startēja īstā laikā, jo raķetes, cilvēki, mašīnas un materiāli jau sāka ieslīdēt Zemes nakts pusē. Drīz kuģītis atgriezās, vilkdams aiz sevis trīs garus, spīdīgus, zivīm līdzīgus, zilganus ķermeņus, kas, neskaitot degvielu, svēra uz Zemes ne mazāk par simt piecdesmit tonnām katrs.

Jaunpienācējas novietoja līdzās pārējām raķetēm — visapkārt šķirotavas platformai. Dars Veters atspēries pārlēca uz ķarkasa otro pusi un nok|uva tehniķu-izkrāvēju pulciņā. Vīri patlaban apsprieda nakts darbu plānu. Dars Veters piekrita tehniķu priekšlikumiem, bet pieprasīja, lai visas individuālās baterijas aizstātu ar svaigām, tādējādi nodrošinot uz trīsdesmit stundām skafandru nepārtrauktu apsildīšanu, kā arī lukturu, gaisa filtru un radiotelefonu darbināšanu.

Pēc brītiņa celtnieki ienira tumsas dzelmē. Bet vēl ilgi maiga, pelnu pelēka zodiaka gaisma, kas cēlās no atmosfēras augšējo slāņu izkliedētajiem saules stariem, apspīdēja drausmīgā salā sastingušo nākamā pavadoņa skeletu. Vēl stiprāk nekā dienā darbus kavēja supravadāmība. Visniecīgākais izolācijas nodilums instrumentos, baterijās vai akumulatoros ietina apkārtējos priekšmetus zilganā spīdumā. Elektriskā strāva aizplūda tieši pa ķermeņu virsmām, un to vairs nebija iespējams pārraidīt vajadzīgā virzienā.

Dziļa kosmiska tumsa iestājās reizē ar salu. Zvaigznes durstīja acis ar neiedomājami spilgtām, ziiām adatām. Neredzami un nedzirdami lidojošie meteorīti naktī likās sevišķi baigi. Lejā, uz tumšās lodes virsmas, atmosfēras strāvās uzliesmoja daudzkrāsaini elektriskā spīduma mākoņi, gigantiskas dzirksteļu joslas vai tūkstošiem kilometru garas izkliedētu blāzmojumu strēles. Viesuļi, daudz spēcīgāki par jebkuru Zemes vētru, brāzmoja planētas gāzu apvalka augšējos slāņos. Saules un kosmosa izstarojumu piesātinātajā atmosfērā joprojām virmoja visdažādākie enerģijas lādiņi, kas ārkārtīgi apgrūtināja celtnieku sakarus ar dzimto planētu.

Taču pēkšņi tumsā un salā iegrimušajā pasaulē kaut kas izmainījās. Dars Veters pirmajā mirklī pat neaptvēra, ka iedegušies starpplanētu raķetes prožektori. Vēl melnāka kļuva tumsa, nobālēja negantās zvaigznes, bet platforma un karkass manāmi izcēlās spilgtajā gaismā. Pēc dažām minūtēm «Altajs» samazināja spriegumu. Gaisma kļuva dzeltenāka, mazāk intensīva. Starpplanētu raķete taupīja savu akumulatoru enerģiju. Un atkal, tāpat kā dienā, pakāpeniski atrodot savu vietu pavadoņa skeletā, visapkārt sāka pārvietoties apšuvuma plākšņu kvadrāti un elipses, sastiprinājumu režģi, rezervuāru caurules un cilindri.

Dars Veters sataustīja ar kājām šķērssiju, aptvēra tauvai piestiprināto veltņu rokturus un atspēries uzlidoja augšup. Pie pašas raķetes lūkas viņš saspieda rokturos iemontētās bremzes un apstājās tieši pretim slēgtajām durvīm.

Lai samazinātu gaisa zudumus, kas radās, daudziem cilvēkiem ienākot un izejot, pārejas kamerā bija stipri pazemināts gaisa spiediens. Tāpēc Dars Veters, nenovilkdams skafandru, devās tālāk uz otru, pagaidām iekārtotu palīgkameru, kur noņēma ķiveri un atvienoja baterijas.

Izvingrinājis skafandrā nogurušos locekļus, Dars Veters ar labpatiku aizsoļoja pa raķetes iekšējo klāju, kur varēja izbaudīt atgriešanos gandrīz normāla smaguma apstākļos. Starpplanētu raķetē mākslīgā gravitācija darbojās nepārtraukti. Pēc kārtējā darba cēliena ik reizes bija patīkami sajust, ka no viegla kukainīša, kas lidinās svārstīgā, nedrošā tukšumā, esi pārvērties atkal par cilvēku, kuram zem kājām ir stingrs pamats! Mājīgā gaisma, siltums un ērta atzveltne vilināt vilināja izstiepties pusguļus, atpūsties, nedomāt. Dars Veters tagad saprata seno cilvēku baudas, par kurām kādreiz brīnījās, lasīdams vecus romānus. Tieši tā pēc gara gājiena saltā tuksnesī, slapjā mežā vai apledojušos kalnos ļaudis ienāca siltā miteklī — namā, zemnīcā vai tūbas jurtā. Un, tāpat kā šeit, tikai plānas sienas toreiz atdalīja cilvēku no milzīgas, briesmu pilnas un naidīgas pasaules, saglabājot viņam gaismu un siltumu, ļaujot atpūsties, uzkrāt spēkus, apdomāt turpmākos pasākumus.

Dars Veters pārvarēja krēsla un grāmatas kārdinājumu. Vispirms vajadzēja sazināties ar Zemi — naktī iededzinātais apgaismojums varēja satraukt novērotājus, kas sekoja observatorijas būvei. Bez tam vajadzēja brīdināt, ka jaunajai celtnieku maiņai jāierodas pirms termiņa.

Sakari šodien darbojās nevainojami — sarunai ar Gromu Ormu Dars Veters varēja izmantot nevis šifrētos signālus, bet gan starpplanētu raķetes lieljaudas televizofonu. Vecais priekšsēdētājs bija apmierināts ar Dara Vetera ziņojumu un nekavējoties parūpējās par jaunās maiņas sakomplektēšanu un detaļu pastiprinātu piegādi.

Atstājis «Altaja» komandpunktu, Dars Veters izgāja cauri bibliotēkai, kas bija pārvērsta guļamistabā. Arī kajītēs, ēdamzālēs, virtuvē, sānu gaiteņos un priekšējā dzinēju telpā bija izvietotas papildu guļamvietas. Par stacionāru bāzi pārveidotā starpplanētu raķete bija pārpildīta līdz pēdējai iespējai. Dars Veters noguris vilkās pa gaiteni, kura sienas klāja silta, brūngana plastmasa. Laiski atvērdams un aizcirzdams hermētiski noslēgtās durvis, viņš domāja par astronautiem, kas šādos kuģos pavadīja desmitiem gadu bez jebkādas cerības atstāt tos pirms nepanesami garā ceļojuma beigām. Viņš atrodas šeit tikai sesto mēnesi un katru dienu atstāj šaurās telpas, lai strādātu izplatījuma bezgalīgajā plašumā, un tomēr jau ilgojas pēc mīļās Zemes, tās stepēm, jūrām, apdzīvoto joslu rosīgās dzīves. Bet Ergam Nooram, Nīzai un vēl divdesmit «Gulbja» apkalpes locekļiem vajadzēs pavadīt zvaigžņu kuģī apmēram deviņdesmit atkarīgos gadus vai simt septiņdesmit gadus pēc Zemes laika rēķina. Neviens no viņiem tik ilgi nedzīvos! Viņu ķermeņus sadedzinās un apglabās tur, neizmērojamā tālē, uz zaļās cirkonija zvaigznes planētām…

Vai arī viņu dzīve pārtrūks lidojumā, un tad, ieslēgti bēru raķetē, viņi pazudīs kosmosā… Tā aizpeldēja jūrā viņa tālo senču bēru laivas, aiznesot mirušos karavīrus. Bet tādu varoņu, kas labprātīgi ļautu sevi uz mūžu ieslodzīt kuģī un aizlidotu bez cerībām jebkad atgriezties, vēl nebija cilvēces vēsturē. Nē, tas tomēr nav pareizi, un Veda viņam to pārmestu! Vai tad viņš aizmirsis bezbailīgos cīnītājus par cilvēka cieņu un brīvību, kuriem senajos laikos draudēja nesalīdzināmi briesmīgāks liktenis — spīdzināšana un mūža ieslodzījums mitros cietokšņu pagrabos? Sie varoņi neapšaubāmi bija spēcīgāki un diženāki par viņa laikabiedriem, kas gatavojās veikt grandiozu lidojumu, lai izpētītu tālas pasaules!

Un viņš, Dars Veters, kas vēl nekad uz ilgāku laiku nav atstājis dzimto planētu, ir mazs cilvēciņš salīdzinājumā ar tiem un nevis debesu eņģelis, kā viņu zobgalīgi nosaukusi bezgala mīļā Veda Konga!