Andromēdas Miglājs

XI NODAĻA AIZMIRSTĪBAS SALA

Brāzmainā pretvējā šķērsojot Palkas šaurumu, slīdlaiva joņoja pāri slaido viļņu galotnēm. Vēl pirms diviem tūkstošiem gadu šeit stiepās sēkļu un koraļļu rifu grēda, ko sauca par Ādama tiltu. Jaunākie ģeoloģiskie procesi bija radījuši šajā vietā dziļu ieplaku, un tumši ūdeņi viļņoja tagad pāri dzīlēm, kas šķīra trauksmaino cilvēci no rāma klusuma mīļotājiem.

Mvens Mass stāvēja pie reliņa un vērīgi lūkojās tālē, kur apvāršņa malā pakāpeniski iezīmējās Aizmirstības salas siluets. Siltā okeāna apskalotā milzu sala šķita cilvēkiem dabiska paradīze. Primitīvajos reliģiskajos priekšstatos paradīze, kā zināms, bija izredzēto pēcnāves patvērums, kura laimīgie iemītnieki nepazina ne rūpju, ne darba. Arī Aizmirstības sala deva patvērumu tiem, ko vairs nevaldzināja Lielās pasaules spraigā dzīve un visas cilvēces kopīgais jaunrades darbs.

Atgriezušies dabas klēpī, viņi pavadīja šeit klusus gadus, diendienā minot seno zemkopju, zvejnieku vai lopkopju vienmuļās takas.

Kaut gan cilvēce bija atdevusi saviem vājākajiem brāļiem lielu auglīgas zemes platību, salas primitīvā saimniecība tomēr nespēja pilnīgi apgādāt iedzīvotājus, it īpaši neražas vai citu stihisku nelaimju gadījumos, kas tik bieži mēdz piemeklēt ekonomiski mazattīstītus novadus. Tāpēc Lielā pasaule sistemātiski palīdzēja Aizmirstības salai ar saviem krājumiem.

Uz trim ostām — ziemeļrietumu, dienvidu un austrumu krastā — piegādāja konservētu pārtiku, medikamentus, bioloģiskās aizsardzības līdzekļus un citus pirmās nepieciešamības priekšmetus. Arī trīs galvenie salas pārvaldnieki dzīvoja ziemeļos, austrumos un dienvidos, un tos sauca par lopkopju, zemkopju un zvejnieku priekšniekiem.

Raudzīdamies uz zilajām kalnu virsotnēm, kas pacēlās pie apvāršņa, Mvens Mass pēkšņi jautāja sev, vai viņš nepieder pie tā dēvētajiem «vēršiem» — ļaudīm, kas vienmēr sagādājuši cilvēcei raizes un nepatikšanas. Spēcīgs un enerģisks, taču pilnīgi vienaldzīgs pret svešiem pārdzīvojumiem un ciešanām, «vērsis» domā tikai par savu vajadzību apmierināšanu. Vēl sirmā senatnē nesaticību, ciešanas un postu allaž padziļināja tieši šādi ļaudis, kas izsludināja sevi par vienīgajiem patiesības zinātājiem un uzskatīja, ka viņiem ir tiesības apspiest un izskaust jebkuru citu domāšanas un dzīves veidu. Kopš tā laika cilvēce cenšas izvairīties no jebkurām absolūtisma pazīmēm uzskatos, vēlējumos un gaumē un izturas pret «vēršiem» ar vislielāko piesardzību. Tie ir «vērši», kas, ignorējot nepārkāpjamos ekonomikas likumus, nedomājot par nākotni, dzīvo tikai pašreizējam mirklim. Tā ļaudis droši vien dzīvoja Sašķeltās pasaules ērā, kad neorganizētās saimniekošanas un karu rezultātā izlaupīja un noplicināja visu planētu. Toreiz, iekams visā pasaulē uzvarēja komunisms, izcirta mežus, sadedzināja ogļu un naftas krājumus, kuru izveidošanai bija nepieciešams simtiem miljonu gadu, saindēja gaisu ar ogļskābo gāzi un smirdošiem rūpniecības atkritumiem, iznīcināja skaistos, nekaitīgos dzīvniekus — žirafes, zebras un ziloņus. Zemi piegružoja, upes un jūru krastus piesārņoja ar naftas un ķīmisko rūpnīcu atkritumiem. Tikai radikāli iztīrījusi ūdeņus, gaisu un zemi, cilvēce piešķīra savai planētai tagadējo izskatu. Un patlaban zemeslodi var apstaigāt, pat neieskrambājot basas kājas!

Bet viņš, Mvens Mass, vēl nenostrādājis divus gadus savā atbildīgajā amatā, iznīcināja mākslīgo pavadoni, kura radīšanai bija nepieciešamas tūkstošu cilvēku pūles un visaugstākā inženieru māksla. Pazudināja četrus spējīgus zinātniekus, no kuriem ikviens ar laiku varētu kļūt par Renu Bozu… Arī pašu Renu Bozu tikko izdevās glābt. Un atkal, izraisot skaudru līdzjūtību, viņa gara acu priekšā nostājās Aizmirstības salas trimdinieka Beta Lona tēls. Pirms aizbraukšanas Mvens Mass bija iepazinies ar matemātiķa portretiem un uz visiem laikiem saglabājis atmiņā šā vīra atlētisko augumu, enerģisko seju ar masīviem žokļiem un dziļām, caururbjošām acīm.

Slīdlaivas motorists pārtrauca afrikāņa apceri.

— Krasta bangas pārāk lielas. Mums neizdosies piestāt — viļņi sit pāri molam. Vajadzēs iegriezties dienvidu ostā.

— Tas nebūs nepieciešams. Vai jums ir kāds glābšanas plostiņš? Es ielikšu tajā apģērbu un pats izpeldēšu krastā.

Motorists un stūrmanis ar cieņu palūkojās uz Mvenu Masu. Blāvi, duļķaini viļņi cits aiz cita cēlās pāri piekrastes sēkļiem un plīsdami smagām, dārdošām kaskādēm gāzās lejup. Tuvāk krastam haotiskie viļņu vāli uzvandīja jūras dibena smiltis un, sajaukuši tās ar putām, izšļāca tālu lēzenajā liedagā. No zemajiem mākoņiem smidzināja sīks, silts lietus, ko vējš jauca ar putu šļakatām. Cauri miglainajam lietus plīvuram krastā varēja neskaidri saskatīt dažus pelēkus stāvus.

Mvens Mass sāka atģērbties un iesaiņot savu tērpu. M.otorists un stūrmanis saskatījās. Lielajā pasaulē cilvēki palīdzēja cits citam un gādāja par visu sabiedrības locekļu drošību. Vienīgi tie, kas devās uz Aizmirstības salu, atteicās no kolektīvās aizbildniecības. Tomēr Mvena Masa personība iedvesa jūrniekiem tādu cieņu, ka stūrmanis nolēma brīdināt viņu par lielajām briesmām. Taču afrikānis bezrūpīgi atmeta ar roku. Tad motorists atnesa viņam mazu, hermētiski iesaiņotu paciņu.

— Te būs pārtikas koncentrātu krājums mēnesim — ņemiet!

Mvens Mass padomāja un iebāza sainīti līdz ar drēbēm ūdens necaurlaidīgā kamerā, rūpīgi aizvēra vārstuli un ar plostiņu padusē pārkāpa pāri slīdlaivas reliņiem.

— Pagriezienu! — viņš nokomandēja.

Slīdlaiva krasi sasvērās. Atsviests no kuģīša, Mvens Mass uzsāka niknu cīņu ar viļņiem. Vēl labu brīdi laivas apkalpe vēroja, kā viņš uzlido rēcošas bangas virsotnē, lai tūdaļ nogrimtu ieplakā un pēc brīža parādītos nākamā viļņa mugurā.

— Viņš tiks galā, — atviegloti sacīja motorists. — Mūs sāk ievilkt straumē. Laiks doties projām.

Iekaucās dzenskrūve, un laiva aizšāvās uz priekšu. Uz mirkli Mvena Masa tumšais stāvs vēl pavīdēja krastā un tad izzuda miglainajā lietus plīvurā.

Pa viļņu noblīvēto krastmalu nāca vairāki vīri, kuru gurnus sedza tikai šauras audekla saites. Viņi triumfēdami vilka pa smiltīm milzīgu zivi, kas neganti locījās un sita ar asti. Ieraudzījuši Mvenu Masu, zvejnieki apstājās un draudzīgi viņu sveicināja.

— Jaunatnācējs no Lielās pasaules, — viens no viņiem smaidīdams teica, — un cik lielisks peldētājs! Paliec pie mums!

Mvens Mass laipni palūkojās uz zvejniekiem, tad pakratīja galvu.

— Man būs grūti dzīvot jūras krastā, raudzīties tālē un domāt par savu zaudēto brīnišķo pasauli.

Kāds zvejnieks ar iesirmu, kuplu bārdu, ko šeit acīm redzot uzskatīja par vīrieša rotu, uzlika atnācējam roku uz pleca.

— Vai tad jūs varēja spaidu kārtā atsūtīt šurp?

Mvens Mass rūgti pasmīnēja un mēģināja izskaidrot, kādā veidā te nokļuvis.

Zvejnieks skumji un līdzjūtīgi pavērās viņā.

— Mēs nesapratīsimies. Ej uz turieni, — zvejnieks izstiepa roku uz dienvidaustrumiem, kur mākoņu plaisā parādījās zilganas kalnu virsotnes. — Ceļš ir tāls, un te nav citu pārvietošanās līdzekļu kā vien… — salinieks ar izteiksmīgu žestu norādīja uz savām muskuļotajām kājām.

Gribēdams pēc iespējas drīzāk atstāt piekrasti, Mvens Mass raiti aizsoļoja pa līkloču taciņu lēzeno uzkalnu virzienā.

Līdz salas centrālajiem apgabaliem bija jānoiet nedaudz vairāk par divsimt kilometriem, bet Mvens Mass nesteidzās. Kam gan šeit steigties? Lēni vilkās bezgala vienmuļas, derīga darba neaizpildītas dienas. Sākumā, kamēr viņš vēl nebija pilnīgi atspirdzis pēc pārciestās katastrofas, nogurušais ķermenis alka dabas glāstošā miera. Un, ja nebūtu briesmīgās zaudējuma apziņas, viņš droši vien pat justos laimīgs tuksnešaino augstieņu klusumā un karsto tropisko nakšu pirmatnīgajā tumsā.

Taču dienas sekoja dienām, un afrikānis aizvien vēl klejoja apkārt, meklēdams sirdij tīkamu darbu. Drīz vien Mvens Mass sāka ilgoties pēc Lielās pasaules. Viņu vairs neiepriecināja idiliskās ielejas, kurās cilvēki ar sentēvu paņēmieniem audzēja krāšņas augļu koku birzis, un neieaijāja dzidro kalnu strautu gandrīz hipnotiskā čalošana, kaut arī tagad viņš varēja šo strautu krastos pavadīt neskaitāmas stundas gan pusdienas saulē, gan mēnesnīcā.

Neskaitāmas… Patiesi, kam skaitīt to, kas šeit nevienam nav vajadzīgs? Laika, cik vēlies — vesels okeāns, un tomēr kāds niecīgs lielums ir šis atsevišķais, individuālais laiks!… īss un tūdaļ aizmirsts brīdis!

Tikai tagad Mvens Mass noprata, cik zīmīgs ir salas nosaukums. Aizmirstības sala — cilvēka senās dzīves, viņa egoistisko darbu un jūtu anonīmais kaps! Darbu, ko pēcnācēji aizmirsuši, jo tie kalpoja tikai personīgo vajadzību apmierināšanai, neuzlabojot sabiedrības dzīvi, neizrotājot to ar radošās domas drosmīgu lidojumu.

Apbrīnojami varoņdarbi tādējādi ieslīguši nebūtībā bez vārda un miņas.

… Salas centrālā apgabala lopkopji uzņēma afrikāni savā kopienā, un nu jau divus mēnešus viņš ganīja milzīgu gauru bifeļu baru pie kāda augsta kalna, ko salas pirmiedzīvotāji senatnē bija apveltījuši ar nejēdzīgi garu nosaukumu.

Mvens Mass ik dienas ilgi vārīja melnu putru apkvēpušā podā uz oglēm, bet pirms dažām nedēļām viņam pat nācās vākt mežā augļus un riekstus, sacenšoties ar rijīgajiem pērtiķiem, kas apmētāja viņu ar ēdamā paliekām. Tas notika pēc tam, kad viņš, rīkojoties pēc Lielās pasaules augstākās laimes principa — vispirms sagādāt prieku citiem, — kādā tuksnešainā ielejā bija atdevis diviem sirmgalvjiem savu līdzi paņemto pārtikas krājumu. Tagad viņš saprata, ko nozīmē meklēt barību tuksnešainās, neapdzīvotās vietās. Kāds neiedomājams laika patēriņš!..

Mvens Mass piecēlās un pavērās apkārt. Kreisajā pusē saule taisījās nogrimt aiz kalniem, pa labi draudoši rēgojās mežiem apaugusi kupolveida virsotne.

Lejā mijkrēšļa pelēcīgajā gaismā mirguļoja strauja upīte, ko ieskāva plūksnotu bambusu audzes. Tur, tikai dažu stundu gājiena attālumā, tropisko augu biezokņos slēpās salas senās galvaspilsētas tūkstošgadīgās drupas. Mūžamežos atradās ari citas lielākas un labāk saglabājušās, bet tikpat pamestas pilsētas. Taču līdz šim Mvens Mass par tām nebija interesējies.

Gauru bifeļi kā melni akmens bluķi gulēja tumšajā zālē. Nakts iestājās ātri. Tūkstošiem zvaigžņu iedegās dziestošajās debesīs. Astronomam ierasta tumsa. Daudzkārt redzēti zvaigznāju apveidi. Dažādu krāsu un spilgtuma spīdekļi. Arī liktenīgais Tukāns zaigoja šajās dienvidu debesīs… Bet cik vājas ir cilvēka neapbruņotās acis! Nekad vairs viņš neredzēs diženos kosmosa skatus — gigantisko galaktiku spirāles, zilās saules un mīklainās planētas. Visas šīs milzu pasaules viņam allaž būs tikai neizmērojami tālas uguntiņas. Tad jau gandrīz vienalga — vai tās ir zvaigznes vai lukturi, kas piestiprināti pie kristāliskās debesu sfēras, kā domāja senatnē. Viņa redzei tas ir gluži viss viens!

Afrikānis pielēca kājās un sameta žagarus kaudzē. Lūk, šķiltavas — vēl viens priekšmets, kas šajos apstākļos kļuvis nepieciešams. Varbūt, sekojot dažu vietējo iedzīvotāju piemēram, arī viņš drīz sāks ieelpot narkotiskus dūmus, lai paātrinātu bezgala gauso laika ritumu.

Liesmu mēles dejodamas šāvās aizvien augstāk, izkliedēja tumsu un lika nobālēt zvaigznēm. Visapkārt rāmi šņāca bifeļi. Mvens Mass domīgi raudzījās ugunī.

Vai šī gaišā planēta nav kļuvusi viņam par tumšu, drūmu māju?

Nē, viņa lepnā atteikšanās no dzīves patiesībā ir tukša un muļķīga pašpaļāvība. Viņš nepazina sevi, pienācīgi nenovērtēja savu agrāko, jaunrades piesātināto, lielisko dzīvi, nesaprata, cik stipra ir viņa mīlestība pret Čaru. Tad jau labāk dzīvot tikai vienu Lielās pasaules mērķiem veltītu stundu nekā bezjēdzīgi nīkt šeit vēl veselu mūžību!

Aizmirstības salā darbojās apmēram divsimt medicīnisku staciju. Ārsti, kas brīvprātīgi bija ieradušies no Lielās pasaules, sniedza vietējiem iedzīvotājiem viskvalificētāko medicīnisko palīdzību. Lielās pasaules jaunieši, kas ietilpa iznīcinātāju vienībās, gādāja, lai sala nekļūtu par sen likvidētu slimību vai kaitīgu dzīvnieku perēkli. Afrikānis visādi centās izvairīties no šiem cilvēkiem, jo tikšanās ar tiem padarītu viņa izstumtības sajūtu vēl daudz asāku.

Rītausmā Mvenu Masu nomainīja cits gans. Brīvprātīgais trimdinieks atbrīvojās uz pāris dienām un nolēma aiziet uz pilsētiņu, lai dabūtu apmetni, — naktis kalnos pamazām kļuva vēsākas.

Bija rāma, tveicīga diena, kad Mvens Mass, atstājis augstieni, nokāpa plašā līdzenumā. Pāri bāli violetu un zeltainu ziedu jūrai lidinājās raibi kukaiņi. Viegla vēsma šūpoja augu stublājus, un ziedu vainagi maigi pieskārās viņa kailajiem ceļiem. Nonācis līdz milzīgā klajuma vidum, Mvens apstājās, mežonīgā dārza līksmā skaistuma un reibinošo smaržu valdzināts. Kādu brīdi viņš domīgi glāstīja vēja šūpotās ziedlapas, kas nez kādēļ modināja atmiņas par gaišajiem bērnības sapņiem.

No tālienes kļuva dzirdama vāja, ritmiska švīkoņa. Mvens Mass pacēla galvu un ieraudzīja meiteni, kas strauji tuvojas. Taču negaidot nācēja nogriezās uz citu pusi. Afrikānis skumji palūkojās uz slaido stāvu, ko no visām pusēm ielenca ziedu jūra. Ass žēlums skaudri iedzēla sirdī — tā varētu būt Čara, ja… ja vien notikumi būtu risinājušies citādi!..

Zinātnieka vērīgajai acij tomēr nepalika apslēpts meitenes uztraukums. Viņa bieži atskatījās un bez vajadzības paātrināja soļus, it kā baidīdamās no vajātājiem. Mvens Mass drīz vien panāca viņu.

Nepazīstamā apstājās. Krusteniski sasiets raibs lakats cieši ietvēra viņas augumu, sarkano svārku mala bija izmirkuši rasā. Kad meitene centās pieglaust vējā izpūrušos, tumšos matus, uz viņas kailajām rokām iedžinkstējās plānas aproces. Skumjas acis vērīgi raudzījās pretimnācējā. Sīkas sviedru lāsītes klāja skaisto, melnīgsnējo seju. Meitene smagi elpoja. Viņa laikam bija veikusi tālu ceļu.

— Kas jūs tāda esat un kurp steidzaties? — Mvens Mass jautāja. — Varbūt jums vajadzīga palīdzība?

Meitene pētoši aplūkoja viņu, tad steigšus ierunājās:

— Esmu Onāra no piektā ciemata. Bet palīdzība man nav vajadzīga.

— Jūsu izskats liecina ko citu. Jūs esat nogurusi un iebiedēta. Kas var jums draudēt? Kāpēc jūs atsakāties no palīdzības?

Nepazīstamā pacēla acis, kas iemirdzējās tik gaiši un spodri kā Lielās pasaules sievietēm.

— Es zinu, kas jūs esat. Liels cilvēks, no turienes, — viņa parādīja uz Āfrikas pusi. — Jūs esat labs un ticat visiem.

— Esiet arī jūs tāda. Vai jūs kāds vajā?

— Jā! — meitene vairs nespēja slēpt savu izmisumu. — Viņš dzenas man pakaļ…

— Kas viņš tāds, ka iedrošinās biedēt un vajāt jūs?

Meitene pietvīka un nodūra galvu.

— Kāds cilvēks. Viņš grib, lai es kļūtu par viņa…

— Bet vai tad izvēle nav atkarīga no jums? Kā gan var piespiest mīlēt? Viņš atnāks šurp, un es teikšu…

— Nē, nevajag! Ari viņš ieradies no Lielās pasaules, kaut gan ļoti sen, un ari viņš ir stiprs… Tikai ne tāds kā jūs… Briesmīgs!

Mvens Mass bezrūpīgi iesmējās.

— Uz kurieni jūs ejat?

— Uz piekto ciematu. Es biju aizgājusi uz pilsētu un satiku…

Mvens Mass sniedza meitenei roku. Tā paklausīgi ielika savus pirkstus viņa plaukstā, un abi devās uz ciematu.

Palaikam bažīgi atskatīdamās, meitene stāstīja, ka šis cilvēks vajājot viņu visur.

Bailes atklāti runāt izraisīja afrikānī bezgalīgu sašutumu. Viņš nespēja samierināties ar varmācību, lai cik nejauši gadījās to sastapt uz mūsu planētas!

— Kāpēc jūsu ļaudis nekā nedara, — Mvens Mass jautāja, — kāpēc neziņo Goda un tiesību kontrolei? Vai tad šeit skolās nemāca vēsturi un jūs nezināt, pie kā noved pat nelieli varmācības perēkļi?

— Māca gan… zinām… — Onāra atbildēja, lūkodamās tālē.

Ziedošais līdzenums izbeidzās, un taciņa, apmetot līkumu, ievijās krūmājā. Pagriezienā gājējiem ceļu aizsprostoja drūms liela auguma vīrs. Viņš bija līdz jostai kails. Atlētiski muskuļi kā bruņu plāksnes sedza viņa spalvainās krūtis. Meitene krampjaini atrāva savu roku no Mvena Masa un pačukstēja:

— Es baidos par jums. Aizejiet! Lūdzu…

— Stāviet! — nodārdēja pavēloša balss.

Loka ērā neviens tik rupji nerunāja. Mvens Mass instinktīvi aizstājās meitenei priekšā.

Sirmais milzis pamēģināja viņu atgrūst, bet Mvens Mass stāvēja stingri kā klints.

Tad nepazīstamais zibens ātrumā trieca viņam dūri sejā. Mvens Mass sagrīļojās. Ne reizi mūžā viņš nebija pieredzējis aprēķināti nežēlīgus sitienus, kuru nolūks sagādāt skaudras sāpes, apdullināt, apvainot cilvēku.

Mvena Masa aizmiglotajā apziņā neskaidri atbalsojās Onāras izmisuma kliedziens. Viņš metās virsū pretiniekam, bet divi briesmīgi sitieni notrieca viņu pie zemes. Onāra centās aizsegt Mvenu Masu, taču ienaidnieks ar mežonīgu uzvaras saucienu uzklupa viņai un brutāli atlieca elkoņus. Nosarkusi aiz nevarīgām dusmām un sāpēm, Onāra saguma un sāka raudāt.

Bet Mvens Mass jau bija atguvies. Jaunībā, veicot Herkulesa varoņdarbus, viņam ne vienu reizi vien nācās saskarties ar likuma nesaistītiem ienaidniekiem. Un šajā brīdī viņš atcerējās visu, ko bija mācījies, tuvcīņā apkarojot bīstamus dzīvniekus.

Mvens Mass nesteidzīgi piecēlās, uzmeta skatienu niknuma izķēmotajai ienaidnieka sejai un izraudzījās mērķi satriecošam sitienam. Taču pēkšņi, izslējies pilnā augumā, atstreipuļoja atpakaļ. Viņš pazina šos raksturīgos vaibstus, kas tik ilgi vajājuši viņu mokpilno šaubu brīžos pirms Tibetas eksperimenta.

— Bet Lon!

Uzrunātais palaida meiteni un sastinga, vērīgi ielūkodamies nepazīstamajā tumšādainajā cilvēkā, kas tagad bija zaudējis visu tam piemītošo labsirdību.

— Bet Lon, es ilgi domāju par mūsu tikšanos, jo uzskatīju jūs par savu likteņa brāli, — Mvens Mass iekliedzās, — tomēr nekad es nevarēju iedomāties, ka mēs tiksimies šādos apstākļos!

— Kā tā? — Bets Lons nekaunīgi jautāja, apslēpdams acīs degošo naidu.

Ar enerģisku žestu afrikānis atmeta visus matemātiķa iebildumus.

— Kam tukši vārdi? Tajā pasaulē jūs tādus nelietojāt un rīkojāties, lai gan noziedzīgi, tomēr lielas idejas labā. Bet šeit?

— Seit? Savā, tikai savā labā! — Bets Lons nicīgi izgrūda caur sakostiem zobiem. — Esmu pietiekami rēķinājies ar citiem, ar vispārējo* labumu! Tagad es saprotu, ka cilvēkam tas viss nav vajadzīgs. To jau zināja arī daži senatnes gudrie.

— Jūs nekad neesat domājis par citiem, Bet Lon, — afrikānis viņu pārtrauca. — Un, ļaudams sev pilnīgu vaļu, esat kļuvis par varmāku, gandrīz vai par dzīvnieku!

Matemātiķis pieliecās, taisīdamies no jauna uzbrukt Mvenam Masam, taču pēdējā mirklī savaldījās:

— Pietiek, jūs runājat pārāk daudz!

— Es redzu, ka jūs esat zaudējis pārāk daudz, un gribu...

— Bet es negribu! Nost no ceļa!…

Mvens Mass nepakustējās. Noliecis galvu, viņš bezbailīgi un bargi stāvēja Beta Lona priekšā. Viņa sāniem pieskārās meitenes trīcošais plecs. Un tas nocietināja Mvenu Masu daudz vairāk nekā saņemtie sitieni.

Matemātiķis kā sastindzis lūkojās uz afrikāni, kura acis šķīla dusmu zibeņus.

— Ejiet! — viņš beidzot norūca, atbrīvodams taku.

Beta Lona naidīgo skatienu pavadīts, Mvens Mass atkal sniedza Onārai roku, un viņi abi devās uz priekšu. Taču līkuma galā Mvens Mass tik piepeši apstājās, ka Onāra atdūrās pret viņa muguru.

— Bet Lon, atgriezīsimies kopā Lielajā pasaulē!

Matemātiķis ciniski iesmējās, tomēr Mvens Mass saklausīja rūgtu pieskaņu viņa nekaunīgajā bramanībā.

— Kas jūs tāds esat, ka uzdrošināties to piedāvāt? Vai jūs maz zināt?…

— Zinu. Arī es izdarīju aizliegtu eksperimentu un pazudināju cilvēkus, kas man uzticējās. Mans pētnieka ceļš bija tuvs jūsējam, un mēs… es, jūs un citi jau esam uzvaras priekšvakarā! Jūs esat vajadzīgs cilvēkiem, bet ne tāds..

Matemātiķis nodūra acis un sakustējās, it kā taisīdamies sekot Mvena Masa aicinājumam, taču pēkšņi pagriezās un nicīgi izmeta pāri plecam rupjus nolieguma vārdus. Mvens Mass klusēdams aizsoļoja tālāk pa taku.

Līdz piektajam ciematam bija atlicis apmēram desmit kilometru.

Uzzinājis, ka meitene vientuļa, afrikānis ieteica viņai doties uz salas austrumu krasta ciematiem, lai netiktos vairs ar šo nežēlīgo, brutālo cilvēku. Kādreizējais slavenais zinātnieks kalnu apgabala nošķirtajā, klusajā dzīvē pamazām bija kļuvis par tirānu. Cenzdamies turpmāk nepieļaut līdzīgus atgadījumus, Mvens Mass nolēma tūdaļ aiziet uz ciematu un lūgt, lai šo cilvēku novēro.

Ciematā, atvadoties no Mvena Masa, Onāra pastāstīja, ka kupolveidīgā kalna mežos nesen esot parādījušies tīģeri, kas vai nu aizbēguši no rezervāta, vai arī līdz šim saglabājušies necaurstaigājamos biezokņos, kuri no visām pusēm ielenca salas augstāko virsotni.

Cieši spiezdama afrikāņa roku, Onāra lūdza viņu uzmanīties un nekādā gadījumā nešķērsot kalnu naktī.

Ceļā Mvens Mass vēlreiz pārdomāja notikušo. Viņš atcerējās meitenes pēdējo skatienu, kurā izlasīja tik daudz rūpju un uzticības. Un varbūt tieši šis skatiens lika viņam gluži jaunā gaismā redzēt tālās pagātnes īstos varoņus — ļaudis, kas prata saglabāt sirds skaidrību arī naida, pazemojumu un fizisku ciešanu apstākļos, ļaudis, kas veica visgrūtāko varoņdarbu — nezaudēja savu cilvēcisko seju pat tad, kad visa apkārtne sekmēja zvēriska egoisma attīstību.

Cilvēkiem visos laikmetos nācās sastapties ar dzīves pretrunām. Senajā pasaulē, draudu un pazemojumu apstākļos, mīlestības, uzticības un maiguma spēks ārkārtīgi pieauga tieši nāves briesmās, ko radīja rupja, naidīga vide. Pakļaušanās brutālā spēka untumiem darīja visu īslaicīgu un nepastāvīgu. Katra indivīda liktenis jebkurā mirklī varēja mainīties viskrasākajā veidā, iznīcinot viņa plānus, cerības, nodomus, jo senatnes slikti iekārtotajā sabiedrībā pārāk daudz kas bija atkarīgs no nejaušiem cilvēkiem. Taču šāds cerību, mīlestības un laimes gaisīgums ne tikai nevājināja jūtas, bet pat stiprināja tās.

Lūk, kāpēc labākais cilvēkā nevarēja aiziet bojā, neraugoties uz Tumsības gadsimtu vai Sašķeltās pasaules ēras verdzību un smagajiem pārbaudījumiem.

Pirmo reizi afrikānis noprata, ka senajā dzīvē, kas viņa laikabiedriem šķita tik grūta, bija gan laime, gan cerības, gan arī jaunrade, brīžiem varbūt pat spēcīgāk izteikta nekā tagad — lepnajā Loka ērā.

Ar īgnumu Mvens Mass atcerējās tā laika zinātnes teorētiķus, kas, balstīdamies uz aplam izprastu evolūcijas gausumu dabā, pareģoja, ka cilvēce nekļūs labāka arī pēc miljona gadu.

Ja viņi būtu vairāk mīlējuši cilvēkus un pazinuši attīstības dialektiku, tamlīdzīgas nejēdzības nekad neienāktu prātā!

Aiz milzu kalna apaļā pleca saulriets ietina mākoņus purpura spīdumā. Mvens Mass nometa drēbes un ienira upītē.

Atspirdzinājies un galīgi nomierinājies, viņš apsēdās uz plakana akmens, lai apžāvētos un mazliet atpūstos. Līdz tumsai viņam neizdevās sasniegt pilsētiņu, un atlikušo ceļa gabalu pāri kalnam viņš cerēja noiet mēness gaismā. Domīgi vērodams pāri akmeņiem mutuļojošo ūdeni, afrikānis pēkšņi sajuta, ka uz viņu kāds skatās, taču, palūkojies apkārt, nevienu neieraudzīja. No šīs nepatīkamās sajūtas — it kā neredzamas acis visu laiku sekotu viņam — Mvens Mass nespēja atkratīties arī tad, kad pārbrida upīti un sāka kāpt kalnā.

Pa ratu iebrauktajām sliedēm afrikānis ātri uzkāpa tūkstoš astoņsimt metru augstumā. Tad, pārvarēdams kraujas un klinšu terases, viņš devās taisni pāri mežainajai kalna atradzei, lai pa īsāko ceļu nokļūtu pilsētiņā. Šaurajam jaunā mēness sirpim apmēram pēc pusotrām stundām bija jānoriet. Bet kāpelēt pa stāvo taciņu pilnīgā tumsā būtu pārāk grūti. Mvens Mass steidzās. Retie, zemie koki meta garas ēnas, kas melnām svītru joslām gūlās uz mēness izbalinātās zemes. Mvens Mass uzmanīgi vēroja taku, lai nepakluptu un neaizķertos neskaitāmo sīko sakņu mudžeklī.

Pēkšņi labajā pusē, kur kalna atradzes nogāze iegrima dziļā ēnā, baismīgs rūciens satricināja zemi. Mežā starp mēness gaismas svītrām un plankumiem tam atsaucās otrs tikpat briesmīgs rēciens. Sajās skaņās bija jaušams spēks, kas ielauzās dvēseles dziļumos, modinot tajā sen aizmirstas bailes un neatvairāmu nāves nojautu Taču reizē ar senajām šausmām uzliesmoja ne mazāk sena cīņu kaisme, kas mantota no tūkstošiem nezināmu varoņu, kuri, uzbrūkot karstās medību dienās un sīksti aizstāvoties saltās naktīs, nosargāja cilvēku cilts tiesības uz dzīvi pret mamutu, lauvu, gigantisku Jāču, satracinātu vēršu un nežēlīgu vilku bariem.

Mvens Mass apstājās un, aizturējis elpu, pavērās apkārt. Ne mazākais troksnītis netraucēja naksnīgo mieru. Bet, paspēris dažus soļus uz priekšu, afrikānis tūdaļ manīja, ka viņam seko. Tīģeri? Vai tiešām Onāras ziņas ir pareizas?

Mvens Mass metās skriet. Viņa smadzenes drudžaini centās atrast izeju. Ko darīt, ja plēsoņas — to neapšaubāmi bija vismaz divi — uzklups viņam?

Meklēt glābiņu kokos, kuros tīģeri rāpjas labāk par cilvēkiem, nav nekādas jēgas. Cīnīties? Visapkārt tikai akmeņi. Pat kārtīgu rungu neizdosies nolauzt no šiem tēraudcietajiem zariem. Kad rēcieni skanēja jau pavisam tuvu, Mvens Mass saprata, ka tā ir viņa pēdējā stunda. Pāri putekļainajai taciņai izstieptie zari smacēja afrikāni. Viņš gribēja smelties pēdējo mirkļu vīrišķību no mūžīgajām zvaigžņotās debess dzīlēm, kuru pētīšanai bija veltīta visa viņa līdzšinējā dzīve. Un Mvens Mass milzīgiem lēcieniem aizjoņoja uz priekšu. Liktenis izrādījās viņam labvēlīgs. Pēc brīža viņš sasniedza prāvu klajumu, kura vidū pamanīja izsvaidītu akmeņu kaudzi. Pieskrējis pie tās, Mvens Mass sagrāba smagu, šķautnainu akmens bluķi un pagriezās pret mežu. Tagad viņš ieraudzīja savu vajātāju neskaidros rēgus. Mežmalas ēnu režģī tik tikko saskatāmas, slīdēja divas svītrainas būtnes. Mēness sirpis jau skāra koku galotnes. Garās ēnas izstiepās pāri visam klajumam, un pa melnajiem ēnu ceļiem divi milzīgi kaķi sāka lavīties tuvāk Mvenam Masam. Tāpat kā toreiz, Tibetas observatorijas pazemes istabā, afrikānis juta nāves elpu. Tikai šoreiz tā neradās viņā, bet nāca no ārpuses, liesmojot plēsoņu fosforisko acu zaļajās ugunīs. Mvens Mass dziļi ieelpoja svaigo vēsmu, ko smacīgajā tveicē bija atnesusi nejauša vēja pūsma, palūkojās augšup, kur mūžības slavā mirdzēja neaptveramais kosmoss, tad izslējās pilnā augumā un pacēla virs galvas vareno akmens bluķi.

— Es naku, biedri!

Draudoši vicinot rēpuļainu zaru, no tumšās kraujas negaidot izšāvās gara ēna. Pazinis matemātiķi, Mvens Mass aiz brīnumiem uz mirkli pat aizmirsa tīģerus. Gandrīz bez elpas aiz trakā skrējiena, tverdams gaisu ar atvērtu muti, Bets Lons nostājās blakus Mvenam Masam. Milzīgie kaķi, kas pirmajā brīdī bija mazliet atkāpušies, no jauna sāka neatvairāmi tuvoties. Kreisajā pusē tīģeri no cilvēkiem šķīra vairs tikai trīsdesmit soļu. Lūk, viņš pievilka pakaļējās ķepas, gatavodamies izšķirošajam lēcienam.

— Ātrāk! — pāri klajumam aizskanēja skaļš sauciens.

Bālas granātmetēju liesmas uzzibsnīja no trim pusēm. Mvens Mass aiz pārsteiguma izlaida savu ieroci no rokām. Tuvākais tīģeris saslējās uz pakaļkājām, paralizējošās granātas sprāga ar bungu rībienam līdzīgu troksni, un plēsoņa nogāzās uz muguras. Otrs ar strauju lēcienu gribēja pazust mežā. Taču no turienes parādījās vēl triju jātnieku silueti. Ar spēcīgu elektrisku lādiņu pildīta stikla granāta sašķīda pret tīģera pieri, un tas izstiepās visā garumā, iecirtis smago galvu sausajā zālē.

Viens no jātniekiem izrāvās uz priekšu. Vēl nekad Lielās pasaules darba tērps — platas, īsas bikses, kas nesniedzās pat līdz ceļiem, brīvi krītošs, zils mākslīgo linu krekls ar vaļēju apkakli un divām krūšu kabatām — nelikās Mvenam Masam tik skaists kā tagad.

— Mven Mas, es jutu, ka jūs esat briesmās!

Kā lai viņš nepazītu dzidro balsi, kurā patlaban skanēja tāds satraukums! Čara Nandi!…

Aizmirsis atbildēt, afrikānis stāvēja kā sastindzis, kamēr meitene nolēca no zirga un pieskrēja viņam klāt. Mirkli vēlāk piejāja arī pieci Čaras ceļabiedri. Mvens Mass nepaspēja tuvāk aplūkot viņus, jo mēness sirpis jau bija nogrimis aiz mežmalas un visa apkārtne ieslīgusi smacējošā, naksnīgā tumsā. Čara satvēra Mvena Masa elkoni. Viņš paņēma meitenes smalko plaukstu un pielika to pie savām krūtīm, kur brāzmaini pukstēja sirds. Čaras pirkstgali viegli noglāstīja viņa ādu, un šis tikko jaušamais pieskāriens atdeva Mvenam Masam sen neizbaudītu mieru.

— Čara, tas ir Bets Lons, mūsu jaunais draugs…

Pavēries apkārt un ieraudzījis, ka matemātiķa šeit vairs nav, Mvens Mass sauca pilnā spēkā:

— Bet Lon, neaizejiet!

— Es atgriezīšos! — no tālienes atbildēja varena balss, un tajā nebija vairs ne pēdu no rūgtās nekaunības.

Viens no Čaras pavadoņiem — acīm redzot grupas vadītājs — noņēma segliem piesietu signāllukturi. Vājš gaismas stariņš reizē ar neredzamu radioviļņu kūli uzšāvās debesīs. Mvens Mass noprata, ka pienācēji gaida lidaparātu. Visi pieci izrādījās vēl gandrīz zēni — iznīcinātāju vienības darbinieki, kas par vienu no saviem Herkulesa varoņdarbiem izraudzījušies patruļdienestu un cīņu pret kaitīgiem dzīvniekiem Aizmirstības salā. Meklējot Mvenu Masu, Čara Nandi bija pievienojusies viņu grupai.

— Jūs maldāties, uzskatot mūs par tik gaišredzīgiem, — grupas vadītājs sacīja, kad visi sasēdās ap radiobāku un Mvens Mass sāka iztaujāt viņus. — Mums palīdzēja meitene ar sengrieķu vārdu.

— Onāra! — Mvens Mass iesaucās.

— Jā, Onāra. Mūsu vienība no dienvidiem tuvojās piektajam ciematam, kad, tikko turēdamās uz kājām, atskrēja šī meitene. Viņa apstiprināja baumas par tīģeriem, kuru dēļ mēs bijām ieradušies, un mudināja nekavējoties doties pa jūsu pēdām, jo baidījās, ka tīģeri var jums uzbrukt, kad pāri kalnam atgriezīsieties pilsētiņā. Un redzat, mēs bezmaz būtu nokavējuši. Tūdaļ atlidos kravas skrūvlidnis un aizvedīs īslaicīgi paralizētos ienaidniekus uz rezervātu. Ja tīģeri tiešām izrādīsies cilvēkēdāji, tos iznīcinās. Taču bez iepriekšējiem izmēģinājumiem nedrikst pazudināt tik retus dzīvniekus.

— Bez kādiem izmēģinājumiem?

Zēns pacēla uzacis.

— Tas neietilpst mūsu kompetencē. Droši vien tīģerus vispirms nomierinās… Viņiem iešļircinās dzīvības aktivitātes pazeminātāju. Kļuvis uz laiku nevarīgs, tīģeris parasti daudz ko iemācās. Tāpat mācīs arī jūsu ienaidniekus.

Skaļa, trīcoša skaņa aprāva jaunekļa stāstījumu. No augšas lēni nolaidās tumša masa. Pēkšņi žilbinoša gaisma pārplūdināja klajumu. Svītrainos kaķus ieslēdza mīkstos, trauslu kravu pārvadāšanai piemērotos konteineros. Tumsā tikko jaušamais milzīgā kuģa siluets pazuda, atsedzot pāri klajumam zvaigžņotās debesis. Kopā ar tīģeriem aizlidoja viens no zēniem, un viņa zirgu atdeva Mvenam Masam.

Afrikāņa un Čaras zirgi soļoja blakus. Ielejā ceļš aizvijās gar upīti, kuras grīvā pie jūras atradās medicīniskā stacija un iznīcinātāju vienības bāze.

— Pirmo reizi, kopš atrodos šeit, es dodos uz jūru, — Mvens Mass pēc brīža ierunājās. — Līdz šim jūra likās nepārkāpjama siena, kas uz visiem laikiem šķīrusi mani no Lielās pasaules.

— Sala bija jums jauna skola? — līksmi un pa pusei jautājoši sacīja Čara.

— Jā. īsā laikā es pārdzīvoju un pārdomāju ļoti daudz. Visas šīs domas jau sen brieda manī…

Mvens Mass pastāstīja par savām vecajām bažām. Cilvēce, pēc viņa domām, attīstoties pārāk racionāli, veltot pārmērīgu uzmanību tehnikai un līdz ar to atkārtojot, protams, nesalīdzināmi mazākā mērā, senatnes kļūdas. Viņam liekoties, ka uz Tukāna epsilona planētas ļoti līdzīga un tikpat daiļa cilvēce daudz vairāk parūpējusies par savas psihes emocionālo pilnveidošanu.

— Arī es izjutu zināmu nesaskaņu ar dzīvi. Un tas sagādāja man daudz ciešanu, — meitene atbildēja. — Man vajadzēja daudz vairāk no senatnes un mazāk no apkārtējās vides. Es sapņoju par neizšķiestiem spēkiem, ko Erosa laikmeta pirmatnējā izlase bija uzkrājusi antīkajās Vidusjūras zemēs, un vienmēr centos modināt savos skatītājos patiesi spēcīgas jūtas. Taču, domājams, tikai Evda Nala līdz galam saprata mani.

— Un Mvens Mass, — afrikānis nopietni piemetināja un izstāstīja, kā Čara iemiesojusies viņam Tukāna sarkanādainās sievietes tēlā.

Meitene pacēla seju, un rītausmas pirmo staru biklajā gaismā Mvens Mass ieraudzīja tik milzīgas un tik dziļas acis, ka sajuta vieglu reiboni, atvirzījās un iesmējās.

— Kādreiz mūsu senči savos romānos par nākotni iztēloja mūs kā pusdzīvus rahītiķus ar hipertrofētiem galvaskausiem. Neraugoties uz miljoniem nokautu un nomocītu dzīvnieku, viņi nespēja izprast cilvēka smadzeņu uzbūvi, jo līda ar nazi tur, kur nepieciešami vissmalkākie molekulārie un atomārie mērītāji. Tagad mēs zinām, ka intensīvai prāta darbībai nepieciešams varens, dzīvības enerģijas pārpilns ķermenis, un šāds ķermenis savukārt rada spēcīgas emocijas.

— Bet mēs joprojām dzīvojam, piekalti pie saprāta ķēdes, — Čara Nandi piekrita.

— Daudz kas jau paveikts. Tomēr mūsu emocionālā dzīve salīdzinājumā ar intelektuālo manāmi atpaliek… Un tieši tāpēc jāgādā, lai mūsu jūtām nebūtu vajadzīga saprāta ķēde, bet drīzāk otrādi — saprātam emociju ķēde. Sie jautājumi man šķiet tik nozīmīgi, ka esmu nolēmis sarakstīt grāmatu.

— Ak, protams! — Čara kaislīgi iesaucās, apmulsa un turpināja: — Ļoti maz lielu zinātnieku veltījuši savus spēkus daiļuma un jūtu pilnības likumu pētīšanai… Es šaja gadījumā nedomāju psiholoģiju.

— Saprotu! — atbildēja afrikānis, ar labpatiku noskatīdamies meitenē, kas aiz mulsuma vēl augstāk pacēla lepno galvu, ļaujot rītausmas stariem atkal iekvēlināt viņas ādā sarkano vara liesmu.

Čara viegli un brīvi sēdēja uz staltā meļņa, kas soļoja taktī ar Mvena Masa zirgu.

— Mēs esam atpalikuši! — meitene iesaucās, palaizdama pavadu, un viņas melnis tūdaļ aizaulekšoja.

Afrikānis sekoja viņai, un drīz abi traucās blakus pa veco ceļu. Panākuši savus biedrus, viņi pievaldīja zirgus, un Čara jautāja Mvenam Masam:

— Bet šī meitene, Onāra?…

— Viņai jātiek uz Lielo pasauli. Jūs pati teicāt, ka uz salas viņa palikusi nejauši, galvenokārt aiz savas pieķeršanās šurp atbraukušajai un nesen mirušajai mātei. Onārai būtu labi pastrādāt pie Vedas — izrakumos nepieciešamas maigas, jutīgas sieviešu rokas. Ir taču vēl tūkstošiem darbu, kur tādas vajadzīgas. Un Bets Lons, tagadējais Bets Lons, kas atgriezīsies pie mums, atradīs viņu no jauna!…

Cieši uzlūkojot Mvenu Masu, Čara sarauca uzacis.

— Bet jūs nepametīsiet savas zvaigznes?

— Lai kāds būtu Padomes lēmums, es turpināšu kosmosa pētīšanu. Bet vispirms man jāuzraksta par…

— Dvēseļu zvaigznēm?

— Pareizi, Čara! Elpu aizrauj viņu neaptveramā daudzveidība. — Mvens Mass apklusa, pamanījis, ka meitene uzlūko viņu ar maigu smaidu. — Vai jūs tam nepiekrītat?

— Protams, piekrītu! Es domāju par jūsu eksperimentu. Jūs to izdarījāt aiz kaislīgas nepacietības, vē-

lādamies atklat cilvekiem plašaku, pilnīgāku pasauli. Arī šajā ziņā jūs esat mākslinieks un nevis zinātnieks.

— Bet Rens Bozs?

— Viņam eksperiments ir tikai nākamais solis pētījumu ceļā.

— Jūs attaisnojat mani, Čara?

— Viscaur! Un esmu pārliecināta, ka jūs attaisno ļoti daudzi, neapšaubāmi — vairākums!

Mvens Mass pārmeta pavadu kreisajā rokā, bet labo pasniedza Čarai. Tā viņi iejāja stacijas ciematā.

Indijas okeāna viļņi vienmuļi dārdēja stāvo klinšu pakājē. Mvenam Masam šķita, ka viļņu dārdos skan Ziga Zora kosmiskās simfonijas basu ritmiskais dziedājums. Spēcīgais Zemes pamattonis — zilais fa — vibrēja pāri jūrai, izraisot dvēselēs varenu atbalsi, liekot cilvēkiem saplūst ar dabu, no kuras viņi cēlušies.

Okeāns — dzidrs un mirdzošs, nepiesārņots, attīrīts no plēsīgām un indīgām zivīm, moluskiem un bīstamām medūzām, tāpat kā tagadnes cilvēka dzīve attīrīta no agrāko gadsimtu naida un bailēm. Bet kaut kur neaptveramajos plašumos slēpjas un nemitīgi atkal savairojas līdz galam neiznīdētās kaitīgās dzīvības sēklas. Un tikai iznīcinātāju vienību modrībai mums jāpateicas par to, ka okeāna ūdeņi joprojām ir droši un tīri.

Vai gluži līdzīgā kārtā jaunieša dzidrajā dvēselē reizēm pēkšņi neizaug ļauna stūrgalvība, kretīniska pašpaļāvība, dzīvniecisks egoisms? Un, ja cilvēks tad nepakļaujas sabiedrības autoritātei, kas virza viņu uz labu, saprātīgu dzīvi, bet vadās no savas nejaušās godkāres un personīgajām kaislībām, viņa vīrišķība pārvēršas zvēriskumā, jaunrade — nežēlīgā viltībā, bet uzticība un pašaizliedzība kļūst par tirānijas un nežēlīgas ekspluatācijas balstiem… Nav grūti noraut cilvēkam disciplīnas un sabiedriskās kultūras plīvuru — vajag tikai vienai vai divām paaudzēm padzīvot primitīvos, necilvēcīgos apstākļos… Te, Aizmirstības salā, Mvens Mass ielūkojās šajos zvēra vaibstos. Ja to nesavaldīs un ļaus tam vaļu — uzplauks visbriesmīgākais despotisms, kas nomīdīs visu labo un cēlo. Despotisms, kas tik daudzu gadsimtu laikā jau bija uzspiedis cilvēcei savu neierobežoto patvaļu.

Vispārsteidzošākais Zemes vēsturē ir ļaunprātīgo tumsoņu nedziestošais naids pret zināšanām un skaistumu. Sī neuzticība un šis naids vijas cauri visām sabiedriskajām formācijām, izpaužoties gan bailēs no pirmatnējās kopienas burvjiem un raganām, gan arī Sašķeltās pasaules ēras progresīvāko domātāju vajāšanā. Kaut kas līdzīgs notika arī uz citām planētām, it īpaši tur, kur augsti attīstītu civilizāciju radītāji nespēja pasargāt savu sabiedrisko iekārtu no nelielu grupu patvaļas — no oligarhijas, kas izveidojās pēkšņi un viltīgi visdažādākajās formās… Mvens Mass atcerējās Loka ziņojumus par apdzīvotām pasaulēm, kur zinātnes augstākos sasniegumus lietoja iebiedēšanai, spīdzināšanai, sodīšanai un domu lasīšanai, lai pārvērstu masas par paklausīgiem pusidiotiem, kas gatavi izpildīt jebkuru visnecilvēcīgāko pavēli. Sāpju kliedziens, izlauzies no šādas planētas, lidoja telpā vēl daudzus gadsimtus pēc tam, kad bija miruši tiklab tā nosūtītāji, kā arī viņu nežēlīgie valdnieki.

Mūsu planēta jau sasniegusi tādu vēsturiskā progresa pakāpi, kad tamlīdzīgas šausmas kļuvušas neiespējamas uz visiem laikiem. Un tomēr cilvēka garīgo attīstību, par kuru nemitīgi gādā tādi ļaudis kā Evda Nala, vēl nebūt nevar atzīt par pietiekamu.

— Mākslinieks Kārts Sans teica, ka gudrība ir zināšanu un jūtu apvienojums. Būsim gudri! — aiz muguras atskanēja Čaras balss.

Un, aizšāvusies afrikānim garām, Čara no kraujas malas ielēca mutuļojošā dzelmē.

Mvens Mass redzēja, kā viņa apmet gaisā slaidu loku, izpleš rokas kā spārnus un pazūd viļņos. Iznīcinātāju vienības puiši, kas peldējās lejā, uz mirkli pamira. Mvena Masa mugurai pārskrēja sajūsmas un reizē izbaiļu šermuļi. Nekad afrikānis nebija lēcis no tik neprātīga augstuma, bet tagad viņš drosmīgi nostājās kraujas malā un ātri nometa drēbes. Vēlāk viņš atcerējās, ka neskaidros domu zibšņos bija iztēlojies Čaru kā seno cilvēku dievieti, kurai nav nekā neiespējama. Bet, kas viņai pa spēkam, to spēs arī viņš!

Viļņu dārdi apslāpēja meitenes brīdinājuma saucienu, un Mvens Mass, mezdamies lejā, to pat nedzirdēja. Lidojums šķita bezgala ilgs un brīnišķīgs Būdams lielisks lēcējs, Mvens Mass ienira ļoti dziļi. Ūdens bija apbrīnojami dzidrs, un tādēļ jūras dibens šķita bīstami tuvs. Afrikānis izlieca ķermeni, un vēl nedzēstais inerces spēks deva viņam tik apdullinošu triecienu, ka uz mirkli viņš zaudēja samaņu, uzšāvās ūdens virspusē un pārvēlās uz muguras. Atjēdzies Mvens Mass ieraudzīja Čaru Nandi, kas steigšus piepeldēja pie viņa. Pirmo reizi izbaiļu bālums bija padarījis nespodru iedeguma spožo bronzu meitenes sejā. Pārmetums un apbrīna staroja viņas skatienā.

— Kādēļ jūs to darījāt? — viņa, tikko elpodama, iečukstējās.

— Tāpēc, ka to izdarījāt jūs. Es sekošu jums visur… lai kopā uzceltu Tukāna epsilonu uz mūsu Zemes!

— Un atgriezīsieties kopā ar mani Lielajā pasaulē?

— Jā!

Mvens Mass pagriezās, lai peldētu tālāk, un pēkšņi iekliedzās aiz pārsteiguma. Jūras caurspīdīgais ūdens, kas nupat bija viņu tik ļauni izjokojis, šeit, tālāk no krasta, šķita kļuvis vēl dzidrāks. Kopā ar Čaru viņi it kā lidinājās reibinošā augstumā pāri jūras dibenam, kurā caur neiedomājami tīro ūdeni kā caur gaisu varēja saskatīt vissīkākos nelīdzenumus. Mvenu Masu pārņēma bezgalīga drosme un pacilātība, kādu cilvēki parasti izjūt, nokļūstot ārpus Zemes pievilkšanas spēka robežām. Lidojumi pāri vētrainam okeānam un lēcieni no mākslīgajiem pavadoņiem izplatījuma melnumā izraisīja gandrīz tādu pašu bezbailības un veiksmes sajūtu. Ar dažiem spēcīgiem vēzieniem Mvens Mass panāca Čaru. Čukstēdams viņas vārdu, afrikānis izlasīja meitenes skaidrajās acīs kvēlu, drosmīgu atbildi. Un mirkli vēlāk viņu rokas un lūpas savienojās pāri kristāliskajam bezdibenim.