Andromēdas Miglājs

VI NODAĻA ZILO SAUĻU LEĢENDA

No slimnieku kajītes iznāca ārste Luma Lasvi un biologs Eons Tāls. Ergs Noors piesteidzās viņiem klāt.

— Nīza?

— Dzīva, bet…

— Mirst?

— Pagaidām ne. Tikai smagi paralizēta. Skartas mugurkaula smadzenes, parasimpātiskā sistēma[15], asociatīvie un jutekļu centri. Elpošana vienmērīga, tomēr ārkārtīgi palēnināta. Sirdsdarbība — viens sitiens simt sekundēs. Tā nav nāve, bet pilnīgs kolapss[16], kas var ilgt nenoteiktu laiku.

— Apziņa un ciešanas izslēgtas?

— Izslēgtas.

— Absolūti? — priekšnieka asais skatiens kļuva sevišķi bargs, taču ārste neapmulsa.

— Absolūti!

Ergs Noors palūkojās uz biologu. Tas apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Ko domājat darit?

— Gādāt par pastāvīgu temperatūru, pilnīgu mieru, vāju apgaismojumu. Ja kolapss nepastiprināsies, tad… vai nav vienalga — miegs… kaut līdz Zemei… Bet tur — nekavējoties uz Nervu strāvu institūtu. Trieciens neapšaubāmi bija elektriskas dabas. Skafandrs izrādījās bojāts trīs vietās. Labi, ka viņa gandrīz nemaz neelpoja!

— Es pamanīju caurumiņus un aizlipināju tos ar savu plāksteri, — biologs sacīja.

Ergs Noors mēmā pateicībā paspieda viņa roku.

— Tikai… — iesāka Luma, — vajadzētu pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no palielinātā smaguma… Un tai pašā laikā bažas rada ne tik daudz starta paātrinājums kā tieši atgriešanās pie normālā smaguma spēka.

— Saprotu: jūs baidāties, ka pulss vēl vairāk palēnināsies. Bet tas taču nav svārsts, kura svārstību biežums mainās atkarībā no gravitācijas lauka intensitātes.

— Organisma impulsu ritms pakļaujas vispār tiem pašiem likumiem. Ja sirdsdarbība palēnināsies kaut vai divkārt — līdz vienam sitienam divsimt sekundēs, smadzenes saņems pārāk maz asiņu un…

Ergs Noors iegrima domās.

Viņa līdzstrādnieki pacietīgi gaidīja.

— Vai nevarētu rast izeju, ja organismu pakļautu paaugstinātam spiedienam skābekļa bagātinātā atmosfērā? — priekšnieks nedroši jautāja un, ieraudzījis biedru apmierinātos smaidus, tūlīt saprata, ka doma pareiza.

Zem Eona melnajām ūsām pazibēja līdzeni, balti zobi, un tūdaļ viņa skarbā seja kļuva bezbēdīgi jautra.

— Kaut arī nesamaņā, Nīza paliks dzīva, — ārste atviegloti uzelpoja. — Mēs iesim gatavot kameru. Es gribu pielāgot Zirdai domāto silikola vitrīnu. Tajā pietiks vietas hidrauliskajam krēslam, ko starta laikā izmantosim kā gultu. Kad paātrinājuma slodze atkritīs, iekārtosim Nīzu galīgi.

— Tiklīdz būsiet sagatavojušies, ziņojiet uz centrālo komandpunktu. Mēs nekavēsimies vairs ne mirkli. Pietiek melnās pasaules tumsas un smaguma!…

Ļaudis aizsteidzās uz dažādām kuģa telpām, kā nu kurš cīnīdamies ar melnās planētas drausmīgo pievilkšanas spēku.

Drīz atskanēja starta signālu uzvarošā melodija.

Astronauti jutās tik viegli un atraisīti kā vēl nekad. Visi ieslīga sēdekļu mīkstajos apkampienos. Taču startēt no smagās planētas bija ļoti grūti un bīstami. Kuģa atraušanai nepieciešamais paātrinājums tuvojās cilvēka izturības robežai, un navigatora visniecīgākā kļūda varēja novest pie ekspedīcijas bojā ejas.

Planetārajiem dzinējiem apdullinoši kaucot, Ergs Noors virzīja zvaigžņu kuģi tangenciāli pret apvārsni. Augošā smaguma ietekmē hidraulisko sēdekļu sviras noliecās aizvien zemāk. Vēl mazliet — sviras nolieksies līdz galam, un tad paātrinājuma spiediens kā milzu veseris sašķaidīs cilvēku trauslos kaulus. Ekspedīcijas priekšnieka rokas uz vadības pults kļuva neciešami smagas. Bet spēcīgie pirksti darbojās, un «Tantra», aprakstot slaidu loku, cēlās no blīvās tumsas pretim bezgalības dzidrajam melnumam. Ergs Noors nenovērsa acis no līmeņrāža sarkanās svītras — tā svārstījās tuvu nullpunktam, apliecinot, ka raķete ik brīdi var nosvērties lejup. Smagā planēta joprojām nebija izlaidusi «Tantru» no sava gūsta. Ergs Noors nolēma ieslēgt anamezona dzinējus, kas spēja pacelt zvaigžņu kuģi no jebkuras planētas. Džinkstoša vibrācija lika kuģim ietrīcēties. Sarkanā svītra palēcās dažus desmitus milimetru uz augšu. Vēl tikai mazliet…

Pēkšņi ekspedīcijas priekšnieks ieraudzīja periskopā, ka «Tantra» pārklājas ar plānu zilganas liesmas kārtu, kas lēni aizplūst gar kuģa korpusu. Atmosfēra palikusi aiz muguras! Saskaņā ar supravadāmības likumu palikušajām elektriskajām strāvām izplatījumā bija jānoplūst taisni gar kuģa sienām.

Zvaigznes atkal kļuva par gaismas adatām, un «Tantra» atbrīvojusies aizlidoja aizvien tālāk no briesmīgās planētas. Neciešamais pievilkšanas spēka slogs samazinājās ar katru sekundi. Astronautu ķermeņi kļuva arvien vieglāki. Drīz savu skanīgo dziesmu atsāka mākslīgās gravitācijas aparāts. Pēc daudzām melnās planētas drausmīgā smaguma apstākļos pavadītajām dienām parastais Zemes pievilkšanas spēks šķita neaprakstāmi niecīgs. Cilvēki pielēca kājās. Ingrīda, Luma un Eons aiz prieka sagriezās fantastiski sarežģītā un stiaujā dejā. Taču pēc brīža iestājās neizbēgamā reakcija, un «Tantras» apkalpes lielākā daļa devās atpūsties, lai īsā miegā pilnīgi atgūtu spēkus. Nomodā palika tikai Ergs Noors, Pels Lins, Purs Hiss un Luma Lasvi. Vajadzēja aprēķināt tādu pagaidu kursu, lai kuģis, aprakstot milzīgu loku perpendikulāri visai T zvaigznes sistēmas rotācijas plaknei, nokļūtu brīvajā starpzvaigžņu telpā un pie tam neskartu šīs sistēmas meteorītu un ledus joslas. Tikai pēc tam kuģim varēja piešķirt normālo ātrumu un uzsākt ilgstošo darbu, lai aprēķinātu īsto kursu.

Piecdesmit piecas stundas kuģa sienas dūca no anamezona dzinēju vibrācijas. Beidzot skaitītāji rādīja, ka «Tantras» ātrums — deviņsimt septiņdesmit miljoni kilometru stundā — jau tuvojas drošības robežai. Attālums no dzelzs zvaigznes diennaktī palielinājās vairāk nekā par divdesmit miljardiem kilometru.

Grūti aprakstīt atvieglojuma sajūtu, kas pārņēma trīspadsmit ceļotājus pēc visa pieredzētā un pārciestā: mirušās planētas, bojā gājušā «Algoraba» un drausmīgās melnās saules. Taču atbrīvošanās prieks bija nepilnīgs: četrpadsmitā apkalpes locekle — Nīza Krita, ieslīgusi nāvei līdzīgā miegā, nekustīgi gulēja īpašā slimnieku kajītes nodaļā…

Piecas sievietes — Ingrīda, Luma, otrā elektronikas inženiere, ģeoloģe un ritmiskās vingrošanas skolotāja Jone Mare, kas veica arī pārtikas sadalītājas, gaisa operatores un zinātnisko materiālu kolektores pienākumus, — bija sapulcējušās it kā uz senlaicīgu bēru ceremoniju. Nīzas ķermeni apguldīja uz bieza paklāja, ko sievietes bija sašuvušas no vismīkstākajiem Vidusjūras sūkļiem. Paklāju novietoja uz gaisa spilvena un ieslēdza sārtā silokola kupolā. Precīza ierīce — termobarooksistats — spēja gadiem ilgi uzturēt nepieciešamo temperatūru, spiedienu un gaisa režīmu apaļā kupola iekšienē. Mīksti gumijas izciļņi saturēja Nīzas ķermeni vienā un tai pašā stāvoklī, kuru ārste gribēja mainīt reizi mēnesī. Vislielākās rūpes viņai sagādāja nekrotiski izgulējumi, kas varēja rasties pilnīgā nekustīguma apstākļos. Tāpēc Luma nolēma pati uzraudzīt Nīzas ķermeni un uz vienu vai diviem gadiem atteikties no ilgstoša miega. Katalepsija nepārgāja. Ārstei izdevās vienīgi paātrināt Nīzas pulsu līdz vienam sitienam minūtē. Lai cik mazs bija šis sasniegums, tas tomēr ļāva samazināt plaušām kaitīgo skābekļa koncentrāciju.

Bija aizritējuši čeiri mēneši. Zvaigžņu kuģis lidoja pa precīzi aprēķinātu kursu, neskarot brīvo meteorītu joslas. Piedzīvojumu un pārmērīgā darba nomocītā apkalpe iegrima septiņu mēnešu miegā. Šoreiz nomodā palika nevis trīs, bet četri cilvēki. Dežurantiem Ergam Nooram un

Pūram Hisam pievienojās ārste Luma Lasvi un biologs Eons Tāls.

Ekspedīcijas priekšnieks, kas bija atradis izeju no viskļūmīgākā stāvokļa, kādā Zemes zvaigžņu kuģim jebkad gadījies nokļūt, jutās ļoti vientuļš. Četri lidojuma gadi, kas vēl šķīra «Tantru» no Zemes, pirmo reizi likās bezgala gari. Viņš netaisījās mierināt sevi ar ilūzijām. Tikai uz Zemes bija cerības izglābt Nīzu.

Ergs Noors ilgi atlika to, ko citos apstākļos būtu izdarījis jau otrajā dienā pēc starta, proti, «Buras» stereofilmu apskati. Viņš gribēja kopā ar Nīzu redzēt un dzirdēt pirmās vēstis no Zemes vasaras nakšu zilās zvaigznes brīnum skaistajām planētām. Lai tad kopā aЈ viņu īstenotu visu laikmetu drosmīgākos un romantiskākos sapņus — atklātu jaunas zvaigžņu pasaules — cilvēces nākamās apmetnes kosmosā…

Filmas, ko uzņēma astoņu parseku attālumā no Saules pirms astoņdesmit gadiem un ko pēc tik ilga laika atrada nenoslēgtajā kuģi uz T zvaigznes melnās planētas, bija lieliski saglabājušās. Drīz pussfēriskais stereoekrāns pārcēla četrus skatītājus no «Tantras» uz turieni, kur augstu pāri galvām mirdzēja zilā Vega.

Atri mijās īsi sižeti — aizvien lielāks auga žilbinoši zilais spīdeklis, un pa starpām ievijās kadri no kuģa dzīves. Lūk, pie skaitļošanas mašīnas strādā pavisam * jauns ekspedīcijas priekšnieks, bet novērojumus veic vēl jaunāki astronomi. Lūk, obligātās ikdienas sporta nodarbības un dejas, kurās ekspedīcijas dalībnieki sasnieguši akrobātisku meistarību. Zobgalīga balss paskaidroja, ka visā ceļā uz Veģu pirmo vietu paturējusi bioloģe. Tiešām, meitene ar īsiem, gandrīz linu baltiem matiem un lieliski attīstītu ķermeni neatdarināmi viegli un graciozi izpildīja vissarežģītākos vingrojumus.

Raugoties pussfēriskajā ekrānā, kur cits pēc cita parādījās spilgti attēli, kas bija pilnīgi saglabājuši dabiskās krāsas, neviļus aizmirsās, ka šos jautros, enerģiskos astronautus sen aprijuši dzelzs zvaigznes riebīgie nezvēri.

Skopā ekspedīcijas hronika drīz bija galā. Projekcijas aparāta gaismas pastiprinātāji sāka skaļi dūkt — violetais spīdeklis liesmoja tik nevaldāmi, ka pat šeit Vegas attēls piespieda cilvēkus uzlikt aizsargbrilles. Milzīgā,

stipri saplakusi zvaigzne, kā diametra, tā masas ziņā turpat trīs reizes lielāka par Sauli, trakā ātrumā griezās ap savu asi. Tās ekvatoriālais ātrums bija trīssimt kilometru sekundē. Neaprakstāmi spilgta gāzes lode, kuras virskārta sakarsusi līdz vienpadsmit tūkstošiem grādu, pāri miljoniem kilometru izpleta pērļaini sārtus uguns spārnus. Vegas stari kā teiksmaini šķēpi traucās izplatījumā. Šķita, ka tie noslauka un sadragā visu, kas gadās ceļā. Šo staru neciešamajā spožumā slēpās zvaigznes tuvākā planēta. Bet nekādi Loka pasaulēs radīti kuģi nespēja ienirt šādā liesmu jūrā.

Fotogrāfiskos attēlus nomainīja mutvārdu ziņojums par ekspedīcijas novērojumiem. Uz ekrāna parādijās stereometrisku rasējumu līnijas, kas iezīmēja Vegas pirmās un otrās planētas izvietojumu. «Burai» neizdevās tuvoties arī otrajai planētai, kuru no centrālā spīdekļa šķīra simt miljoni kilometru.

Milzīgas protuberancesuzšaudamās no zvaigznes atmosfēras — caurspīdīgā violeto liesmu okeāna, izstiepa telpā savas svilinošās rokas. Vegas enerģija bija tik liela, ka zvaigzne izstaroja galvenokārt visspēcīgākos — spektra violetās un neredzamās daļas kvantus[17]. Pat raugoties caur trīskāršu filtru, tā šķita drausmīgi nereāla, kā tikko saskatāms un tomēr nāvējošs rēgs… Pārvarot spīdekļa gravitāciju, izplatījumā laiku pa laikam sacēlās gaismas vētras, kuru tālās atbalsis bīstami svaidīja «Buru». Kosmisko staru un cita veida cieto izstarojumu skaitītāji atteicās darboties. Droši aizsargātā kuģa iekšienē sāka pieaugt kaitīgā jonizācija. Ekspedīcijas dalībnieki varēja tikai minēt, cik milzīga staru enerģija tur, aiz kuģa sienām, neganti lauzās tukšumā, cik daudzus kvintiljonus kilovatu daba nelietderīgi izšķieda.

«Buras» priekšnieks piesardzīgi tuvināja zvaigžņu kuģi trešajai planētai, ko aptvēra tikai plāna, caurspīdīga atmosfēra. Acīm redzot zilās zvaigznes ugunīgā

Protuberances — sakarsētu gāzu izvirdumi, kas 110 zvaigznes (piemēram, no Saules) virsmas tiek izsviesti milzīgā attālumā.

Elpa bija aizpūtuši vieglo gāzu apvalku, kas tagad izveidoja lielās planētas ēnas pusē garu, vāji mirdzošu asti… Indīgi fluora un oglekļa oksīda izgarojumi, inerto gāzu blīvums — šādā atmosfērā neviena Zemes radība nespētu dzīvot ne mirkli.

No planētas dzīlēm izspraucās asas, šķautnainas virsotnes un stāvas, robotas sienas — milzīgas akmens masas, sarkanas kā tikko cirstas brūces un melnas kā bezdibeņi. Negantu viesuļvētru appūstajās vulkānisko iežu plakankalnēs zaigoja iegruvumi un plaisas, kurās pa asiņainām uguns dzīslām plūda nokaitēta magma.

Augstu uzvijās biezi pelnu mākoņi, kas planētas apgaismotajā pusē šķita žilbinoši zili, bet ēnas pusē — necaurredzami melni. Gigantiski, tūkstošiem kilometru gari zibeņi šaudījās visos virzienos, liecinot, ka elektrība piesātinājusi nedzīvo atmosfēru.

Milzīgās, violetās saules draudīgais rēgs, melnas debesis, ko pa pusei aizsedza pērļaini zaigojošs vainags, bet lejā uz planētas — sārtas, kontrastainas ēnas mežonīgajā klinšu haosā, ugunīgas plaisas, krokas un riņķi, nemitīga zaļo zibeņu mirga…

Stereoteleskopi uztvēra un elektronu filmas pierakstīja visu to ar aukstu, necilvēcisku precizitāti.

Taču pie aparātiem stāvēja dzīvas būtnes, un ceļotāji, dabiski, izjuta viņu protestu pret inertās matērijas nejēdzīgi postošo spēku šai naidīgajā trakojošas kosmiskas uguns pasaulē. Fantastiskās ainavas hipnotizētie cilvēki priecīgi saskatījās, kad balss reproduktorā paziņoja, ka «Bura» dodas uz ceturto planētu.

Pēc dažām sekundēm zvaigžņu kuģa ķīļa teleskopos parādījās Vegas pēdējā, ārējā planēta, kas bija gandrīz tikpat liela kā Zeme. «Bura» sāka strauji nolaisties. Acīm redzot ceļotāji bija nolēmuši.par katru cenu izpētīt pēdējo planētu, izmantot pēdējo iespēju atklāt pasauli, ja arī ne brīnišķīgu, tad vismaz derīgu apdzīvošanai.

Ergs Noors neviļus atzīmēja, ka domās lietojis piekāpīgo vārdiņu «vismaz»… To pašu savā laikā droši vien darīja arī «Buras» ļaudis, aplūkojot planētu spēcīgos teleskopos.

«Vismaz!…» Sai vienā vārdā bija ietverta atteikšanās no sapņa par Vegas brīnum skaistajām pasaulēm, par kosmosa dzīlēs apslēptām pērlēm, kuru dēļ Zemes cilvēki labprātīgi panesa četrdesmit piecu gadu ilgu ieslodzījumu zvaigžņu kuģī un vairāk nekā uz sešdesmit gadiem atstāja dzimto planētu.

Bet šobrīd, aizrautīgi skatīdamies ekrānā, Ergs Noors par to nedomāja. Kopā ar «Buras» apkalpi viņš it kā lidoja pāri neiedomājami tālajai planētai. Tiem — bojā gājušajiem un šiem — dzīvajiem ceļotājiem par lielu apbēdinājumu planēta izrādījās līdzīga Zemes tuvākajam kaimiņam Saules sistēmā — Marsam, ko astronauti pazina jau kopš bērnības. Tas pats plānais, caurspīdīgais gāzu apvalks ar zaļgani melnām, allaž skaidrām debesīm, tā pati līdzenā tuksnešaino kontinentu virsma ar pussagruvušu kalnu paliekām. Tikai uz Marsa naktīs valdīja stindzinošs aukstums un diennakts temperatūra krasi svārstījās. Tur bija sekli, milzīgām peļķēm līdzīgi purvi, kas izžuva gandriz pavisam sausi, trūcīgs, rets lietus vai sarma un izmirstoša dzīvība — sīki augi un dīvaini, kūtri dzīvnieki, kas mūža lielāko daļu pavadīja, ierakušies augsnē.

Seit turpretim zilās saules gavilējošās liesmas sakarsēja planētu tādā mērā, ka tā viscaur atgādināja Zemes svelmainākos tuksnešus. Ūdens tvaiki niecīgā daudzumā pacēlāsgaisa apvalka augšējos slāņos, bet milzīgos līdzenumus apēnoja tikai konvekcijas strāvu virpuļi, kas nemitīgi satrauca atmosfēru. Arī šī Vegas planēta, tāpat kā pārējās, ļoti ātri griezās ap savu asi. Naktīs atdziestot, ieži sadrupa un kalni pakāpeniski pārvērtās smilšu klajumos. Oranžas, violetas, zaļas, zilganas vai žilbinoši baltas smiltis klāja visu planētu milzīgiem plankumiem, kas no tālienes izskatījās pēc jūrām vai fantastisku augu biezokņiem. Noārdīto kalnu grēdas, daudz augstākas nekā uz Marsa, bet tikpat nedzīvas, sedza spoži melna vai brūna garoza. Zilās saules ultravioletais izstarojums sadrupināja minerālus un iztvaicēja vieglos elementus.

Gaišie, smilšainie līdzenumi, šķiet, paši izdvesa uguni. Ergs Noors atcerējās, ka senos laikos, kad ar zinātni nodarbojās nevis Zemes iedzīvotāju vairākums, bet tikai niecīga ļaužu grupa, rakstnieki un mākslinieki sapņoja par citu planētu cilvēkiem, kas pielāgojušies dzīvei paaugstinātas temperatūras apstākļos. Tas bija dzejiski, skaisti un stiprināja ticību cilvēka varenībai. Tālu planētu ļaudis, kas zilo sauļu liesmainajā elpā sagaida savus brāļus no Zemes!… Daudzus, to skaitā arī Ergu Nooru, bija dziļi saviļņojusi glezna, kas glabājās dienvidu apdzīvotās joslas austrumu centra muzejā. Ugunīgi sarkanu smilšu līdzenums pie apvāršņa tīts dūmakā, pelēkas, svelmainas debesis un zem tām — termiskos skafandros tērptas figūras, kas met neiedomājami asas, zilganmelnas ēnas. Cilvēki sastinguši dinamiskās izbrīna pozās gandrīz līdz baltkvēlei nokaitētas metāliskas celtnes priekšā. Blakus — gluži kaila sieviete ar atraisītiem, sarkaniem matiem. Viņas gaišā āda zaigo žilbinošajā gaismā spožāk par smiltīm, bet violetās un sarkanās ēnas vēl spilgtāk izceļ lokanā, slaidā stāva daiļās līnijas, kas it kā simbolizē dzīvības uzvaru pār kosmosa stihijām.

Drosmīgs, tomēr pilnīgi nereāls sapnis, nesavienojams ar bioloģiskās attīstības likumiem, kas tagad, Loka ērā, izzināti daudz dziļāk nekā toreiz, kad tika radīta glezna.

Ergs Noors nodrebēja, kad planētas virsma uz ekrāna sāka strauji tuvoties. Nezināmais astronauts vadīja «Buru» aizvien tuvāk planētai. Nelielā attālumā pavīdēja smilšaini konusi, melnas klintis un zaļi spīguļojošu kristālu lauki. Zvaigžņu kuģis metodiski, vītni pēc vītnes, pārlidoja planētu no pola līdz polam. Nekādu pazīmju, kas liecinātu par ūdens vai kaut visprimitīvāko augu esamību…

Skumja vientulības sajūta pārņēma ļaudis pie ekrāna. Likās, viņi paši aizmaldījušies nedzīvajās tālēs un nokļuvuši zilās zvaigznes liesmu varā… Ergs Noors asi izjuta «Buras» apkalpes cerības un rūgto vilšanos, veltīgi meklējot kaut iznīkušas dzīvības pēdas. Cik pazīstami katram, kas lidojis uz neapdzīvotām planētām, kur nav ūdens un atmosfēras, šie spraigie meklējumi, kad ik brīdi liekas, ka esi atklājis bojā gājušu ēku vai pilsētu drupas, kuras patiesībā ir tikai nedzīvu klinšu masīvi un plaisas nemūžam dzīvības neskartās kalnu kraujās!

Uz ekrāna strauji slīdēja garām nokveldētā, negantu viesuļu uzvandītā planētas virsma, kurā nemanīja pat niecīgu ēnas plankumiņu. Apzinādamies sava ilgi lolota sapņa sabrukumu, Ergs Noors centās saprast, kā varēja izveidoties tik nepareizs priekšstats par zilās zvaigznes nosvilinātajām planētām.

— Mūsu brāļi būs vīlušies, kad uzzinās to, — biologs, pievirzījies priekšniekam, klusi teica. — Tūkstošiem gadu Zemes cilvēki lūkojās uz Veģu. Ziemeļu puslodes vasaras naktīs visi jaunieši, mīlētāji un sapņotāji vērās debesīs. Vega, spilgta un zila, vasarās stāv gandrīz zenītā — kā gan ļaudis varēja nejūsmot par šo spīdekli? Jau pirms tūkstošiem gadu cilvēce zināja samērā daudz par zvaigznēm. Bet dīvainā kārtā ļoti ilgi neviens neiedomājās, ka gandrīz katra ar spēcīgu magnētisku lauku apveltīta, lēni rotējoša zvaigzne rada planētas, tāpat kā gandrīz katra planēta — pavadoņus. Cilvēki nezināja šo likumu, bet sapņoja par brāļiem citās pasaulēs un vispirms uz Vegas — zilās saules. Atceros tulkojumā no kādas senas valodas burvīgas vārsmas par zilās zvaigznes dievišķīgajiem ļaudīm.

— Sevišķi neatlaidīgi es sāku domāt par Veģu pēc «Buras» ziņojuma, — priekšnieks pievērsās Eonam Tālam. — Skaidrs, ka gadu tūkstošu ilgas pēc tālām, skaistām pasaulēm aizmigloja acis ne tikai man, bet arī daudziem saprātīgiem, nopietniem cilvēkiem.

— Kā jūs tagad atšifrēju «Buras» ziņojumu?

— Ļoti vienkārši. «Vegas četras planētas ir pilnīgi neapdzīvotas. Nav nekā skaistāka par mūsu Zemi. Kāda laime būs atgriezties!»

— Jums taisnība! — biologs iesaucās. — Kāpēc tas agrāk neienāca nevienam prātā?…

— Varbūt arī ienāca, tikai ne mums, astronautiem. Un, domājams, arī ne Padomei. Bet tas dara mums godu, jo dzīvē uzvar sapņotāju drosme un nevis skeptiķu mazdūšība!

Tikko uz ekrāna beidzās planētas aplidojums, «Buras» izsūtītā automātiskā stacija pārraidīja ziņas par fizikālajiem apstākļiem uz svešās pasaules virsmas. Pēc tam atskanēja spēcīgs sprādziens — tika nomesta ģeoloģiskā bumba zvaigžņu kuģi sasniedza milzīgs minerālo daļiņu mākonis. Sūkņi kaukdami ierāva putekļus uzņemšanas kanālu filtros. Svelmainās planētas smiltāju un kalnu minerāli, saspridzināti smalkā pulverī, ieplūda silikola ampulās, bet atmosfēras augšējo slāņu gaiss — kvarca balonos. «Bura» devās atpakaļ trīsdesmit gadu ilgā ceļā, kuru nobeigt tai nebija lemts. Tagad cits zvaigžņu kuģis nesa Zemei visu, ko ar tik lielām pūlēm, pacietību un drosmi izdevies iegūt bojā gājušajiem ceļotājiem…

Ierakstu turpinājumu — sešas spoles ar novērojumiem — sīki izstudēs Zemes astronomi un svarīgākos datus pēc tam pārraidīs Lielajam Lokam.

Noskatīties filmas par «Buras» turpmāko likteni, bet it sevišķi noklausīties pēdējo traģisko skaņu lenti nevienam negribējās. Pārāk svaigi atmiņā vēl bija pašu pārdzīvojumi. So materiālu izskatīšanu nolēma atlikt līdz visas apkalpes kārtējai atmodai. Dežuranti devās īslaicīgā atpūtā, un priekšnieks palika viens pie vadības pults.

Ergs Noors vairs nedomāja par sabrukušajām sapņu pilīm. Viņš centās novērtēt rūgtās zināšanu druskas, par kurām cilvēcei nācās samaksāt ar divu ekspedīciju — «Buras» un «Tantras» —ārkārtīgajām pūlēm un upuriem. Bet varbūt tikai liela vilšanās dara sasniegumus rūgtus?

Pirmo reizi Ergs Noors iedomājās dzimto planētu kā neizsmeļamu gara bagātību krātuvi. Miljardiem izsmalcinātu, zinību alkstošu cilvēku atbrīvoti no smagām rūpēm un stihiju vai primitīvās sabiedrības radītām briesmām. Tiesa, agrākās ciešanas, meklējumi, neveiksmes, kļūdas un vilšanās nav izzudušas ari tagad, L.oka laikmetā. Tās tikai paceltas augstākā pakāpē — zinātnē, mākslā un celtniecībā, kur izpaužas cilvēka radošais gars. Vienīgi zināšanas un radošs darbs atpestījuši Zemi no bada šausmām, pārapdzīvotības, lipīgām slimībām, kaitīgiem dzīvniekiem, pasargājuši no kurināmā izsīkšanas un derīgu elementu trūkuma, glābuši cilvēkus no nīkuļošanas un priekšlaicīgas nāves. Arī tās zināšanu drumslas, ko atvedīs «Tantra», papildinās vareno domu lavīnu, kas ar katru gadu desmitu sper jaunu soli uz priekšu sabiedrības pilnveidošanā un dabas izzināšanā!

Ergs Noors atvēra «Tantras» ceļojuma žurnāla seifu un izņēma kārbiņu ar spirāliskā zvaigžņu kuģa metālu, kas bija iegūts uz melnās planētas. Smagā, debeszilā lauska cieši iegulās delnā. Ergs Noors zināja, ka mūsu Saules sistēmā, kā ari tuvāko zvaigžņu pasaulēs šāda metāla nav. Lidz ar vēsti par Zirdas bojā eju tā, šķiet, ir svarīgākā ziņa, ko viņi nogādās Zemei un Lielajam Lokam…

Dzelzs zvaigzne atrodas samērā netālu no Saules, un speciāli sagatavotai ekspedīcijai tagad, pēc «Buras» un «Tantras» pieredzes, melnā planēta nebūs vairs bīstama, lai cik drausmīgi melno krustu un medūzu pulki arī mitinātos šajā mūžīgās tumsas valstībā. Spirāldisku viņi atvēra neveiksmīgi. Ja nevajadzētu tik ļoti steigties, viņi droši vien jau toreiz būtu sapratuši, ka gigantiskā vītņveida caurule ir zvaigžņu kuģa dzinēju sistēmas daļa.

Ekspedīcijas priekšnieka atmiņā vēlreiz uzausa pēdējās, liktenīgās dienas notikumi: pašaizliedzīgā Nīza ar savu ķermeni sargāja viņu, kas bija nevarīgi saļimis briesmoņa tuvumā. Tikai īsu laiku ziedēja meitenes skaidrā milestiba, kurā seno Zemes sieviešu cēlā uzticība apvienojās ar jaunā laikmeta atklātību un gudro drosmi…

Purs Hiss nedzirdami ienāca centrālajā komandpunktā, lai nomainītu priekšnieku. Ergs Noors devās uz bibliotēku-laboratoriju un no turienes nevis pa kuģa vidējās daļas gaiteni uz guļamtelpām, bet gan tieši uz slimnieku kajīti.

Izkliedētā dienas gaismā laistījās silikola skapji ar medikamentiem un instrumentiem, metāliski spīguļoja rentgena aparāti, mākslīgās asinsriņķošanas un elpošanas ierīces. Ekspedīcijas priekšnieks atbīdīja blīvo aizkaru, kas sniedzās līdz pašiem griestiem, un iegāja īpašā nodalījumā, kur valdīja dziļa krēsla. Vājā, mēnesnīcai līdzīgā gaisma silikola sārtajā kristālā ieguva tikami siltu nokrāsu. Divi tiratroni, kas bija ieslēgti, lai novērstu pēkšņa kolapsa briesmas, tikko dzirdami klikšķēja, stimulēdami paralizētās meitenes sirdsdarbību. Aiz sārti sudrabainas gaismas pielietā kupola sienām Nīza likās iegrimusi saldā miegā. Senču veselīgā, tīrā un sātīgā dzīve simt paaudžu laikā bija noslīpējusi līdz augstai mākslinieciskai pilnībai sievietes ķermeņa— Zemes daiļākā radījuma — spēcīgās, lokanās formas.

Cilvēki sen zināja, ka liktenis piešķīris viņiem planētu ar milzīgu ūdens bagātību. Ūdens veicināja varenas augu valsts izveidošanos, bet tā savukārt radīja milzīgus nesaistīta skābekļa krājumus. Tad neatturami sāka attīstīties dzīvnieku valsts, kas simtu miljonu gados pakāpeniski pilnveidojās, līdz beidzot parādījās domājoša būtne — cilvēks. Dzīvības attīstības vēstures gigantiskā pieredze neskaitāmās planētu sistēmās neapstrīdami pierādījusi: jo grūtāks un garāks ir aklās evolucionārās izlases ceļš, jo pilnīgākas kļūst augstāko, domājošo būtņu formas, jo smalkāk, mērķtiecīgāk tās piemērojas apkārtējās vides apstākļiem, dzīves prasībām. Un, lūk, taisni šo mērķtiecību mēs saucam par skaistumu.

Viss esošais kustas un attīstās pa spirāli. Domājot par dzīvības un it īpaši par cilvēku sabiedrības attīstību, Ergs Noors uzskatāmi iztēloja sev šo grandiozo vispārējās augšupejas spirāli. Jo smagāki bioloģisko mašīnu — organismu dzīves un darba apstākļi, jo grūtāks sabiedrības attīstības ceļš, jo ciešāk sagriezta augšupejas spirāle un blīvāks vītņu sakārtojums, — jo lēnāks ir attīstības process un jo vairāk standartizētas, līdzīgas formas tas rada.

Viņš veltīgi dzinies pēc brīnišķīgajām zilo zvaigžņu planētām un aplami mācījis Nīzu! Cilvēks nelido uz jaunām pasaulēm, lai atklātu neapdzīvotas planētas, uz kurām gluži nejauši, dabas untumu dēļ, izveidojušies labvēlīgi apstākļi, bet gan pārdomāti, plānveidīgi, soli pa solim virzās uz priekšu pa visu Galaktikas zaru, lai vairotu atziņas un darītu dzīvi skaistu… kā Nīza…

Dziļās skumjās Ergs Noors pēkšņi noslīga uz ceļiem pie sārtā silikola sarkofaga. Meitene, šķiet, nemaz neelpoja. Viņas plaksti bija cieši aizvērti, un garās skropstas meta violetas ēnas uz vaigiem. Starp pusatvērtajām lūpām vizēja baltie zobi. Kreisajā plecā, pie elkoņa locītavas un uz kakla iezīmējās bāli zilgani plankumi — nezvēra elektrisko triecienu pēdas.

— Vai redzi, vai jel atceries ko savā miegā? — Ergs Noors, dziļi saviļņots, jautāja un tai pašā brīdī juta, ka viņa griba kļūst mīkstākā par vasku, ka sažņaudzas krūtis un pietrūkst elpas.

Ekspedīcijas priekšnieks tā saspieda sakļautos pirkstus, ka tie kļuva zilgani. Viņš centās iedvest Nīzai savas domas, savu kvēlo aicinājumu: dzīvo un esi laimīga! Bet rudmatainā meitene palika nekustīga kā sārta marmora statuja, kas tikai atveido dzīvu modeli.

Ārste Luma Lasvi nemanāmi ienāca slimnieku kajītē un tūdaļ sajuta cita cilvēka klātbūtni. Piesardzīgi atbīdījusi aizkaru, viņa ieraudzīja ceļos noslīgušo priekšnieku, kas bija sastindzis kā piemineklis tiem miljoniem vīriešu, kuriem nācies apraudāt savas mīļotās. Ne jau pirmo reizi ārste sastapa šeit Ergu Nooru, un viņas sirdī pamodās skaudrs žēlums. Kad priekšnieks drūmi piecēlās, Luma steigšus piegāja viņam klāt un satraukti pačukstēja:

— Man jārunā ar jums.

Ergs Noors pamāja ar galvu un, piemiedzis acis, iegāja slimnīcas priekštelpā. Viņš neapsēdās uz piedāvātā krēsla, bet palika stāvot, atspiedies pret izstarotāja statni. Lai smeltos drosmi gaidāmajai sarunai, Luma Lasvi izslējās visā savā nelielajā augumā. Priekšnieka skatiens tomēr neļāva viņai sagatavoties.

— Jūs zināt, — ārste nedroši iesāka, — ka mūsdienu neiroloģija izpētījusi emociju rašanos tiklab cilvēka apziņā, kā arī zemapziņā. Un pat zemapziņu izdodas ietekmēt ar medikamentiem, ievadot tos senajās smadzeņu daļās, kas kontrolē organisma, tai skaitā arī nervu sistēmas un daļēji arī augstākās nervu darbības ķīmisko regulāciju.

Ergs Noors sarauca uzacis. Luma Lasvi juta, ka runā pārāk gari un izvairīgi.

— Es gribu teikt, ka medicīna spēj ietekmēt smadzeņu centrus, kuros lokalizēti spēcīgi pārdzīvojumi. Es varētu…

Erga Noora spjā pavīdēja izpratne, atplaiksnījās tikko jaušams smaids.

— Jūs varētu iedarboties uz manu mīlestību, — viņš ātri jautāja, — un līdz ar to atbrīvot mani no ciešanām?

Ārste nodūra acis.

Ergs Noors pateicīgi sniedza viņai roku un pakratīja galvu.

— Es neatteikšos no savas jūtu bagātības, lai kādas ciešanas tā man sagādātu. Ciešanas, ja vien tās nav pārmērīgas, ved uz saprašanu, saprašana — uz mīlestību. Tā noslēdzas loks. Jūs esat laba, Luma, bet nevajag!

Un ar parasto straujumu priekšnieks pazuda aiz durvīm.

Steigdamies, kā avārijas laikā, elektronikas inženieri un mehāniķi pēc trīspadsmit gadiem atkal uzstādīja centrālajā komandpunktā un bibliotēkā TVF ekrānus. Zvaigžņu kuģis bija sasniedzis joslu, kurā kļuva iespējams uztvert Zemes atmosfēras izkliedētos radioviļņus.

Dzimtās planētas balsis, skaņas, formas un krāsas uzmundrināja ceļotājus un tai pašā laikā modināja viņos nepacietību — kosmiskā ceļojuma ilgums kļuva aizvien grūtāk paciešams.

Parastajā tālo kosmisko reisu vilnī «Tantra» sauca piecdesmit septīto mākslīgo pavadoni. Kuru katru stundu varēja gaidīt atbildi no šīs varenās raidstacijas, kas saistīja Zemi ar kosmosu.

Beidzot zvaigžņu kuģa signāli sasniedza Zemi.

Visa «Tantras» apkalpe bija nomodā un pulcējās ap uztvērējiem. Trīspadsmit gadus pēc Zemes laika rēķina un deviņus atkarīgos gadus astronautiem nebija sakaru ar dzimto planētu. Tagad viņi atgriezās dzīvē un ar neremdināmu kāri uzsūca katru vārdu, kas nāca no Zemes. Vispasaules radiotīklā ļaudis apsprieda svarīgus jautājumus, kurus, kā parasti, varēja izvirzīt ikviens, kas to vēlējās.

Tā nejauši uztverts augsnes pētnieka Heba Ura priekšlikums izraisīja sešas nedēļas ilgu diskusiju un vissarežģītākos aprēķinus.

«Heba Ura priekšlikums — apspriediet!» skanēja Zemes balss. «Visi, kas domājuši un strādājuši šajā virzienā, visi, kam līdzīgi uzskati vai pretēji slēdzieni, izsakiet tos!» Cik daudz prieka sagādāja ceļotājiem šī parastā plašās apspriešanas formula! Hebs Urs bija iesniedzis Astronautikas padomei priekšlikumu sistemātiski izpētīt mums pieejamās zilo un zaļo zvaigžņu planētas. Pēc viņa domām, tās bija spēcīgu izstarojumu pasaules, kurās minerālu savienojumi, kas zemes apstākļos ir ķīmiski pasīvi, var tikt stimulēti cīņai pret entropiju,

citiem vārdiem, iegūt dzīvas matērijas īpašības. īpašas dzīvības formas, kas cēlušās no smagajiem minerāliem, būs aktīvas augstāko spektra klašu spīdekļu milzīgās temperatūras un negantās radiācijas apstākļos. Neveiksme, ko cieta ekspedīcija, kas neatrada uz Siriusa nekādu dzīvības pazīmju, pēc Heba Ura domām, bija likumsakarīga, jo šis ātri rotējošais spīdeklis ir dubultzvaigzne bez spēcīga magnētiskā lauka. Neviens neapstrīdēja Heba Ura uzskatu, ka dubultzvaigznes nevar atzīt par planētu sistēmu radītājām. Taču viņa priekšlikuma būtība izraisīja «Tantras» apkalpes aktīvu pretestību.

Ekspedīcijas astronomi Erga Noora vadībā sastādīja un nosūtīja ziņojumu, kurā bija ietverti to cilvēku secinājumi, kas pirmie redzējuši Veģu «Buras» uzņemtajā filmā.

Un Zeme ar sajūsmu uzklausīja šo vēsti no mājup lidojošā zvaigžņu kuģa.

«Tantra» izsakās pret Heba Ura ierosinātajām ekspedīcijām. Zilās zvaigznes tiešām izstaro tādu enerģijas daudzumu, kura pietiktu dzīvības radīšanai no smagajiem savienojumiem. Taču ikviens dzīvs organisms ir enerģijas filtrs, kas, izveidodams struktūru, bezgalīgi sarežģīdams vienkāršās minerālu un gāzu molekulas, darbojas pretim termodinamikas otrajam likumam jeb entropijai. Tāda ārkārtīgi sarežģīta vielas uzbūve var rasties tikai ļoti gara vēsturiska procesa rezultātā — tātad prasa fizisko apstākļu ilgstošu nemainību. Bet tieši apstākļu nemainības uz karsto zvaigžņu planētām nav, jo vareno izstarojumu virpuļos jebkurš sarežģītāks savienojums ātri iznīkst un sairst visvienkāršākajās sastāvdaļās. Tādēļ tur nav un arī nevar būt stabilu veidojumu, kaut gan minerāli iegūst visizturīgāko kristāla struktūru ar kubisku atomrežģi.

Pēc «Tantras» apkalpes domām, Hebs Urs atkārto planētu attīstības dinamiku vēl neizpratušo seno astronomu vienpusīgos spriedumus. Katra planēta zaudē savus vieglos elementus, kas aizlido telpā un izklīst. Sevišķi intensīvi šis process notiek zilo sauļu augstās temperatūras un staru spiediena apstākļos.

«Tantra» minēja virkni piemēru un ziņojuma noslēgumā apgalvoja, ka smago elementu koncentrācijas process neļauj uz zilo zvaigžņu pasaulēm izveidoties dzīvajai matērijai.

Piecdesmit septītais pavadonis pārraidīja zvaigžņu kuģa zinātnieku iebildumus tieši uz Padomes observatoriju.

Galu galā pienāca brīdis, ko nepacietīgi gaidīja Ingrīda Ditra, Keijs Bērs un, patiesību sakot, visi ekspedīcijas locekļi. «Tantra» sāka palēnināt lidojumu un, izvairīdamās no Saules sistēmas ledus joslas, tuvojās zvaigžņu kuģu stacijai uz Tritona. Milzīgais ātrums vairs nebija vajadzīgs — no Tritona, Neptuna pavadoņa, «Tantra», veicot deviņsimt miljonus kilometru stundā, sasniegtu Zemi nepilnās piecās stundās. Taču kuģa paātrināšana prasītu tik daudz laika, ka, startējis no Tritona, zvaigžņu kuģis aizjoņotu Saulei garām un atkal ielauztos tālu starpzvaigžņu telpā.

Lai veltīgi nešķiestu dārgo anamezonu un neapgrūtinātu kuģus ar smagu iekārtu, lidojumiem Saules sistēmā izmantoja raķetes ar planetārajiem jonu dzinējiem. So raķešu ātrums nepārsniedza astoņsimt tūkstošu kilometru stundā, lidojot uz iekšējām planētām, un divarpus miljona kilometru stundā — lidojot uz vistālākajām, ārējām. Parasti ceļš no Neptuna līdz Zemei ilga divarpus līdz trīs mēnešus.

Tritons, tikai nedaudz mazāks par Jupitera milzīgajiem pavadoņiem — Ganimedu, Kalisto un planētu Merkuru, bija apveltīts ar plānu atmosfēru, kas sastāvēja galvenokārt no slāpekļa un ogļskābes.

Ergs Noors nosēdināja zvaigžņu kuģi norādītajā vietā uz Tritona pola, netālu no stacijas ēkas platajiem kupoliem. Nokaines terasē, kraujas malā, tieši virs stacijas apakšzemes telpām, laistījās karantēnas ēku stikli. Seit ceļotājiem vajadzēja pavadīt piecas nedēļas pilnīgā izolācijā, kamēr kvalificēti ārsti rūpīgi pārbaudīs, vai viņu organismā nav ieperinājušies jaunu, nezināmu infekciju dīgļi. Briesmas bija pārāk lielas, lai ar tām nerēķinātos. Tāpēc visiem, kas apmeklēja citas, kaut arī neapdzīvotas planētas, nācās bez ierunām pakļauties šai procedūrai neatkarīgi no tā, cik ilgi viņi uzturējušies zvaigžņu kuģī. Arī pašus kuģus sanatorijas zinātnieki rūpīgi izmeklēja, iekams stacijas vadība deva atļauju turpināt ceļu mājup. Uz planētām, ko cilvēki jau sen bija apguvuši, kā, piemēram, uz Veneras, Marsa un dažiem asteroīdiem, karantēnas apskate notika vietējās starta stacijās pirms aizlidošanas.

Dzīvot sanatorijā bija patīkamāk nekā zvaigžņu kuģī. Te pavērās daudz plašākas iespējas — laboratorijas dažādām nodarbībām, koncertu zāles, kombinētas vannas ar elektrību, mūziku, ūdeni un viļņveida svārstībām, pastaigas vieglajos skafandros pa sanatorijas kalnaino apkārtni. Un, beidzot, no šejienes varēja uzturēt sakarus ar dzimto planētu. Sie sakari bija ne vienmēr regulāri, toties no ziņojuma izsūtīšanas līdz tā saņemšanai uz Zemes pagāja tikai četras stundas!

Ievērojot vislielāko piesardzību, uz sanatoriju pārveda arī Nīzas silikola sarkofagu. Ergs Noors un biologs Eons Tāls atstāja «Tantru» kā pēdējie. Iet bija viegli pat ar smagajām svina zolēm, ko piestiprināja pie apaviem, lai pavadoņa niecīgā pievilkšanas spēka apstākļos izvairītos no nejaušiem lēcieniem.

Nodzisa gaismekļi, kas apspīdēja nosēšanās lauku. Tritons nokļuva Saules apgaismotajā Neptuna pusē. Lai cik nespodri pelēcīga šķita Neptuna atstarotā gaisma, gigantiskās planētas milzu spogulis, ko šķīra no Tritona ne vairāk par trīssimt piecdesmit tūkstoši kilometru, izkliedēja tumsu, radīdams uz pavadoņa gaišu mijkrēsli, kas atgādināja pavasara krēslu Zemes polārajos apgabalos. Tritons riņķoja ap Neptunu pretēji planētas griešanās virzienam un aplidoja planētu no austrumiem uz rietumiem gandrīz sešās Zemes diennaktīs. Tādēļ «diena» ilga šeit apmēram septiņdesmit stundas. Sajā laikā Neptuns paspēja četras reizes apgriezties ap savu asi, un tagad pavadoņa ēna manāmi pārvietojās uz planētas miglainā diska.

Priekšnieks un biologs gandrīz vienlaikus ieraudzīja tālumā nelielu raķeti. Tas nebija zvaigžņu kuģis ar paplašinātu pakaļējo galu un augstām līdzsvara plāksnēm. Spriežot pēc smailā priekšgala un šaurā korpusa, tā varētu būt starpplanētu raķete, taču masīvais gredzens pakaļējā galā un garā vārpstveida piebūve augšā stipri atšķīra to no parastajiem šā tipa kuģiem.

— Šeit, karantēnā, ir vēl viens kuģis? — Eons neizpratnē jautāja. — Vai tad Padome būtu atteikusies no savas tradīcijas?…

— Nerīkot jaunu zvaigžņu ekspedīciju, kamēr iepriekšējā nav atgriezusies? — Ergs Noors domīgi turpināja. — Izslēgts tas nav… Savus termiņus mēs gan ieturējām, bet ziņojums, ko vajadzēja sūtīt no Zirdas, aizkavējies par diviem gadiem.

— Varbūt tā ir ekspedīcija uz Neptunu? — biologs minēja.

Nogājuši divus kilometrus, viņi sasniedza sanatoriju un uzkāpa platā terasē, ko rotāja sarkana bazalta plāksnes. Melnajās debesīs spilgtāk par visām zvaigznēm mirdzēja nelielais, no pavadoņa pola labi saskatāmais Saules disks. Nežēlīgs simt septiņdesmit grādu sals apsildītajā skafandrā nelikās bargāks par salu Zemes polārajā naktī. Lielas amonjaka vai ogļskābes pārslas lēni krita lejup nekustīgajā atmosfērā, piešķirot apkārtnei sniegaina Zemes vakara rāmo mieru.

Ergs Noors un Eons Tāls vēroja pārslu lidojumu tikpat aizgrābti kā viņu tālie senči mērenajā joslā, kuriem pirmais sniegs nozīmēja zemkopja darba cēliena beigas. Arī viņiem šis neparastais sniegs taču vēstīja darba un ceļa gaitu tuvo noslēgumu!

Neapzinātu jūtu mudināts, biologs sniedza priekšniekam roku.

— Mūsu piedzīvojumi nu ir galā. Mēs varam pateikties jums, ka esam sveiki un veseli!

Ergs Noors neviļus izdarīja noraidošu žestu.

— Vai tad visi ir veseli? Un kam jāpateicas par manu veselību?

Eons Tāls nesamulsa.

— Esmu pārliecināts, ka Nīza tiks izglābta! Šejienes ārsti grib nekavējoties uzsākt ārstēšanu. Saņemta instrukcija no Grima Sara — vispārīgo paralīžu laboratorijas vadītāja.

— Vai savainojuma raksturs jau noskaidrots?

— Pagaidām nav. Bet tas neapšaubāmi cēlies no strāvas, kas ietekmē autonomo nervu sistēmu ķīmiskās reakcijas. Atrast līdzekļus šīs strāvas neizprotami ilgstošās iedarbības iznīcināšanai nozīmē izārstēt meiteni. Un mums taču ir izdevies radīt līdzekļus pret stabilajām psihiskajām paralīzēm, ko tik daudzus gadsimtus uzskatīja par neārstējamām! Sajā gadījumā būs noticis kaut kas līdzīgs, tikai ārējā kairinājuma rezultātā. Kad pabeigs eksperimentus ar mūsu gūstekņiem, — vienalga, vai tie dzīvi vai miruši, — tad arī mana roka sāks atkal darboties.

Ekspedīcijas priekšnieks nokaunējies sarauca uzacis. Savu bēdu nomākts, viņš bija aizmirsis, cik daudz biologs darījis viņa labā. Tā neklājas pieaugušam cilvēkam! Viņš satvēra Eona roku, un divi zinātnieki senā, vīrišķīgā žestā apliecināja savas abpusējās simpātijas.

— Jūs domājat, ka melno medūzu un šī krusteniskā riebekļa nāvējošie orgāni ir vienas un tās pašas dabas? — Ergs Noors vaicāja.

— Nešaubos. Mana roka ir tam par ķīlu… — biologs atteica. — Elektriskās enerģijas uzkrāšanā un pārveidošanā izpaudusies melno radījumu — ar elektrību bagātās planētas iemītnieku pielāgošanās dzīves apstākļiem. Sie radījumi, bez šaubām, ir plēsoņas, tikai viņu upurus mēs vēl nezinām.

— Bet atcerieties, kas notika ar mums visiem, kad Nīza…

— Tā ir cita lieta. Es ilgi domāju, iekams sapratu. Līdz ar drausmīgā krusta parādīšanos atskanēja ārkārtīgi spēcīga infraskaņa, kas satrieca mūsu apziņu. Sajā melnajā pasaulē arī skaņas ir melnas, nedzirdamas. Nomācis sava upura apziņu ar infraskaņu, šis radījums to vēl ietekmē ar īpašu hipnozi, kādu mēdza lietot arī mūsu izmirušās milzu čūskas, piemēram, anakondas. Lūk, kas būtu mūs pazudinājis, ja vien Nīza…

Ekspedīcijas priekšnieks paskatījās uz tālo Sauli, kas apspīdēja arī dzimto Zemi. Saule — cilvēka mūžsenā cerība vēl no aizvēsturiskajiem laikiem, kad nevarīgs un vientuļš tas nīkuļoja nežēlīgās dabas klēpī. Saule — prāta gaismas iemiesojums, kas izkliedē tumsu un naksnīgos rēgus. Un kopš šā brīža cerību dzirksts pavadīja viņu līdz ceļojuma pēdējai stundai…

Tritona stacijas pārzinis ieradās sanatorijā pēc Erga Noora. Zeme izsauca ekspedīcijas priekšnieku, un pārziņa ierašanās karantēnas telpās nozīmēja izolācijas galu, iespēju jau vistuvākajā laikā pabeigt «Tantras» trīspadsmit gadu ilgo ceļojumu. Kad ekspedīcijas priekšnieks atgriezās, viņš šķita vēl nopietnāks nekā parasti.

— Mēs startēsim šodien pat. Mani lūdza paņemt līdz sešus cilvēkus no starpplanētu raķetes «Amata», ko atstās šeit, lai apgūtu jaunas rūdu atradnes uz Plutona. Mēs aizvedīsim ekspedīciju un materiālus, ko tā savākusi.

Sie seši pārbūvējuši vienkāršu starpplanētu raķeti un veikuši nedzirdētu varoņdarbu. Viņi ieniruši pekles dibenā — Plutona biezajā neona-metāna atmosfērā un lidojuši amonjaka sniega vētru tumsā, ik mirkli riskēdami ietriekties vienā no neskaitāmajām tēraudcietā ledus smailēm. Viņiem izdevies atrast tādu apgabalu, kur paceļas neapledojuši, kaili kalni. Plutona noslēpums beidzot atklāts — šī planēta nepieder pie mūsu Saules sistēmas. Saule kādreiz sagūstījusi to, pārvietodamās Galaktikā. Lūk, kāpēc Plutons ir daudz blīvāks nekā visas pārējās tālās planētas. Pētnieki atraduši dīvainus minerālus no gluži svešas pasaules. Bet vēl svarīgāks tas, ka vienā no kalnu virsotnēm viņi redzējuši gandrīz pilnīgi izpostītu celtņu pēdas, kas liecina par kādu neiedomājami senu civilizāciju. Iegūtie dati, protams, jāpārbauda. Būvmateriālu saprātīgā apstrādāšana vēl jāpierāda… Bet lai nu kā, veikts apbrīnojams varoņdarbs. Es lepojos ar to, ka mūsu zvaigžņu kuģis nogādās varoņus dzimtenē, un degu nepacietībā uzzināt vairāk par viņu gaitām. Karantēnas periods viņiem beidzies pirms trim dienām… — Ergs Noors apklusa, garā stāstījuma nogurdināts.

— Bet te taču ir nopietna pretruna! — Purs Hiss iesaucās.

— Pretruna — patiesības māte! — Ergs Noors mierīgi atbildēja ar vecu sakāmvārdu. — Laiks gatavot «Tantru»!

Daudzkārt pārbaudītais zvaigžņu kuģis viegli atrāvās no Tritona un aizjoņoja pa milzīgu loku perpendikulāri ekliptikas plaknei. Doties taisnā ceļā uz Zemi nevarēja:

jebkurš kuģis aizietu bojā platajā meteorītu un asteroīdu joslā, kas izveidojusies no bojā gājušās planētas — Faetona. Šī planēta kādreiz pastāvējusi starp Marsu un Jupiteru, un to saplosījis Saules sistēmas giganta milzīgais pievilkšanas spēks.

Ergs Noors nemitīgi paātrināja «Tantras» lidojumu. Viņš netaisījās vārdzināt savus pasažierus noteikumos paredzētās septiņdesmit divas dienas, bet nolēma, izmantojot zvaigžņu kuģa milzīgo jaudu, ar minimālu anamezona patēriņu sasniegt dzimto planētu piecdesmit stundās.

Zemes raidījumi, lauzdamies izplatījumā, sasniedza zvaigžņu kuģi. Planēta apsveica uzvaru pār dzelzs zvaigznes un ledainā Plutona tumsu. Komponisti atskaņoja «Tantrai» un «Amatai» par godu sacerētās simfonijas un romances.

Kosmosā viļņoja svinīgas triumfa melodijas. Marsa, Veneras un asteroīdu stacijas sauca zvaigžņu kuģi, ievijot savus akordus kopējā cieņas un sajūsmas korī.

— «Tantra», «Tantra», — beidzot atskanēja Astronautikas padomes balss, — atļaujam nosēsties Elhomrā!

Centrālais kosmodroms atradās kādreizējā Ziemeļāfrikas tuksnesī, un zvaigžņu kuģis cauri saules gaismas piestrāvotajai Zemes atmosfērai traucās tieši uz turieni.